Harmonijas parka veidotāja Elvita: "Tā bija vieta, kur redzēju vīziju". REPORTĀŽA

Elvita Rudzāte garīgo zināšanu meklējumiem pievērsās tikai pēc kāda traģiska dzīves pavērsiena, ko viņa dēvē par Dieva pērienu. Bērna gaidību laikā viņai atklāja audzēju. Un Elvita sāka meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem.

Elvita stāsta, ka laikā, kad pašas dzīvībai draudēja briesmas, viņa šo Dieva brīdinājumu vēl nav uztvērusi, bet, kad bērniņa dzīvība turējusies mata galā, kāda stīga viņā pārtrūkusi. “Nespēju pieņemt, ka tādas sāpes cilvēkiem jāpārcieš vienkārši tāpat. Tam bija nepieciešams izskaidrojums. Tā uzzināju par Vilmu Lūli, sāku lasīt viņas grāmatas, un tad visas atbildes arī pamazām nāca. Septiņus gadus priecājos par to, ka man ir atklājusies jauna pasaule, sakārtojusies veselība, bizness un ka viss vienkārši ir labi, taču brīdī, kad redzēju vīziju, sapratu, ka tas viss bija noticis ne tikai tādēļ, lai man būtu labi, ka tas viss ir jānodod tālāk. Citiem.”

2003. gadā, skatoties Dziesmu svētku koncertu televīzijā, Elvita nejauši pavērās pa logu un kā melnbaltā filmā ieraudzīja sirmus vīrus ar garām bārdām. Sākumā domājusi, ka kaut kas ar acīm ne tā, tāpēc aizgriezusies prom. Līdzko atkal paskatījusies uz loga pusi, tā redzējusi to pašu. Kad redzētais uzstājīgi nav pazudis, Elvita domās teikusi: “Ejiet prom, es sapratu, kas man jādara.”

Pēc redzētā Elvita nolēma iegūt otru augstāko izglītību – psiholoģijā. Studiju laikā arī atpazinusi vīzijā redzētos vīrus – tie bijuši Sokrats, Platons, Aristotelis, Ksenofonts un citi. Tā Elvita sapratusi, ka veidos Sokrata tautskolu, vietu, kur ikvienam būs iespēja iet savu garīgās attīstības ceļu. Sokrata tautskolu viņa nodibināja 2007. gadā, bet vienmēr bijusi vajadzība arī pēc kādas bāzes vietas brīvā dabā. Igauņu gaišreģe šo vietu ieraudzījusi pāri ezeram. Tā kā šī zeme nepiederēja Elvitai, bija jāiziet garš pārbaudījumu ceļš. Kā domā Elvita, Dievs gribējis pārbaudīt, cik daudz viņa ir gatava ziedot idejai. Elvita atdeva visus savus ietaupījumus, lai parks varētu tapt.

Pašizzināšanas un harmonizēšanas parks Siguldā, tikai dažus kilometrus no pilsētas centra, aicina iepazīt un sakārtot sevi. “Mežs, ezers un dažādu koku alejas palīdz atbrīvoties no negācijām, vairo prieku un spēcina,” pārliecināta ir parka idejas autore un izveidotāja Elvita Rudzāte. Te katrs var norimt, apklust un saklausīt dabas pulsējošo elpu.

Sevis izzināšanas labirints sastāv no deviņiem dārziem. Katra vidū ir no priedes veidots altāris – mākslas darbs, ko rotā senlatviešu zīmes. Labirintu savstarpēji savieno alejas – pīlādžu, bērzu, kadiķu, ozolu, priežu, ābeļu, ošu un vītolu. Centrālo dārzu apvij kļavu aleja. Ikvienā dārzā pie altāra atrodama plāksnīte ar lūgšanu. Tā iebetonēta arī altāra pamatos.

