Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Everett/Shutterstock/ Vida Press

Skaistas sievietes, alkohols un milzu panākumi - kāds bija izcilais rakstnieks Ērihs Marija Remarks 2

Dzīvesstils
26. septembrī 05:42 2021. gada 26. septembrī 05:42
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Slavenais rakstnieks Ērihs Marija Remarks daudz mīlēja sievietes, daudz rakstīja un daudz lietoja alkoholu. Paradoksālā kārtā viņš sirga ar mazvērtības izjūtu, kaut viņa romāniem bija tik lielas tirāžas, kādas daudziem rakstniekiem pat sapņos nerādījās. Līdz pat savas dzīves beigām Remarks šaubījās, vai ir pietiekami labs rakstnieks.

Populārais rakstnieks Ērihs Marija Remarks vienlīdz kaislīgi mīlēja augstvērtīgu mākslu, skaistas sievietes un kvalitatīvus alkoholiskos dzērienus. Viņš bija nelabojams bohēmists, kurš, bēgot no vientulības, nereti patvērās krogos un bordeļos. Viņa mīļāko vidū bija daudzas skaistules, arī Holivudas dīvas Marlēna Dītriha, Grēta Garbo un Lupe Velesa, kura vēlāk izdarīja pašnāvību.

Savā garā Remarks bija brīvs un neatkarīgs, viņš līdz sirds dziļumiem nicināja totalitāros režīmus – gan nacismu, gan komunismu. Rakstnieks varēja būt gan augstsirdīgs, gan atriebīgs. Viņš mīlēja dzīvi un ļoti baidījās nomirt.

20. gadsimta klasiķis

Ērihs Marija Remarks piedzima 1898. gadā Vācijā, Osnabrikā. Viņš mācījās katoļu ģimnāzijā, daudz lasīja, interesējās par mākslu, spēlēja klavieres, 17 gadu vecumā pats sāka sacerēt stāstiņus un iestājās jauno literātu klubā. 1916. gadā viņu iesauca armijā. Bija Pirmais pasaules karš, un Remarks nokļuva pašā karadarbības epicentrā, vairākas reizes tika ievainots. Atgriežoties no kara, viņš pelnīja iztiku ar dažādiem gadījuma darbiem –bija skolotājs lauku skolās, tad pārcēlās uz Berlīni, kur tirgojās ar zārkiem, sacerēja reklāmu un sludinājumu tekstus vairākām firmām, rakstīja dažnedažādus aprakstus žurnāliem. Vēlāk viņš apprecējās ar dejotāju Jutu Camboni – trauslu, skaistu sievieti. Viņas tēls ir apspēlēts vairākos Remarka romānos.

Ērihs bija estēts – eleganti ģērbās, nēsāja monokli, kopā ar sievu Jutu apmeklēja teātra izrādes, koncertus un dārgus restorānus. Viņš tiecās stilizēt savu dzīvi līdz leģendas līmenim un piešķirt savai eksistencei mirdzumu. Prozaisko kristīto vārdu Erihs Pauls Remarks viņš izskaistināja, Paulu aizstājot ar Mariju, bet no kāda aristokrāta par 500 marku nopirka barona titulu – aristokrāts formāli pieņēma Remarku par audžudēlu. Savu uzvārdu viņš rakstīja franču valodā Remarque, norādot uz to, ka ģimene ir cēlusies no hugenotiem.  

Savu slavenāko romānu Rietumu frontē bez pārmaiņām Remarks uzrakstīja sešās nedēļās. Vēlāk viņš stāstīja, ka romāns pats esot uzrakstījies. Vācijā, kas bija zaudējusi karā, šis darbs izraisīja sensāciju – pusgada laikā tika pārdots pusotrs miljons grāmatas eksemplāru. Romāns tulkots 36 valodās un tiek uzskatīts par vienu no visvairāk pārdotajiem literārajiem darbiem pasaulē. Rietumu frontē bez pārmaiņām kļuva par starptautisku bestselleru, nodrošinot autoram paliekošu vietu 20. gadsimta literatūras vēsturē. 

