Lai dzīvotu ilgi un laimīgi. Pieredzējušās dziednieces Guntas ieteikumi

Guntas dzīvē liela loma bijusi nu jau aizsaulē mītošajam dziedniekam Jānim Lielajam. Laikā, kad Latvijā atdzima dziedniecība, viņš organizēja kursus un neminstinoties pateica, kuram no apmeklētājiem ir spējas dziedināt, kuram nav. Guntas varēšanu Lielais novērtēja atzinīgi, viņa pati gan aizvien smej, ka nezina, vai piemītot tik īpašas spējas.

Gunta atceras, kad mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā, citas meitenes nez kāpēc tieši viņai jautājušas par brūtgāniem. Kurš no viņiem ir īstais? Vai šitam varu uzticēties? Gunta redzējusi ne to vien un pie sevis brīnījusies, kā meitenes pašas var neredzēt un nejust, ka brūtgāns melo un nekāds precinieks no viņa nebūs. Arī pēc tehnikuma beigšanas, lai gan tolaik dziedniecība bija tabu tēma, cilvēki ceļu pie Guntas kaut kā atrada. Un nekas nav mainījies arī tagad. Varbūt tāpēc, ka dziedniece nevienam nesola brīnumus, sak: ar savu svēto roku tev pārvilkšu, un būsi vesels! Ja redz, ka spēs palīdzēt, to dara, nežēlojot ne laiku, ne sevi. Ja redz, ka nevarēs, pasaka uzreiz.

Redzēt nāvi ir baisi

– Cilvēkus dziedini jau trīsdesmit septiņus gadus.

– Vecās paaudzes dziednieki mani aicinājuši brīdī, kad viņiem tuvojies aiziešanas laiks, un, atdevuši savas zināšanas, aizgājuši mierīgu sirdi. No viņiem iemācījos dziedināt dzīvniekus, sāpju ārstēšanai izmantot rīcineļļu, strāvot salvetes rozei un citas gudrības. Kad apvienojas divas vai vairākas spēka enerģijas, daudz ko var sajust un redzēt labāk. Tad vairs nebrīnies, ka tiešām ir tā kā pasakā par veco zaldātu un Nāvi. Ja nāve stāv cilvēka gultas kājgalī – viņš smagi slimos, bet piecelsies no gultas un dzīvos tālāk. Ja nāve nostājas galvgalī, tur vairs nelīdzēs ne ārsts, ne dziednieks, tikai mācītājs.

– Kā tas ir – redzēt nāvi?

– Baisi. Ne tikai tāpēc, ka tas ir tumšs tēls bez sejas un kājām, no kura ir paniskas bailes. Vairāk tāpēc, ka tas ir tumšs spēks, kas uz cilvēku iedarbojas līdzīgi hipnozei – bijībā pret šo lielo un vareno spēku tu vairs nevari ne pakustēties, ne padomāt.

– Smags darbs tā dziedniecība.

– Un arī ļoti atbildīgs. Katru dienu pie manis nāk cilvēki ar veselības, dzīves vai darba problēmām, un es ar viņiem dalos ne tikai savās zināšanās, bet arī ar savu enerģiju. Tāpēc dziednieki nereti paši saslimst ar slimībām, ko izārstējuši citiem, reti kurš no viņiem piedzīvo lielu vecumu. Lai cilvēku enerģija telpās nepaliktu, tās arvien jāattīra. Ne tikai sava māja, bet arī veikali, poliklīnikas, veselības centri. Agrāk to arī darīja, tīrīšanai izmantoja kadiķus, vērmeles, pīlādžus, vībotnes, tādējādi telpas atbrīvoja ne tikai no sliktajām enerģijām, bet arī dezinficēja pret dažādu slimību ierosinātājiem. Tas regulāri jādara arī tad, ja mājās dzīvo viens pats, jo sliktās enerģijas pirmām kārtām rada pats cilvēks. Ar stresu, ar sliktām domām, ar dusmām, ar depresīvu noskaņojumu – tās kā putekļi nosēžas uz grīdas, sienām, griestiem. Tikai kurš gan grib atzīt, ka pats ir vainīgs? Vieglāk vainu uzvelt kaimiņam, radiniekiem vai kolēģiem. Taču beigsim sev melot un reizi nedēļā, paša labā, padedzināsim mājā kādu ārstniecības augu. Var dedzināt arī smaržu nūjiņas, sveces, tomēr tās sadedzinās tikai sliktās enerģijas, bet neiznīcinās slimību perēkļus.

– Nāvi redzēji, vēl pirms sāki nodarboties ar dziedniecību?

