Režisore Dace Pūce par dzīves zaudējumiem un garu kopdzīvi ar vīru: "Es biju zāle vējā"

Rudens laikapstākļi ir tev atbilstoši – mazliet smeldzes, vairāk nopietnības, bet pāri visam – saule, vai piekrīti?

Precīzi. Mana dzimšanas diena ir 1. oktobrī, esmu rudens bērns.

Kā sadzīvo ar dzimšanas dienām?

Arvien vienaldzīgāk. Šogad man tā bija 15. septembrī, Bedres pirmizrādē. Tā mīlestība, ko saņēmu, ziedu kalni, stāvovācijas, bija wow! Jāizbauda brīdis, ko tev iedod no augšas. Nespiežu sevi darīt to, ko negribu. Ja jūtu, ka vajag aiziet uz smalku restorānu, pasaucu draudzenes, ģimeni, bet varu arī pasēdēt laukos pie kamīna. Neesmu izvēlīga, drīzāk pieticīga.

No dzīves ņem to, kas vajadzīgs tavam fiziskajam un garīgajam komfortam?

Jā, tas atnāk dabiski, maziem solīšiem. Pa dzīvi virzījos intuitīvi, visas augstskolas izgāju tāpēc, ka mani tas interesēja. Kopš 2005. gada regulāri nodarbojos ar jogu, tā man sagādā labsajūtu. Savos laukos Košragā arī skrienu. Man bija atklājums, ka katrs gadalaiks smaržo citādāk. Jo vecāka kļūstu, jo tuvāk jūtu dabu. Jaunībā par to nebija ne silts, ne auksts, tagad varu piekļauties priedei un parunāties.

Augi Rīgā?

Līdz piecu gadu vecumam dzīvoju tēva ģimenē Pumpuros, tēva māti saucu par vīramāti, un visi par mani smējās. Kad man bija pieci gadi, vecāki izšķīrās, mamma ielika mani smagajā mašīnā, un mēs aizbraucām uz Ventspili. Tur dzīvoju līdz 18 gadiem. Pamatskolā gāju muzikālajā klasē, tad iestājos Ventspils Mūzikas skolā, spēlēju vijoli. Zīmēšana un muzikalitāte man nāk no tēva puses, viņš bija ļoti talantīgs ar skaistu balsi, piecdesmitajos gados viņu sauca par latviešu Sinatru. Mans tēvs bija solists, Pauls viņu ir pavadījis uz klavierēm – labajos laikos, kad Pauls vēl lietoja alkoholu (smejas). Mamma ar viņu iepazinās deju placī. Viņš bija uz skatuves, viņa zālē... Skaistā meitene no Ventspils iekrita tēva sirdī, tā rados es, viņu vienīgais bērns.

Ja vecāki nedzīvotu kopā ar tēva mammu, tad nebūtu izšķīrušies – tā tu domā?

Jā! Mammas jaunības samērā traģisko notikumu iespaidā uzņēmu īsfilmu Tango. Dēla māte nostājas starp diviem jauniešiem, kā notika arī manas mammas ģimenē. Esmu no tā mācījusies, tāpēc nekad neatkārtotu.

No Valtera ģimenes mazliet distancējies, jo vīramāte dzīvo katrā dēlu mammā?

Jā, mēģinu nejaukties, jo sava dzīve katram jādzīvo pašam. Lai gan mātes ļoti grib savu bērnu dzīvi “uzlabot”, to nevajag darīt. Jau no piecu gadu vecuma – atstājiet, viņi paši izaugs! Kad man pārmeta, ka Bedre ir tik smaga filma, to taču skatās bērni un jaunieši, teicu – viņi visu saprot. Mēs, pieaugušie, domājam viņu vietā. Tā tagad notiek ar Brekti – pieaugušie kļūst bērnišķīgi, un bērni ir pieauguši. Mans novēlējums: nedomājiet, ka esat gudrāki par bērniem, lai viņi paši lemj, kas viņus traumē, kas ne.

