Kā ar bērnu runāt par karu? Stāsta speciālisti

Uzskats, ka bērns šajā satrauktajā laikā emocionāli ir pasargāts vairāk par pieaugušo, kuram pāri gāžas liela informācijas plūsma, ir maldinošs.

“Ja mamma un tētis ir satraukti, tad bērns var domāt, ka nav ko pareizi izdarījis. Nevajag bērnam dot visu informāciju, bet viņa vecumam atbilstoši skaidrot notiekošo. Jo bērns ir mazāks, jo notikušo vēlāk atcerēsies vairāk kā piedzīvojumu. Vecāks bērns to pašu notikumu atcerēsies kā ko dramatisku un traģisku,” sarunā ar LSM.lv pauž psihoterapeite Inese Putniece.

Vecāki bērniem traģiskos notikumos ir palīgi. Jāatceras arī, ka pieaugušam cilvēkam viņa vecumā ir vairāk informācijas, arī par traģiskiem notikumiem, ko projicēt uz bērnu kā ko šausmīgu un traģisku. No pētījumiem secināms, ka svarīgi veidot naratīvu, nevajag sēt paniku, nepieciešamas sarunas un skaidrojumi. Pieaugušais ir tas, kurā ieklausās, kura emocijas bez vārdiem sajūt bērni.

Bērniem pat vārdiem tieši nevajag teikt, viņi informāciju uztver no visa, viņi dzird fona sarunas, raidījumus, preses izdevumos redzamo.

“Ģenētiski zinām dažādu informāciju, tīri intuitīvi bērni saprot. Kaut bērni spēlē karu savās rotaļās, īsts karš viņiem neasociējas ar rotaļu,” skaidro Putniece.

Vecāku pienākums izstāstīt bērnam, kas var notikt X stundā, mierīgā ceļā skaidrot un sagatavot bērnu saudzīgā veidā šai informācijai, neuzkurinot emocijas, bet saprotot, ka karā dažādi var notikt, tas ir nopietni.

Psihoterapeite atgādina, ka “bailes no kara ir dabiskas, tās ir pirmatnējas emocijas, arī destruktīvas, tām seko panika,” tāpēc svarīgi pa soļiem bērnam izstāstīt drošības pamatprincipus.

Psihoterapeites ieteikumi vecākiem bērna ikdienas drošībai: 

• Uzrakstīt tuvinieku telefona numurus bērnam gadījumam, ja telefonu pazaudē, lai var sazināties.
• Skaidri ģimenē sarunāt bērna un pieaugušo dienas kārtību – bērnam būs drošības sajūta, ja zinās, kur atrodas vecāki, un ja vecākiem būs pateicis, kur ir viņš. Stingri norunāt nemainīt neko no iepriekš norunātās ikdienas rīcības – ja iepriekš bērnu nesatrauks, ka vecāki aizkavējušies darbā vai aizgājuši uz kafejnīcu, tad emocionāli nedrošā laikā tas bērnu var satraukt.
• Izveidot savstarpējās saziņas ritmu ikdienā, informējot par savu atrašanos, notikumiem.
• Iedot bērnam skaidru naudu – neaizskaramos krājumus situācijai, kad ikdienas rutīnā kaut kas mainās, ir nepieciešams pirkt transporta biļeti, pārtiku, sazināties.

Neskatoties uz to, ka neesam tieši iesaistīti karā, esošā situācija ir ļoti trauksmaina ne tikai bērniem un jauniešiem, bet pieaugušajiem. Un bērni to jūt. Tas ir ļoti dabiski, ka vēlamies pasargāt bērnu no ziņām, bet mēs nedrīkstam noliegt notiekošo, it īpaši, ja par šo tēmu runā kafejnīcās, bērnudārzos, skolās. Mūsu izvairīšanās no šāda veida sarunām var padarīt situāciju vēl trauksmaināku bērniem, uzsver Uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa.

Ziņas par karu ir traumējošas. Doma, ka kāds var karot, lai nodarītu kādam apzināti pāri, ir ļoti satraucoša gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Jo šajā brīdī mums ir jāsāk runāt un mācīt bērniem, jauniešiem par pilnīgi citu pasauli, nekā tā, kurā mēs esam auguši un cenšamies ieaudzināt saviem bērniem, – ka bez pasaules, kurā valda pieklājība, laipnība, savstarpējā cieņa, kur problēmas tiek risinātas bez spēka izmantošanas, ir vēl citas.