"Sirdsdziesmu" vadītāja Velga Vītola: "Es ticu labajam tik un tā"

Velgā ir labās meitenes kauls – to var just visā viņas būtībā. Viņa aizpilda it kā vieglo nišu žurnālistikā, taču – ne mazāk svarīgu. Gandrīz katrs no mums ir izaudzis ar vienkāršajām latviešu dziesmām, kurās tuvie vienojās pie galda, ugunskura, pārgājienos, kāzās un bērēs… Var vīpsnāt un salīdzināt, bet dvēsele atsaucas.

Purvciema meitene

– Kas tu biji pirms Sirdsdziesmas?

– Esmu pabeigusi Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultāti. Kaut obligāti to nevajadzēja darīt, bet pēc pirmā kursa vasarā izlēmu pieteikties praksē Latvijas Radio, jo tas mani vienmēr ir interesējis. Drīz vien nokļuvu Latvijas Radio 2, parādījās sīki darbiņi, sēdēju tur no rīta līdz vakaram. Latviešu mūziku pārzināju diezgan labi, mamma veda uz visiem Mikrofona vakariem, man nebija svešs ne roks, ne pops, ne šlāgermūzika, līdz ar to likt programmas bija salīdzinoši viegli. Pamazām sāku veidot nakts programmas, montēju kolēģu raidījumus, kamēr nokļuvu dzīvajā ēterā. Tajos laikos tas nebija vienkārši – jāiziet valodas kursi, jānoliek eksāmeni. Tiešais ēters tika uzskatīts par augstāko kategoriju. Diemžēl tik stingru noteikumu vairs nav.

– Man par tevi ir sajūta, ka esi augusi kā teicamniece, labā meitene – vai pareizi?

– Vispār jā. Bet neteikšu, ka skolā viss ļoti labi padevās. Biju ļoti apzinīga, lai sasniegtu rezultātu, varēju naktīm mācīties. Bija matemātikas, ķīmijas profils, galīgi ne mani mīļākie priekšmeti, bet, ja vajadzēja, tad gāju uz olimpiādēm. Parasti sēdēju un skatījos laukā pa logu, kā putniņi čivina, jo nedrīkstēja jau tūlīt iet prom, kaut kas pie tiem uzdevumiem bija jāpieraksta. Tad liku klāt radošo dzirksti, kaut ko safantazēju. Katru gadu skolotāja teica – o, Velga, tev ļoti labi gāja, tad šogad arī iesi! Es negribēju, man tomēr vairāk attīstīta radošā puse, vismaz pašai tā šķiet.

– Mācījies kādā ģimnāzijā?

– Nē, Rīgas 84. vidusskolā, kas tajā laikā varēja sacensties arī ar centra skolām. Tā ir Purvciemā, kur tagad ir tautā sauktā Ušakova cepure (mākslīgi uzbērts kalns – S. L.). Interesanti sanācis, ka mana pirmā klases audzinātāja bija pirmā skolotāja arī manai meitai. Esam izgājušas loku, atgriežoties tajā pašā skolā.

– Tev ir viena ciema sajūta, viss saistās ar to mikrorajonu?

– Jā, visa bērnība un arī jaunība.

– Ko tas nozīmē – Purvciema meitene?

– Manā bērnībā tas nozīmēja diezgan brīvu dzīvi. Tolaik Purvciems bija ar mazliet lauku piegaršu, mežs blakus, varēja iet slēpot, pa izgāztuves kalnu braucām ar plēvēm… Mums bija sava komūna. No centra bijām ļoti atrauti, tā pa īstam tur sākām braukt tikai vidusskolas laikos. Mēs tomēr atšķīrāmies, bijām daudz naivāki un bērnišķīgāki nekā centra meitenes un puiši. Viņiem bija citas izklaides, droši vien tāpēc, ka vairāk pieejamas arī ne tās labākās lietas. Mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs, kopā svinējām svētkus. Starp citu, daļa no mums un viens no vidusskolas audzinātājiem joprojām satiekamies, uzturam kontaktus.

