Viesturs Kairišs: "Vīrieši mūsdienās kļūst mierīgāki, sievietes - kareivīgākas"

Ar jaunās slotas sindromu jau pusotru gadu Dailes teātri vada Juris Žagars un Viesturs Kairišs. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai aprastu ar jauniem uzdevumiem, ja vien ķeblīti no kājapakšas nebūtu izsitusi pandēmija. Vārīties savā sulā bez atskaites publikai savā ziņā ir saldi, bet arī ļoti tērējoši. Nu durvis ir atvērtas… Rodas iespaids, ka šī lielā ēka ir Viestura īstais akvārijs. Viņš ir stilīgs un darbīgs, slaidi metas no viena pie otra, šķiet, domu ir vairāk, nekā viņš spētu izteikt. Runājam kabinetā, kur runājuši, smēķējuši, smējušies un dusmojušies daudzi dižgari…

Kaut kas ar auru

– Šajā kabinetā ir bijis Arnolds Liniņš, Kārlis Auškāps, Mihails Gruzdovs, īsu brīdi arī Mārtiņš Vilkārsis un Džilindžers. Pirmoreiz te ienācu pagājušā gada martā, kad uzvarējām konkursā, viss bija brūnos paneļos, pievilcies ar tabaku. Toreiz vēl smēķēja iekšā. Izvācām, domāju – varbūt kaut kas ar auru…

– Ar kadiķi jāizkvēpina?

– Neesmu māņticīgs, bet likās, ka jādara citādi. Un tā ir mana daba – ja ieeju teātrī, tas nozīmē, ka te pārvācu arī savu dzīvi, iekšējo pasauli, un man vajag, kur patverties, nevaru visu laiku būt pie atvērtām durvīm. Visa darbība man šeit ir nepārtraukta komunikācija. Esmu atradis sev citu kabinetu, mazliet nomaļāku, vēlos bišķi nolīst no visa tā...

– Tieši par to gribēju runāt – ko šis laiks, pusotrs gads, ir izdarījis ar tevi kā ar cilvēku, iekšēji?

– Grūti spriest, jo tas sakrita ar pandēmiju. Līdz galam nevaram saprast, kā tas, ko darām, izskatās, bet mainīja ļoti daudz. Profesionāli tas man bija ārkārtīgi vērtīgs. Visu laiku es kā režisors strādāju tikai pie saviem projektiem.

– Tā vairāk varēji būt egoists?

– To, kā top māksla, es redzēju tikai caur savu tuneli. Tagad ļoti daudz piedalos, skatos, pētu, kā citi režisori to dara, eju cauri procesiem un sajūtu, ka līdz ar to es ar teātri nodarbojos daudz vairāk un, paldies Dievam, vairs ne tikai kā režisors. Bet arī kā režisors es ārkārtīgi daudz varu mācīties, ir ļoti interesanti. Vakar ar Gati Šmitu satikāmies pēc Olgas Dreģes kanona, iedzērām vīnu, pļāpājām līdz naktij un atcerējāmies studiju laiku. Mihails Gruzdovs Dailē uzveda Terēzu Rakēnu, mēs pieteicāmies praksē. Bijām Krilova studenti. Tā bija ļoti veiksmīga, viena no labākajām Gruzdova izrādēm, bija forši piedalīties.

Protams, visi radošie ir supersarežģītas un egocentriskas būtnes, ne ar vienu nav vienkārši. Līdz tam nebiju pamanījis, ka pilnīgi visi ir ģēniji (smejas). To pārsvarā domāju par režisoriem. Bet man tomēr patīk domāt par kolēģu lietu. Ar aktieriem arī ir interesanti. Ja esi tikai režisors, atlasi aktierus kādai izrādei, filmai un mauc. Te jādomā par kopējo izaugsmi, cits līmenis, un tas mani fascinē. Organizējam vokālās un runas nodarbības, arī fizisko mēģinām ietrenēt. Motivācija sevi attīstīt ir visiem, un arī es pats sevi šeit attīstu.

