Agnese Zeltiņa: "Mani lielākie skolotāji ir bērni, vīrieši un pati dzīve"

Kā nonāci pie domas par grāmatu?

Pirms 16 gadiem Maskavā, kad dzīvē bija lielas pārmaiņas. Dienasgrāmatu rakstu jau gadiem. Jūtot izmaiņas sevī, šķiet svarīgi tās piefiksēt, lai nākamajā līmenī ietu jau ar citu izpratni. Zināju, ka grāmatas nosaukums būs Agnese Zeltiņa A līdz Z. Laikam vācu asinis dara savu – man ļoti svarīga ir struktūra, tāpēc grāmata ir kā vērtību saraksts. Ja šodien negribi lasīt par mīlestību, tad lasi par aizmirstību, ja negribi par klusumu, tad lasi par Dievu. Tobrīd to atliku, dzīve bija ļoti piesātināta, jātaisa karjera. Pie šīs domas atgriezos pagājušajā vasarā. 2020. gada 21. jūlijā tapa pirmais ieraksts Instagram.

Par ko tas bija?

Sāku ar A – Acis, Agnese, Atmiņas – kā dialogs ar sevi, dalīšanās pieredzē. Lasījumiem bija daudz skatījumu – no trim līdz pieciem tūkstošiem ik vakaru. 1. janvārī sapratu, ka šā gada darbs būs drukāta grāmata, jo cilvēki, kuri klausījās, to lūdza. Cēlos piecos no rīta, jo rakstīšanai vajadzīga milzīga disciplīna – mana mamma visu mūžu ir rakstījusi grāmatas. Neesmu ne žurnāliste, ne rakstniece, bet spēju secīgi noformulēt domas, arī paplašinātos teikumos.

Mans vēstījums: es ar savu stāstu varu kādam palīdzēt, dziedināt, nomierināt, pasakot – man bija tā, un es tiku galā. Cilvēki izlasīs, kā noticis patiesībā, nevis kā izskanējis dzeltenos virsrakstos. Šī grāmata nav grēksūdze, tajā nav skandālu un šokējošu patiesību. Tas ir godīgs stāsts par manām izvēlēm un to, kā tās mani veidoja. Decembrī būs mana 50. jubileja, grāmatu gribēju kā dāvanu pašai sev, lai visu vēlreiz izdzīvotu, atvadītos, pateiktos un ietu tālāk.

Tev dzīvē bijušas gan saulainas virsotnes, gan grūti brīži – kas tev palīdzējis savākties?

Tie ir mani iekšējie kodi, vērtību sistēma, kas pārvērš pieredzes izpratnē un gaismā. Tā ir paļaušanās uz sirdi, kad visa pasaule saka, ka jāklausa prātam. Manī ir spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts, vēlme celties, iet tālāk un meklēt dziļāk. Es to saistu ar savu dvēseles skaitli 8 – tiem cilvēkiem dzīvē ļoti daudz jāzaudē, bet tikai tā viņi iegūst izpratni, zināšanas un milzīgu pieredzi, kuru var nodot tālāk. Pārbaudījumi mani nav nocietinājuši, bet aizveduši pie izpratnes par visu lielo bildi kopumā.

Kuras vēl rakstura īpašības ir tev palīdzējušas izdzīvot?

Absolūts optimisms jebkuros apstākļos, spēja pielāgoties un spēja mīlēt. Grāmatā rakstu, ka tas ir meitenes stāsts, kura visu mūžu meklē mīlestību. Atrod un pazaudē. Daudz ko sapratu arī par savu dzimtu. No tās nāk tieksme ceļot, apgūt valodas. Nekādos apstākļos nepadoties.

Kuri ir tavas dzīves lielākie skolotāji?

