Adoptēt – pieņemt bērnu kā savu. Puzo ģimenes stāsts

Vēl pirms desmit gadiem Puzo ģimene nevarēja nojaust, ka viņiem būs tik liela ģimene, kā ir tagad. Šobrīd viņiem ir četri bērni: trīs bioloģiskie un viens adoptēts.

Kad Puzo ģimenei jau bija viens bioloģiskais bērns, ārsti bija kritiski, paziņojot, ka vairāk bioloģisko bērnu viņiem nebūs. Tad viņi atmodināja atmiņā to, ko bija domājuši iepriekš – adoptēt bērniņu.

Nenotiek tā, kā rāda filmās

Viņi secināja, ka dzīvē nenotiek tā, kā tiek rādīts filmās, ka ir iespēja apmeklēt bērnunamu, ieraudzīt savu bērnu, uzreiz veidojas saikne un jau tajā pašā dienā var bērnu ņemt mājās. Dzīvē viss notiek ļoti oficiāli.

Kad pāris ir izgājis adoptētāju statusa izvērtēšanas posmu: saņēmis psihologa atzinumu  un Bāriņtiesa izsniedz atļauju kļūt par adoptētājiem,viņi sāk saņemt aprakstus par juridiski brīvajiem (adoptējamiem) bērniem. Ja pēc aprakstiem kāds bērns “iekrīt sirdī”, nepieciešams sazināties ar Labklājības ministriju.

Tad potenciālajiem adoptētājiem tiek sniegta iespēja tikties un iepazīties ar bērnu. Reālajā dzīvē tā ir tikai viena tikšanās reize, pēc kuras ir jādod gala atbilde, vai bērnu vēlas adoptēt.

Ilgi lolots sapnis

Adopcija piepilda sapni par ilgi loloto ģimeni abām pusēm - gan adoptētājiem jeb topošajiem vecākiem, gan bērnam, jo, tiekot adoptēts, viņš vairs nav bez vecāku gādības palicis bērns. Tas nozīmē, ka bērnam tiek mainīta personas koda otrā daļa un dots ģimenes uzvārds. Viņš kļūst pilnvērtīgs ģimenes loceklis un ne tikai līdz 18 gadu vecumam, bet uz mūžu.

Adopcija nozīmē stabilitāti, jo nav iespējams, ka nesaskaņu gadījumā bērns nonāks atpakaļ bērnunamā, kā arī bērns ir juridiski aizsargāts ģimenes mantojuma jautājumos.

Šobrīd kārtība ir skaidrāka

Tajā laikā, kad Puzo ģimene adoptēja bērnu, nebija skaidru vadlīniju, kā un ko darīt. Šobrīd situācija ir mainījusies. Kopš 2019. gada pastāv ārpusģimeņes aprūpes atbalsta centri, kas palīdz ģimenēm gan emocionāli, gan praktiski iziet cauri sagatavošanās, adopcijas un pēcadopcijas procesam.

Kopš 2019.gada 1.jūlija adoptētājiem ir pieejams papildu finansiāls atbalsts līdz bērna 18 gadu vecumam.

Klausīties savā un otra sirdī

Pieņemot lēmumu par adopciju, ir jābūt vienotiem ar savu partneri, ir jāklausās tikai sevī un vienam otrā, jo padomdevēju un “zinātāju” dzīves laikā būs daudz, bet sadzīvot, iemīlēt vienam otru un tikt pāri grūtībām vajadzēs tikai un vienīgi ģimenē iekšienē, proti, adoptētājiem un bērnam.

Adopcijas procesam noteikti ir nepieciešams sagatavoties. Sagādāt iedzīvei svarīgas mantas, kas ir nepieciešams bērna uzņemšanai, ir salīdzinoši vienkārši, bet sagatavoties emocionāli ir grūti.

Tāpēc noteikti nevajag kautrēties, bet gan uzdot visus sev interesējošus jautājumus audžuvecākiem vai bērnunama pārstāvjiem, atbalsta centra speciālistiem, Bāriņtiesai, Labklājības ministrijai un visiem citiem, kam ir jebkāda saistība ar šo procesu vai konkrēto bērnu.

Jāapzinās, ka bērniņš ir emocionāli traumēts

Jāapzinās, ka ikvienam bērnam, pat zīdainim, no kura bioloģiskā māte (arī tēvs) ir atteikusies, ir emocionāla trauma. Arī nonākšana bērnu aprūpes iestādē vai pat vairākās iestādēs (tai skaitā audžuģimenēs) ir satraucoša.

Tādēļ adoptētie bērni bieži neapzināti meklē robežas “vai arī tu arī mani atdosi prom?” ar mērķi pārbaudīt jaunos vecākus. Dzīves laikā vecākiem ir jābūt gataviem ieskatīties sevī, saprast, cik daudz viņi ir spējīgi izturēt un pieņemt. Tas prasa lielu emocionālo iesaisti un enerģiju. Līdz ar to tas var būt ilgstošs un varbūt pat nebeidzams vienam otru iepazīšanas, iemīlēšanas un saprašanas ceļš.

Labāk adoptēt jaunāko bērniņu

Puzo ģimene norāda: ja ģimenē jau ir bioloģiskie bērni, tad, adoptējot jaunāku bērnu, visai ģimenei būs vieglāk iedzīvoties, jo ar laiku jaunākais bērns tieksies līdzināties vecākajiem. Tādā veidā pārējie ģimenes locekļi spēs vairāk palīdzēt bērnam attīstīties, rādot piemēru.

Ir jābūt gatavam tam, kam tu neesi gatavs

“Procesa laikā mēs sapratām, cik stipra ir mūsu ģimene – mīlestība transformējas daudz dziļākās jūtās. Mēs pavisam citādi sākām skatīties uz dzīvi, dzīves ritmu un vērtībām. Šis process ļāva mums iepazīt vienam otru daudz tuvāk, jo jebkuras sarežģītības satuvina.

Adoptējot meiteni, mēs kļuvām ģimene, par kuru bijām sapņojuši, tomēr šajā dzīves ceļā arī sapratām, ka ir jābūt gatavam tam, kam tu neesi gatavs. Tad visam var iziet cauri,” pieredzē dalījās Puzo ģimene.

Lēmums visai dzīvei

Viņi norādīja, ka adopcija ir lēmums visai dzīvei – pieņemt bērnu kā savu, iemīlēt un cerēt, ka viņš pieņems un iemīlēs adoptētājus kā mammu un tēti.

Adoptēt bērnu nozīmē viņu pieņemt kā savu bērnu.