Ieejot parkā, uzreiz nonākam Patiesības dārzā. Tā virsuzdevums ir palīdzēt atbrīvoties no meliem un viltus un attīstīt godīgumu un taisnīgumu. Tā kā esam pakļauti materiālām vēlmēm, kārei pēc mantas, svētīgi padomāt un apzināties, ko īsti mūsdienās nozīmē gods, godīgums un godaprāts. Viens ir apzināties taisnīgumu sevī, otrs – apjaust, ka viss notiekošais ir taisnīgs. Īpaši, ja kāda šķietama netaisnība vēršas pret pašu.

Viens no grūtākajiem uzdevumiem ir apzināties, ka sāpīgie notikumi ir taisnīgi. “Visam saskatāmajam atbilst neredzamais pretstats. Labais nemēdz būt tikai labs, un sliktais – tikai slikts. Pat stress, kas ietekmē veselību, dara arī ko labu – tas liek garīgi attīstīties, lai atbrīvotos no tā iedarbības. Sliktais piespiež darīt labu. Tātad sliktais kalpo labajam. Tāpēc tas ir nepieciešams,” tāda ir Elvitas Rudzātes pārliecība.

Tikumības dārzā Elvitu vadījusi doma ļaut cilvēkiem apzināties, kas ir pareiza un kas – kļūdaina rīcība, un saprast, kā dzīvot tīrāk un pareizāk. Viņai šķiet, ka tikumīgs var būt tikai patiess cilvēks. Elvita altāra pamatos likusi lūgšanu, kas aicina rīkoties saskaņā ar savām domām, nevienam nenodarot pāri, nevienu nesāpinot, attīrot sirdi mīlestībai. Tāpat ietverts lūgums noskatīties dzīves notikumos, savu domu un vēlmju plūdos ar jauniegūtu bezkaislību – spēju atšķirt ārējās vērtības no iekšējām un paliekošajām, vērot dzīves devīgos brīžus un arī grūdienus, nepieķeroties ne vienam, ne otram.

Lasot lūgšanu pie altāra, kļūsti par lūdzēju un domā par sevi, nevis kādu citu, kam būtu jāattīsta sevī tikumība. Šādā ziņā Elvita uzņēmusies drosmīgu darbu – likt te sastapties pašam ar savu sirdsapziņu, ieskatīties sevī, kas pārsvarā nav patīkami un glaimojoši.

Elvita Rudzāte stāsta, ka tikai nosvērts un mierīgs cilvēks spēj būt īsti laimīgs. Lai cik izmisīgi būtu centieni sameklēt laimi ārējā pasaulē, tie allaž cieš sakāvi. Laimes izjūta ir tā, pēc kā tiecas visi, un tā ir arī vienīgā, ko materiālā pasaule nevienam nespēj dot. Lielākoties arī iekšēja miera iegūšana ir mūža darbs.

Elvita dārza lūgšanā ietvērusi domu – palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no vēlmēm, varaskāres, vainas izjūtas, dusmām, naida un agresijas, jo šīs iezīmes ir šķērslis ceļā uz mieru: “Mierīgs prāts un mierīga sirds. Izteicu lūgumu iemācīties nelīksmot par katru ieguvumu un pārlieku nebēdāties par katru zaudējumu, bet gan skatīties uz pārmaiņu viļņiem kā uz pašu par sevi saprotamu dzīves sastāvdaļu. Lūdzu palīdzēt izjust pateicību par to, kas ir dots, spēju koncentrēties uz dievišķo, apvaldīt sevi, atrauties no tā, kas notiek apkārt, kā arī iekšēju izturību pret jebkuru šķērsli vai problēmu. Tāpat es lūdzu ticību un rāmumu, kas pārņem, kad prāts tiek piesātināts ar gara pasaules bagātībām.”