Skolotājs atnāk, kad skolnieks ir tam gatavs. Lielākie skolotāji ir mani bērni un vīrieši, ar kuriem esmu bijusi kopā. Arī pati dzīve. Lasīju Ošo un Sadhguru grāmatas, lai saprastu, kāpēc atkārtojas karmiskas situācijas, kāpēc netiekam ar tām galā. Esmu atradusi brīnišķīgu kundalini jogas skolotāju, kura mani stiprina un iedvesmo.

Ko tev ir mācījuši bērni?

O! Būt par piemēru, jo viņi nespēj sekot tam, ko neredz acu priekšā. Bērni ļoti godīgi atspoguļo visus tavus feilus – uzreiz, bez filtra un laika nobīdes.

Esi labojusi savu uzvedību?

Nē. Redz, tā pa īstam mums var nodarīt pāri tikai tuvākie. Bērnus es mīlu ar beznosacījuma mīlestību, lai ko viņi darītu. Marijai ir jau 29 gadi, Robijam 19, mazmeitai Mīlai deviņi. Mani bērni ātri kļuva patstāvīgi. Viņi man ir mācījuši milzīgu pacietību, spēju balansēt starp ģimeni un karjeru – mežonīgi grūts uzdevums.

Šķiet, kādā sirds stūrītī tev tomēr ir gribējies būt vairāk mājas cilvēkam, bet tu to nespēj, jo personība nav tāda...

Jā... Ir sievietes, kurām izdodas to savienot. Laikam to paveikt ir vieglāk, ja blakus ir tā stiprā siena. Manā dzīvē jau ļoti agri izveidojies tā, ka daudz atbildības un rūpju esmu uzņēmusies pati. Tā ir aktrises profesijas ēnas puse – tu ļoti maz esi mājās. Ar meitu biju mājās trīs dienas, ar dēlu – trīs mēnešus. Marija piedzima, kad mācījos ceturtajā kursā. Kad Marijai bija gads, man bija pirmās lomas Dailes teātrī – un visas galvenās.

Nevarēji paņemt pauzi...?

Kāda pauze – esi izmācījies, jāsāk spēlēt. Tu nesies ar 220 kilometriem stundā, uz taviem pleciem ir tik daudz, ka nav pat laika aptvert, kas notiek. Tā ir taisnība, ka aktrises bērnus audzina pa telefonu – ja vien negrib viņus turēt ģērbtuvē. Marija nav uzaugusi aizkulisēs, un arī Robijs, paldies dievam, ne. Dēliņš piedzima 2002. gadā, tikko bija sākusies mana trešā sezona Jaunajā Rīgas teātrī. Ar Brīvo kritienu bijām Amerikā un Kanādā. Nu, kā var ņemt pauzi, kad viss notiek? Vēl nebiju izbaudījusi, kā ir, ja vari pateikt nē.

Bijām tā audzināti – aktieris nedrīkst slimot, tā ir profņeprigodnosķ. Ja ir bērni, tiec, mīļā, galā pati, izrādes nedrīkst ciest. Manā laikā ballītes bija līdz rītam, tagad aktieri pēc pirmizrādēm skrien mājās pie ģimenēm, viss mainījies uz labo pusi. Vairs netiek prasīta ziedošanās mākslas vārdā. Taču neviens nav atcēlis to, ka skatuve ir greizsirdīga. Uz pirkstiem varu saskaitīt aktrises, kurām izdevies veiksmīgi sabalansēt ģimeni un karjeru.

Vai ar Mariju tev palīdzēja mamma?

Mamma un māsa. Tas bija sestais gads Rīgā, līdz maniem četrpadsmit dzīvojām Siguldā, mamma visu mūžu braukāja uz Zinātņu akadēmiju Rīgā, tad viņai piedāvāja dzīvokli Zolitūdē. Jautāju: “Vai varēsiet man palīdzēt?” Mammai bija tikai četrdesmit. Viņa mani dzemdēja ļoti jauna, arī es un Marija bijām jaunas māmiņas. Mamma varēja strādāt mājās, esmu viņai parādā ārkārtīgi daudz pateicības. Palīdzēja arī mana māsa Lauma. Kad Marija piedzima, viņai bija tikai 11 gadu, viņas ir ļoti tuvas, abas apsolīja man palīdzēt, bet teica: “Bet tad, Agnese, nekādas ballītes”, un es arī neballējos. Man bija 20 gadu.

