Linda Apse - Jāņa Jurkāna mīļotā sieviete. Atklāti par akadēmisko dzīvi un neprātīgo iemīlēšanos

Lai gan perfekta līdz pēdējai vīlītei, Lindā var jaust arī zināmu brīvdomību. Tiesa, to satur labas izglītības smalkais tīklojums. Pati sevi viņa sauc par hipijisku. Nu, varbūt… Linda izlec no maza golfiņa, ir atvedusi man grāmatu. Viņā ir patīkama īpašība ignorēt garos iepazīšanās līkločus līdz cilvēka pieņemšanai. Redzu sievieti, kura no dzīves, šķiet, mācējusi paņemt labāko. Tas nu gan – visu laiku sevi stumjot ārpus komforta zonas.  

Ar cieņu pret cilvēku

– Teici, ka pēc grāmatas iznākšanas daudz esi sapratusi, aizdomājusies par sevi…

– Daudzas domas vēl tikai nāks, tās pagaidām ir sajūtu līmenī. Viena, ka dzīvojam ļoti agresīvā, homofobiskā sabiedrībā. Mēs par to negribam runāt, izliekamies, ka tā nav, jo tas ir sāpīgi. Vienīgais veids, lai mainītos, ir to atzīt. Mēs nemīlam un necienām sevi, tāpēc viss, kas ir citāds, ārpus mūsu komforta zonas, krīt uz nerviem, uz to ir jābļauj, jābūt dusmīgiem, jānoliedz. Mēs nepieņemam pasauli. Nav visam jāpatīk, bet agresija ir primitīvas emocijas un civilizētā sabiedrībā nepieņemamas. Varam teoretizēt – sovjetiskā pagātne, 700 gadu vācu verdzībā –, bet tā nekad netiksim klāt saknei. Mums ir jāgrib būt priecīgiem, laimīgiem, tad nebūs citas izvēles, kā dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi, cilvēkiem, ieklausīties, neuzbrukt.

– Tas nav nemaz tik viegli.

– Varu teikt, ka nepiekrītu tavam viedoklim, bet tas man neliedz tevi cienīt. Arī es mainos, varbūt nākamgad mums būs cita saruna, bet ar naidu cilvēku zākāt… Esam kompleksaina, neirotiska sabiedrība. Daudz uzturos Spānijā, un tur to kontrastu var just. Agresija parādās, iestājoties airBaltic rindā. Par grāmatu runājot – Mārtiņš ir citāds. Viņam brāļi jautājuši – vai tiešām jūties labi, iznācis no skapja? It kā jau zināja, ka viņš ir gejs, bet cita lieta, ka viņš par to runā atklāti. Grāmatā viņš stāsta par Lērdu, savu mūža mīlestību. Es par to nezināju, kaut Mārtiņu pazīstu kopš 1992. gada, viņš ir manas meitas krusttēvs.

Vienmēr viņu esmu uztvērusi jušanas līmenī, man nepatīk līst cilvēka dvēselē. Man tas bija jaunums, raudāju, kad viņš stāstīja. Mārtiņam ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir. Viss, kas mums jādara – otrs cilvēks jāciena.

– Kādēļ tādas domas tieši tagad – asus komentārus esi dzirdējusi?

– Grāmata ir arī par mākslu, radošumu, bet prese izvelk sensacionālo, par alkoholismu... Bet tajā cilvēkā ir daudz vairāk. Šā gada janvārī Mārtiņš atnāca pie manis un teica – par mani grib rakstīt grāmatu, bet gribu, lai to dari tu. Tas bija negaidīti. Katra cilvēka stāsts ir interesants, jautājums, vai varu to pacelt augstākā dimensijā, lai jebkurš lasot varētu reflektēt, aizdomāties. Man ļoti patīk Oskars Vailds, De Profundis ir vēstule, ko viņš rakstīja mīļotajam no cietuma, viņa skaistākais teksts. Tā sauc arī mūsu grāmatu – no dziļumiem.

Tik atvieglots un brīvs

– Skaidrs, ka Mārtiņš ir ne vien kulinārijas meistars, bet arī intelektuālis, domātājs.