Aļņi, zaķi un citādi mošķuļi

– Varbūt tieši šis nospiedums labi salāgojas ar Sirdsdziesmu – tur arī ir ļoti daudz naivuma, sentimenta, un tu ar to sadzīvo ļoti organiski?

– Ļoti labi, jo laikam pēc dabas esmu romantiķe, sapņotāja, tāpēc visas šīs sirds lietas un sentiments manī sadzīvo (smejas). Daudz manas personības veidošanā ir devuši vecvecāki, lauku mājas, kurās pavadīju vasaras. Tur citu bērnu nebija, tāpēc mans lielākais draugs bija krusttēvs. No viņa atvadījos pagājušajā nedēļā. Tā bija īsta lauku idille, dzīvošana meža vidū raisīja dažādas fantāzijas, kā sevi nodarbināt.

Mūsdienās bērni sēž pie televizoriem, planšetēs, telefonos, tolaik bija jāizdomā, ko sadarīt, jāparūpējas par trušiem un citiem dzīvniekiem. Cilvēka personību veido vide, kurā viņš ir uzturējies bērnībā. Ja tā bijusi laimīga un gaiša, tad viņš arī vēlāk savā sirdī un domās tāds ir. Man bieži vien kolēģi saka – Velga, tu esi pārāk naiva! Nesen mans priekšnieks Kaspars Mauriņš teica – Velga, cilvēki mēdz būt arī slikti. Bet es ticu labajam tik un tā. Visādi var gadīties.

– Cilvēkam meža vidū ir jāprot izdzīvot, jāsaprot tā vide – tev to mācīja?

– Tas laikam rodas organiski. Vēro, kā dzīvo tavi krustvecāki, mamma, opītis un omīte, un viņu prasmes laika gaitā apgūsti. Ko nozīmē sēņot, ogot, kad tas jādara… Līdzcilvēku dzīves ritumu pieņemam kā normālu, kā savējo.

– Tu nebiji kā Ronja, kura aizklīst tālu un tiekas ar pelēkajiem mošķuļiem?

– Ar mošķiem gluži netikos, bet ar aļņiem, stirnām un zaķiem gan. Arī ar mežacūkām, kuras ēda mūsu kartupeļus, bojāja apstrādātos laukus. Protams, arī ar lapsām nācās satikties, tās no kūts nesa mūsu vistas. Tā bija normāla ikdiena, kārtīga lauku dzīve. Zinu, ko nozīmē vākt ražu, rakt un stādīt kartupeļus, cukurbietes...

– Lielākais pamats, ko iegūstam bērnībā, ir attiecību kultūra, ko noskatāmies no vecākiem, vecvecākiem…

– Man bija ļoti liela laime redzēt, kā saime dzīvo kopā vienā mājā, vēroju paaudžu māku sadzīvot. Domāju, tā ir latvieša identitāte, kaut mūsdienās ir citādi, visi ātrāk raujas prom no vecākiem, vecvecākiem un veido savu ģimenes māju. Nav tik vienkārši veidot ģimeni, uzturēt pavardu siltu, lai tas kuras un visi ir kopā – bērni un vecāki. Mūsdienās ļoti daudz ir šķirtu ģimeņu, varbūt tāpēc, ka trūcis saiknes starp paaudzēm.

– Tu meža mājās biji vienīgais bērns?

– Jā, māsīcas bija izaugušas, studēja, atbrauca tikai brīvdienās un tad mani kaitināja, labestīgi vilka uz zoba. Bijām diezgan draudzīgi, turējāmies kopā. Darbdienās biju viena, bet neatceros, ka bērni tolaik gaidītu no pieaugušajiem, lai viņus izklaidē. Garlaicīgi, man liekas, ir modes vārds. Tolaik to attiecināja tikai uz to, ja ilgi kaut kur jāsēž, jāgaida, bet ikdienā “man nav ko darīt” neatceros. Omīte mācīja adīt, opis pina krēslus, un arī es to mazliet iemācījos. Atceros, kā gatavojām materiālus…

– Vecaistēvs gāja mežā pēc saknēm vai klūgām?

