Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Dakters Danilāns aicina latviešus saskatīt skaisto: "Nevis teikt, ka dekoltē par lielu, bet - varbūt krūtis smukas" 2

Intervijas
11. oktobrī 05:08 2021. gada 11. oktobrī 05:08
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Lai arī profesors Anatolijs Danilāns ir ārstējis daudzus sabiedrībā zināmus ļaudis, viņš neiegaumējot nodarbošanās vai dzīvesvietas, bet labi atceroties viņu zarnu traktu. Kā labās gribas vēstnieks viņš dodas pie cilvēkiem daudzviet Latvijā, lai stāstītu par veselību un kopā kaut ko uzdziedātu. Jaunībā viņš ar akordeonu esot staigājis pa galdiem…

Amerikāņu fiziķis un matemātiķis Frīmans Daisons ir teicis, ka visums dara visu tā, lai būtu interesanti. Šķiet, šis likums attiecas arī uz profesoru Danilānu. Ap viņu virmo labas domas un enerģija. Pāris reižu sarunas laikā viņa acīs saskrien asaras – viena ir par dziesmu, par otru lūdz nerakstīt. Viņš ir ne tikai gastroenterologs, bet domātājs, kuram ir ko teikt ne vien par medicīniskām, bet arī humanitārām lietām. Bez cilvēkmīlestības ārsts ir tikai laba mašīna.

Lai vecie nesēž uz krāsns

– Visās kopienās ir gudri, sirmi vīri, kuriem ir atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jums ir sajūta, ka jums tās atbildes beidzot ir?

– Jā, man diezgan pasen ir tāda sajūta. Vai varu uz visiem jautājumiem atbildēt, tā gan ne, bet uz daudz ko. Un prātīgāk nekā agrāk. Neņemot vērā vecumu un sklerozi, šī sajūta kļūst pat stingrāka. Jaunībā mani interesēja medikamenti, izmeklēšanas metodes, tagad vairāk velk uz filosofiskām pārdomām, dzīves gudrībām, kā ar sevi uzvesties... Bet tas mani neietekmē tā, ka kļūstu lielīgs. Mums derētu pamācīties no dienvidu zemēm, kur ir vecajo padomes; tās nav uzpērkamas. Es arī nerunāju sava labuma, karjeras, popularitātes pēc.

Foto: Rojs Maizītis

Latgalē paprāvas ģimenes dzīvoja kopā, vairākas paaudzes. Vai man kā jaunam puikam tā šķita, vai tiešām tā bija, ka jaunākie pieaugušie vecajiem teica – sēdi uz krāsns un netraucē! Šķiet, tagad esam kļuvuši drusku prātīgāki, varam kādreiz arī vecajam kaut ko pajautāt. Labā sabiedrībā visas paaudzes ir sakausētas. Ne tā, ka pieņem visu bez ierunām, bet arī neatstumj. Jūtu, ka cilvēki manī klausās, tāpēc varu to izmantot arī ārstēšanā.

– Kā domājat, vai spēja uzrunāt jums ir ielikta šūpulī? Varbūt no latgaļu saknēm – tur esot atvērtāki, sirsnīgāki cilvēki?

– Varētu būt, bet arī čiuļi mēdz būt atvērti un sirsnīgi (smejas). Gēnu ietekmei gan es ticu. Reizēm cilvēks ir atvērts, labs, bet tāds introverts, nav pavērsts uz āru, tāpēc šķiet nejauks, dusmīgs, īgns. Vēlāk ieskaties – vai dieniņ, viņš ir ļoti mīļš, tikai nespēj to parādīt. Mūsu ģimenē sarunāties ar otru – tā vienmēr tikusi uzskatīta par labu lietu.

– Vecāki jūs maziņu esot sēdinājuši pēdējā solā, un jūs sešu gadu vecumā jau trešās klases vielu bijāt apguvis.

– Pareizi, neviena muldēta vārda…

– Varbūt tas ielika pamatus tai jaudai un pašapziņai, kas jums dzīvē ir palīdzējusi?

– Varbūt mani gēni tā bija novirzīti…

– Uz izglītību?

– Noteikti. Bet svarīga ir arī blakuscilvēku ietekme.

– Tas, ka mazu bērnu novērtē.

