Elīna Maligina par vientulību un pamatu zem kājām: "Dzērums nav īstā dzīve"

Tā tikai šķiet, ka cilvēks, atbrīvojies no visa destruktīvā, kļūst mierpilns un gaišs. Visbiežāk viņš izskatās noguris, tāds tumsnējs, jo darbs ar sevi ir ļoti smags. Mānīgu pacilātību ir nomainījis paskarbs viedums.

Taču dziļi Elīnas kodolā es atpazīstu naivu labestību, kādu ieraudzīju jau pirms padsmit gadiem. Tad viņa vēl nebija izspēlējusi savas veiksmīgākās lomas uz Dailes teātra skatuves, nebija sevi pieteikusi kā gleznotāju, nebija apprecējusi teātra māksliniecisko vadītāju Džilindžeru, sagaidījusi pasaulē abu meitu, nebija precējusies ar uzņēmēju Valēriju Maliginu un vīru zaudējusi tikai dažus gadus pēc kāzām… Nebija iekritusi depresijā, alkoholā, aprunāšanā… Taisnība viņai ir – kodols paliek, viss nogulsnējas šūnu atmiņā, mēs esam tie paši, kas piedzimām. Bet katrai dienai kods ir pilnīgi cits.

Mana dzīve nav rožlapiņas

– Ar ko tagad nodarbojies, kas ir lielās lietas tavā dzīvē?

– Radoši darbojos… It kā jau ar to pašu, bet katrs no jauna uzrakstīts teikums vai uzzīmēta bildīte ir kas jauns. Visumā ļoti mierīgi, nav uh un ah, laikam kļūstu veca.

– Tas varbūt palīdz pret paniku?

– Pret to palīdz daudz kas, īpaši miers, līdzsvars, noteiktība un saprašana. Vēl – veselīgs dzīvesveids.

– Vai grāmata tev deva to, ko biji gaidījusi?

– Nevaru pateikt, ko tieši gaidīju, bet notika kaut kas neparasts – kad tā iznāca, palaidu to dzīvot savu dzīvi. Vairs neko negaidīju, nereklamēju, bija sajūta, ka darbs, kas ir pabeigts, ies savu ceļu, es uz to varu paskatīties no malas. Tā man ir jauna pieredze – būt nevis mutulī, bet kļūt par vērotāju, skatīties, kā lasītājs to uztver.

– Rakstīšanas process bija kā šķīstīšanās, vai tu no tā iznāci tīrāka un stiprāka?

– Nu gan skaļi vārdi. Es visus darbus – gleznas, zīmējumus, filmas  – veicu pēc labākās sirdsapziņas un nedomāju, ka šī grāmata atšķīrās. Tas, ka manā dzīvē nav tikai rozā pūku pēļi vai rožlapiņas, ir cits jautājums. Taču, ka uzrakstītais būtu meli vai liekulība, roku uz sirds liekot, saku – nē.

– Gleznas un filmas ir nosacītāks komunikācijas veids, vārdi paliek vārdi.

– Kurš tad to ir teicis?!

– Ja skaidri un gaiši pasaki, ka, lietojot alkoholu, pārvērties par “čivavu dārgas pudeles pavadā”, tas ir ļoti tieši.

– Palasi pasaules literatūru – vai jel viens rakstnieks, kurš iecer šausmenes, slepkavības, briesmas, citplanētiešus, to nedara no sirds? Viņš rada mākslas darbu. Protams, es tagad flirtēju, grāmatā ir ļoti daudz manis, neesmu to slēpusi vai noliegusi, bet arī speciāli neplivinu karogu par to. Materiāls, ar ko es strādāju, ir mana dzīve.

– Tieši to arī gribēju teikt. Lai arī grāmatas ievadlapās rakstīts – uztveriet to kā daiļliteratūru, skaidrs, ka vismaz daļēji tā ir dokumentāla literatūra. Tas tomēr ir par tevi.

