"Tas bija ļoti skaists lēmums!" Lelde priecājas par ģimenes atgriešanos Latvijā

"Es esmu latviete pēc tautības, bet dzimusi un augusi Austrālijā. Dzīvoju tur līdz 7 gadu vecumam, bet pēc tam kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz Latviju, kur es beidzu skolu. 18 gadu vecumā es atkal laidos projām. Tiesa, šoreiz ne uz Austrāliju, bet Skotiju studēt. Padzīvoju arī Beļģijā un Kanādā apmaiņas projektos. 2013.gadā izlēmu, ka jāmet miers ārzemēm un jāatgriežas Latvijā," Lelde stāsta.

Vai nebija doma, ka jāatgriežas Austrālijā?

"Akūta doma tā nekad nav bijusi, jo es biju ļoti jauna, kad mēs [no Austrālijas] pārvācāmies uz Latviju. Grūti iztēloties, kā būtu dzīvot Austrālijā vienai. Kāpēc pieņemt tādu lēmumu, ja ģimene ir šeit?

Pirmo reizi Austrālijā apzinātā vecumā kā pieaugušais biju tikai pirms aptuveni 5 gadiem un tad atkal pagājušajā gadā. Tad uz mirklīti man uzplaiksnīja jokainas sajūtas, jo, neskatoties uz to, cik sen tur nebija būts un nebija dzīvots pieaugušā vecumā, tur viss likās pazīstams.

Šķita, ja būtu kaut kur jāpārvācas kaut kādu apstākļu dēļ, tad Austrālija noteikti nebūtu slikts variants. Tur vēl ir arī atbalsta tīkls: draugi, attālāki radinieki. Man liekas, ka vietai vairāk piesaista cilvēki, nevis ārējie faktori."

Vecāki vienojas izmēģināt dzīvi Latvijā

Leldes vecvecāki Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. No Vācijas DP (pārvietoto personu) nometnēm viņi nonāca Austrālijā un Anglijā. Tētis uzauga Anglijā, bet mamma - Austrālijā.

"Viņi satikās un dibināja ģimeni Austrālijā, bet viņiem mīlestība pret Latviju bija tik izteikta, ka viņi vienojās: ja Latvija atgūs neatkarību, tad jāizmēģina, kā ir dzīvot Latvijā." 

Kultūršoka elementi

Lelde arī pastāstīja par piedzīvoto, atbraucot uz Latviju dzīvot 7 gadu vecumā. "Es biju bijusi Latvijā arī pirms tam kā tūrists un ciemiņš pie radiem, bet 7 gadu vecumā pārvācos." No pašas atmiņām un ģimenes nostāstiem zināms, ka bija vairāki "kultūršoka elementi". Tie bija saistīti ar ļoti atšķirīgo sadzīvi un ikdienu. 

Piemēram, klimatiskie apstākļi Latvijā bija pilnīgi citādāki nekā Austrālijā. "Mazam bērnam tas bija milzīgs trieciens. Arī pieaugušajiem bija neparasti no tādas vietas kā Austrālija, kur raksturīgs karstums un citas pieokeāna klimata iezīmes, atbraukt uz šejieni, kur tajā laikā bija ārkārtīgi izteiktas ziemas.

Tas mainīja paradumus. Piemēram, mēs Austrālijā dzīvojām mājā ar dārzu un līdz ar to bija ļoti daudz iespēju pavadīt laiku laukā, kaut vai vienai pašai bizot pa dārzu. Turpretī šeit mēs dzīvojām dzīvoklī Rīgas centrā, un man liekas, ka kaut kādos brīžos pirmajos mēnešos, gados es drusku jūdzos nost, jo nebija iespējas izlikt enerģiju ārā tik ļoti."

Bieža skolu maiņa

Arī skolas jautājums bija aktuāls. "Maniem vecākiem šejienes izglītības sistēma likās citādāka. Protams, tā arī ir ļoti atšķirīga. Mani vecāki ir ārkārtīgi ieinteresēti izglītības jautājumos.

Viņi gribēja saviem bērniem to labāko, tāpēc viņi mainīja manas skolas diezgan bieži. Tajā vecumā tas likās pilnīgi nesaprotami un lieki, bet, protams, tagad es novērtēju, ka viņi to darīja manās interesēs un meklēja labāko."

Lelde priecājas, ka, neskatoties uz biežo skolas maiņu, ir izdevies noturēt draudzības no mācību laika. Tādēļ nevar teikt, ka tas bijis tikai pāridarījums bērnam. "Tā noteikti nebija!"

Draudzēšanos vajadzēja sākt no nulles

Austrālijā bērni skolas gaitas sāk krietni agrāk nekā Latvijā, un Lelde tur jau bija paguvusi sadraudzēties ar vietējiem bērniem. Latvijā draudzēšanos vajadzēja sākt no pilnīgas nulles. Tas nebija tik viegli, jo atšķirīgās valstīs dzīvojošiem bērniem bija dažādas intereses, viņi mita dažādās kultūrtelpās, viņi pat skatījās citas multenes un lasīja citas grāmatas.