Pēc romāna motīviem 1930. gadā Holivudā uzņēma filmu, kas ieguva Oskaru. Vēlāk, būdams jau daudzu grāmatu autors, Remarks bieži citēja savu atziņu: “Lai rakstītu, nepieciešami desmit procenti talanta un deviņdesmit procenti dibena.” Un šo īpašo ķermeņa daļu viņš sauca dažnedažādos vārdos. Viņš it kā norādīja, ka rakstniecība prasa pacietīgu darbu un tikpat pacietīgu sēdēšanu uz krēsla pie rakstāmgalda. Grāmata Rietumu frontē bez pārmaiņām un filma ienesa Remarkam prāvu žūksni naudas. Būdams liels mākslas cienītājs, viņs vairumā sāka iegādāties impresionistu gleznas, antikvāras lietas un dārgus tepiķus.

1929. gadā viņš izšķīrās no Jutas, jo laulātie nemitīgi krāpa viens otru. Pēc kādas paziņas ieteikuma Remarks iegādājās villu Šveicē, uz kurieni pārveda visu savu mākslas kolekciju. Kad pie varas nāca Hitlers, Remarks nekavējoties pameta Vāciju un devās uz savu villu Šveicē. Tas viņu izglāba no nāves, jo Hitlers drīz vien pasludināja Remarku par vācu tautas nodevēju. Fīreram nepatika rakstnieka pret karu vērstais romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām, nacisti dedzināja Remarka grāmatas. No nāves neizglābās rakstnieka māsa Elfrīda – nacisti viņai nocirta galvu, bet rēķinu 495 marku un 80 feniņu apmērā par nāvessoda izpildi pa pastu nosūtīja Remarkam.

Ērihs Marija Remarks kopā ar Marlēnu Dītrihu Parīzē, kur viņi abi atradās trimdā. 1937. gads (Foto: Everett/Shutterstock/ Vida Press)

Mocības ar Marlēnu Dītrihu

Eiropā rakstnieks ilgi neaizkavējās – viņš devās uz Ameriku. 1938. gadā viņš vēlreiz apprecējās ar savu bijušo sievu Jutu – tā bija tikai formalitāte, lai Juta varētu dabūt Amerikas pavalstniecību. Remarks bija pateicīgs savai bijušajai sievai par atbalstu un izrādītajām rūpēm, kad pats bija aizņemts tikai un vienīgi ar rakstīšanu. Rakstnieks nekad neaizmirsa ne labus, ne sliktus darbus – viņš varēja būt gan augstsirdīgs, gan ļaunatminīgs. Tas arī izpaudās testamentā, kurā viņš savai lielajai mīlai – kinozvaigznei Marlēnai Dītrihai – bija novēlējis tikai dažus sīkumus. 

Marlēna bija viena no svarīgākajām sievietēm rakstnieka dzīvē. Viņu romāns bija mokošs, it sevišķi Ēriham. Abu mīlnieku uzskati ne tuvu neatbilda vispārpieņemtajām morāles normām. Remarkam bija daudzas mīļākās vienlaikus, arī Dītriha nevarēja lielīties ar mūķenes cienīgu atturību. Holivudā runāja, ka Marlēnai esot homoseksuālas attiecības ar viņas vīra Rūdolfa Zībera mīļoto. Remarks bija kaislīgi iemīlējies Dītrihā, abi bieži satikās, bet tas netraucēja kādā satikšanās reizē Marlēnai paziņot, ka viņa nesen veikusi abortu pēc seksuālām attiecībām ar aktieri Džeimsu Stjuartu.

Turklāt Holivudā nevienam nebija noslēpums, ka Marlēnai ir tuvas attiecības ar franču aktieri Žanu Gabēnu. Viena no rakstnieka mīļākajām Ruta Martone atcerējās: “Remarks šo pazemojumu pilnībā apzinājās, taču viņš Marlēnā bija iemīlējies tik neprātīgi vai, citiem vārdiem sakot, tik izmisīgi sapinies viņas valgos, ka bija zaudējis īstenības izjūtu. Kad Remarks bija pārāk sašutis un zvērēja nekad ar Marlēnu vairs netikties, viņa tūliņ ieradās un pavadīja vakaru kopā ar viņu, un Remarks, laimē starodams, pieņēma viņas mīlestības druskas. Līdz nākamajai reizei.”

Šīs mokošās attiecības ilga vairākus gadus. Beidzot Remarks samierinājās ar savu likteni un centās aizmirst Dītrihu. It sevišķi viņu aizvainoja Marlēnas attieksme, uzdāvinot viņam dzimšanas dienā bāra ratiņus. Kāds Remarka draugs atcerējās rakstnieka sašutumu: “Nekad ne pirms, ne pēc šā atgadījuma neesmu dzirdējis viņu runājam ar tik lielu nicinājumu.