Veidojot Spēka dārzu un altāri, Elvita domājusi, kā palīdzēt apmeklētājiem atbrīvoties no kompleksiem, vēlmes sevi sodīt un kritizēt, jo tas atņem ļoti daudz enerģijas. “Šajā dārzā ielikta doma par mērķtiecību. Lai ikvienam būtu skaidra doma par to, ko grib sasniegt, un neatlaidīga tiekšanās pēc apskaidrības, jo tā palīdzēs ieaudzināt dziļu mieru un izturību,” atklāj Elvita.

Parka saimniece uzskata, ka iekšēji spēcīgs cilvēks ir brīvs no aizspriedumiem, stereotipiem un dogmām, un ne tikai no tām: “Mums svarīgi atbrīvoties arī no savas pagātnes un ieradumiem, arī dažādiem stingriem un kategoriskiem uzskatiem, negatīvām emocijām. Ir svarīgi nepieķerties materiālām lietām. Jo būsim brīvāki, jo enerģija vieglāk un dinamiskāk plūdīs pa ķermeni, kas savukārt ļaus būt veseliem un pilnveidoties kā radošām un mīlošām būtnēm.”

Ziedošanas dārzā sastādītas ābelītes. “Ābele dod savus augļus, nevienam par to neprasot samaksu,” skaidro Elvita. Viņa uzskata: jo vairāk cilvēks dod, jo vairāk saņem pretī. “Visumā valda vairāki dievišķie likumi, kam var piekrist vai nepiekrist, bet tie darbojas, un viss. Patīk mums tas vai ne. Dievišķais došanas un ņemšanas likums nozīmē, ka dodu, lai dotu, nevis – lai saņemtu.”

Ticība, piedošana un mīlestība

“Ticība sniedz cerību, mieru un paļāvību. Ja arī kaut kas nenotiek tā, kā gribētos, mēs paļaujamies, ka viss būs labi. Ticība sev, Dievam, labajam un saprātīgajam atbrīvo no aklas ticības un palīdz realizēt ikvienā augstāko esamību, labāko un skaistāko,” domā Elvita.

Diez vai īsta ticība labajam ir iespējama bez piedošanas. Elvita ir pārliecināta, ka piedošana ir vienīgais atbrīvojošais spēks un piedot jāmācās ne tikai citiem, bet arī sev. Elvita stāsta, ka visi viņas garīgie skolotāji atzinuši – nav vērts koncentrēties uz savām negatīvajām īpašībām, žēloties par to, cik slikti, ka neesi ideāls, bet ir jādara labi darbi.

“Nav iespējams atrisināt problēmu tajā līmenī, kurā tā ir, ir jāpakāpjas augstāk, tad tā atrisinās pati no sevis. Piemēram, ir grūti atmest smēķēšanu. Vērtīgāk ir pievērsties labdarībai, brīvajā laikā darīt kaut ko svētīgu un derīgu citiem, un vēlme smēķēt pazudīs pati no sevis. Kad sākam palīdzēt citiem, sliktais pats nemanāmi atkāpjas,” skolotāju vēstīto atceras Elvita.

Visi labirinta dārzi ved uz Mīlestības dārzu. Šeit var nonākt no jebkura cita dārza, tomēr parka autore iesaka labirintu izstaigāt secīgi. Veidojot šo vietu, viņa domājusi, cik bieži patiesa mīlestība tiek jaukta ar pieķeršanos, egoismu un iemīlēšanos. Pieķeršanās nozīmē, ka mīli kādu tāpēc, ka gūsti no viņa kādu labumu, apmierinājumu, bet, tiklīdz jāsāk dot pašam un nesaņem gaidīto, jūties iztukšots.

Pieaugušu bērnu aiziešana no vecākiem bieži palīdz izprast viņu jūtas. Ja vecāki pieprasa uzmanību, žēlojas un čīkst, ka ir atstāti, skaidrs, ka vecākiem sirds ir tukša. Viņi nespēj mīlēt no attāluma, bet gūst prieku tikai no bērnu klātbūtnes. Taču mīlēt un vēlēt savām atvasēm laimi iespējams arī no attāluma. Mīlestība vai nu ir, vai nav.

