Jana Duļevska: "Es varētu būt uzbrucēja"

Temperamenta un emociju kokteilis Janā ir īpašs, neatkārtojams. Iespējams, par to jāpateicas viņas saknēm, kurās saplūdušas gan zviedru vēsās, gan ukraiņu karstās asinis. Skaistai blondīnei netipiski laba humora izjūta, labestība un godīgums. Bet varbūt tie ir kārtējie stereotipi  – ērti iekārtojusies pie bagāta vīra sāniem, var gozēties no projekta uz projektu un neiespringt par iztikšanu. Jana tam visam stāv pāri – nevienam nav jātaisnojas, ka savu naudu pelna jau no deviņpadsmit gadu vecuma, izstudējusi socioloģiju, mācījusies ārzemēs, bērniem bijusi pilna laika mamma. Janā ir daudz pāri plūstoša siltuma, savus draugus viņa var apdāvināt ar to vien.

Skarbā veču vide

– Vairs ne tik ļoti. Protams, jūtu līdzi izlases puišiem. Tur joprojām spēlē mani un vīra draugi.

– Vai centies būt atbalsts?

– Esmu mācījusies arī paklusēt, reizēm – atrast pareizos vārdus. Protams, ne vienmēr izdodas. Dažkārt šķiet, ka varētu pagrūst, virzīt uz kaut ko, bet tajā mirklī varbūt nevajag. Citreiz sajūti, citreiz ne un tad saproti: labāk nebūtu neko teikusi, būtu klusējusi. Bet, protams, mēs mācāmies, arī attiecības. Daudz un dikti jāsaprot, kas un kā. Mēs ar vīru esam tik dažādi.

– Jā. Banāli izklausās – labas, sirsnīgas acis. Bet tās tiešām ir kā spogulis – pirmais, ko pamanām. Rodrigo ir ļoti labs cilvēks – to saku ne tikai es, arī draugi, paziņas. Ja viņš ko dara, tad no sirds. Tagad viņš trenē bērnus un dara to ar apskaužamu mīlestību. Jābūt arī ļoti stabilai nervu sistēmai.

– Televīzijā bija sižets par hokeja skolu, kur rupji izturas pret bērniem. Un vecāki to akceptē – varbūt ar domu, lai puika pierod pie skarbās veču vides. Taču kur ir robeža?

– Nezinu. Katram bērnam vajag savu pieeju – vienu sapurināt, ar otru mierīgi parunāt. Ja vajag, Rodrigo var arī uzkliegt, stingrāk pateikt, bet pārsvarā viņš pa labam, jo ļoti labi jūt situāciju. Hokejā, protams, ir skarba vide. Daudz kas atkarīgs no vecākiem. Padomju laikos bija citādi – visu dotēja valsts, spēlēt tika labākie. Bija divas komandas – Latvijas bērzs un Dinamo. Lai tiktu izlasē, bērnam jau kopš mazotnes pašam bija jāizcīna vieta zem saules. Vecāki nekur iejaukties nevarēja, visu noteica treneri. Bērni paši brauca uz treniņiem, vecāki viņus nevadāja. Tagad ir citādi – Piņķu ledus halle tālu, bērni paši neaizbrauks. Bet mans vīrs kopš agras bērnības, tāds maziņš, ar lielu somu plecos, brauca pats. Tagad vecāki par visu maksā, ved un arī vairāk kontrolē. Un viņiem ir prasības – pret treneriem, bērniem. Ir, protams, vecāki, kas labi saprot notiekošo, bet ir tādi, kam grūti izprast hokeja vidi.

– Manuprāt, dažreiz. Sevišķi mums, mammām, kad jūtam līdzi. Godīgi teikšu – arī es reizēm iekarstu. Un tad mums ir gājis visādi. Bet tu nedrīksti aizvainot citus bērnus. Daudz ļauna bērniem nodara paši vecāki – pārāk prasīgi, izvirza pārāk augstus mērķus. Uz dzīvi Latvijā pārcēlušies daudz spēlētāju arī no Krievijas. Viņi visam pieiet ļoti nopietni – klausos ar izbrīnu, diskusijās neiesaistos. Viņiem ir savs viedoklis, ļoti konkrēts, un tu nekādi to nemainīsi. Viņi ir no Maskavas, lielpilsētas, un tur laikam ir citi spēles noteikumi, vilku likumi.