– Jā, bet viņš savas domas nav noformulējis, stāstīja par savu dzīvi. Man kļuva ļoti smagi, jo netiku no viņa vaļā. Spānijā pie Jāņa man iestājās panika, jutos kā sadalīta. Lai rakstītu, man viņš ļoti jāmīl, visu laiku domāju, kā viņš jūtas, kā viņš to teiktu. Teicu Jānim – viņš šodien man krīt uz nerviem, ir par daudz. Viņš – Podziņ, aizej nopeldies, gan atkal mīlēsi. Nevienu gadu es neesmu tik daudz peldējusi (smejas).

Cilvēku, ar kuru esi ikdienā, tu tik daudz neanalizē, bet man vajadzēja dzīvot viņa dzīvi. Mēģināju saprast, kā viņš jutās, teiksim, kā mazs puika, atradu geja dimensiju. Prasīju, vai par to runāsim, un Mārtiņam tas bija ļoti būtiski. Man būtu grūti rakstīt, kaut ko mērķtiecīgi slēpjot. Ir lietas, kuras smalkjūtīgi noklusējam, bet negribu dzīvot feiku dzīvi un negribu gadu veltīt, rakstot feiku grāmatu.

Man palīdz profesionālā interese – pētniecība, kognitīvās zinātnes. Mēs diezgan daudz zinām par smadzenēm, bet ļoti maz par prātu. Problēma tāda, ka līdz šim uzskatījām – mēs domājam ar smadzenēm. Bet tām ir neirobioloģiska funkcija, ar tām tikai apstrādājam informāciju, bet domājam ar prātu. Tajā iekļaujas informācija, konteksts, telpas uztvere, valoda, smaržas, smaids, sejas izteiksme un ķermeņa valoda… Rietumu pasaulē to sauc par extended thinking – domāšanu ārpus smadzenēm.

– Enerģētiskā līmenī?

– Nē. Varētu būt, bet tā nav ezoterika.

– Līdz galam nezinām, neprotam izanalizēt, nav mērinstrumentu, varam vien taustīties?

– Jā, teiksim, kas ir intuīcija, kas tā par sajūtu – redzam cilvēku un saprotam, ka varam viņam uzticēties. Vai arī ne. Tā ir daļa mūsu intelekta, ko neviena augstskola neiemācīs. Vienu gadu strādāju skolā Salacgrīvā, gribējās kaut ko labu darīt, un man bija šoks – dievīgi bērni, bet skolotāji var bļaut, raustīt, kliegt, lamāties… Kādas sociālas prasmes tā var iegūt? Skolas primārais uzdevums ir veidot mūs par cilvēkiem. Viens otram uzbrūkam jau kopš bērnības. Kā lai jūtas drošs, ja visu laiku dzīvo aizsardzības režīmā? Viņš neveras vaļā, neuzticas.

– Un tad ir dusmīgs, atrod, uz kuru savu agresiju izlikt.

– Tā ir. Skolā netiek mācīts, kā tikt galā ar dusmām, nomierināties. Nav tālu jāskatās – Igaunijā, Somijā bērni sēž, elpo, domā: jā, man uznāca stresiņš, trauksme, kas jādara…

– Elementāras lietas.

– Galvenās, lai cilvēks šajā pasaulē varētu izdzīvot. Ņūtona binomi var iet atpūsties. Ja cilvēks nav psiholoģiski vesels, tad ko no viņa gaidīt, par kādu intelektuālu sabiedrību varam runāt? Viņš nesaprot sevi, emocijas, neprot tās raksturot, formulēt domas, jo baidās, izliekas, saka to, ko no viņa sagaida, ir bail, ka sodīs. Jā, viņu soda. Mārtiņš nedrīkstēja Latvijā runāt par to, ka ir gejs.

Vakar man teica – Linda, ja tu zinātu, cik atvieglots un brīvs es tagad jūtos! Mēs nevaram saprast cilvēku, kā viņš ir dzīvojis, baidoties, ka izsmies, nozākās. Un par ko? Viņš taču liek jums mieru. Redzu, kāda sabiedrība ir Spānijā. Viņiem nav tik dārgu auto, skaistu drēbju, bet opīši un omītes sēž restorānos, pat ratiņkrēslos, tiek apčubināti. Redzēju, kā kundzīte gāja pa trapu no lidmašīnas, liekot kājiņu pie kājiņas. Domājat, kāds spraucās viņai garām? Visa rinda gaidīja, kamēr viņa lēnām nokāpj. Tāda ir sabiedrība, kurā ciena cilvēkus.

– Bet Mārtiņš ir arī dulls un priecīgs cilvēks.