– To, ka kāds pārvietojas pa kapiem, redzēju jau bērnībā, kad gāju līdzi vecaimammai kopt piederīgo kapavietas. Teicu viņai: “Vecomamm, te kāds staigā...” Viņa tad atteica: “Jā, arī citi nāk apraudzīt savus piederīgos!” Es to pieņēmu, ko citu varēju darīt. Bet reiz redzu, ka tēls nāk no kapličas un iet mums garām ļoti tuvu. Nobijusies vecaimammai čukstēju, ka man bail no tumšās sievietes, kas tikko aizgāja... Viņa atkal tik noteica, ka neviens nav gājis, ka neviena cita bez mums te nav. Tomēr, turpinādama grābt lapas, piekodināja: “Tikai neej tai sievietei klāt un neseko līdzi. Laikam jau kāds drīz mirs...” Un tik tiešām – nomira manas mammas draudzenes meitiņa. Mēs bieži tikāmies, viņas nāca pie mums ciemos. Mums abām gāja jautri. Toreiz nespēju saprast, kā tā var būt – mana draudzenīte vakarā aizgāja gulēt un vairs nepamodās... Vēlāk sapratu, ka citi parādības kapos neredz, lai gan agrāk tāda spēja piemita daudziem. Latviešu tautas pasakās arī ir pieminēta nāve sievietes veidolā. Tikai izkapti Nāves rokās gan neesmu redzējusi. Vispār uzskatu, ka iet uz kapiem katru dienu vai kā ekskursijā nav vēlams. Labi, ka kopjat aizgājēju kapus, bet nevajag tur sēdēt augām dienām.

Piemērs par manas darba biedrenes piedzīvoto Pampāļu kapsētā. Viņai bija ļoti tuvas attiecības ar mammu un, kad viņa nomira, meita sērojot katru brīvu dienu devās uz kapsētu. Sēdēja tur stundām ilgi, līdz nosala, tikai tad gāja mājās. Prom iedama, vienmēr noteica: “Mammīt, man tevis pietrūkst, gribu palikt pie tevis...” Reiz viņa agri no rīta uz kapiem aizgāja kopā ar piecgadīgo meitiņu, abas apsēdās uz soliņa. Pēkšņi viņa redz – pa kapu taciņu nāk mamma. No prieka mammu apskāvusi, abas runājušas, viņai kļuvis tik silti, tik silti... Tad mamma viņu aicinājusi līdzi pastaigāties... Pēkšņi jutusi, ka kāds viņu purina un sauc: “Mammīt, mosties!” Kad atvērusi acis, ieraudzījusi izbijušos un raudošo meitiņu. Bijusi jau vēla pēcpusdiena – tātad snaudā viņa bija pavadījusi vairākas stundas, tikai nav bijusi sajūta, ka mammu redzējusi sapnī. Kad pajautājusi meitai, ko viņa visu šo laiku darījusi, bērns atbildējis, ka pastaigājusies kopā ar vectēvu. Tad gan manai kolēģei kļuvis neomulīgi, jo viņas tēvs nomiris pirms trim gadiem. Abas teciņiem vien devušās mājās. Vēlāk viņa atzina, ka nezinot, kas būtu noticis, ja meita viņu nepamodinātu, varbūt tā arī uz soliņa paliktu.

Pati uz kapiem eju, tikai lai tos sakoptu, jo mani traucē dvēseles, kuras tur ir, kuras nāk pie manis un stāsta, ko nav paguvušas pateikt palicējiem. Žēlojas, ka kapos neviens tās ilgi nav apciemojis. Esmu arī redzējusi, kā dvēsele apjukusi stāv pie zārka un ar interesi aplūko ķermeni, ko pametusi. Kapos dvēseles mēdz pulcēties arī uz kapliču jumtiem. Un tās nebūt nav gaišas, kā varētu iedomāties. Dzīvē piedzīvotās nepatikšanas, kreņķi dvēseles ietērpj tumšā apvalkā. Tikai ar laiku, attīroties, tās atkal kļūst baltas, kādas bija, iemiesojoties bērna ķermenī. Tāpēc varbūt pareizāk dara, piemēram, Indijā, kur mirušos sadedzina, jo uguns ir visspēcīgākā attīrošā stihija un, sadedzinot ķermeni, tiek sadedzināts arī negatīvais, kas cilvēka dzīves laikā uzkrājies dvēselē. Tad tā ātri var reinkarnēties.

– Šāda redzēšana dziedniekam palīdz?