Tomēr nosacījums bija, un tu klausīji.

Kā varēju neklausīt? Turklāt ballītes man nebija ne prātā. Pirmajā sezonā piecas galvenās lomas, nospēlē izrādi un brauc mājās izgulēties. Marija bija fantastisks bērns, viņa to ļāva.

Vai arī paguvi mazliet patrakot?

Teātrī bija foršas pirmizrāžu, arī sezonas noslēguma balles. Kad 29 gadu vecumā iepazinos ar vīru, gājām uz Deco bāru Berga bazārā, tur bija foršas disenes. Man ļoti patīk dejot, arī ballēties patika, bet ne līdz rītam. Man patīk aiziet labākajā brīdī, nekad nepalikšu pēdējā. Dzīvē vispār jāprot aiziet laikā, no visa.

Piedzimi ar dāvanām – izcilu izskatu, labiem gēniem, talantiem, prātu un emocijām. Esi domājusi – vai tas ir liktenis, ka jūra nepašķīrās, lai tu izietu sausām kājām?

Vai ir sievietes, kurām pašķiras? Jā, apkopojot bilanci, mans ceļš varbūt ir bijis mazliet sarežģītāks un līkumotāks nekā vairumam citu sieviešu.

Ar šādiem dotumiem vajadzētu būt vieglāk.

Bet kas būtu vieglāk? Esmu domājusi – 18 gados uzvarēt skaistumkonkursā, nosēsties pie kārtīga ģimenes tēva rokas, kļūt par saimnieci lielā mājā, dzemdēt daudz bērnu? Es nekad savu izskatu neesmu uztvērusi kā valūtu, ar kuru man būtu pieejamas jelkādas priekšrocības. Man vienmēr bijis svarīgi realizēt savu potenciālu, nevis veiksmīgi iekārtoties.

Cilvēka dizains...?

Manas pēdējās studijas – uzzini komplektāciju, ar kādu esi nācis pasaulē, un tavs dzīves uzdevums ir šos resursus atklāt un pilnībā izmantot potenciālu. Mana skolotāja Darja Krastiņa izskaidroja, ka mans dizains ir piedzīvojumu meklētājs, cilvēks ķeceris, kuru vai nu mīl, vai ienīst, uz kuru projicē savas gaidas. Cilvēki, kuriem nepatīku, manī ierauga to, kas nav kārtībā viņos pašos. Esmu sieviete ar vīrišķīga prāta uzstādījumu. Ja es būtu vīrietis, tad jūras vilks.

Tam nav nekāda sakara ar mājās sēdētāju, peli, kas vāra, audzina bērnus un skatās pa logu, kad nāks vīrietis ar mamutu. Man vajag piedzīvojumus, draivu! Jau pirmajās attiecībās 17 gadu vecumā man tika dota tāda emociju gamma, tādi amerikāņu kalniņi, ka arī vēlāk šķita – dzīve ir tikai tad, kad ir salūts, svētki, prieks. Tam gan vienmēr paralēli nāk arī tumšā puse.

Gan augšā, gan lejā?

Tā ir cena. Citiem patīk mierīga rutīna, siltas zeķes, kāpostu zupa – tādu dzīvi nekad neesmu gribējusi. Es vēlos piedzīvojumus, ceļojumus, augstākās emocijas, un par to ir jāmaksā. Toties man bijusi fantastiska, piepildīta, aizraujoša dzīve, un nekad nebūs jānožēlo, ka kaut ko neesmu izdarījusi, pamēģinājusi, izbaudījusi. Kāds teiks – ārprāts, viņa nesas bez garantijām... Risks ir mans otrais vārds. Man patīk doties tur, kur nezinu, kā būs, jo tas mani izvelk no komforta zonas.