– Jūs, protams, nenoturējāties un arī savus puikas sūtāt hokejā?

– Mazo vēl ne, viņam tikai trīsarpus gadi, un hokejs, godīgi sakot, neizraisa viņā interesi. Teica, ka hokeja laukumā viņam slīdot kājas, tur ne... Viņš tāda radoša personība, es ceru. Lielais puika trenējas, viņu hokejs saista kopš mazotnes.

– Nē. Vienīgais, ko saku – ja tu ej, tad dari visu kārtīgi, ar simtprocentīgu atdevi. Ja tu spēlē, tad no visas sirds. Lai nav tā ķep-ļep. Citādi nav jēgas. Bet spiest uz sasniegumiem – nē. Manuprāt, tas nebūtu pareizi. Bērnam, šķiet, pašam rastos pretreakcija.

Esmu iemācījusies zaudēt

– Pirmoreiz mūžā biju komandas kapteine. Skolas laikā ar sportu nenodarbojos, mani vairāk aizrāva māksla, zīmēšana, radošās aktivitātes. Jāsaka paldies skolai, vecākiem, ka tā zināšanu bāze ir ielikta, un negāja tik traki. Taču līdztekus tev jāpalīdz komandai, jāuztur tās gars, jāatbalsta, tāpat kā kapteinim jebkurā komandā, tad nu raujies uz visām pusēm – atbildi par sevi, savu komandu, katru individuāli.

– Tu spēlē ļoti azartiski – cīnies par katru sekundi.

– Nu jā, ja dara, tad dara. Tas ir mans princips – ja spēlē, tad spēlē, citādi nav nozīmes piedalīties. Jā, esmu azartiska, man vajag uzvarēt.

– Jā, jā, man vīrs teica, ka viņš ar mani negrib atrasties pretējās komandās (smejas). Tad labāk vienā. Nu, zaudēt arī esmu iemācījusies, agrāk man ar to gāja ļoti grūti.

– Līdztekus azartam raidījumā bija vērojama arī milzīga, pāri plūstoša mīlestība – tu it kā visu laiku gribēji paņemt savējos zem spārna.

– Mēs bijām dažādi cilvēki, no dažādām sfērām, un visi nebijām draugi. Ar dažiem iepazinos īsi pirms raidījuma. Bet es sapratu, ka tieši šī tuvība, pieskārieni atbrīvo cilvēku.

– Mums tas nāca tik dabiski. Man patīk izrādīt tuvību, kaut esmu ievērojusi, ka Latvijā cilvēki nav tik savstarpēji mīļi.

– Mums sētiņas ir apkārt.

– Jā, mums vajag to robežu. Man jau arī nepatīk, ja cilvēks ir pārāk uzmācīgs, uzplijas, lien intīmajā zonā. Nē, ir jājūt, kur var, kur ne. Bet to jau saproti uzreiz – pēc ķermeņa valodas, acu skatiena. Bet spēlē viss bija tik pozitīvi, ka citādi pat nevarēja! Un es vispār esmu tāds cilvēks, vienmēr apmīļošu. Es savus bērnus varu apķert simt reižu dienā. Es savus puikas bučoju, samīļoju.

– Enerģētika ir svarīga!

– Tu arī citās jomās ļaujies tikpat azartiski? Tev piedāvā projektu – tu vari šaubīties, bet tik un tā mesties uz galvas?

– Ir bijuši vairāki projekti, kur sevi nejūtu, neredzu. Bet varbūt vienkārši neesmu pārliecināta par sevi.

– Protams! Ir ļoti daudz projektu, kam neesmu piekritusi. Reizēm tā kā nožēloju – varbūt vajadzēja. Bet domāju – nē, es paļaujos uz sajūtām. Es ticu sev, uzticos. Ir reizes, kad šaustu sevi. Bija periods, kad ilgi nepiekritu nevienam projektam, un tad arī vairs nepiedāvāja. Un tad nāca šis projekts.

– Protams, kad esi ekrānā, tev tiek pievērsta uzmanība.

