Līga uz Itāliju aizbrauca svinēt Ziemassvētkus, bet satika neatlaidīgu itāli un palika tur dzīvot 20 gadus

"Es neatbraucu uz itāliju strādāt, es atbraucu uz šejieni svinēt Ziemassvētkus un Jauno gadu," Līga saka sarunas sākumā, piebilstot, ka tas bija 2002.gadā, kad viņai bija 19 gadi.

Bet kāpēc viņa palika Itālijā gandrīz 20 gadus, ja reiz aizbrauca tikai uz gadu mijas svētkiem? "Iepazinos ar cilvēku, kurš bija ļoti uzstājīgs, un tā arī paliku. Kā teikt: kur jauno gadu nosvinēsi, tur paliksi visu gadu."

Līga joprojām ir kopā ar toreiz iepazīto itāli Roberto: "Mēs vēl joprojām esam kopā. Mēs esam laulājušies jau 11 gadus. Mums ir meita, dzīvojam un strādājam Itālijā." Meitai Lindai patlaban ir 22 gadi, un Līgas vīrs viņu ir adoptējis kā savu bērnu.

Kalnos pie Francijas robežas

Ģimene mīt Pjemontas reģionā pie pašas Francijas robežas: "Francijas robeža atrodas 22 kilometrus no mums. Lai tiktu uz jūru, mums ir jābrauc cauri Francijai. Bet mēs paši dzīvojam kalnos - 560 metrus virs jūras līmeņa." 

Latviešiem, kas dzīvo Latvijā, tā izklausās diezgan eksotiska dzīves vieta, bet Līga jau ir pieradusi pie tās: "Pierasti ir gan kalni, gan Vidusjūra. Man vairāk nav tas "Wow!" Kad pirmo reizi atbraucu, tad gan bija. Vispār pirmo reizi mūžā kalnus redzēju. Sapratu: tā ir daba, tas ir spēks!"

Tikai dažus vārdus itāliski

Aizbraucot uz Itāliju, Līga itāļu valodā zināja tikai dažus vārdus. "Vispār neko. Zināju tikai "Mamma Mia"," viņa nodziedāja pirmos vārdus no populārās dziesmas. 

"Pats jocīgākais, ka viņš nerunāja angliski." Tad kā pāris sazinājās, ja Līga neprata itāliski, bet vīrietis nerunāja angliski? "Es nezinu! Bet mēs runājām, daudz runājām, šausmīgi daudz runājām. Ja tagad tā padomā, es nezinu, kā mēs runājām."

Turklāt saziņā bija ne tikai žesti un mīmika, bet arī vārdi. "Man bija līdzi latviešu-itāļu vārdnīca, bet viņam bija pieci seši vārdi angliski. Kaut kā ar žestiem un, liekot valodas kopā, mēs sazinājāmies. Mēs runājām arī pa telefonu."

Darbojas kā kultūras starpnieks

Uz jautājumu, ko Līga īsti dara Itālijā, viņa atbild: "Labāk paprasīt, ko es nedaru Itālijā!? Itālijā mans pamata darbs ir tulks. Es daudz kaut ko tulkoju gan rakstiski, gan mutiski no latviešu uz itāļu valodas un no krievu uz itāļu valodu.

Dzīvojot uz vietas, ir daudz iespēju, kur izvērsties. Es esmu mācījusies kā grāmatvede un es esmu mācījusies kā kultūras starpnieks. Ar šīm divām izglītības jomām kopā ar kolēģēm-kultūras starpniekiem mēs esam izveidojušas asociāciju. Tā darbojas visās sfērās: medicīniskā, tiesiskā, izglītības, dokumentu reģistrēšanā un pieprasīšanā, sadarbībā ar vēstniecībām, bēgļu jautājumos."

Tāpat Līga aktīvi iestājas par sieviešu tiesībām un cenšas palīdzēt sievietēm, kas cietušas no vardarbības. Asociācijā arī vada kursus vardarbīgiem vīriešiem, kuri vēlas psiholoģisku atbalstu pret dusmu lēkmēm.

Viņa arī darbojas, lai palīdzētu samazināt diskrimināciju, kā arī cenšas atbalstīt bezpajumtniekus, sākot ar ēdienreizēm un beidzot ar mājvietām un darba iegūšanu.

Asociācija kā bērns

Asociācija, kurā darbojas 13 cilvēki, savā ziņā var uzskatīt par šo entuziastu bērnu. "Tas ir mūsu veidojums." Tajā darbojas cilvēki no dažādām valstīm, piemēram, Rumānijas, Albānijas, Argentīnas, Brazīlijas un citām vietām.

"Mums nav neviena itāļa. Mūsu asociācijas mērķis ir panākt, lai mūsu profesiju - kultūras starpniekus - politiski atzīst kā profesiju," Līga uzsver un paskaidro, ka šāda profesija ir atzīta citās valstīs, bet ne Itālijā.

