Kino un cenzūra. Rādīt kailus cilvēkus ir nepieklājīgi, ar emigrantiem problēmas

Savulaik proletāriešu vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins deklarēja: “Vissvarīgākā no mākslām mums ir kino!” Šī atziņa aktuāla bija ne vien boļševikiem Krievzemē, bet arī kapitālistiem otrpus okeāna. Kinomākslas lielā ietekme uz ļaužu prātiem bija acīm redzama, tās popularitāte strauji uzņēma apgriezienus jau pagājušā gadsimta sākumā.

Garīdznieki – galvenie cenzori

1909. gadā ASV tika izveidota Nacionālā Mākslas filmu atlases komisija (National Board of Review of Motion Pictures), kas klasificēja iesūtītās mākslas filmas. Te gan jāprecizē, ka komisijai ar cenzūru nebija nekāda sakara, tā tikai sašķiroja darbus dažādās kategorijās, lai kinoteātriem būtu vieglāk izvēlēties.

Pagājušā gadsimta sākumā visuzstājīgāk ietekmēt kino industriju centās katoļu baznīca, kas uzskatīja, ka Holivuda savās filmās ne vienmēr ievēro morāles un ētikas normas. Katoļu baznīcai pat izdevās panākt, ka tiek aizliegta režisora Kenelli filma Krustā sišanas spēks, turklāt vēl piedraudot izslēgt režisoru no baznīcas. Izvēršot kampaņu par kinematogrāfa garīgo un morālo attīrīšanos, katoļu baznīcas pārstāvji regulāri publicēja sarakstus ar vēlamām un nevēlamām filmām. Viņiem pievienojās arī citu konfesiju vadītāji, kas aicināja ASV valdību padarīt kinomākslu tikumīgāku un cēlāku. Garīdznieki atzina, ka šim izklaides žanram ir pārāk liela ietekme uz sabiedrību, tāpēc to nepieciešams ievirzīt vēlamā tikumības gultnē, lai cilvēkiem formētu pareizus dzīves uzskatus.

Laika gaitā kino kļuva arvien populārāks, tas piesaistīja miljoniem cilvēku. Reaģējot uz notiekošo, katoļu prese rakstīja: “Kinoteātri ir pieejami visiem – kulturālajiem un nekulturālajiem, nobriedušajiem un nenobriedušajiem, tikumīgajiem un netikumīgajiem, likumpaklausīgajiem un nepaklausīgajiem. Tāpēc kino veidotājiem jābūt ļoti uzmanīgiem, piedāvājot savus darbus skatītājiem.   

Ko var atļauties rakstnieks savā romānā, to nevar atļauties režisors savā filmā. Lasot grāmatu, cilvēka reakcija ir atkarīga no viņa iztēles spējām, savukārt viņa reakcija, skatoties filmu, atkarīga no attēloto personāžu spilgtuma. Daudzas epizodes, kas tieši vai netieši ir attēlotas grāmatā, ne vienmēr drīkst atainot filmā. Kino popularitāte, pieejamība, spilgtums un tiešums piešķir tam lielu emocionālu ietekmi uz skatītājiem. Tāpēc kino veidotājiem jāuzņemas liela morāla atbildība.”

Garīdzniecībai bija ļoti spēcīgi lobiji valdībā, un laika gaitā tās spiediens tikai pastiprinājās. Divdesmitajos gados 37 ASV štatos bija iesniegts vairāk nekā simts likumprojektu par kino cenzūras ieviešanu, un bija skaidrs – agri vai vēlu tas notiks. To labi saprata arī Holivudas pārstāvji, tāpēc paši uzņēmās izveidot morāles kodeksu. Pie tā strādāja Amerikas Kinofilmu producentu un izplatītāju asociācija (The Motion Picture Producers and Distributors of America, Inc.), kuru tobrīd vadīja republikānis Viljams Harisons Heiss. Tautā šo dokumentu, ko oficiāli apstiprināja 1930. gada martā, iesauca par Heisa kodeksu. Daudzas jau agrāk izlaistās filmas tika aizliegtas, citas – stingri cenzētas pēc jauniem standartiem.