– Jūs trāpījāt desmitniekā. Man bija aizņemts laiks – studijas, disertācija. Domāju, savus bērniņus es audzināju drusku aplam, sarunājos īsos vārdos – darīsi to, iesi tur… Skatos, kā tagad mani bērni ar mazbērniem komunicē, un uzskatu, ka gan meita, gan dēls ir mani apgājuši kā vecāki. Ne tik bieži jāpavēl, un galīgi esmu aizgājis no domas, kāda bija Latgalē, – ka bērniņš neizaugs labs, ja reizi pa reizei netiks nopērts.

Foto: Rojs Maizītis

– Jūs savus bērnus pērāt?

– Nē. Varbūt vienreiz – par pazaudētu pulksteni. Ar bērniem biežāk vajadzētu runāt kā ar pieaugušajiem. Arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēkiem ir dota unikāla spēja – domāt. Varbūt teiksiet – ko muldi, veco zēn, gotiņa, aitiņa, zirdziņš vai kāda slieka varbūt arī kaut ko domā…

– Vārna spēj izplānot piecus gājienus uz priekšu.

– Pareizi, bet cilvēkam ir cita kvalitāte – varam izvēlēties, par ko domāt. Ne tikai par to, ka gribas ēst, bet, teiksim, ka es dzīvošu laimīgi. Saprotu bažas, dzīve ir raiba kā dzeņa vēders… Es to daru un rekomendēju arī citiem – parunāt ar gudru cilvēku, pašam ar sevi. Padomā – tagad sākšu dzīvot laimīgi! Pirmajā mirklī stulbi skan, bet zinātnieki ir pierādījuši, ka tie, kuri spriež – es dzīvošu laimīgi –, tā arī dara. Katram gadās traumas, slimības, šķiršanās, bet viņi ir laimīgāki. Uz šīs zemītes dzīve ir viena. To, ka traktors uzbrauc, novērst nevaram, bet dzīvi laimīgāku padarīt var cilvēks pats. Dzīve nav slikta, var domāt par labām lietām, atcerēties jaunību, vēl kaut ko. Rekomendēju izmantot šo unikālo spēju.

Par labām un ļaunām idejām

– Kā domājat, dzīvniekiem laimes vai nelaimīguma izjūta ir pazīstama?

– Kaut kādas domas, instinkti, sajūtas jau viņiem ir.

– Kad kaķis, saulītē izgūlies, murrā, viņš droši vien ir laimīgs.

– Jā. Kā nu kuram tā dzīvīte iegrozās, tāpat kā mums, cilvēkiem. Bet viņš nespēj savās smadzenēs ielikt – tagad mainīšu savus drūmos ieskatus par dzīvi.

– Potenciāli cilvēks to spēj, bet reti kurš dara.

– Redz, cilvēkam ir arī unikāla spēja ietekmēt citus. Teiksim, ar valodu. Tagad es jūs ietekmēju, un, gribat vai negribat, arī jūs mani. Ja sāksim dziedāt, arī tas mūs ietekmēs, tāpat labas kinofilmas, raksti. Man prasa – profesor, kā jūs vienmēr tik apmierināts, smaidīgs? Visādi ir gājis, ne vienmēr pa gludu ceļu, visādas ķēpas ir bijušas, cilvēki miruši… Bet jābūt laimīgam, nevis jāvaid. Saka – lieli notikumi tautā noris, kad ir masu kustība. Es teiktu, ka tās ir muļķības, jo masas ir inertas.

– Drīzāk iekustina viens liels cilvēks?

– Varbūt bariņš. Ja nebūtu Einšteina, mēs vēl tagad kaut ko glupu muldētu. Citiem likās, ka viņš ir vājprātīgs, ilgu laiku izsmēja, bet, izrādās, pat viens cilvēks ar savu prātu var kaut ko mainīt. Aktīvie spēj iekustināt masas, tāpēc aicinu latviešu aktīvo daļu mācīt pārējos smaidīt, labi domāt, citos saskatīt arī skaistumu, ne tikai slikto.

Nevis teikt, ka tev dekoltē par lielu, bet paskatīties – varbūt krūtis smukas (smejas). Dānijā potējušies ap 80 procentiem iedzīvotāju. Manī rūgtumu radīja intervija ar latvieti, kura tur dzīvo jau 30 gadu. Kad viņai jautāja, vai ir potējusies, atbildēja – nē, es pagaidīšu… Cilvēkā var iepotēt arī sliktas domas. Ideja var būt arī ļauna, bet es esmu par labajām!