Kad Siguldā beidzām pamatskolu, visi bijām vienādā situācijā, atšķirība varbūt bija tā, ka man bija ļoti inteliģenti vecāki, tēvs – rotkalis, mamma – teātra zinātniece. Varbūt tā aizrautība nāk no vecvectētiņa, kuram Alūksnē bija velo un radio veikals, tur varēja nopirkt cigārus un arī pasūtīt mašīnu. Viņa sieva Olga brauca uz Parīzi pēc cepuru modeļiem, rādīja tos alūksnietēm – lūk, arī mani tas interesē. Ja pasaule ir tik liela, kāpēc sēdēt vienā vietā un iztikt ar mikro pasaulīti? Man Sigulda bija par mazu, un arī Rīga ir par mazu.

Esi dzīvojusi Krievijā, Amerikā, Itālijā – ko no šo zemju dzīvesveida esi paņēmusi, ko mācījusies?

Ļoti daudz! Man ir laba īpašība uzsūkt vislabāko, arī no sliktām situācijām un neveiksmēm. Maskava bija vislielākais izaicinājums, tikpat jaudīga kā Ņujorka. Maskavā iemācījos, ka darba spējām un izturībai jābūt visaugstākajā līmenī, jo uzvar stiprākie; tur vienkārši vajag močīt. Biju tur trīs gadus, bet sava darba augļus nesagaidīju. Lai gūtu atgriezenisko saiti, piedāvājumus, vajag vismaz piecus sešus.

Tev pietrūka pacietības?

Privātā dzīve atveda atpakaļ uz Rīgu. Arī Maskavas enerģija man bija mazliet par smagu. Es katram, kurš tur dzīvo, varētu uzcelt pieminekli. Tur var sasniegt ļoti daudz, jo tirgus ir milzīgs, bet tad jābūt pārcilvēciski stipram. Redzēju, kā aktieri strādā – no rīta mēģinājumā, pēc tam lidmašīnā – ja esi pieprasīts, tā ir. Man tas šķita mazliet par traku. Likās – vai tiešām man puse dzīves jāpavada sastrēgumā? Un metro, kur visi sēž drūmiem ģīmjiem, jācīnās par smaida izdzīvošanu?

Jā, man pietrūka Eiropas viegluma. Amerikā ir otra galējība – visi smaida, bet nevienu nekas neinteresē. Losandželosā visi tik pacilāti, labā fiziskā formā, neatceros, kad es vēl būtu tā savibrējusi ar vidi. Visi skrien, jogo, meditē – tas ļoti vieno. Savukārt Itālija sākumā likās par skaļu, bet mana dvēsele tur aizķērās uz palikšanu. Tur ir čils, dolce vita, prasme baudīt dzīvi.

Kādam itālim reiz vaicāju: “Kāpēc jūs esat tik priecīgi un visu tā izbaudāt?” Viņš atbildēja: “Mums vecāki no mazām dienām māca, ka pusdienas ir svētki, tāpat kā iziešana ar mammu un tēti uz restorānu.” Viņi mīl ģimeni un bērnus – savus un svešus. Tā pieķeršanās varbūt ir pat pārāk izteikta. Itālijā brīnījos, ka 45 gadus veci vīrieši dzīvo ar mammām. Nespēja atdalīties no vecākiem ir otra galējība.

Kā nonāci Itālijā?