Ļaunuma atmaskošana

Jāatzīst, Heisa kodekss vietām oda pēc pārspīlēta puritānisma un pat atgādināja padomju deklaratīvos tekstus ar aicinājumiem veidot cēlāku un gaišāku nākotni. Dokumentā bija skaidrots, ka kinomāksla piedalās nācijas dzīves veidošanā, tāpēc neviena kinofilma nedrīkst pazemināt auditorijas morālo līmeni. Kodekss uzsvēra, ka cilvēce vienmēr atzinusi izklaides nozīmi un tās vērtību gan fiziskajā, gan garīgajā attīstībā. Izklaide var būt gan lietderīga, gan nelietderīga, tāpēc strikti jānošķir izklaide, kas ved uz attīstību, no tādas, kas degradē un pazemina tikumības līmeni. Kodeksā bija rakstīts: “Izklaide ielaužas cilvēka personīgajā dzīvē un būtiski viņu ietekmē, tā aizņem cilvēka domas un jūtas, tā cieši saistīta ar visu viņa dzīvi. Tas nozīmē, ka šāda izklaide var stiprināt vai vājināt nācijas morāles principus. Māksla var būt gan tikumīga, gan netikumīga. Tā var gan celt, gan gremdēt.”

Kodekss stingri ieteica režisoriem veidot tādas filmas, lai auditorijas simpātijas nekādā gadījumā nebūtu nozieguma, ļaunuma un grēka pusē. Filmas nedrīkst izraisīt līdzjūtību pret noziedzniekiem un radīt vēlmi atkārtot tādus pašus vai līdzīgus noziegumus. Tāpat nedrīkst attēlot noziegumus visos sīkumos, kā arī pamācoši norādīt veidus, kā veiksmīgi to paveikt. Bija aizliegts attēlot noziedzniekus kā varoņus un tādējādi iedvesmot skatītājus uz noziegumu veikšanu, turklāt nedrīkstēja radīt iespaidu, ka noziegumi – tā ir ikdienišķa parādība. Kodekss vēstīja: “Arī tad, ja kinofilmā ļaunums vēlāk tiek atmaskots un sodīts, to nekādā gadījumā nedrīkst attēlot pozitīvā gaismā, tādējādi liekot skatītājam līdzi just un attaisnot ļaunumu. Tas var radīt situāciju, ka vēlāk skatītāji var aizmirst ļaunuma atmaskošanu un atcerēties tikai grēka pievilcību. Visas filmas laikā auditorijai skaidri jāsaprot, ka grēks – tas ir slikti, bet tikums – tas ir labi.”

Cenzūras kodeksā tika pieminēti arī garīdznieki – viņus nekādā gadījumā nedrīkstēja attēlot kā komiskus vai negatīvus personāžus. Un vēl filmās nedrīkstēja rādīt un pat pieminēt narkotikas. Nekādā veidā. It kā to nemaz nebūtu. Aizlieguma pamatojums bija vienkāršs – lai neradītu skatītāju interesi.

Kails cilvēks – tas ir nepieklājīgi

Atsevišķa sadaļa kodeksā bija veltīta seksa tēmai, uzsverot ģimenes būtisko nozīmi. Režisoriem tika ieteikts visādos veidos uzsvērt un popularizēt ģimenes institūciju un tās vērtības. Kodekss noteica, ka filmās nedrīkst morāli attaisnot laulāto neuzticību un labvēlīgi attēlot krāpšanu. Tāpat nebija ieteicams attēlot kaislīgus un ilgus skūpstus, kaislīgus apskāvienus, nepieklājīgas pozas un žestus. Kaislīgas mīlas ainas drīkstēja izmantot tikai īpaši retos gadījumos, kad citādi nebija iespējams. Bija aizliegts attēlot pavedināšanu un seksuālu vardarbību, atļauti bija vienīgi mājieni, ka kaut kas tāds ir noticis. Nedrīkstēja būt ne mazākās norādes par dzimumattiecībām starp baltās un melnās rases pārstāvjiem. Nebija atļauti nepieklājīgi izteicieni, lamu vārdi, nepieklājīgi žesti, rupjas dziesmas un anekdotes. Tāpat bija aizliegts nepieklājīgos un rupjos vārdos nosaukt pašu filmu.

