Naudas likumi, kurus tu gribēji zināt jau vakar. Finanšu ekspertes Karīnas Kulbergas ieteikumi tiešām strādā!

Formula, kas strādā

Lai gan nereti izvēlamies nedomāt par to, kādas ir mūsu attiecības ar naudu un kā tās sakārtot, stress, kas saistīts ar naudu, paslaukot šos jautājumus zem paklāja, neizzūd. Pētījumi pierāda, ka tieši nauda ir viens no lielākajiem stresoriem. “Nauda ir rīks drošības un brīvības sajūtai. Un, lai šī sajūta būtu, jāveido uzkrājumi,” skaidro Karīna Kulberga un piebilst, ka tas automātiski nenozīmē skrupulozu ikdienas tēriņu uzskaitīšanu un nemitīgu satraukumu, vai tērēts netiek par daudz. Formula, ko viņa piedāvā, ir pavisam vienkārša: 70 – 20 – 10. Attiecīgi 70 procentos ietilpst visi obligātie ikmēneša maksājumi un izdevumi, 20 procenti tiek novirzīti uzkrājumiem, atlikušie 10 procenti ir līdzekļi tā sauktajam wishlistam jeb vēlmju sarakstam – dzīves baudīšanai.

Būtiski – summu, kas paredzēta uzkrājumiem, Karīna iesaka tiem novirzīt jau algas saņemšanas dienā un to uztvert kā samaksu sev. Vislabāk, ja šim mērķim ir atsevišķs konts, kuram nav piesaistīta bankas karte. Ja 20 procenti liekas pārlieku daudz, sāc ar mazāku summu. Galvenais – dari to regulāri un vienmēr samaksā sev pirmajai, nevis paļaujies uz to, ka mēneša beigās kontā vēl būs līdzekļi, ko varēsi pievienot uzkrājumam. Padomā, cik lielu vietu tavā budžetā aizņem vēlmju saraksts. Bieži vien tieši uz šīs pozīcijas rēķina var palielināt uzkrājumus.

Labs paņēmiens, kā saprast, cik patiesībā ir obligāto izdevumu un cik daudz tiek tērēts vēlmju sarakstam, ir finanšu gavēņa mēnesis, ko Karīna ik gadu veic februārī. “Šis vingrinājums paredz vienu mēnesi apzināti sekot līdzi saviem izdevumiem un savā ziņā arī ievērot finanšu diētu ar mērķi apzināt obligātās izmaksas un piefiksēt, cik ātri ļaujos impulsa pirkumiem. Ar vēsu prātu izvērtēju, cik un kam esmu tērējusi un kāda būs mana formula nākamajam gadam. Vai man šis 70 – 20 – 10 strādā? Varbūt es varu uzkrāt nedaudz vairāk? Tā ir personīgo finanšu struktūra, ko sev izveidoju nākamajam gadam, lai nav jāuztraucas par to, ka tiek tērēts pārāk daudz.”

Tāpat Karīna iesaka sev godīgi atzīt, ka daudzi izdevumi, ko saucam par negaidītiem, tomēr ir paredzami. Tipisks piemērs – auto remonts, kas bieži vien ir pārsteigums, lai gan zinām, ka vismaz reizi gadā tas būs nepieciešams. Arī šādi izdevumi būtu jāiekļauj formulas 70 procentos, nevis jāsedz no uzkrājumiem. “Man negribētos, lai cilvēki par finanšu veselību domā kā par ātro diētu, jo būtībā tas ir foršs dzīvesveids. Un nevis ar mērķi kļūt par miljonāru vai parādīt kādam, ka tev ir daudz naudas, bet gan radīt sev drošības sajūtu par nākotni.”

Gribu, gribu, gribu!

Klupšanas akmens veselīgās attiecībās ar naudu ir impulsa pirkumi, kas nereti kļūst par atkarību, ar kuras palīdzību mēģinām risināt pilnīgi citas vajadzības – daudz dziļākas nekā konkrētā pirkuma utilitārā vērtība. Tev vajag kleitu tāpēc, ka tiešām vajag kleitu, vai vajag kleitu, jo esi piekususi un nogurusi un gribi sevi palutināt, un esi to pelnījusi? Ja tas jau ir mēnesī piektais pirkums, kuram tu pieliec birku – tāpēc, ka esmu to pelnījusi –, būtu jāmeklē dziļāki iemesli.

