Ciemos pie Lūriņas “Draudziņos”, kur kuplo Egliena aleja

Marita ar sirdi un dvēseli  darbojas Liepājas  teātra aktrišu folkloras kopā “Atštaukas” un vada Bērnu un jaunatnes centra teātra studiju “Karlsona bagāža”. Daudz laika un darba ieguldīts “Draudziņu” mājās, tās padarot skaistas un mājīgas, arī dārzs ir ģimenes lepnums. “Kas Jauns Avīze” vienā no atvasaras dienām ieradās ciemos un kopā priecājās par skaisti iekoptajām lauku mājām, kurās vēl zied pēdējie rudens ziedi.

Īsto vietu sajuta pēc pirmā skatiena

“Tas bija pirms apmēram divdesmit gadiem. Mēs ar vīru Uldi (aktieris Uldis Stelmakers, diemžēl aizgāja mūžībā 2014. gadā, noslīkstot jūrā Bernātos – D.E.)  un dēlu Edvartu  braukājām pa Liepājai tuvējiem laukiem. Vienas mājas mums likās par smalku, glaunu, citas – netīras, ar sliktu auru. Kad pirmoreiz iebraucām “Draudziņos”, es uzreiz sapratu – jā, šī ir īstā vieta! Mūsu nosacījumi toreiz bija, lai nebūtu pārāk tuvu kaimiņi, lai nav ciema centrs, jo mēs ar Uldi tolaik, aktieri būdami, jau visu laiku ikdienā bijām cilvēkos,” atceras Marita.

Iepriekšējie saimnieki šīs mājas bija nopirkuši pirms daudziem gadiem, bet viņiem liela ģimene un kļuva par šauru. “Kad mēs šo vietu izvēlējāmies, visapkārt bija dziļš mežs, bija mazs namiņš  un nosaukums “Draudziņi”. Arī senajās kartēs mūsu māja ir atzīmēta. Citi māju nosaukumi tepat tuvienē gan vairs nav realitātē. Kad nopirkām, dzīvojamā māja bija pussabrukusi, un mēs kā relikviju no tās vienā istabas sienā  iebūvējām vecās mājas ārsienas dēļus,” stāsta aktrise.

Šogad beidzot atļāvusies sevi palutināt, un mājā izveidota moderna vannasistaba ar apsildāmu grīdu – pirms tam gan mazgājušies kā senos laikos, visbiežāk pie akas.

Zemes platība ir viens hektārs, tajā ir tikai zaļa zālīte, skaistumkrūmi, puķes, koki. Stādījuši arī augļkoku dārzu, bet diemžēl ne visai labi augot.

Neaizmirstami Ziemassvētki

“Ziemās mēs “Draudziņos” nedzīvojam, jo kādreiz bija tādas ziemas, kad te nemaz nevarēja iebraukt. Pērn kovida dēļ es gan te visu gadu nodzīvoju, bija pamatīgs sniegs. Pedagogiem tad bija iespēja attālināti mācīties, un es beidzu trīs mēnešus ilgus datorkursus. Tāpat kā jaunībā daudz lasīju, braukāju uz Liepāju, uz darbu. Laukos dzīvojot, nekad man darba nav trūcis, nav garlaicīgi, kopā ar dabu esot, tad cilvēks nejūtas vientuļš,” uzskata liepājniece un otaņķniece vienā personā.

Ditai ar vīru Mārtiņu Eglienu ne vienmēr aizņemtības dēļ teātrī izdodoties šurp atbraukt. Kad kovida dēļ teātrī bija mazāk darba, Dita, Mārtiņš, viņu septiņgadīgā meita Grēta un Maritas 91 gadu vecā mamma Elita pagājušajā gadā kopā šeit sagaidījuši neaizmirstamus Ziemassvētkus ar pašu pušķotu egli sētā. 

“Mums visu laiku nāk īstais Ziemassvētku vecītis, tas sākās jau tad, kad Dita vēl bija maza meitene. Kad Dita un Edvarts bija mazi, svētki mums bija Liepājas dzīvoklī, un vecīšu lomās bijuši arī Liepājas teātra aktieri Edgars Pujēns, Edgars Pujāts, Jānis Kuplais. Dēls Edvarts 14 gadu vecumā man pavaicāja: vai būs vecītis? Kad atbildēju, ka nebūs, atcirta: vai tu man gribi sabojāt visus Ziemassvētkus?” pasmaida Marita.

Kārtīs izlikties piepildījies

Ritējuši gadi, Ditai piedzima Ernests, tad Grēta, un vecītis tā arī nav dabūjis aiziet pensijā. Kad Grēta bija vēl maza, parasti šie skaistie svētki svinēti Rīgā pie Ditas ģimenes. “Pirmoreiz, pirms 16 gadiem, gan visi pulcējāmies “Draudziņos”, un toreiz Dita svinīgi paziņoja, ka gaida ģimenes pieaugumu. Tie bija īpaši svētki,” silti nosaka divu mazbērnu vecmāmiņa.

Ernestam jau ir piecpadsmit gadu, viņš turpina izglītoties pamatskolā “Rīdze”, Grēta izturējusi milzu konkursu Rīgas Doma kora skolā un šoruden sākusi mācības.

Maritas dēlam Edvartam Stelmakeram ir jau 29 gadi, viņš mīt galvaspilsētā, ieguvis maģistra grādu, pēc izglītības ir klīniskais psihologs, vēl iegūst psihoterapeita kvalifikāciju, ir arī pedagoga sertifikāts.