Cenzori norādīja, ka pilnīgi nepieļaujama ir kaila cilvēka parādīšana. Arī daļēja atkailināšana nebija pieļaujama, ja tā bija nepieklājīga. Kodeksā bija rakstīts: “Fakts, ka kails vai daļēji kails ķermenis var būt arī skaists, vēl nedod morālas tiesības to izmantot filmā. Jāņem vērā, ka šis kailais vai daļēji kailais ķermenis var amorāli ietekmēt skatītājus. Kaila vai puskaila ķermeņa izmantošana tikai nolūkā radīt vizuālu efektu ir amorāla un nosodāma.” Vēl bija norāde, ka nav ieteicams izmantot caurspīdīgus tērpus. “Caurspīdīgi tērpi bieži vien izskatās vēl piedauzīgāk nekā pilnīgi kaila ķermeņa demonstrēšana.”

Pastiprinātu uzmanību cenzori pievērsa dejām. “Dejas, kas līdzinās seksuālām darbībām un tiek attēlotas, lai auditorijā izraisītu seksuālu reakciju, ir amorālas. Par nepieklājīgām tiek uzskatītas dejas ar izteiktām krūšu kustībām un tādas, kur ķermenis kustas, bet kājas paliek nekustīgas. Šādas kustības ir nepieklājīgas.” Filmās nedrīkstēja būt arī tiešas vai netiešas norādes uz homoseksuālismu un veneriskām saslimšanām.

Kad neder spalvainas krūtis

Ieviestā kodeksa dēļ gadījās arī visādi kuriozi, piemēram, Tarzāna lomas atveidotājam vajadzēja noskūt savas spalvainās krūtis, jo cenzori uzskatīja tās par nepieklājīgām. Ķibele gadījās arī slavenajai aktrisei Džeinai Raselai – cenzori aizliedza 1943. gadā veidoto filmu Ārpus likuma, kurā aktrisei bija galvenā loma. Ierēdņi uzskatīja, ka filmā pārāk izceļas Raselas krūtis. Strīdā ar cenzoriem iesaistījās filmas producents Hovards Hjūzs, kuram izdevās pierādīt, ka aktrises krūtis nav pretrunā ar Heisa kodeksu. Tādējādi filma tomēr nokļuva uz ekrāniem.  

Protams, daudzi filmu veidotāji nebija apmierināti ar uzspiesto cenzūru un lūdza pārskatīt kodeksu. Pirmās pārmaiņas sekoja jau piecdesmitajos gados, kad atcēla daudzus kodeksā noteiktos aizliegumus, piemēram, atcēla aizliegumu rādīt mīlestību starp dažādu ādas krāsu cilvēkiem. Drīkstēja attēlot arī ārlaulības attiecības, prostitūtas un vieglas uzvedības sievietes.

Amerikāņu kino cenzūras valnis pavisam tika pārrauts sešdesmitajos gados. Holivudas režisoriem vienkārši apnika smakt cenzūras žņaugos, turklāt viņi zaudēja konkurencē Eiropas kino, konkrēti – itāļu neoreālisma un franču jaunā viļņa filmām. Eiropas filmas bija ievērojami brīvākas un patiesākas. 1966. gadā kodeksu vienkāršoja un saīsināja līdz minimumam. Kodekss noteica, ka pats galvenais – lai filmās attēlotais būtu likumdošanas un labas gaumes robežās. Kā zināms, laba gaume ir ļoti plašs jēdziens, tur satilpst gandrīz viss. Cenzūras faktiski vairs nebija. Vairākās filmās parādījās agrāk nebijis titrs – tikai pieaugušajiem. Pirmoreiz tas parādījās filmā Kurš baidās no Virdžīnijas Vulfas?, kur  galvenajās lomās bija Elizabete Teilore un Ričards Bērtons.