– Jūs arī no režīma cietāt – nepalaida uz Dienvidslāviju, jo dziedājāt leģionāru dziesmas.

– Kā tad, es tik pļāvu vaļā! Foršas, kāda vaina dziesmām, jaunam puikam patika.

– Tās vienmēr godos tika dziedātas?

– Jā, neienāca prātā, ka aizliegtas. Domāju, vēsturiski mēs esam stipri pabojāti. Padomju laiks arī mani ir bojājis. Komunisma ideja nav slikta – lai visiem tiek. Bet sanāca pavisam citādi. Absolūts stulbums, ko nevaru ciest, ka cilvēkus nevajag satraukt. Lai tikai neteiktu, cik miruši no kovida, labāk slēpt. Arī bailes neko nelīdzēs. Baidīties vajag akūtā brīdī – ja vilks skrien virsū, tad mūc!

– Vai jums ir bijušas autoritātes pasaules līmenī, lielie domātāji, kuri jūs iedvesmo?

– Man iedvesmo cilvēki ar neparastām idejām. Apbrīnoju tādas personības kā Hipokrāts, viņš daudz izmainīja cilvēku domāšanā. Apbrīnoju sportistus, kuri cīnījās, lai olimpiādē piedalītos arī kroplīši.

– Paraolimpiskajā sportā?

– Jā. Padomju laikā nabags ar savu krēsliņu nevarēja izbraukt no mājām, bet, ja arī parādījās, uz viņu rādīja ar pirkstiem.

Foto: Rojs Maizītis

Dakteri un māsiņas – sāpes satuvina

– Vai tas ir mīts, ka dakteriem vienmēr bijušas attiecības ar māsiņām?

– Daļēji varbūt taisnība, bet ne vienmēr. Redziet, kopīgs darbs, nelaime, bēdas un kopīga cīņa pie mirstoša cilvēka gultas…

– …satuvina?

– Nu, gribi vai negribi, jo nevari nepaļauties uz māsiņu, citu dakterīti, kolēģi. Tas varētu ko tādu sekmēt. Taču tas ir mīts, ka tādas seksuālas attiecības ir visiem. Es jau nesaku tik strikti, ka tikai ģimenes dzīve… Visādi gadās. Un kurā jomā gan tā nav? Domājat, ka inženieriem nav? Bet jā, dakterus tuvina kopīgā cīņa par cilvēka izdzīvošanu. Tā ir grūta, smaga, un, ja to dara no sirds, ja redzi, ka blakus cilvēks arī pārdzīvo, tad jūs, abi cīnītāji, satuvināties. Varbūt kādreiz iet pāri robežai, bet nevaru arī teikt, ka tas vienmēr ir slikti.

– Cilvēks ir vājš savās kaislībās, pārbaudījumos?

– Jā, bet arī stiprs. Ja tiek tam pāri. Kuram nevar gadīties? Bet tas nenozīmē, ka viņš ir vājš. Visādas kļūmes var pieļaut. Es pļāpātu, ja teiktu, ka esmu visgudrs un nekad neesmu kļūdījies. Man varētu teikt – ko muldi, tāds nav neviens!

– Jūs ar sievu Irēnu pirmajā kursā saskatījāties.

– Redz, kopā cīnījāmies. Domāju, ļoti labi – ieskaites, eksāmeni satuvina. Toreiz cīņa bija par izglītību, kā kļūt par mediķiem. Ne visiem tā notiek, citi sāk kasīties. Mediķi bieži savas profesijas ietvaros ģimenes dibina. Abi mani vecāki bija skolotāji…

– Ja izvēlies to pašu profesiju, tad savā ziņā arī uz pasauli skaties līdzīgi.

– Tā ir gan. Bet es jums pastāstīšu, ko no bērnības atceros. Mans tētis ar manu māti reizēm sāka kasīties par sīkumiem, un tas turpinājās vairākas stundas no vietas. Un es zinu, kādēļ – jo skolotājam savs uzskats jāiepotē bērniņam. Abi vecāki bija pieraduši, ka jāpārliecina, un cik tā darba – to pārmest uz vīru vai sievu. Es stāvu blakus un skaļi brēcu – tak beidziet tik muļķīgi strīdēties! Ne vienam taisnība, ne otram. Abiem pa daļai.