– Jo labāk dziednieks sajūt un uztver šo pasauli, jo labāk viņš var redzēt dvēseles. Reiz Bikstu kapos kopu vecāsmammas kapu. Bija saulaina, jauka diena, bet tad debesis strauji nomācās, kļuva melnas kā naktī, koki locījās vējā. Ātri padarīju darāmo, steidzos laukā no kapsētas, jo bija neomulīgi, un – man atkal pavērās skaidra debess, nebija ne vēja plūsmiņas. Palūkojos atpakaļ – kapsētā augošie koki dvesa rāmu mieru. Kur tad nupat tie koki locījās?! Atbildi deva iekšēja balss – vecāmamma mani ir brīdinājusi par kādu nelaimi. Ilgi tā nebija jāgaida. Pēc pāris dienām mamma ar vedeklu posās braukt uz Saldu. Es pie sevis skaitīju lūgšanas, kad abas iekāpa mašīnā un aizbrauca, vēl tai pārmetu krustu, lūdzu, lai visi mīļie aizgājēji stāv viņām klāt. Un – pa ceļam kādā krustojumā lielā mašīna metusi loku, bet kaut kas nogājis greizi, tā samesta un ietriekusies viņu mašīnā. Kā buferis nostrādājis ritenis, tikai pāris centimetri tālāk, un trieciens būtu mašīnas durvīs, aiz kurām sēdēja mamma. Es tiešām ticu, ka dvēseles mums var palīdzēt, tāpēc nekautrējieties ar tām sarunāties, pastāstiet par savām rūpēm, un uzrunātā dvēsele jums palīdzēs. Sevišķi labs sarunām ar tām ir veļu laiks, par ko labi zināja mūsu senči. Veļiem klētiņā vai pirtiņā saklāja galdu, un dzimtas vecākais gāja ar tiem runāties. Tā viņš uzzināja, kas nākamajā gadā piedzims, kas aizies, kāds būs laiks un kāda raža. Vai vecajie dvēseles redzēja, kas to lai zina, bet informāciju no tām saņēma. Domāju, ka visi vecajie, arī daļa citu cilvēku, bija apveltīti ar gaišredzību un citām senām zināšanām, jo kā bez tām viņi varēja laiku pasūtīt, zināja, kā veikt sakrālos rituālus. Laikam ejot, šīs spējas, viedā gudrība cilvēkos pamazām atmirusi, jo šo zināšanu vietā nākušas citas, šim laikam aktuālākas. Tomēr man šķiet, ka svarīgākais iemesls, kāpēc mums zudušas senās zināšanas, ir pašā cilvēkā – viņš ir zaudējis ticību Brīnumam. Bet tam ir jātic vienmēr. Īpaši tiem, kuri sirgst ar dažādām kaitēm un vēlas atveseļoties. Vai viņš Brīnumu meklēs pie ārsta, dziednieka vai mācītāja, tas jau ir viņa ziņā, bet vecos laikos cilvēki palīdzību lūdza saviem senčiem.

Pirms nomira vecaistēvs, abi ar vīru aizbraucām viņu apciemot. Kad iegājām viņa istabā, vecaistēvs jautāja: “Kur jūsu tik daudz sabraucis – nepietiks krūzīšu, kur visiem tēju ieliet!” Bet – bijām tikai mēs divi. Tad sapratu, kas mūs sagaida, jo dzimtas senči vienmēr nāk pakaļ tam, kuram jāaiziet. Pēc trīs dienām vecaistēvs miegā nomira.

Ar svēto roku vien kaulu deformāciju nenobraucīsi

–

Cilvēki ar savām domām, vārdiem, rīcību paši pievelk dažādus notikumus.

– Arī ātrāku dzīves nobeigumu, nekā paredzēts. Cik tādu esmu satikusi – pēc rokas līnijas redzu, ka vēl labs laiciņš ko dzīvot, bet jūtu, ka cilvēks pats vairs negrib. Tā gadījās ar manu kaimiņu. Atnāk viņa sieva un sūdzas – vīrs neko negribot darīt, sēžot istabā un datorā spēlējot kārtis. Tad atnāca pats. Izkustināju kājas un rokas, iztaustīju mugurkaulu, apskatīju iekšējos orgānus – pilnīgi vesels. Bet viņš man sāk skaidrot, ka viņam pietiekot strādāt, ka viss esot un neko vairs nevajagot. Tagad sēžot un baudot dzīvi. Es saku, ka sēdēšana pie datora nav dzīves baudīšana – ja nekustēsies, viss atrofēsies un gada laikā būsi vecs un sadudzis. Apsolīja pacensties. Pirmās trīs dienas slinki apgāja apkārt mājai, un – viss. Pēc pieciem mēnešiem vairs nesaprata, kur vanna, kur tualete. Pēc astoņiem nomira. Tāpēc vienmēr saku, ka fiziskā aktivitāte dzīvi spēj pagarināt. Starp ilgdzīvotājiem neatradīsiet mazkustīgus istabā tupētājus, visi viņi strādā savā dārziņā, kopj trušus, rukšus vai vistas – viņiem vienmēr ir pienākums un stimuls celties, iet un kustēties, tāpēc arī dzīvība turas.