2009. gadā mūsu valstī sākās krīze, līgumi sāka irt. Splendidā notika mūsu filmas I Want Your Girl pasaules pirmizrāde, manas attiecības jau bija izjukušas. Pēc darba Amerikā pēkšņi esi Rīgā, rudens, valstī krīze... Pasniedzu bērniem aktiermeistarību, piedāvājumu kino nebija. 2010. un 2011. gadā strādāju Teātra observatorijā, dublēju Maiju Doveiku, kura aizbrauca uz Argentīnu, Stellas lomā Ilgu tramvajā. Sākām mēģināt Januša Višņevska Vientulību tīmeklī – tā ir vienīgā izrāde manā dzīvē, kuru atcēla trīs nedēļas pirms pirmizrādes.

Viss juka un bruka. Precīzi atceros, kā sēdēju un domāju – ko darīt, ko darīt... Tas, ka aktrises dzīve repertuāra teātrī ir atkarīga no pavēles pie sienas, man šķita nepieņemami. Tāpēc jau kopš 2004. gada esmu neatkarīga, spēlēju tikai ārštatā. Ja kādas durvis aizveras, vienmēr rodas iespēja – es iepazinos ar savu itāļu draugu.

Kā?

Internetā.

Iepazīšanās forumā?

Daudz prozaiskāk – Linkedin, meklējot investorus projektam Kā apprecēties ar miljonāru. Pēc tam kad bija izdevies piesaistīt naudu Amerikas filmai, domāju, ka dabūšu arī šim projektam.

Iecerēts kā realitātes šovs?

Nē, vienas aktrises izrāde, monologs, viss notiktu viņas mājās, dabīgā vidē. Spēlētu mana draudzene aktrise Zane, rakstītu mana draudzene dramaturģe Kristīne, es biju aicināta kā producente. Plāns neizdevās, lai gan ideja bija superīga.

To pamanīja kāds itāļu biznesmenis?

Jā, investors. Sazinājāmies Linkedin, sākām sarunāties skaipā. Jūlijā viņš atbrauca ciemos uz Rīgu un uzaicināja mani augustā atvaļinājumu pavadīt Itālijā. Tur gājām haikingā un ļoti nopietni runājāmies par dzīvi. Man bija 39 gadi, mājās lielu plānu nebija, zināju, ka teātra štatā neiešu, jo, kad mani aicināja 2007. gadā, alga nenosedza pat manas kredītsaistības. Itālis teica: “Ja tev nav darbu Latvijā, brauc uz Itāliju, mācies valodu.”

Nodomāju – vai man ir alternatīva? Noskaņojums bija nelāgs, atrados diezgan zemā punktā. Jau septembra beigās biju Itālijā, sēdēju skolas solā un mācījos valodu. Lai gan varēju atļauties nestrādāt, nekad neesmu mācējusi aizbraukt pie kāda un vienkārši atpūsties. Pieteicos darbā pirmajā modeļu aģentūrā, kuru Milānā atradu.

Strādāji par modeli?

Jā! Nostrādāju divus gadus un sakrāju pamatkapitālu savam uzņēmumam Soulstones. Pēc diviem gadiem jutu, ka jāpošas mājup. Es jau arī nebiju pilnībā pārcēlusies uz Itāliju, katru mēnesi lidoju šurpu turpu.

Lidoji pie meitas?

Pie dēla, protams. Viņš vienmēr ir bijis Rīgā.

Nevis pie tēva Maskavā?

Nē, tur viņš nekad nav dzīvojis. Kad aizbraucu uz Itāliju, viņš palika pie vīramātes. Robijs brauca pie manis ciemos, un es vienmēr braucu pie bērniem – gan no Maskavas, gan Amerikas. Katru mēnesi.

Nav pārmetuši, ka esi par maz bijusi ar viņiem kopā?

Es pati to zinu. Viņi nav pārmetuši, tikai kļuvuši ļoti patstāvīgi. Tas nav vienkāršs jautājums. Mēs ar Aleksu vienmēr esam salāgojuši loģistiku. Protams, ne ar meitu, ne dēlu mums nav bijis vispārpieņemts ģimenes modelis. Par to esam daudz runājuši. Saprotu, ka dažos svarīgos brīžos neesmu bijusi klāt.