Bedrē precīzi var nolasīt Brektes gadījumu – aktīva mamma ar konservatīviem uzskatiem ierauga, ka puika zīmē kaut ko, viņasprāt, šausmīgu, un sāk viņu terorizēt. Tagad agresīvi cilvēki bez mākslas izjūtas plosās mūsu sabiedrībā.

Es šīs paralēles neieraudzīju, līdz kāda mākslas terapeite radio intervijā pateica, ka tas ir tas pats.

Godīgi sakot, rakstot scenāriju, pašai šķita, ka nedaudz pārspīlēju. Pie sevis domāju – diez vai dzīvē tā varētu būt, ka pieaudzis cilvēks tā ņemas ar tiem bērna zīmējumiem. Un, re, paiet trīs četri gadi, un tā notiek dzīvē.

Filmā ir daudz vardarbības, bet tieši šī epizode ļauj saskatīt, kā radošam garam ir augt starp mietpilsoņiem. Viņš ir tik vientuļš.

Bērns mūsos ir palicis, tikai mēs viņu noslāpējam ar pienākumiem, lieku informāciju. Viņš tiek noglabāts zem pelniem, pārdzīvojumiem, traumām, arī priekiem. Jāmēģina teleportēties atpakaļ uz laiku, kad man bija deviņi gadi; jāatceras, kā toreiz skatījos uz pieaugušajiem. Jau tad biju pašpietiekama, man mana pasaule bija ļoti svarīga, es toreiz jau daudz sapratu. Pieaugušo attieksme pret dvēseli, kura vēl nav izaugusi, ir neaptverami augstprātīga.

Arī veiksme cenzē, ne ar pātagu, bet ar burkānu dresējot iekļauties sabiedrībā, dzīvot “pareizi”.

Ar sasniegumiem ir interesanti. Ja tev par paveikto ir prieks, tad to aizēno domas, ka nākamajam darbam jābūt labākam. Tas rada trauksmi – vai tiešām varēšu. Bet labā ziņa ir tā, ka tas liek attīstīties. Bet blakus sasniegumiem uzrodas diemžēl arī skauģi. Un to es sajūtu ar kādu no savām maņām. Bet bez tā laikam nevar.

Vai tu pati kaut ko no tā, kas redzams filmā, esi pieredzējusi?

Esmu apcelta skolā. Līdz 8. klasei diezgan stipri. Bet bez tā, es domāju, nevar uzaudzēt iekšējos muskuļus. Es zinu vairākus, kas ir gājuši cauri traumatiskai bērnībai, un tas viņus ir tikai stiprinājis un tagad viņi ir daudz sasnieguši. Ja esi silti aprūpēts, ir lielāka varbūtība, ka, palaists lielajā pasaulē, salūzīsi. Jaunās māmiņas pārdzīvo bērnu vietā, bet tam mazajam asmenim ir jāļauj pašam norūdīties.

Tā ir vakcīna, kas dod imunitāti dzīvei?

Jā, jo, kļūstot vecākam, nekļūst vieglāk dzīvot. Tāpēc nevajag bērnus tik slimīgi sargāt – lai puikas izkaujas, lai apceļ meitenes – nekas, viņas sāks domāt. Tētis un mamma visu mūžu pamperus nemainīs, tāpēc laidiet, lai iet vieni, cik agri vien var. Diemžēl esam kļuvuši maniakāli uzmanīgi.

Tu savus mazos laidi uz bērnudārzu vienus, tikai noskatījies pa logu, kā viņi aiziet. Tevī jau bija tāda gudrība?

Nē, man nāca miegs (smejas). Paskatījos – ieiet dārziņā, viss kārtībā, guļu tālāk.

Biju ļoti jauna, vēl mācījos. Divdesmit gadu vecumā man piedzima pirmais bērns. Nebiju tik gudra kā meitenes tagad, bet daudz naivāka un dumjāka, arī pakļāvīga un ļoti atkarīga no sava vīra.

Pieķēries Valtam kā dadzis?

Apmēram. Ir upuri, kuri no šīs lomas netiek ārā; saprotu, ko tas nozīmē, jo pirmos laulības gadus biju ļoti atkarīga.