– Nē, uz Gauju pēc niedrēm, viņš tās žāvēja.

– Kurā pusē bija vai joprojām ir tavas lauku mājas?

– Joprojām netālu no Liepas Cēsu pusē. Tas ir Gaujas Nacionālais parks, kur Rauna ietek Gaujā. Smejamies, ka dziesma par zelta caunu – tur kur Gauja, tur kur Rauna – ir par mūsu mājām. Opis mēdza dziedāt latviešu šlāgerus, senākas dziesmas, mums bija dažādas grāmatiņas, es darbojos folkloras pulciņā, man bija stabulīte un koklīte.

– Tu esot apguvusi arī strēlnieku dziesmas.

– Tās grāmatiņas bija dažādas. Opim mīļākās bija dziesmas par Gauju, īpaši Še, kur līgo priežu meži. Tās tur, laukos, arī apguvu – tāpat, savā nodabā, aiz neko darīt. Paspēlēju arī kādu teātri ar lellītēm, kādas nu omītei bija, no māla un porcelāna.

Glābjošais sentiments

– Iespējams, piecdesmit okupācijas gados šlāgeris bija arī dziednīca, kur cilvēki patvērās. Esi domājusi par šo šlāgera lomu?

– Opis nemīlēja runāt par tiem smagajiem gadiem. Vienmēr svētkos garajā istabā bija balti klāti galdi, tikāmies un dziedājām. Protams, arī Līgosvētkos, jo opis bija Jānis, tad sabrauca plašāks radu loks un svinēšana notika pagalmā vai kādā netālā pļavā. Viņiem patika ap sevi pulcēt savējos. Tā bija kā tradīcija, ka Līgosvētkos jābūt pie Kaņepjāņa. Ieradās arī jaunieši, māsīcu studiju biedri, reizēm viss kurss, 30 cilvēku, un atradās vieta, kur visus izguldīt: siena šķūnī, mājas otrajā stāvā vai teltīs, kur nu katrs izvēlējās to romantiku ķert. Jā, ļaudis ļoti gribēja pie mums Birztalās ciemoties, tāpēc bērnība man asociējas arī ar lielām svinībām.

– Cilvēki sāk pārskatīt latvietim piemītošo sentimenta daļu, ko uztur drīzāk šlāgeris, ne folklora. Vai esi domājusi, ka varbūt mums no tās jūtelības vajadzētu tikt vaļā? Varbūt tas mazliet traucē dzīvot?

– Varam jau izlikties, ka tas nav tuvs, uz mums neattiecas, bet tādus mūs ir veidojusi dzīve, vieta – Latvija, vēstures notikumi. Viss notiek cikliski – kādreiz folklora nebija populāra, tagad tā vairāk ienāk mūsu ikdienā, cilvēki atkal sāk piekopt senās pagānu tradīcijas. Liekas, trakāk būtu, ja mūsu bērni par to vispār aizmirstu. Jo kas cits mums paliek? Protams, moderni ir būt kosmopolītam, tomēr ir tā, ka cilvēka dvēsele tiek saglabāta caur kultūru, tautas tradīcijām.

– Folklora nav sentimentāla, drīzāk gleznaina – vari salīdzināt, jo dziedi Stiprajās sievās.

– Es teiktu, ka latviešu folklora ir dzīvesgudra, tā sakņojas atziņās, dzīves ritumā. Varētu izklausīties, ka mēs tā senili te runājam, bet tās ir svarīgas lietas jebkuram cilvēkam, vienalga, kur viņš atrastos. Tautasdziesmas liek aizdomāties par to, ko reizēm piemirstam, kas ir tās svarīgākās dzīves vērtības.

– Vai tautasdziesma ir arī tavs garīgums, tava baznīca?