“Bāra ratiņi! Kā tu domā, cik tādi varētu maksāt? Divdesmit dolārus? Varbūt pat mazāk! Kaut ko tādu nedāvina vīrietim, ar ko gadiem ilgi uztur tuvas attiecības! Ko es ar tiem iesākšu? Es taču šo māju īrēju, pie sevis ciemos nevienu neaicinu, un viņa to lieliski zina – šī lieta man ir pilnīgi nevajadzīga. Šī dāvana ir gluži vienkārši pazemojoša!” Tas, ka Remarks jutās apvainots, bija pilnīgi skaidrs. Dāvanām Marlēnai viņš bija izdevis ļoti daudz naudas, sevišķi dārgs bija kāds milzīgs topāzs – tas laikam svēra gandrīz simt karātu –, iestrādāts rokassprādzē, ar kuru viņa bieži fotografējās. Nevaldāmu dusmu uzplūdos Remarks reiz atklāja, cik tas maksājis: trešo daļu viņa visai prāvo tā gada ienākumu. Marlēnas dāvinātos bāra ratiņus viņš neaizmirsa līdz pat dzīves beigām.”

Erotisko spēļu varā

Rakstniekam bija vēl kāda kaislīga aizraušanās – viņš bija iemīlējies krievu izcelsmes aristokrātē Natašā Pelijā. Viņa bija īsta skaistule, modele, aktrise un cara Aleksandra III brāļameita. Šīs dāmas tēlu Remarks izmantoja savā romānā Ēnas paradīzē, bet īstā Nataša bija precējusies ar kādu sabiedrībā pazīstamu homoseksuālistu un pirms tam pārdzīvojusi kaislīgu dēku ar franču dramaturgu Žanu Kokto. Arī šīs attiecības Remarkam bija postošas – tās beidzās ar šķiršanos. Ruta Martone savā atmiņu romānā par Remarku rakstīja: “Protams, Ēriham ar vienu sievieti bija par maz. Daļēji tāpēc – par to esmu pārliecināta –, ka viņam bija maz draugu, taču vēl svarīgāk viņam bija saglabāt neatkarību.

Remarks bija baudkārs un juteklisks, tāpēc bieži esmu uzdevusi jautājumu, kāpēc es ne tikai kā draugs, bet arī kā sieviete varēju uzturēt ar viņu attiecības paralēli viņa sakariem ar citām sievietēm, laika ziņā tās visas pārsniedzot. Es vairs neatceros, vai tas bija Kalifornijā vai Ņujorkā, kad Remarks izgudroja erotiskas fantāzijas spēli, kas balstījās uz viņa jaunības pieredzi Osnabrikā. Viņu nekad nepameta vēlēšanās šo spēli ar mani spēlēt – līdz pat mūsu pēdējai tikšanās reizei 1966. gadā; viņš gandrīz nekad nepieņēma manu nē, apgalvodams, ka mūsu spēlei nav nekāda sakara ar manu pašreizējo mīlas dēku un ka tā uz šo dēku neattiecas.”

Viens no Remarka dzīves stūrakmeņiem bija alkohols. Viņš bija dzērājs, kas beigu beigās ar alkoholu sagandēja savu veselību. Aizraušanās ar stiprajiem dzērieniem radīja daudz gan fiziska, gan psihiska rakstura problēmu. Ēriham īpaši neinteresēja, vai kāds ar viņu vēlas iedzert; viņš mierīgi varēja dzert arī vienatnē. Kāda Remarka paziņa atcerējās: “Kad sēdēju sava ārsta uzgaidāmajā telpā, atvērās durvis, un pa tām iedrāzās Remarks kopā ar Marlēnu Dītrihu un viņas sekretāri. Pēc izmeklēšanas Remarks man piezvanīja un paziņoja, ka viņam esot aknu ciroze. Kad es klusēju – man ar alkoholiķiem nebija nekādas pieredzes –, viņš vēlreiz atkārtoja doktora Šifa diagnozi. Kad es vēl aizvien nesapratu, ko tas nozīmē, viņš gandrīz sadusmojās. “Vai tu tiešām nezini, kas tā par slimību? No tās mirst!”” Jāatzīst gan, ka rakstniekam pēc šī notikuma izdevās nodzīvot vēl 30 gadu.

