Rēzija: "Svarīgākas par visu man vienmēr bijušas attiecības"
Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa (44) sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu atklāj gan to, ka pavisam atgriezusies Latvijā no Novosibirskas, gan – kā tikusi galā ar kurmjiem, kas pārņēmuši viņas māju, kamēr kopā ar vīru strādājusi ārzemēs.
Kad tev zvanīju, lai aicinātu uz sarunu, baidījos, vai tu mani vēl atceries…
Dāvid, tu jocīgs esi?!
Biju sajūsmā, dzirdot tevi tik priecīgu. Salīdzinot ar Rēziju agrāk, esi kā diena pret nakti! Kas ar tevi noticis?
Es domāju tā – jebkurš aktieris, kas spēlē traģiskās lomas un zina, ka vakarā jāspēlē atkal, nevar pamosties sevī. Sevi ir jāgatavina uz vakaru. Katru dienu. Visu laiku. Tas ir viens. Otrs – esmu beidzot atradusi sevi, un iestājies zināms miers. Ja iedod iespēju palidot kā putnam un paskatīties uz zemi – sevi, teātri, mākslu un Latviju – no liela attāluma, stress pazūd. To iekšējo mieru vairs nepakam negribētu pazaudēt. Tas nenozīmē, ka manī vairs nav stresa par kaut kādiem darbiem, kas priekšā. Un nupat to sakritis diezgan daudz…
Jā, nav vienīgais. Stress ir arī šobrīd, bet tas ir tāds pamatots, nav pa žizņi, kā saka.
Varbūt tāpēc, ka tagad savu stresa līmeni nosaki pati. Teātrī tev nebija, kur likties. Jo luga ir, un tajā jāspēlē. Nevienu neinteresē, ka varbūt tev ir slikti…
Jā, droši vien…
(Nepacietīgi.) Tagad definē! Definē, kas ir primadonna!
Nebija labu izrāžu bez Rēzijas Kalniņas. Man tāda sajūta. Ja viņa bija, izrāde bija izdevusies. Un tad pēkšņi tu aizbrauci.
Tu gribi prasīt, vai tas ir normāli?
Tas nav normāli. Nav. Pēc sabiedrības viedokļa. Te varam likt par piemēru mācītāju Juri Rubeni, kurš aizgāja no Rīgas, lai pievērstos meditāciju centram – Elijas namam Lužņā. Katram ir savi iemesli, kāpēc radikāli mainām dzīvi. Un man tās bija attiecības.
Aizbraucot uz ārzemēm, padzīvojot un paskatoties uz Latviju no malas, esmu ieraudzījis lietas citā gaismā. Tas, kas tev bija svarīgs, vairs tāds nav. Ko tev izmainīja dzīve un darbs ārpus Latvijas?
Pirmkārt, es vairāk vai mazāk pierādīju sev, ka varu veidot izrādes. Leonarda Bernsteina Mesa, Verdi Traviata, Onegēra oratorija Žanna d’Arka uz sārta. Šis darbs laikam iedeva ticības un vērtības sajūtu sev. Sapratu, ka man tas ir interesanti, man to patīk darīt.
Jā, atbraucu ar somām un mantām. Redz, Aināram (Rēzijas vīrs diriģents Ainārs Rubiķis – red.) darbi ir visā pasaulē, viņš strādā gan Eiropā, gan Austrālijā un Dienvidāfrikā.
Jūsu lēmums bija saistīts ar ideoloģijas lietām, kas iet vaļā Krievijā?
Protams. Līdz kaut kādai robežai tu vari izturēt. Un tad sāc uzdot sev jautājumu – kāpēc?
Nē, mani nē. Bet gaisotne bija nospiedoša. Viss, sākot no Ukrainas un beidzot ar teātri. Kolēģi ārkārtīgi skumst, un tieši šīs intervijas laikā Novosibirskā iet vaļā mana Traviata.
Nē. Pietika. Ja būtu kāds uzaicinājums un man būtu interesanti, es domātu. Bet tikai uz kādu iestudēšanas periodu, bet ne dzīvot. Nesaku, ka tur ir slikti vai labi, bet man būtiska ir piederības izjūta. Ja par ilgu kaut kur paliek, piederības izjūta sāk šūpoties.
Kad sāku dzīvot Ķīnā, domāju, ka emigrācijā jāsajūk prātā. Man pazuda laiks, dzēru līdz četriem dienā, skatījos vecas amerikāņu filmas un bimbāju par katru sīkumu. Un tad atbrauca dēls. Sākās veļas mazgāšana, ēst gatavošana, gājieni uz tirgu pēc produktiem. Izrādās, tev neko citu nevajag kā rutīnu un ģimeni.
Uzskatu, ka normāla kopdzīve un laulāto attiecības nav iespējamas, ja katrs ir savā pasaules malā. Man vienmēr attiecības bijušas pirmajā vietā, un tikai pēc tam pārējais. Tikai tam ir arī nozīme.
Tev bija bail pirms tam?
Protams! Man šausmīgi bija bail – ka neizdosies un piedzīvošu kaunu. Tāpēc vārdu nomainīju... Kā tev šķiet, ko vēl nākotnē tu varētu darīt? Bez tā, ka esi aktrise, režisore, tev ir vēl kāds ķēriens? Piemēram, es sevi redzu sēžam ratiņkrēslā un gleznojam.
Es laikam gribētu rakstīt. Man patīk rakstīt.
Man bijuši dzejas uzvedumi – ar Māras Zālītes, Rudītes Losānes, Daces Misānes-Zālītes dzeju. Ja tu man prasi, ko es gribētu darīt, – meklēt dzejas, veidot dzejas ciklus. Man tas ļoti patīk.