– O, Mārtiņš ir ļoti dulls! Labā nozīmē. Ārkārtīgi drosmīgs, radošs, uzņēmīgs, darbaspējīgs – to es apbrīnoju. Un ar fantastisku dzīvesprieku. Domāju, viņš, būdams citāds, ir iemācījies šajā sabiedrībā izdzīvot, viņam ir kāds kods. Saproti, viņš grib būt priecīgs un tāds arī ir.

– Vienkārši izvēlas tāds būt?

– Jā, nečīkst, bet strādā. Viņš ir arī jūtīgs, nav tā, ka vienalga. Mārtiņš ir ļoti domājošs, viņam rūp, kā dzīvot saskaņā ar dabu, iekļauties, atrast līdzsvaru, kā izturēties pret resursiem. Absurds, cik daudz pārtikas izmetam, tas ir grēcīgi. Man liekas, viss ir ap cieņu. Ja cienām sevi, mēs meklējam aspektus, kā cienīt visu, kas apkārt. Nepiedrazojam grīdu, jo cienām vidi, kurā esam. Un tas nav pieklājības pēc – mana pašcieņa, anonīmā kultūra neļauj tā uzvesties. Viena no manām mīļākajām nodaļām grāmatā ir par radošumu. Manuprāt, Latvijas izglītības sistēma to nogalina. Ir jāpilda formulāri, jādabū ķeksītis… Tas nav par ļaušanu cilvēkam būt tādam, kā viņš jūt.

– Tu arī esi drosmīgs cilvēks.

– Man patīk tas, ko saki, bet pašai grūti sevi raksturot, aizdomājos, ka tam mums vajadzīgi draugi. Mēs jau savus spārniņus neredzam, bet viņi gan. Un mums vajag, lai viņi pastāsta, kādi esam. Nav runa par lišķību, bet vai tiešām nevari to formulēt? Universitātes kursā lietišķā rakstīšana, pirmā tēma bija sūdzību vēstule. Teicu – nē, mēs sāksim ar pateicību. Tas ir domāšanas veids. Izrādās, nav vārdu, kā pateikt paldies, taču kritizēt – uh, viss vārdu krājums! Grāmatu rakstīju pirmajā personā, jo atsakos Mārtiņu vērtēt.

Es mīlu cilvēkus, ļoti uzticos, to stāstu arī studentiem – 99 procenti ir samērā labi, pat ja viņi to neprot pateikt. Viena agresora dēļ nedrīkstam šo uzticēšanos zaudēt. Pat vērtējot kāda cilvēka profesionālo darbu, rakstot recenzijas, es to daru cieņpilni. Angļu valodā ir daudz vārdu, kā aprakstīt kļūdas, man patīk vārds nepilnība. Sāc ar to, ka cilvēks ir savu iespēju robežās centies, nevis kritizē.

Par sevi uzzina no žurnāliem

– Vai jūti, ka pēdējos gados tev kā īpaši veidojušās attiecības ar sabiedrību, jo tik daudz esi bijusi žurnālos?

– Pirms Jāņa man nebija pieredzes ar presi. Dzīvoju noslēgtu, akadēmisku dzīvi, ilgi biju Kembridžā, ļoti pārņemta. Maz piedalījos sabiedriskos pasākumos. Es tos cilvēkus zināju, viņi pie mana vīra Pētera nāca uz klīniku. Man ļoti patika ar bērniem visu ko darīt kopā, iet uz baseinu… Tad nāca Jānis – un arī stāsti, kuri, saproti, vispār nav par tevi.

– It kā tava bilde ir klāt, bet stāsts nav par tevi?

– Jā. Jo man jau neviens neprasīja. Līdz šim man ir bijusi tikai viena intervija. Cilvēki kaut ko izdomā un raksta; sākumā tas ir nepatīkami. Tā Linda ir kāds tēls...

– Tevi tas sāpina, vai arī profesionāli ieroči ļauj stāvēt atstatus?

– Ja godīgi, tas mani vispār neuztrauc, es skatos kā filmu...

– Vai to paredzēji, kad izvēlējies būt ar Jāni?

– Es ne, viņš mani izvēlējās (smejas).

– Tu tomēr teici – jā.

– Zini, būtu ļoti jocīgi teikt – Jāni Jurkān, tu man baigi patīc, bet tāpēc, ka par mani kāds varētu rakstīt, es neesmu uz to gatava.

– Esi?