No Amerikas nav tik viegli atlidot, un tu jau nezini, kas bērnam ir sirsniņā. Tāpēc vienmēr bijis jautājums – vai tās lomas un filmas ir bijušas tā vērtas. Nav tā, ka es visur skrietu un pašmērķīgi kaut ko meklētu, es ļāvos iespējām. Varbūt došanās uz Maskavu nebija mana izvēle, to – tāpat kā citas manas izvēles – diktēja tā brīža nepieciešamība, bet apzinos, ka manā vietā daudzas sievietes izvēlētos palikt.

Protams, robežas ir trauslas.

Ļoti. Bērni to var iztulkot kā egoismu, un es to pieņemu. Viņi varbūt sapratīs tad, kad pašiem būs līdzīgas izšķiršanās. Esmu pret tādām izpausmēm kā: “Ak, es ziedojos tevis dēļ...” Tad bērns saka: “Vai es tev to lūdzu?” Cik ir tādu gadījumu. Cāļu mammas... Apbrīnoju sievietes, kurām tas ir viss dzīves piepildījums. Man bijis ļoti svarīgi arī realizēt sevi.

Tev nepietrūkst teātra, kino?

Esmu saistīta ar vienu lomu teātrī. Es nemāku savienot – kad mēģināju trīs lomas teātrī, cieta bizness. Tas prasa klātbūtni. Vai pietrūkst...? Nezinu, teātra ir bijis daudz, arī kino. Kad redzu filmēšanas laukumu, sirds vienmēr notrīs, lai kurā pasaules malā es to redzētu. Šad tad mani pasauc uz provēm. Tikko saņēmu uzaicinājumu piedalīties seriālā. Es priecājos par to, kas ir, nevis domāju par to, kā pietrūkst. Tikko Splendidā biju uz Benjamiņas pirmizrādi, man ļoti patīk skatīties uz kolēģiem.

Lielu piepildījumu dod darbs ar rotām, ir citi lieli plāni. Domāju, arī kino vēl nav pārvilkta strīpa. Ejot garām Jaunajam Rīgas vai Dailes teātrim, protams, sirdī kaut kas sagriežas, un tā būs vienmēr. Bet vai man tā pietrūkst? Es zinu, kādus resursus, laiku, spēku un enerģiju tas prasa. Man patīk, ka Latvijā uzņem arvien vairāk kino, bet redzu, ka visiem aktieriem lomu nepietiek. Man bijis tik daudz filmēšanu, vairāk gan Krievijā, tāpēc varu to prieku atstāt citiem.

Vai no pandēmijas esi guvusi kādas atziņas?

Jā, beidzot bija laiks apstāties un paskatīties, kas īsti esmu – cilvēks, kuram ļoti patīk būt noslēgtam, nepubliskam. Priecājos, ka nav jāiet uz pasākumiem. Pandēmijas laikā strādāju tik daudz kā nekad – pa 16 stundām dienā. Viss notiek attālināti – iepērku materiālu, menedžēju ražošanu, tad viss jānofotografē, jāliek mājaslapā. Kopš pandēmijas sākuma visu daru pati, jo vairs nevaru turēt lielu darbinieku galmu. Esam divatā ar asistenti, un ir cilvēki, kas strādā aizkadrā.

Beidzot varēju būt klusumā un mierā, veltīt laiku sev un skatīties iekšpus. Ui, cik daudz tur var atrast! Varbūt izklausās nesaprotami, bet to izbaudu arī tagad. No 2004. līdz 2019. gadam es katru mēnesi ceļoju, 15 gadus lidoju... Kad vairs to nevarēja, gulēju dīvānā – ā, cik labi! Noliku nost čemodānu, kas vienmēr bija stāvējis istabas vidū. Kad šoruden visi skrēja uz teātriem, kino, es – nekur. Es skrienu tikai sevī, man patīk.

Sevī skriet?