– Man patīk aiziet uz mežu, pastaigāt pa pļavu vai upes malu un tur parunāt ar Dievu, savām domām, Visumu. Sakrālās vērtības katram var būt citas, manā dzīvē tās ieņem svarīgu lomu. Reliģija jau ir tā dzīvesziņa, attieksme… Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām, “es neticu Dievam”, “neeju uz baznīcu”, “nelasu tautasdziesmas”, “es nekam neticu”…. Ticīgi cilvēki skatās caur savu prizmu, bet vērtības ir tās pašas, ko skolā māca ētikas stundās.

Glābjošais sentiments

– Vai tev dzīvē vajadzēja īpašu spēku, ka nonāci Stiprajās sievās?

– Ar vadītāju Igetu jau bijām pazīstamas, notikumi savirknējās tā, ka viņa mani uzaicināja. Sen nebiju dziedājusi latviešu folkloru, lai gan etno man vienmēr ir bijis sirdī, gribējies atkal celt gaismā senās dziesmas. Jā, kādu laiku man bija iespēja ar Stiprajām sievām sadziedāties, satikt ļoti interesantas, dzīvesgudras sievietes.

– Vai no šīm personībām tīri cilvēciski kaut ko ieguvi?

– Jebkura cilvēka satikšana nav nejaušība, vismaz es dzīvoju pēc tāda principa. Katram ir kāda loma, tikai jautājums, uz cik ilgu laiku viņš ienāk mūsu dzīvē. Citreiz tā ir viena satikšanās, citreiz – gadi vai gadu desmiti. Ar sievām bija jauns dzīves redzējums, katrai no viņām ir sava bagāža, viedums.

– Esi kļuvusi stiprāka?

– Nezinu, vai stiprāka, bet katrā ziņā priecīgāka un laimīgāka no brīžiem, kad varam būt kopā.

– Māki būt priecīgs cilvēks vai tev pie tā jāpiestrādā?

– Vispār esmu diezgan priecīgs cilvēks. Radio visi saka – o, tevi vienmēr var dzirdēt! Smiekli skan pa visiem stāviem, gaiteņiem. Man ir prasījuši, vai kādreiz esmu arī bēdīga. Protams, esmu, bet to varbūt nevajag nevienam redzēt. Tā ir sāpe, kas pašam jāizsāp.

– Skaisti esi teikusi, ka mēs, latvieši, katrs esam kā tāda viensēta, auras lauks ap mums, iespējams, ir lielāks nekā citām tautībām, tāpēc esam introverti, sevī.

– Jā, vienpaši. Mēs tiekamies ar cilvēkiem, esam ļoti komunikabli, priecīgi, bet, dziļāk ieskatoties savā būtībā… Es ļoti labi varu dzīvot arī viena. Man nav vajadzīgs pūlis, nepārtraukta komunikācija. Man ir interesanti ar sevi. Tas laikam mums, latviešiem, tā ir, ka esam it kā atklāti, atvērti, bet tajā pašā laikā ir kāda sirds daļa, ko nevienam tā līdz galam neatklājam, paturam sev.

– Tu māki draudzēties?

– Tas jāprasa draugiem. Grūti pateikt, jo mūsdienās tehnoloģijas tomēr ir darījušas savu. Man patīk draudzēties, tikties arī ar svešiem cilvēkiem, viņus iepazīt, bet tam jābūt balansā ar pārējo dzīvi. Man vajag arī savu telpu, kur varu viena savā nodabā kaut ko padarīt – pašūt vai vienkārši padomāt par dzīvi, savu tālāko ceļu.

Kā dzīvi sapērļot

– Esi cilvēks, kurš skaisti spējis menedžēt savu dzīvi. Tev ir Stiprās sievas, esi aizrāvusies ar melnbalto fotogrāfiju, adi, pērļo, darini skaistas rotas. Tu apzināti šo patikšanu laid savā dzīvē?