– Bet protams! Kas man ir būtiskāk – ko kāds domā vai manas attiecības, dziļi intīmas? Jānis ir mana dzīve. Esam kopā jau divpadsmit gadu, daudz kam esam gājuši cauri, viņa slimībā esmu bijusi blakus, bet es neeju ar karogu, ko esmu darījusi. Tā filma, kas presē, nav mana dzīve.

Tagad rakstu grāmatu par domāšanas modeļiem, gribu darīt kaut ko vērtīgu, nevis uztraukties, ko kurš, atvainojos, izmurgo. Mani neviens nevar apvainot bez manas atļaujas. Tas bija nepatīkami tieši vienu reizi – to esmu izsvīdusi, ir imunitāte. Mani bērni smejas – mammu, tu esi uz vāka! Ko atkal esi sadarījusi?

– Arī viņi droši vien ir ieguvuši imunitāti, bet, kad viss sākās, vēl bija pusaudži.

– Jau ap 18… Viņi ilgi Jāni pazina, kādu laiku jau bijām kopā, stingrās attiecībās. Kopā svinam Ziemassvētkus – es, Jānis, Pēteris, bērni… Es cienu savu bijušo vīru. Ļoti cienu. Katru dienu ar viņu runāju pa telefonu. Zinu – ja nu kas, es būšu pirmā, kurai viņš zvanīs. Esam izkārtojuši, kur un kā dzīvosim…

– Viņš netur rūgtumu, ka esi viņu uzmetusi, aizejot pie cita sirma kunga?

– Nē. Pēteris ir ļoti gudrs cilvēks. Tāpat kā Jānis. Ja man prasītu, kāpēc esmu ar vecākiem vīriešiem… Jo man patīk gudri cilvēki (smejas). Jānis mani ciena, ne mirkli nav izrādījis savu egoismu – neesi pietiekami daudz ar mani. Aizbraucu uz Spāniju un katru dienu rakstu, es tur esmu fiziski, bet būtībā – ar Mārtiņu un topošo grāmatu.

Jānis bija pirmais, kuram prasīju, vai vajag rakstīt grāmatu. Ja viņš teiktu, ka tas nav man, es nebūtu darījusi. Viņš mani pazīst labāk nekā es, redz manus spārnus, potenciālu, es pati jau ne. Katrā ir bailes un nedrošība, lai cik drosmīgi mēs būtu, tāpēc jāveido labas attiecības. Sabiedrība meklēs, kur vēl pagrūst, tad par kādu labklājību varam runāt? To veido emocionāli veselīga tauta.

Man nepatīk upura glorificēšana. Redzu, ka ieņemam pozu – mums ir darīts pāri, un tagad jums kā īpaši mūs jāstutē. Neviens to nedarīs. Paši esam atbildīgi par savu laimi, neviens neko klāt nepienesīs. Upuris ir ļoti smaga diagnoze, jo vienā brīdī kļūst agresīvs. Par to jārunā ar bērniem – jā, tev sāpēja, bet izdari secinājumu, ka tas ir slikti, tu tā nekad nedarīsi. Rakāšanās, kas vainīgs, ir upuru glorificēšana un neved uz tautas pašcieņu – esmu brīvs, priecīgs.

– Biji jauna mamma, filoloģijas studente?

– Jā, mācījos angļu filoloģiju, nejauši iepazinos ar Pēteri, kurš bija atbraucis no Kanādas. Viņš ir 28 gadus vecāks, Jānis – 25. Kad bērni piedzima, man bija 23 un 24 gadi, gads un seši mēneši starpība. Mani ļoti interesēja valoda no kognitīvā viedokļa, kas notiek smadzenēs, kā to apgūstam. Ļoti daudz lasīju, un tad bija iekšējs grūdiens – iestāšos Kembridžā! Drīzāk kā ziņkāre. Tolaik no Latvijas tur bija studējuši tikai Ineta Ziemele un Roberts Ķīlis.

Kembridža testē, pārbauda cilvēkus pēc potenciāla. Viņi neskatās, ko zini, bet uzdod jautājumus un skatās, cik radoši spēj domāt ārpus sistēmas, saskatīt sakarības. Man bija šoks, ka esmu tikusi. Naudas nebija, tas bija ļoti dārgi, jo nebijām Eiropas Savienībā. Dabūju stipendiju un aizbraucu mācīties – fantastisks laiks, Nobela prēmijas laureāti pieejami ikdienā. Tā vide liek noticēt, ka vari, esi viens no viņiem, un atkāpšanās ceļa vairs nav.