Mhm, sevī iekšā. Eju, skatos, dzīvojos ar savu labāko draugu – sevi. Visam aizrautīgi sekoju, bet vairs negribas aktīvi piedalīties.

Teici, ka tavi skolotāji bijuši arī tavi vīrieši. Tev bijušas satikšanās, kopā būšana, noteikti skaista un krāšņa, bet bijis arī daudz vientulības?

Nekad vairāk, kā es pati būtu gribējusi.

Drīzāk – vienatne.

Jā, man bieži ir tālo attiecību stāsts. Vīrietis ir kaut kur... Pieņemu, tā ir laba recepte, kā attiecībās izbēgt no stagnācijas, jo vienmēr ir atkalsatikšanās prieks. Esmu pieradusi tikt galā viena, man pašai ar sevi ir ļoti interesanti. Nesaprotu, kā var kaut ko uzrakstīt, ja ir ģimene un jārūpējas par bērniem. Tikai naktī, pieņemu. Radošam cilvēkam meklējumi notiek vienatnē, jo visi lielākie atklājumi notiek tieši tad. Kad pasaule apkārt ir skaļa, tas novērš uzmanību. Arī attiecības, jo tās vienmēr diktē kādas prasības.

Varbūt vīrieši nav izturējuši tieši tavu...

... pašpietiekamību? Varbūt. Man tas nav ienācis prātā! Jo liekas, ka ļoti labi protu būt arī savienībā, pārī.

Tev tagad ir attiecības?

Kā lai saka... Nedzīvoju kopā, bet attiecības ir.

No attāluma?

Iespējams, ka tā var teikt. Tagad vispār attiecību modeļi ir tik interesanti. Vīrieši nemaz tā nelaužas dzīvot kopā, uzņemties atbildību. Visiem patīk tā… Ciemoties.

Divas pašpietiekamas personības.

Jā. Mani tas pilnībā apmierina. Attiecību jomu gan pandēmija ietekmēja – daudzi, kas bija spiesti būt ļoti tuvu kopā, atdalījās. Un daudzi, kuriem gribējās būt kopā, netika viens pie otra. Man visu laiku ir kādas attiecības. Lielie attiecību kouči gan saka – ja nedzīvojat kopā, tās vispār nav nekādas attiecības. Es tā nedomāju.

Atceros raidījumu, kad pie tevis uz veikalu bija atnākusi skolniece, un tu viņai teici, ka skolā vajadzētu mācīt arī to, kā saprast vīriešus...

Uzskatu, ka skolā nemāca daudz vērtīgu prasmju. Pirmām kārtām – kā apieties ar naudu. Ne jau visi to apgūst ģimenē. Un nemāca arī psiholoģiju, to, kā izprast sevi un citus, attiecību veidošanu.

Ja neesam redzējuši kādu krietnu, godīgu attiecību paraugstundu, ir grūti orientēties, un nereti agrā jaunībā pieļaujam kļūdas, kas mēdz būt neatgriezeniskas. Tad kāpjam uz grābekļiem over and over again un sākam mācīties tikai tad, kad ir pilnīgas ziepes. Ne visiem ir drosme par to runāt. Manuprāt, mūsu lielākā problēma ir tā, ka informācija netiek nodota tālāk. Grāmatas pēcvārdā rakstu, ka tā domāta maniem mazbērniem un mazmazbērniem, gribu, lai viņi zina manu stāstu, lai saprot manas sāpes un prieku. Ja manas vecmāmiņas vai vecvecmāmiņas būtu man kaut mazliet pastāstījušas... Bet nē – latviešu sievietes par to, kas notiek ģimenē, klusē kā partizāni, jo tas ir noslēpums.

Varbūt pa pusteikumam...

Man pat pusvārdiem nestāstīja, bet tas būtu bijis tik svētīgi!

Ko tu teiktu pati sev divdesmitgadīgai?