– Tas vienkārši ir vajadzīgs. Ja iztukšojamies tikai uz āru, ir arī kaut kā jāuzlādējas. To var arī no cilvēkiem, labām emocijām, brīnišķīgām tikšanās reizēm un sarunām, bet ir jāvelta laiks, lai ielūkotos sevī, parakņātos domu atvilktnēs un saprastu, ko īsti gribam, kas vajadzīgs, kas jāpamaina, kam jāpievērš uzmanība. Reizēm pamanu – hm, esmu atstājusi kādu draudzeni novārtā, ir steidzami kaut kas lietas labā jādara. Tā meklēšana sevī mūs visvairāk veido kā cilvēkus. Arī to, kādu sevi parādām citiem, ejot sabiedrībā, kas tad mūsos ir.

– Tikai pienākums vai arī priecīgā puse?

– Viennozīmīgi, bez priecīgās puses mēs nevarētu dzīvot. Ir reizes, kad žurnālistikā jātiekas ar cilvēkiem, kad varbūt to ļoti negribas, bet katrā sarunā var atrast savu prieku. Vajag iet ar tādu attieksmi.

– Tavs profils to ļauj, jo mūziķi, gribētos domāt, ir priecīgi un reizēm arī brīvdomīgi ļaudis.

– Jebkurā profesijā mēdz būt visādi cilvēki. Mūziķiem ir jūtīgākas sirds stīgas, bet ne vienmēr viņi ir priecīgi, reizēm arī sērīgi, iestājas melanholija, jo nekas nenotiek, kā šos divus gadus, kad nebija iespēju rīkot koncertus.

– Kad braukājāt pa Latviju, viņi reizēm jūs parāva kādā piedzīvojumā, teiksim, uz traku ballīti pirtī?

– Varbūt no malas tā izskatās – cik viņai feins darbs, tikai priecājas un tiekas ar mūziķiem, var dziedāt, līksmoties… Bet patiesībā tam ir arī diezgan bieza garoziņa. Ir agras celšanās, garas stundas ceļā, gatavošanās, reizēm salšana.

– Tomēr – kas ir bijis krāšņākais piedzīvojums? Gadās arī kas neparedzēts?

– Biežāk tie ir tādi mazi jociņi, kas veido kopējo sajūtu, ka bija feini. Manas dzīves avantūras vairāk ir bijušas ceļojot – to gan daru ekstrēmāk, nekā varbūt ierasts, kad redz un dzird tikai manu kārtīgo, mierīgo pusi. Man ceļot patīk, lai ir piedzīvojumi, negaidīti brīži. Tās ir reizes, kad izlādējos, izlieku laukā savu trako dabu.

– Oho!

– Jā, katrā cilvēkā jau sēž arī tas velniņš (smejas). Pēdējais bija brauciens uz Šrilanku. Man likās, ir jāizvēlas vieta, lai mammai nav jākreņķējas – kā tad, kad braucu, piemēram, uz Meksiku. Tai jābūt drošai, mierīgai salai, kur lieliski baudīt dabu. Bet sanāca tā, ka ar draudzeni ielidojām Šrilankā tieši tajā dienā, kad Lieldienās tur notika terorakti. Tad mans plānoti mierpilnais relaksbrauciens izvērtās par ekstrēmu un baiļu pilnu. Šrilanka nedēļas laikā kļuva par nedrošāko salu pasaulē. Piedzīvojām lielu satraukumu, neziņu, vai nokļūsim mājās, vai vispār drīkst kaut kur iet. Internets slēgts, nebija iespējas sekot līdzi notikumiem. Vietējie dalījās ar mums informācijā, teica – palieciet šeit, jo ir iespējami jauni draudi… No vienas puses, ļoti vērtīgs piedzīvojums, jo apzinies savas dzīvības svarīgumu, to, ka tev ir ģimene, un arī to, ka reizēm neko nevaram mainīt. Situācija vienkārši tāda ir, jāspēj būt mierīgam un kaut kā to drūmo notikumu vērst par pozitīvu, gaišu, cik nu tas iespējams.

Atļaujiet kļūdīties

– Teici, ka pirms nedēļas zaudēji sev mīļu cilvēku, krusttēvu, gada nogalē – arī kolēģi Gunti Skrastiņu. Kā tiki pāri šiem zaudējumiem?