– Vai nejūti, ka tavam radošajam kodolam tiek izrauts kāds gabals?

– Tas ir labs jautājums. Man ļoti daudzi saka – tiem, kuri šeit kļuvuši par priekšniekiem, radošums atkāpjas, nav laika. Esmu cilvēks orķestris, kurš nemitīgi strādā pie dažādu žanru lietām. Mans prāts ir orķestrēts, tam vajag šo daudzplākšņainību. Es smoku, ja man ir tikai viens virziens. Līdz ar to ir pretējais – beidzot šis instrumentāriju komplekts ļauj realizēt tiešām lielas lietas. No administratīviem pienākumiem esmu salīdzinoši atslogots, jo mums ir ļoti profesionāla komanda, varu domāt par satura vērtību. Ir brīnišķīga sadarbība ar māksliniecisko komandu – Justīni Kļavu, Juri Vaivodu, Indru Lauri, Marko Rasu. Tādam cilvēkam kā es, kurš interesējas par pasauli, ir interesanti. Noslēdzos uz dažiem brīžiem, lai pēc tam atkal būtu atvērts.

Dzīve – interesanta, bagāta

– Vasarā izdevās pamukt uz laukiem – ar upes ainavu divvientulībā?

– Biju noracies līdz 27. jūlijam, nekur degunu nerādīju. Jāpabeidz montēt filmu, esmu sācis pārdomāt nākamo. Jaunajā sezonā iestudēšu divas izrādes. Faranelli un Karali pa vasaru konstruēju. Un Brandu. No rīta ceļos, vismaz trīs stundas lasu, tad vismaz trīs strādāju, un tad, man liekas, dabā ir jādzīvo. Daudz staigāju, eju mežos, purvos. Pamostos teritorijā, kur latgaliski saku tai kai, aizbraucu uz dzimtas mājām, kur jāsaka tuo kuo. Nonākot bērnības vietās, esmu pārlaimīgs. Tā man ir svēta lieta.

– Ejot dabā, tu spēj atslēgt sevi no intelektuālā gruzona, kuru esi uzņēmis, strādājot pie tādiem darbiem kā Brands?

– Ceru, ka atpūšos, bagātinos. Man labas literatūras lasīšana ir svarīga. Ļoti bieži kaut kas jālasa saistībā ar darbu, un tas arī nogurdina. Esmu cilvēks, kuram grūti sevi piespiest, vajag disciplīnu. Tas šausmīgais karstums, kas bija uznācis, nekur nevar aiziet, dunduri kož... Ne vari ārā būt, ne strādāt. Nav tā, ka es kādā veidā mežonīgas, intensīvas garīgās metodes lietoju.

Es slinki strādāju, neesmu čakls darbinieks. Uzskatu, ka jāstrādā disciplinēti, bet ne mehāniski. Ja ar to tēmu nodarbojies, tā dabīgi atrod gultni. Piespiest sevi nodarboties ar tēmu nav viegli, ja gribas attaisīt no pagraba uznestu (ne no ledusskapja izvilktu) alus pudeli, aprasojušu, etiķete vēl mitra, iedzert un paskatīties ainavā. Gribas piecdesmit astoņas reizes iemērkties upē, nav viegli strādāt…

 Bet esmu par to, ka dzīve ir brīnišķīga, ļoti interesanta, bagāta. Man patīk katru dienu kaut ko piedzīvot. Uzskatu, tas ir labi. Man ir veca mušiņmakšķere un mīļākā nodarbošanās – no manas lauku upītes ar mākslīgo vaboli sapalus izmānīt. Šovasar izdevās tikai vienu, viņi visu laiku mani tracināja. Pie otras lauku mājas ir mana bērnības upe Dubna. Atgriezos vietās, kur reiz makšķerēju. Vairākas reizes gāju purvā lācenes lasīt. Tas ir vienīgais ievārījums, kas man garšo. Bet vispār ogu lasīšana man riebjas.

– Ieva nepieslēdzas?

– Uz lācenēm ne, viņai ne pārāk patīk purvos iet. Šogad vēl nav sanācis, bet sēņošana mums visiem vājprātīgi patīk.

– Sīkajiem arī nazīši tiek iedoti?

– Nu jau pusaudži, lēnām sāk mūs ignorēt, ar savām lietām nodarbojas. Likās, ka pārbūvēsim mūsu mazo mājiņu, es pārvācos uz savu darbnīcu. Ģertrūde, kurai ir divpadsmit gadu, izdomāja, ka gulēs teltī pie upes, un visu vasaru tā tiešām arī darīja.

– Tu ļāvi?

– Kāpēc ne? Tas ir kolosāli. Pūces bļāva kaut ko... Pārbūve tā arī nesākās, bet man likās tik forši, ka izvācāmies, visi gulēja kaut kur. Jā, bet tas ir arī bīstami. Man bija incidents, varu nolasīt policijas ziņojumu: “31. jūlijā pulksten 21.17 Viļānu novada Viļānu pagasta mājās V. Kairišam notika konflikts ar pilsoni K. Konflikts atrisināts, K. nogādāts Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā.” Tiešām – trakais bija ienācis mājā, bet pirms tam Ieva ar meitu tur nedēļu dzīvoja vienas pašas. K. bija no Engures novada, nesaprata, kur atrodas. Nevarēja atbildēt, kāpēc ir Latgalē, līdz pusei kails, es izsaucu policiju.

– Bet konflikts?

– Es kaut ko darīju, skatos – stāv džeks pie garāžas, kur visādi laužņi, gribēja ņemt lomiku, krieviski runāja, es aizrādīju. Viņš sāka mani dzenāt, es izsaucu policiju.

Ar dzērājiem vienmēr var sarunāt, saprasties, bet šis bija bišķi neadekvāts, man bija bailes, ka izliekas par traku. Izskatījās mazliet bīstams, nevarēja saprast, kā ar viņu rīkoties. Policija no Rēzeknes atbrauca piecpadsmit minūšu laikā. Nācās no Varakļāniem ātros saukt, viņi ilgi strīdējās. Uz atskurbtuvi nevar vest, jo viņam promiļu nebija, skaidrā, bet bišķi ku-kū. Bērnībā es biju visu traktoristu un dzērāju labākais draugs, viņi bija mani režijas padomdevēji. Tur tikai traki cilvēki bija.

– Kamēr studēji?

– Nē, kad biju maziņš. Studējot man bija vētrainā jauniešu dzīve. Bet Latgale vienmēr ir bijusi labākā režijas skola, visādi tipāži, ieskaitot K. Kad Rīgā filmējam, nevaram īsti novērtēt, jo visi ir sakopti, savākti.

– Uzvedas politkorekti.

– Jā. Tikai Latgalē var atrast tādus dīvaiņus.

– Esmu domājusi – kur noskatīji to, kā Agneses Cīrules varone Pilsētā pie upes dzēra kazas pienu pa taisno no pupa?

– Visas detaļas esmu kaut kur savācis, laikam līdz galam šos avotus nevaru atklāt. Es pats to nevarētu izdomāt, citam nav, kur to izmantot, bet es varu. Tāda īsta lieta, jā.

Nezinu, no kurienes atbildes

– Esi teicis, ka tev jau no astoņpadsmit gadu vecuma ir ļoti daudz, ko stāstīt par savu dzīvi.

– Nesaprotu, kāpēc tā. Es vienkārši varu stāstīt.

– Tas ir saistīts arī ar iekšējo temperamentu?

– Nezinu, no kurienes tas viss. Nesaprotu arī, kā strādāju ar aktieri; man vienmēr ir, ko teikt par visām dzīves situācijām, intonācijām. Es vienkārši ļaujos, tāda ir mana struktūra. Cilvēki smejas, un es piekrītu... Ne jau visur es piedalos, man ir slinkums, interesē iekšējā dzīve. Bet, ja piedalos, man vienmēr ir, ko teikt.

Tad stāstu piemērus no savas dzīves. Pat nezinu, tie ir izdomāti vai tiešām bijuši. Man nekad nav problēmu atrast piemērus. Acīmredzot tā ir kāda smalka psiholoģiska novirze. Kādreiz es to neapjautu, bet tad sajūti, ka vari runāt. Varbūt arī pa tukšo, bet es daudz par to nedomāju. Ļaujos un tādā veidā arī strādāju. Kad kaut ko taisām, es no kaut kurienes izvelku, vienmēr rodas atbildes, stāsti.

– Un no tiem kaut kas jauns rodas?

– Nevar īsti saprast, kā tas viss notiek, bet man patīk šis process. Šodien biju jau divos mēģinājumos. Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Ausmu Kantāni pie Belševicas dzejas kanona pastrādājām. Viņa stāsta dzeju par puķēm, un man ir skaidrs, ko tā puķīte domā, kāpēc mārsilam ir tāda depresija. Pēkšņi man ir daudz, ko stāstīt, jo vasarā es identificējos ar visām puķītēm.

– Saproti, kā puķe jūtas?

– Man lauku pļavas patīk aizvien vairāk. Pārdzīvoju, ka tās iznīcina. Domājot par saviem laukiem – es gribētu dabiskās pļavas… Man patīk izrunāties ar aktieri, kuru sen neesmu saticis. Interesanti, kas viņam dvēselē pa vasaru notiek.

– Preses konferencē iesmējāt, ka aktieri vienmēr ir mazliet apvainojušies.

– Nē, nu tas tā. Jebkurā gadījumā, ja nolasi repertuāru, kādas lomas kuram būs…

– Visiem neizdabāsi?

– Jā, kādu gadu vienam vairāk, citu – otram. Tie ir dabīgi skaisti momenti. Apvainojušies, man liekas, viņi nav. Visi gribētu vēl pa vasaru pablandīties, un visi cer, ka šosezon varēsim vismaz kaut kā strādāt.

– Sezonas atklāšanā izskatījās ļoti smaidīgi, pacilāti.

– Mums ir ļoti daudz, ko teikt, esam uzņēmuši apgriezienus, kaut kā pierīvējušies, jūtam, kā viss iet uz priekšu, kustas. Ar kovidu, protams, ļoti grūti, vāries tikai savā iekšējā pasaulē.

– Sinerģija ar skatītāju ir vajadzīga…

– Tas ir teātra pamats – ļoti primitīva, arhaiska būtība. Teātris ir dzīvs tāpēc, ka ar skatītājiem veidojas savstarpēja enerģija. Ar tādām formām kā kino var pastarpināti caur medijiem nonākt pie skatītāja, bet teātris pieprasa dzīvu reakciju. Ir nāves klusums vai smiekli, tā vienalga ir enerģijas apmaiņa.

– Vai čaukstoņa.

– Jā, vai jūti, ka visi grozās un čaukstina.

– Skatītājs diez vai glaimos, izliksies, ja gribēs smieties vai raudāt.

– Pirmizrādēs jābūt pieklājīgam… Bet jā, parastam skatītājam ir pilnīgi vienalga, viņš nāk kaut ko saņemt, un tās attiecības ir godīgas. Ja viņam rodas mākslas tempļa sajūta, skatoties izrādi, ir ļoti labi. Citi ir vairāk gatavi, citi mazāk, bet bez šīs enerģijas nevar, mēs gaidām skatītāju. Tagad jau nāk, un ir ļoti laba sajūta.

– Vakar biji Dreģes kanonā…

– Jā, tas bija fantastiski. Dārza zāle bija pilna, cilvēki cēlās kājās, Olgai ar Edgaru Cīruli bija fantastiska sadarbība. Tā man ir liela vērtība – šie aktieri, kuri var iznest, runāt dzeju. Tās mikroizrādes ir burvīgas ar to, ka ļoti koncentrētas. Ir vietas, kur gribētos aplaudēt, bet viņi kā Vāgnerā notur, notur un tikai beigās palaiž. Tas nav koncerts, bet kompakta izrāde. Jā, vakar mani ļoti aizkustināja. Skaidrs, tas vairāk zināmai paaudzei, bet arī Edgars Cīrulis ar savu vājprātīgo brīvību ir lielisks – kā viņš improvizē! Domāju, šis darbs varētu patikt daudziem.

Smiļģis un es

– Kādas ir tavas personīgās attiecības ar vīru, kura portrets ir pie sienas?

– Ar Smiļģi… Abi dzīvojam Āgenskalnā, un vēl dažas kopīgas īpašības mums ir.

– Tas, ka patīk radīt teātri?

– Man ar Smiļģi ir diezgan skaidras attiecības – viņš ir ļoti iedvesmojošs. Viņa stāsti par teātra dabu, maģiskie inscenējumi... Liekas, viņš vienmēr gāja uz Gesamtkunstwerk, mākslas sintēzes virzienā, tā man vienmēr ir patikusi. Studējot ļoti daudz interesējos par Smiļģi, viņš bija mans lielākais iedvesmas avots latviešu teātrī.

Es tiešām ārkārtīgi nopietni pārdomāju šo stāstu. Kādā dīvainā veidā te esmu sācis savu karjeru, Kamerzālē. Vienu izrādi uztaisīju Mazajā zālē. Man bija tiešām daudz labu skolotāju, īpaša sastapšanās bija ar Ilmāru Blumbergu, kad jau biju it kā profesionāli izglītojies, bet skaidrs, ka vēl zaļš gurķis, neko nesapratu. Es viņu uztvēru kā lielu skolotāju. Viņš daudz stāstīja par to, kā viņš, jauns students, ar Pēteri Pētersonu strādāja, kurš viņam bijis svarīgākais režisors Latvijā. Jutu, ka tagad ir mainītas lomas – kā savulaik viņam bija ar Pētersonu, tā tagad man ir ar viņu.

– Pēctecība.

– Jā. Pētersons, protams, bija Smiļģa darba turpinātājs… Skaidri redzu šo līniju – Smiļģis, Pētersons, Blumbergs. No rokas rokā tiek nodota pēctecība – māksla kā neiespējamais, kā skatīšanās pāri horizontam. Tas aizgāja ļoti augstvērtīgos veidos.

Arī Liniņa teātris bija ļoti kvalitatīvs – runas kultūras augstākā pakāpe, bet inscenējuma ziņā jau mazliet cita veida, reālistisks un loģisks. Caur Blumbergu Dailē turpinājās maģiskais teātris, un jūtu, ka man jāmēģina teātri mazliet iebīdīt šajās sliedēs atpakaļ, tāpēc man Smiļģis ir ļoti svarīgs. Māra Zālīte uzrakstīja fantastisku lugu, ļoti daudzslāņainu, poētisku. Kā var uzrakstīt par Smiļģi? Vai kārtējo reizi biogrāfiju? Tikko Šmits izņēmās ar Keišu brīnišķīgā veidā; tur, protams, bija daudz ironijas.

– Tev patika Jaunā Rīgas teātra izrāde?

– Man ļoti patika Keiša radītais tēls, aktiera darbs bija superīgs, šaubu nav. Varētu teikt – tā bija lieliska parodija. Taču uztaisīt izrādi par Dailes teātra 100 gadiem, par teātra dzimšanu man šķita ļoti svarīgs vēstījums. Brīnos, ka Māra uzņēmās to rakstīt. Un to iestudēt bija mana misija. Ar Māru Zālīti jau biju strādājis, viņa man šķiet ļoti spēcīga, interesanta. Tas ir manas dzīves koncepcijā – mesties tādā…

– …aukstā ūdenī?

– Jā, un nevilkt garumā. Manas smadzenes ir selektīvas – ja ir tēma, mēs to risinām un tad ņemam nākamo. Man patika darbs pie šīs izrādes, liekas, būs diezgan interesanta. Smiļģis bija ģeniāla personība. Varbūt mūsdienās tas skan nepieņemami, bet uz viņu nedrīkstētu skatīties kā uz tādu parastu cilvēku. Viņš tomēr bija izņēmums, un māksla tikai no izņēmumiem sastāv.

 Var teikt, ka Smiļģis ir ielicis kodu. Es jūtu, ja Dailes teātris neatbilst augstākajām mākslas ambīcijām, te kaut kas sāk drebēt. Viņš ir iekodējis tā, ka, tiklīdz teātris kļūst mazliet pelēkāks, piezemētāks, te notiek revolūcijas. Dailes teātris nevar būt pieticīgs, tad uzreiz plīst pa vīlēm. Ir jābūt ambiciozam – tas kuģis kursē tikai tā. Tikko ieiet seklākos, mierīgākos ūdeņos, tā uzreiz sāk zvāļoties. Šeit nekad nebūs viduvējību.

– Tas tomēr ir iracionāls mantojums.

– Jā, toksisks. Tam ir jāatbilst, jāstrādā tā, lai darbs būtu izaicinājums. Tā es to jūtu. Ja mēs tam neatbildīsim, tad atkal toksēsimies. Tas ir interesanti, paradoksāli, kā Smiļģis Daili ir iekodējis. Vienmēr ar zobiem jāiekožas un jārāpjas virsotnē. Nedrīkst būt atpakaļrāpulīgs, vienmēr tiekties uz virsotni.

Es cīnos par visu apspiesto tiesībām

– Brandā, kas top, cik saprotu, būs diezgan provokatīva pieeja ar kreisi noskaņotu sievieti…

– Sieviete priestere mūsu sabiedrībā vēl arvien izraisa asas diskusijas. Man kā katolim tam vajadzētu būt pilnīgi nepieņemami, bet es pieņemu visu. Man liekas, tas ir interesanti. Cik grūti priesterēm iet Latvijā, bezgalīgie strīdi, vai viņas drīkst būt...

– Neesi tas, kurš uzskata, ka baltajam vīrietim, kurš brauc ar benzīnmašīnu, tagad ir visgrūtāk?

– Nē. Nebūt feministam ir gandrīz neiespējami. Ja runājam par sieviešu tiesībām – skaidrs, tas, kā bija agrāk, bija nepieņemami. Paldies Dievam, cilvēces attīstība ir notikusi. Citu cilvēku nepieņemšana ir kaut kas briesmīgs, bet šajos jautājumos es ar karogiem nevicinos. Kur mūsdienās saskatām Brandu? Stāsts ir par to, ka šodien tieši sieviete ir atbilstošāka Branda radikālajam dzīves uzstādījumam. Vīrieši mūsdienās kļūst mierīgāki, ne tik kareivīgi. Es nerunāju par tādiem…

– ...mačo?

– Jā, mačo tipa. Liekas, sievietes ir kareivīgākas, sevišķi inteliģentu vidē. Kāpēc tā, es nezinu. Arī radikālākas.

– Varbūt ir vajadzīga izlaušanās, lai pēc tam nolīmeņotos?

– Man ir gandrīz vienalga, jo es cīnos par visu mazākumu, apspiesto tiesībām. Galu galā esmu latgalietis, tāpēc saprotu, ko tas nozīmē. Es dabīgi atbalstu visus, kuri jūt kādu netaisnīgumu. Skaidrs, ka ļoti bieži notiek pārpratumi, cilvēki radikalizē. Nezinu, cik tas ir veselīgi. Tā ir viena manis daļa. Es pārtieku gan no mākslas, gan no dzīves. Dzīvē es tomēr izeju no jā pozīcijām. Man tā ir interesanti.

Protams, skumji, ka pasaule kļūst neinteliģenta, vienkāršota, primitīva. Es uz to noskatos ar globālām, attālinātām skumjām, bet vienlaikus man gribas to uzrunāt, trāpīt, iziet uz dialogu, lai viņiem būtu svarīgi zināt, ko es jūtu, domāju, un lai es pats saprotu, ko viņi jūt un domā. Viss, kas notiek sabiedrībā, ir forši, bet man jebkura radikāla forma nav tuva. Mākslā gan man patīk radikālas lietas.

– Laikmetā pirms tevis bija virkne labu izrāžu, mākslinieciski augstvērtīgas, kas runāja par sociālām tēmām: Svinības, Equus, Mana māsa. Esi domājis to nepazaudēt? Vai tev tas nav svarīgi?

– Brands ir ļoti sociāla izrāde. Viņš nonāk sabiedrībā, kas ir nabadzīga, mūsu gadījumā – garīgi. Ideja glābt šos cilvēkus ir ļoti sociāla, kreisi noskaņota ar sajūtu, ka jāvada. Teātra galvenajai dramaturģei Justīnei Kļavai sociālie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi.

– Jūs ar Žagaru viņā ieklausāties?

– Man patīk strādāt komandā, un mēs noteikti ieklausāmies. Esmu mazliet citāda teātra tipa pārstāvis. Dailes teātra galvenā problēma, kā es to uztvēru, bija atrautība no planētas Rīga, Latvija. Kostīmu stāsti bija par cilvēkiem, kuri varēja būt uz Marsa, Horvātijā, tie nebija par mums. Tur es tiešām saskatu problēmu. Jāmēģina, lai stāsti ir par mūsu cilvēkiem, lai mēs tos saprastu.

– Vienalga, caur Brandu vai Farinelli?

– Tieši tā. Farinelli stāsts ir par kovidu, kā cilvēks jūk prātā izolācijā. Nedomāju, ka Equus vai Svinības, kas bija ļoti labas izrādes, bija kādi sociāli projekti. Tie pirmām kārtām ir labi inscenējumi.

– Tikai cilvēkā, kurš tos izvēlējās iestudēt, acīmredzot šīs tēmas kādā ziņā rezonēja.

– Jā, tas ir ļoti svarīgi – lai rezonē. Mēs par katru darbu domājam, kāpēc tas ir svarīgs mūsdienu sabiedrībai, kur ir tā aktualitāte. Ārsts un Elpa ļoti rezonēja par mūsdienu jautājumiem. Arī Piekrišana un Degunradži.

Uļa un futbols

– Vai ej uz to, ka tava jaunā filma Janvāris būs skatāma janvārī?

– Esmu ticis diezgan tālu, pirmā melnā montāža ir pabeigta. Nezinu, vai būs janvārī. Vēl vajadzēs naudu prodakšeniem. Bet nevaru teikt, ka esmu slinkojis. Projekts iet uz priekšu un nemaz neizskatās tik slikti.

– Atklāsi, par ko būs filma?

– Par Uļjanu Semjonovu, viņu spēlēs Kārlis Arnolds Avots, kurš arī raksta scenāriju. Mēs pie tā piestrādāsim. Saņēmām augstu novērtējumu šai idejai. Man liekas, tā ir fantastiska. Ļoti nopietns, radikāls projekts par tādu cilvēku, bērnību, personību.

– Sekoji mūsu olimpiešu gaitām, priecājies par viņiem?

– Es priecājos, bet nesekoju. Esmu profesionāls Anglijas premjerlīgas sekotājs, man ir ļoti profesionāla interese par īstu futbolu. Man būtu grūti fanot par Latvijas futbola izlasi.

– Jo esi radis priecāties par spēli?

– Tieši tā. Man patīk sports, ne velti daudzi mani projekti ir ar to saistīti. Kopš bērnības man patīk ziemas olimpiāde, tur var orientēties. Vasarā visa kā ir ļoti daudz, atļaujos tam nesekot. Kad spēlēja mūsu 3x3 basketbolisti, teātrī visi skatījās un bļāva kā ārprātā, domāju – kas notiek? Esmu par sportu, bet olimpiāde ir specifiskas sacensības – kā vispasaules teātra festivāls, kur ir gan profesionālie, gan amatieri. Diez vai man būtu baigā interese, ja viss ir kopā. Mazās nācijas ir īpaši veiklas mazās formas basketbolā. Pirms amerikāņi sapratuši, ka 3x3 var viegli iegūt zelta medaļu, mēs – hops! – to dabūjām, un tas ir fantastiski.

Bet es fanoju par labākajiem futbola treneriem, esmu Liverpūles un Jurgena Klopa fans, katru nedēļu analizēju, domāju, tas ir ļoti nopietns pasākums. Nav viegli skatīties futbolu Latvijā, īpaši GO3 platformā, ar latviešu komentētājiem. Viņi jauc spēlētājus, valoda nav izkopta augstākajā līmenī. Pretstatā – Anatolijam Kreipānam ir izcila humora izjūta. Gaidu, kad mani aicinās komentēt, domāju, tas būs, kad savāksim milzīgu naudu, lai popularizētu latgaliešu valodu. No NBA iepirksim spēles ar Kristapu Porziņģi un komentēsim latgaliešu valodā. Visi to skatīsies, Kreipāns ir perfekts latgalietis, mēs varētu komentēt un priecāties, kā cilvēki klausās (smejas).

– Tas atgādina mākslas dienu basketbolu Daugavas sporta namā.

– Nē, sports ir ļoti nopietni. Futbols ir liela māksla. Nezinu, kāpēc feminisms ir aizgājis visos virzienos, bet futbolu sievietes neskatās, vismaz neizjūt to pašu. Jā, kāpēc futbols ir sakritis pa dzimumiem, es to nevaru izskaidrot.

– Tad jau vari tur patverties.

– Nē, būtu brīnišķīgi, ja mājās kāda sieviete skatītos ar mani. Bet visi pret to ir tik vienaldzīgi...

– Tiek piesaukti lielo režisoru kanoni – Smiļģa, Pētersona, Liniņa… Bet, teiksim, Auškāps – nav pietiekami sens vai labs?

– Acīmredzot nebija pietiekami nozīmīgs.

– Džilindžera kanons nebūs nekad?

– Vai Džilindžera teātris būs kultūras kanonā, es nezinu. Varbūt bišķi par svaigu. Varbūt nedavilka līdz kultūras kanonam... Es ļoti ironiski pret to attiecos. Ideja par Latvijas kultūras kanonu dzima Helēnai Demakovai, kad viņa bija kultūras ministre. Man šķita, ka tas ir totalitārisms. Kultūrā nevari teikt – šis ir, bet šis nav. Katram savs. Kultūrā nevar pastāvēt mēraukla, tā ir vienkāršošana. Tomēr ir skaidrs, ka tas ir veids, kā masām apgūt kultūru. Par to, kas būs kanonā, man nav dziļas intereses. Skaidrs, ka Smiļģa teātris, Pētersona un Liniņa bija augsta ranga, tāpēc viņi tur ir.

– Tikai nesaki, ka tev nav ambīciju par Kairiša kanonu!

– Nekad neesmu par to aizdomājies, tiešām. Gribu būt dzīvs cilvēks.

– Pēc gadiem…

– Godīgi sakot, kad nomiršu, tad gan dariet, ko gribat. Vairāk domāju, kā ar teātri… Esmu par dzīvu kultūru, kas nav pārvērtusies par pieminekli.