“Izmisums un vientulība nepiemeklē cilvēku, kam ir atvērta un mīloša sirds pret visiem,” Elvitas viedoklis ir nepārprotams. “Jā, viņam fiziski neviena var nebūt blakus, bet viņš spēj kāda labā darīt tik un tā – kaut vai adīt zeķes bērnunama bērniem, gatavot ēdienu nabagiem zupas virtuvē, barot putnus, iet kādam palīgā izravēt dobes. Vai tik dodošs cilvēks var būt vientuļš?” Tomēr ir kāds iepriecinājums – spēju patiesi mīlēt iespējams attīstīt. Un te darbojas tas pats princips, kas iepriekš, – darīt labu un nepārmest sev, ja pagaidām kas nesanāk.

Daudzi dziednieki, kuri spēj sajust ne tikai cilvēku, bet arī augu enerģiju, atzinuši, ka liepa ir koks, kas dod, raisa vēlmi dzīvot, nesot sevī vistīrāko zemes enerģiju un mieru. Elvita iecerējusi, ka ikviens, staigājot pa liepu aleju, patiešām to arī sajutīs, iegūs mieru un spēs to paņemt sev līdzi, kad dosies mājās. Tāpēc lazdu ieskauto veiksmes dārzu viņa apzināti novietojusi atsevišķi no pārējiem dārziem: “Tikai tad, kad cilvēks izpratis sevi un visas lielās dzīves patiesības, var sastapt veiksmi.”

Veiksmes dārzs atrodas labklājības sētā, ko Elvita veidojusi, domājot par cilvēku kā būtni, kam materiālās un garīgās vērtības dzīvē ir līdzsvarā. “Līdzsvars un harmonija starp garīgo un materiālo ļauj dzīvot saskaņā ar sevi un citiem. Tas ļauj būt veseliem kā fiziski, tā garīgi. Lūgšanā vēlējos, lai ikvienam veicas privātajā dzīvē un darbā, lai katrs spēj sasniegt materiālu labklājību, pēc tam daloties tajā ar citiem. Lai būtu viegli atbrīvoties no slinkuma un skaudības, kā arī izprast, ka darba augļi vairs neatrodas mūsu pārziņā. Galvenais ir izdarīt labāko, ko spējam, tad, kad viss ir atkarīgs no paša,” tāds ir parka veidotājas viedoklis.

Labklājības sētā ir vērienīga ugunskura vieta, lai varētu godināt vienu no dabas stihijām – uguni. Svētuguns tiek aizdegta gan Līgo svētku laikā, gan citos pasākumos. Labklājības sētā ir galdi un krēsli, kur var atpūsties un ieturēt maltīti.

Vieta, ko Elvita nosaukusi par Piedošanas un dievību istabu, iespējams, ir maģiskākā parka vieta, jo egles pašas izveidojušas savdabīgu templi – ieaugušas ielokā, radot īpašu gaisotni. Priekšā maģiskajam egļu pudurim ir vieta, kur gobas ieaugušas pa vidu kā siena, izveidojot it kā divas telpas.

“Atbrīvošanas baznīca ir dabas veidota vieta, kur iespējams apzināties un izprast savu problēmu cēloņus un tos transformēt mīlestības enerģijā. Te var lūgt palīdzību gan Dievam, gan dievībām,” stāsta Elvita. Dievību istabā nolikti desmit krēsli par godu Dievam un dievībām. “Garīgumu simbolizē pieci krēsli – Dievs, Mēness, Saule, Pērkons, Laima, materiālo pasauli – Māra, Ūsiņš, Jānis, Jumis un Mārtiņš,” skaidro Elvita. Arī cilvēkam te atvēlēts viens krēsls un galds, lai var apsēsties un padomāt.

