Kauns runāt: kāpēc mēs stigmatizējam tikai dažas slimības?

Kad uzzini, ka radinieks, paziņa vai darba kolēģis saslimis ar nāvējošu slimību, bieži vien pārņem neērta sajūta, kā par to runāt, ko viņam teikt, varbūt neteikt neko? Taču tā nav par visām slimībām, ja uzzinātu, ka cilvēks cīnās ar rudens iesnām, mūsu emocijas būtu daudz piezemētākas, vēsta portāls psychologytoday.com.

Bēg no lipīgām slimībām

Ne visas slimības ir sociāli stigmatizētas, un dažādas slimības tiek stigmatizētas dažādās pakāpēs. Kas to nosaka? Viens no faktoriem ir tas, vai slimība ir lipīga (piemēram- Covid-19). No lipīgām slimībām baidās ne tikai tāpēc, ka cilvēki nevēlas inficēties, bet arī ar to saistītām bažām par iespējamu darba zaudēšanu vai sociālo atstumtību (“ja saslimšu, no manis izvairīsies vai nevarēšu strādāt; ja saslimšu aplipināšu citus”)… Daži cilvēki pat apgalvo, ka izvairīšanās no inficēšanās ir ne tikai slimības aizspriedumu pamatā, bet to rada vēlme pasargāt citus cilvēkus no saslimšanas, neļaujot lipīgajai slimībai izplatīties tālāk.

Arguments ir tāds, ka mūsu ķermenis patērē daudz enerģijas, lai cīnītos pret infekcijām un slimībām, un dažreiz zaudē cīņu, tāpēc mums ir vajadzīga sistēma, kas palīdz mums no tām izvairīties. Mēs to varam efektīvi paveikt, izvairoties no cilvēkiem, kuri ir slimi vai kuri, mūsuprāt, varētu būt slimi (vai varētu saslimt).

Aizdomīgi simptomi arī biedē

Tas attiecas arī uz ne infekcijas slimībām, jo ​​arī nelipīgu slimību simptomi mums zemapziņā var šķist „lipīgi”. Tas bieži novērots, ja darbā vai mājās ir kāds cilvēks ar bālu sejas ādu, sliktu dūšu, nedaudz paaugstinātu temperatūru un nogurumu. Ļoti iespējams, ka viņam ir kāds vēdera vīrusa paveids, bet tikpat labi šādi simptomi var būt grūtniecei vai cilvēkam ar kuņģa problēmām. Mūsu aizsardzības instinkts bieži vien ir spēcīgāks par iedziļināšos simptomos un slimības vēsturē, un mēs automātiski vēlamies norobežoties no šāda cilvēka. Lai arī paši slimnieki ar šādu līdzcilvēku rīcību var tikt aizvainoti, slimības nepietiekama izmeklēšana sabiedrībai izmaksā dārgāk nekā pārmērīga slimības noteikšana.

Redzama slimība

Otrs faktors, kas ietekmē to, vai slimība var tikt stigmatizēta vai nē, ir tas, vai slimība ir fiziski acīmredzama (redzama no malas) — ādas slimības bieži tiek stigmatizētas daudz plašāk nekā neredzamas slimības, piemēram, kairinātu zarnu sindroms, tikai tāpēc, ka tās ir redzamākas. Ja varam slimības simptomus redzēt, mums slimība šķiet nopietnāka. Un, ja nekādi simptomi nav redzami, nav iemesla satraukties, ka arī viņi tiks „aplipināti”. Pārsteidzošs pētījums pat atklāja, ka cilvēki, visticamāk, saista cilvēku ar slimību, ja viņiem ir redzama atšķirība (piemēram, liela  dzimumzīme uz sejas), bet citādi ir zināms, ka viņi ir veseli, nekā tad, ja viņiem nav nekādu īpašu atšķirību, bet ir zināms, ka viņi ir slimi (piemēram, tuberkuloze).

Pats vainīgs

Treškārt, slimība, visticamāk, tiks stigmatizēta, ja tiek uzskatīts, ka kaites cēlonis ir indivīda vaina, neatkarīgi no tā, vai šī pārliecība ir precīza. Taču svarīgi izcelt, ka tas neattiecas uz nelaimes gadījumiem (trauma gūta autoavārijā), jo notikušais nav bijis personas kontrolē. Taču cilvēka kontrolē ir veselīgs uzturs, veselīgi paradumi. Ja kāds smēķētājs saslimst ar plaušu vēzi, tad viņš saņems mazāku empātiju, nekā nesmēķētājs.

Bez cerībām izveseļoties

Stigma ir spēcīgāka arī tad, ja tiek uzskatīts, ka slimība ir termināla vai deģeneratīva, piemēram, demence, kur cilvēka stāvoklis pakāpeniski pasliktinās. Slimības progresēšana var ietekmēt arī stigmatizāciju, jo pastāv iespēja, ka simptomi pasliktināsies, nevis paliks nemainīgi vai uzlabosies, izraisot lielāku stigmatizāciju un sociālo distancēšanos. Ir vairāki iemesli, kāpēc slimības var kļūt stigmatizētas, un, galvenais, daži ir balstīti uz neprecīziem uzskatiem, piemēram, par inficēšanos un atbildību. Sabiedrības veselības kampaņas var saasināt stigmatizāciju, ja tās uzsver atsevišķu dzīvesveida uzvedību kā sliktu veselību vai slimību cēloni.