Teiktu, ka nevajag baidīties, nevajag ļaut citiem stāstīt, kā tev jādzīvo – ka jāiet pēc savas vilkmes, sajūtas. Man tādu problēmu nav, bet zinu cilvēkus, kuri iet uz darbu, kas viņiem nepatīk, mokās un pat 50 gados nav sapratuši, kas īsti viņi ir. Šo to es ieteiktu sev darīt citādāk, bet lai tas paliek. Galvenais, nedzīvot citu sapņus, tikai savējos. Reizēm jauni cilvēki neizprot savu sūtību, neapzinās talantus – tas jāsaklausa kaut četrdesmit, piecdesmit vai pat sešdesmit gados. Par vēlu nav nekad – tā ir labā ziņa.

Piecdesmit esot jaunie trīsdesmit.

Tas ir pat cerīgāk, nekā es sev tiku stāstījusi. Varu teikt, ka esmu parūpējusies, lai mana veselība uz maniem piecdesmit ir tāda, ka jūtos labi savā ādā, ķermenī un arī prātā. Viss ir samērojies, sastājies vietās. Hormoni vairs nerausta un neliek veikt...

... stulbas darbības?

Pat ja kaut ko nostrādāsi, tad tāpēc, ka gribi, nevis tāpēc, ka tā iznāca vai diktēja hormoni. Nekad neesmu jutusi konkurenci ar jaunākām sievietēm, neesmu raudājusi pēc aizgājušās jaunības. Gluži otrādi, skatos, kā 52 gados spridzina Dženifera Lopesa, viņa ir brīnišķīga. Mans skaistākais vecums bija 35 gadi, ataudzēšu matus, un atkal būs tāpat.

Tev piestāv šādi.

Tauta prasa garus. (Smejas.) Man bija vajadzīgs apgreids – atbrīvoties no uzkrātās enerģijas, dabūt tīru, īsu galvu. Jā, tie 50... Jau sestais gadu desmits. Sardīnijā jogas retrītā mazliet par to pameditēju, un tas iedegās kā Jaungada spuldzīte. Domāju, ka tas ir traki tieši vienu dienu, nākamajā pamosties... Izskatās, ballītes šogad nebūs. Jau pagājušogad man to norāva.

Kādi ir tavi sapņi, mērķi?

O, lieli, un es kā manifestējošs ģenerators varu ar tiem dalīties. Manam zīmolam ir rotas, sveces, turbāni, tagad arī grāmata – šogad lielākais Soulstones projekts. Esmu ļoti aizrāvusies ar jogu un gribu sevi pamēģināt tajā lauciņā. Pēc 8. klases mans sapnis bija iestāties tērpu modelētājos, divus gadus stājos lietišķajos, gāju sagatavošanas kursos akadēmijā, man ļoti patīk skicēt un zīmēt. Esmu izdomājusi jogas tērpu līniju, kas derētu visu konfigurāciju sievietēm, viņas izskatītos slaidas. Vēl gribu apģērbu līniju ar akmeņu printiem – hūdijus, bikses ar rožu kvarca un akvamarīna apdruku maigās krāsās. Plānā ir uzrakstīt vienu smieklīgu grāmatu par visām diētām un praksēm, ko esmu izmēģinājusi – sākot ar rīsiem, griķiem, ūdens badošanos. Un par to rezultātiem.

Ar lielu smaidu – par to, cik kilogramu nogāja, cik pēc tam pienāca klāt...

Ko tu sev novēlētu?

Lai man nekad neapnīk dzīvot. Novēlu jaunus cilvēkus sev apkārt, aizraujošas idejas, superīgus ceļojumus. Galvenais ir neapnikt sev pašam, visu laiku sevi izaicināt. Ļaut, lai dzīve ved, tu ej tai līdzi, un viss ir viegli – kad vēl, ja ne tagad, to izbaudīt? Un vēl es sev novēlu labu veselību – lai varu joņot līdzi mazbērniem.