Intars Rešetins: "Kad jūtas runā, nekā nav žēl"

Sākšu ar sarežģītu jautājumu. Kāds tu esi? Kas tu esi?

Esmu nācis no daudzu nacionalitāšu dzimtu saplūduma. Manī riņķo piecu veidu asinis, un tas lielā mērā ietekmē mani kā cilvēku, kā personību. Mammas tētis Arnolds Pētersons, mans vecaistēvs,  bija kārtīgs latviešu amatnieks, namdaris, gāja pa dzīvi kā pats savas laimes kalējs – viss, ko viņš sasniedza, bija paša roku darbs. Vecmāmiņa Silvija bija bibliotekāre, daudz, daudz lasījusi, sabiedriski ļoti aktīva. Pēdējos savas dzīves 7–8 gadus viņa pusparalizēta pavadīja uz gultas un vienīgais, ko viņa darīja, – lasīja grāmatas. Atceros, reiz pie viņas iegāju ar savu vecāko meitu kā zīdaini uz rokām. Un tad bija tā sajūta: te ir dzīves sākums, un te – dzīves beigas. Atceros, ka padomāju: jēziņ, ka varētu to failu – visu, ko viņa izlasījusi, – sev paņemt…

Piecas dažādas asinis. Bet kuras tad ņem virsroku?

Es esmu šīs zemes dēls. Nacionāli noskaņots patriots ar konservatīvu vērtību ievirzi. Mana ģimene ir piekopusi šo dzīves skatījumu, un es no tā nekaunos. Mūsdienu pseidoliberālisms globālā mērogā – par to man reizēm gribas kliegt: uz kurieni mēs ejam? Jāatzīst, ka šī ir arī viena no tēmām, ko risinu, iestudējot izrādi Momo!!! Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Jā, kā kliedziens ar trim izsaukuma zīmēm nosaukumā.

Man izdevās sazināties ar lugas autoru un pārliecināt par šo trīs izsaukuma zīmju nepieciešamību nosaukumā. Vispār šis laikmets ir tāds nāvīgi pretenciozs – autori bieži iestājas par savām tiesībām, nākas visu ar visiem saskaņot līdz pēdējam burtam. Arī šajā gadījumā.

 Kas ir Momo!!! autors?

Sebastjans Tjerī. Franču dramaturgs, producents, režisors un aktieris, kurš spēlē savās lugās, arī kino scenārijos. Papildus  iekļāvu izrādē astoņus personāžus no aizgājušās pasaules – starp tiem ir Darvins, Freids, Einšteins, Bahs… Tas bija jāsaskaņo, jāpamato, kāpēc. Autors iebilda, es sūtīju savu redzējumu, līdz bija akcepts. Tjerī plāno atlidot uz pirmizrādi – tā man būs tāda pirmā reize.

Kad Nacionālajā teātrī iestudēju beļģa Žana Pjēra Dopaņa monoizrādi Skolotājs, Nacionālais teātris aizsūtīja izrādes ierakstu, un saņēmām brīnišķīgu atbildi –  pat nesaprotot latviešu valodu, iestudējums šķitis ļoti izteiksmīgs. Jā, man patīk mūsdienu franču lugas, jo viņi ir mūsdienīgi, dauzonīgi, paradoksāli, aktuāli. Un runā par tēmām, kas mani skar.

Redz`, es nāku no vides, kur vērtība vienmēr bijusi ģimene. Manas veiksmīgākās izrādes lielākā vai mazākā mērā saistītas ar ģimeni, tās problēmām: ieskatāmies nākotnē, pagātnē,  pētām draudzību, vientulību vai nepiepildītu mātes mīlestību, vai šķiršanos, vai neuzticību. Cilvēkam jārunā par to, kas viņu satrauc personīgi un kas rezonē šodienas sabiedrībā. Man šķiet, ka tā, kā es lasu šo pasauli, es arī gribētu dzīvot – sabiedrībā, kas interesētos par šādām tēmām. Kāda tad ir mūsu misija pasaulē bez ģimenes? Kurp virzāmies, kas esam? Varbūt šīs sarunas ir tādas lokālas, bet, jā, nu tāds es esmu.

Man vispār ļoti patīk Francija, tās kultūra. Ja runājam par Florianu Zelleru, laikam esmu iegājis pasaules Ginesa rekordu grāmatā, iestudējot viņa lugas veselas piecas reizes. Un labprāt iestudētu vēl, kaut šķiet, ka līdz ar Māti šis cikls man ir beidzies. Ārkārtīgi interesants autors, mans vienaudzis, sajūtu līmenī mēs pasauli tveram līdzīgi. Kad iestudēju Tēvu, nezināju, ka iestudēšu arī Dēlu un pēc tam vēl Māti.

