Ja bērns raud, viņš pieprasa uzmanību. Māmiņ, neuzgrūd atvasei savu stresu!
Bērni ļoti precīzi spēj lasīt informāciju no vecāku sejām un labi sajūt viņu emocionālos stāvokļus, tāpēc velti cerēt, ka atvase nepamanīs tavu satraukumu vai aizkaitinājumu. Labāk to nepieļauj vai iemācies novērst!
Visas antenas uz vienu
Stress neatklājas tikai veidā, kā runājam. Tas izpaužas, kā elpojam, kā kustamies, mūsu enerģētikā. Šo emocionālo stāvokli no tuviniekiem noslēpt ir grūti. Var, protams, radīt iespaidu, ka nekas nav noticis, un dažiem tas izdodas pat ļoti meistarīgi. Dzīvē jau bieži cenšamies parādīt sevi no labās puses, izskatīties pārliecinoši, nosvērti. Bet bērni ir īpaši jūtīgi attiecībā uz vecākiem, tāpēc viņus apmānīt ir visgrūtāk. Tuvāki vai tālāki cilvēki var skatīties uz māmiņu un teikt: “Viņa taču ir miera iemiesojums”, bet bērns jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Būdams kopā no sava pirmā dzīves brīža, viņš ļoti tiešā veidā izjūt mammas emocionālo stāvokli, un tas viņu ietekmē.
Līdz divu gadu vecumam bērni ir pilnībā atkarīgi no pieaugušajiem – no viņu mīlestības, rūpēm, no tā, vai tiks paēdināti, samīļoti, sasildīti. Visas viņu maņas burtiski kā antenas ir “uzstellētas” uz vecākiem. Nevar noliegt, reakcija ir arī pret tēti, jo arī viņš – balss, pieskārieni – ir atpazīstams, tomēr galvenā uzmanība koncentrēta uz primāro aprūpes personu, kas ir mamma. Izpētīts, ka mazulis, jau piedzimstot, sinhronizējas ar veidu, kā kustas mamma. Viņš kustas līdzi, ritms, kā zīdainītis kustina acis, zīž krūti, ir pieskaņots tam, kāds ir mammai.
Bērns ir niķīgs, raudulīgs, nemierīgs, bet vecāki nevar saprast, kas par vainu. It kā taču viss kārtībā, tomēr bērns jau pārdzīvo kaut kādu spriedzi, ko saņēmis caur mammu, kura pati īsti pat vēl nav sajutusi savu stresu. Bērns viņai to parāda. Bieži vien vecāki pat neapzinās, cik cieša ir šī saikne, kas gan ar laiku pamazām vājinās.
Bērniņam šis onkulis nepatīk…
Bērnam piedzimstot, visa tā uzmanība ir koncentrēta uz mammu. Pirmo dzīves gadu psihologi raksturo ar vārdu simbioze – tās ir savstarpēji absolūti atkarīgas attiecības. Mamma ar bērnu ir tā kā vienā emocionālajā telpā, un pētnieki uzskata, ka līdz 3–4 mēnešu vecumam bērns pat domā, ka ir viens un tas pats, kas mamma. Tikai pēc tam viņš sāk pamazām aptvert, ka tā tomēr nav, ka mamma var aiziet un nebūt viņam pieejama. Bērns zināmā mērā sāk apzināties savu ievainojamību, jo nav šā viena veseluma.
Līdz gadam emocionālā saikne ir ļoti cieša. Kāds tur brīnums – atnāk ciemiņš pie mammas apraudzīt zīdainīti, bet tas raud. Mamma saka: “Laikam bērniņam šis cilvēks īpaši nepatīk“, bet patiesībā viņš ne pārāk patīk mammai. Tā ir sekundes simtdaļa, kad mazulis paskatās uz māmiņu un “nočeko” viņas reakciju; ja tas ir smaids, arī bērns, visdrīzāk, atbild ar to pašu. Bet, ja mamma nav droša, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā, un viņš satraucas un sāk raudāt.