– Un tā ir tava atbildība – kur piedalies, kā tevi redzēs, kā tu sevi pozicionēsi, kāds tu būsi, kā uzvedīsies.

– Jā, mums nav sava aģenta, katram pašam jācīnās par vietu zem saules. Esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kas man ir apkārt, burvīgi kolēģi, paziņas, draugi. Tas ir ļoti būtiski. Kad nāca šis piedāvājums, uzreiz sajutu – ir!

– Ar Valteru Krauzi un Artūru Skrastiņu bija brīnišķīga saspēle. Lai gan, šķiet, arī viņš kā šova vadītājs izpaudās pirmoreiz.

– Un ļoti veiksmīgi. Mums visiem tas bija kas jauns. Valters man ir tuvs draugs jau daudzus gadus. Te savā ziņā bijām konkurenti. Man bija grūtāk, viņš tomēr vecāks, zinošāks, desmit gadus gudrāks par mani! Bet kaut kā lēnām... Viņš jau arī droši vien domāja – nu labi, Jana... Brīžiem bija tā, ka savstarpēji ķircinājāmies, bet tā mēdzam darīt arī ikdienā. Mēs varam viens par otru pasmieties, labi saprotamies. Tā ir tāda brīvestības sajūta, kad neesi iegrožots, satraukts, kad apkārt nevirmo intrigu kaislības.

– Jā, par hokeja hallēm! Mēs ar Armandu Puči bijām šokā – Latvijā ir vairāk nekā trīsdesmit! Es neticu joprojām. Bet, iespējams, mēs divatā uzlejam ledus laukumu un saņemam oficiālu apstiprinājumu... (smejas). Bet halles – mēs skaitījām – ir desmit, piecpadsmit maksimums. Viņi saka – divreiz vairāk. Tas man bija atklājums, brīnums, ko joprojām neesmu sapratusi. Un vēl man bija pārsteigums, ka Latvijā ik gadu tiek iestādīti 40 miljoni koku.

– Jā, tas bija negaidīts daudzums.

– Vēl man patika jautājums par Ziedoņa Krāsainajām pasakām – mēs ar Martinu tās pirms dažiem mēnešiem bijām lasījuši... Protams, daudz ko nezinām. Reizēm pēc raidījuma bija sajūta, ka es vispār neko nezinu. Bet vēstures grāmatas pārlasīju, tas gan. Es vēl mācījos laikā, kad vēstures mācību materiāli bija skolotāja diktēti, jo jaunās Latvijas vēstures grāmatas vēl nebija izdotas.

Citur zāle zaļāka

– Kā katrs patriotiski noskaņots cilvēks, es patiesi mīlu šo zemi. Manas saknes ir gan Ukrainā, gan Zviedrijā. Vecvectētiņš ir ukrainis, vecvecvectētiņš – zviedru izcelsmes. Bet savu piederību pie latviešiem es jūtu visspēcīgāk.

– Izskats tev vairāk no zviedriem.

– Jā, laikam tie gēni spēcīgāki. Var jau runāt, cik mums Latvija ir svarīga – 18. novembris, karodziņi... Bet, manuprāt, būtiskāk ir, kā to visu sajūti ikdienā. Ceļojot vienmēr esmu stāstījusi par Latviju, lepojusies ar mūsu sasniegumiem mākslā, sportā, zinātnē. Jebkādi panākumi valstiskā līmenī mūs padara stiprus.

Grūti izskaidrot, kas man ir Latvija, tā droši vien ir visa sabiedrība. Protams, ģimene, draugi, mani tuvie. Te es vienmēr jutīšos labi. Vairāk vai mazāk visu redzu pozitīvi, negribu čīkstēt. Vienmēr ir lietas, ko varētu labāk, ko gribētos mainīt, bet, kā tu pats to veido, tā arī ir. Nav vērts meklēt utis. Vienkārši tu esi tas, kas gribi būt, ko tu ēd, ko dari un ko domā! Pats esi par visu atbildīgs.

– Reizēm hokejisti vai nu aktīvās karjeras laikā vai pēc tam pārceļas uz ārzemēm. Esat domājuši, ko darītu, ja būtu tāds piedāvājums?