– Mums vienmēr ir izvēle nedarīt.

– Jā, un ir izvēle darīt. Tā es dzīvi redzu – kā nemitīgus izaicinājumus. Neuzturos komforta zonā. Ja cilvēkam visu laiku iet labi, viss ērti, pareizi, mierīgi, tad nekas nenotiek. Skatos – nu, Lindiņ, kā ar šo tiksi galā? Vai savāksies, būsi mierīga, smuki iziesi, nedusmosies? Man liekas smieklīgi, ka latvietim iesaka doties uz kādu pludmali, lai atietu no burzmas. Jau tā esam tik nesociāli...

Spānija vibrē, cilvēki ik vakaru iet ielās, runājas... Mums jāmācās satikt cilvēkus, zināt, kā viņi jūtas, ko dara. Nez kā radies priekšstats, ka katram vajag ielīst savā vientulības alā, un tā nu sēžam pa stūriem. Manuprāt, tas ir ļoti jocīgi. Protams, katram vajadzīgs arī savs vienpatības laiks, bet, salīdzinot ar Parīzi un Londonu, mēs dzīvojam gandrīz vai ciematā.

Kur skatienam ieskrieties

– Tavi bērni tomēr izvēlējās Pētera profesiju.

– Es pati arī būtu gribējusi būt ārste. Visi mani klasesbiedri ir mediķi. Pabeidzu ķīmijas klasi 49. vidusskolā.

– Viena no despotiskākajām skolām…

– Jā, tā skaitījās ļoti stingra. Bet bija daudz foršu skolotāju, latviešu valodā profesore Dace Lūse. Dzīvoju Vesetas ielā, turpat vien bija Ingmārs Čaklais, Miķelis Fišers, Ārija Elksne, aktieri. Tur bija patiesā dzīve, mēs runājāmies, bijām ļoti radoši… Es biju ļoti jūtīga, likās, nespēšu tikt galā ar nāvi, sāpēm, skatīties pragmatiski.

Arī manai meitai tā bija – viņa pabeidza Juridisko augstskolu, Londonas Ekonomikas skolā maģistrantūrā studēja diplomātiju un vēsturi, pēc tam atbrauca un teica – mammu, neesmu droša, ka man to gribas… Teicu – Renāte, nemelo sev, tu gribi būt ārste. Viņa sāka mācīties medicīnu, ir dažus kursus zemāk par brāli. Abi uzauga tēva klīnikā un to saprot. Man tādas pieredzes nebija, tāpēc baidījos no asinīm, bet domāju – būtu labi, ja es būtu daktere, tā ir fantastiska profesija, ļoti cēla. Skolotājs un ārsts.

– Tu idejas vārdā varētu sevī to pragmatismu atrast, lai spētu sadzīvot arī ar sāpīgām situācijām?

– Jā. Tolaik nezināju, tagad saprotu, ka varētu. Es arī pa klīniku dzīvojos – tad iemācies ar to tikt galā. Tajā laikā nebija neviena, kurš pateiktu – Linda, tas ir tikai laika jautājums. Iestājos angļu filologos, jo bija liels konkurss, interesēja, vai tikšu iekšā. Pēc Kembridžas disertāciju rakstīju kognitīvajā valodniecībā – kā smadzenes darbojas, kā uztveram telpu, kā tā ietekmē mūsu domāšanu, kā to izsakām valodā...

Mums patīk būt pie jūras, jo vajag plašumu, tad smadzenes atpūšas. Cilvēkam, kurš ilgstoši bijis slēgtā telpā, degradējas kognitīvās spējas; vēl nezinām, vai neatgriezeniski. Tāpēc cilvēki no cietuma iznāk mentāli degradēti. Norvēģiem cietumi nav slēgta tipa, jo viņi zina, ka tas kropļo smadzenes.

– Tāpēc arī rakstāmgaldus vajadzētu likt pie loga.