Arī citiem jādzīvo aktīvi – jākustas, jāiet pirtī, jo – kamēr tu ej un kusties, tikmēr tu dzīvo! Savas veselības uzturēšanai un stiprināšanai jāizmanto tie augi, kas aug tepat, gar svešzemju uztura bagātinātājiem labāk negrābstīties, visi mums vajadzīgie bagātinātāji aug pašu zemē. Un jādzer daudz ūdens, lai tas skalo organismu. Citādi var gadīties kā ar strautiņu, kurā sakrājas dumbrs, tad, lai to atraktu, vajadzīga lāpsta.

– Pēc traumas roka sāp tik ļoti, ka ne pakustināt. Ko darīt – kārt kaklā vai sākt kustināt?

– Sāpīgo vietu žēlošana ir liela kļūda. Līdzko noņemts ģipsis vai neliek vairs kompreses, roku jāsāk kustināt – lai kā sāpētu. Un nekādas vieglās jeb, kā es saku, erotiskās masāžas te nelīdzēs – es masēju krietni stingrāk. Arī kaulu deformācijas ar svēto roku nenobraucīsi. Dažkārt kauli kārtīgi jāizloka, jāizkustina. Bet tas, protams, ir sāpīgi.

Vispār saku, ka pēc četrdesmit gadiem masāža šad tad vajadzīga visiem cilvēkiem, jo tā uzlabo asinsriti, limfas atteci, tad arī kauls uzreiz kļūst dzīvāks, labāk strādā visi audi un plēves. Daudziem, sevišķi lauku cilvēkiem, kas visu mūžu strādājuši smagu darbu, rokas uz vecumu paliek pussavilktas. Tas nenotiktu, ja viņš tās būtu regulāri kustinājis un masējis. To taču nav grūti izdarīt, sēdi pie televizora un masē, savā labā var pacensties. Tāpat cilvēki problemātiskās vietas var pamasēt viens otram – vīrs sievai, sieva vīram. Ja pie manis atnāk pāris, es viņiem rādu, kā to darīt. Vecie gan tam īsti nav gatavi – ko nu es savu veco sievu vai vīru tagad masēšu!, bet jaunie manos padomos ieklausās. Un tas ir apsveicami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka laulātajiem ir viens enerģijas lauks. Apgūt vienkāršu masāžu par skādi nenāk arī citiem ģimenes locekļiem, vismaz saviem bērniem to esmu iemācījusi.

– Arī nerunāt sliktus vārdus un nedarīt sliktus darbus?

– Domāju – jā. Tāpat nedrīkst citiem vēlēt sliktu citiem – ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem un augiem. Cilvēkam šajā pasaulē jānes gaisma, un tā jārada arī citos. Gadās, ka izsprūk ne tie labākie vārdi? Tā ir skola – ja cilvēks apzinās, ka sarunājis lieku vai ko izdarījis nepareizi, tad viņš caur nožēlu, asarām pieņemas gudrībā. Tātad tam bija jābūt, jo neizteikta sāpe, aizvainojums vai dusmas cilvēkam nodara vairāk ļauna nekā kašķis, kas, apvēlies ne tiem labākajiem vārdiem, izšķīst uz visām pusēm un pēc kura seko nožēla. Arī caur šādām situācijām, līdzīgi kā caur kreņķiem, nelaimes gadījumiem, attiecību sarežģījumiem, mēs attīstām savu dvēseli. Jautājums tikai, vai cilvēks pēc tam izanalizē notikušo un pieņemas prātā. Ja ne, tad viņš šādā situācijā nonāk atkal un atkal, līdz beidzot atrod atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notiek? Varbūt tas ir karmisks parāds, kas jāatstrādā, varbūt mācībstunda – līdzko vajadzīgo esi iemācījies, asumi norimst, un situācija vairs neatkārtojas.

Mirkli sev jāatrod, citādi vairs nebūs, kas skrien

– Esi mācījusies psihoterapiju, medicīnu, akupunktūru, akupresūru, Su-džok, neirolingvistisko programmēšanu, japāņu masāžu, iekšējo orgānu masāžu, fitoterapiju, Eriksona hipnozi, šamanismu... Ko jaunu esi apguvusi pēdējo gadu laikā?