Pret savu atkarību viņš cīnījās tikai īslaicīgi. “Trešo dienu neesmu ne dzēris, ne smēķējis. Ciešami, bet garlaicīgi. Šo atturēšanos es drīz vien izbeigšu,” rakstīja Remarks kādā vēstulē. Nopietni par atturību rakstnieks sāka domāt tikai vēlākos gados, kad smagas sirdslēkmes pastiprināja viņa bailes no nāves. Kā atzina viņa draugi, Remarks bija romantiķis, kurš bieži vien aiz bailēm no dzīves īstenības slēpās alkohola miglā.

Ruta Martone atcerējās: “Pēc katras iedzeršanas viņam bija šausmīgas bailes pamosties vienam. Es nezinu, kādi dēmoni viņam dzērumā rādījās. Droši vien arī viņš pats to nevarētu pateikt, un mēs par to nekad neesam runājuši. Atskatoties uz viņa dzīvi un izturēšanos, tāpat uz to, ko viņš savās grāmatās ir pateicis starp rindām, man kļūst skaidrs, ka viņš aizvien bijis spiests domāt par nāvi un nāves bailēm. Remarka milzīgās bailes pamosties vienam varbūt patiesībā bija bailes vispār vairs nepamosties. Viņš aizvien biežāk man zvanīja rīta agrumā un lūdza aiziet pie viņa. Man vajadzēja saritināties uz divvietīgā dīvāna viņa guļamistabā, lai pamostoties viņš mani tur ieraudzītu.”

Ar Poleti Godāru sezonas atklāšanā Milānas operteātrī La Scala, 1960. gads (Foto: Courtesy Everett Collection/ Vida Press)

Kaut gan Remarks bija sabiedrisks cilvēks, viņš izvairījās no preses un nelabprāt sniedza intervijas.  It sevišķi viņam nepatika fotografēties. Kad dzeltenās preses fotogrāfu bari dzinās pakaļ Remarka slavenajām pavadonēm, lai iemūžinātu šīs dāmas kādā saviesīgā pasākumā, viņš vai nu novērsa seju, vai arī aizklāja to ar roku. 1948. gada martā Offenbach Post zem kādas rakstnieka fotogrāfijas rakstīja: “No redakcijas puses bija nepieciešami četrpadsmit telefona zvani un piecas vēstules, lai tiktu pie Ēriha Marijas Remarka fotogrāfijas.”

Remarks ļoti smagi pārdzīvoja vienatni, viņam bija nepieciešama cilvēku sabiedrība, it īpaši sieviešu tuvums. Vienatne raisīja bailes – tās viņš uzskatīja par eksistenciālām šausmām. “Vienatne, īsta vienatne – bez jebkādām ilūzijām – ir vai nu vājprāta, vai pašnāvības priekšvēstnese,” sprieda rakstnieks. Viņš bēga no tās uz kafejnīcām, bāriem, restorāniem, krogiem un bordeļiem. Seksuālie kontakti viņam bija ļoti svarīgi līdz pat vecumdienām, taču pirmām kārtām Remarks sievietēs meklēja draudzību, uzticēšanos un sarunu biedru. Pat bordeļu apmeklējumi viņam mazāk kalpoja seksuālam apmierinājumam, vairāk bēgšanai no vientulības daudzās garajās un alkohola aptumšotajās nakts stundās.

Netrūka sieviešu, kuras ļoti augstu novērtēja rakstnieka kompāniju. Piemēram, komponista Gustava Mālera bijusī sieva Alma Mālere-Verfele, kurai piemita izteikta kaislība kolekcionēt slavenus vīriešus un meklēt kārtīgus pudeles brāļus, bija sajūsmā: “Ēriham Marijai Remarkam ir ļoti skaista seja, viņš ir liela auguma, slaids, un viņam piemīt trauksmaina mīmika. Viņa biezā un melnā kreisā uzacs ceļas augšup, piedodot viņa smaidam velnišķu izteiksmi. Viņš runā maz, taču, to darot, skaisti žestikulē ar rokām.”

Uzslavas un nievas

Rakstnieks strādāja lēnām un ar lieliem pārtraukumiem, precīzi izzinot tematu, un visi viņa romāni izdevniecībām tika nosūtīti tikai pēc vairākkārtējas pārstrādāšanas. Visu savu dzīvi Remarks strādāja ļoti rūpīgi un nopietni. Apmierināts ar padarīto viņš bija reti. Remarks uzrakstīja četrpadsmit romānu (pēdējais palika nepabeigts), trīs lugas, dažus scenārijus, simtiem īso stāstu, dzejoļu, kā arī rakstus un reportāžas presei. Trīs pirmos apjomīgos literāros darbus (Sapņu būda, Džema un Stacija pie apvāršņa) viņš nosauca par jaunības grēkiem. Viņa grāmatas ir iznākušas vismaz 55 valodās.