– Kategoriski – nē. Ja nu vienīgi uz laiku, darba dēļ. Ja tas būtu saistīts ar karjeras izaugsmi. Protams, tev jāizdzīvo, un atalgojums ir svarīgs. Bet es nekad nevarētu pārcelties uz dzīvi pastāvīgi – noteikti ne.

– Vienmēr jau būs tā, ka visur, kur neesam, zāle ir zaļāka. Vienmēr! Agrāk varbūt varētu, tāds jaunības maksimālisms bija – visur tik feini, kolosāli! Es neilgu laiku mācījos Amerikā, un ar to pietika, lai saprastu, ka nevarētu iedzīvoties citur.

Ņujorkas vilinājums

– Kad mācījies – vēl pirms puikām?

– Mans vectētiņš uz Ameriku aizbrauca pirms kara. Diemžēl neviens no mūsu ģimenes viņu pēc tam tā arī nesatika. Dzelzs priekškars toreiz neļāva tikties ar radiem ārzemēs. Vēlāk man radās iespēja mācīties Ņujorkas Filmu akadēmijā. Martinam tajā laikā bija pieci gadi. Man nekad nebija bijusi auklīte, bērns negāja bērnudārzā, es pati viņam iemācīju lasīt un rakstīt. Diendienā biju ar mazo, bet, pateicoties saviem un Roda tuviniekiem, varēju realizēt vienu no saviem sapņiem. Mans vecākais dēls bieži bija nācis man līdzi uz darbu, uzauga televīzijas vidē, tādā ziņā ir ļoti patstāvīgs. Un man bija vajadzīgs laiks sev, un esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Es ļoti daudz iemācījos, sapratu, apzinājos.

– Jebkurā jomā! Varbūt vecums bija tāds – 27 gadi, lūzuma punkts, ceļš uz nopietno, pieauguša cilvēka dzīvi. Sarežģīti izskaidrot sajūtas, bet Amerika mainīja manu uztveri un domāšanu.

– Bet ko gaidīji un saņēmi no Filmu institūta? Tevi interesēja kino? Jo filmu „Es mīlu jūsu meitu”, kurā piedalījies, droši vien īpaši nopietni uztvert nevar.

– Nē! Tas mums bija tāds jampadracis.

–

– Abās. Un tas arī bija ļoti pozitīvi.

– Tad nenocirta tev saknē kādu gribēšanu un ilūzijas?

– Nē, to nu gan ne. Bet nekādu ārprātīgu atklājumu nebija. Televīzijas jomā jau daudz ko zināju, deviņpadsmit gados biju iemācījusies montēt sižetus raidījumā Dzīves vieta.

– Jā, bet, manuprāt, prakse bija daudz noderīgāka. Institūtā sapratu, ka mani interesētu ne tikai darbs kameras priekšā, bet ir tik fascinējoši un interesanti darboties arī aizkadrā. Un, iespējams, ka vēlāk tā arī būs. Mācījos kopā ar jauniešiem, kam vēl nebija realitātes izjūtas, viņi vēl bija lidojumā. Varbūt nav slikti, ka viņiem tie spārni bija – gatavi lidot, kur acis rāda! Bet man vairs tā nebija. Un es laikam tāda biju vienīgā. Mūsu grupā bija arī Bolivudas režisora dēls no Indijas, tagad piedalījies jau kādās simt Bolivudas filmās. Feisbukā redzu jaunus plakātus: fonā uguns sprāgst, un viņš iziet sveiks, vesels, ar želeju pieglaustiem matiem (smejas). Tāds ļoti salds puisītis. Bet citi studenti domāja – pabeigšu šos trīs mēnešu kursus, un tad jau Holivuda! Man bija jautri – es no malas, kā vērotāja. Man šīs zināšanas palīdzēja atrast un izkopt savu stilu. Mums mācīja – ja gribi izcelties, nevajag obligāti spilgtu un kliedzošu tērpu. Tev vajag būt pamanāmam, īpašam, oriģinālam ar savu harismu. Katrs sīkums ir būtisks. Latvijā mums ir citādi, caur vienu cilvēku pazīstam visu Latviju – nevajag ne aģentu, ne vizītkaršu

– Atgriežoties tev uzreiz gribējās atrotīt piedurknes?