"Atrast pirmo kontaktu bija neliels izaicinājums. Bet pamazām gan vecākiem, gan mums izveidojās draudzības, un viss ir stabilizējies," Lelde teica.

Viņas vecāki arī tagad dzīvo Latvijā. Ģimene dzimtenē atgriezās kuplākā sastāvā un starp atbraucējiem bija arī vecmāmiņas, bet patlaban viņas jau ir mūžībā.

Jauna pieredze ar sniegu

Lai gan daudziem šķiet, ka Austrālijā nav sniega, tā nav taisnība. Arī tur ir kalni, turklāt tie atrodas sasniedzamā attālumā no Melburnas, kurā dzīvoja Leldes ģimene. "Vecāki bija slēpošanas kluba biedri, un mēs pāris reižu bijām slēpot. Esmu redzējusi ģimenes mājas video, kur es slēpoju Austrālijā, bet es to ļoti labi neatceros."

Lelde bija redzējusi sniegu arī pirms atbraukšanas uz Latviju, bet viņa nebija piedzīvojusi, ka sniega sega un aukstums saglabājas vairākus ziemas mēnešus. "Tur es sniegu biju piedzīvojusi tikai ļoti īsas epizodes."

Tur, kur ir ģimene, man ir vislabāk

Leldei šķiet, ka Latvija ir laba vieta, kur dzīvot, un viņai ir žēl, ka daļa tautiešu kritizē savu dzimteni un dodas prom no tās. "Domāju, ka tur ir liels darbs ar sevi. Kādi aizspriedumi vai aizvainojums pret Latviju ir jāpārvar.

Es tiku audzināta riktīgi patriotiskā garā. Es gāju latviešu skoliņā no agra vecuma, un manī ieaudzinātais latviskums ir ļoti tradicionāls. Varbūt tas pats par sevi bija labs pamats.

Man ir arī spēcīgas ģimenes saiknes - tās bija liels vilcējspēks, kas lika atgriezties. Ar gadiem manī izkristalizējās vērtības un es sapratu, ka tur, kur ir ģimene, man ir vislabāk. Darbs vai citi faktori man ir salīdzinoši sekundāri.

Nevar sūdzēties, ka šeit būtu ļoti slikts dzīves līmenis

Man liekas, ka Latvijā ir fantastiskas darba iespējas. Algu jautājums varbūt ir stāsts par personīgajām vērtībām, bet, skatoties, kā dzīvo mani vienaudži un tuvinieki, man liekas, ka nevar sūdzēties, ka šeit būtu ļoti slikts dzīves līmenis.

Protams, tas ir ļoti atkarīgs no tā, kādas kārtis dzīve cilvēkam ir izspēlējusi, no kādiem apstākļiem viņš ir nācis un kādu karjeru izvēlējies. Es pati apzinos, ka varbūt esmu nākusi no diezgan priviliģētiem ģimenes apstākļiem."

Nav jāsēž milzīgos sastrēgumos

Leldei Latvijā patīk arī tas, ka viss ir ļoti sasniedzams. Pat dzīvojot pilsētā, dabas tuvums ir ļoti liela vērtība. "Citi mūs par to apskauž. Zinu draugus Londonā, kas nevar vienoties par vietu, kur satikties pilsētas ietvaros, jo katrs dzīvo savā pilsētas galā. Tur liela daļa ikdienas paiet, braucot transportā turpu šurpu. Man liekas, ka šeit mēs pat īsti nezinām, ko nozīmē sastrēgums."

Latvijā dzīvojošajiem ir izteikta ikdienas saikne ar dabu un dzīve norit salīdzinoši sezonāli. "Iet sēnēs un ogās mums nav nekas eksotisks, turpretim ārzemēs cilvēkiem ir jāmāca, ka ir normāli pašam iet un meklēt ēdienu.

Šeit tas mūsos vienkārši ir, mēs to darām un neesam zaudējuši elementāru cilvēciskumu. Tas ir skaisti. Man liekas, ka mēs esam pieticīgi tajā visā. Mēs esam lieli darītāji, nevis tukši runātāji."

Katrs deķi velk uz savu pusi

Vienlaikus Lelde saskata arī Latvijā uzlabojamas lietas. "Pēc dzīves ārzemēs man pašai ir pietrūkusi sajūta, ka Latvijā visi iet uz kaut ko vienu, ka sabiedrībā dodas palīdzēt viens otram. Man liekas, ka Latvijā ļoti bieži runā par to, ka mēs spējam krīzes situācijās būt vienoti un solidāri, bet ikdienā tas ļoti pietrūkst. Pēc noklusējuma mēs katrs ikdienā deķi velkam uz savu pusi. Zinu, ka daudzi to sauc par viensētnieka mentalitāti.