Savulaik Remarka sentimentālie, dziļas skepses un nesalaužama humānisma cauraustie stāsti bija tieši tas, ko ar nepacietību gaidīja Holivudas studiju bosi. Viņa romāni kļuva arī par sava veida kinovēsturi. Slaveni režisori, scenāriju autori un ekrāna zvaigznes pielika lielas pūles, lai no šiem darbiem izveidotu labas vai ne tik labas filmas.

Arī vācu literatūrkritika ar interesi vēroja Remarka panākumus. Viņš nebija iegrimis metafiziskajā vācu atpestīšanas un iekšējās pasaules mistikā, bet gan runāja par šausmīgā laikmeta upuriem, par kareivjiem frontē, par tiem, kuri atgriezās mājās, par zaudētām ilūzijām, emigrantiem, zudušajiem un tiem, kas bija vīlušies mīlestībā.

No vienpadsmit Remarka romāniem, kas tika sarakstīti pēc agrīnajiem darbiem, desmit romānos darbība ir nesaraujami saistīta ar laikmeta notikumiem. Rakstnieks tajos iestrādāja lielos jautājumus un izšķirošos notikumus, kas saviļņoja tālaika sabiedrību. Viņš rakstīja par Pirmo pasaules karu, Veimāras republikas drāmu, nacionālsociālistiskās Vācijas dzīves īstenību un emigrāciju.

Paradoksāli, ka Remarkam, kura grāmatām bija tiešām fantastiskas tirāžas, nebija sveša mazvērtības izjūta. Līdz pat savas dzīves beigām viņš mocījās šaubās, vai ir pietiekami labs rakstnieks. Te gan jāņem vērā, ka savulaik viņam daudz tika vācu literatūrkritikas, kas neuzskatīja Remarka darbus par augstas raudzes literatūru – viņa darbi tika saukti par triviālu lubu literatūru, viegli izklaidējošu prozu un kiču. Vācu prese rakstīja, ka tā nedrīkst stāstīt par karu, Veimāras republikas ekonomisko sabrukumu vai cilvēkiem koncentrācijas nometnē. Remarks tika nievāts, ka rakstot pārāk sentimentāli, viņa romāni vai mudžot no samākslotiem personāžiem, tajos daudz kas esot apšaubāms un patiesībai neatbilstošs.

Protams, tā domāja ne jau visi. Piemēram, amerikāņu literāti Ernests Hemingvejs, Viljams Folkners, Frānsiss Skots Ficdžeralds, Tomass Vulfs, Sinklērs Lūiss, kuri bija sākuši savu jauno valodu pārnest uz kādreiz par paraugu uzskatīto Eiropu, apbrīnoja šo spožo zvaigzni pie literatūras debesīm. Ernests Hemingvejs, kurš pats tikko bija sarakstījis romānu par Pirmo pasaules karu – Ardievas ieročiem –, uz Remarka milzīgajiem panākumiem Savienotajās Valstīs raudzījās ar nelielu skaudību. 1929. gada septembrī viņš ziņoja savam draugam Frānsisam Skotam Ficdžeraldam: “Jocīgi, sākumā es kaut kā nespēju iejusties grāmatas Rietumu frontē bez pārmaiņām notikumos, bet, kad man tas izdevās, es jutu, ka grāmata ir vienreizīgi laba.”

Remarks vienmēr atradās kritikas krustugunīs, visus viņa romānus pavadīja gan uzslavas, gan nievas. Vācu rakstnieks un žurnālists Kurts Tuholskis saistībā ar diskusiju par romānu Rietumu frontē bez pārmaiņām reiz izteicās ļoti lietišķi: “Pirmām kārtām panākumi literatūrā neko daudz par darba vērtību nepasaka. Taču, ja tie sasniedz kritisko masu, tad atspoguļo ne jau tik daudz grāmatas kvalitāti, cik masu garīgo noskaņojumu. Un nepelnītu panākumu nav – tas tikpat labi attiecas uz Tomasu Mannu kā uz Hedvigu Kurtu- Māleri.”