– Ja es gribētu dot brutālu, vaļēju grēksūdzi, es visdrīzāk piezvanītu tev. Kam man tērēt tinti un mēģināt pārstrādāt informāciju, to pārvēršot kādā formā, kas šoreiz ir literatūra? Tā tomēr ir nopietnāka spēle – radīt stāstu, kaut ko romānveidīgu. Mūsu literatūras zinātāji jau bija sūdzējušies, ka viss labi, bet kādā konkrētā žanrā to ielikt ir grūti. Tā ir arī ar manām filmām un gleznām, un tas mani vairāk iepriecina, ne apbēdina. Man ir svarīgi iet ar savu īstenību, gūt interaktivitāti, atbildes – vai tev arī tā ir? Pārsteidzoši, ka ir ļoti maz dzīves situāciju, par kurām varam teikt – esmu viens uz šīs planētas, kuram ir tik ļoti labi… vai slikti. Īstenībā tas, kas ar mani notiek, ir daļa pasaules elpas, kas apkārt.

Manas panikas un atklāsmes visdrīzāk nav nekas īpašs, kas notiek tikai ar mani, noteikti daudziem ir tādi paši jautājumi, sajūtas. Mūsdienās arvien vairāk atļaujamies par to runāt, un izrādās – ir okei, visu var risināt… Vienīgā nelegālā, kaitīgā lieta, kas man saglabājusies, ir aikusiņš (elektroniskā cigarete – S. L.), un intervijā īpaši piestāv uzsmēķēt – tad jūtos baigā Dzelme (Elīnas meitas uzvārds – S. L.). Mūsu interviju pirms Īstvikas raganām nemūžam neaizmirsīšu.

– Tā bija mūsu pirmā tikšanās – pirms divpadsmit gadiem.

– Un labākā, manuprāt. Bet pasaki – es biju fantastiskā formā, lai sniegtu tāda apjoma interviju, man pirmo nopietno.

– Jau tad tevī jutu ļoti jaudīgu motoru. Varbūt tas rada iekšēju turbulenci, kā nesen teica Džilis jūsu kopīgajā intervijā. Tādu es tevi visu šo laiku esmu redzējusi – ar nemieru, kas tavu dzīvi pārvērš par performanci. Tu izaicini.

– Kaut kā tā viņš ir. Varbūt tas ir pārāk treknām līnijām vilkts, jo manī nošu ir ļoti daudz.

– Tā gan. Bet, ja skatās no to viedokļa, kuri lasa intervijas, rakstus par tevi…

– Arī man ir savs priekšstats par daudziem aktīviem censoņiem, tieši tāpat kā viņiem par mani. Cik datora ekrāns izspļauj muļķīgus, klikšķināmus virsrakstus, tāds viedoklis man izveidojas. Es jau tos cilvēkus nepazīstu. Neesmu izņēmums, tā cilvēki skatās arī uz mani. Arī šo interviju pārpublicēs, un jau apmēram iztēlojos, kādi būs tie skandalozie jaunumi. Tās ir muļķības, bet mūsu vietējā žurnālistikas tirgū – maize. Tāpēc nav ko dusmoties.

– No malas izskatās, ka Dzelme iet pa dzīvi lieliem vēzieniem.

– Jā, bet kā tad būtu no malas jāizskatās? Vai man ar visām savām niansēm būtu jāizkrāso katra dzeltenās preses lasītāja interese?

– Pirms gadiem biji jauna, gariem matiem, tagad esi latviski blonda…

– Man mainās pilnīgi viss – matu krāsa tagad ir tāda kā meitai. Vairs nelietoju kosmētiku, matus nekrāsoju, bet paskaties, kādi forši, spīdīgi – latviešu pelēkais. Man tagad ir citas intereses. Iespējams, tas notiek arī hormonāli, ir daudz dažādu iemeslu, kādēļ manas ikdienišķās domas, uztvere par dzīvi iegūst jaunas aprises. Šogad ir mans – Tīģera, 36. dzīves gads.

– Tevī ir skarbums, pieaugšana, varbūt viedums…

– Bet uz ko tad mēs tiecamies? Miers, pašpietiekamība, mazāk ārišķības – tas man ir ļoti aktuāli. Nezinu, kas tas bija par klikšķi, bet manī nomainījās vērtību skala… Varbūt tās ir bailes, kas transformējušās vēlmē garīgi augt? Varbūt tā notiek pieaugšana? Daudzas lietas ļoti krasi mainās, dažās jomās kā balts pret melnu, un tas mani pat biedē. Kutelīga sajūta, liekas – nopietni, es tā domāju? Mani tas interesē? Es daru tā? Vai tā esmu es?!