Tilts starp kultūrām

"Mēs neesam atzīti kā profesijas pārstāvji, mēs varam būt tikai kā pašnodarbinātie. Mēs nevaram teikt, ka esam tikai tulki. Tas ir galīgi garām. Mēs nenodarbojamies tikai ar tulkošanu. Mēs nodarbojamies arī ar kultūras izplatīšanu dzīvesvietā." Kultūras starpnieks ir kā tilts starp kultūrām, valodām, vēsturēm.

Var teikt, ka Līga darbojas kā tilts, arī palīdzot tiem latviešiem, kas ir aizbraukuši uz Itāliju. "Jā, tieši tā. Es esmu dzimusi jauktā ģimenē. Man mamma ir latviete, bet tētis ir krievs, un abas kultūras un valodas vienmēr ir gājušas man līdzi. Tāpēc es mūsu asociācijā esmu gan par latviešiem, gan par krievu tautības cilvēkiem.

Ir gadījumi, kad jāpalīdz latviešiem. Bet ir arī gadījumi, kad jāpalīdz itāļu policistiem notvert latviešu noziedzniekus."

Atpakaļ uz Latviju

Līga ir dzimusi Kuldīgā, bet no 14 gadu vecuma dzīvoja Ventspilī. Pat pēc gandrīz 20 gadiem, kas pavadīti ārpus Latvijas, Līgas latviešu valodā dzirdami kurzemnieku un ventiņu akcenti.

Vai neprasās atpakaļ uz Latviju un pilnībā pierasts Itālijā? "Nē, es gribētu atpakaļ uz Latviju, domājot no sentimentālās puses. Mans vīrs arī gribētu, bet mums ir bailes no finansiālām grūtībām. Meita - nē. Viņa ir patstāvīga: strādā, viņai ir savs puisis un māja. Bet mēs - jā. Varbūt kaut kad pensijā!"

Kamēr Līga un Roberto strādā, tikmēr viņi nolēmuši dzīvot Itālijā: "Mums šeit ir mājas, arī laukos ir mājas. Mums ir darbs, un negribas pamest arī visu to, ko esmu šeit uzsākusi."

Finansiāli Itālijā ir vieglāk

Līga pauda viedokli, ka finansiālie jautājumi Itālijā ir vieglāki un sakārtotāki. "Piemērs: maize un piens Latvijā maksā tik pat daudz kā Itālijā, bet minimālā alga atšķiras." Latvijā minimālā alga ir 500 eiro, bet Itālijā tā ir 800 eiro.

Par elektrību Itālijā jāmaksā mazāk. "Es zinu, ka mana mamma un tētis brīnījās par rēķiniem. Es esmu pieradusi: ja koridorā deg gaisma, labi. Es netaisīšu traci tāpēc, ka jāizslēdz gaisma koridorā. Latvijā ir gandrīz tā [ka par to jāuztraucas]." Kopumā viņa novērojusi, ka kaut kas Itālijā ir lētāks nekā Latvijā, bet kaut kas cits - dārgāks. Bet kopumā "Itālijā ir vieglāk izdzīvot".

Līga no Latvijas aizbrauca 2000. gadu sākumā, kad vēl bija ēnas no 90.gadiem. Viņa nav uz savas ādas izbaudījusi, kā pēc tam cilvēki dzīvoja Latvijā, bet viņa nevēlētos atgriezties tādā situācijā, kāda Latvijā valdīja gadsimtu mijā.

Lai arī, no vienas puses, gribētos atgriezties dzimtenē, nevar noliegt, ka arī finansiālā puse ir svarīga. "Es domāju, ka tā ir svarīga visiem. Labi, ir mīlestība, bet bez naudas tu nepaēdīsi un mīlestību neēdīsi. Es vienmēr esmu teikusi: ja cilvēki saka, ka nauda nav galvenais, tas ir vienkārši liekulīgi."

Vīram neredz nākotni Latvijā

Viņa sapratusi, ka daudz strīdu daudzās ģimenēs rodas tieši no naudas trūkuma. Svarīga ir gan nauda, gan iespējas, ko tā dod. "Es nevēlētos atgriezties tādā situācijā. Manam vīram Latvijā nav nākotnes, jo viņš strādā skolā par sekretāru." Roberto atbild par skolēnu skaitu, grāmatām, dienasgrāmatām, ekskursijām.

Vīrs pat itāļu valodu nevarētu mācīt Latvijas iedzīvotājiem, jo viņam ir Pjemontas dialekts. "Jā, es dzīvoju Itālijā, bet īstenībā man jāsaka pareizi: es dzīvoju Pjemontā. Katram reģionam ir savs dialekts. Šeit viņi runā vairāk kā franciski. Dialekts ļoti atgādina franču valodu. Jā, vīrs runā itāliski, visi te runā itāliski, bet atbilstoši dialektam."

Kā Itālijā veicas ar Covid-19 ierobežošanu?

Līga arī dalās pieredzē, kā Itālijā ierobežo Covid-19. Viņa stāsta, ka līdz šim katram reģionam bija savi noteikumi, ko cilvēki var un nevar darīt. Ierobežojumi noteikti atkarībā no inficēto cilvēku skaita.