Tas bišķiņ traucē, jo ikdienā tev ir jāspēj ļoti pastāvēt par sevi un savām tiesībām." Piemēram, ja rodas jautājumi par nodokļiem un jāzvana Valsts ieņēmumu dienestam, tad ir ļoti precīzi jāzina, ko prasīt, lai viņi spētu atbildēt.

Pašam ar visu jātiek galā

"Latvijā viss ir ārkārtīgi atkarīgs no tevis paša un kaut kādos brīžos trūkst vai pieklibo sabiedrības atbalsts," viņa sacīja un atminējās, ka šādas izjūtas bijušas, sākot jaunus darbus. Lielbritānijā viņa bija pieredzējusi to, ka jauno darbinieku apmāca, viņam parāda, kā viss funkcionē, ievada kolektīvā un sistēmās.

Savukārt Latvijā piedzīvots, ka jauno darbinieku iemet neparastā vidē un gaida, lai viņš pats izķepurojas ārā. "Pašam ir jāzina, ko jautāt, kā noskaidrot, kas īsti jādara, kā strādā iekšējās sistēmas. Tas man ir personīgi sāpīgs jautājums," Lelde piedzīvojusi atbalsta trūkumu.

Patlaban Lelde strādā mārketinga un sabiedrisko attiecību jomā, kā arī nodarbojas ar tulkošanu. "Angļu valoda ir mans "selling point", stiprā puse. Man dzīvē ļoti paveicies, ka angļu valoda vienmēr kopš bērnības bijusi un es esmu bilingvāla. Latvijā tas ļoti, ļoti noder."

Brīvajā laikā Lelde raksta blogu Lifeinriga.com. "Tas ir mans veids, kā palīdzēt citiem, daloties ar savu un citu ļaužu pieredzi, atklāsmēm un atklājumiem. Mans ieguldījums, kas reizē arī pašai palīdzējis labāk saprast un pieņemt vidi un iesakņoties. Blogs ir ļoti saaudzis ar mani, tā ir redzamā manas identitātes daļa."

Miers Latvijā

Vai Lelde nolēmusi pavadīt Latvijā visu savu turpmāko dzīvi vai tomēr plāno doties uz kādu citu valsti? "Uz to es droši vien atbildētu citādāk, ja man jautātu pagājušajā gadā vai jautās nākamgad, jo tas viss ir mainīgs, bet šobrīd man ir miers un sajūta, ka nekas ļoti nevilina uz citām zemēm."

Protams, ceļošana pa pasauli un padzīvošana kādā citā valstī vienmēr iespējama. "Neizslēdzu iespēju vēl kaut kur citur padzīvot. Bet šobrīd ir labi te. Arī ģimenē neviens neplāno aktīvi doties prom, kas droši vien manī pastiprina mieru."

Padomāt, kāpēc braukt prom no Latvijas

Sarunas noslēgumā Lelde aicina Latvijā dzīvojošos ļaudis apzināties šīs vietas vērtību: "Tas ir stāsts par savu vērtību izkristalizēšanos. Būtu derīgi saprast vairāk, ar ko ir saistīts lēmums gribēt prom no Latvijas. Ja tas ir aizvainojums uz valsti, varbūt ar to var strādāt. Varbūt vienīgais risinājums nav aizbraukt projām."

Viņa mudina padomāt arī par to, ko latvieši iegūs, aizbraucot no dzimtenes. Nav tik viegli pārcelties uz svešu zemi un iedzīvoties tajā. "Dažiem noteikti izdodas momentā iedzīvoties citā kultūrā un pilnībā integrēties tajā, bet pārsvarā, man liekas, tas prasa ļoti lielu laiku. Varbūt aizbraucot tu kaut ko iegūsti, bet ļoti ticams, ka arī kaut ko zaudēsi.

Bez zaudējumiem neiztikt

Ir jāpēta aizbraukšanas iemesli. Mūsu ģimenē tas bija ļoti skaists lēmums, jo mūsos iekšā bija latviskums. Tas ir citādi nekā braukt uz pilnīgi svešu kultūru.

Tomēr arī mums bija zaudējumi, piemēram, jāatvadās no ļoti tuviem draugiem, kas bija veidojušies paaudžu paaudzēs. Protams, mēs joprojām esam kontaktā ar daudziem cilvēkiem Austrālijā, bet tās ir attālinātas attiecības."

Katram jāuzņemas atbildība par savu dzīvi!

"Gribas iedrošināt katru uzņemties atbildību par sevi, savu dzīves ceļu un izvēlēm. Man ir sajūta, ka bieži vien, izvēloties vainot citus, atbilde patiesībā ir jāmeklē sevī un savā attieksmē.

Nevaram no citiem, piemēram, valdības sagaidīt risinājumus ikkatrai situācijai. Manuprāt, sabiedrība strādā, ja katrs kaut ko no sevis dod, tikai tad var sagaidīt arī saņemt pretī," viņa rezumē.