Bez pamata zem kājām

– Tevi, piemēram, vairs neinteresē restorānu dzīve, bet lauki, tava māja pie Gaujas.

– Tas ir viens piemērs, ļoti labs. Jā, daba, tas, ko šobrīd daru, kā dzīvoju, strādāju… Tev acis izkristu, ja to redzētu! Nevelc gan uz to, ka esmu kļuvusi par kaut kādu dabas meitu (smejas). Es eju pie manikīra un ēdu ķīmiskās želejkonfektes, bet… Uzsvari mainās. Un man ir ļoti interesanti atklāt kaut ko jaunu. Par daudzām lietām nebiju aizdomājusies, zinājusi. Tagad es prieku, laimi, baudu, gandarījumu, patīkamus pārsteigumus, serotonīnu galvā gūstu no lietām, kas mani agrāk nesaistīja. Tas sasaucas ar grāmatas noslēgumu – par slidināšanos no piemājas kalniņa ziemā. Lielos vilcienos tas ir stāsts par to.

– Vai tu kādā brīdī nobijies no sava dzīvesveida?

– Ļoti. Es paliku bez pamata zem kājām. Tev bija gadījies būt man blakus varbūt ne tajā vieglākajā periodā. Pieredzēju tādu absurdu – nepiemērotību dzīvei, sava statusa nesaprašanu. Acīmredzot man tas bija uzlikts, lai es kaut ko mācītos. Paldies Dievam, ka acis atveras (smejas).

– Ne katram ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, daudzi no gultas, kur nedēļu pavadījuši ar alkoholu, tā arī neizlien.

– Pēc grāmatas uzrakstīšanas saņēmu milzumu vēstuļu. Jā, problēma ir plaši izplatīta, un katram no šiem cilvēkiem ir attaisnojoši iemesli, grūtības, bet pats briesmīgākais, ka attaisnojumu tajā atrod tikai pats cietējs – sevis žēlošanai nav robežu. Vienā brīdī, kad atņem saprātu, vairs neko nevar darīt. Tādēļ cīnieties par sevi, savu skaidro prātu, laimi un dzīvi pie saprašanas! Jo tur ir daudz kaifa. Pasaule ir skaista, un arī Latvija. Mūsu iekšējā pasaule ir tik grūti izdibināma un tāpēc interesanta.

– Jaunībā tas sākas ar dzīves svinēšanu, īpaši, ja cilvēks ir nonācis kultūras un mākslas pasaulē. Tad bohēma šķiet piederīga.

– Man būtu grūti nosaukt vairāk par vienu vai diviem, kurš nav gājis cauri šim periodam. Tagad teātris ir kļuvis mierīgāks, bet mans starts bija tur, protams. Negribu atcerēties un stāstīt, nav vēlmes kādu no mūsu mīļā Dailes teātra izcelt labā vai sliktā gaismā. Tur ir daudz labu lietu un arī daudz tā, kas nāk līdzi smagam radošam darbam.

– Aktieri reizēm neslēpj, ka tiek vaļā no stresa, draudzējoties ar Dionīsu.

– Un paši, visticamāk, domā, ka tas ir normāli, seku nebūs. Nu, galvenais, lai tā arī būtu. Var draudzēties ar visiem pūķiem, bet ne visiem ir dots šo draudzību ilgi noturēt saprāta robežās.

– Saki, ka gribi iekopt savu lauku īpašumu, izveidot vietu plenēriem, radošām aktivitātēm, bet intervijā Ievai Adamss teici – arī viskijam un vīnam. Tu akceptē, ka citi svin dzīvi, vai netiec vaļā no tā, ka galvā mākslas radīšana saistīta ar alkoholu?

– Pirmkārt, Adamss ar Džili visu laiku reklamēja, lejot YouTube kanāla sponsoru šampanieti. Otrkārt, es to neuzskatu par ko sliktu… Jā, manā pieredzē tā bija pārmērība, bet kurš gan ir teicis, ka glāze vīna vai viskija ir kas slikts? Tas pieder pie dzīves. Vienkārši – kurš var pļēgurot un kurš nevar.

– Tu ļoti spilgti apraksti paniku cigāru klubā – kas notiek ar organismu, kad redzi baudīšanas brīdi.