Vakcinētiem, pārslimojušiem un testētiem ļaudīm pieejama tā saucamā zaļā pase, ar ko var saņemt dažādus pakalpojumus un apmeklēt pasākumus. "Tie, kam nav zaļās pases, nevar iet iekšā restorānā un sēdēt pie galdiņa. Arī bārā, kino, sporta zālēs un sabiedriskā transportā."

Iztīra katru mājas kaktiņu

Atceroties nesenos stingros ierobežojumus un mājsēdi, Līga pastāstīja, ka tolaik iztīrīja mājās katru kaktiņu. Viņa smejas, ka tas savā ziņā ir pozitīvi.

"Vīram bija grūti, jo viņš nebija pieradis strādāt mājās. Pirmais, ko viņš izdarīja: atņēma man ofisu mājās un es dabūju strādāt virtuvē. Bet man vienalga, kur strādāt. Es mašīnā arī varu strādāt. Mēs abi divi pie datoriem strādājām gandrīz visu lokdauna laiku. Man bija mazāk darba, bet vīram - ne. Man bija daudz mazāk darba, jo apstājās daudzu dokumentu izgatavošana un daudzu biroju darbs. Bet lēnām visu laiku kaut ko strādājām.

Meita arī strādāja. Tajā laikā viņa darbojās nekustamo īpašumu aģentūrā, un tad viņa taisīja reklāmas un mārketinga projektus. Viņa sēdēja mājās, bet arī strādāja mājās. Mēs neesam sēdējuši mājās bez darba."

Sofija Lorēna pa ielām nestaigā

Sarunas noslēgumā Līga norādīja, ka dzīve Itālijā nebūt nav tik romantiska, kā to attēlo filmās par Itāliju. "Nē, tā ir galīgi savādāka. Tas mani šokēja, kad es atbraucu uz šejieni.  Nav drēbes izkarināts, starp ielām neviens nekliedz un Sofija Lorēna pa ielām nestaigā. Manai mammai pirmais jautājums, kad es atbraucu no Itālijas, bija: "Vai tā tas ir?" Nē, tā tas nav! Kaut gan es Dienviditālijā neesmu bijusi, varbūt par to jāprasa kādai no Dienviditālijas meitenēm."

Runājot par stereotipiem, Līga atgādināja, ka viņa dzīvo Pjemontas reģionā. Tā iedzīvotāji paši par sevi saka, ka viņi ir cilvēki, kas dzīvo kalnos un daudz nebraukā apkārt. "Viņi ir ļoti līdzīgi latviešu tautai, varbūt tāpēc es esmu iejutusies šeit. Viņi ir auksti, liekulīgi - tā viņi paši par sevi saka, es to nesaku."

Savukārt Itālijas vidus daļā cilvēki ir daudz atvērtāki, pieklājīgāki un runātīgāki. Bet Dienviditālijai raksturīga skaļa bučošanās, ēšana, dzeršana, dziedāšana un dancošana. Iespējams, cilvēku raksturīgākās iezīmes saistītas ar laika apstākļiem - jo siltāks, jo ļaudis atvērtāki. Tāpēc varētu teikt, ka Pjemontas reģiona iedzīvotāji neko daudz no pasaules nav redzējuši un neko saldāku par burkānu nav ēduši. 

Šķiet, ka citur ir labāk

"Ko es gribu pateikt visiem, kas dzīvo Latvijā? Vienmēr liekas labāk tur, kur mēs neesam. Mēs varam braukt jebkur, bet visur nebūs tik labi, kā mēs iedomājamies. Visur būs grūtības, turklāt vēl vilks atpakaļ uz mājām. Es nezinu, vai tā ir labākā izvēle."

Ko Līga darītu, ja vēlreiz būtu iespēja izvēlēties palikt Itālijā vai braukt atpakaļ uz Latviju? "Tagad ar manu galvu šķiet, ka es, man liekas, pierunātu savu vīru braukt man līdzi uz Latviju. Kad mēs bijām jaunāki, tad varbūt kaut ko varēja mainīt. Tagad vairs ne."

Katram pašam jābūvē sava laimes zeme

Tomēr kopumā latviete ir optimiste: "Es tāda piedzimu. Es nekad neesmu pesimiste. Es vienkārši gribu pateikt, lai cilvēki saprot, ka nav tādas laimes zemes. Vienmēr visur būs grūtības un kaut kas, kas nepatiks. To vajag pārvarēt, iet uz priekšu un, galvenais, turēt savu mērķi uz priekšu."

Kā pozitīvu piemēru Līga min savu asociāciju, par kuru runājot, viņai vienmēr iemirdzas acis. Tās mērķis ir panākt, lai atzīst kultūras starpnieku par oficiālu profesiju, un var priecāties, ka piecu gadu laikā tas ir izdevies jau pirmajā lasījumā. "Tas ir mūsu mērķis. Tas notiks, mēs to panāksim! Tā arī dzīvē vajag iet uz priekšu," viņa mudina.