Bet iestudēt vienu autoru vairākkārt – tas ir dubults izaicinājums. Tu nedrīksti atkārtoties – gan cieņā pret skatītāju, gan cieņā pret sevi. Formula šo darbu pamatā ir viena – viņš raksta lugu kā puzli. Kritiķi saka, ka ne pārāk sarežģīts ir tas Zellera cietais rieksts, tomēr tas ir aizraujoši un interesanti tādam vienkāršam puisim kā man un, domāju, arī skatītājam. Tagad Zellera lugas iesaku citiem režisoriem, lai man nebūtu kārdinājuma tās iestudēt.

Zellers ir tavā vecumā – un jau tik ražīgs, tik daudz lugu!

Nu bet kad tad vēl ir jāšauj? Ir jāšauj briedumā – tad, kad tu no dzīves kaut ko saproti, un tad, kad gribas šaut! Arī man šis ir īstais laiks. Ir jāšauj!

Tu jūti savu vecumu un briedumu?

Katru rītu! (Smejas) Jau kādus piecus sešus gadus no rītiem rokas un kājas tirpst. Ja nopietni – par briedumu – pieredze liek secināt, ka tas ir iestājies. Neesmu vairs tik vieglprātīgs. Tas mainās, kad cilvēks iepazīst to, ko nozīmē atbildība. Banāls piemērs, bet es vairs neskrienu tik ātri ar mašīnu vai nebraucu pēc negulētas nakts, kad novadīts pasākums, kāzas. Atbildības sajūta ir tā, kas nevis piezemē, bet sazemē. Un tā ir maza, bet būtiska atšķirība. Tām mazajām sirsniņām, kas paliks pēc tevis, ir jāpaspēj nodot vērtību kopums, kas ir izveidojies tavā dzimtā. Gan no manas, gan manas sievas puses – tās saplūst, veidojas tāda dzimtas vērtību ķīmija.

Kas tev pašam nāk līdzi no bērnības?

Aktierim jau visu mūžu ir jābūt bērnam. Un es esmu aktieris joprojām, kaut arī aktīvi vairs nespēlēju. Kino piedāvājumus pieņemu, bet teātra nākas atteikt. Vienkārši uzskatu, ka uz diviem krēsliem nosēdēt nav iespējams, negribas tā pavirši, jo abas profesijas paģēr maksimālu atdevi. Nedomāju, ka man abām pietiktu spēka.

Aktierim visu laiku ir jābūt “vaļā”. Es taču redzu –  atnāk aktieris, kas ir saguris un burkšķ, nedegošām acīm, varbūt profesija ir apnikusi, bet to mainīt nav gatavs. Viņš iet un rūc. Man jau arī bija līdzīgi, kad gāju projām no Dailes teātra. Burkšķēju, biju neapmierināts ar Raimonda Rupeika piedāvājumiem. Pirmkārt, jau ar to, ko man uzticēja spēlēt, – tas man nesniedza gandarījumu. Tas naratīvs, ko viņš piedāvāja… Negribu tagad Džili (režisors Dž. Dž. Džilindžers – red.) “nolikt”, viņam bija arī ļoti labas lietas, bet katrs režisors koncentrējas uz to sāpīgo tēmu, kas viņam aktuāla. Man aktuāla ir ģimene – acīmredzot man tajā ir bijušas kādas problēmas, kuras es joprojām risinu, iestudējot izrādes un sevi šajā kontekstā analizējot. Džilindžeram tās acīmredzot ir seksuālas dabas problēmas.

Kas tev nepatika no tā, kas bija iedalīts? Lomas ar pārģērbšanos sieviešu drēbēs?

Nu, es pārsvarā spēlēju gejus vai sievietes… Pēdējā lomā – izrādē Mīļākais, kur spēlēju kopā ar Juri Žagaru, tēloju vīru, kuram mirusi sieva, un tad viņš uzzina, ka sievai bijis mīļākais. Tā  bija viena no izrādēm, kuru gaidīju, jo bija loma, kuru spēlēt. Bet citādi es galīgi nebiju apmierināts ar lomām, ko man deva. Arī teātra repertuārs un virziens, kurā peldējām, kā lai pasaka... Jūra bija dikti sekla.

Es sāku burkšķēt, un pats to piefiksēju. Un tad vienā mirklī sapratu, ka man ir jāiet prom vai arī saplēsīšos ar visiem, arī pārējiem režisoriem un kolēģiem. Jo es izplatu smaku un inficēju pārējos. Ja tu smirdi, ej prom!

Sapratu, ka man kardināli kaut kas jāmaina, jāiet mācīties. Es vienmēr esmu teicis: “Ir jādara, ir JĀDARA!” Šobrīd lasu Mišelas Obamas grāmatu, sieva uzdāvināja Ziemassvētkos. Nu, labi, tas ir komerciāli, tas ir bestsellers – bet absolūti teicams stāsts! Tu skaties, kā maza, vienkārša meitene izaug līdz lēdijai. Es nesaku, ka man ir mērķis izaugt līdz lēdijai, bet izaugt: jā, tas ir mans mērķis.

