Sunim parādījies klepus. Kā to izārstēt ar dabiskiem līdzekļiem?

Medicīnas terminoloģijā šo slimību sauc par suņu infekciozo traheobronhītu, un tā ir augšējo elpceļu infekcija. Klepus skaņa patiešām izklausās tā, it kā sunim rīklē būtu kaut kas iestrēdzis, tomēr, ja tas tā būtu, klīniskās pazīmes būtu pavisam citas – parādītos respiratorais distress jeb akūta elpošanas nepietiekamība, un suņa stāvoklis būtu ļoti nopietns. Šādā gadījumā pat būtu apdraudēta suņa dzīvība, un būtu jāsniedz sunim pirmā palīdzība. Ja sunim ir tā saucamais audzētavu klepus, dzīvnieks visādi citādi var justies labi.

Ir vairāki cēloņi, kas izraisa audzētavu klepu, bet 80% gadījumu tā ir bakteriāla infekcija, ko rada Bordetella bronchiseptica.

Audzētavu klepu var izraisīt arī vairāki suņu vīrusi, ieskaitot paragripas vīrusu, koronavīrusu, adenovīrusu un herpes vīrusu. Tā ir ārkārtīgi lipīga augšējo elpošanas ceļu infekcija, kas izplatās gaisa pilienu veidā, kuri rodas šķaudot un klepojot. Baktērijas un vīrusi var izplatīties arī kontaktā ar inficētu virsmu. Par suņu audzētavu klepu to sauc tāpēc, ka parasti tas ir saistīts ar suņu audzētavām, patversmēm un suņu skatēm, kur strauji izplatās. Tāpēc nevajadzētu klepojošu suni ņemt līdzi uz suņu skati, jo viņš var aplipināt citus dzīvniekus.

Pieskaršanās suņa iekaisušajai trahejai jeb elpvadam izraisa sausu un asu, neproduktīvu (tādu, kas neizdala krēpas) klepu, un tā ir galvenā šīs infekcijas pazīme. Suns var arī rīstīties, atklepot krēpas un šķaudīt. Inkubācijas periods ir apmēram piecas līdz septiņas dienas, lielākā daļa suņu klepo apmēram 10–14 dienas, lai gan dažkārt tas var ilgt pat trīs līdz četras nedēļas.

Lielākajā daļā gadījumu suns jūtas labi, turpina ēst un dzert tāpat kā iepriekš, un viņam nav temperatūras. Tomēr suņiem, kam ir imūnsistēmas traucējumi, un maziem kucēniem var izveidoties sekundāra apakšējo elpceļu infekcija, piemēram, plaušu karsonis.

Pēc paragripas un koronavīrusa izslimošanas suņi turpina būt infekcijas nēsātāji vēl nedēļu, bet pēc B. bronchiseptica infekcijas tie var būt infekciozi vēl vairākas nedēļas.

Normāli elpvadu no infekcijas pasargā sīki matiņi jeb skropstiņas, tā saucamais skropstiņepitēlijs – gļotāda, kas satver un iznīcina vīrusus un baktērijas. Elpvada skropstiņas vienmēr kustas uz āru, tā ar gļotām aizvadot ieelpotos mikroorganismus un baktērijas līdz rīklei, kur tās tiek norītas un iznīcinātas kuņģa sālsskābē. Šo organisma aizsargmehānismu var sabojāt gan stress, ko suns pārdzīvo, kad uzturas suņu audzētavā, gan putekļains gaiss, gan pasīvā smēķēšana, gan vīrusi un nepietiekama telpu ventilācija.

Suņiem izveidojas dabiska imunitāte pret audzētavu klepu, tomēr, ja vēlaties suni vakcinēt, pret B. bronchiseptica ir vakcīna deguna pilienu formā. Tā darbojas 12 mēnešus un rada lokālu imūnstimulējošu iedarbību augšējos elpceļos. Imunitāte pret baktēriju rodas trīs līdz piecas dienas pēc vakcinācijas.

Šīs vakcīnas ir relatīvi drošas, jo iedarbojas lokāli, nevis sistēmiski, tomēr paturiet prātā, ka tās nedod 100% garantiju, ka suns nesaslims.

Tā kā lielākajai daļai suņu audzētavu klepus norit ne pārāk smagā formā un suņi parasti no tās izveseļojas paši, kā arī viņiem izveidojas imunitāte, savus suņus pret šo infekciju nevakcinēju, ja vien tie nav jāievieto suņu patversmēs, kurās ir prasība, lai suns būtu vakcinēts pret audzētavu klepu.

Ja nolemjat nevakcinēt suni un tomēr nākotnē var būt nepieciešams uz laiku to atstāt suņu viesnīcā, izvēlieties labas kvalitātes viesnīcu vai suņu audzētavu, kurā tiek nodrošinātas šādas prasības.