– Vairāk esmu pievērsusies Taro kārtīm, lai konkrētā gadījumā cilvēkam ātrāk atbildētu uz jautājumu, kā risināt viņa problēmu, palīdzētu pieņemt izšķirošu lēmumu. Pētījusi augu saderību ar cilvēka emocionālo stāvokli un fizisko izpausmi. Piemēram, ja cilvēks ir ļoti uzvilcies, sanervozējies, daļa augu uz viņu neiedarbojas. Tātad, pirms viņam dot zāļu tējas vai citus dabas līdzekļus, lai ārstētu pamatvainu, vispirms jālikvidē uztraukums. Cilvēka psiholoģiskajam stāvoklim dziedināšanas laikā ir ļoti liela nozīme – ja prāts visu laiku ir uzvilkts, fiziskais ķermenis zaudē veselību. Esmu starp tiem dziedniekiem, kas strādā arī ar audzējiem – miomu, fibromu, mastopātiju, arī vēzi, un daudzi cilvēki man pateikuši, ka viņi pat zina, kad audzējs uzradies, un gandrīz vienmēr tas bijis saistīts ar lielu stresu – nepatikšanām darbā, ģimenē. Nesen atnāca sieviete ar ceturtās stadijas vēzi un pastāstīja, ka meita gribējusi šķirties. Vīrs, padzirdējis sievas lēmumu, satrakojies un viņu nožņaudzis. Palikušajam mazajam bērnam pēc tam visu laiku devis dzert nervu zāles. Dzīvs viņš ir, bet ne pie pilna prāta. Un kāda vairs nozīme tam, ka policija pēc tam šo lietu izmeklē. Cilvēki domā, ka tā notiek tikai filmās, diemžēl kaut kas tāds nav retums arī dzīvē. Nespēja valdīt pār nerviem cilvēka ķermenī var izraisīt neiedomājamas izmaiņas! Tāpēc visiem saku: lai sevi neiznīcinātu, nervus jāmācās savākt.

– Kā to skrejošajā laikā izdarīt?

– Nu, jāatrod tas mirklis sev, citādi vienā brīdī vairs nebūs, kas skrien. Nervus nomierina baldriāna pilieni, piparmētru tēja. Tiem, kam velk uz raudulīgumu, kašķēšanos, jādzer vīgriežu tēja. Lieliska ir raudene – tā ne samazina, ne paaugstina asinsspiedienu. Krievu valodā tās nosaukums ir dušica – dvēseles puķe, tātad, ja “viss līdz kaklam”, vakaros jāpadzer raudenes tēja ar medu. Un nevajag domāt, ka tēju dzeršana ir sieviešu lieta, ka vīriešiem vajag stiprākas zāles. Var jau savu reizi iedzert simts gramu konjaka vai balzama, bet es neesmu alkohola atbalstītāja. Ja izvēlies šņabi, tad labāk jau laikus sagatavot minēto ārstniecības augu uzlējumu. Nav vīriešu nervi stiprāki, stress visus ietekmē vienlīdz slikti – šajā ziņā mēs ne ar ko neatšķiramies. Prostata bieži vien ir tieši stresa rezultāts, un arī vīriešiem mēdz būt mastopātija – krūtīs bumbuļi pat olas lielumā.

Dabā ir visas cilvēkam nepieciešamās zāles, tāpēc vienmēr uzreiz nevajag stiept roku pēc tabletēm. Vēl jo mazāk to vajadzēs darīt tad, ja būs normāls dzīvesveids, saprātīgi ēdīsi un gana daudz kustēsies. Arī depresiju ārstē ar kustībām, nevis gulēšanu gultā. Tāpat paaugstinātu asinsspiedienu. Ja vienīgais ceļa gabaliņš, ko noej kājām, ir līdz aptiekai pēc tabletēm, tad nekad vesels netiksi. Bet paaugstināta asinsspiediena dēļ sievietēm bieži pasliktinās redze, jo acīs ir vismaigākie asinsvadi, vīrieši nonāk pie impotences – arī tur ir paši maigākie asinsvadiņi. Stress un mazkustīgums cilvēkus vienkārši iznīcina. Tāpēc lieli vinnētāji ir tie, kam ir lauku mājas, kurās darbs atrodas vienmēr, vai vismaz dārziņš, kur var parušināties pa zemi, aprunāties ar puķēm, augļu kokiem, ogulājiem. Tāpat mums palīdz ūdens, mežs, pirts. Tikai katram jāatrod tas, kas viņam atbrīvoties no negatīvā palīdz vislabāk. Ja sasirgušais, sadugušais, raižu pārņemtais cilvēks to atradīs, viņš, ļoti iespējams, ar sevi tiks galā pats – bez dziednieku vai dakteru palīdzības. Protams, fiziskām vainām ar to vien nepietiks. Ja lauzts kauls, nepietiks tikai ar dziednieku, tad būs jāiet pie traumatologa. Toties vieglas galvassāpes, ja tās nav migrēnas vai sašaurinātu asinsvadu ierosinātas, noņems apse vai papele.

