Vienmēr kopā: Siāmas dvīnes tika atdalītas pirms 20 gadiem, bet aizvien guļ blakus
2001. gada 13. septembrī piedzima Siāmas dvīnītes Emana un Sančia Movatas. Trīs mēnešus vēlāk meitenēm tika veikta ļoti riskanta, bet veiksmīga operācija, un nu viņas ir sagaidījušas savu 20 dzimšans dienu. Kamēr viņas uzskata sevi par ļoti atšķirīgām personām, viņas atzīst, ka vēl aizvien ir tuvas un dažkārt naktīs pat guļ blakus.
Māsas Emana un Sančia dzima priekšlaicīgi 2001. gada 13. septembrī ar daļēji savienotu mugurkaulu. Trīs mēnešus vēlāk Birmingemas bērnu slimnīcā viņām tika veikta veiksmīga atdalīšanas operācija. 16 stundu ilgā procedūra bija pirmā šāda veida operācija Lielbritānijā, bet trešā – pasaulē.
25% iespēja izdzīvot
Neskatoties uz ārstu prognozi, ka meitenēm bija tikai 25% iespēja pārdzīvot operāciju, turklāt veiksmīgas operācijas gadījumā viņām draudēja paralīzes risks, dvīņu vecāki bija pārliecināti, ka tas ir jāmēģina.
Meitenes intervjiā "The Sun" atzīst, ka ir priecīgas par šo riskanto lēmumu.
“Jau no sākta gala mūsu vecāki redzēja, ka vēlamies būt neatkarīgas,” teica Emana. “Ja man būtu bijusi iespēja pašai pieņemt lēmumu, es izvēlētos tikt atdalīta.”
"Mēs vienmēr zinājām, ka esam atšķirīgas"
Meitenes atzīst, ka viņām ir gana atšķirīgas personības, tomēr viņas izbauda otras māsas kompāniju.
“Lai gan esam atdalītas, mēs vēl aizvien esam ļoti tuvas,” stāstīja Emana. “Mēs dažreiz guļam tā, it kā vēl aizvien būtu savienotas.”
Pateicoties operācijai, viņām ir bijusi iespēja iet individuālus dzīves ceļus, mācoties atšķirīgās universitātēs un katrai iegūstot savu draugu loku.
"Mēs no dabas esam diezgan dažādas, bet mums patīk pavadīt laiku kopā," stāstīja Emana. "Atskatoties uz mūsu dzīvēm, esmu ļoti pateicīga, ka esmu atdalīta no savas dvīnes."
Dvīnes patlaban uzsākušas otro studiju gadu universitātē. Emana studē politiku un starptautiskās attiecības, bet Sančia – kiberdrošību.
Mugursāpes un apgrūtināta staigāšana
Divdesmit gadus vecajām dvīņu māsām vēl šodien ir jāsadzīvo ar mugurkaula defektiem. Abām viena ķermeņa puse ir vājāka, izraisot mugursāpes un padarot staigāšanu izaicinošu. Emana dažkārt izmanto ratiņkrēslu, lai atvieglotu pārvietošanos, un abām ir kruķi, ko viņas mēdz pielietot.
Viena vājāka kāja nozīmē to, ka viņas nespēj pārvietoties tik ātri, kā citi, un piecu minūšu gājiens ar kājām viņām var aizņemt pat 20 minūtes.
“Mums abām viena kāja ir īsāka par otru. Ķermeņa puse, kas tika atdalīta, ir vājāka. Man bieži kāja saraujas krampī. Bet mēs esam pie tā pieradušas. Kad jūtamies ļoti slikti, mēs sev atgādinām, ka tā vienkārši ir tāda diena.”
Meiteņu dzīves ir izvērtušās daudz labākas, nekā ārsti jebkad prognozēja. Sančia sāka spert pirmos patstāvīgos soļus divu gadu vecumā, un viņas māsa sekoja piemēram piecas nedēļas vēlāk. Tas bija liels brīnums.
“Neviens nezināja, vai mēs jebkad varēsim staigāt. Kad tas notika, cilvēki to sauca par brīnumu.”
Ar pozitīvu skatu uz dzīvi
Neskatoties uz dzīves izaicinājumiem, meitenes ir iemācījušās katram mākonītim atrast savu zelta maliņu.
“Ja mēs nebūtu šādi piedzimušas, mēs nekad nebūtu iepazinušas cilvēkus, ko pazīstam, un mums nebūtu tik plašas zināšanas un cieņa pret cilvēkiem ar invaliditāti," stāstīja Emana.
Dvīnes patlaban jau otro gadu mācās universitātē, un atzīst, ka pandēmijas laiks bijis grūtāks, jo iespēja satikt draugus bijusi liegta.
Meitenes šobrīd ļoti atvērti stāsta par savu brīnumaino dzīves ceļu, tomēr pusaudžu gados viņām nepatika to izcelt.
Lai gan tagad viņas dzīvo pavisam ikdienišķas dzīves, bērnībā dvīnēm biežāk nekā citiem vienaudžiem nācies apmeklēt ārstu, veikt kādu operāciju un šad tad arī parādīties kādā televīzijas sižetā.
“Tikai tad, kad kļuvām vecākas, un sākām aplūkot vecus avīžu rakstus par mums, mēs sapratām, ka tas patiešām ir kaut kas iespaidīgs,” teica Emana. “Dzimšanas dienās mūs vienmēr ir apmeklējuši žurnālisti un filmēšanas komandas, bet, kad mums bija kādi pieci gadi, mēs nesapratām, kāpēc.”
“Mūsu draugi mums vaicāja, kāpēc mēs esam televīzijā, vai mēs esam slavenas. Mēs viņiem atbildējām, ka mēs piedzimām sasaistītas. Viņiem tas likās šokējoši,” atminas dvīnes, piebilstot, ka vienaudži vienmēr bija ļoti saprotoši.
12 gadu vecumā meitenes pārvācās uz dzīvi citā apkaimē un sāka iet jaunā skolā, kur neviens sākotnēji neesot zinājis par viņu unikālo stāstu. Tomēr vienaudži esot bijuši ļoti ziņkārīgi, vaicājot vai baumas ir patiesas.
"Bet mēs vēlējāmies to paturēt pie sevis," atzīst Sančia. "Cilvēki mūs "gūglēja". Man likās, ka viņi kādā brīdī pārstās par to runāt, tomēr tā nenotika."
Ciešas attiecības ar ķirurgu
Movatu ģimene pēc liktenīgās operācijas palika ciešos kontaktos ar brīnuma veicēju - galveno ķirurgu - Toniju Hokliju. Viņš ik gadu atcerējās dvīņu dzimšanas dienu un regulāri viņas apciemoja.
Tonijs peķšni devās viņsaulē 65 gadu vecumā 2009. gadā, un meitenes aizvien apmeklē viņa piemiņas pasākumus.
Dvīņu māsas atgriezās Birmingemas bērnu slimnīcā arī pusaudžu vecumā, toreiz jau daudz pozitīvākā noskaņā. Emana un Sančia tur tika pieņemtas darbā, satiekot arī vairākus mediķus, kas tur bija strādājuši, kad meitenes tika atdalītas.
"Tas bija ļoti forši," atminas Sančia. "Mēs satikām anesteziologu un toreizējos medicīnas studentus, kas bija klāt, kad mēs piedzimām. Tā bija ļoti aizraujoša un noderīga pieredze."