Viņš esot tevi lencis veselu gadu, pa balkoniem kāpis uz piekto stāvu... Tā uzreiz neļāvies?

Viņš man nepatika vizuāli, mani saistīja citi tipāži. Valts panāca savu ar neatlaidību.

Kā var iemīlēties neatlaidībā?

Var! Kā vecāki apprecināja savus bērnus? Ja otra puse kļūst par skolotāju, rāda, kas ir kas – visādos veidos, arī diezgan nežēlīgos –, tu lēnām sāc to dzīves skolu pieņemt.

Intuitīvi juti, ka tev tāds skolotājs ir vajadzīgs?

Nezinu. Es biju zāle vējā – uz kuru pusi pūš... Nebiju prāta gigants, gāju tur, kur intuitīvi gribējās, tā es vispār eju pa dzīvi. Nospiedums, ko Valts manī atstāja, ir liels un pamatīgs. Man bijuši daudzi skolotāji – Ansis Rūtentāls, Uģis Brikmanis, Pēteris Krilovs, Rolands Zagorskis. Viņi iedrošināja, kad teicu: “Es jau ne...” Tie ir mani dzīves vīrieši, veči, kas ieraudzīja potenciālu un saprata, ka spēšu uztaisīt lielus pasākumus, dejot, spēlēt teātri, uzņemt filmas. Viņi līdz kapa malai būs manas dzīves VIP.

Viņi tavā vitrāžā varētu būt kā koši zaļi stikliņi – jo devuši zaļo gaismu.

Jā. Mans skolotājs bija arī Gido Kokars – no visiem studentiem savāca mani, ļoti mīlēja. Tikāmies vēl īsi pirms viņa nāves, un nekas nebija pazudis.

Piedzimi ar dāvanām – izskatu un talantu –, tomēr biji kā zāle vējā? Tāda piedzimi vai skolas laikā kļuvi...

... jā, ļoti kompleksaina. Province tomēr ir province. Ieradusies Rīgā, sapratu, ka te viss notiek citādāk. Taču kompleksi piezīžas, reizēm velkas līdzi visu mūžu. Tikt no tiem vaļā, iegūt pašapziņu man palīdzēja aktiermeistarības studijas Amerikā. Esmu darījusi tādas lietas, ka mani varētu saukt par Zoju; eju ar pieri sienā, ugunī. Varu paveikt arī kaut ko ekstrēmu. Nesen viena aizbraucu uz Indiju.

Tur esi bijusi reizes sešas...

Viena nebiju braukusi. Zini, tie nostāsti par meitenēm ar nogrieztām galvām – tas nav tik vienkārši... Meža kaķī izgāju Melno trasi, bērni palika apakšā, es – līdz galam. Trakākais piedzīvojums bija uz skatuves Nika Matvejeva mūziklā Mana zeme, ar Ivaru Stoninu bijām galvenajās lomās, viņš – cilvēks, es – citplanētietis. Tajā dienā bija divas izrādes. Uz skatuves esmu garā sudraba kleitā un pēkšņi jūtu ļoti asus dūrienus – rokā un kājā vienlaikus. Nāku nost no skatuves un bļauju: “Esmu sadurta!” Roka sāk milzt, uzpampst...

Irsis?

Jā! Kļuva slikti ar sirdi, visi orgāni sāka sāpēt. Mani aizrāva uz slimnīcu, pielika pie sistēmas, bet jānodzied vēl otra izrāde. Atbraucu pusbeigta, sviedriem noplūdusi. Tas bija varoņdarbs. Savukārt, kad meklēju, kur mācīties par mūziklu režisori, viens no labākajiem Meisnera metodes pasniedzējiem Amerikā mani pierunāja aktiermeistarības kursam. 2016. gadā aizspēros uz Origonu, pasaules otru malu. Rakstīju blogu, lai neaizmirstu emocijas. Tas bija, kā iet cauri ellei. Raudāja pat amerikāņi, viņiem bija grūti pat dzimtajā valodā. Otrā gadā braucu atkal, lai dabūtu sertifikātu. Pati sev uzsitu uz pleca, jo tas ir mans lielākais sasniegums – es tiešām uzkāpu Everestā.