Marita ļoti lepojas ar bērniem un mazbērniem. “Es kādreiz, senos laikos, izliku sev Taro kārtis. Tās man rādīja, ka vecumdienās vienīgais prieks, laime un mierinājums būs mani bērni un mazbērni. Izliku kā spēli, bet tās arī rādīja, ka kaut kāda nelaime man nāks pār jūru – vīrs Uldis taču noslīka,” Marita kļūst domīga.

Tradīcija satikties vasaras vidū

Skaistā laikā, 19. jūlijā, Ditas un Mārtiņa dēlam Ernestam ir dzimšanas diena, un tad ir ikgadēja tradīcija, ka visi svinētāji sabrauc “Draudziņos”, puse no Liepājas, puse no Rīgas, arī Ditas tētis, Nacionālā teātra režisors un aktieris Valdis Lūriņš ar savu dzīvesbiedri.

“Es tagad gandrīz gadu sakarā ar kovida situāciju neesmu bijusi Rīgā. Agrāk gan daudz braukāju, skatījos teātru izrādes, braucu uz bērnu teātru režisoru semināriem, devāmies uz skatēm,” klāsta Marita.

Aktieriem īpaši pagājušais gads nebija viegls, bet Marita spriež, ka Ditai ir ļoti liels spēks, viņa ar visu tiekot galā. “Nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa sūdzētos, ka kaut ko nespēj. Es vairāk pie viņas uz Rīgu braucu, kad mazdēls Ernests bija mazs un Ditai bija darbs, izbraukumi. Tagad ir citi laiki, un Grētai bija aukles. Znota mamma Anna Egliena arī palīdzēja. Viņa tāpat ir ļoti aktīva, izveidojusi Lubānas novadā, Indrānu pagastā, novadnieces, dzejnieces Broņislavas Martuževas fondu, dzejas klēti, tur brīnumu lietas notiek, man gan nav laika aizbraukt. Tagad viņa ir pensijā, un visu laiku aizņem šis fonds.”

Laiks atgriezties pie grāmatām

Rosīga ir arī Marita, darbojoties “Atštaukās” un vadot “Karlsona bagāžu”. Studijai vienmēr bijis virsuzdevums – katru gadu iestudēt izrādi, kuru parādīt Ziemassvētkos. “Karlsona bagāža” ik gadu piedalās Latvijas mēroga bērnu teātru skatēs, kur bieži iegūst 1. pakāpes diplomus, spēlējuši teātri Vērmanes dārzā  dziesmu svētku laikā. Pērn gan pandēmija iegrieza.

“Kovida posmā man atlika brīvs laiks, un  es atgriezos pie mīļas jaunības gadu nodarbes – grāmatu lasīšanas. Man ir diezgan liela bibliotēka gan Liepājas dzīvoklī, gan “Draudziņos”, tagad arī izdod daudz interesantu grāmatu, gribas visu izlasīt,” teic Marita.

Šopavasar dārzā gan maz ko iestādījusi, jo sāpēja sirds – pagājusī ziema bija tik barga, daudz loloto rožu aizgāja postā. “Šogad nevienu jaunu rozi neiestādīju, divdesmit gados tā ir pirmoreiz,” nosūkstās “Draudziņu” saimniece.

Pirms trim gadiem viņa sākusi apsaimniekot siltumnīcu. Dēla draugs un bijušais klasesbiedrs, kurš dzīvo Neretā, izdomājis, ka Maritai tādu vajag, atvedis un uzstādījis. Sarīkoti pat spāru svētki, nolaistījuši plēves un dzēruši atklāšanā šampanieti. Tagad aug tomāti, bet pavasarī Marita kastītēs sasējusi puķu sēkliņas, vēlāk pa visu dārzu izpiķējusi, un vēl tagad zied.

Ditas kafejnīca zem dižā ozola

“Mana vājība ir rododendri. Dita, kad ieraudzīja, kā tie zied, teica: “Beidzot es saprotu, ko tu vari ņemties un auklēties ar šiem ziediem!” Man ir arī baltās akācijas, tās zied un smaržo, bet, kad nobirst, ir kā Imanta Kalniņa dziesmā “Akāciju palags”. Zeme ir balta un smaržo,” stāstītāja  kļūst romantiska.

Pats lielākais “Draudziņu” lepnums ir  pagalmā augošais milzu ozols, tam noteikti ir vismaz 100 gadu. Marita smej, ka Dita nopirkusi galdu un krēslus, un otrā pusē zem dižā koka iekārtota pašmāju kafejnīca “Zem ozola kuplajiem zariem”. Turpat līdzās novietota veca dārza ķerra, piestādīta ar puķēm – konkurencei “Kafejnīca pie tačkas”.

Stādīja eglītes, kad dzima mazais Egliens

Draudziņos arī izaugusi Egliena aleja, tagad zaļo kā dzīvžogs. Marita 14 eglītes iestādīja tieši dienā, kad piedzima mazdēls Ernests, pirms 15 gadiem. Mežā izrakusi un atnesusi eglīšu stādus ar visu zemi, stādījusi, kad znots Mārtiņš piezvanījis, ka piedzimis dēls un mazdēls. Ernestam par godu aug arī dižskābardis, to stādījušas Marita ar Ditu, kad puisis vēl  gulēja ratiņos. 

“Es domāju, ka latvietis gados nedrīkst būt bez sava lauku zemes pleķīša,” spriež Marita. “Ir laikus jādomā, ka kādreiz pienāks arī vecumdienas.  Kad nopirkām “Draudziņus”, dēlam bija tikai padsmit gadu. Tad viņam te nepatika un Edvarts skaidri un gaiši pateica: man te ir par lēnu! Kad bija jau pāri divdesmit gadiem, radās pilnīgi citas domas un attieksme. Mēs pat sametām naudiņu un kopīgi nopirkām traktoru.”