– Tas tiešām ir aprakstīts viens pret vienu – biju uz tikšanos cigāru klubā un vakarā pēc tam šo nodaļu uzrakstīju. Vairāki cilvēki to uzsver, domāju – vai tiešām tik ļoti var just reālo klātbūtni? Arī man tā ir viena no mīļākajām nodaļām.

Dzīve teltī

– Tava Hanna drīz būs pusaudze, viņai sāksies ballītes…

– Paga, neskrien ratiem pa priekšu, pagaidām vēl deviņi gadi.

– Pēc pieciem sāksies pirmās mīlestības.

– Kurš teicis, ka viņai tādu jau nav? Man jau bērnudārzā bija mīlestība.

– Bet tās neplēš sirdi.

– Mjā… Bet forši! Dod, dieviņ, viņai to visu piedzīvot un sausām kājām izbrist cauri. Tāpēc jācenšas ielikt viņā saprašanu jau tagad – par to, kas ir labs, kas slikts, lai viņa būtu spējīga pieņemt lēmumus, kas viņu neapdraud. Viss pārējais ir forši, ko tik nevajag pamēģināt…

– Viņa ir tev ko jautājusi par grāmatu?

– Ir, bet Hanna pret to attiecas kā pret darbu, bija blakus, kad rakstīju. Visa viņas ģimene ir diezgan radoša, tā ir norma, ka zīmēju vai rakstu.

– Vai šajā periodā esi vairāk blakus?

– Jā, pietiekami. Redzēs, kā būs nākotnē, uz kuru pusi vēji mūs ar Hannīti pūtīs. Varbūt brauksim uz laukiem dzīvot.

– Pieļauj, ka jūs varētu pārcelties uz laukiem, tā nav koķetērija?

– Esmu lauku meitene. Bērnību un visas vasaras laukos pavadīju. Cope un dārzs, štābi un gaisenes – tās ir manas tēmas. Laukos vienmēr ir, ko darīt, es tur atjaunoju enerģiju. Nostāties basām kājām uz zemes, lāpstu rokās – tās man ir labākās zāles. Nopietni – visām kaitēm.

– Esi atteikusies no apkalpojošā personāla, liki bildes sociālajos tīklos, kā vāc zarus. Ja paņēmi nekoptu, nolaistu īpašumu, ko viena tur vari izdarīt?

– Es daru to, ko varu. Galvenais – neizdarīt slikti, jo vasarā arī pie huskvarnas ķēros (smejas). Tīri labi sanāk, bet, ja ir kāds pieredzējis vai vismaz vīrieša cilvēks rokas stiepiena attālumā, tad ir gudrāk viņu izmantot. Taču īstenībā mēs nezinām, cik daudz varam izdarīt, arī praktiskus, sievietei šķietami nepaveicamus darbus. Pa maziņam knibini, knibinim un pa vasaru – hops, cik daudz jau izdarīts! Reizēm vesela brigāde ar to galā netiktu. Kamēr pieķersies, pati jau būsi izdarījusi.

– Tu tiešām nedēļu dzīvoji teltī?

– Divas nedēļas, un tiešām – bez tualetes, elektrības... Telefonu varēju uzlādēt automašīnā, bet ūdeni kafijai un olas vārīju uz ugunskura, upē noskalojos. Turpat arī drēbes – bez ķimikālijām, katlu ar pelniem mazgāju. Riktīgi labi – no rīta celies piecos, jo teltī kļūst karsti, un uzreiz upē iekšā.

Ir jāmācās būt vientuļai

– Nav jābrauc uz Himalajiem alā sēdēt kā askētam, to pašu var dabūt tepat pie Gaujas.

– Brīnišķīgi. Un turklāt darba terapija. Lai nebūtu jākoķetē par tēmu kalnu terapija. Lai gan arī tā ir ļoti laba, ar to tagad iepazīstos.

– Vienu brīdi rakstīji, ka esi kalnos.

– Tas ir skaļi teikts. Mēģinu apgūt parasto tūrismu, kad ar mugursomu plecos ej pa kalnu takām. Nenakšņoju pieczvaigžņu viesnīcās, bet pa vienkāršo. To nevar nosaukt par izdzīvošanas, ekstrēmo pasākumu, bet tāpat man ir daudz baiļu, kas saistītas ar kalniem. Terapeitiskās devās ir interesanti, man patīk.