Funkcionāri pret režisoriem

ASV ieviesto cenzūru tomēr nevarēja salīdzināt ar cenzūru Padomju Savienībā. Plašajā darbaļaužu valstī pats galvenais cenzors bija Josifs Staļins, kura varā bija ne vien cenzēt filmas, bet arī represēt pašus filmu veidotājus. Smagā cenzūras roka skāra arī ģeniālo režisoru Sergeju Eizenšteinu, kura filma Bruņukuģis Potjomkins vēl šobaltdien dažādos režisoru un kinokritiķu vērtējumos tiek atzīta par vienu no vislabākajām pasaules vēsturē. Eizenšteins bija radījis filmu arī par pionieri Pavļiku Morozovu, kas Padomju Savienībā bija teju vai kulta persona, jo bija nostučījis savu tēvu varasiestādēm kā kolektivizācijas pretinieku, tomēr visu tautu tēvam Josifam Staļinam šī filma nepatika. Viņaprāt, Pavļiks Morozovs filmā bija attēlots tik varonīgs, ka viens pats spēja aizvietot visu padomju varu. Filmu neizlaida uz ekrāniem, to nolika plauktā, bet vēlāk ugunsgrēkā tā gāja bojā.

Padomju funkcionāri ļoti greizsirdīgi raudzījās uz kinorežisoriem, jo uztvēra viņus kā konkurentus smadzeņu skalošanā. Bieži vien gadījās, ka ierēdņi iejaucās filmas veidošanas procesā un prasīja ieviest korekcijas. Partijnieki pat izdeva speciālus lēmumus, slavējot vai kritizējot kinomākslā paveikto. Piemēram, 1946. gadā CK politbiroja loceklis Andrejs Ždanovs organizēja CK sapulci, kurā tika pieņemts lēmums, ka filma Lielā dzīve ir politiski un mākslinieciski vāja.

Viens no cenzoru uzdevumiem bija gādāt, lai kaitīga ideoloģija netiktu ievazāta no ārzemēm. Trīsdesmitajos gados un arī četrdesmito gadu pirmajā pusē ārvalstu filmu iepirkšana gandrīz pilnībā tika apturēta, tikai rets ārzemju kinodarbs nokļuva uz ekrāniem. Padomju valdība uzskatīja, ka ārzemju filmas pārstāv kapitālistisko ideoloģiju, kas kaitīgi ietekmē padomju skatītājus. Tomēr pēc Otrā pasaules kara situācija mainījās – uz padomju ekrāniem nokļuva tā saucamās trofeju filmas, kas tika izņemtas no Vācijas kinostudijas UFA arhīviem. Filmas nedublēja, tām tikai pielika lakoniskus subtitrus – gluži kā mēmajās filmās. Šāds risinājums ievērojami atviegloja cenzoru darbu – titros ielika visu, ko uzskatīja par vajadzīgu. Padomju skatītājiem lielākoties rādīja vesternus, melodrāmas, mūziklus un piedzīvojumu filmas, kas neskāra politiku, tāpēc cenzoriem daudz darba nebija.

Protams, bailes no ārvalstu kaitīgās ideoloģijas saglabājās arī pēc kara, tāpēc turpinājās stingra kontrole. Piecdesmitajos gados iepirka galvenokārt sociālistisko valstu filmas un nedaudz arī itāļu un franču. Cenzori tās uzmanīgi attīrīja no pelavām, proti, izgrieza nevēlamās epizodes.

Vienubrīd PSRS kinorūpniecība tik tikko vilka dzīvību, jo Staļins uzskatīja, ka laba daudz nevajag. Tā sacīt, labāk mazāk, bet izcili. Turklāt inteliģences aprindās bija izvērsta cīņa pret kosmopolītismu, kurā apsūdzēja vairākus režisorus. Dažus atlaida no darba, citus apcietināja. Krasi samazinājās filmu ražošanas apjomi. Piemēram, 1952. gadā Padomju Savienībā tika uzņemtas tikai deviņas mākslas filmas.