– Tieši tā. Studentiem mācu kritisko domāšanu, loģiku, runājām par veidu, kā mācīties. Stāstu: ejiet ik pa laikam ārā, un ne tikai sportam – smadzenēm vajag just telpu. Un nebaidieties no cilvēkiem, runājieties. Uzskatu, ka sociālie tīkli ir normāla mūsdienu socializēšanās parādība, nekā slikta tur nav, jautājums – kā tos izmantojam. Ja gribi būt jurists, tev taču jāzina, kas notiek sabiedrībā. Ja sevi aizslēgsi, kā varēsi reaģēt situācijās? Man ir interesanti būt Instagram, redzu, ko studenti raksta, pati kādu bildi ielieku, taustos, netaisu fotošopus, it kā saku – tāda es esmu, man nav jāizliekas. Mēs tā kā rotaļājamies ar sevi, skatāmies no malas.

Tā sākās mīlestība

– Iespējams, daudzas sievietes dzīvo upura lomā – attiecībās, kuras sākušas izčākstēt. Paliek kopā, jo tā ir pareizi, bet varbūt ar savu iekšējo agresiju nodara pasaulei daudz vairāk ļauna, nekā ļaujot sev dzīvot, sekojot sirdij?

– Absolūti. Ja cilvēks nav laimīgs, ko viņš var dot? Kaut kas gruzd, jūt, ka nav riktīgi, mēģina sevi pierunāt... Cilvēki nāk un iet, vari izšķirties civilizēti, vienoties – mums nav veselīgi būt kopā, sākam viens otram krist uz nerviem, uzvesties, kā negribētu, provocējamies. Protams, neviens bērnus neražo un pie altāra neiet ar domu, ka šķirsies. Visi domājam, ka mūžīgi kopā dzīvosim, un tā arī vajag, taču, ja saprotam, ka nav labi… Mēs ar Pēteri ļoti civilizēti sapratām, ka distancējamies. Un tad atnāca Jānis, bija mani vērojis jau sen, gadus septiņus, es to nezināju.

– Gribi teikt, ka nejuti skatienus?

– Nē. Biju tik pārņemta ar savu akadēmisko ģenialitāti, ka man tāds Jurkāns…

– Bet kādā brīdī sāki just, ka tevī pašā kaut kas sakustas?

– Viņš man likās ļoti interesants politiķis, drosmīgs, džentlmenis… Man bija bērni, pētniecība – Kembridžas meitene, ļoti pārņemta. Rakstīju ārvalstu žurnāliem, nebija laika domāt par vīriešiem. Tagad to saku ironiski, bet tāds tolaik bija mana prāta stāvoklis. Tad Jānis mani uzmeklēja, piezvanīja.

– Uzaicināja uz kafiju?

– Jā, pie sevis – atnāc parunāties. Atceros, ka gāju un domāju – nuja, viņam droši vien liekas, ka esmu interesants cilvēks. Jā, man ir daudz, ko stāstīt. Vienkārši kārtējais gadījums…

– Tev bija šoks, kad viņš…

– Neticība. Biju ļoti aizsardzīga, jo domāju, kā viņš to visu tagad izrullēs, savu publicitāti… Bet viņš teica – nerausties, Podziņ, būs labi. Jutās ļoti vainīgs, tagad viņš feisbukā man vēstuli uzrakstījis, ļoti smuku, sirsnīgu, nopublicēja manā dzimšanas dienā. Tur ir teikums: “Linda neizjauca manu laulību, to daudzu gadu gaitā drupināja alkohols.” Viņš prasīja – vai es to drīkstu teikt? Sākumā ļāvām sevi apmelot, visu ko stāstīt, domājām, ka tas būs kādu gadu, bet tas neapstājās. Viņš teica – viss, man pietiek… Jurkānam ir tiesības izvēlēties, ar ko viņš grib būt.

– Vai teici – Jānis ir mana jaunā mīlestība? Tev bija tuvu četrdesmit.

– Zini, kā ir… Mēs nenormāli iemīlējāmies. Mums saskanēja visos aspektos, arī humors. Un tas mūs ielika grūtā situācijā, jo to ir grūtāk noslēpt. Cilvēki saprot, ka kaut kas notiek, nedrīkst teikt… Kā Mārtiņš – tu slēpies, un ir baigi grūti, ka nevari būt brīvs. Tā nav jūsu darīšana, esmu cilvēks, iemīlējusies, gribu būt kopā ar viņu, man nav nevienam jāpaskaidro. Neesat prokurori, un es neesmu izdarījusi neko prettiesisku, lai taisnotos. Saviem cilvēkiem labprāt stāstu, man nav ko slēpt, bet neuzskatu, ka jāziņo sabiedrībai – tagad darīšu to, jo… Kas jums par daļu?! Man ir tiesības darīt, kā gribu. Zini, Jānis mani nolasīja, uzminēja. Es viņu saucu par Papiņu, jo šausmīgi rūpējas. Piezvanu – Papiņ, pasaki man, kā es jūtos? Viņš – domāju, Podziņ, ka tev ir tas, tas, tas… Pareizi, paldies! Esam ļoti salipuši.