– Vai līdz ar to tu izej arī kādu vientulības terapiju? Vai arī tev tomēr vajag, lai blakus ir cilvēki?

– Jā, tas ir viens no punktiem, kas man savā ceļā jāapgūst, – spēt iegūt laimīti no vientulības. Lai es ļoti nebaidītos būt viena pati, lai uzreiz neilgotos pēc meitas, citiem cilvēkiem, pilsētas. Spēt saglabāt pašpietiekamību, vienai atrodoties neapdzīvotā vietā – tas ir svarīgi. Domāju, vientulībai dabā es vēl neesmu gatava. Pagaidīsim līdz nākamajai intervijai, tad man nebūs zonas, gadžetu, un tu brauksi pie manis ar blociņu (smejas). Kas zina, kā mūsu dzīves, domas, vēlmes iegriezīsies, bet askētisms – tas ir labi.

– Kad cilvēks atsakās no mākslīgiem stimulētājiem, viņam jānoiet ļoti garš ceļš līdz laimes izjūtai, ko var iegūt tikai ar skaidru prātu.

– Jā, bet domāju, ka arī tam, kurš nav dzērājs, to laimi nemaz tā pakaļ nemet. Kādā brīdī šķiet, ka paņemt pudeli rokās – tas kaut ko atrisina. Es nerunāju par profesionāliem dzīves baudītājiem, kuri atšķir 900 tūkstošus vīna šķirņu, īstenībā dzīvo pālī un sauc to par skaistu dzīvesveidu. Vēl pašam ir jābūt mierā. Redzi, kas bija mana problēma – es nebiju mierā. Bet dzērums nav īstā dzīve, jo vairāk, ja cilvēkam ir depresija, nomāktība vai kāda slimība. Alkohols man padziļināja visas sliktās lietas – depresija kļūst stiprāka, sāku aptaukoties un tā tālāk… Katrā ziņā laimes tur ir maz. Tas ir apburtais loks.

– Pudele ir plāksteris, kas uz kādu brīdi notušē problēmu.

– Brīdī, kad tu klunkā iekšā. Līdzko neklunkā, tā uzreiz ir nelaime. Un tā visu laiku – no laimes uz nelaimi… Domāju, katrā ģimenē ir cilvēks, kurš ar to ir sirdzis vai sirgst, nekas tāds, ar ko lepoties. Bet kurš teica, ka būs viegli?

Pasaules nabas sindroms

– Raksti, ka tev bija kompleksi par vecāku necilību. Tie ir skarbi vārdi. Varbūt kompleksi, kurus piemini, ir par iemeslu panikai?

– Protams. Mani kompleksi ir lielais dzeloņdrāšu kamols, kas man pa šo dzīvi jāatritina. Vismaz jācenšas to darīt. Bet es tāda neesmu viena. Domāju, mums visiem ir pilnas turziņas ar lietām, kas neļauj mierīgi dzīvot, justies absolūti laimīgam. Kaut gan – izeja ir, jo viss ir galvā.

– Iespējams, cilvēki krīt veģetatīvajā distonijā un panikā nepiepildītu iedomu, vēlmju dēļ. Jo vairāk tādu, jo vieglāk iekrist purvā – aukstās rokās, drebēšanā, svīšanā, sirds aritmijā.

– Domāju, panikas lēkmes rodas no vesela kokteiļa. Kā pēdējā gada laikā, nopietni pieejot šim jautājumam, esmu noskaidrojusi, ļoti svarīgi ir tas, ko ēdam. Un katram cilvēkam stāsts ir cits, ko viņam vajag, ko nevajag, kas dod enerģiju un kas to atņem. Kāds varbūt pārstāj smēķēt, viņam beidzas panikas lēkmes un viņš laimīgi dzīvo tālāk. Bet kādam dzīve jāmaina kājām gaisā, lai spētu ar to tikt galā. Gribu uzsvērt, ka cīnīties ar to nevar. Ir jāpieņem, jāsaprot un tad jāpalaiž – tā ir vienīgā recepte, kas man izklausās pēc patiesības. Jo cīnoties tu tikai padari stiprāku savu iekšējo nemieru. Un jārūpējas par veselību. Ja smēķē divas paciņas dienā, dzer alkoholu, nepareizi ēd un dzīvo nervu sabrukumā, tas viss pa vienai lietai no sevis jāvelk ārā, ar to jāstrādā, jāapskata. Nu jā, tas ir smags darbs.