Man patīk ebreju anekdote: kāds aprunā kopējo paziņu, ka tas esot slikts, ebrejs saka – tev ir taisnība. Otrs par to pašu cilvēku stāsta, cik viņš labs, un ebrejs saka – jā, tev taisnība. Trešais nāk klāt – paklau, ebrej, kā tu tā? Par vienu cilvēku runājot, saki, ka abiem taisnība. Ebrejs saka – tev arī ir taisnība. Nu forši! Uz vienu un to pašu lietu var paskatīties dažādi, tāpēc cilvēkam ir domāšana, prāts.

– Tajā varam būt elastīgi?

– Un to vajag! Tad pamanīsi, ka neesi kaut ko pareizi darījis. Man patīk, ka cilvēks var ietekmēt otru ar savām domām, rīcību. Es nedomāju – poliklīnikā gara rinda gaida uz pieņemšanu, ko viņi grib… Tāda doma var rasties, ja esi nomocījies, apnicis, bet, ziniet, katrs cilvēciņš, kurš ienāk pie manis, man patīk. Ne tā, ka iemīlos – pasarg dievsmāte, nē! Bet redzu, ka viņš no manis vēlas palīdzību, un tas mani interesē, no sirds – kā to varu ar vārdiem, medikamentiem, pareizu rīcību, fiziskām slodzītēm, labu domāšanu.

Taču ar to ir drusku par maz, vajag to, pat īsti nezinu, kā panākt… Lai slimnieciņš pamana, ka es gribu viņam palīdzēt. Tā ir liela manas ārstēšanas daļa, ne tikai burvīgās zāles. Protams, vajag veikt analīzes, noteikt diagnozes. Ārstam daudz jāzina, tāpēc kalām anatomiju, fizioloģiju, lai būtu faktu materiāls. Tad var loģiski izsecināt – no gaitas, simptomiem. Un kā domājat, ko man grāmatā vajadzētu ierakstīt kā trešo?

– Empātiju?

– Intuīciju. Tā ir sen aizmirsta pieredze, smadzenēs noglabāta. Pamanu kādu vaibstu cilvēka ģīmī, ar prātu neapzinos, ka ziepes, bet intuīcija saka – paga, kaut kas nav labi... Intuīciju var iegūt tikai ar pieredzi, jaunam ārstam tā ir švaka.

Par dzejniekiem un zarnu traktu

– Jums ir skaidrāk noformulējies, kas ir netveramās substances? Talants, dvēsele?

– Man patīk, ka šie jēdzieni paliek īsti neizprasti. Saprotam, ka cilvēkam ir talants, bet kā viņš pie tā ticis? Slimnieks, nākot pie daktera, jūtas samulsis, nesapratnē, kas ar viņu būs, viņš domā, ka ārsts ir visu varošs un tūlīt visu sakārtos, bet tā nav taisnība. To varu ar 60 gadu pieredzi teikt – ir ļoti skaisti, ka kaut ko līdz galam nevaram aptvert, tā rodas cieņa. Domāju, pat nevajag censties, jo nav iespējams visu skaidri izzināt. Kas ir visums? Fiziķi saka – zvaigznes. Bet kas ir aiz tām? Kā var izprast, ka Zeme griežas ap asi, ap Sauli, arī kosmoss kustas, bet kas to kustina?

– Vai Dzejas dienas pamanījāt?

– Es dzeju bieži izmantoju lekcijās. Man patīk, ja ir kāda neparasta doma. Piemēram, Knuta Skujenieka parindenis – savu sakāmo izņem kopā ar protēzi, paskaties, notīri, papriecājies, ieliec atpakaļ un turi muti. Ja kāds nostāsta absolūtas muļķības, tas labi der. Varbūt tā nav superdzeja, bet mani ļoti pievelk, vairāk nekā gludas atskaņas. Protams, valodai ir nozīme. Man jau no bērnības labāk patīk, ja dzeja ir mūzikā – dziesmas. Raimonds Pauls ir superģēnijs, daudzām tautām tādas laimes nav.

