Kā Daina Šadre sāka rakstīt romānus par cilvēku likteņiem

Dainas lielā mūža mīlestība ir teātris, ar to saindējusies jau studiju laikā, turklāt iegūts svētku organizatores diploms un kopš 2016. gada atklājies rakstnieces talants. Līdz šim izdevniecība “Latvijas Mediji” izdevusi piecus romānus, sestais ir ceļā pie lasītājiem, un šobrīd lēnām topot septītais.

Lauku meitene no Mārcienas

“Esmu dzimusi Mārcienā, netālu no Madonas – esmu īsta lauku meitene,” par sevi sarunā ar “Kas Jauns Avīze” saka Daina. “Bērnība bija saulaina, mēs ar māsu Ināru tikām ļoti lutinātas. Vecāki bija pārdzīvojuši Otro pasaules karu un grūtus laikus, viņi uzskatīja, ka mums ir tikai jāmācās, ko mēs arī ar māsu darījām. Mums bērnībā bija brīnišķīga bērnu kompānija, vēl šobrīd sazināmies, satiekamies. Spēlējām kariņus, mums bija štābiņi, dažnedažādas spēles.”

Kad viņai bija aptuveni desmit gadu, ģimene no daudzdzīvokļu nama pārcēlās uz viensētu turpat Mārcienā. Tur apkārt bērnu viņas vecumā nav bijis, un vecāki redzējuši, ka mazā Daina skumst un garlaikojas – tētis apzināti savu atvasi sācis radināt pie lasīšanas.

Turpat Mārcienā Daina pabeidza astoņas klases, pēc tam turpināja mācīties Cēsu 1. vidusskolā, tolaik vienā no labākajām skolām Latvijā. “Mūsu klases ar matemātikas un fizikas novirzienu bija tik augstā līmenī, ka beidzējam bija jābūt lielam neveiksminiekam, lai pēc tam neiekļūtu augstskolā. Manā klasē tolaik Cēsīs mācījās bērni no visas Vidzemes, bija pat jākārto eksāmeni, lai tajā iekļūtu,” ar savu vidusskolas izglītību lepojas tagadējā rīdziniece.

Atrada savu aicinājumu

Pēc tam viņas dzīvē ienāca galvaspilsēta. Vispirms iestājusies Latvijas Valsts universitātē ekonomistos – tikai tāpēc, ka tuvojās dziesmu un deju svētki, un jaunietei galīgi nav bijis laika domāt, ko dzīvē īsti gribētu. Par dejošanu gan bijusi ļoti liela interese, un vienmēr dejojusi kādā kopā, izņemot pēdējos gadus.

“Vēl tagad atceros, kad mums bija vidusskolas izlaidums Cēsu kultūras namā, mani apsveikt nāca deju ansamblis un tautas teātra studija. Mans audzinātājs, kuram ļoti nepatika šādas lietas, skeptiski noteica – mūsu māksliniece,” atceras Daina

Ekonomika nebija īstā izvēle, pēc diviem gadiem Daina pameta šīs studijas, apprecējās, ģimenē piedzimis pirmais bērns. “Pēc tam sāku visu no sākuma.  Aizgāju mācīties uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, to pabeidzu. Pēc tam mācības turpināju Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, un mana specialitāte ir – masu svētku organizators.”

Par ģērbēju baletā

Dainas pirmā darbavieta bija Operas un baleta teātris, tur strādājusi, kad vēl mācījusies otrajā kursā universitātē – bijusi ģērbēja baletā. Pret teātriem, kuros strādājusi, viņai ir ārkārtīgi siltas jūtas, vienmēr tur īkšķus par māksliniekiem, par repertuāru.

Strādājusi arī Poligrāfiķu centrālajā klubā, kur tolaik notika populārās diskotēkas un darbojās pirmie slavenie dīdžeji. Dainai gan bija cits amats, bijusi metodiķe-kuratore lietišķās mākslas kolektīviem. Strādāts arī arodbiedrībās, Mazajā ģildē, Iļģuciema kultūras namā.

“2002. gadā par manu darbavietu kļuva Nacionālais teātris – biju atbildīga par klientu servisu. Man sākumā ļoti patika, bet tas tomēr nebija radošs darbs. Piecus gadus nostrādāju un aizgāju uz Gaļinas Poļiščukas “Teātra observatoriju”, biju tur direktore. Tas man bija izaicinājums, jo tolaik bija jau aktieri un telpas, bet nebija vēl teātra kā tāda. Man bija jāsāk lēnām un pamazām to būvēt – sākot ar garderobi, publikas sagaidīšanu, kopīgiem svētkiem, kolektīva saliedēšanu,” Daina to atceras kā ļoti interesantu darbu.