Tev negribas to sertifikātu realizēt?

Jau realizēju – pasniedzu Meisnera metodi Pūces akadēmijā, ko nodibināju 2016. gadā. Aktiermeistarība ļoti palīdz tikt ar sevi galā. Tu ej cauri gan ekstrēmi labām, gan ekstrēmi sliktām situācijām, piespied sevi darīt to, ko normāli dzīvē nedarītu, un tā sevi attīri.

Terapija?

Jā. Studenti, juristi un bibliotekāri, ir prasījuši: “Nu, ko man tas dod?” Materiāli neko, bet tā ir ļoti spēcīga injekcija personībai. Amerikā mācoties, jutu, kā ņemu nost savas sīpolveidīgās kārtas. Vienubrīd nevarēju tās mokas izturēt, bet kur bēgsi – pilnīga izolācija, nav neviena, kas palīdz. Cilvēks tiek novests līdz aizas malai, liekas – pakāršos, bet vienlaikus tas tevī kaut ko atrauj vaļā, liek domāt, tu kļūsti empātiskāks...

... varbūt empātisks pret sevi?

Arī. Jo cilvēks vecāks, jo ir grūtāk, bet, ja izej tādu skolu, kļūst vieglāk dzīvot.

Saprati, no kādiem sārņiem attīries?

Viens ir egoisms un augstprātība, kas uzbriest dzīves laikā. Zvaigžņu slimība man bija 20 plus. Maranas laikā mums visi pievērsa uzmanību, iedomājos, ka esmu kaut kas īpašs, un tad dabūju pa degunu. Vairākas reizes. Dažādi muļķīgi uzbraucieni, kurus nav vērts atcerēties, bet sajūta paliek. Kad saproti, ka dzīves sāls ir citur, vairs neuztraucies par maznozīmīgo, ko nevari mainīt. Tā ir mana lielākā problēma – stress par to, kā varbūt būs, bet tā nenotiek (smejas).

Izdomā slikto scenāriju?

Jā, naktīs nevaru gulēt, jo būs šitik slikti. Tas varbūt ir gēnu līmenī, netieku vaļā. Mēģinu caur visādām izdarībām atbrīvoties.

Zinu, ka pie šamaņiem esi gājusi.

Rīgā ir šamane, ārzemju latviete. Pēdējoreiz pie viņas biju pirms 15 gadiem, uz kādiem 10 seansiem. Šamaniskie ceļojumi bija kaut kas jauns. Pirmajā brīdī domāju, ka redzu pašas radītus iztēles augļus, tad sapratu – pag, šo es nevaru izdomāt, tas ir ārpus manas apziņas. Es to tiešām respektēju.

Sēdēji Mūžības upes krastā, redzēji savu totēma dzīvnieku?

Jā, esmu sarunājusies.

Tīģeri?

Nē, sākumā kalnu kazu, pēc tam – mērkaķi. Interesanti, kas būtu tagad. Toreiz biju smagā krīzes situācijā, tad jau cilvēks meklē palīdzību, atbildes. Kalnu kaza skraidīja pa plikām klintīm, mēģināja noturēties – tas atbilda situācijai. Pēc vairākiem seansiem pēkšņi uzradās mērkaķis, kurš nevis raudāja, bet smējās un izsmēja, tātad – viss jāņem vieglāk, beidzam skumt, sākam svinēt.

Šamane tev deva kaut ko ostīt, dzert?

Nē, viņa dedzināja kaut kādu zāli, pieskārās ar putnu spalvām. Iekšķīgi neko nelietoju. Gulēju uz dīvāna, fonā bungu rīboņa, visu laiku ar viņu sarunājos, tad sāka nākt ārā zemapziņas brīnumi. Viņa prasīja: “Ko redzi?” Nevēlējos runāt, jo gribējās skatīties.

Kā ar 3D brillēm?