Foto: Rojs Maizītis

– Radioraidījumā izvēlējāties Paula Zelta bizi – ļoti romantisku dziesmu…

– Vārdi skaisti, tā ir, ja divi mākslinieki viens otru papildina. Man operā un baletā ir grūtāk noķert sajūtas, bet manai sieviņai ļoti patīk. Man vairāk grāmatas, labs detektīvs, ja talantīgi uzrakstīts, padara dzīvi gaišāku. Mani nomāca fakts, ko nesen uzzināju – ka vācieši dzied biežāk par latviešiem. Koros, jā, bet mēs varētu iet pa ielu un dziedāt!

– To redzēju Venēcijā – cilvēki savās ikdienās gaitās ik pa brīdim uz ielas uzdzied.

– Tas rada noskaņojumu apkārt, tāds priecīgs ej tālāk.

– Ballītēs jaunībā jūs esot pa galdiem staigājis.

– Jā, es Latgalē biju muzikants. Man bija akordeons, citiem vijole, bungas, un tad mēs tur plēsām vaļā. Kolhoza kantorī cilvēki nāca dancot. Mēs kustīgi bijām, ar smaidu uz lūpām, varbūt jaucot tekstu (smejas), es brēcu ne īpaši attīstītā balsī, bet cilvēkiem patika.

– Tā var izvēdināt dvēseli. Jūsu pacientu vidū ir bijuši arī dzejnieki?

– Ir bijuši, jā.

– Ojārs Vācietis?

– Jā. Imants Ziedonis, arī Rimants, viņa dēls. Viņš mani intervēja, tāds interesants. Jāsaka, man ir tāda paraža, varbūt nelaime, bet es nemēģinu atcerēties pacienta profesiju, panākumus, taču dīvainā kārtā es atceros, kāda bija, teiksim, viņa šķērszarna. Kad viņš pēc laika atnāk, saku – bet jums tā kļuvusi labāka… Mute vaļā – kā atceraties? Es profesionāli iegaumēju, ka tā ir mainījusies – kļuvusi mīkstāka, sablīvējums pazudis.

– Pirmoreiz tādu terminu dzirdu…

– Šķērszarna? Nu labi – resnā zarna, stāv šķērsām. Toties es diezgan ātri aizmirsīšu, no kuras pilsētas viņš nāk, no kuras ielas. Pat tas, ka viņš ir dzejnieks, man nav primārais. Es drīzāk atcerēšos viņa zarnu traktu, lietas, kas viņam bija, kad pirms laika tikāmies. Tas man ir svarīgāk.

Mazais tārpiņš un Dievs

– Droši vien augāt katoliskā vidē.

– Jā, bet tajā laikā nedrīkstēja to rādīt, tad no skolotājiem meta nost, traks neesi! Reiz izbļaustījos par to, un tētis asarām acīs teica – dēliņ, nevienam nestāsti, nerunā... Viņš to lūdza, jo mums tad visādi varēja iet. Puika būdams, labi sapratu, ka tādi ir apstākļi.

– Ar jums netika pārrunātas garīgas lietas?

– Maz, jo baidījās, ka puika sāks aplamības darīt, tas bija liels drauds. Redziet, šādi uzaudzis, es neesmu fanātisks ticības turētājs, neuzskatu, ka jāiet, Dievs jālūdz... Īstenībā es šo to nevaru saprast. Pieļauju, ka varētu būt kas augstāks, bet ne jau vecītis, kurš sēž uz mākoņa maliņas. Ir daži jautājumi, uz kuriem nevaru atbildēt (smejas). Piemēram, dieviņš radīja cilvēkus, lopiņus, jūru, zemi…

– Nu arī baznīca sāk runāt, ka tas jāsaprot kā metafora.

– Labi, bet baznīckungi tomēr liek uz to, ka tas ir dieviņa pirksts. Varētu pieņemt, ka bija lielāka, gudrāka vara, kā sakāt – metafora, spēks.

– Gaisma, kustība, enerģija.