– Kā ir dzīvot atsevišķi, tādā attālumā, ja reiz esat viens otram tik svarīgi?

– Tagad Latvijā atgriezos uz mēnesi, kā armijā – atbraucu, izdaru un atkal būšu tur. Uz to skatos ļoti veselīgi. Domāju, grāmatu rakstīt gribu, tad varu izdomāt, kā smuki dzīvot to laiku un nečīkstēt. Es taču to varēšu – mīļi dzīvot, visu laiku neesot kopā. Sūtām bildes, runājam, stāstām, smejamies. Tas ir dabiski, bez kādas drāmas uzburšanas.

– Tur jūties kā ciemos, vai tās jau ir tavas mājas?

– Tagad sāku justies kā mājās, sākumā biju kā ciemos, jo īsti nesapratu. Man liekas, Jānis tur grib diezgan iedzīvoties, viņš tur jūtas ļoti labi. Nav tā, ka pārvācies pavisam. Mums šeit ir mana māja, saku – zini, tu jebkurā brīdī te vari braukt.

– Tā ir tava māja Mežaparkā?

– Jā, tā ir mana. Pēteris paņēma Tūjas māju, es paliku šeit – tā mēs tās vietas sadalījām. Mēs ar Jāni esam Mežaparkā, kur viņa nav. Tur ir viņa mantas. Kad man viņa ļoti pietrūkst, atveru skapi, kur ir viņa uzvalki, un pačīkstu. Podziņ, turies! Tev ir izvēle, vari tur braukt, sēdēt saulē, bet, ja gribi rakstīt grāmatu, tad dari to – tā es visu laiku ar sevi runājos. Cilvēkiem dzīvē ir patiešām grūti, bet tev tā nav.

Uz galvas nostāties

– Tu pati šujot sev apģērbu…

– Jau bērnībā šuvu, tagad atsāku. Nāks draudzene, palīdzēs piegriezt, un abas uzšūsim man garu salātzaļu mēteli. Vienā istabā man ir šujmašīna, ar draudzenēm šujam kleitas – tās garās, plandošās. Gribēju lina blūzi – un uzšuvu. Man to vajag – tikt vaļā no intensīvās rakstīšanas. Izklāju audumu, sajūtu, vīlītes smuki nogludinu, iztēlojos, kā būs… Esmu diezgan hipijisks cilvēks, redz, baikera zābakos staigāju. Man patīk brīvība un tāda mistiska seksualitāte. Ne īsi svārki – te es esmu! Tie, kam vajadzēs, redzēs. Man nav nevienam ar sevi jāuzbāžas.

– Tu gribot iemācīties stāvēt uz galvas…

– Jau stāvu. Izvirzu sev tādus mērķus, kādreiz daudz dejoju, tagad sēžu špagatā. Man tas ir interesanti. Vingroju no rītiem un vakaros, katru dienu kaut pusstundu. Tad esmu ar sevi. Nav runa par auguma formām. Man vispār šķiet, ka cilvēki, kādi ir, ir smuki. Nav jābūt slēpei, konkrētos parametros. Man patīk ķermeni stiept, uzlieku fonā džeza mūziku, izslēdzu telefonu, esmu pilnībā koncentrējusies uz sevi.

Tad es stāvu uz galvas. Redzi, kā pamazām mainies. Kādu dienu līdzsvars ir labāks, tā atrodi sevi. Lasu lekciju kursu par ieradumiem – esam tie, kādi ir mūsu ieradumi, un tie ir jāattīsta. No sākuma vingro 15 minūtes katru otro dienu, pēc tam biežāk, un tad tas kļūst par ieradumu – no rīta, vakarā, automātiski. Paņem paklājiņu, izdari.

– Labās lietas uztaustīt, atpazīt un turpināt? Tāpat skatīties arī uz ne īpaši labajām?

– Tieši tā. Daudzas lietas nevaram no sevis izdzēst, bet varam nomākt ar labajām. Man vienmēr liekas svarīgāk cīnīties par, nevis pret. Vienkārši – nodarboties ar foršām lietām, satikties ar labiem cilvēkiem.