Vajadzīgais augs pats atnāk pie mājas

– Kur tu vāc ārstniecības augus?

– Man ir lauki, savas bites. Zinu, kad kuru zālīti vākt, šīs zināšanas mantoju no vecāsmammas. Pēc tam vēl pati klāt piemācījos. Ļoti patika fitoterapeita Artūra Tereško lekcijas – viņš šajā jomā ir viens no gudrākajiem cilvēkiem Latvijā. Papildus tējām, piemēram, sirds problēmu gadījumos, labs palīgs ir sarkanvīns, augu eļļas, sevišķi – linsēklu. Arī rieksti, olas, zivis. Un nevajag skriet uz aptieku un pirkt visādas omegas un haizivs skrimšļus – nopērciet vietējo karpu, līdaku vai nesālītu siļķi, tajās ir tās pašas cilvēka organismam vajadzīgās vielas, tikai mazāk. Treknos ēdienus, desas un cīsiņus labāk aizmirt. Dienā jāizdzer kādi divi litri ūdens, jo ūdens nodrošina caurteci – šķīdina asinis, limfu, izvada no organisma toksīnus. Lielisks dzēriens, kas novērš infarkta risku, ir kakao – dzeriet to veseli!

– Esmu lasījusi, ka tas augs, kas cilvēkam vajadzīgs, pats sāk augt pie viņa mājas. Tādējādi pat norāda, kādām veselības problēmām viņam jāpievērš uzmanība.

– Par to pati esmu pārliecinājusies, tikai daudzi tam nepievērš uzmanību. Vai prasīsi, lai viņš redzošu skatienu pavēro savas mājas apkārtni, ja pat nezina, kādas puķes aug uz palodzes. Tā viens cilvēks man nevilšus pastāstīja, ka viņam mājās esot tā puķe, kurai no lapām “bērni” birst nost. Skaidrs, ka tā ir kalanhoja. Tad pajautāju, kāpēc viņš pie sasistās kājas nepielika šīs puķes lapiņas? Neesot zinājis, ka tā dziedina. Nu, bet neesiet slinki, painteresējieties! Kalanhoju sauc arī par Gētes puķi, jo dzejnieks katru dienu apēdis vienu kalanhojas lapiņu ar visiem “bērniem”. Vai tad mēs esam sliktāki par Gēti? Kalanhoju var pielikt klāt visiem salātiem. Nepatīk garša? Savas veselības labad tos pāris kumosus tak var norīt. Veselīgās lietas vispār nemēdz būt garšīgas. Arī lauku zālītes, kurā labo lietu visvairāk. Bet cilvēks ir izlepis un slinks – pavasarī nelasīs un neēdīs ne nātri, ne gārsu, ne pienenes, ne virzu, ne citas lieliskas zālītes. No strutenes arī nav jāuzmanās kā no zilumzālēm, pa kādai lapiņai arī tās var pielikt pie salātiem. Pati esmu iecienījusi struteņu izvilkumu sūkalās – tas no organisma iznīdē visus parazītus, pavasarī un rudenī apkaro vīrusus. Pavasarī, līdz ziedēšanai, uz trīs litru burku sūkalu ņem vienu krūmu struteņu ar visu sakni. To sasmalcina, ieliek auduma maisiņā un to – sūkalās. Lai maisiņš nogrimtu, tajā iemet kādu akmentiņu. Tad sūkalām pieliek 3–4 ēdamkarotes cukura vai izkausēta medus, un jau pēc astoņām stundām līdzeklis ir dzerams. To dzer pa pusglāzei divas reizes dienā. Kad tas norūdzis, jau līdzinās kvasam, burku ieliek ledusskapī. Ja sarūgst, tad dzeramais jāatšķaida ar svaigām sūkalām. Ar ūdeni gan ne – tad ilgi no poda nenokāpsi. Rīdzinieki sūkalas var nopirkt tirgū pie tantēm, kas tirgo biezpienu, gan jau sarunāsiet.