Tieši tā. Tajos ceļojumos piedzīvoju dažādus brīnumus. Piemēram, laidelējos kā putns un uz visu skatījos no augšas. Arī niru zem ūdens kā pīle, kur paņēmu knābī tādu kā pērli. Pēc tam tas viss bija jāpieraksta. Ja saliktu tos ceļojumus kopā, iznāktu sirreāla filma. Kā Tarkovskim.

Kad pirmoreiz tevi dzirdēju Maranā raganas dziesmā, tas šķita mazliet maģiski.

Jā, tas gabals ir suģestējošs. Kad filmēju Sūnu ciema zēnus, mani taisīja par raganu, seju noklāja ar līmi, lai āda sačervelējas. Grimētāja Emīlija Eglīte, viena no labākajām kino, jautāja: “Vai tiešām tā darām?” Man pielika degunu, nagus, pat mamma neatpazina. Skaisto poļu meiteni filmēja pēc tam – tad mazgāja seju tīru, tā bija sarkana, līme ieēdusies, un mēģināja nogrimēt par smuku – mēs darījām otrādi, nepareizi, bet viss bija skaisti.

Marana auga kopā ar taviem bērniem?

Apmēram tā. Abi bijām studenti. Trīs gadus pēc kārtas biju stāvoklī, katru pavasari. Mans pirmais bērns aizgāja bojā priekšlaicīgās dzemdības septītajā mēnesī. Bērniņš bija nožņaudzies nabassaitē. Man neviens neteica, ka nedrīkst staipīties, liku aizkaru stangas. Tā bija ļoti traka pirmā pieredze.

Kā tiki pāri?

Divdesmit gados tu vēl esi bērns. Bija traģiski, bet pagājis daudz laika, esmu aizmirsusi.

Nākamajā gadā man bija vēl viens bērns, aiznākamajā – trešais. Trešo vairs negribēju, vairs nebija resursu, lūza nost zobi. Bija izrakstīts norīkojums abortam. Bet es neaizgāju, un, re, Valters ir! 

Valts pierunāja?

 Nākamajā rītā vajadzēja iet uz abortu, sēdējām, runājām. Zini, kā – tā ir bijis divus pavasarus, viens bērns jau ir, nepilns gads, pavisam maziņš. Pamperu nebija, tikai marles. Tomēr nolēmām...

Kad Valters jau bija pieaudzis, viņam to godīgi izstāstīju, lai gan varēju nestāstīt.

Nezinu, vajag vai nevajag. Citreiz izstāsti un dabū ģimenē ienaidnieku. Paldies dievam, Valters savam vecumam ir tik vieds, ka neizmanto to pret mani kā ieroci konfliktu brīžos. Pirmais, ko postulēju, – vediet bērnus uz mūzikas skolu, otrais – nepārmetiet vecākiem. Ne alkoholiķim, ne varmākam. Viņš dzīvo savu dzīvi, jūs dzīvosiet savu.

Kamēr zeme nav ēsta, nevari pārmest, nezini, kā tu darītu tajās situācijās.

Jā, nezini, kā ir dzīvot tajos laikos, nezini, kā ir staigāt tā cilvēka čībās, nezini apstākļus, kāpēc viņš pateicis to vai izdarījis šo. Tāpēc nemetiet akmeni, jo vienā brīdī metīs jums. Man tā ir bijis – kādam gribēju mest, bet pēc tam izdarīju tieši to pašu. Jūs nezināt, kas notiks rīt, saudzējiet nervus un domājiet par sevi.

Bedrē Jūrnieks ir transseksuālis.

Tā tagad sauc cilvēku, kurš nejūtas labi savā dzimumā. Es varu to saprast, jo, kad biju bērns, vienu brīdi gribēju būt puika, likās – puikām ir forši. Augot bez tēva, izteikti attīstās maskulīnā daļa, sevišķi manā profesijā. Ja grib kļūt par kinorežisori, ar to jārēķinās. Lēmumi, loģiskā domāšana, tehnika, vīrieši, ar kuriem jārunā līdzīgā valodā. Tikai no malas ir skaisti – skatuve, stāvovācijas.