– Grūti teikt, vai tiem vispār var tikt pāri. Domāju, laikam ejot, ar tiem var tikai sadzīvot, pieņemt, ka tā diemžēl notiek. Šīs zemes dzīve nav vienīgā, mūsu apziņai, kodolam un esībai, kas mīt mūsos, ir kāds turpinājums.

– Esi guvusi apliecinājumu, ka mīļi cilvēki tevi pieskata arī no tās pasaules?

– Esmu piedzīvojusi sajūtu, ka reizēm vari paprasīt debesīm, varbūt arī kādam konkrētam aizgājušam cilvēkam – lūdzu, palīdzi! Un notiek kādas mistiskas, neizskaidrojamas lietas, kad saproti – jā, viņš ir blakus, viss kārtībā. Taču pārāk izaicināt to pasauli arī nedrīkst, jo viņi nav radīti, lai visu laiku gādātu, pieskatītu.

– Kas ir tava mīlestības stacija?

– Noteikti mana ģimene. Tie ir mani vecāki, līdzcilvēki, kuri ir blakus. Meita Lote, protams, ir mana mīlestības osta. Viņa ir arī mana nākotne, droši vien mans dzīves piepildījums.

– Ko tu meitai gribētu dot tādu, kā varbūt tev nebija bērnībā?

– Nezinu. Man laikam bērnībā bija viss... vai arī esmu bijusi ļoti pieticīga savās vēlmēs. Var jau trūkt visādu sīkumu, taču bez daudz kā varam arī iztikt, galvenais, lai ir laimības izjūta. Lai sirdī miers par to, ka viss ir labi, apkārt mīloši cilvēki, kuri vienmēr būs atbalsts, lai kādus dzīves ceļus izvēlētos. Visu pārējo cilvēks var iegūt, ja viņš vēlas.

– Tieši tāpat kā darbā ir viegli pazaudēties, arī bērnos, sevi pastumjot maliņā?

– Cenšos laiku atvēlēt arī sev. Mana mamma ir spilgts piemērs, vienmēr rūpējas par mani – tur roku uz pulsa, kā smejamies. Tāpat viņa rūpējas par Loti, un reizēm, kā jau tādiem pusaudžiem, šķiet, ka par daudz. Bet to novērtē tikai ar laiku. Mamma rūpējas par visiem, arī par manām māsīcām, viņa ir cilvēks, kurš nevar to nedarīt. Ja pēkšņi iestājas pauze un nevienam nevajag neko palīdzēt, viņa vienalga kādu atradīs (smejas). Tā vienkārši ir manas mammas būtība, tā viņa jūtas laimīga, piepildīta.

– Tu, domājot par mammas dzīvi, saproti, ka viņa būtu varējusi paņemt arī sev kādu vaļasprieku, ar ko aizrauties?

– Jā, būtu varējusi paņemt vairāk, bet viņa par savu dzīves uzdevumu, visticamāk, jūt šīs rūpes. Tas ir viņas vaļasprieks, viņas dzīve. Mēs ar mammu sazvanāmies trīs reizes dienā. Manas draudzenes brīnās – kā tik bieži? Jā… Un nedod dievs, ja esmu kur aizņemta, nepaceļu telefonu – mamma zvanīs, kamēr sazvanīs. Reizēm var šķist, ka viņa to rūpi tur par daudz, bet tā ir liela vērtība. Kā saku, mamma ir mamma un viņai ir atļauts viss (smejas).

– Sevi pieskati, lai Lotei nebūtu tik ļoti mamma?

– Man laikam proporcijas mazliet citādi sarindojušās. Man šķiet, ka jādod lielāka brīvība, patstāvība, mazajam cilvēkam pašam viss jāapgūst, citādi viņš pārāk izlaižas. Mēs cenšamies no visa pasargāt, bet jāmāk arī kļūdīties.

– Droši laid Loti ārā Purvciemā? Jūs tur joprojām dzīvojat?