Tagad ļoti bieži sastopos ar aktieriem, kuri ir šādā “smakas situācijā”. Esmu nenormāli jūtīgs cilvēks, nevaru strādāt vidē, kur ir kāds, kas izplata šādu enerģiju. Tas paralizē darbu, destrukturizē atmosfēru, un pēc tam uz skatuves to redz. Manas veiksmīgās izrādes ir balstītas uz vienotu ansambli: teātris ir komandas spēle. Man nepatīk personības ar zvaigžņu slimību: ja nav ansambļa, tur nekas nebūs! Un es atbrīvojos no cilvēkiem, kuri sāk burkšķēt.

Kā režisors tu neesi vairs nīgrs?

Nē, darbā ar empātiju man viss ir kārtībā, nīgrs mēdzu būt mājās. Saku, lai izslēdz visus trokšņus, lai varu palikt ar grāmatu, man vajag mieru.

Tātad mājās visiem  tevi ir jāklausa, tu esi galvenais…

Ne galvenais, viens no ģimenes. Bet man vajag savu telpu un mieru. Ģimene cenšas to respektēt. Tiesa, tagad mums pirmo reizi mājās ir suns, tas ievieš zināmas korekcijas. Šitsū. Meitām ir alerģija, vajadzēja sunīti, kam kažokā ir mats, ne spalva. Uzdāvinot bērniem Ziemassvētkos suni, mērķis bija viņām iemācīt, kas ir atbildība, – plus es realizēju savu bērnības sapni. Lai arī tāds mazs, atvainojos, pirdiens, tomēr – suns.

Es tevi pirmoreiz atceros no Likteņa līdumniekiem un domāju, ka daudziem tu joprojām saisties ar šo televīzijas filmu un to jauno puiku. Man šķiet, mēs, skatītāji, maz par tevi zinām – kaut arī tu sniedz intervijas, neesi noslēpumains… Bet to, kāds tu esi, ir grūti sataustīt – izņemot asus tvītus un konservatīvu politisko domāšanu.

Piemēram, vai esi priecīgs vai melanholisks, taupīgs vai devīgs, intelektuāls vai vairāk praktiķis? Tev ir izdevies intervijās izteikties tā, ka to nevar saprast. Tātad – vai tu esi priecīgs vai melanholisks?

Es esmu noskaņojuma cilvēks. Man būtiski, lai jebkurā vidē, kur esmu – vai tas ir veikals, vai CSDD, vai projekts, kurā piedalos, bet galvenokārt ģimenē – viss ir labi. Ja viss ir labi mājās, nav kreņķu darbā, tad varu radīt. Kad tas tā nav, es ietekmējos, to nevar noslēpt. Un, godīgi sakot, ir pienācis vecums, kad arī negribas slēpt. 

Mani tracina šodienas sajūta: šī pseidotolerance, uzspēlētā iejūtība, falšums. Es gribētu būt es pats, runāt un domāt kā es pats, atbildēt par saviem vārdiem un darbiem. Un aicinu tā darīt arī pārējos.

Vai tev nav grūtības ar šo toleranci izrādēs? Tev taču ir jāsaprot, vai pēc izrādes nepateiks: “Rešetin, ko tu tur esi sadarījis, atļāvies “nepareizi” par kādu pasmieties?!”

Redzi, mans sākums režijā bija ļoti piezemēts, pieklājīgs, iztapīgs. Normunds Naumanis, noskatījies manu debijas izrādi, teica: “Tu esi pārāk pareizs.” Toreiz es nesapratu, kas man tagad jādara. Daudz vēlāk viņa mamma bērēs man stāstīja, ka Normunds uz nāves gultas esot lūdzis pateikt Intaram, lai viņš turpina. Bet sākums man ir bijis tāds piesardzīgs – taustoties, jo tā skola, kuru es apguvu maģistrantūrā pie Mihaila Gruzdova, bija ļoti, ļoti nepietiekama. Pirmkārt, Kultūras akadēmija – tā ir vesela tēma, jēziņ, par to vajag runāt! – ir iestāde, kas it kā cenšas ielikt pamatus, bet… Kad tu beidz akadēmiju, tu neesi profesionālis.

Esmu beidzis akadēmiju divreiz, un tā bija gan aktieru skolā, gan režijā. Praktizējošs, aktīvs režisors nekad neiemācīs tev vairāk, nekā tu prasīsi. Viņš mums tā arī teica: “Prasiet man, es atbildēšu uz visu, bet, ja jautājumu nebūs, te būs sausā programma!” Tas nav pārmetums Gruzdovam, kuru ļoti cienu, bet, manuprāt, nedrīkst pasniedzēji būt praktizējoši režisori. Viņi neiedos tev maksimālo, jo zemapziņā baidās no konkurences, no potenciāliem “kapračiem”.