Jā, tad biju laimīga, bet četrus gadus iet tam visam cauri... Rakstot scenāriju, daudz sajūtu izvilku no savas pagātnes, mēģināju jūrnieku saprast. Ja pret tevi slikti izturas, tu aizej. Jūrnieks grib tikt no visiem prom, viņam ir lauku mājas, var dzīvot viens un taisīt savas vitrāžas.

Kāpēc tu brauc uz Indiju?

Uz ājurvēdas vietām attīrīties, izārstēties.

Neblandies pa džungļiem vai ciemiem?

Nē, bet gribētu, tikai vajag atrast līdzbiedru.

Teici, ka Valts ceļojumā var noiet 100 metrus, tikmēr tu jau esi izskraidījusies krustu šķērsu, un bērnu bariņš skrien līdzi.

Tā ir. Man bija jauns Canon, sapratu, ka fotoaparāts var būt alibi, lai ietu jebkur. Tas deva lielāku drosmi. Ielīdu indiešu sētās, kur sievietes, vesels bars, sēdēja zemē, skatījās manī kā brīnumā. Līdu starp zvejniekiem, kas velk tīklus. Iznāca ļoti labas bildes.

Kāda vecmāmiņa tu esi?

Aizņemta! Droši vien par daudz. Ne kā mana omammīte – lakatiņš, dobe, labsirdība, govis un medus. Bet es stāstu pasakas, kuras pati izdomāju, un iekodēju kādu dzīves atziņu... Tādā veidā mēģinu iemācīt, kas ir labs un kas ne. Visu laiku kaut ko dziedu. Filmēju.

Košraga zemē aug tikai mellenes un sēnes?

Jā, pie mājas aug gailenes, vesela plantācija.

Tev ir attiecības ar jūru?

Ne īpaši. Lai gan dzīvoju Ventspilī, peldēt nemāku. Tikai suniski, baseinā. Es baidos, un jūra ir auksta.

Stāstīji, ka savulaik gan adīji, gan šuvi, gan sālīji gurķus un gatavoji ievārījumus.

Arī izšuvu. Jo neko nevarēja nopirkt. Kad bērni bija mazi, sēdēju mājās. Kad viņi sāka iet skolā, iestājos universitātē, jo negribēju piedzīvot sajūtu, ka jaunāki cilvēki saprot vairāk par mani. Strādāju ar reklāmas aģentūrām, biju izteikti māksliniecisks tips, kurš lido pa gaisu.

Atnāk jauns projektu vadītājs un apčakarē tevi divās minūtēs?

Apmēram tā. Pabeidzu ekonomistus un, izgājusi cauri grāmatvedības un statistikas šausmām, nolaidos uz zemes, un nodibināju savu uzņēmumu. Man bija bagāža, zināju, kas ir ekselis, mācēju taisīt budžetu, un tas ļoti palīdzēja – rēķināt, saprast, kas ir nodokļi, runāt kā līdzīgam ar līdzīgu.

Tu joprojām sevi uzskati par uzņēmēju?

Marana Productions pastāv kopš 2003. gada. Sāku ar skaņu studiju, tad pievienoju video, no uzņēmēja kurpēm neesmu izkāpusi. Atvaļinājuma īsti nav bijis, izrauju pa kādai brīvdienai, taču darbs paralēli notiek visu laiku. Mazo uzņēmēju apcelšanai esmu izgājusi cauri. Neatbalsta mūs valsts, smagi ir gājis.

Liela krīze bija 2016. gadā. Turējos ar nagiem un zobiem, uzņēmums joprojām kustas.

Apbrīnojami – tu paralēli uzņem filmas. Tapa Bedre, tad indiešu filma Manny par mākslīgo intelektu – ko tu no tā saproti?

Neko! (Smejas.) Režisors ir pētnieks. Kad atnāca scenārijs, sāku meklēt, kur ir Siri. Sāku ar viņu sarunāties, lai saprastu, kā tas ir. Vienīgā pieredze man bija, kad ar brazīliešu draudzeni, vārdā Māra, šķērsojām Ameriku, dodoties uz otrā gada Meisnera metodes studijām. Viņa nodemonstrēja, kā tas ir.

Kas ir Siri?

Intelekts telefonā. Tādam jābūt visos.

