Intars Busulis: "Latvijas himnu un karoga krāsu aizmirsis neesmu!"

Jūs varētu man uzsaukt vienu baltu kafiju? Te nepieņem kartes…

Atnes Intaram, lūdzu, vienu baltu kafiju!

Tu zini – man baigais prieks par tevi. Divdesmit gadu pagājis, un pēc Laimas Vaikules, nepieminēsim Maestro, neviens no mūsējiem tā īsti Krievijā nav bijis ievērojams.

Prāta vētru nepieminēsim?

Nu beidz, ko Prāta vētra?! Vai viņus Krievijā zina?

Zina, zina. Bija taču Urganta šovā, prezentēja jauno dziesmu. Bet daudzi netic, ka viņi ir no Latvijas.

Paskatījos pāris ierakstu, vislabāk man tavā izpildījumā patika Tīna Tērnere. Un tās kājas!!!

Patika?

Priekšnesums bija ļoti labs.

Es ne jau par priekšnesumu, bet par kājām…

Ja nezinātu, ka tas esi tu, domātu, ka ļoti smukas kājas.

Tad sanāk, ka es tev nepatīku?

Man patīk, kā tu noveco. Viens džeks no jūsējiem gan… Šovā Vaikuli tēloja, kaut ko tik atbaidošu dzīvē nebiju redzējis. Brīnos, kā Laima nav apvainojusies uz mūžu.

Kā tev Maskava? Esmu tur bijis bieži. Un man vairs nepatīk.

Kas tieši tev nepatīk?

Kolīdz esi ārpus aprindām, tā jūtama ļoti depresīva atmosfēra. Tu taču padomju laikos Maskavu neesi pieredzējis?

Tā gluži nav, ka neesmu. Ar vecākiem reiz bijām aizbraukuši. Cilvēki tur ļoti mīl slīgt melanholijā. Bet, ka tik ļoti, nebiju iedomājies.

Tu esi Intar Busuļis tagad…

Intaras Bucuļis. Viss kaut kas.

Kā jūties ārpus „aprindām”?

Es nekur neeju.

Kāpēc? Neaicina?

Nē, tikai, ja kāda īpaša darīšana. Neesmu bijis ne uz atklāšanu, ne ballītēm.

Tev baigā braukšana uz Maskavu taču sanāk. Kas tev maksā par biļetēm?

Nu, ja ielūdz TV kanāls, tad tas maksā.

Arī atpakaļ?

Arī atpakaļ, jā. Tā tas bija šovā Toč v toč. Piedaloties Golos, gan trīs četrus mēnešus pats maksāju – gan dzīvošanu un ēšanu, gan braukšanu.

Tu ko?! Tas traki, jo Maskava ir dārga pilsēta.

Bet es jau nedzīvoju pieczvaigžņu viesnīcās un neēdu pilsētas centrā. Man der arī kartoška ar salātiem. Es neesmu izlepis.

Kāds šova dalībniekiem tur uz vietas ir komforts?

Katram sava istaba, balts dīvāniņš, galdiņš, spogulītis, pakaramais. Filmējot vienu raidījumu, tu tur pavadi ilgu laiku. „Maskas” pielikšanas process vien ilgst vairākas stundas. Piemēram, finālu filmēja no sešiem vakarā līdz pusčetriem rītā. Pēc katra priekšnesuma ir pārtraukums, kamēr skatuvi sagatavo nākamajam.

Jūs tur arī baroja?

Jā, nebija slikti.

Par dalību arī maksāja?

Nē.

Krievijas tirgū nopelnīt var?

Tagad mazāk, jo viņiem tas rublis svārstās. Pēc šoviem lielāku interesi esmu guvis tieši no Latvijas puses.

Vai neaizvaino tas, ka tevi saukā par nodevēju?

Tā ir ļoti maza daļa. Es zinu, kas esmu, no kurienes esmu nācis, kādā krāsā ir mans karogs un kā skan himna. Esmu absolūts Latvijas patriots.

Tas, ka esi no Latvijas, nav sagādājis nepatīkamus mirkļus?

Nē. Daži pat zina, ko ir „ēduši”. Viņi saprot.

Krievijā tev arī ir draugi?

Kāds tas cilvēks tur ir, līdz galam vēl nevaru saprast. Joprojām pētu komunikāciju. Draugi? Šovbiznesā par to nav runas, komunikācija domāta kontaktu veidošanai un savā ziņā lietderībai. Izņēmums ir Ļena, kas pret mani ir tieša, konkrēta un atklāta.

Tu runā par dziedātāju Jeļenu Vaengu? Kā esat satuvinājušies?

Mans Sanktpēterburgas paziņa ir draugos ar Ļenu. Viņš bija atbraucis pie Raimonda Paula, lai organizētu koncertu Sanktpēterburgā, un bija atnācis uz Latvijas Radio. Un tad viņš redzēja mani mēģinājumā, iepazināmies, samainījāmies ar kontaktiem. Šis bija viens no nedaudzajiem gadījumiem, kad sāku ar kādu uzturēt sakarus. Tā iepazinos ar Vaengu. Aizbraucu uz vienu no viņas koncertiem Krasnodarā, apģērbies modīgi – sarkanās biksēs un botās. Vēlreiz satikāmies Vitebskā. Šo to pamēģinājām nodziedāt duetā. Nu esam uzstājušies gan Krievijā, gan Latvijā.

Viņai ir liela loma tavā karjerā?

No vārda „protežē” šajā reizē nebaidos. Tā vienkārši noteikti neatrastos tādā skatuves līmenī, kādā esmu tagad.