(Sapņaini.) Ja būtu kāda vieta… Liels restorāns, kurā ir klavieres…
Bet to vajadzētu darīt! Mums ir liels paziņu loks. Katrs kaut ko dara, nevis ieliek silikonus un ir zvaigzne. Mēs taču stundām varam runāt, mums ir, par ko runāt!
Jā. Varbūt…
(No prieka salecas.) Nenormāli! Bet ar mani nevar iet sēnēs, es ieraugu un nolasu visas. Mēs ar vīru un vīramāti bijām sēnēs, divās stundās viņiem bija pa diviem groziņiem, bet man – četri!
Cerams, ka ēdamas vismaz!
Nu, protams! Esmu pat baravikām gājusi garām, jo manējās ir bērzlapītes. Man garšo, kad novelk miziņu, apviļā oliņā, miltiņos un izcep labā sviestā.
Vajag pielikt bišķiņ mēles galiņu pie kātiņa, pārbaudīt, vai nav rūgts.
Jā, jā, un tad atrod Rēziju sūnās ar mēli pie kātiņa…
Nu nē.
Mamma. Dzīvojām Lapmežciemā un braucām uz Ragaciemu, vēl atceros vietu – „25. kilometrs”.
Makšķerēt esi bijusi?
Jā. Bērnībā, kad dzīvojām pie papa, mums bija katram sava makšķerīte no lazdas.
Nē, man priekš vistām ne. Mēs asarīšus un breksīšus, tad paši cepām. Spiningot gan man nepatīk. Labāk iemest makšķeri un gaidīt, skatīties uz pludiņu.
Jā. Kāpēc ne?
Man kaut kā dīvaini. Man ir ļoti daudz paziņu, bet draugi daudzi izčibējuši.
Varbūt tu esi citā „stāvā”? Katram laikam ir savi cilvēki, kas jāsatiek.
Varbūt ne sāpina. Bet nepieņemami man jebkurās attiecībās – mīļoto, draugu vai ģimenes – ir meli un necienīga, nesmalkjūtīga izturēšanās. Man patīk, kā krievi saka, „čest imeju”. To arī mana mamma saka, ka latviešiem gods kā jēdziens kaut kā lēniņām ir pakritis pagaldē. Te pat nav runas par „patīc” vai „nepatīc”, bet goda lietām un goda jautājumiem. Ja tu prasītu paskaidrot, kas ir gods, domāju, reti kurš to varētu. Gods... Tas ir tas, kā dēļ tu kaut ko nedarītu otram. Nevis tādēļ, lai nedabūtu atpakaļ, bet tāpēc, ka tāds ir tavs… iekšējās ētikas kodekss.
Atceros, laikā, kad Šlesers bija satiksmes ministrs, ar sievu gājām uz prāmja līnijas atklāšanu. Visas sabiedrības dāmas princešu kleitās grāba šķīvjus tik pilnus, ka kaviārs bira aiz dekoltē. Man bija kauns pieskarties ēdienam. Cilvēki uzvedās kā lopi. Mana mamma, trīs puikas audzinot, iemācījusi attieksmi pret ēdienu.
Tā ir. Arī mana mammīte, viena bērnus audzinot, mums iemācījusi cieņu pret ēdienu, kas izpaužas arī uzvedības kultūrā.
Tu taču biji mans kostīmu mākslinieks!
Pareizi, tajā izrādē arī Ķesteris, Gaidelis bija.
Mirdza Martinsone, Artis Robežnieks. Tu taču man uztaisīji to ģeniālo halātu! Atceries?
Nu nē! Oranžo.
Tādu mēteli ar asti? Kaut kas to bija uzvilcis uz Spēlmaņu nakti.
Es pati taču to vilku!
Bet mums ir mājiņa Mārupītē. Ar dārziņu un zālienu.
Dzirdēju, ka tev esot bijušas problēmas ar kurmjiem.
Nav vairs, viss.
Nē, mīļie, ar kurmjiem nevar karot. Jānoindē zāle, jāņem zālājs nost, jāklāj apakšā plēve, jāved jauna melnzeme un jāsēj zāle no jauna. Ir bijis nenormāli.
Šito uzņēmību, traks var palikt!
Bet mums tur bija „Himalaji”! Kurmju monstri ir savairojušies. Hibrīdi kaut kādi.
Jā, tieši tā! Mēs diezgan bieži braucām prom, atstājot zālienu pilnīgā mierā. Un mazajiem dzīvnieciņiem likās, ka ar to pasakām: lūdzu, kurmji, nāciet! Tad, pēc ilgāka laika atgriežoties, mums bija šoks.
Dailes teātrī jau otro dienu ar režisoru Viesturu Meikšānu strādājam pie manas mono izrādes – Emanuēla Šmita "Oskars un rozā dāma", kurā būšu aktrise. Tas ir darbs, kas mani ārkārtīgi fascinē. Par 10 gadu vecu puisīti, kurš, būdams slims ar vēzi, raksta vēstules Dievam. Viņš savās pārdomās 12 dienās izdzīvo 130 gadus.
Bet šī izrāde nenozīmē atgriešanos uz skatuves. Pagaidām tā ir vienīgā loma nākamajā sezonā, kurai kā aktrise esmu piekritusi.
Nē, jo pārējie darbi saistīti ar režiju. Nacionālajā teātrī decembra sākumā nāks laukā Igo "Cilvēks, kas smejas". Ar papa (komponists Imants Kalniņš – red.) sen sarakstīto mūziku. Pavasarī Operā iestudēšu operu Jevgeņijs Oņegins.
Grandiozi! Nē, nu tas tiešām ir grandiozi!
Tas nozīmē, ka nākamajā teātra sezonā būšu TE!