Tā ir izpausme, ka bērns nejūtas īpaši drošs par savu pamatmierinātāju; ja tas ir izsists no līdzsvara – kurš tad mani mierinās? Un tad bērns čīkst, īd, ķeras mammai kaklā, nepārtraukti grib, lai viņu ņem rokās. Ar savu nevaldāmo uzvedību viņš pieprasa uzmanību, pauž izmisumu. Viņš burtiski nelaiž mammu prom līdz brīdim, kad saņem to, ko gribējis, proti, mierinājumu. Tas uzlādē bērna drošības baterijas.
Mammai jāatjauno baterijas
Cilvēki, protams, stresu var pārdzīvot ļoti izolētā veidā, bet tad tas drīzāk ir depresīvas uzvedības pazīme. Ja mamma ir nevis satraukta, bet jau dziļi nomākta, viņa nespēj atbildēt uz bērna vajadzībām, un bērns pieņem, ka viņam pašam ar visu jātiek galā, nevienam palīdzību neprasot. Šis bērns izskatās patstāvīgs, bet faktiski viņš to dara aiz izmisuma.
Tā kā mammas patiešām ir cieši saistītas ar bērniem, protams, ir viens mirklis, kad viņas sāk justies izsīkušas, un ir vajadzīgs personiskais laiks, veids, kā par sevi parūpēties. Jo tikai tad, atgriežoties pie bērna, viņas pilnvērtīgi spēs dot to, ko viņam vajag. Pretējā gadījumā darbojamies ar tādām kā pustukšām baterijām un krītam viens otram stipri uz nerviem.
Lai bērnu mierinātu, jau ļoti agrā vecumā vajag ar viņu runāt – stāstīt, kas notiek. “Es esmu uztraukusies tāpēc, ka... Bet tu neuztraucies, mēs mēģināsim ar to tikt galā, tu vari būt mierīgs,” apmēram tā jāveido saruna. Mammai bērnam ir jāsniedz izskaidrojums tam, kas notiek, jo bērni ir ļoti jūtīgi attiecībā uz pieaugušo emocionālajiem stāvokļiem. Turklāt jau pats runāšanas fakts vien ir nomierinošs.
Ja mamma vēl bērnu sabar par to, ka viņš ir raudulīgs vai kaitinošs, lai gan tam pamatā bijusi spriedze, ko bērns pārņēmis no mammas, tad tās ir “double trouble” (no angļu valodas – dubultas nepatikšanas). Tas ir līdzīgi, kā vainot pašai sevi par to, ka esi stresā. Galu galā pati jutīsies vainīga par to, ka uzgāzi to visu bērnam un vairākkāršoji stresu. Būtu ideāli, ja mēs spētu savaldīties un to nepieļaut, bet vēl tādās situācijas vecāki var kalpot viens otram par labiem buferiem. Ja vīrs redz, ka sieva ir stresā, tad jācenšas pasargāt no tā bērnus. Mammai jādod nedaudz laika atjaunoties, lai nesagāztu to visu virsū bērnam. Ja tā tomēr noticis, vajadzētu iespējami drīzāk pieiet pie bērna un paskaidrot: “Es tev uzbruku, bet tas bija tāpēc, ka es biju nobijusies vai uztraukusies, tā nebija tava vaina, es tev atvainojos par to.”
Bērnudārznieks: es un mamma, izrādās, nav viens
Sasniedzot trīs gadu vecumu, bērni strauji mainās. Līdz tam viņš ar visu savu psihi un personību ir saistīts ar māti, bet tagad mēģina nodalīties un veidot pats sevi. Mammas to ļoti labi jūt, jo bērns jau var pats, savā nodabā, ir gatavs aiziet uz bērnudārzu, tas notiek dabiski.