Impulsa pirkumus ir vieglāk ierobežot, paturot prātā, ka jāiekļaujas vēlmju sarakstam atvēlētajā summā. Protams, tas ne vienmēr strādā. “Ir divi praktiski padomi, kas palīdz neiekrist impulsa pirkumu lamatās. Viens, ko man ir devusi mamma, – nepērc uzreiz, bet “pārguli” ar to domu, un tas bieži brīnišķīgi palīdz, jo pēc dienas vai divām tu varbūt esi sapratusi, ka tev to salmu cepuri tik ļoti nemaz nevajag. Otrs – atbildi sev godīgi uz jautājumu, vai tu šo lietu pirktu divreiz. Vai tas ir prātīgi? Un prātīgi to darīt ir tad, ja vēlmju saraksta atlikums vēl ir diezgan liels.

Savukārt, ņemot aizdevumu, jāsaprot, ka tu ņem no nākotnes sevis. Īstenībā tu atņem no saviem nākotnes ienākumiem, un būtu jāizsver, vai, piemēram, pēc trīs gadiem tu būsi priecīga par to, ka tev katru mēnesi ir jāmaksā šī summa, kas nu jau ietilps tavos obligātajos maksājumos. Ar kredītiem noteikti nevajadzētu finansēt impulsa pirkumus. Ideālā gadījumā arī lietas, kuru vērtība ilgtermiņā krītas.”

Tavs drošības spilvens

Ir dažādi uzskati par to, cik lielam būtu jābūt drošības spilvenam. Nereti tiek minētas 3–6 mēnešalgas, kovida laikā daudzi teica – lūk, piemērs, uzkrājumam jābūt tādam, lai bez ienākumiem varētu iztikt gadu. Karīna Kulberga skaidro, ka te var vilkt paralēles ar sociālajām garantijām: “Jo nedrošāka un mazāk sociāli aizsargāta joma, jo lielākam jābūt uzkrājumam un drošības spilvenam. Latvijā, ja tev ir oficiāls darbs, par kuru ir maksāti nodokļi, atbalsts, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ir diezgan ilgs un labs. Savukārt, ja tu strādā nozarē, kurā viss var mainīties ļoti ātri un nekāds pabalsts tevi negaidīs, ar to ir jārēķinās, un uzkrājums jāveido lielāks. Jāapzinās sava situācija – cik lieli ir obligātie maksājumi, jo tie būs jāmaksā arī tad, ja visi striķi trūks un ienākumu vairs nebūs.”

Izplatītākais mīts par uzkrājumu veidošanu, ko Karīna Kulberga savā praksē novērojusi, – pieņēmums, ka uzkrājumus jāsāk veidot tad, kad ir ļoti daudz naudas. “Es vēl neesmu sasniegusi tādu labklājības līmeni, lai par to domātu, ir viena no populārākajām atrunām. Cilvēki domā – tad, kad kļūšu turīgs, es mācēšu apieties ar naudu, bet tā nepavisam nav – gluži pretēji. Ja tu proti pārvaldīt savus finanšu līdzekļus, tev ir daudz lielākas cerības kļūt turīgam vai vismaz iegūt miera sajūtu par nākotni.”

Karīnai bieži jautā, pie kādiem ienākumiem būtu jāsāk veidot uzkrājumus, un par to interesējas cilvēki ar ļoti dažādu ienākumu amplitūdu, arī tādi, kas patiešām nevar uzkrāt. “Mans aicinājums – tajā brīdī, kad tev pietiek ienākumu, lai dzīvotu labā, normālā mājoklī, ir ko ēst un vari apmaksāt visus rēķinus un kaut kas paliek pāri, ir laiks domāt par uzkrājumu veidošanu. Dabiskā tieksme – tiklīdz sākam vairāk pelnīt, vairāk tērējam, un tas ir okei, bet reizēm ar svaigu skatu jāpaskatās un jāsaprot, vai es to nedaru uz savas finanšu drošības un finanšu brīvības rēķina.”

Bet ko iesākt, ja no algas neizdodas atlicināt neko? “Katra situācija ir individuāla, un jābūt reālistiskiem – izdevumus var samazināt līdz noteiktam līmenim. Ja ikmēneša ienākums ir 400 eiro un tev vienai ir jāuztur trīs bērni, es pie labākās gribas nevaru izdomāt veidu, kā var kaut ko uzkrāt. Tā ir ļoti maza naudas summa, un ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais veids, kā tikt pie drošības, ir palielināt ienākumus. Taču nereti šādu apgalvojumu izsaka arī sievietes, kam atalgojums ir 2000 mēnesī; tad gan ir vērts paskatīties, kā budžets sadalās pēc 70 – 20 – 10 principa.”