Man mājās vienmēr ir dažādi degvīna uzlējumi: mušmiru, jūras sīpolu, kastaņziedu, alvejas, kalanhojas, zelta stīgas un citi. Katrs savai vainai, bet visi izcili ārsti. Un ikvienam vajag atrast savu augu. Tā viena tante par savu panaceju uzskatīja zelta stīgu. Kad pēc audzēja operācijas ārsti viņai teica, ka dzīvot atlicis kādus trīs mēnešus, tante zelta stīgas uzlējumu gan dzēra, gan ar to smērējās. Un nodzīvoja vēl astoņus gadus. Katram viņa vainai vislabāk līdz tas, uz ko viņš noskaņojies. Dažas sievietes raspodiņu dzer sieviešu vainām, citas to lieto kā lielisku asins tīrītāju, vēl kāds – lai nomierinātu nervus. Un, ja cilvēks, jau lasot kādu zālīti, domā, ka tā viņam palīdzēs, tad zālītes ārstnieciskais spēks vairojas.

– Par mušmiru dziedniecisko spēku daudzi smīkņā.

– Zaļā tiešām ir stipra – to varēs lietot tikai vienu reizi. Bet sarkano mušmiri es dziedināšanā izmantoju daudz, un, pareizi lietota, tā dara brīnumu lietas. Pazinu onkuli, kuram 94 gados nebija nevienas vainas. Viņš sarkanās mušmires uzlējumu dzēra kopš izsūtījuma laika, kad vietējie krievi ar to viņu bija izārstējuši no tīfa un cingas. Ārsti saka, ka tāds uzlējums ātri sabeidz aknas un nieres, bet tas onkulis bija dzīvāks par dzīvu! Iespējams, tāpēc, ka viņš mušmiri bija atzinis par savu, ticēja tās dziedinošajam spēkam. Protams, jāielāgo, ka visas indes jādzer mazās devās, to pilieni tiešām jāskaita. Mušmires labi palīdz arī pret locītavu sāpēm, aizvelk izpuvušus caurumus.

– Tevi kā dziednieci vada emocijas vai prāts?

– Krasās emocijās nekrītu ne kā vienkāršs cilvēks, ne kā dziedniece. Tātad laikam vairāk vados pēc prāta teiktā. Mans, dziednieces, galvenais uzdevums ir nevis graut, bet celt – lai cilvēks dzīvotu ilgi un laimīgi.

Dziednieces padomi un ieteikumi

•    Lai nenogulsnētos sāļi, pret radziņiem, piešiem, pret locītavu iekaisumiem, samaļ vai sablenderē 1 citronu, 1 ķiploka galviņu un selerijas sakni. Iegūto masu sajauc ar 2 ēdamkarotēm medus. Lieto 2 reizes dienā pa tējkarotei. Vēlams šo maisījumu lietot laikus – profilaksei.

•    Neaizraujieties ar miegazālēm! Ilgstoši tās lietojot, var rasties hipertonija, depresija, problēmas ar atmiņu. Pēdējie pētījumi liecina, ka miegazāļu lietošana ar laiku izraisa vēzi. Ja moka bezmiegs, iedzeriet nomierinošu tēju vai pienu ar medu, pirms gulētiešanas izvēdiniet guļamistabu, izkustieties, jo skābeklis veicina melatonīna (miega hormona) veidošanos. Ilgstoši lietotas, miegazāles izraisa atkarību, un vajadzīgs ilgs laiks, lai organisms pārietu uz dabīgo procesu.

•    Cilvēkam pēc 30 gadiem jāēd 1/3, pēc 60 gadiem 1/4 daļa no tās porcijas, kādu viņš ēda jaunībā. Jo, pārstrādājot barību, laika gaitā nolietojas arī iekšējie orgāni. Tāpēc, lai neveidotos nierakmeņi, žultsakmeņi, jāpārstāj ēst treknu, sālītu, etiķotu, piparotu ēdienu, jāēd arvien vieglāks un kvalitatīvāks ēdiens.

•    Ja pastāvīgi salst, var pagatavot uzlējumu: ņem lauru lapas, kanēli, ingveru, vanilīnu, krustnagliņas, čili piparu un aplej ar degvīnu. Var lietot jau pēc pāris dienām – no rītiem pirms ārā iešanas ar to ierīvē kāju pēdas, ļauj nožūt. Vakaros nedaudz uzlējuma var pieliet pie tējas. Vienmēr salstošajiem jādzer silts ūdens, silts piens.

•    Tuvojoties vecumam, cilvēki kļūst arvien burkšķošāki un kašķīgāki, bet vecumā tādi ir jau 95–98 % no visiem. Pie tā vainīgas galvas smadzenes – vai nu veidojas ateroskleroze, vai smadzenes vienkārši vairs negrib aktīvi strādāt. Šiem cilvēkiem vajadzētu padzert kliņģerīšu, sarkanā āboliņa tējas, jo tās regulē hormonu darbību. Un par to, ka no dārza vairs nevari atnest pilnu spaini ar āboliem, nevis jāburkšķ, bet tas jāpieņem. Tikai cilvēks nez kāpēc vienmēr pamana to, ko nevar, bet nepamana to, ko var. Pielasi pusspaini – tas liks vairāk staigāt, no tā būsi liels ieguvējs. Organisma vispārējai aktivizēšanai un kā krasu emociju apslāpētāji noderēs safrāns, baziliks, čili pipars, kanēlis.