Kad bērns iziet ārā no mājas, parādās cita vide, un viņš vairs nav tik primāri atkarīgs no visa, kas notiek ģimenē. Jebkura bērnudārza audzinātāja pateiks, ka bērns savu emocionālo noskaņojumu atnes no mājas. Pirmdienā, pirms kuras bijušas brīvdienas, kad laiks pavadīts kopā ar vecākiem, viņš atnāk mierīgs un ir brīnišķīgs bērns, bet, piektdienā, kad pa vidu bijusi darba nedēļa, vecāki ir skrējuši un nav snieguši bērnam savu uzmanību, viņš ir uztraukts un nemierīgs.
Tajā mirklī, kad bērns saprot, ka viņš ir kaut kas atšķirīgs, ka var izdarīt arī kaut ko, lai pats sevi mierinātu, viņš faktiski var sākt izrādīt līdzjūtību citiem cilvēkiem. Ja divgadniekam ir tikai viņa vajadzības un ja mamma ir uztraukta par kaut ko, tad viņš var būt uzvilkts vai dusmīgs par to, ka viņam neiedod to, ko vajag, taču četrgadnieks jau spriež citādāk. Viņš var sākt jau palīdzēt mammai, viņu mierināt un parūpēties par viņu. Tagad bērns jau zina, ko viņš var izdarīt, lai pats sevi mierinātu – kaut vai varbūt apēst karotīti cukura.
Ja bērns nevēlas iet uz bērnudārzu, tam pamatā ir stress, kam var būt divi cēloņi. Viņš var negribēt iet uz bērnudārzu tāpēc, ka tur ir stress, bet tikpat labi bērns atsakās doties uz dārziņu, jo viņiem negribas iet prom no mājas, kur stress ir par lielu, tāpēc bērns uztraucas un grib būt kopā ar mammu tajā mirklī. Labākā recepte mammai ir tā pati vecā patiesība – bērnu mierināt izrunājoties.
Skolas gadi
Jo lielāks bērns aug, jo mammas stress viņu ietekmē mazāk. Un tad ir viens mirklis, kad bērns var kļūt arī par atbalsta personu. Bet tas ir uz brīdi – viņam nedrīkst būt atbalsta personas lomas ģimenē. Protams, bērns var justies ļoti pagodināts, lepns un īpašs par tādu lomu, bet tas nav atbilstoši, bērns nekad no tā nav ieguvējs. Jo tā ir emocionāla nasta, kas nav viņam atbilstoša. Pieaugušam ir jāmeklē atbalsta personas pieaugušo cilvēku vidū.
Pirmsskolnieks ir ļoti, ļoti cieši saistīts ar ģimeni, pamatskolnieks līdz kādai 4. klasei – ļoti cieši, kad bērnam ir 10–11 gadi, viņš ir cieši saistīts ar ģimeni, bet pusaudža gados šis “ļoti, ļoti” ir mazinājies un viņā ir saistīts ar ģimeni. Stresa avoti arvien vairāk parādās ārpus ģimenes, tāpēc var gadīties tā, ka pusaudzis atnāk mājās un saka: “Paklausies, mamma, izbeidz man gāzt virsū savus stresus, tie uz mani neattiecas, ej un tiec galā pati.” Respektīvi, viņš jau lieliski spēj atdalīt un kognitīvi aptvert, ka mammas stress var viņu neskart.
Mierinājums – tas svarīgs joprojām, bet nu jau jāizvēlas cita forma. Jāsaprot, ka, atverot durvis, nedrīkst pusaudzim pieskarties, jo tad viņš kļūs dusmīgs. Pietiks, ja pateiksi: “Piedod, ka es tā darīju, tā nebija tava vaina.” Protams, ka bērns to dzird un novērtē, lai arī to neizrāda. Viņš klēpī vairs nelīdīs, tu nevari tā paturēt un viņu nomierināt. Bet pusaudža vecumā var sākt piedāvāt, piemēram, masāžas. Tas ir veids, kādā sniegt fizisku mierinājumu, kas sniedz labsajūtu un ir mūsu ķermeņa vajadzība. Pieskāriens ir apliecinājums emocionālai tuvībai. Glāsts var būt gan mierinājums, gan atvainošanās. Un tomēr svarīgi arī to pateikt vārdos.
Konsultēja psiholoģe Indra Majore-Dūšele
Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