Interesants ir Elvitas stāsts, kā tapuši krēsli dievību istabā: “Abās telpās biju salikusi koka bluķīšus, lai cilvēkiem būtu kur apsēsties. Vēlāk lūdzu, lai bluķus aizved, jo biju pamanījusi, ka parka apmeklētāji tos neizmanto. Pēc tam ievēroju, ka no piedošanas istabas bluķi aizvesti, bet no dievību – ne. Kad jautāju, saņēmu atbildi, ka neviens nekādus bluķus tur nav redzējis. Izrādās, tobrīd tos nosegušas papardes. Nodomāju – ja divi cilvēki neredz padsmit bluķu, tas nav normāli. Jautāju augstākiem spēkiem, vai tas kaut ko nozīmē, un sajutu atbildi, ka dievības ir klātesošas un tās vajag pagodināt, dodot tām vietu. Sapratu, ka parūpēšos par to, lai tiktu uztaisīti dievību cienīgi krēsli.”

Meža taka aizved uz mazu, koku ieskautu pussalu. “Kad cilvēks ir attīrījies un savas problēmas atstājis Atbrīvošanas baznīcā, pussalā viņš sasniedz meditācijas galapunktu,” stāsta Elvita. Viņa cer, ka reiz te izdosies izveidot mākslas objektu – kalnu ar mazām taciņām, kas idejiski nozīmēs, ka Dievs ir viens, bet ceļi pie viņa – daudzi un dažādi.

Starp citu, pussalā var ieraudzīt savdabīgu garo pupu. Latvju dainās tā simbolizē apskaidrību. Elvita atceras: “No zibens un vēja alksnis bija nolauzts un palicis aptuveni divu metru garumā. Kad mans vīrs tam tuvojās ar zāģi, lai koku likvidētu, zāģis sabojājās. Staigāju apkārt alksnim un ieraudzīju, ka pa sāniem spraucas ārā skaisti zariņi, kas, no malas raugoties, izskatās gluži kā garā pupa.”

 Nākotnes plāni

Elvitas nākotnes plāni ir skaidri: iecerēts izveidot ģimenes vienotības laukumu, pirtiņu, pat sporta un bērnu laukumu. Tālāks sapnis ir amfiteātris, kur varētu notikt garīgās mūzikas koncerti. Bērnu fiziskās un garīgās attīstības laukumu varētu pabeigt jau šā gada septembrī. Tajā iecerēts apvienot trīs pasaules – Dieva, Māras un Laimas.

Dieva, Laimas un Māras pasaules izveide notiek, pateicoties folkloristei, dainu pētniecei, biedrības Kustība par latvisku kultūru izglītībā vadītājai Solvitai Lodiņai, kura dalās ar savām idejām. Visus mākslas priekšmetus parkā veidojuši mākslinieki Gints un Sandra Strēļi, Guna Zālamane un Aldis Duļbinskis. Parka kopšanā palīdz Elvitas ģimene un Guna Zālamane.

 Kā nokļūt Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā

* Braucot no Rīgas, Siguldā jāgriežas krustojumā pa labi pie kafejnīcas Raibais suns. Tas ir ceļš (P8), kas ved uz Mālpili.

* Pa ceļu P8 jābrauc taisni. Kartē redzams mazs trīsstūrveida krustojums – jābrauc pa galveno ceļu, kas ved pa labi.

* Tālāk jābrauc līdz pieturai Dzelzmačas. Uzreiz aiz pieturas jāgriežas pa labi (neliels asfaltēts ceļš).

* Jābrauc taisni līdz pat stāvlaukumam. No stāvlaukuma jābrauc pa kreisi pa grantētu ceļu taisni gar ezeru, garām gaišai mājai. Tālāk ceļš aiziet līkumā pa labi. Nobraucot no kalniņa lejā, jābrauc gar ezeru, kur sākas pļavas. Jābrauc kalnā augšā pa labi no meža ceļa. Ielokā ir Sokrata tautskolas bāzes vieta.

* Ieeja parkā – par ziedojumiem.