Tu pieminēji Līdumniekus. Skolu es pabeidzu, un uzreiz sākās kino – Džīna (režisore Virdžīnija Lejiņa – red.) izdarīja milzu darbu! Arī materiāls bija tik pateicīgs. Tur es iemācījos profesiju – pie Džīnas, praksē. Tāpēc man tik tuvs kino. Tāpēc man lielākā tiesa veiksmes arī teātros ir tuvplāns, kamerzāle –  tā ir kino estētika.

Atbildot uz tavu jautājumu, jā, esmu bailīgs. Bet es gribētu teikt, ka pagājušā gada laikā manī iekšēji kaut kas salūza – tā iekšējā baiļu loksnīte, tas baiļu mietiņš salūza. Un es vairs nebaidos. Zinu, ko gribu, zinu savas vājās un stiprās puses, esmu kļuvis pašpietiekams, un man vairs tik ļoti nerūp kādam izdabāt. Man gribas, lai man un manai komandai ir izaicinājumu pilns darbs un lai mēs tajā gūstam gandarījumu. Pats process ir nāvīgi interesants, un, manuprāt, tā arī ir jādzīvo.

Tev vairs nav arī baiļu, kā tevi uztver kā režisoru? Varbūt joprojām tikai kā aktieri, kas taisa izrādes? Tev ir jau vairāk nekā desmit režisētu izrāžu, bet vai tu pats beidzot jūties kā pilnvērtīgs režisors? Vladislavs Nastavševs reiz intervijā teica, ka viņam bieži ir viltvārža sajūta. Kaut citi viņu uztver kā izcilu režisoru, viņš pats jūtas viltvārdis.

Es jūtos stabili un pat labi, ja mani uzrunā par režisoru. Pirmos gadus, jā, likās, kāds es režisors, beidziet – es tikai mācos... Bet ar katru nākamo darbu es nestaigāju to taku, kuru jau esmu gājis. Katrs darbs ir izaicinājums, solis augšup. Vasarā biju režisors Citādiem dziesmu svētkiem – iemācījos salikt bildes, tā bija brīnišķīga pieredze ar kamerām. Tāpat tās īsfilmas, kuras es filmēju, – kino mani ļoti uzrunā.

Arī teātrī es jūtos labi. Kad man zvana teātru direktori, tas liek domāt: jā, Rešetin, tu esi režisors! Štruntīgāk ir tad, ja nezvana. Tad ir pašam kaut kas jādomā.

Kura Latvijas režisora darbam tu seko līdzi? Kuras izrādes tev liekas visinteresantākās?

Sekoju līdzi visam, laukums ir jātver. Ir režisori, no kuriem es mācos, ir tādi no kuriem, šķiet, esmu izaudzis, jā, ir arī tādi, kuri vairs neinteresē. Labāk runāsim par tiem, kuriem es sekoju. No režisoriem Latvijā pagaidām es neesmu vīlies Valterā Sīlī. Pārējos, vairāk vai mazāk, esmu. Jā, arī Hermanī, arī Kairišā… Sluckā, Rogā, Atkočūnā… Bet drīzāk vilšanās notiek sevī un savās ekspektācijās. Tā ir vēl viena vesela tēma.

Šobrīd aktīvi strādāju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, jūtu to virtuvi un mazliet tādu iekšējo nevis abiženku, aizvainojumu, bet nenovērtētības sajūtu. Viņi jūtas atstumti no latviešu teātra vides. Tā ir tāda trausla lieta – bet es varu piekrist viņu sajūtai, jo spēju atsvešināti paskatīties. Pieņemsim, ļoti veiksmīga Golomazova izrāde, kas tapa pirms pusotra gada, – Kankuna.

Pirmoreiz dzīvē teātrī piedzīvoju mirkli, kad ar vienu aci raudu, ar otru – smejos. Tā ir augstākā nots, kas teātrī ir iespējama! Nezināju, ka tā vispār var notikt, absolūta emocionālā katarse, ko es gribētu piedzīvot vēl – un to man sniedza Veronika Plotņikova izrādē Kankuna! Vai latviešu kritika novērtēja šo izrādi? Vai latviešu kritika pamanīja šo aktierdarbu? Par to man ir ļoti, ļoti skumji.

Vēl pāris jautājumu. Lai saprastu, kāds tu īsti esi. Piemēram, taupīgs vai devīgs?

Ja man ir labs garastāvoklis, ja esmu laimīgs – esmu dāsns, esmu devīgs, visus mīlu. Bet citādi... Man drīz būs jauns tetovējums: I love art and maybe 3 people. Tas ir par mani. Es mēdzu nogurt no cilvēkiem. Un vienlaikus strādāju ar cilvēkiem.