•    Ugunspuķi iesaku dzert gandrīz ikvienam, jo tā tīra ne tikai asinsvadus, bet arī galvu un domas; novērš sāpes un rada enerģiju – palīdz izturēt lielas slodzes. Cilvēks kļūst iecietīgāks un maigāks, kas rezultējas ar dzīves pagarināšanos.

•    Visiem iesaku dzert zemestauku uzlējumu. Katra trešā tantīte, kurai jau 80–90 gadi, man teikusi, ka to dzer regulāri. Ieliek zemestaukus trīs litru burkā, aplej ar šņabi, notur mēnesi, tad lieto pa ēdamkarotei dienā. Kā visi degvīna uzlējumi, arī šis jālieto tukšā dūšā. Zemestauki ir mūsu vietējais ilgdzīvošanas eliksīrs, tāpēc šim nolūkam nav jāmeklē ne šitaki, ne citas sēnes. Tāpat zemestauki ir lielisks līdzeklis vēža profilaksei, jo tie neļauj vairoties un izplatīties sliktajām šūnām. Zemestauki vairo arī enerģiju, jo tajā ir četras hormonu grupas.

•    Kafija ir stimulators, pēc izdzertas kafijas tases aktivizējas asinsrite. Ja kāds kafiju var iedzert arī vakarā un tā netraucē aizmigt, pat veicina miegu, tas liecina, ka kaut kas organismā vairs nedarbojas pareizi. Vēl kafija uzlabo īslaicīgo atmiņu, par kuru tagad tik daudzi sūdzas. Bet – kafiju var pagatavot arī no ozolzīlēm – gan no kaltētām, gan zaļām. Sasmalcini tās, aplej ar vārošu ūdeni, 15 minūtes ļauj ievilkties. Turklāt zīļu kafija lieliski nostiprina imūnsistēmu. Ārstnieciska ir arī ozola miza un lapas – pavasarī tās jāsasmalcina un jāpievieno salātiem. Tāpat var dzert miežu kafiju – miezītis organismā šķīdina sāļus un nogulsnes. Lieliska ir cigoriņu kafija. Cigoriņš stimulē aknu šūnu darbību, un aknas kopā ar liesu veido cilvēka asins sastāvu. Ideāla kafija: 2 tējkarotes sasmalcinātu cigoriņu, 2 tējkarotes miežu un 1 tējkarote sasmalcinātu ozolzīļu. Visu samaļ kafijas dzirnaviņās, sajauc. Šī kafija nostiprina nervu sistēmu un uzlabo imūnstēmu, un to var pagatavot katrs pats. Turklāt tas izmaksā ļoti maz – ozolzīles rudeņos mums mētājas visapkārt.

•    Kastaņziedu uzlējums nostiprina asinsvadus, kastaņu uzlējums (pirms apliešanas ar degvīnu kastaņi jāsasmalcina), iekšķīgi dzerts, samazina sāpes. Ārīgi ar to ierīvē sāpošas locītavas, vēnas. Sasmalcinātu kastani var apliet arī ar sūkalām, uz lēnas uguns pavārīt 40 minūtes – lai lēni burbuļo. Kad sūkalas atdzisušas, tās nolej no kastaņiem un uzglabā ledusskapī. Katru dienu lieto pa ēdamkarotei – tas ir lielisks līdzeklis, kā normalizēt holesterīna līmeni un nostiprināt asinsvadus. Ķīmiskie asins šķīdinātāji šķīdina ne tikai trombus, bet ar laiku arī asinsvadus.

•    Cilvēks nav ķīmijas, bet – dabas sastāvdaļa. Nekas mākslīgs cilvēku nedziedina – ir jāmeklē dabas līdzekļi, kas, lietojot tos sistemātiski un pareizi, ļauj dzīvot ilgi un laimīgi. Dzerot arvien stiprākas tabletes, izārstēties nevar. Ja jādzer arvien stiprākas, tad tas nozīmē, ka situācija nevis uzlabojas, bet pasliktinās. Cilvēks, nomainot tabletes un sajūtot uzlabojumu, nez kāpēc domā, ka kļuvis vesels. Tā tas nenotiek.

Olga Majore, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, Shutterstock