Viņš noklausās, ko runājam?

Jā, viņš dzird, un tu vari viņu izsaukt. Viņš atver telefonu, zvana tavā vietā. Tāds ir visiem, tikai viens to izmanto, otrs ne. Filma ir par mākslīgo intelektu Manny, kurš galvenajai varonei, kurai sāp plecs, palīdz rakstīt romānu.

Viņa diktē?

Jā, tā ir šodiena, pat ne nākotne. Tā kā viņa dzīvo gudrajā mājā, viņš saslēdzas ar visu elektroniku. Manny ļoti labi pazīst savu saimnieci, tad iemīlas viņā un viņu ieslēdz, padarot par gūstekni pašas mājā.

Eksakto jomu cilvēki saka, ka mākslīgajam intelektam emociju nevar būt.

Protams, bet viņš varbūt izlemj izmantot mīlestības programmu un kļūst greizsirdīgs uz viņas attiecībām. Manny vajag, lai sievietes uzmanība visu laiku pieder viņam. Indijas filmu festivālā Radžastānā, uzzinājuši, ka režisore ir sieviete filmai par mākslīgo intelektu, visi bija ļoti izbrīnīti. Parasti šādā žanrā strādā tikai veči.

Tu pati esi bijusi greizsirdīga?

Protams! Tā ir pieķeršanās, ego. Viens no blakusefektiem tam, ka augu bez tēva.

Esat mācējuši palikt kopā gandrīz 40 gadus.

Kāda dāma man teica – vēži jau nemainās, kulītes mainās. Nomainot partneri, problēmas būs tās pašas vai lielākas. No vilka mūkot, ieskriesi lācim rīklē – tas darbojas.

Ja 20 gadu vecumā saej kopā, neko no dzīves nesaproti.

Jā, un tiec galā ar savu egoismu. Zināmu laiku cīnies, mēģini distancēties no sevis – to vajag trenēt. Ja ir attiecību problēmas, iedomājies, ka esi putns, uzlido gaisā un paskaties no malas, cik nopietni tas ir. Ne tā pateica, paskatījās, izdarīja? No augšas izskatās smieklīgi, varbūt nav jēgas. Ir stulbi cepties arī tad, ja neko nevari mainīt. Bieži vien cilvēki tā ņemas... Nav, kur likt enerģiju? Izrociet grāvi vai nokrāsojiet žogu!

 Jādomā, ka esat izgājuši cauri daudz kam. Kā ir tagad?

Baigi forši! Novēlu ikvienam, kurš apprecas 20 gados, nodzīvot kopā līdz sirmam vecumam. Problēmas sāksies pēc pirmajiem pieciem gadiem, tas ir kā bankā. Viens attīstās ātrāk, otrs lēnāk. Nevari izturēt, cik stulbs tas vecis ir, tu esi daudz gudrāka. Sievietes ir ļoti aktīvas, iet visur mācīties, vecis sēž mājās. Bet pagaidi – paies laiks, un tu viņa acīs nebūsi sevišķi gudra. Sinhroni nekas nenotiek. Vajag sagaidīt to laiku, kad varat saprasties bez vārdiem. Piedzīvot brīdi, kad nevajag otram neko pierādīt – tam ir zelta vērtība. Kopdzīve jau turpinās arī tad, ja dzīvojat atsevišķi. Nav tā, ka mēs, rociņās sadevušies, ejam pa dzīvi.

Bet jūs taču nedzīvojat atsevišķi?

Nē, bet ideālā kopdzīves versijā ir tad, ja abi ir neatkarīgi. Sākumā biju ļoti atkarīga, man vairākas reizes bija jāiesit, lai es pamostos; jāiet cauri visādām gaļmašīnām, lai nostātos uz savām kājām. Ja visu laiku stutējies pret partneri, tad, ja viņš aiziet, ir traģēdija. Ja abi esat viens pret otru atstutējušies, esat kā narkomāni, un vienā brīdī būs ziepes. Tāpēc jākļūst patstāvīgam, tad kopā būšana ir veselīga un pamatīga, pienāk arī ilgtermiņš.