Godīgi sakot, es esmu ļoti atturīgs. Tāds mazliet ierāvies sevī. Nost no visiem. Bet, atbildot uz jautājumu, esmu gan skops, gan devīgs. Tur parādās tas mans asiņu kokteilis. Ja esmu laimīgs, ja emocijas ir sakāpinātas, tad varu visu atdot – tajā mirklī, kad jūtas runā, nekā nav žēl. Tā nacionālā puse man jāpiebremzē, jūtu daba bieži iet pa priekšu.

Un intelektuāls vai praktisks?

Mani interesē visu laiku attīstīties, augt, domāt. Bet intelektuālim būtu jābūt tādam… Kā Džilindžers saka: viņš gadā izlasa 300  grāmatas – jēziņ! Un tad es domāju – ja tev nav mājās bērnu, tu visu laiku dzīvo sev. Es nedzīvoju sev, es nevaru 300 grāmatas gadā izlasīt. Ja tā būtu mēraukla, tad jāatzīst – es neesmu intelektuālis.

Praktiķis un amatnieks es esmu. Ar virzību kļūt labākam, gudrākam.

Tu taču noteikti pats esi piedalījies daudzās izrādēs. Kurā izrādē, pats spēlēdams uz skatuves, esi sajutis katarsi?

Kā aktieris? Oļģerta Krodera Idiotā Valmierā. Tad es sabojāju attiecības ar savu kursa vadītāju Kārli Auškāpu, atteicos no lomas, ko viņš piedāvāja. Biju jauns aktieris un nesapratu, kādas sekas tam var būt. Bet Kārlis ilgi pēc tam nedeva man nekādas lomas. Tagad, būdams režisors, viņu saprotu: ja aktieris negrib ar mani strādāt…

Bet tu gribēji strādāt ar Kroderu?

Jā. Un nenožēloju. Vienreiz dzīvē man tā ir bijis. Finālā, kad Nastasja Fiļipovna ir mirusi, Rogožins ir man, kņazam Miškinam, klēpī. Un es glaudu viņam galvu, viss tā “baigi smuki”, tur vēl tādas melnas lentes kā scenogrāfijas elements gar skatuves sāniem, glezna virs mums viegli izgaismota, tad iznāk aktieri un skaļi čukst: “Idiots! Idiots!” Satumst, mūzika izskan, aktieri nostājušies, mēs abi ar Gundaru Grasbergu piecēlušies, Nastasja Fiļipovna (Ieva Puķe – red.) pa vidu, un gaisma jau iedegas. Mēs ejam pie skatītājiem, bet viņi neplaudē... Piecas sekundes, desmit sekundes... Neplaudē pusminūti… Un tad sāk plaudēt. Viņiem ir kamols kaklā, un mēs redzam, ka viņi ar to cīnās, ir tas miklums acīs, ko vajag noslaucīt, bet viņiem neērti no mums…

Un vienam no otra.

…un vienam no otra, jā. Tā ir lielākā balva, ko es jebkad kā aktieris esmu saņēmis. Tieši tās 30 sekundes. To dēļ esmu gatavs darīt.

Un katarses brīži ārpus teātra?

Bērnu piedzimšana, abas divas meitas piedzima Stradiņos, pie vienas vecmātes, abas bija identiskas. Vēlāk viņas ir mainījušās, bet tajā brīdī man bija tāds šoks: otro reizi pēc sešu gadu pārtraukuma tev piedzimst vēl viens tāds pats bērns! Es biju klāt dzemdībās, noķēru abas savas meitiņas, un mana sieva ir tāds malacis – dzemdēja bez epidurālās anestēzijas. Man patīk, ka viņa ir tāda cīnītāja.

Viss, kas saistīts ar ģimeni, ar kādām bērnības atmiņām. Piemēram, man vecākā meita  Ziemassvētkos uzdāvināja dāvaniņu, ko nu bērns varēja atļauties, un uzrakstīja vēstuli, ko izlasot es vienkārši raudu un nevaru parunāt – nu kas tas ir, vecs jau esmu, bāba! Lasīju to vēstuli, un man bija tā sajūta, ka aug labs cilvēks.

Jā, viss, kas saistīts ar ģimeni, kas tad cits? Par ko tad Rešetins iestudē – par sevi visu, jā!

Kādā intervijā lasīju, ka daudzi tavi tuvinieki ir aizgājuši no dzīves ātrāk, nekā vajadzētu…

Un daudzi arī nav.

Vai tas tev ir licis apzināties dzīves trauslumu, baidīties par savu dzīvību?