Kad piedalījies Jaunajā vilnī, kādā intervijā lasīju, ka Kirkorovs uzsprādzis sakām: „Da kas tas Busulis tāds ir?!” Un tu mierīgi atbildēji: „Man arī viņš nepatīk.” Es toreiz ļoti sasmējos. Vai tavi izteikumi nav nākuši atpakaļ?

Pieļauju, ka viņš arī tajā laikā bija tāds, kāds nav tagad. Tagad nāk klāt, sveicināmies, ir ļoti labas attiecības, viss ir ideāli.

Tavu ģērbšanās stilu necenšas mainīt?

Nē, nekā tamlīdzīga.

Bet tavam stilam jau arī nav ne vainas. Ar cieņu pret skatītāju. Neesi kā mākslinieki, kas uzlien uz skatuves netīros džinsos.

Cenšamies.

Tev tāds dīvains dziedāšanas stiliņš izveidojies, kāda nav nevienam Latvijā.

Kāds stiliņš tad man ir?

It kā grūti būtu dziedāt. It kā smagi, kā kaut kas sāpētu. Mugura vai sāns… Nu spazmatisks tev tas stils!

Pēc otrās dienas ceturtā koncerta varbūt arī sāp.

Kas tev to stilu slīpēja?

Neviens neko neslīpēja, nav neko ne ieteicis, kā jādara, ne veidojis. Neviens un neko. Pats.

(Zvana Intara telefons.)

Pacel, tev varbūt Kirkorovs zvana…

Nav, nav, Andrejs. [Laimas Vaikules vīrs un menedžeris. – Red.] Mums par koncertu jāizrunā. Andrej, čaviņa! Hallo! Čau. Čau. Čau. Ā, em-pē-triškas es nezinu, vai būs, bet jūtūbē nebūs, domā? Kā – nevar ņemt. Var ņemt. Davai, davai, es izdarīšu. Ko viņš izdarīja? Ā, ā, ā, ā… okei. Jā, jā, jā. Jūs ar Krievkalnu strādājat tagad? Ar Macatu? Nu Kristaps ir meistars vienkārši... Ļoti labi. Ļoti labi.

Es aizsūtīšu ar tiem skaņdarbiem, lai tu zini, kā skan. Vsjo, čau, ideāli! Laimīgi.

Jā, Krievkalns ir labs, es tikko viņa Gintai, nu – sievai, atdevu kleitu. Uzšuvu… Gintiņa labi dzied.

Gintiņa ļoti labi dzied. Un Latvija var lepoties ar daudziem labiem aranžētājiem.

Manuprāt, Pēterburga no Maskavas atšķiras kā diena pret nakti. Tik gaumīgi cilvēki, kādi ir Pēterburgā, reti kur sastopami.

Pilnīgi piekrītu.

Ar ko Krievijas publika atšķiras no Latvijas?

Ja patīk, Krievijas publika uzreiz veras vaļā. Ja nepatīk, visu vakaru neatbalsta vispār. Arī Latvijā par publiku nevaram sūdzēties, bet iesildīt vajag. Krievijā – ja ir, tad uzreiz.

Tev Krievijā ir savs aģents vai iztiec ar Latvijas menedžeri?

Mēs sadarbojamies. Reizēm rodas konfliktsituācijas, jo neizprot stilu, kādā mēs strādājam. Vairāk orientēti uz pelnīšanu, īpaši neiespringstot, kāds, piemēram, izskatīsies plakāts vai koncertstils. Mēģinām to ieaudzināt.

Tu tur funkcionē viens pats vai ar savējiem no Latvijas?

Mēs viss ansamblis ejam. Kārlis Lācis, mūsu menedžments, bekvokāls, mūziķi. Ejam kā pakete.

Vai Krievijā tev ir bijuši nepiedienīgi piedāvājumi?

Tu domā – pārgulēt ar kādu?

Nu ko tu uzskati par nepiedienīgu…

Es saku, ka baigi ar tiem cilvēkiem nekur neeju.

Viņi tevi neuzskata par augstprātīgu? Jo tu visu laiku man atbildi – „es ar viņiem nerunāju”, „es ar viņiem neeju”...

Es tā negribētu formulēt. Man vienkārši nav sanācis tā komunicēt ar viņiem.

Maksimums – braucu uz četrām dienām, tās pavadu viens. Divas, trīs brīvdienas Latvijā, tad atkal uz četrām dienām aizbraucu.

Man tiešām šķita, ka tev varētu būt sakāpis galvā. Bet esmu patīkami pārsteigts, ka tā nav. Ko tava ģimene saka par to, ka vīrs visu laiku apkārt vazājas un televizorā vien „dzīvo”? Vai vienā jaukā pēcpusdienā tevi neizliks aiz durvīm?

Nē, nē, viss pašreiz ir ļoti labi, pat kļuvis vēl labāk. Tā kā iepazināmies pirms visādiem Caffe, kad spēlēju orķestros, kopā esam gājuši cauri visai tai šļurai. Kopā esam pieauguši. Viss mierīgi, esam pieraduši pie situācijas.

Kāds tev ir vasaras plāns? Kāds hobijs, kam mēģināsi atrast laiku?

Hobijs ir papļaut zālīti, šad tad papeldēt.

Rullēt gurķi, vienkārši sakot.

Jā, rullēt gurķi. (Iesmejas.)

Tu mājās arī dziedi? Kad man sieva mājās dungo, es varu izlēkt pa logu. Nevaru izturēt.

Nē, man ir kabinets.

Mājās?

Nē, ārpus. Aiz mājām. 100 metru no dzīvokļa.

Balss attālumā no dzīvokļa? Sieva visu laiku var kontrolēt, vai esi mēģinājumā vai kur citur.

Man kabinetam spēļu klubs pretī, bet blakus – alkohola veikals. Labā vietā esmu iekārtojies.

Ieva Valtere, žurnāls „Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis