Mikoloģe Inita Daniele par sēņu noslēpumiem: "Ticu, ka sēnes mūs turpinās pārsteigt"

Tās var būt visdažādākā auguma – no tikai mikroskopā saskatāmām līdz milžiem vidēja koka lielumā, kā devona perioda Prototaxites. Sēnēm ir raksturiņš – tās spēj būt gan indīgas, gan atbaidošas, gan vilinošas, maigas un dziedinošas. Un, protams, bezgala skaistas un krāsainas. Tādas, kurās nevar neiemīlēties. Sēnes ir kas daudz vairāk nekā sēņu mērci baudījis, labsajūtas piepildīts vēders. Mikologiem tas ir kā bezgalīgs kosmoss, kur pētāmā vēl tik daudz.

Sēņu pasaule ir tik bagātīga, pārsteidzoša un noslēpumaina, ka, ieejot tajā ar dziļu bijību un degošām acīm, nemaz vairs negribas nākt laukā – atklājumi un brīnumi ik uz soļa. Arī Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe, cepurīšu sēņu eksperte, Lielās Latvijas sēņu grāmatas autore (kopā ar Diānu Meieri) Inita Daniele ir viena no sēņu apburtajām. Dabas muzejs ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta nu jau trīsdesmit piecus gadus, bet darbiem nav gala. Kolēģi smej, ka Inita neredz pašā takas malā augošu kraukšķīgu baraviku, bet tas tāpēc, ka viņas skatiens sniedzas tālāk, meklējot kaut ko savdabīgu, retu, vēl nebijušu. Un atrod!

Ko sēnes mums atklāj

– Daudzi vēl aizvien domā, ka sēnes ir augi, jo tās taču aug zemē un nevar pārvietoties. Tomēr tās nav nedz augi, nedz dzīvnieki. Kā tad īsti ir?

– Jā, sēnes ir pašas par sevi, jo tās ir pietiekami atšķirīgas, turklāt sēņu valsts ir milzīga, un tā vien šķiet, ka mikologiem būs darbs vēl paaudžu paaudzēs, lai kaut nelielu daļiņu no tām izpētītu un aprakstītu. Ja tomēr salīdzinām ar augiem un dzīvniekiem, sēnēm ir lielāka radniecība ar dzīvniekiem, nevis augiem. Īpaši ar kukaiņiem – kaut vai pēc šūnapvalku uzbūves. Sēnes sen vairs nepieskaita pie augiem, taču skolā vēl aizvien par sēnēm māca botānikā, bet tā, kā zināms, ir mācība par augiem. Sēnes pēta mikoloģija. Sēnes nespēj pārvietoties, tomēr ir gļotsēnes, kuras lēnām spēj mainīt savu atrašanās vietu.

– Šļūc kā gliemeži?

– Tā varētu teikt, tikai vēl lēnāk. Tāpēc tās pat vairs nepieder pie sēnēm, jo spēj pārvietoties. Arī koraļļiem un sūkļiem, kas it kā ir nekustīgi, ir kaut kāda kustīgā stadija. Un vēl viena atšķirība – dzīvnieks aug, izaug un ir pieaudzis, bet sēnes aug nemitīgi. Tas, ko sēņotāji salasa savos groziņos, ir tikai sēnes augļķermenis, bet sēņotne var augt un plesties bezgalīgi, ja vide ir piemērota.

– Kāpēc sēnes ir tik noslēpumainas un intriģējošas? Kas ir tas, kas tās tādas padara gan mikologiem, gan parastiem dabas draugiem?

– Noslēpumainas varbūt tāpēc, ka tā īsti sēnes varēja sākt pētīt tikai 17. gadsimta sākumā, kad izgudroja pirmo optisko mikroskopu, jo sporas īstenībā ar neapbruņotu aci neredz pretstatā augu sēkliņām, kuras, lai arī cik mazas, tomēr var redzēt. Turpretī sporas drīzāk līdzinās baltam vai krāsainam pulverītim. Pirms mikroskopa izgudrošanas arī dabas pētniekiem bija grūti saprast, no kurienes sēnes īsti rodas. Nezināja pat to, ka sēņotne ir pazemē vai kādā koka plaisā noslēpusies, bet tā, ko uzskata par sēni, ir tikai maza, īslaicīgi eksistējoša sēnes daļiņa jeb augļķermenis.

– Reti kura dzīva radība ir tik daudzveidīga kā sēnes. Ir aprēķini, ka pasaulē varētu būt no 3,8 līdz 5 miljoniem sēņu sugu.

– Varētu būt pat vairāk. Ir dzirdēts par 10 un pat 50 miljoniem sugu. Dati ir ļoti dažādi, jo nav iespējams saskaitīt, tās ir tikai aptuvenas aplēses. Šajā ziņā nav vienprātības, jo lielākā daļa sēņu nav aprakstītas. Mums pat Latvijā ļoti daudz kas nav atrasts un fiksēts, un kur nu vēl, ja runājam pasaules mērogā.

– Zinātniski aprakstīta ir tikai maza daļiņa, varētu būt ap 144 tūkstošiem. Un katru gadu pasaulē vēl atklāj no 1500 līdz 2000 jaunu sugu.

– Tas nu ir skaidrs, ka mikologiem nedraud bezdarbs! Ja salīdzina, cik Latvijā ir putnu pētnieku un cik – sēņu pētnieku, tad to skaits ir niecīgs. Sēnes pētīt ir daudz grūtāk. Vispirms jau tāpēc, ka sēnes augļķermenis virs zemes parādās īslaicīgi, uz dažām dienām. Un tu to reto sēni vari nepamanīt pat tad, ja apej kokam pa otru pusi. Tas ir ļoti atkarīgs no pētnieku skaita, no tā, cik lielu teritoriju viņi spēj izpētīt. Tāpēc esmu priecīga, ka mums ir daudz gudru amatieru, kuri ļoti daudz zina par sēnēm, un mēs viņus jau uztveram kā savējos. Viņi nereti atrod kādu jaunu sēņu sugu un sūta mums, lai pārliecinātos, vai tā tiešām ir jauna.

– Svarīgi, vai mēs tās pamanām. Es, piemēram, ejot pa mežu, neredzu sēnes – tās no manis veiksmīgi slēpjas.

– Sēnes ir visur! Cita lieta, vai mēs tās fiksējam, vai pievēršam uzmanību. Protams, arī gaiss ir sēņu pilns, tikai sporas ir pārāk mazas, lai mēs tās saskatītu.

– Kas notiktu, ja kādudien pēkšņi izzustu visas pasaules sēnes?

– Protams, dabā viss ir savstarpēji saistīts. Iedomāsimies pasauli kā milzīgu tīklu, kur katra vissīkākā pavediena galā ir kāda dzīva radība. Pietiek tikai paraut aiz kāda pavediena, un sabrūk visa kārtība, iestājas haoss. Ja pēkšņi vairs nebūtu sēņu un kukaiņu, tad arī cilvēks nespētu izdzīvot. Tāpēc mums ļoti nopietni jāuztver visi dzīvās dabas signāli un saucieni pēc palīdzības.

Globālais tīkls un aizņemtie dzīvoklīši

– Mums varbūt šķiet, ka cilvēks ir radības kronis un varam visu darīt pēc sava prāta, bet īstenībā mums bieži vien nav ne jausmas, kas notiek dabā, zem zemes, ka sēnes dalās informācijā ar lakstaugiem, krūmiem un kokiem caur plašu globālu tīklu, tā saukto mikorizu tīklu.

– Pētnieki dažkārt dēvē mikorizu tīklu par augu valsts internetu, kas pastāvējis jau miljoniem gadu pirms mūsdienu tehnoloģiju interneta. Jā, saziņa starp augiem ar sēņu palīdzību ir ļoti attīstīta. Caur šo tīklu koki, krūmi, lakstaugi un sēnes ir savstarpēji saistīti simbiotiskās attiecībās un var pārvietot barības vielas no spēcīgākā uz vārgāko, bet kādu konkurentu reizēm arī izslēgt no spēles. Un ne tikai to. Ja, piemēram, vienā malā ir sākusies kāda slimība, tad caur mikorizu tīklu var padot ziņu citiem kokiem, lai tie sagatavojas, veido aizsardzību, izstrādājot antivielas, lai neļautu slimībai izplesties un spētu turēties tai pretī.

– Lasīju, ka vismaz 90 procenti augu veido simbiozes tīklu vismaz ar vienu mikorizas sēņu sugu.

– Jā, tā ir. Lielākoties tie ir vaskulārie augi, arī sūnas. Tas notiek tā, ka sēne ieaug iekšā augu sakņu šūnās, un tās ir mikroskopiskas sēnes, kuras nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Tās ir tā sauktās endomikorizas. Tās sēnes, kuru augļķermeņi ir redzami virs zemes, veido mikorizas tīklu ar kokiem un krūmiem.

– Mikorizas sēnes esot arī baravikas.

– Jā, baravikas, bekas, bērzlapes, tīmeklenes un daudzas citas.

– Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki vēlas ieaudzēt baravikas savā dārzā, izkaisa micēliju, bet nekas nesanāk, jo dabā viss nav tik vienkārši, kā šķiet.

– Jā, dabai nepatīk spēlītes! Viss jādara pa īstam, vajag dabisku vidi. Rezultāts atkarīgs arī no tā, kurā vietā ir dārzs. Ja tur ir viens vecs ozols, ar to vēl nepietiek, jo mikorizu tīklā visi dzīvoklīši jau var būt aizņemti. Bet, ja māja ir laukos, meža tuvumā, tad vajag tikai pareizos kokus, un var mēģināt. Ja gribat izsēt priežu baraviku, tad tā augs zem priedes, nevis zem bērza, bet vasaras baravikas augs zem ozola. Taču nekādas garantijas nav: daudz drošāk tomēr ir doties ar sēņu groziņu uz mežu.

– Dzirdēts par Latvijas entuziastiem, kuri mēģina ieaudzēt trifeļu sēņu dārzus, lai radītu pēc iespējas dabiskākus augšanas apstākļus šīm īpašajām delikatesēm. Taču šobrīd, šķiet, pūles ir lielākas nekā rezultāti.

– Ar pareizajiem kokiem vien – vismaz 5–7 gadus augušām lazdām un ozoliem, kuriem jau ir izveidota mikoriza ar trifelēm – trifeļu dārzos nepietiek. Vispirms būtu jāapbruņojas ar pamatīgu pacietību, jo trifeles aug un attīstās lēni, tām ir ļoti svarīga mikoriza ar koku saknēm: jo lielāks koks un spēcīgākas saknes, jo lielāka iespēja attīstīties trifelēm. Un pat tad, ja teorētiski tās jau varētu būt izveidojušas augļķermeņus, tie vēl jāatrod, jo nobriest aptuveni 30 centimetrus zem zemes.

Tās var saost tikai īpaši apmācīts trifeļu suns. Šobrīd tāds Latvijā ir tikai viens – manai kolēģei mikoloģei Diānai Meierei –, bet viņš jau nevar apstaigāt visu Latviju. Turklāt trifeles var saost tikai pavisam īsu brīdi – kad tās ir nobriedušas un izplata specifisku aromātu. Var jau meklēt trifeles arī virszemē, bet no tām vienīgās ēdamās ir baltās cūktrifeles. Esam tās atraduši gan Rēzeknes, gan Aizputes apkārtnē, lai gan sastopamas reti. Esmu nobaudījusi – garšīgas!

Dabā katrai sēnei ir vieta

– Sēņu daudzveidība ir tik milzīga, ka mums, parastiem cilvēkiem, grūti to pat aptvert. Tomēr skaidrs ir viens – dabai ikviena sēne ir vajadzīga, pat visnecilākā. Piemēram, ir sēnes strādnieces, kas sakopj izcirtumus pēc astoņzobu mizgraužu uzbrukuma...

– Jā, tās ir sēnes, kas sadala koksni. Protams, dabā nekas nepaliek neapēsts, un katrs nokaltis koks ir laba barība sēnēm un kukaiņiem.

– Cik ilgā laikā var apēst kritušu vidēja izmēra koku?

– Tas process nav tāds, ka viena sēne piesēžas pie galda un tik ēd! Te notiek secīga darba dalīšana, bez ķīviņiem. Sākumā uzrodas sēnes, kas apstrādā koksni un sadala to, tad nāk nākamās, kas to sašķeļ vēl smalkāk, tās atkal nomaina citas, līdz galds ir nokopts. Procesa ilgums atkarīgs no koka lieluma, no sēņu daudzuma, no mitruma un citiem apstākļiem. Tāpēc ir svarīgi, lai mežā būtu liela izmēra kritalas, kas ir laba mājvieta ne tikai sēnēm, bet arī citiem dzīviem organismiem, kā arī iespēja izdzīvot jebkuros laika apstākļos, arī ziemā, jo ir, kur paslēpties.

– Es labprāt gribētu uzzināt kaut ko vairāk par dažām savdabīgām sēņu ģimenītēm. Piemēram, pūpēži nemaz neatgādina sēnes, bet piepes tikai izskatās necilas...

– Sēnes gan mūsu grāmatā, gan sugu noteicējos ir sakārtotas nevis pēc radniecības, bet morfoloģiskās grupās. Esam salikuši kopā sēnes, kas ir līdzīgas pēc izskata, nevis tuvas pēc radniecības. Ja sāk pētīt gēnu sekvences un pāriet no mākslīgās klasifikācijas uz dabisko, tad sanāk, ka pūpēdis ir radniecīgs bekai, bet korallene ir radiniece bērzlapei. Mēs varam noteikt radniecību, bet nevaram pēc tās izveidot sēņu noteicēju, jo vienā dzimtā ir ļoti dažāda izskata sēnes, tāpēc joprojām izmantojam morfoloģiskās grupas. Pūpēdis tomēr ir kaut kas apaļš (vai gandrīz apaļš), tā sporas veidojas iekšpusē. Piepe saistās ar kaut ko cietu un sīkstu, kas aug uz kokiem, ar porainu apakšpusi. Korallenes un vālenes sakārtotas vienkop pēc augļķermeņu formas.

– Korallenes tiešām atgādina koraļļu rifus. Piepes šķiet līdzīgas tikai paviršam vērotājam. Tām ir gan izteiksmīgas krāsas, gan formas. Esot arī ēdamas piepes.

– Jā, sērpiepe ir ēdama un pat gluži garšīga, tikai tā jāēd, kamēr vēl jauna un maiga. Tad to var griezt plānās šķēlītēs un cept kā čipsus vai samalt gaļasmašīnā un gatavot mērci. Esmu pagaršojusi, gardi. Garša atkarīga arī no koka, uz kura tās aug. Ja uz vītola – mazliet skābena; ja uz ozola – rūgtena; ja uz kāda augļu koka, īpaši uz bumbieres – ļoti garšīga!

– Vai ir vēl kāda ēdamā piepe?

– Ir vēl dažas, kuras skaitās ēdamas, piemēram, zvīņu piepe, bet tās ir mazas un jāēd, kamēr vēl jaunas, jo ātri kļūst sīkstas. Sērpiepes ir vienīgās, kuras ir vērts ēst. Piepes aug no jauna cikliski – tās var būt ēdamas gan maijā, gan vasarā, gan rudenī. Ēst var tikai dažas viengadīgās piepes; no daudzgadīgajām gan neviena nav ēdama. Tiesa, Latvijā ir arī viena maza un grūti atrodama indīga piepe.

– Vai piepes sadarbojas ar koku, uz kura aug, vai drīzāk kaitē tam?

– Latvijā uzietas aptuveni 150 piepju sugas. Es neteiktu, ka piepju vidū ir daudz parazītu, kas noēd dzīvu koku. Tās tomēr vairāk aug uz atmirušas koksnes, arī dzīvā kokā tāda mēdz būt. Parasti piepes sporas iekļūst kokā caur kādu mehānisku ievainojumu. Tā pati sērpiepe ir pa daļai saprotrofs, kas noārda atmirušās šūnas, pa daļai parazīts, kas koku lēnām ēd. Tomēr koks pat ar visām piepēm ilgi dzīvo, un tās īpaši netraucē. Savukārt daudzām piepēm, kuras aug uz bērza, piemīt ārstnieciskas īpašības, visspēcīgākā ir melnā spulgpiepe jeb čaga.

– Kā sēņu sporas izsējas lielākos attālumos?

– Esmu dzirdējusi, ka sporas ar gaisa plūsmām spējot pat aplidot apkārt zemeslodei! Vai tas tiešām varētu būt, man nav pierādījumu. Domāju, ka tās tomēr piezemējas ātrāk. Bet, ja tā padomā, milzu apaļpūpēdim ir daudzi miljardi sporu, un, ja tās visas uzšaujas gaisā un izdīgst, tad viena pūpēža pēcnācēji varētu blīvā slānī pārklāt visu zemeslodi! Latvijā lielākā atrastā milzu pūpēža apkārtmērs ir 1,6 metri, bet labvēlīgos apstākļos tas varot izaugt pat gulošas aitas lielumā. Visām sēnēm ir vajadzīgs mitrums un gaisma, jo tumšā alā vai pagrabā sēņu augļķermeņi nespēj normāli attīstīties.

– Un kā ir ar koraļļsēnēm? Tās tiešām atgādina visdažādāko sugu koraļļus, bet tās laikam ir diezgan reti sastopamas.

– Nē, tās nav retas. Tās aug gan uz zemes, gan uz atmirušiem kokiem. Piemēram, lapu koku mežos uz koku kritalām aug svečtursēne. Tā izskatās kā korallītis, bet katrā zara galā ir sazarojums, un tas kopā atgādina svečturi – ļoti skaisti. Efektīga ir arī dižadatene. Vēl viena skaistule ir zeltainā korallene – tā ir koši dzeltena, labi pamanāma. Šīs sēnes nav ēdamas, tās pēc garšas ir sīkstas un pat rūgtas, toties ir kur aci piesiet un sirdi atveldzēt.

– Savdabīgas ir arī asku sēnes, kas ir ļoti atšķirīgas no citām. Kas tām ir raksturīgākais?

– Tās nav cepurīšu sēnes, lai gan dažām ir kaut kas līdzīgs cepurītei. Tās bieži vien ir mikroskopiskas, un, pat ja tās ir redzamas ar neapbruņotu aci, tad pārsvarā ir ļoti sīciņas – kausiņi vai pumpiņas uz dažādām augu atliekām. Starp tām ir daudz dažādu augu slimību izraisītāju.

Taču nevar teikt, ka tās būtu sliktās sēnes. Tās savairojas tad, ja ir ko ēst. Dabā nav nekā slikta. Mēs iestādām milzīgu lauku ar vienādiem augiem, un galds ir klāts, lūdzu, nāciet! Ar to dodam ziņu, ka ir daudz vienāda ēdamā, un līdz ar to ieviešas daudz vienādu dzīvo radību, kas to visu ēd. Bet, pat ja tas būtu augu parazīts, tas nepavisam nav ieinteresēts iznīcināt visu sugu.

Piemēram, uz ozoliem var būt ļoti izteikta miltrasa (arī tā ir sēne!), lapas birst, traucēta barošana, cieš ozola izskats. Bet, ja tā sēne var dzīvot tikai uz ozola, tā nav ieinteresēta iznīcināt ozolu kā sugu. Ne jau tikai sēnes, arī kukaiņu kāpuri ēd to, ko gribam apēst mēs. Taču pat kāpostu balteņa kāpuri nenograuž visu kāpostgalvu! Tad kurš ir lielāks iznīcinātājs?! Taču – cenšoties būt perfekti, mēs gribam visu indēt, iznīcināt, bet tas ir bezjēdzīgi – mēs indējam paši sevi!

– No asku sēnēm mani piesaista Austrijas agrene – mazi sārti kausiņi.

– Agrenes var atrast jau agrā pavasarī, līdzko nokusis sniegs, tās arī izskatās ļoti skaisti. It kā ēdama sēne, bet, vairāk saēdoties, viens otrs ir žēlojies par vēdersāpēm. Tāpēc iesaku tās drīzāk izmantot salātu vai sviestmaizes rotājumam – izskatās neparasti.

– Asku sēne ir arī zilzaļā hlorociborija. Atgādina izšķērdīga mākslinieka otas šļakstus, bet krāsa ir tik koša un intensīva, itin kā sēne gribētu, lai to saredz jau pa gabalu.

– Tiešām, hlorociboriju var pamanīt pat tad, kad vēl nav augļķermeņa, jo tā iekrāso atmirušo koksni, uz kuras aug.

Ēdama vai neēdama?

– Ir sēnes, kuras pēc izskata ir līdzīgas, bet vienas ēdamas, otras – indīgas. Piemēram, dižsardzenēm pēc formas līdzīgas ir saulsardzenes, kas nav ēdamas.

– Saulsardzenes lielākoties ir maziņas. Piemēram, sekstainā saulsardzene ir mazliet indīga, bet nevienam pat neienāktu prātā to ēst, tai ir arī nepatīkama smaka. Tiesa, dažas saulsardzenes ir nopietni indīgas.

– Dižsardzenes savukārt ir ļoti labas ēdamas sēnes. Cik liela vidēji ir dižsardzene?

– Cepurīte ir vidēja šķīvja lielumā, bet ēšanai, protams, labāk izmantot jaunas – neatvērušās vai pusatvērušās.

– Dzeltenā kliņģerene pēc krāsas tiešām atgādina safrāna kliņģeri, laikam jau garšīga.

– Tā no virspuses atgādina gaileni, bet apakšpusē ir tādas kā smalkas adatiņas. Tā ir no adateņu sēnēm.

– Porcelāna tintene man gan neizraisa apetīti – tāda pelēka...

– Kamēr jauna, tā ir balta! Vispār ļoti garšīga sēne. Nevajag ēst vecas sēnes – tad gan tās kļūst pelēkas un zilganas. Tās bieži aug pilsētas zālienos – tur tās nevajadzētu lasīt, bet, ja atrod mežā, tad, kamēr atved mājās, pārvēršas tintē. Tas notiek ļoti ātri.

– Tad laikam nekas cits neatliek, kā iekurt mazu ugunskuru turpat mežmalā, sacept un apēst gardu muti.

– Droši vien. Kad tinteni izcep, tā ir gandrīz kā olas baltums – mīksta, maiga, ļoti garšīga. Tikai kopā ar alkoholu neiesaka lietot.

– Ja nu kādam tomēr uznāk nepārvarama vēlme nobaudīt mušmiri...

– Ir jau arī ēdamas mušmires, piemēram, pelēkā mušmire, lai gan sastopama diezgan reti, un to viegli sajaukt ar indīgo panteru mušmiri. No ēdamajām mušmirēm vieglāk atšķirt būtu sarkstošo mušmiri. Esmu to ēdusi, bet piesardzīgi, jo zemapziņā tomēr ir kāda bremze, kas saistās ar sēnes nosaukumu. Ēdu tikai tāpēc, ka grāmatā jāraksta pārbaudītas lietas. Nevar rakstīt, ka sēne ir ēdama un garšīga, ja pati nepārliecinies. Tikai retos gadījumos, ja pašām ar Diānu neizdodas atrast kādu retu sēni, esam izmantojušas informāciju no literatūras.

– Cerams, ka par to, vai indīgās sēnes tiešām ir indīgas, jums nebija vajadzības pārliecināties. Kaut gan inde jau neiedarbojas uzreiz.

– Tas nu gan – indīgu sēni apēdot, neviens uzreiz nekrīt zemē beigts. Tādas iedarbības nav nevienai sēnei. Saindēšanās pazīmes var parādīties pat pēc vairākām dienām. Mediķi gan lielākoties izglābj šādus cilvēkus, ja laikus vēršas pie ārsta, bet tad kuņģa skalošana vairs nelīdz – inde jau ir iegājusi asinsritē, un vispirms tā bojā nieres un aknas. Var pat gadīties, ka cilvēks paliek uz mūžu pie mākslīgās nieres (bija tādi gadījumi Igaunijā, kad cilvēki saindējās ar tīmeklenēm). Ir arī gadījumi, kad var glābt tikai aknu pārstādīšana.

Diemžēl ir gadījumi, kad cilvēki nopērk skaistu, bilžainu sēņu grāmatu svešvalodā, nesaprot uzrakstīto, pūlēties negrib, ierauga kādu grāmatas bildei līdzīgu sēni un ņem tik ciet, nepadomājot par to, ka tā var būt arī indīga. Tas diemžēl ir fakts, ka tieši tās skaistās bilžu grāmatas veicina saindēšanos ar tīmeklenēm vai šķiedrgalvītēm. Un vēl – trakākais, ko esmu dzirdējusi: kamēr maziņas, tikmēr visas sēnes ir labas! Jo maziņas visas varot ēst. Cilvēki kašā no zemes ārā tikko izlīdušas sēnes, kamēr cepurīte vēl nav atvērusies, un tad nu tiešām nevar saprast, vai tā ir lapiņu sēne vai beka. Pat beku no mušmires nevar atšķirt!

Nezaudēt piedzīvojumu garu!

– Kādi piedzīvojumi jums bijuši, meklējot mežā jaunumus?