Mans tēvs bija agronoms, viņam ir augstākā izglītība, bet viņš nācis no vienkāršas strādnieku ģimenes. Vecmāmiņa atbrauca no Polijas, visu dzīvi slauca govis kolhozā, viena pati uzaudzināja četrus bērnus, jo vectēvs bija nenormāls dzērājs – kad tēvam bija 11 gadu,  viņa tētis atbrauca no kroga beigts mājās, zirgs atveda. Tēva dvīņubrālim ir tāda bērnības trauma, ka viņš nelieto alkoholu, man arī visādas traumas bijušas – un es arī nelietoju alkoholu. Bet tēvs man maziņam vienmēr stāstīja: “Kad man būs 52 gadi, es miršu. Mans tēvs mira, kad man bija 11 gadi…” No mazotnes klausījos šīs runas un baidījos, ka mans tētis mirs un kā tad tas būs, ko es darīšu bez sava tēta. Līdz vienreiz, kad viņš atkal bija “ieķemmējis” (man tad jau bija padsmit gadi un kaut kāda saprašana par lietām), es viņam pateicu: “Beidz vienreiz muldēt, man ir jau 13 vai 14 gadi, šī formula nedarbojas, tavs pieņēmums nekur neder!” No tās reizes viņš to vairs netika teicis.

Bet bailes no nāves, domāju, ikvienam no mums ir līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē. Ir piesardzība, jo ir atbildība. Man pēkšņi parādījās bailes no augstuma, no ātruma, no lidošanas ar lidmašīnu… Pirms tam nekā tāda nebija vispār. Rūjienā mēs, puikas, bijām tik pārgalvīgi – 50 reižu jau varēju nomirt. Rūja – melna, tumša upe, atvari, dziļie gali, seklie gali… Es vienmēr visur pirmais, lai varētu izrādīties, skrēju pa priekšu, lēcu iekšā uz galvas. Reiz lēcu, bet tur ūdens līdz ceļiem, visa seja asinīs, krūtis nobrāztas ar akmeņiem, labi, ka kaklu nenolauzu.

Ko tu vēl gribētu savā dzīvē ieviest?

Es gribu dēlu vēl ieviest savā dzīvē. Nu, jāgaida būs mazbērni acīmredzot. Tā dzīve paiet tik šausmīgi ātri…

Agrāk es domāju – katrs, kam nav slinkums, taisa savu mazu teātri, taču tagad, pēdējā gada laikā, esmu daudz domājis, ka gribētu strādāt sev: savu kamerteātri, savus aktierus, savu trupu, savus studentus. Esmu izaudzis līdz tam, ka to gribu. Jā, gribētu būt arī pedagogs.

Vēl viena lieta, par ko es domāju, ir kino. Mana īsfilma Flauta ir nominēta Lielajam Kristapam. Tā nominācija ir no sērijas “okei, mēs tevi pamanījām”. Pirmizrāde būs Lielajā Kristapā janvāra beigās. Rasa Bugavičute-Pēce uzrakstīja šo darbiņu pirms gadiem desmit, es sen par to domāju, un tad izdevās uzfilmēt.

Bet kino ir industrija – ja nav privāta investora atbalsta, neviens nav ieinteresēts tādam zaļknābim kaut ko dot, riskēt ar savu naudu… Kino centram ir savs režisoru loks, kas jāapkalpo. Kas es tāds, salīdzinot ar Juri Pošku vai Lailu Pakalniņu, vai Ināru Kolmani, vai Aiku Karapetjanu – brīnišķīgiem režisoriem? Kas es tāds esmu? Tikt iekšā kino ir ļoti grūti, tāpēc ir mazais formāts, pirmie soļi. Kino, man šķiet, ir absolūti burvīga pasaule, kur melot ir  daudz interesantāk, nekā tas notiek teātrī. Tā ir izlikšanās māksla, un tas, cik tu patiesi spēj “apčakarēt” skatītāju, ir izaicinājums.

Vai zini, ka šajā intervijā tu pēc katra jautājuma atkal aizej pie teātra vai kino?

Tas ir tas, kas mani interesē, kā es dzīvoju. Tas, kur es degu, kur sadegu. Kur pārdzīvoju, mirstu, dzimstu no jauna. Es neesmu teātris, bet teātris ir manī. Kino ir manī. Tā ir mana profesijas izvēle, un paldies maniem vecākiem, kas ļāva man iet šo ceļu. Man liekas, Latvijas problēma ir tā, ka mums ir daudz āžu par dārzniekiem. Draugi mīļie, izvēlieties profesiju, kas sniedz jums gandarījumu, tad mēs kā nācija tiksim vairāk uz priekšu! Kāds grib tikt pie siles, kādam interesē rebes, bet mums ir vajadzīgi nozares speciālisti konkrētos amatos!

Arī tā ir tēma, ko es risināšu izrādē Momo!!! – kurp pasaule ripo, kā mēs dzīvojam? Šis liberālisms, progresīvie, geju un lesbiešu propaganda…

Tā kā tev patīk uzsvērt savu vecumu, es jautāšu – kādas ir tavas “padzīvojuša cilvēka” atziņas par šo laiku?

Būt pašam, pašiem. Neizlikties labākiem, nekā esam. Netēlot, nespēlēt dzīvē. Esi patiess, kaut vai zemāks par zāli, bet esi tu pats! Tā varētu būt mana atziņa. Tas teātris, kas notiek visapkārt, ir neizturams. Liekulība, līferēšana, arogance. Un turpat arī nepamatota, pārlieku liela uzspēlēta tolerance.

Mēģinām vienkārši katru dienu būt mēs paši! No tā, vai esam komfortā paši ar sevi, atkarīgs, ko varam dot sabiedrībai, ģimenei.

Mēs daudz ceļojam. Pirms pandēmijas ar sievu mēnesi padzīvojām Amerikā, nesen biju Portugālē. Un atgriežoties sajūta ir tāda, ka pāri Latvijai guļ kaut kas – tāda pelēka ķepa, tāds lāsts. Tas, kas notiek šobrīd, kovidlaikā… ko mēs redzam uz ielas? Mēs esam sašķelti, katrs tik ļoti uz sevi vērsts, nācijai vispār nav līderu, kas pavilktu uz kopēju mērķi. Tādu cilvēku mums vienkārši nav!

Varbūt tas ir tas lāsts, ka mums trūkst personību, kas normāli vadītu valsti? Jo šeit ir depresija, drūmums, lauki izmirst… Pamatvērtību mums nav! Atgriežoties mājās no ārzemēm, var just, ka tur ir cita veida brīvība. Labi, jeņķi ir falši, bet arī tur ir vairāk cilvēcības un sirsnības. Tikmēr mums kaut vai tajos pašos veikalos ir pilns ar cilvēkiem, kuri uzvedas kā mucā dzīvojuši, kam trūkst ieaudzinātas pieklājības citam pret citu. To veicina arī šizofrēniskais Gobzems ar saviem ierakstiem un kampaņām – apjukušais un apmulsušais pamatiedzīvotājs tiek satracināts, tad viņš jūtas varens un liels…

Mums ir ļoti vāji oratori un komunikācijas speciālisti, mēs nesarunājamies. Tikai rakstām pavēles. Bet dialogs ir vajadzīgs! Labsajūta valstī ir vajadzīga! Komforts. Lai cilvēks, kas šeit dzīvo, – pat ja viņam ir maziņa aldziņa – lai viņš ir laimīgs! Lai viņam ir sajūta, ka par viņu šeit domā. Tā visa šeit nav, un tas tracina. Bet tās nav atziņas.

Kurš ir tas cilvēks, uz kuru tu visvairāk vari paļauties dzīvē?

Uz sievu, uz ģimeni. Tas ir mans spēka avots. Zinu, ka sieva nekad mani nenodos, vienmēr atbalstīs, būs blakus. Tāpēc es viņu izvēlējos. Kaut gan es nezinu… Mūsu satikšanās bija absolūti amazing. Abi bijām tik labili. Biju šķīries, viņa arī tikko no attiecībām – tādi divi satikāmies, viens otru tā kā saudzējot. Sāpīga pieredze mūs satuvināja. Kaut gan es tam vingrotājam augšā neticu, kaut kādi spēki mūs saveda kopā.

Nav jau arī nekādas ābolmaizes… Es apbrīnoju savus vecākus, kuri 42 gadus ir nodzīvojuši kopā. Milzu darbs ir jāiegulda attiecībās.

Tu bieži saki, ka esi vecs. Vai tu ar to koķetē?

Nē, es nekoķetēju. Jau pirms 10–15 gadiem intervijās runāju par to, ka nekad vairs nebūšu jauns. Un es tiešām tā arī domāju.

Ģimenē ir stāsts. Mammai bija kādi 40 gadi, un darbā viņa ar kolēģiem runā: “Vai es esmu veca vai vēl ne?” Kolēģi saka mammai: “Nu tak aizej mājās, paprasi bērniem!” Tad man bija kādi 10 gadi, mamma prasa virtuvē pie galda: “Nu, kā ir, bērni, mamma ir veca vai nav?” Brālis, trīsarpus gadus vecāks par mani, saka: “Nē, mammu, viss kārtībā.” Mamma turpina izprašņāt: “Nu, Incīti, mamma ir veca?” Es saku: “Mammu, es tevi nekad jaunu neesmu redzējis.”

Jauns tu esi tad, kad dzīvo sev, kad tev nav ne par vienu jārūpējas. Gribi ceļot – ceļo, gribi dejot – dejo, gribi aiziet izkauties – ej un dari! Tev nav bremžu. Kad izveido ģimeni, mazliet spēles noteikumi mainās, arī vieglprātīgā attieksme pret dzīvi. Tādēļ nesteidzieties, jaunieši, ar precēšanos, statistika rāda, ka lielākā daļa, kuri apprecas zaļknābji, precas otro un trešo reizi. Statistika Latvijā tiešām skaudra. Precieties, kad būsiet izdauzījušies!

Ja tev būtu jāatrod, kas ir tavs mīlestības sakopojums, koncentrāts? Kur tu piedzīvo mīlestību?