– Tā radīja cilvēku un tā tālāk… Bet kas radīja to gaismu? Enerģiju? Pajautā mācītājam – kas dieviņu radīja? Tabu! Faktiski atbildi nedod. Vēl es nesaprotu, īpaši katoļiem – lūgsimies dieviņu, lūdzu, lūdzu… Nu, kāpēc tāda liela vara jālūdz? Es, tāds mazs tārpiņš, cilvēks no apakšas, ko viņš radījis, un man jālūdz. Nu, kāds dieviņam prieks, ka es lūdzos, dziedu dziesmas? Domāju, drīzāk var parunāties – palīdzi…

– Tas tomēr liek domāt par biznesu. Lai mazais cilvēks nes meslus – naudā, graudā, vārdā.

– O! Mani arī šī doma neatstāj. To es no sevis nevaru atvairīt.

– Nav īsti humāni.

– Nu ja. Es nedalu cilvēkus kā komunisma laikā, kad ticīgais bija zemākas klases. Tā nedrīkst.

Foto: Rojs Maizītis

– Esat teicis, ka ticīgu cilvēku ir vieglāk ārstēt.

– Tas viņa dieviņš man palīdz.

– Var iesaistīt kā resursu.

– Jā. Bet es ticīgu cilvēku nekad neesmu uzskatījis par duraku. Taču es arī nevaru nolīdzināt līdz ar zemi un par galīgu nelgu pataisīt to, kurš izsaka savas šaubas par dieviņu. Man starp šīm divām versijām godīgāka šķiet trešā. Zināt, kāda?

– Iespējams, ka mēs vēl nezinām?

– Jā, vienā vārdā – nezinām. Man to ļoti bieži iznāk lietot. Ar slimnieku runājot, viņam palīdz, ja saku, ka kaut ko arī nezinu. Tad atrodu kaut ko citu, ko viņam teikt. Nu, kāpēc es saslimu, viņš prasa. Es analizēju, kāpēc, bet līdz galam nezinu, tad saku: bet es zinu ko svarīgāku – mēs to varam izārstēt. Viņš aiziet smaidīgs, un lietas, ko nevar zināt, paliek otrajā plānā. Šī godīgā attieksme tiešām palīdz. Nevar noniecināt nevienu, jo neesi tik visgudrs, lai varētu teikt, ka neticīgie ir muļķi, ticīgie ir muļķi, es tāds pa vidu. Ir jāļauj katram, kā viņš grib.

Man patīk, ja ticīgais no sirds tic, netēlo, negrib sev kādu labumu. Taču, ja varaskāri vīriņi sāk ticēt, lai dabūtu sev politisko kapitālu, tas man riebjas. Tāpat nevaru noliegt, ja kāds saka, ka ir tikai dabas likumi un nekāda dieviņa nav. Es viņam sniegšu palīdzību tikpat labi kā ticīgajam. Un tāpat ar šaubīgo.

– Varbūt mēs no cilvēces bērnības vēl neesam izrāpušies, īsti nesaprotam, nemākam formulēt, esam devuši visai vienkāršotu veidolu…

– Tā noteikti ir. Un lai dieviņš, liktenis vai mūsu šaubas dod, ka mēs no tā arī neizrāptos. Kaut kas bērnišķīgs ir labs (smaida).

Veselais nesveicina

– Redzēju, kā ar mazbērniem spēlējat futbolu, meitēns īsts zibenszellis – jūs no kājām notrieca...

– Jā, jā! Viņas man sportiskas.

– Teicāt, ka īsti nav bijis laika ar saviem bērniem parunāt…

– Es pats tā jūtos. Varbūt arī pietika, bērni labi izauguši. Bet kaut kā jau es viņus ar visiem saviem darbiem, slimniekiem drusku pastūmu maliņā. Varbūt varēju dot vairāk.

Foto: Rojs Maizītis

– Vai to reizēm mēģināt kompensēt, ar mazbērniem parunājoties?

– Es ļoti cenšos. Lai gan saprotu, ka viņiem vairs nav lielas intereses. Atceros, kā man pašam bija – vai dieniņ, vecais piesējās ar visādām gudrībām… Es tā nedaru, mēģinu ieinteresēt.

– Kaut ko kopā darot, vienmēr var parunāt.

– Jā, nevis skaitīt kārtējās pamācības, kuras jau līdz kaklam. Pasmaidi ar viņu, viņš būs priecīgs un tās ievēros.

– Novusu uzspēlējat, šahu?

– Tagad mazāk. Šahu spēlēju diezgan braši, Mihailam Tālam reiz iemasēju.

– Tiešām apspēlējāt?!