Bieži vien arguments, kāpēc neveidot uzkrājumu, ir inflācija. Taču inflācija ir un pilnīgi noteikti būs. “Es nevaru iedomāties situāciju, kurā es teiktu – cik žēl, ka esmu uzkrājusi tūkstoti un naudas vērtība ir zudusi. Es labāk gribētu, lai šis tūkstotis man stāvētu skapī iepriekšējo piecu gadu kleitu izpausmē. Jebkurš uzkrājums, ko tu esi izveidojusi, palīdz radīt drošības izjūtu pat tad, ja cenas pieaug. Protams, pati par sevi nauda nekādu atdevi nenes, tāpēc tā ir jāiegulda, taču tas ir jādara tad, kad ir sasniegts zināms komforts – drošības spilvens; tad var domāt par kādu gatavu produktu, piemēram, par pensiju 3. līmeni. Ja tev nav uzkrājumu, nav jāskrien rīt pirkt akcijas. Sākumā jāizveido krāšanas kultūra, vēlmē pēc ātras peļņas mesties nevajag.”

Atkal strīds

Nereti nauda ir sāpīgs jautājums un viens no biežākajiem strīda iemesliem pāra attiecībās. Veicot nelielu aptauju savā Instagram platformā She owns, kur iesaistījās gandrīz 1000 sekotājas, Karīna noskaidroja, ka pilnībā atvērta modeļa, kas paredz simtprocentīgu atklātību par to, cik katrs no pāra saņem un kur tērē, nav gandrīz nevienam.

“Protams, būtu ideāli, ja mēs spētu būt līdz galam atklāti finanšu jautājumos, taču ir skaidrs, ka tīri cilvēcīgi gribas kaut ko paturēt tikai sev. Turklāt tērēšanas un  krāšanas ieradumi un prasmes pārim bieži vien atšķiras. Tas, par ko vajadzētu runāt, – kāpēc man ir svarīgi krāt. Kādu sajūtu es vēlos, lai šis uzkrājums man rada. Un lielākajā daļā gadījumu tas noteikti nav signāls par problēmām attiecībās, bet gan tiešām vēlme justies droši par savu un savas ģimenes nākotni.

Naudai būtu jākalpo jums un jūsu dzīves mērķiem, nevis īstermiņa vēlmēm. Apsēsties pie galda un pajautāt partnerim – kā tas varētu kļūt svarīgi arī tev? Iespējams, jāizvirza kopīgs mērķis, piemēram, krāt bērnu izglītībai. Pētījumi pierāda, ka, krājot konkrētam mērķim, sakrāt ir daudz vieglāk, un tas cilvēkus ļoti iedrošina, jo parāda, ka sakrāt ir iespējams. Ideālā versijā vēlams izveidot divus “groziņus” – vienu izvirzītajam mērķiem, otru – laipnībai pret sevi vecumdienās. Lai tā ir neliela summa, bet atlieciet to regulāri. Tā būs prakse, kas iedos sajūtu par ieradumu, un tas ir ļoti svarīgi.” Karīna Kulberga ir pārliecināta, ka veidot uzkrājumu var iemācīties jebkurš. “Mēs kļūtu par ļoti foršu sabiedrību, ja vēl šajā paaudzē iemācītos nesalīdzināties uz ārējā fona, tērēt tam, kas tiešām rada labsajūtu, un veidot uzkrājumus. Tad arī mūsu bērniem to būtu daudz vieglāk pārņemt, jo viņi to jau būs redzējuši.”

Interesanti

* Lielbritānijas apdrošināšanas sabiedrības Aviva veiktais pētījums parāda, ka labsajūtu un pašapziņu veido nevis naudas apjoms, bet gan sajūta, ka tu kontrolē naudu – kad ir skaidri zināms, kur nauda tiek tērēta, un tiek veidots uzkrājums.

* Pirms aptuveni desmit gadiem strauji populāra kļuva kustība FIRE (Financial Independence, Retire Early). Tās mērķis ir pēc iespējas ātrāk aiziet pensijā, tāpēc uzkrājums tiek veidots agresīvi. Daudzi kustības biedri ir sapratuši, ka šāds dzīvesveids, kura vienīgais mērķis ir krāt un gaidīt, kad tu beidzot būsi sakrājis tik daudz, lai varētu doties pensijā, nav baudāms un rada lielu stresu.