Vai tev savu uzņēmumu vajadzēja arī finansiālai stabilitātei?

Grūti atbildēt uz šo, jo neesmu kļuvusi bagāta. Man drīzāk patīk, ka ir kaut kas savs, kā savs dārziņš. Vispār mēs astoņdesmitajos un deviņdesmitajos bijām ļoti nabadzīgi, bet visi tādi bija. Atceros, ka bērniem uz skolu devu plikus ar mizu vārītus kartupeļus, jo mājās nekā cita nebija, pat ne maizes vai sviesta. Uzņēmumu nodibināju 2003. gadā, kad jau biju uztaisījusi Rīgai – 800 lielo pasākumu, darbojos patstāvīgi.

Tomēr ir labi nebūt tikai māksliniekam, kurš atkarīgs no pasūtījumiem.

Protams! Mākslinieki nevienā valstī nav labi apmaksāti. Ir A kategorija, kas tiek augšā, bet pamats vienmēr ir nestabils. Man droši vien vajadzēja kaut ko tuvāk pie zemes. Valts joprojām ir brīvmākslinieks, taču jau pāris gadus strādā arī skolā – tomēr drošāk dzīvot.

Kā saules gaisma, izlauzusies cauri vitrāžai, spēj dziedināt, tāpat mākslas darbos ir virsslānis, maģiskais moments – tu par to domā, mēģini tvert un piejaucēt?

Man šķiet, ka dziedina jebkura māksla. Mani ārzemju draugi brīnās, cik daudz mākslinieku ir Latvijā, kādā vidē es dzīvoju. Katram cilvēkam vajadzētu nodarboties ar kādu mākslas veidu. Man patīk veidot dzīvokļu dizainu, esmu vairākkārt to darījusi. Doma par vitrāžas tēlu radās brīdī, kad rakstīju scenāriju, domāju, ar ko varētu nodarboties Jūrnieks. Mūsu mājvietā bija remonts, kāpņu telpā nelielam logam gribēju skaistu vitrāžu, domāju – ā, lai viņš taisa vitrāžas! 

Vai reizēm pie tevis atnāk atmiņas par kādu īpašu dzejoli, dziesmu, gleznu...?

Nē, drīzāk es sakontaktējos ar dabu, saulainu dienu. Ar gaismas spēlēm. Vai ir ziema vai rudens, tās iepriecina dvēseli, gribas neko nedarīt un skatīties, ko acu priekšā glezno daba. Sevišķi tagad, kad ir zemā saule, viss ar ēnām spēlējas.

Dzīvā daba – putni, kaķi – viss ir baigi forši!

Vai tu piedzīvo arī iracionālas parādības, dīvainas zīmes?

Jā! Ja nākamās filmas projekts realizēsies, tad pastāstīšu. Pirms Bedres dzirdēju zīmīgu radio pārraidi – arī bišķi mistiski. Neskatoties uz to, ka tai ir lieli panākumi ārpus Latvijas, jau gadu esmu sniegusi projektu pieteikumus visos fondu konkursos, bet manām filmām naudu nav devuši. Plauktiņā nolikti jau divi seriāli un divas pilnmetrāžas filmas. Nevaru saprast, kur ir kļūda, kas nav pareizi. Tāpēc kļūstu piesardzīga, bail runāt. Man vispār nepatīk pļāpāt pa tukšo.

Vai tu, sēžot Košragā pie ugunskura vai kamīna, māki pastumdīt mākoņus sev par labu?

To gan ne...

Esi teikusi, ka, tāpat kā jātīra zobi, jādomā labas domas, tad labais pievelkas. Arī tajā ir mazliet no maģijas.

Ja? Varbūt. Ja to tā sauc. Drīzāk – sevis inventarizācija, tīrīšana. Es Jūrniekam liku teikt: „Ja ļauno vairosi, tad labajam vairs vietas nepaliks. Un vietas ir tik, cik ir…”

... pietrūkst vietas labajam?

Doma ir tāda. Tāpēc jāmēģina sevi attīrīt no melnumiem, un tas attiecas arī uz domām.