•    Laba ventilācija

•    Telpu uzkopšana ik dienu ar līdzekli, kas iznīcina vīrusus un baktērijas

•    Kāju dezinfekcija pirms ieiešanas nodalītos audzētavas blokos

•    Dzīvnieki nedzīvo saspiestībā, jo tas rada stresu

Tradicionālā suņu klepus ārstēšana

Standarta metode šīs infekcijas ārstēšanai ir antibiotikas, jo lielākoties saslimšanu izraisa B. bronchiseptica baktērijas. Antibiotikas var palīdzēt novērst arī sekundāru bakteriālu infekciju, ja klepu ierosinājusi vīrusu infekcija. Dažkārt suņiem, kas kontaktējušies ar citiem suņiem, kuriem ir audzētavu klepus, tiek izrakstītas antibiotikas „katram gadījumam”, lai gan, iespējams, viņiem jau ir imunitāte pret šo baktēriju. Kopumā nevajadzētu lietot antibiotikas bez noteikta iemesla.

Medikamentus klepus refleksa samazināšanai, piemēram, dekstrometorfānu un kodeīnu (tablešu vai sīrupa veidā), var lietot tad, ja klepus ir neproduktīvs un mokošs.

Dabiski līdzekļi audzētavu klepus novēršanai

Karote medus var palīdzēt nomierināt sāpošus un iekaisušus augšējos elpceļus. Medum piemīt arī antibakteriāla, pretmikrobu, pretvīrusu, antiseptiska, pretiekaisuma un pretsēnīšu iedarbība. Suņiem parasti patīk medus saldā garša.

0,5–1 tējkarote trīs reizes dienā.

Vēl viens dabisks imūnsistēmas stimulants, kas kļuvis populārs tieši pēdējā laikā. Apmēram 50% tauku kokosriekstu eļļā ir laurīnskābe (tik daudz laurīnskābes nesatur neviens augs pasaulē), turklāt šī sastāvdaļa dabā ir reti sastopama. Organisms laurīnskābi pārvērš monolaurīnā, lipīdu (tauku) molekulās, kas var iznīcināt ar lipīdu slāni pārklātus mikroorganismus, piemēram, herpes un gripas vīrusus, baktērijas un vienšūņus. Tādēļ kokosriekstu eļļu var izmantot ārstēšanā, un to var lietot gan iekšķīgi, gan ārīgi.

uzturošā deva ir 1 tējkarote uz 5 kg ķermeņa svara, kas jāsadala vairākās porcijās; ja sunim ir infekcija, jādod dubulta deva. Kokosriekstu eļļu var dot kopā ar medu.

Lakricas sakne (Glycyrrhiza glabra), daudzgadīgs augs ar aromātisku kokainu sakni, ir tikpat spēcīgs līdzeklis klepus nomākšanai kā kodeīns, jo tā sastāvā ir likviritīna apiozīds, būtiskākais flavonoīds. Tas samazina kairinājumu (atvieglo simptomus un aizsargā no iekaisuma) un darbojas kā atklepošanas līdzeklis.

uzlējumam vajadzīgi 5–30 g saknes uz krūzi ūdens (uz katriem 10 kg suņa svara jārēķina 0,25–0,5 krūzes, un šī porcija jāsadala trīs devās); ja izmanto tinktūru, tad jālieto 0,5–1 ml uz 10 kg suņa svara, tāpat sadalot šo daudzumu trijās devās.

Šo augu sāka izmantot Amerikas indiāņu ciltis, bet vēlāk ehinācijas lietošanu pārņēma eklektiskās medicīnas pārstāvji (populārs medicīnas virziens 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Amerikā), kas arī izmantoja augu izcelsmes līdzekļus. Ehinācijas aktīvās vielas ir alkilamīdi, un visvairāk to ir auga saknē.

Ehinācija modulē makrofāgu reakciju uz T šūnām, tādējādi palīdzot imūnsistēmai darboties efektīvāk. Tas notiek tāpēc, ka alkilamīdi iedarbojas uz kanabinoīdu receptoriem, it īpaši uz CB2, kas piedalās imūnsistēmas un atsevišķu asins šūnu darbībā. Pretēji dažiem apgalvojumiem ehinācija neaktivizē imūnsistēmu, ja tai nav apdraudējuma, un tādēļ to nevar pārslogot un nevajadzīgi nodarbināt. Ehinācijas sakne arī palielina balto asinsķermenīšu (leikocītu), it īpaši galētājšūnu skaitu, kas palīdz organismam cīnīties ar infekcijām.

Ieteicamā deva: ja lieto kaltētu augu, tad 25–300 mg/kg trīs reizes dienā; ja tinktūru (parasti 40–70% etanola), tad 0,5 ml trīs reizes dienā. Ieteicams lietot E.angustifolia vai E.purpurea.

Ēteriskās eļļas

Tās var palīdzēt sunim ar audzētavu klepu vieglāk elpot. Eikalipta, lavandas un tējas koka eļļām piemīt antibakteriāla un pretvīrusu iedarbība, savukārt kumelīšu eļļa nomierina.

Tā kā suņiem ar klepu augšējie elpceļi ir sausi, mitrinot gaisu, tiks mitrināta arī elpceļu gļotāda. Tas ļaus samazināt kairinājumu un nepieciešamību klepot. Novietojiet gaisa mitrinātāju netālu no vietas, kur suns atpūšas vai guļ.

Pamēģiniet homeopātiju

Pamatlīdzeklis audzētavu klepus ārstēšanai ir Drosera 12c vai 30c. Ātri un efektīvi audzētavu klepus gadījumos iedarbojas Aconite 30c. Daži suņi, kam ir audzētavu klepus, kļūst nervozi, un šis līdzeklis arī nomierina.