– Nu jā, ne jau turnīrā, bet tāpat uzspēlējām.

– Varbūt viņš ļāva…

– Nu, zināt… (smejas) Viņš nedeva atlaides, pasaules čempions. Es biju meistarkandidāts, veikli noupurēju dāmu, ko uzreiz nevarēja pamanīt, pats nobrīnījos, ka man tā doma iešāvās prātā, un viņš smaidīdams to pieņēma. Turnīrā ar Ģipsli, Latvijas čempionu, dabūju neizšķirtu. Kādreiz jau tā var – ja pozīcija ieveidojas.

– Ejat uz Daugavu peldēt?

– Nē, bet divas trīs reizes nedēļā kopā ar meitu eju uz treniņiem zālē. Tur ir rīki – pa celiņu skriet, pumpēties, ar hantelītēm un stieni pastrādāt. Stundu vai pusotru ņemamies līdz sviedriem, trenera uzraudzībā.

– Kā ir, ja dakterim pašam vai tuviniekiem kaut kas notiek? Spējat distancētāk, no zinātniskās puses paskatīties vai esat tikpat neapbruņots kā jebkurš cilvēks, kurš uzzina diagnozi?

– Arī es pieļauju kļūdas, kā par kovidu – pats sevi ārstēt nevar. Bet par attieksmi – jā, saprotams, ka netaisu kādas fantāzijas, visu analizēju.

– Varbūt jums ir grūtāk.

– Dažreiz grūtāk, bet gadās arī, ka vieglāk. Tāpēc arī kovidu ielaidu, vienkārši – pārāk gudrs, dakteris, kas tur, ka noguris, droši vien saaukstēšanās… Bet pašam sev diagnozi noteikt nav pareizi.

– Kādu laiku staigājāt ar nogurumu?

– Kādu nedēļu. Un tad smagi iegūlos. Noteikti uzreiz vajadzēja iet pie kolēģiem, kas, no malas raugoties, visu pareizi pateiktu.

– Esat teicis, ka dažas slimības ar laiku pāriet, piemēram, veģetatīvā distonija.

– Daudzas! Protams, ir arī fatālas, ar tām ir ļoti grūti. Ja pagūst izoperēt, apstarot, tās var apturēt vai tiešām izārstēt. Bet daudzas, kuras sākumā šķiet hroniskas, ar gadiem izzūd. To stāstu arī saviem slimnieciņiem – vairums funkcionālo slimību sirdī, plaušās un citur ar gadiem izzūd. Saku – es jums to izārstēju…

Foto: Rojs Maizītis

– Un viņš ir bezgala laimīgs, pateicīgs.

– Jā, droši vien es palīdzēju, bet izārstēja daba. Ir slimības, kas progresē. Audzēji ar gadiem vairāk rodas, asinsvadu pārmaiņas, jo jaunāki nekļūstam. Bet Latvijā zinu tūkstošiem cilvēku, kuriem slimības ir pārgājušas. Piemēram, viņš mani ļoti cītīgi sveicināja, ja nejauši satiku pie Āgenskalna tirgus, zināju, ka viņam sāp, funkcionālā slimība. Paiet gadi desmit, paskatāmies viens uz otru, un viņš paiet garām, vairs nesveicina.

– Vairs nav interesanti, jo nesāp.

– Man kļūst tik labi! Zinu, ka viņš ticis galā. Kāda laime!

– Ļaunā neņemat?

– Nē! Un tāpat neņemu ļaunā, ja mani sveicina. Kādreiz neatbildu, kaut ko domādams, noguris nepamanu, bet tas nav speciāli. Es to neuztveru kā apgrūtinājumu. Domāju, tā ir pietēlota lieta, ja stāsta – vai, cik man grūti, esmu populārs, nevaru pa ielu paiet, visi grib runāt, sveicinās… Viņi muld. Nekā tik grūta tur nav. Saproti otru cilvēku – viņš no sirds sveicina, kāda vaina?! Es ar smaidu atbildu.

– Mums tās siltās atvērtības trūkst.

– Jau stāstīju par gaišajām domām, kā tās pārmest citiem. No tā nevajag kautrēties. Sevi drusku paķēmot arī ir vērtīga lieta. Tā ir laba cilvēka īpašība, ja māk par sevi pasmaidīt, pat izsmiet – vai, kā iznāca! Tad būs daudz labāk. Nevis – vai, vai, ko tas cilvēks par mani nodomās…

– Esat teicis, ka nav trakākas lietas par kūku, bet jūs dzīvojat mājā, kas izskatās kā tortes šķēle.