Pirms gadiem pieciem dzirdēju versiju, kam sākumā, protams, ļoti pretojos, bet laika gaitā šī pārliecība ir nostiprinājusies, tātad laikam ir patiesa. Mēs jau attiecībās nemīlam otru, bet gan sevi, proti, tu mīli to labsajūtu, ko tev rada otra klātbūtne vai tas, kā viņš tev liek justies. Mēs visi vēlamies justies īpaši. Un, kad tu tā jūties, tu atdari ar to pašu – un tā ir tā mīlestība. Ja runājam par manu mīlestības kvintesenci, tā joprojām ir mana ģimene. Tās ir vistīrākās jūtas, kādas jebkad dzīvē esmu izjutis.

Es sevi programmēju uz ģimeni, es apzināti to daru. Var būt spilgti piemēri, grāmatas, filmas, mūzika,  bet nekas nav patiesāks par paša piedzīvoto.

Kā tev liekas, kam ir vieglāka dzīve – sievietei vai vīrietim?

Nevarēšu pateikt absolūto patiesību. Manā ģimenē, pieņemsim, bāba esmu es…

Kādas ir izpausmes – bez miklām acīm?

Nu, labi, es esmu aktieris, radošas profesijas pārstāvis, aktieri jau apriori nav normāli cilvēki, bet – jā, skatos aizkustinošu filmu, un man ir kamols kaklā. Pametu skatienu uz sievu, bet tur – dzelzsbetons!

Vīrieši ir ļoti dažādi, un ir ļoti dažādas situācijas. Man, protams, šķiet, ka vīrietim ir daudz vieglāk bioloģiski, mums nav jādzemdē.. Es apbrīnoju jebkuru sievieti, kura ir piedzemdējusi bērniņu. Es to nekad nevarētu izdarīt. Labāk eju mežā medīt mamutu, apdraudu savu dzīvību, bet man nav jādzemdē, tad vēl visas bioloģiskās sieviešu lietas… Turklāt viņai ir jāpabaro ģimene,  ir jātīra māja,  ir jāapmierina vīrs, bērni…

Man mājās ir beisbola nūja, stāv blakus gultai, jau astoņus gadus neesmu aizticis – bet tā ir kā tāds simbols. Mums mājās ir videokameras, viss kārtībā, guļu mierīgi… Bet beisbola nūja kā simbols tam, ka man ir divas meitas, par kurām man nav nekā dārgāka. Ja reiz nāks kāds “tēviņš” – jo arī es esmu vīrietis, es zinu savu dabu, es zinu, ko es gribu un kā to var panākt, – tad tā nūja mani, tēvu, stiprina.

Es ar savām meitām ļoti daudz mīļojos. Valdis Melderis reiz kādā intervijā teica, ka viņš cer – tam puisim, kas nāks pie viņa meitas, vecāki būs iemācījuši mīļošanos. Piekrītu – mīļošanās ir ļoti svarīga, ar to arī daudz var panākt.

Makšķerēšana ir tavs vienīgais hobijs?

Makšķerēšana ir absolūtais restarts. Šovasar arī pats savām rokām uzcēlu kūpinātavu, tagad mājās ir kūpinātas zivis. Prieks, ka mana mazākā brauc līdzi, prot arī zivi noķert un iedot viņai pa pieri, tas ir tāds pirmatnējais instinkts, saplūšana ar dabu. Man ir draugi, ar kuriem braucam nopietnākā “copē” uz Zviedriju kādas 11 dienas. Tad ir no rīta līdz vakaram zivis, zivis, zivis… Pa dienu uz ūdens, vakarā tīrām zivis, filējam – un tā visas 11 dienas pēc kārtas.

Tu proti neko nedarīt? Pavadīt dienu, divas, neko nedarot?

Jā. Iemācījos pandēmijā. Tik daudz seriālu sen nebiju skatījies.

Tu stāstīji par Normundu Naumani. Jūsu draudzība izveidojās pēdējos viņa dzīves gados?

Jā. Ar Normundu mēs bijām tādi telefona draugi, viņš mēdza man zvanīt. Viņam vēl bija citi tādi uzticamie draugi –  Ojārs Rubenis, cik man zināms. Sazinājāmies pēc izrādēm. Viss viņu ļoti interesēja – bet viņš bija ne tikai zinošs, erudīts un precīzs. Man ļoti patika viņa recenzijas – analizējošas, analītiskas. Viņš rakstīja par to, ko redz, nevis savām fantāzijām, ko ir iztēlojies. Viņš bija lielisks klausītājs, viņam patika vilkt no cilvēka ārā. Vienmēr par izrādi pajautāja: “Un ko tad tu tur saskatīji? Jā, šis ir interesanti…” Un tad viņš izstāstīja savu versiju. Bijām profesionāli draugi. Un man bija ļoti skumji, kad viņš aizgāja.

Tev ir kāda apņemšanās šim jaunajam gadam?

Es gribu apņemt sievu. (Smaida) Aiziešu mājās – un apņemšu.