– Vai tu tagad mazliet vairāk vari atšķirt sevis mīlēšanu no pasaules nabas sajūtas?

– O, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas! Pasaules nabas sindroms ir aizsargreakcija tam, ka esi nemīlēts, nepieņemts, ka nesanāk, kā gribas, neesi attaisnojis savu vecāku, Dieva vai skolotāju cerības. Tas, visticamāk, nostiprina manī mazo bērnu, nepieaugušo Elīnīti. Es nerunāju par sevis mīlēšanu pie spoguļa, bet drīzāk par sevis pieņemšanu, un tas ir pretstatā pasaules nabas sindromam.

– Tev bija uzticības persona, kas palīdzēja šajā ceļā?

– Gāju psihoterapijā… Pārējo urbu pati. Kā mācēju. Tā ir lasīšana, kustēšanās, visas parastās lietas, no kā sastāv veselīga, normāla cilvēka dzīve bez pārmērībām.

– Mainoties dzīvesveidam, bieži vien atbirst bariņš draugu. Tu arī to piedzīvoji?

– O, jā! Līdz ar jaunu periodu, katru liela lēmuma pieņemšanu vai likteņa pagriezienu, labu vai sliktu, ļoti mainās magnetizēto cilvēku skaits, kas ir man apkārt. Tas ir normāli – ja tu mainies, kaut kā citādi skaties uz pasauli, tad, ko tu dod no sevis, to arī piesaisti.

Ja kod ļoti daudz, protams, ka blakus būs pudelesbrāļi. Brīdī, kad no tā atsakies vai lieto maz, viņiem ar tevi nav interesanti, jo nav, ar ko iedzert. Cilvēkam, kurš ir ieinteresēts kādās ekstrās, kuras esmu nepārtraukti piedāvājusi, jo esam taču draugi, brīdī, kad pati vairs neizmantoju šos vispārpieņemtos pasaulīgos komfortus, vairs neesmu tik interesanta. Taču uzskatu, ka jebkurš kontakts, draudzība vai pazīšanās nes pieredzi gan vienam, gan otram. Tādēļ nav slikti, ka cilvēki pazūd, un nav slikti, ka uzrodas, kur nu bez tā. Un tas ir tikai labi, ka pazūd tas, kam jāpazūd.

Tango ar darbu

– Vai tevi apmierina mazliet alternatīvais statuss, kādā pašlaik esi mākslā? Tu savā nodabā kaut ko dari, neesi atkarīga ne no viena, tad iznāc ar kādu savu projektu…

– Es iznāku ar radošiem bezbudžeta projektiem, un nav noslēpums, ka patlaban strādāju arī pasūtījuma darbus – gan gleznoju, gan rakstu. Es ar to varbūt ne ļoti daudz, bet pelnu iztikas līdzekļus. Man tas patīk, ir interesanti, jo ilgu laiku nestrādāju. Taču tas, ka nav darba, mani spēj iedzīt pamatīgā stresā (smejas). Un tas nav saistīts ar naudas daudzumu makā. Ja es nestrādāju, tad nejūtu sevi kā pilnvērtīgu, dzīvu cilvēku. Ir forši taisīt projektus, iedziļināties mākslā, bet svarīgi ir arī strādāt, lai turētu sevi formā, nezaudētu saprašanu par naudas vērtību un gluži vienkārši neizslīdētu no normālas realitātes rāmjiem.

– Vai tev ir vajadzīga atskaite, ka tas, ko dari, ir kādam vajadzīgs?

– Jā, liekas, tas ir viens no manas dzīves svarīgākajiem punktiem. Iespējams, nākamais līmenis ir, kad tev vairs nevajag neko, sēdi alā kalnos vai pārvācies uz telti… Jā, un zini, nav nemaz tik viegli dabūt darbu, nav tā, ka pakaļ met. Darīt to, kas daudzmaz patīk, mūsdienās nav vienkārši.

– Izpildot kādu pasūtījumu, nākas iet uz kompromisiem, salāgoties...