– Esmu teicis gan – kūka nav laba tiem, kuriem ir lieka ķermeņa masa. Izrādās, ka, piemēram, treknu gaļu ēdot, ir grūti sadzīt liekās kalorijas, bet kūkā ir ogļhidrāti – vienīgā viela, kas pārvēršas taukos. Vajag censties tos sadedzināt – ar fizisko slodzi. Atnāk pie manis kāds ar lieku ķermeņa masu un saka – dakterīt, es ar medu ārstējos. Droši vien labas īpašības tam ir, bet viņam ar ogļhidrātiem ārstēties nevajadzētu, no tiem kļūs vēl apaļāks. Kūka ir kā narkotika. Šņabis ir labs, nepārsniedzot devu – 30 gramu tīrā spirta dienā sievietēm, 40 vīriešiem. To zinātne ir pierādījusi. Varbūt nevajadzētu to stāstīt, jo alkoholiķu ir daudz. Alkohola visļaunākā īpašība ir tā, ka tas veicina tieksmi.

Foto: Rojs Maizītis

– Cilvēks iedod mazo pirkstiņu…

– …un aiziet! Ir cilvēki, kuri var iedzert, vakarā pat zem galda pakrist, bet vienalga nenodzersies. Daudzi tā nevar. Tas pats ar kūkām – ja sāk dzīt uz saldumu, tad gribas arvien vairāk. Jā, kūka noņem apetīti, nespēku, bet tas nav labākais ēdiens. Ja sāc kleksēt par daudz, tad neko citu negribas. Neēd gaļu, olas, tikai kūkas. Ne ar ko nevajag pārspīlēt, arī gaļu nevajag rīt tonnām. Ja cilvēks slaids, ar hipoglikēmiju, noskrējies, spēka nav, maratonists, lai ieplēš kādu kūku – viņš to sadedzinās enerģijā.

– Ar ko šoruden nodarbojaties?

– Esmu atradis mediķim neparastu darbības sfēru – labprāt braucu pa dažādām Latvijas vietām. Ar sanākušajiem izrunājam par veselīgu dzīvesveidu – ēšanu, kustībām, slimībām. Lekcijas domātas ne profesionāļiem, bet tautai. Daudzi spriež, ka cilvēki, kuri nav beiguši medicīnas augstskolu, ir muļķi. Man ir cits uzskats – visi esam vienādi.

Labi, var nezināt kaut ko ļoti sarežģītu, bet viņam var vienkāršiem vārdiem pastāstīt, un man tāda spēja ir. To daru, sevi pārtraukdams, ar prieku, uzspēlējam, kādu dziesmiņu, uzdziedam, un viņi sev dabū to, kas vajadzīgs. Tas man tagad aizņem daudz laika, lai tiktos ar tiem, kuri interesējas, grib pareizi dzīvot.

– Jūs kā labās gribas vēstnieks…

– Man patīk. Protams, ir slimnieki, ārstēšana – Pulsā un Stradiņos. Drusku pieklusis ir darbs ar studentiem, kad būs, tad ņemsies.

Saistītās ziņas

Anatolijs un Irēna Danilāni nosvin kāzu 55. gadadienu
Lieckalniņa, Kaupers, Aišpurs, Danilāns - arī viņi saslima ar Covid-19
"Man patīk cilvēki, kuri pabijuši bedrēs" - profesors Danilāns par homeopātiju, laulības noslēpumu un savām lielākajām bailēm

 

Citi šobrīd lasa

Publicēti kadri, kā "reālās dzīves Tarzāns" piedzīvoja civilizāciju
Dakteris Jānis Zaļkalns: vai tiešām dzīvojam Sūnu ciemā, neredzot, kas notiek? 7
Bijušajam Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim atklāts audzējs
Skatīt visus komentārus

"Единственное, чего я хотела, - это упасть на диван": женщина прошла через все круги ада, пока целых 16 лет лечилась от болезни Лайма

Тамара Глоба составила гороскоп на ноябрь 2021 года: к чему стоит подготовиться знакам зодиака