Cenzoru bezkaunība

Padomju cenzūra mala savas dzirnavas atbilstoši konjunktūrai. Trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados režisoriem bieži tika aizrādīts, ka filmās nepietiekami izcelts visu tautu tēvs Josifs Staļins, toties Hruščova valdīšanas laikā situācija bija pilnīgi pretēja. Tas bija laiks, kad komunistiskā partija oficiāli nosodīja Staļina kultu un viņa īstenotās represijas. Bija jāpilda partijas direktīva – no padomju filmām jāizgriež epizodes, kas bija saistītas ar Staļinu. Reizēm režisori pat bija spiesti piefilmēt saviem darbiem jaunas epizodes. Tā gadījās ar Mihaila Romma filmām Ļeņins oktobrī un Ļeņins 1918  gadā – no tām izgrieza ainas ar Staļinu, bet vietā piefilmēja citas.

Kaut gan Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā cenzūras groži tika palaisti vaļīgāki, tās modrā acs palika nomodā. Tika veidotas redakcionālas kolēģijas un padomes, kuru ziņā bija vērtēt filmas un ieteikt režisoriem vēlamos labojumus. Reizēm šādas kolēģijas pagalam nomocīja režisorus un noveda viņus līdz izmisumam. Stingra kontrole sākās jau no scenārija apstiprināšanas, pēc tam vajadzēja saskaņot aktieru izvēli. Bieži vien režisoriem bija jāpārliecina padome un jāpierāda, ka vajadzīgi tieši tie un ne citi aktieri. Gadījās, ka režisors bija spiests atteikties no izvēlētajiem aktieriem un pakļauties padomes ieteikumiem. Kā savdabīgs rekordists cenzūras labirintos tiek minēts režisors Elems Kļimovs. Viņš divdesmit gadus taisīja filmu Agonija, kas vēstīja par Krievijā neviennozīmīgi vērtēto cara galmam pietuvināto Grigoriju Rasputinu. Filmas scenārijs neskaitāmas reizes tika pārveidots, jau sākot ar 1965. gadu, bet vēlāk, no 1974. līdz 1981. gadam, pēc cenzoru ieteikuma vairākkārt pārtaisīta pati filma. Tikai 1985. gadā Agoniju izlaida uz ekrāniem.

Reizēm padomju cenzori rīkojās īpaši bezkaunīgi – viņi ne tikai izgrieza epizodes no ārvalstu filmām, bet pat tās pārmontēja. Tāds skandāls izraisījās 1968. gadā, kad cenzori pārmontēja ungāru režisora Mikloša Jančo filmu Zvaigznes un kareivji. Neizpratni izraisīja arī cenzoru centība, kad viņi par 45 minūtēm saīsināja Lielbritānijas režisora Lindseja Andersona 1973. gadā uzņemto filmu O, laimīgais!, nomainot filmas jēgu un koncepciju. Samainot epizožu secību, par 32 minūtēm tika saīsināta arī itāļu režisora Bernardo Betoluči filma Konformists.  

Dažkārt ar veiklu dublāžas triku tika radīta pavisam cita jēga. Piemēram, Čehoslovākijas režisora Jaroslava Soukupa filmā Vējš kabatā kādā epizodē filmas varonis priecīgi sauca: “Tante man atsūtīja ielūgumu ierasties Parīzē!” Tā vietā padomju skatītājs dzirdēja tikpat jūsmīgu paziņojumu: “Es saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā!”

Īpašu uzmanību padomju cenzori pievērsa erotiskām ainām, kuras naski izgrieza. Korekcijas tika veiktas arī populārajā amerikāņu filmā Džezā tikai meitenes. Kaut filmā nebija atklātu seksa ainu, tur netrūka divdomīgu un pikantu izteicienu. Cenzori ar dublāžu tos meistarīgi likvidēja. Oriģinālā bija viens teksts, bet tulkojumā – jau pavisam cits.