Romāns divos mēnešos

“Kad “observatorija” sāka iet uz galu, mēs ar Gaļinu Poļiščuku smējāmies par aiziešanu no teātra – es teicu, ka strādāšu par pārdevēju, bet viņa minēja, ka būšot bērnudārza audzinātāja. Gaļina nekad šādu darbu nav darījusi, bet es gan strādāju par pārdevēju, tomēr tas galīgi nebija mans,” atklāj Daina.

Reiz kādā draudzīgā sarunā cilvēks, Dainai ļoti liela autoritāte, teicis – raksti, tev labi sanāk! “Es pat toreiz uz viņu sadusmojos – lūdzu padomu, bet man muļķības saka. Tomēr tad, 2016. gadā, sāku rakstīt savu pirmo romānu “Ceļmalas puķes”. Tajā ir nedaudz ietverta manas ģimenes vēsture,” par savu pievēršanos rakstniecībai teic Daina.

Ilgi gan nevarējusi saprast, kādā veidā to rakstīt, kā rakstīt un vai vispār rakstīt. “Taču, kad biju nonākusi līdz rakstīšanai, sapratu, kā man sākt – divu mēnešu laikā es šo romānu uzrakstīju. Man pat bija sajūta, ka kāds diktē un es steidzos pierakstīt.” Savus darbus viņa raksturo kā stāstus par pagātnes notikumiem, kuri sagriež cilvēku dzīvi ar kājām gaisā uz daudziem gadiem.

Laiku prasa arī mazbērni

Pēc rakstnieces domām, katra cilvēka dzīve ir romāna vērta. “Man tuva ir cilvēku psiholoģija, bet es šajā jomā neesmu ļoti liela speciāliste. Es gan par to lasu, interesējos, citādi būtu grūti rakstīt. Varu atklāt, ka šobrīd arī top jauns romāns, bet lēnām – man ir četri mazbērni, un kovida situācijas laikā, kad īsti nedarbojās skolas un arī bērnudārzi, es par 80 procentiem biju tikai ome. Esmu tagad priekšlaicīgā pensijā,” atklāj Daina.

Rakstot romānu, nekad nezinot, kā tas beigsies, taču pamatdoma topošajam darbam ir zināma – uzrakstīt par jaunu sievieti, kura aklā atriebībā salauž pati savu dzīvi.

Ar vīra atbalstu

“Jāatzīst, ka darbs allaž ir prasījis no manis ļoti daudz, vajadzēja atrast laiku starp to un ģimeni. Tomēr vienmēr esmu varējusi atļauties darbu kā savu vaļasprieku. Par materiālo pusi ģimenē gādā mans vīrs Vilmārs, kurš arī šobrīd ir Dailes teātra tehniskais direktors,” Daina slavē savu dzīvesbiedru.

Lepnums arī par vienpadsmit gadus veco mazmeitu Elzu, kura pastāvīgi kaut ko fantazējot un rakstot. Pirms pusotra gada skolā vajadzējis rakstīt vēstuli Rīgas mēram, labākās vēstules uzdāvinātas adresātam un nolasītas. Tam par godu Elza kopā ar Rīgas domes pārstāvjiem uzaicināta izvēlēties galvaspilsētas Ziemassvētku egli.

Dainai joprojām ir saikne ar laukiem, ģimenei pieder māja Jaunjelgavas pusē, kur vasarās ir visu tikšanās vieta. Grāmatu lasīšana pašai gan pēdējā laikā esot periodiska. Mīļākais rakstnieks ir angļu autors Džons Golsvertijs (1867–1933), viņa “Forsaitu teikas” sāgu Daina pārlasījusi pat desmit reižu. No latviešu rakstniekiem ļoti patīk Regīnas Ezeras stils, Dainu intriģē skatu punkts, kā rakstniece redz pasauli. Ļoti tuvs ir romāns “Zemdegas”, kuru tagad iestudējis Dailes teātris, Daina gan vēl jauno izrādi nav redzējusi.

“Nedzīvot pagātnē un pagātnes kļūdās – tādas mums katram ir bijušas. Jādzīvo šeit un tagad un visiem jāizdara labākais, ko tu šajā vietā un laikā spēj!” tāds ir Dainas Šadres vēlējums visiem lasītājiem, kuri lasīs Ceļmalas puķes un dzīvos līdzi varoņu gaitām un likteņiem.