Izdevējs un redaktors Fricis Landshofs, kurš laika posmā no 1934. gada līdz vērmahta ienākšanai Holandē vadīja izdevniecības Querido vācu nodaļu un 1938. gadā izdeva romānu Trīs draugi, atceroties savu sadarbību ar Remarku, izteicās līdzīgi: “Pārāk bieži cilvēki sliecas kāda panākumiem bagāta autora literāro kvalitāti novērtēt pārāk zemu un, ja kāds darbs neizdodas, tad uzskatīt to par literārās vērtības mēru. Tā bieži vien ir paraduši darīt vācu kritiķi, kas grūti izprotamu autoru, kurš pat vienkāršas domas māk izteikt komplicētā formā, vērtē augstāk par autoru, kurš komplicētas domas prot izteikt saprotamā formā.”

Foto: Everett/Shutterstock/ Vida Press

Pēdējais cēliens

Remarks bija ne tikai labas literatūras, bet arī labas mūzikas cienītājs. Viņš pats spēlēja klavieres un ērģeles, mūzika pavadīja rakstnieku visu viņa dzīvi. Viņu aizrāva arī mākslas pārlaicīgais skaistums. 

Rakstnieka pēdējā mīlestība bija aktrise Polete Godāra – Čārlija Čaplina bijusī sieva. Remarks ilgi vilcinājās precēties, vēloties saglabāt savu neatkarību, tomēr 1958. gadā abi pēkšņi pazuda un ārpus Ņujorkas salaulājās. Ērihs mīlēja un apbrīnoja Poleti, arī viņa pret vīru izturējās labi. Ironisko un smeldzīgo romānu Melnais obelisks rakstnieks veltīja savai sievai Poletei.

 Sešdesmitajos gados Remarks vairākkārt apmeklēja savu dzimteni Vāciju un sniedza laikrakstiem intervijas. Pēc pārliecības būdams pacifists, viņš atklāti nosodīja ne tikai nacismu, bet arī komunismu. Lielu sašutumu viņā izraisīja Berlīnes mūra uzcelšana.

Remarka veselība nebija spoža – dažādas kaites bija padarījušas viņu vārgu. Polete prata aiztaupīt rakstbiekam rūpes par daudzu lēmuma pieņemšanu un noņemt daļu atbildības no viņa pleciem. Savu pēdējos dzīves gadus Ērihs pavadīja savā villā Šveicē, bet 1970. gadā rakstniekam bija kārtējā sirdslēkme, un viņu ievietoja Lokarno klīnikā.

Ruta Martone atcerējās: “Ar izziņu biroja palīdzību es drīz vien dabūju savienojumu ar slimnīcu. Un tad atskanēja Remarka balss. Tā bija viņa balss, kaut arī to tikpat kā nebija iespējams pazīt. Balss skanēja tā, it kā viņš katru vārdu izrunātu ar pārcilvēciskām pūlēm, lēnām un uzmanīgi: “Cik... brīnišķīgi... ir... tevi... dzirdēt! Cik... laipni... ka tu... man... piezvanīji... Kā... tev.... iet... manu... eņģel?”

Ar pārtraukumiem, atrodoties, bez šaubām, stipru zāļu ietekmē, viņš turpināja: “Man... atkal... bija... smaga...” Viņš apklusa. Es nezināju, kā viņam palīdzēt. Vēlāk uzzināju, ka viņš miris 25. septembrī, un viņam līdzās bija Polete. Viņam palika aiztaupīts tas, no kā viņš visvairāk baidījās – būt vienam stundā pirms Lielā X. Apsēdos pie rakstāmgalda, aizrakstīju Poletei vēstuli un pateicos par visu, ko viņa bija darījusi mana drauga Remarka labā.”

Izcilais rakstnieks bija nodzīvojis 72 gadus, viņu apbedīja Šveicē, Ronko kapsētā.

Saistītās ziņas

Kādreiz netika prom no kroga, tagad netiek prom no feisbuka. Saruna ar rakstnieku Andri Akmentiņu
Rakstnieces Laimas Kotas Stambulas lappuses: "Tas mani joprojām šokē"
Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi

 

Citi šobrīd lasa

Andrejs Mamikins par skandalozo atlaišanu no darba: “Kad mani apsaukā par "antivakseri", man ir smieklīgi” 12
Dakteris Jānis Zaļkalns: vai tiešām dzīvojam Sūnu ciemā, neredzot, kas notiek? 7
Bijušajam Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim atklāts audzējs
Tēmas: Vācija
Skatīt visus komentārus

"Единственное, чего я хотела, - это упасть на диван": женщина прошла через все круги ада, пока целых 16 лет лечилась от болезни Лайма

Тамара Глоба составила гороскоп на ноябрь 2021 года: к чему стоит подготовиться знакам зодиака