Problēmas ar emigrantiem

Jūtamu iespaidu uz kino cenzūru atstāja septiņdesmitajos gados Padomju Savienībā iesāktā ebreju emigrācija. Sabiedrībā tika propagandēts uzskats, ka aizbraucēji ir nodevēji, tāpēc filmas, kuru scenārija autori vai režisori bija emigrējuši, vienkārši vairs nerādīja. Daudzas filmas pat vairs nedrīkstēja pieminēt ne periodikā, ne grāmatās. Emigrējušo aktieru un filmēšanas grupas pārstāvju vārdus izņēma no filmu titriem. Ja loma bija maza, epizodes izgrieza, ja liela, filmu nolika plauktā. Tomēr ne visas filmas varēja tā vienkārši nolikt plauktā – vairākas bija pārāk populāras, lai izliktos, ka tādu vienkārši nav. Piemēram, nevarēja izlikties, ka nav filmas Jātnieks bez galvas, kuras galvenā varoņa atveidotājs Oļegs Vidovs bija emigrējis uz ASV. Viņš redzams arī populārajās kinolentēs Fortūnas džentlmeņi un Sikspārnis.  

Jāpiemin arī populārais aktieris Savēlijs Kramarovs, kas pirms emigrēšanas no Padomju Savienības bija nofilmējies daudzās izcilās komēdijās. Vairākas filmas ar viņa piedalīšanos bija kases gabali, tos nevarēja tik vienkārši nolikt malā un vairs nerādīt. 

Vēlēšanos emigrēt Kramarovs izteica jau septiņdesmitajos gados, bet padomju funkcionāri viņam atteica. Šā iemesla dēļ aktieris pat krita nežēlastībā – viņu vairs neaicināja filmēties. 1981. gadā Kramarovs uzrakstīja vēstuli ASV prezidentam Ronaldam Reiganam un pasūdzējās par savu likteni – viņam neļauj ne filmēties, ne emigrēt. Izraisījās starptautisks skandāls, aktiera vēstuli vairākas reizes pārlasīja un citēja radiostacija Amerikas balss. Lai izvairītos no lietas tālākas iztirzāšanas, padomju vara atļāva aktierim emigrēt. Viņš atstāja PSRS un apmetās uz dzīvi ASV.

Padomju cenzūra savus nospiedumus atstāja daudzās filmās, arī populārajā televīzijas seriālā par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu. Piemēram, tikšanās epizodē Holmss jautāja Vatsonam, vai viņš jau sen atgriezies no Afganistānas. Tā kā tolaik padomju karaspēks bija iegājis Afganistānā, cenzūra uzskatīja par nepieļaujamu Afganistānas pieminēšanu. Epizode tika pārdublēta – vārda Afganistāna vietā tika teikts Austrumi un Austrumu kolonija. Savukārt komēdijā Briljantu roka namu pārvaldniece saka: “Es nebrīnīšos, ja atklāsies, ka jūsu vīrs slepus apmeklē mīļāko.”

Oriģinālā viņa teica pavisam ko citu: “Es nebrīnīšos, ja atklāsies, ka jūsu vīrs slepus apmeklē sinagogu.” Nezin kāpēc cenzori nosprieda, ka sinagogu labāk nepieminēt. Un vēl... Kad apgriezienus uzņēma Mihaila Gorbačova iesāktā pretalkohola kampaņa, no daudzām filmām grieza ārā dzeršanas epizodes. Šodien tas šķiet gandrīz neticami, bet 1987. gadā Centrālā televīzija neparādīja Likteņa ironiju jeb Vieglu garu. Cenzūra nosprieda, ka filma kaitīgi ietekmēs visus tos pilsoņus, kas saskaņā ar komunistiskās partijas kursu nostājušies uz atturības ceļa.