Pavešana netiklībā un izvarošana vienādi smagi iespaido bērna dzīvi, skaidro psiholoģe

Vai tiešām netiklas darbības - pieskaršanās bērna dzimumorgāniem, savu atkailināto ģenitāliju demonstrēšana un piespiešana tiem pieskarties, bērna nākotni ietekmēs maigāk un mazāk postoši nekā noticis fizisks dzimumakts, jautājām Līgai Bernātei, klīniskajai psiholoģei, psihoterapeitei, kas specializējas darbā ar bērniem.

"Nav ļoti būtisku atšķirību tajā, kādas emocionālas vai kognitīvas sekas izraisa vardarbība, šajā gadījumā seksuāla vardarbība, jo gan izvarošana, gan pavešana netikībā ir seksuāla vardarbība. Tas nozīmē to, ka bērns tiek traumēts un šādas traumas atstāj nozīmīgas psiholoģiskas sekas, kas parasti ietekmē visu turpmāko dzīvi un var atsaukties arī vēlāk, veidojot jau savu pieaugušā cilvēka dzīvi.

Gan pie izvarošanas, gan pavešanas netiklībā tiek aizskarts bērna ķermenis, pārkāptas bērna fiziskās robežas, nemaz nerunājot par to, ko bērns pārdzīvo emocionāli. Bērns iemācās, ka ar viņa ķermeni cits cilvēks var izrīkoties tā, kā viņš grib. Ka tam nav vērtības un robežu.

Bez šausmām, bailēm, apjukuma, kas īsti noteik vai tā drīkst/nedrīkst vai tas ir pareizi/nepareizi, bērns vienlaikus piedzīvo arī kaunu, vainas sajūtu. Viņš iemācās, ka ir ''slikts''.

Vienalga, cik vecs ir bērns, starp bērnu un pieaugušo ir varas pozīcijas. Reizēm uzskata, ka, piemēram, pusaudzis pats kaut kādā veidā iniciē, provocē seksuālas attiecības ar pieaugušo. Bet jāsaprot, ka viņam nav dzīves pieredzes un iespējas izvērtēt notikušā sekas.

Seksuālā vardarbība visbiežāk notiek ģimenes, radu vai tuvu draugu lokā, jo tā ir visvieglāk bērnam tikt klāt. Tas nozīmē, ka bērnam tas ir vēl traumējošāk, jo pāri nodara nevis kāds sliktais no "ārpuses'', bet gan savējais. Ģimene vai radu loks ir tā vieta, kur bērnam vajazētu justies visdrošak. Ja šajā vietā, kur bērnam būtu jājūtas labi un droši, ir jāpiedzīvo seksuāla vardarbība, tad drošibas sajūta tiek izjaukta pašā pamatā.

Pēc tam ir grūti uzticēties citiem cilvēkiem un ir apgrūtinoši (neapzināti) dzīvot šajā pasaulē. Šķiet, ka briesmas draud visu laiku un bērns nekad nevar zināt, kad tās uzbruks. Nav neviens, kas pasargās.

Ir grūti arī par to runāt, jo, līdzīgi kā Liepājas gadījumā, varmākas parasti piedraud vai arī iestāsta, ka tas ir labi, pareizi. Bērnam ir apjukums, jo viņš gan jūt, ka kaut kas nav labi, bet nezina, ko darīt. Nesaprot, vai citam pieaugušajam var uzticēties, vai viņš netiks nosodīds. Kādēļ citi pieaugušie to nepamana un viņu nepsargā?

Piemēram, lai būtu vienkāšāk  saprast, ka nav būtiskas atšķirības tajā, vai cilvēks tiek izvarots vai tikai seksuāli aizskarts, var minēt to, ko gandrīz ikviens no mums ir piedzīvojis, ka vārdi var sāpēt vairāk nekā fizsiks nodarījums. Tāpēc emocionālā pārdzīvojuma sāpes nav mazākas atkarībā no tā ir vai nav noticis dzimumakts.