– Nāk prātā kāds īpatnējs vēsturisks atradums, kur es gan biju tikai lieciniece. Deviņdesmitajos gados kopā ar draugu ģimeni staigāju pa Siguldas apkaimi, viņiem līdzi bija arī divus gadus vecā meitiņa, kas ļoti par visu interesējās. Jo īpaši viņas uzmanību piesaistīja sēnes. Kad viņa jau trešo reizi iesaucās: “Sēne, vēl sēne, sēnīte!”, beidzot arī mēs, pieaugušie, paskatījāmies, par ko tas bērns tā sajūsminās. Izrādījās, ka bērns atklājis gluži jaunu sēni – rozā vēdekļa sārtaini –, kas aug uz nocirsta vīksnas vai gobas stumbra. Tā ir ļoti reta sēne, kuru man pēc tam laimējies atrast tikai dažas reizes.

Mums ir daudz sēņu draugu, mikologu amatieru, kuri ir pievienojušies facebook grupai "Mikologu biedrība un draugi". Viņi ir ļoti gudri, lieli sēņu entuziasti, daudz staigā pa mežiem, vienmēr kaut ko interesantu atklāj – gandrīz vai katru nedēļu pa jaunai sēnei. Viņi jau ir apguvuši, kā vajag fotografēt, lai varētu labi redzēt no visām pusēm. Ne vienmēr pēc bildes var noteikt, kas tā par sēni, tāpēc noteikti jāapraksta vieta, kur tā atrasta, kas apkārt aug, kāda augsne utt. Draugi ieliek bildi internetā, mēs palīdzam noteikt, kas tā par sēni, un tā arī mūsu datubāze papildinās. Šogad viens no facebook draugu atradumiem bija sēne, kas auga uz mežā pamesta pūstoša buļļa raga; tā bija nagu onigēna, kas noārda ragus un nagus. Tādi jaunatklājumi ir tikpat pacilājoši un priecīgi, it kā tu pats būtu to atradis mežā.

Mēs kopā ar Diānu esam braukušas ciemos pie dažiem sēņu draugiem, kuriem bijuši visinteresantākie atradumi, un kopā ar viņiem esam izstaigājušas vietas, kur aug tie brīnumi. Ir arī gadījumi, kad lūdzam savus sēņu draugus izkaltēt jauno atradumu un atsūtīt mums uz muzeju, lai varam pievienot kolekcijai. To vajag, lai varētu pierādīt, ka Latvijā tāda sēne tiešām atrasta. Visa informācija kopā ar bildēm ir atrodama internetā.

– Tas, ka ar sēnēm var nokrāsot dziju, laikam vairs nav pārsteigums. Tomēr interesanti, kuras sēnes dod visskaistāko krāsu?

– Visskaistākās krāsas laikam ir tās, kas ir visgrūtāk iegūstamas. Dzeltenīgi brūnu toni varam iegūt no ļoti daudz kā, bet gribas to koši oranžo, sarkano, zilo. Ir daudz piepju, no kurām var iegūt košas krāsas. Vēršmēlenes dod skaistu zilganu krāsu, tās var salasīt milzu daudzumos. Oranžos un sarkanos toņus var dabūt no asinssarkanās tīmeklenes un sarkanlapiņu tīmeklenes. Tās gan ir mazas, sarkanas sēnītes – jāsavāc diezgan daudz, lai dabūtu intensīvu toni. Pati arī esmu krāsojusi dziju un adījusi no tās jaku, tas gan bija sen.

– Farmaceiti un dziednieki arī izmanto sēnes – dziedināšanai.

– Rakstniece Maija Pohodņeva ir uzrakstījusi grāmatu Aliansē pret vēzi, un tur ir aprakstīta ārstēšana ar sēnēm. Zāles gatavo no piepēm, diezgan daudz izmanto zemestaukus, arī čagas novārījumu (tā aug uz bērza). Dzirdēti gadījumi, kad šie tautas līdzekļi palīdz, lai gan nevaram paļauties tikai uz tautas medicīnu – jāklausa ārsti.

– Droši vien ir vēl kāda joma, kur sēnes var izmantot?

– Tagad jau tās izmanto kā materiālu, var gandrīz vai mājas būvēt no kaltētām, presētām sēnēm. Ir arī iesaiņošanas materiāli un no piepēm izgatavots papīrs. Šim nolūkam piepes plāni sagriež, izmērcē, sasmalcina, sapresē, izžāvē, un sanāk dabisks materiāls radošām izpausmēm. Ticu, ka sēnes glabā vēl daudz citu noslēpumu, kas mūs turpinās pārsteigt.