– Es ļoti labi sapratu – daudz atkarīgs no līdzekļiem.

– Jā, bet viss atduras pret finansēm. Un vajadzīga arī laba komanda, cilvēki, uz kuriem var paļauties. Un tādus atrast ir grūti. Mums bija ļoti laba Mēmā šova komanda, pajuka katrs uz savu pusi, atpakaļ nedabūsi. Tagad ceru uz jauniešiem.

– Kā tu domā – varētu iekļauties tajā jauniešu komandā?

– Manam vecākajam bērnam ir divpadsmit gadu. Mana mamma ir ļoti mūsdienīga, saprotoša, bet es citreiz kā omīte domāju – kā tā var! Par mūzikas izvēli – ārprāts! Abi ar vīru šausmināmies, pēc tam atceros – arī es klausījos to popsu, šausmīgo bezgaumību. Tāpēc domāju – tas laikam ir jāizdzīvo.

– Nēēē!! Hokejs man bija svešs. Par to neinteresējos. Vienreiz biju aizgājusi uz spēli, bet pavisam nejauši. Vecajā Sporta pilī ar draudzeni sēdējām tieši aiz Latvijas izlases soliņa. Varējām hokejistiem pa ķiveri papliķēt. Mūsu kaimiņš, vārtsargs Pēteris Skudra, vienmēr pārvietojās ar milzīgu somu. Man nebija ne jausmas, kas viņam tajā atrodas, bet bija aizdomīgi.

– Biji pavisam jauna, kad sagāji ar Rodrigo. Vai jau tad saprati, ka tev būs hokejista sievas liktenis?

– Nesapratu... Katru dienu bija kāds jauns atklājums. Mums ar draudzeni, zviedru hokejista Telkvista sievu, ir līdzīgs stāsts. Viņa saka – kad iepazinusies, prasījusi, ar ko viņš nodarbojies. Viņš teicis, ka spēlējot hokeju... Viņa – ā, labi! Bet ar ko tu tā nopietni nodarbojies? Kur strādā? Nu, kā, vārtos stāvu... Labi, bet kā naudu pelni? Viņa domāja, ka tas tāds hobijs (smejas). Nevarēja saprast, ka cilvēks neiet uz darbu. Man arī bija mazliet mulsinoši – cilvēks iet uz treniņu, un tas ir viņa darbs. Tad tā saliku, centos iedomāties – aktieris arī iet uz mēģinājumiem, vakarā – izrādes. Tas ir līdzīgi – sportisti ļoti labi saprot aktierus, un aktieri – sportistus.

– Nu, es jau tos vairāk vai mazāk realizēju.

– Tu negribēji ko dižāku – Kultūras akadēmijā par aktrisi mācīties?

– Ar Rodrigo sāku draudzēties, kad pirmajā kursā studēju Stradiņa universitātē socioloģiju. Nenožēloju, ļoti daudz ieguvu, jebkura izglītība noder. Kopā nedzīvojām, bērnu nebija, es mācījos un reizi mēnesī uz pāris dienām aizbraucu pie Rodrigo. Uz pasaules čempionātiem nebraucu, man bija sesijas, kursa darbi. Vienreiz biju olimpiskajās spēlēs – palūdzu, lai mani atbrīvo. Un tad sāku strādāt.

– Tas ir labi, viņiem nav robežu, viņi ir pašpietiekami, pašnovērtējums diezgan augsts, un cepuri nost! Es priecājos par tādiem! Nevis teikt – nu, ko tad es...

– Kā ar tavu pašvērtējumu?

– Kā kuru reizi. Varēja būt vairāk.

– Vīrs, ģimene, bērni.

– Vīrs, kurš saka komplimentus?

– Jā, viņš saka. Man tiešām ir paveicies. Sievietei vajag dzirdēt komplimentus. Arī pašas paveiktais ceļ pašvērtējumu. Ja esmu apmierināta ar to, ko esmu izdarījusi. Par raidījumu Es mīlu tevi, Latvija! bija ļoti daudz labu vārdu – tas ir tāds gandarījums.

– Vai esi iztikusi bez auklītes, bez mājkalpotājas?