Seksuālās vardarbības sekas var būt dažādas - emocionāli traucējumi (depresija, trauksme, agresija), miega traucējumi, pazemināts pašvērtējums, seksualizēta uzvedība, pusaudžu gados var rasties ēšanas traucējumi, destruktīva uzvedība, vēlme agri iesaistīties seksuālās attiecības vai arī tieši pretēji - izvairīšanās no jebkāda veida intīmām attiecībām, savas seksulitātes un ķermeņa noliegšana.

Varbūt būt arī vēlme izvēlēties sava dzimuma partneri, jo pretējais dzimums ir nodarījis pāri. Var būt grūtības koncentrēties, domāšanas traucējumi, reizēm vēlāk skolā to sauc par hiperaktivitāti vai uzmanības deficītu, kas patiesībā ir sekas piedzīvotai vardarbībai bērnībā. Visas ieriekšējās sekas var būt pie jebukra veida seksuālas vardarbības. Var veidoties uzvedības modelis, kas vēlāk liek iesaistīties līdzatkarīgās attiecībās vai mazohistiskās attiecībās. Var būt upura uzvedība. Tas nozīmē, ka tiks veidotas attiecības ar cilvēkiem, kas darīs pāri vai arī tieši pretēji - pats cietušais kļūt par varmāku un darīt pāri (fiziski, emocionāli vai seksuāli) vai izmantot kādu jaunāku bērnu. Tas var būt gan laikā, kad bērns pats tiek izmantots, gan vēlāk - skolā vai arī pieaugot.

Kad Margo satika Pīteru, viņai bija septiņi gadi, viņam - piecdesmit viens. Pēc gadu ilgušām kopējām rotaļām pienāca brīdis, kad Pīters teica: "Lai vai kā, taisnība ir tā, ka tu kļūsti vecāka. Ar to es nedomāju, ka tev jāpārtrauc bērnu rotaļas - tas ir, tu esi bērns, un es ceru, ka , ka mēs varēsim spēlēties mūžīgi. Bet mēs varam nodoties arī pieaugušo nodarbēm, kas mums abiem sniegs Iielu baudu. Iepriekš tu apsolīji tu teici, ka darīsi jebko, un es gribētu, lai tu dari kaut ko ļoti īpašu un jauku. Kaut ko, ko dara cilvēki, kas mīl viens otru ka mēs...» Stāvēju tik cik vien bija iespējams, un skatījos, kā Pīters novelk bikses. Viņš nevalkāja apakšveļu. Šoreiz es lūkojos uz Pītera peni, lai viņu iepriecinātu. Šis rīks kopumā izskatījās kā hotdogs bez kam pievienoti divi gaisu baloni."

Fragments no autobiogrāfiskas grāmatas "Tīģer, tīģer.."

"Tīģer, tīģer…" ir emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas palīdz vecākiem, līdzcilvēkiem un no līdzīgas vardarbības cietušajiem pamanīt un saprast, cik prasmīgi bērnu izmantotāji prot apburt savus upurus un cik izmanīgi apslēpj savus nodarījumus no sabiedrības acīm. Tāpat tas sniedz paraugu, kā pēc notikušā atkal nostāties uz kājām.  "Noslēpumi, kas atļāva zelt Pītera pasaulei, klusēšana un noliegšana ir tieši tie spēki, uz kuriem paļaujas visi varmākas, lai viņu īstie motīvi paliktu apslēpti. Ir nepatīkami par to runāt un domāt. Bet svarīgāk ir to darīt pietiekami skaļi un bieži!" komentē Margo Fragaso.

Margo Fragoso autobiogrāfiskais stāsts "Tīģer, tīģer…" ir šokējis lasītājus daudzās valstīs. Tas tulkots vairāk nekā divdesmit valodās un pievērsis sabiedrības uzmanību vardarbībai pret bērniem, un atklājis, kādēļ bieži vien to nemaz nepamanām.  Ietekmīgākie pasaules preses izdevumi "Tīģer, tīģer…" atzinuši par 2011. gada labāko dokumentālo grāmatu, to uzskata par obligāto literatūru ikvienam, kam rūp bērnu labklājība un kas vēlas izprast, kā novērst nelaimi, pirms tā notikusi. 

Mammamuntetiem.lv / Foto: shutterstock