– Tā ir pamatīga sevis laušana. Ar pirkstu vicināšanu neiet cauri. Tas maksā 2,50, un viss, vajag izdarīt labi, kaut izstiepies. Tad nu mēģini iestāstīt kādam, cik esi ģeniāla, talantīga. Tas, protams, ir noderīgi, tādēļ jau tevi ņem darbā, bet… Īstā dzīve, realitāte ir ļoti patīkama, motivējoša. Un tad, kad dari kaut ko ārpus tā, ir cita veida kaifs, jo tu atpūties no tā, ar ko pelni. No tā arī būvējas tas prieciņš, laimīte.

Viss ir par mīlestību

– Tu par savu supersievieti Čečīliju vēl raksti, zīmē?

– Domāju, tas man būs mūža projekts. Ir labas iestrādes, pat piedāvāta nākotne, bet nepieciešams milzīgs darba apjoms. Tomēr ceru, ka Čeča ieraudzīs dienasgaismu, mazā formātā – jau pavisam drīz. Šādas lietas – animācija, nopietni rakstu darbi, scenārijs – ir ļoti laikietilpīgas.

– Kādas superspējas tu sev gribētu?

– Es kā daudzi gribētu atkost laimes un mīlestības kodu un tad neierobežoti to lietot. Stāsts ir un paliek par mīlestību, visu veidu – lielo, cilvēkmīlestību, sevis pieņemšanu, ticību… Tai man gribētos pieskarties, lai tā manā dzīvē būtu klātesoša. Domāju, gan Čečīlija, gan es vēlas vienu un to pašu. Viņas stāsts arī ir par mīlestību – sirdi plosošs (smejas). Ne mazāk īsts kā Panika. Ne biogrāfisks, tā būs pasaka.

– Vai tu gribētu kādu savu īpašību vai sajūtu no tā, kāda biji jaunībā?

– Katrai dienai ir pilnīgi cits kods, tāpēc ko tādu gribēt… Es par to nedomāju. Man nav aktuāli, jo neatdalu – tā, kas biju piedzimstot, esmu arī tagad. Mēs transformējamies, bet bāze paliek. Tikai izmantojot to, kas ar mums noticis, varam likt solīti augstāk. Kā konceptuālajā mākslā – nevaru pakakāt istabas vidū un teikt, ka tas ir ģeniāls mākslas darbs par 74 miljoniem, ja neesmu aizvedis pasaules saprašanu, domāšanu līdz tam. Stāsts ir par to, kā būvējam sevi ar katru nodzīvotu dienu. Savu ādu, saprašanu un laimi veidojam no tā, kas bijis. Nekas no zila gaisa nekrīt, viss ir pieredze.

– Pēc acīm redzu, ka esi mazliet nogurusi.

– Teikšu godīgi – esmu izsalkusi (smejas). Ziemas rezervīte ir iztērējusies. Man plānā ir zivs folijā, un domas ik pa brīdim aizskrien pie tā. Sakairināju kuņģi ar tēju, izpīpēju kādas piecas cīgas. Jāuzpīpē vēl viena, tad būšu pārpīpējusies. Nogurusi? Patīkami – no darba.

– Tava grāmata beidzas ar teikumu – ko garšīgu pagatavot vakariņās?

– O, jā! Tas ir mūžīgais jautājums. Tagad tikai mājās gatavoju, nu jau nemelojot varu teikt, ka 87 procentos gadījumu. Kādreiz domāju – ko var ņemties ar to ēst taisīšanu, tak aizej kaut kur paēd vai nopērc gatavu… Nē, arī man tagad tas ir. Turklāt kļūst arvien interesantāk. Un neapnīk. Prieku dod ugunskurs, grils, tā es – savā sulā… Arī tā ir radīšana. Lai gan, protams, pie sienas nepieliksi un par lielu naudu nepārdosi, kaut ir pavāri, kuri to dara. Tas ir neatkārtojams, svētīts brīdis. Un ja ir ēdāji – kas var būt labāks par to?

– Ar ko šis gads tev būs īpašs?

– Nu jau sāk ieskrieties… Laukiem jābūt kārtībā, jau ir apkure un ūdens. Redz, es uzreiz atskaitos par praktisko, kas man jāizdara šajā gadā; brīžiem es pati sev reāli patīku! Gribu, lai Čečīlija mazliet izbāž degunu, tiekas ar skatītājiem. Tās būtu darba lietas, bet ir vēl kāda noslēpumaina, klusa vēlme, par ko nestāstīšu…