– Nu, tagad pati, jā. Bet man ir bijis cilvēks, kas palīdz, citreiz netieku galā. Laikam esmu ļoti pedantiska, man vajag, lai viss spīd un laistās. Kad daru pati, iekarstu, un mājas tīrīšana ievelkas ļoti ilgi.

– Jā, ir reizes, kad pieveru acis, novēršos, saprotu, ka nav jēgas, bet citreiz atkal iepinos tajos tīklos. Un tas ir ne tikai ar mājas tīrīšanu. Man tiešām ir ļoti liela atbildības izjūta, tik augsta, ka šķiet, es citreiz varētu... nodarīt pāri pat varbūt arī sev. Bet, ja es ko apsolu, to pildīšu līdz spēku izsīkumam. Bet būs. Man tas ir ieaudzināts. Jāsaka paldies vecākiem. Uzskatu, ka mūsdienu jaunatnei tā mazliet pietrūkst. Domāju, kā to ieaudzināt... Bet laikam dzīve pati izmācīs, vai ne?

– Ko vēl no vecākiem esi mantojusi?

– Mana mamma vienmēr bijusi aktīva, ļoti sabiedriska personība, un kā meitene es droši vien esmu uz viņu raudzījusies kā uz paraugu.

– Tas meitenēm ir būtiski – kā vienmēr būt formā. Kaut dažreiz tas ir pārspīlēti, taču allaž esmu priecājusies par kundzēm gados, kas par sevi rūpējas. Manas mammas krustmāmiņa deviņdesmit gados pat miskasti vienmēr iznesa uzkrāsojusies, sapucējusies kā dāma. Tas, manuprāt, ir kas ļoti īpašs. Un tas nemaz nav viegli.

– Turēt tādu atskaites latiņu?

– Jā. Vienmēr izskatīties perfektai, tas, manuprāt, ir praktiski neiespējami!

– Nē, mājās nepārspīlēju! Bet – lai vīram prieks un pašai labsajūta. Man šķiet būtiski, kā vīrs mani uztver un redz. Es tomēr piedomāju, jā.

– Jums ir savas lauku mājas, kur aizbraukt?

– Jā, Sunākstes pusē, Sēlijā, un Skultes pagastā. Diemžēl man ir alerģija pret ziedošām pļavām. Tad ir tāds pastāvīgs nogurums, un tikai uz zālēm jādzīvo. Tāpēc lauki ir uz kādu brīdi, un tad saku – nē, viss, man laikam jābrauc mājās.

– Ir viena izrāde Austrumu robežā. Daudz darba ar reklāmas projektiem. Vairāki pasākumi, kurus vadu. Arī labdarības projektos esmu iesaistījusies, bet, domāju, par to nav jārunā!

– Skaista ir mecenātu pieeja, ka viņi grib būt anonīmi.

– Es tādus cilvēkus ļoti augstu vērtēju, es gribētu līdzināties viņiem.

– Kādreiz ar draudzeni Ievu Masaļsku bieži braucām kopā. Kad vīrs spēlē, protams, ir citādi. Nezinu, laikam tas laiks jau pagājis. Jūtu līdzi, skatos televīzijā. Agrāk jutu līdzi ne tikai komandai, bet arī vīram, priecājos par viņa veiksmēm un pārdzīvoju par neveiksmēm. Tā ir, kļūdās tie, kas kaut ko dara. Es nekad nevarētu būt ne vārtsargs, ne aizsargs. Varbūt uzbrucējs. Nē, arī sportā diez vai... Spēle turpinātos, bet es domātu – kā tas gols, kāpēc! (Smejas.) Esmu tāds cilvēks – sevi varu analizēt dienām.

– Bet tas ir grūti, vai ne?

– Īpaši radošiem cilvēkiem. Arī parodijās – no dažādiem rakursiem jāiztēlojas, kā tas izskatās, kā viņš jūtas. Profesionāliem aktieriem vispār – ohoho! Tāpēc arī sākas tās veģetatīvās distonijas. Tik sensitīvi visu laid caur sevi, bet citādi nevari.

– Jā, kādā mirklī sabrūk tā sēta. Un tad atkal jāceļ no jauna.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva