Jo vairāk gadu, jo vairāk jākustas. Daiņa Kalna ieteikumi muskuļu un prāta stiprināšanai
“Jo vairāk gadu, jo vairāk jākustas,” saka Siguldas Opermūzikas svētku organizators Dainis Kalns. Neraugoties uz gadiem (novembrī paliks 77), viņš joprojām ir spēcīgs gan garīgi, gan fiziski, jo nevienu brīdi neļauj ierūsēt ne savam prātam, ne ķermenim.
Taču Dainis neslēpj, ka Opermūzikas svētki no viņa prasa enerģiju, spēku un arvien grūtāk ir sadzīvot ar stresu par to, vai, piemēram, tiks izpirktas visas biļetes, vai lietus negāzīs kā ar spaiņiem un neaizbaidīs skatītājus, kā arī par citām neparedzētām situācijām. Iekšējo mieru un spēku darboties tālāk Dainis atgūst savās iemīļotajās lauku mājās Vecžagari, kur viņu apmeklējām kādā augusta dienā.
Daba, dārzs, gaiss
Kad iebraucam Daiņa Kalna lauku īpašumā Ieriķu pusē, pirmais skatam paveras varens ozols, senas koka būves un pavisam neliela mūsdienīga mājiņa, kam divi stāvi virs zemes, bet viens, var teikt, pazemē, pakalna pakājē. Dainis Kalns to sauc par Rūķīšu namiņu, jo tas tiešām atgādina grāmatās zīmētās rūķu mājiņas. Tomēr tajā ir ierīkots viss ikdienā nepieciešamais – elektrība, ūdens, duša, apkurei krāsniņa, maza virtuve. Trešais stāvs, kas nav apsildāms, uzbūvēts mazbērniem par prieku, lai ir kur paslēpties un paspēlēties.
Dainis šeit uzturas gandrīz cauru gadu, jo viņam ļoti patīk skaistā daba visapkārt, iespēja vasarā darboties dārzā, siltumnīcā. Tikai divu kilometru attālumā atrodas Asaru ezers, kur viņš dodas peldēties, bet ziemā pa apsnigušajiem pakalniem un pāri kaimiņu laukiem var kārtīgi izslēpoties. Viņš nevar iedomāties, ka tagad ietu uz piesmakušu fitnesa zāli, lai izkustētos, ja kārtīgi izlocīties un sevi nodarbināt var svaigā gaisā dārzā.
“Un vēl – lai cilvēks nebūtu nervozs, nebūtu neirastēnijas, viņam ir vajadzīgs svaigs gaiss – katru dienu divas stundas jāatrodas svaigā gaisā. Šeit ir 200 metru virs jūras līmeņa, garām neiet neviena liela šoseja, tāpēc gaiss ir vēl svaigāks nekā citur, un es ļoti to izbaudu, darbojoties ārā. Tāpat šeit ir vardes, ķirzakas, sikspārņi, putni, par ko ļoti priecājos. Starp citu, novērots, ka sportistiem arī krītas metienu precizitāte tāpēc, ka viņi cauru dienu trenējas sporta zālē, nevis ārā. Svaigā gaisā cilvēka nervu sistēma uzlādējas un kļūst veselāka.”
“Visvaldis Lācis, ar kuru man bija labs kontakts, teica, ka cilvēkam sevi jātur fiziskā un garīgā tonusā. Un es viņam pilnībā piekrītu.”
Viņam patīk tieši darbošanās ar rokām un pirkstiem – tas, kā saka Dainis, ir labākais līdzeklis pret stresu, kura viņa dzīvē nav nemaz tik maz. Grūti pat iedomāties, cik spēka no viņa prasa tas, lai uz Opermūzikas svētkiem Siguldā dabūtu pasaules klases dziedātājus un tiktu galā ar visām organizatoriskajām lietām. “Vienalga, tamborēsi, adīsi vai kā citādi pirkstus kustināsi, ne tikai stress, bet arī tagad bieži sastopamā depresija pazudīs,” iesaka Dainis, piebilstot, ka ir vajadzīga arī regulāra intīmā dzīve, lai labi justos. Un, protams, cilvēkam esot jābūt arī kristīgam un godīgam. Visas šīs lietas kopā, sākot ar darbošanos dārzā un beidzot ar godīgumu, ir pamats ilgai un pilnvērtīgai dzīvei.
“Te man ir ko pļaut gan ar izkapti, gan trimeri, šovasar bija ļoti daudz jālaista, jo audzēju zemenes, un citādi karstuma dēļ vispār nebūtu ražas, galu galā arī ēst man pašam jāgatavo,” smejas Dainis. “Pats arī stādu kartupeļus, roku zemi ar lāpstu, siltumnīcā audzēju tomātus un gurķus, to stādus jau kādus desmit gadus iegādājos no labiem kaimiņiem.
Savulaik ieaudzēju arī upeņu krūmus, tikai tās ogas īsti nevienam nav vajadzīgas. Kāpēc upenes? Jo tajās ir visvairāk C vitamīna. Ja kādreiz piemeklē saaukstēšanās, daru tā – kārtīgu karoti upeņu ievārījuma izšķīdinu krūzē karsta ūdens – tik karstā, ka vai mēle deg, – un tad dzeru. Karstais upeņu padzēriens caur kuņģi nokļūst asinsritē un pēc tam šūnās. Reiz biju kārtīgi saaukstējies, bet nākamajā dienā ieplānotas trīs operācijas. Izdzēru karsto upeņu dzērienu septiņos vakarā, pēc tam vienpadsmitos, un nākamajā rītā biju vesels un gatavs operācijām,” epizodi no savām ķirurga gaitām atceras Dainis.
Peld, slēpo, bet tā prātīgāk
“Lieli prieki man ir tāpēc, ka vasarā peldos Asaru ezerā, un tajā ir tik mīksts ūdens, ka pēc peldes rodas sajūta, it kā āda būtu ar šampūnu nomazgāta. Tagad gan vairs peldu tikai kādas 30–40 minūtes ilgi, daru to brasā – tā, ka izelpojot galva ir ūdenī un tikai ieelpojot pacelta ārā. Tas ir lielisks treniņš plaušām. Katrā ziņā distance man tagad ir daudz īsāka nekā agrāk, kad peldēju pāri ezeram un atpakaļ, jo spēka vairs nav tik daudz.
Ar švunku nekad nemetos ezerā, tā vecs cilvēks var tikai infarktā vai insultā iedzīvoties; vispirms apslacinu sevi un tad peldu. Neesmu arī ziemas peldētājs. Mēģināju gan, taču man neiepatikās. Starp citu, gan peldēšana, gan slēpošana ļoti labi palīdz iekustināt locītavas, bet vienlaikus tā slodze nav tik liela, lai tās pārslogotu.
Slēpoju šeit pa nogāzi un blakus pa kaimiņa lauku, kur trīs pakalni. No slēpošanas mani nekas nevar atturēt, taču arī to daru prātīgāk, jo reiz kritu un kājai pārplēsu muskuli, arī celī meniskam man ir vajadzīga operācija. Tāpēc ātros, stāvos nobraucienus pēc tā kritiena vairs neriskēju veikt. Savā laikā, kad strādāju par ķirurgu Siguldas slimnīcā, pēc smagas avārijas nācās glābt viena cilvēka dzīvību, tagad viņš ir Latvijā slavens traumatologs. Un viņš mani gaida uz meniska operāciju.” Dainis ir apņēmības pilns tuvākajā laikā celi savest kārtībā, lai, veselības problēmām saasinoties, nenonāktu jau līdz transplantācijai. Taču ar saplēsto muskuli kājā gan neko nav darījis, tā funkcijas uzņēmušies blakus esošie muskuļi, un tikai tāds kā bumbulis atgādina par plīsuma vietu.
Basketa atkarīgais
“Manā dzīvē ir vēl viena svarīga lieta – tas ir sports. Ja esi tajā iekšā, tad ir arī, par ko pārdzīvot, jūsmot. Man bija ļoti, ļoti liels prieks par Kārli Lasmani, mūsu 3x3 basketbola olimpisko čempionu, jo no Ventspils laika, kad tur strādāju par ķirurgu un arī trenējos svarcelšanā, labi atceros viņa tēvu Uģi Lasmani – airētāju un basketbolistu. Tas ir tāds gandarījums, ka pazīstama cilvēka dēls kļūst par olimpisko čempionu! Tas pierāda arī vienu patiesību, ko žurnālisti ne vienmēr saprot. Parasti uzskata, ka sports norūda raksturu, bet ir otrādi – sportā parādās raksturs. Ja tev nav iedzimta cīņasspara, iekšējā spēka, tu par čempionu nekļūsi, kaut arī būsi talantīgs. Bet mūsu 3x3 basketbolisti, var teikt, zemi grauza, lai uzvarētu!”
Garīgajam tonusam
Dainis arī raksta stāstus, grāmatu, ko drīzumā iecerējis publicēt. “Man ir viss, lai rakstītu, esmu dzimis laukos, gājis ganos, slaucis govis un diezgan daudz bijis vienatnē ar sevi, piemēram, ejot uz skolu piecus kilometrus turp un atpakaļ. Tad attīstās spēja fantazēt, visu kaut ko izdomāt. Piemēram, man ir uzrakstīts stāsts ar nelaimīgām beigām par periodu, kad mūsu sievietes pēc kara vienas pašas audzināja bērnus. Tas bija ļoti skarbs laiks.
Nevajag senioram nekādus dārgus trenažierus – pietiek ar lecamauklu, vingrošanas paklājiņu, vēlamas arī 0,5–1 kg hantelītes. Un vingrot vajag katru dienu.
No rīta, kamēr galva skaidra, kādu pusotru stundu darbojos savam garīgajam tonusam, piemēram, daudz lasu grāmatas. Īpaši esmu aizrāvies ar Andrievu Niedru, kurš, manuprāt, ir nepatiesi nomelnots, vai turpinu savu stāstu rakstīšanu – vispirms rakstu ar roku, pēc tam pats pārrakstu datorā. Kad apsēžos krēslā, lai rakstītu, dažreiz nāk ārā tādas frāzes un teikumi, ka pašam prieks par sevi. Pēc tam eju ārā izkustēties – vasarā tie parasti ir dārza darbi. Vakara stundās atkal kaut ko palasu vai rakstu.”
Kaut arī Daiņa Kalna ikdiena pārsvarā paiet šeit, laukos, kur faktiski nav iespēju inficēties ar kovidu, tā gluži nav, ka tas viņam būtu pagājis garām. “Mans dēls Kristaps Kalns, kuram kā jau fotogrāfam daudz jābūt sabiedrībā, diemžēl inficējās, un arī es pēc kopā pavadītas dienas Rīgā vēlāk saslimu. Pārslimoju samērā viegli, bet ej tu sazini, kā tas būtu beidzies, ja nebūtu potējies.”
Daiņa Kalna ieteikumi muskuļu stiprināšanai
“Senioriem noteikti ir jāstiprina muskuļi. Ir ļoti vienkāršs vingrinājums, kas patiesībā nemaz nav tik viegls. Dara tā – kājas plecu platumā un uz pilnu pēdu, izstiepj rokas taisni uz priekšu, mugura taisna. Stiepjot dibenu uz zemes pusi, mēģina pietupties (cik zemu vien tas iespējams), rokas visu laiku taisni sev priekšā (pie viena šādi tiek trenēta vēderprese).
Seniors var pamēģināt arī nedaudz palēkāt ar lecamaukliņu. Tas nekas sarežģīts nav, turklāt viegli triecieni mugurkaulam pat ir labi. Savulaik volejbolā bija tāds gremdētājs Ivans Bugajenko, kuram tagad jau 83 gadi. Viņš bija tikai 1,85 metrus garš, taču varēja uzlēkt lielā augstumā, tāpēc viņu par putnu sauca. Un viņš tikai ar lecamauklu dabūja to federi iekšā.
Roku muskuļu stiprināšanai labs vingrojums ir atspiešanās. Ja to nevar izdarīt no guļus stāvokļa, var pumpēties pagalmā pie ozola stumbra vai istabā pie palodzes.
Bet lokanībai – kārtīgi izapļot vidukli uz vienu un otru pusi.
Nevajag senioram nekādus dārgus trenažierus – pietiek ar lecamauklu, vingrošanas paklājiņu, vēlamas arī 0,5–1 kg hantelītes. Un vingrot vajag katru dienu.”