– Lote iet Purvciema skolā, bet mums ir vairākas mājas. Šad un tad Lote iet ar draudzenēm satikties vai, kā saka, “uz laukumiņu” padzīvoties, bet nav vairs iespējams kā manā bērnībā, kad no rīta līdz vakaram bijām ārā, mammas no balkoniem pabļāva, ka jānāk ēst. Arī citi vecāki bērnus tā vairs nelaiž laukā, pasaule ir mainījusies.

Mazi pārpratumi

– Ko esi izprātojusi, nolienot savā pasaulē, lai apdomātu nākotni?

– Laikam jau ir tā, ka dzīvei vienkārši jāļaujas, nedrīkst neko ļoti konkrēti uz priekšu saplānot, jo bieži vien piepildās teiciens, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. Man gribētos iemācīties tādu paļāvību. Ne jau tā, ka vienkārši plūst, neko nedomājot, tas arī man nešķiet visai prātīgi, bet nedomāt par to, kas būs rīt, parīt, pēc nedēļas un mazliet vairāk iemācīties dzīvot šodienā.

– Nebūsi taču Sirdsdziesmu vadītāja līdz mūža galam – kādu profesionālu izaicinājumu tu vēlētos?

– Nezinu, ko dzīve man ir sagatavojusi. Ir domas, kā tālāk attīstīties, un šis tas jau notiek, bet nezinu, vai to vajadzētu atklāt, jo pagaidām nevaru saprast, kā tas ievirzīsies.

– Vai tevi bieži jauc ar Lāču mammu Velgu Vītolu?

– Starp citu, ir vēl viena Velga Vītola – māksliniece, kura saistīta ar Imanta Ziedoņa muzeju. Šad un tad man atnāk ziņas, kas adresētas viņai. Kā Lāču mammai, šķiet, pēdējais e-pasts bija atnācis no zooloģiskā dārza – par bebru kopšanu. Jā, ir interesanti dzīvot kā Velgai Vītolai.

– Esat tikušās, parunājušās?

– Pirms pāris gadiem mums bija laime beidzot satikties – izrādās, to abas bijām gribējušas. Kolēģei vajadzēja braukt Velgu intervēt, es devos līdzi, bija tiešām prieks! Arī viņai bijuši pārpratumi, kad paziņas domājuši, ka viņa nolēmusi pievērsties šlāgermūzikai. Savukārt mani kolēģi padzirdēja, ka tiek izdots kalendārs ar dzīvnieku fotogrāfijām, un zinot, ka es arī fotografēju, domāja, ka man būs izstāde Dabas muzejā. Tādi mazi kāzusiņi ir sanākuši.

– Man ir tāds ķecerīgs jautājums – kāpēc Sirdsdziesmās uz galda krūzēs nekad nav tējas?

– Jo tās ir tik lielas, ka pilnas būtu grūti pacelt. Mūziķiem ir vēl ķecerīgāka ideja, ko tajās krūzēs ieliet. Sakām – viņiem ir visas iespējas nākt ar saviem papildinājumiem.

– Vai gaidi pavasari? Kura gadalaika cilvēks tu esi?

– Kā visiem latviešiem man patīk vasara un atpūta. Bet man mīļa arī ziema, kad ir mazliet mīnusi, sniegs, spīd saulīte – kas var būt labāks! Tad vienmēr pieceļos ar smaidu sejā. Man laikam visvairāk nepatīk rudens, dubļu laiks, kad ceļš šeit applūst, jāmeklē gumijnieki. Pavasarim arī nav ne vainas, bet trakā ziedēšana sagādā galvassāpes.

– Kāda pēc noskaņojuma būtu tava šīsdienas dziesma?

– Priecīga! Ar konkrētas nosaukšanu ir problēmas, jo galvā jaucas tik daudz skaņdarbu, radio arhīvā ir ap 30 tūkstošu, kas katru mīļu brīdi kaut kur jāizmanto. Zinu, ka Ingai Rukai ir dziesma Snieg sniegs – klips ar skaistiem dūrainīšiem. Tā šodien varētu mani pavadīt.