"Mēs, latvietes, jau esam mazliet matriarhāts!" Lelde Vikmane kopā ar vīru francūzi pārcēlusies uz Rīgu

Leldē ir tāds saulains briedums. Savus pārdzīvojumus viņa neslauka zem tepiķa, bet arī īpaši neizstāda apskatei. Var jaust kādu ievainojumu vai kompromisu, bet kurš gan dzīvojam bez tā? Zili zaļā blūze, kurā viņa ieradusies, un sudrabs ir varbūt atsauce uz viņas Alsungas tautastērpu, senču rakstiem, varbūt uz priecīgo kopābūšanu Dziesmu svētkos. No erotikas simbola, kas nāca no filmas Vajadzīga soliste un skandalozajām dzemdību reportāžas bildēm padomju žurnālā Lelde ir izaugusi par to, kura uzrunā, vieno, informē, sajūt un atbalsta.

Par liepām, kuru nav

– Vai tev palīdz tas, ka apkārt viss zaļo, zied un pumpuro?

– Man palīdz viss, kas rada enerģijas pieplūdumu. Gan sniegs, kad tas sakrita ap Ziemassvētkiem – tik skaisti! –, gan rudens krāsas, zilie puķu paklāji Lielajos kapos... Tas tiešām ļoti palīdz. Un iedvesmo. Bet man nevajag košas krāsas, nav tā, ka jābūt tulpju klājienam vai sarkanbaltsarkanām dobēm.

– Aiz tavas mājas ir Pokrova kapi – tāda nepieradinātas dabas sajūta…

– Par to īsti negribu runāt, Rīgas domei vajadzētu pievērst uzmanību. Īpašnieki Vērmanes kapelu nevar atjaunot, bet tās vietā uztaisa milzīgu būvlaukumu, kur stāv biezo vāģi, viņi brauc pa kapiem ar džipiem kā rallijā – pie saviem radiniekiem. Tas ir kas neredzēts! Nevienā valstī neko tādu neesmu redzējusi.

– Ja gribi dabu, pastaigājies līdz Lielajiem kapiem?

– Jā, un uz tām šausmām cenšos neskatīties. Kad viņi dabūja zemi, tad nozāģēja padsmit liepu, kas bija gar Mēness ielu. Zaļojošas – ne bojātas, ne vecas. Tas ir drausmīgi, šoks.

– Tagad Rīgas un Latvijas situāciju redzi tuvplānā, jo esi tā kā iestrēgusi, apstākļi piespieduši būt te ilgāku laiku.

– Nu jau pusotru gadu. Bet esmu ļoti priecīga, jo manam vīram, kurš tagad ir pārgājis pensionāra statusā, Latvija ir ļoti mīļa. Bija arī pirms tam, bet tagad viņš to var labāk iepazīt.

– Agrāk Eriks brauca ciemos, bet nu lēnām kļūst par vietējo – kā tev savulaik bija jākļūst par Parīzes vietējo. Viņam ir grūti vai viegli?

– Viņam patīk. Mēs arī atklājām dīvainas sakarības – ka Lielajos kapos guļ viņa sencis. Un izrādās, ka viens vēl senāks de Lanuā šeit bija ieradies jau 15. gadsimtā, veicot ļoti interesantu ceļojumu. Erika vecvecvec… tēva brālis te bija ieradies 27 gadu vecumā, un par savu ceļojumu viņš ir atstājis piezīmes. Dienasgrāmatā var lasīt, ka gāja diezgan traki. Viņš ceļoja no Dancigas, Klaipēdas, pāri visai Livonijai līdz Novgorodai un pa citu ceļu atpakaļ. Ja skatās kartē, tāds kā taureņa zīmējums sanāk ar Rīgu un Siguldu centrā. Viņš ir bijis Rīgas un Siguldas pilīs, daudzās citās vietās – tik neaprakstāmi interesanti!

– Tad bijis liels vīrs, ka varēja tikt Rīgas pilī, jo kuru katru nelaida.

– Jā, bruņinieks, diplomāts, amatpersona. Google ir vēsturiskas atsauces. Eriks to saikni pirms tam nezināja.

– Eriks raksta grāmatu – vai par senčiem?

– Jā, par senci Villbuā, tā ir tuvāka vēsture, 18. gadsimts. Ir mazliet iesprūdis, jo vajadzētu tikt klāt arī Krievijas arhīviem, to vēl neesam saorganizējuši. Tagad viņš kā korektors rediģē sava franču drauga grāmatu par Baltiju, tā ka visu laiku ir nodarbināts. Man pagājušajā vasarā bija liels prieks, ka viņš atsāka gleznot. Viņam ir arī tādas dotības, pāris ļoti smuku darbu ir uzražojis, piemēram, Ungurmuižas tējas paviljonu. Kamēr bija noslogots darbā, tas nebija iespējams, tikai jaunībā bija zīmējis.

Ilgi ieelpo

– Un kur tu liec savu radošumu?

– Vai, man ik pa brīdim ir sajūta, ka strādāju 25 stundas diennaktī! Reizēm tāds domu putenis galvā… Jā, labi, ka ne dvēseļu (smejas). Ir tik ļoti daudz visa kā, ja godīgi, šobrīd ir ļoti grūti. Bet enerģija man vajadzīga, jo postenis tāds, ka jāvada visa latviešu diasporas kultūras nozare Eiropā. Mums ir 35 kori, 33 deju ansambļi, vairāk nekā 20 teātru. Daudzi gatavojās braukt uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Izskatās, ka tie nenotiks, viņi gatavos videosveicienus. Domāju, vajag nosūtīt radošu sveicienu – ne to, kas ir mācīts, dresēts, bet uztaisīt radošu sprādzienu, katram izteikt savas emocijas. Izbļauties, izdarīt visu, ko gribas. Jā, bet vai viņi drīkst sanākt kopā?

– Kādā laukā, pļavā vai stadionā, iespējams.

– Jā, un nofilmēt to kā vēsturisku protestu pret šo murgu, kas mums ir uznācis. Paņemt pauzi. Man liekas, tāda ilga ieelpa ir tiešām vajadzīga… Man iekrita ausīs, ka vecajai trimdai vārds kolektīvs nav īsti saprotams, tas saistās ar kolektivizāciju, kolhozu. Man ļoti patīk vārdi kopa un ansamblis – tas ir tad, kad dari kopā. Es savējos saucu par kopām, tautas deju ansambļiem, koriem, amatierteātriem. Ir arī citi radoši cilvēki – brīnišķīgi rokdarbnieki, folkloras kopas, muzikanti, vairāk par simtu.

Katrai nozarei šķiet, ka viņi ir svarīgākie. Tā kā pati esmu no teātra pasaules, man, protams, sirdij tuvi ir visi teātri. Liels lepnums, ka visi latviešu diasporas amatieru teātri apvienojās pasaules latviešu amatieru teātru savienībā PLATS. Visu laiku tieku iesaistīta semināros, tagad būs par autortiesībām, sarunāju Inesi Zanderi, lai pastāsta savu pieredzi. Ir ļoti daudz svarīgu lietu šajā laikā atklājamas. Ir iespēja tām vairāk pievērst uzmanību, kā prožektoru uzmest problēmai, to izgaismot un tad atrast risinājumus. Tas īstenībā ir ļoti forši.

– Vari realizēt savu menedžeres talantu. Savulaik reklāmā darbojies.

– Vismaz desmit gadu. Jā, tur vajadzēja būt menedžera dotībām. Bet es par sevi neesmu ļoti augstās domās. Tagad man bija grūts ieskrējiens. Būs divi gadi, kā esmu šajā Eiropas Latviešu apvienības (ELA) postenī ievēlēta. Sākumā bija jāveic liels detektīva darbs, atrodot visus e-pastus, vārdus. Man nebija atstāts saraksts, gāja diezgan murgaini. Tagad visi dzīvo feisbukā, man tas nepatīk, bet ko lai dara. Ir tā – ja senāk esi bijusi zināma kā aktrise, tad parasti nevienam nesūti ielūgumu draudzēties. Man nācās pārkāpt šim aizspriedumam. Cilvēki ir jauni, viņiem nav nojausmas, kas tā tāda Vikmane. Diasporas kultūras nozares vadītāja Eiropā? Lai gan būtu vienkāršāk, ja 122 kopas pieteiktos man, nevis es tās meklētu. Viss sanāca otrādi, bet es tiku galā.

– Zinu, ka jums apvienībā ir sācies diskusiju cikls Cilvēks. Tēma. Saruna.

– Jā, tas mūsu latviešu apvienībā Francijā.

– Vai tev ir izgaismojušies karstie punkti, par ko cilvēki gribētu runāt, jo izklausās, ka varētu būt aktuāli…

– Tā ir. Bet franči ir ļoti specifiski. Vasara viņiem nav pieņemams laiks.

– Tā jābauda?

– Jā, viņi ir brīvi un tikties zūmā noteikti negrib. Tāpēc pagaidām sanāca tikai viena tikšanās – ar Latvijas vēstnieku Francijā Eduardu Stipro. Nupat uzzināju, ka jūnijā notiks saruna par latvisko izglītību.    

– Tu viņu intervēji – kā gāja?

– Liekas, ļoti labi. Viņš ir tik atsaucīgs, un uzvārds atbilst – ļoti pozitīvā nozīmē. Tiešām liels prieks, ka mums ir tāds vēstnieks, gribas tikties klātienē. Šķiet, tāda nepārvarama vēlme bija visiem diskusijas dalībniekiem – kaut ātrāk varētu satikties ar viņu aci pret aci un parunāties. Bija interesanta saruna, iesūtīti jautājumi, visdažādākie. Lai gan latvieši ir ļoti nopietna tauta, saruna pagāja dzirkstoši.

– Kāds bija nenopietnākais jautājums, ko uzdevi vēstniekam?

– Šķiet, par bērnību… Bija neparasti uzzināt, ka viņš ir uzaudzis kā riktīgs purvciemnieks, un viņa atbilde uz to, kā viņam pietrūkst Parīzē, raisīja radniecīgas izjūtas – mūsu skaistās, smilšainās pludmales un Baltijas jūras kāpu.

– Vēstnieks kādu komplimentu, teiksim, par filmām izteica?

– Nē, nē, viņš ir jauns cilvēks, ar maziem bērniem... Un neviens vēstnieks man nekad nav izteicis komplimentu (smejas).

Esmu nelatviska

– Ir priekšstats, ka vīrieši komplimentus tev ir lējuši kā medu…

– Domāju, tas ir mīts. Varbūt agrā jaunībā. Nu jau vairāk nekā desmit gadu dzīvoju ārpus Latvijas, un es jau viņiem nestāstu, ka esmu bijusi aktrise. Jaunajiem šķiet, ka esmu normāls cilvēks, kurš dzied korī, tagad darbojas ELA. Mūsu iepriekšējais Francijas vēstnieks Imants Lieģis, kas dzimis Anglijā, manuprāt, līdz pat šim brīdim nezina, kas ir Lelde Vikmane. Kad viņam kāds TV intervijā uzdeva jautājumu, viņš teica, ka neko nezinot, un, ja gribat zināt, man ir prieks, ka cilvēki uztver tevi tādu, kāds esi šobrīd.      

– Es ne par aktrises būšanu, bet smukumu.

– Nē, man cilvēki tā nenāk virsū un nesaka, ka es būtu smuka. Un es jau pati arī tā nedomāju. Tomēr amizanti, esmu salīdzināta gan ar Sofiju Lorēnu, gan Klaudiju Kardināli, esmu tiešām par to aizkustināta. Reiz biju uz provēm filmai, kurā Klaudijai Kardinālei būtu jāspēlē karaliene, es būtu karaļa mīļākā; zināma vizuāla līdzība tam stāstam bija vajadzīga. Bet filma tā arī netika uzņemta. Tas notika Ukrainā, milzīgajā Dovženko studijā, PSRS sabrukšanas laikā.

Man bija liels gods būt it kā skaistuļu kategorijā, bet tajā pašā laikā es vienmēr esmu jutusies tāda nelatviska. Kādā brīdī nāca apjausma, ka ne visi latvieši ir blondi un zilacaini. Esam dažādi, ir arī citas ādas un acu krāsas. Sapratu, ka vienalga man sava zeme ir jāpārstāv, vienmēr jābūt simtprocentīgai latvietei. Tas bija ļoti sen, kad uzņēma filmu Vpereģi okean, man likās, viņi izvēlēsies blondu, jauku, latvisku meiteni, bet Ilgas lomai paņēma mani. Par smukumu… Zini, es laikam biju pārāk kompleksaina.

– Kas bija tavi kompleksi?

– Tas, ka man ir tas lauztais deguns. Pirmajā kursā konservatorijā staigāju ar platīti mutē, jo bija jāizlīdzina šķībie zobi. Nu, visādas fiziskas lietas… Likās, rokas ir par mazu un mīkstu (rāda, kā pirkstus var atliekt atpakaļ), par lokanu.

– Tas jau ir pluss!

– Nuja. Bet man likās, ka visiem jābūt kā etalonam, tādiem pareiziem. Nezinu, ne jau smukums ir svarīgākais. Un vīriešu uzmanība arī reti palīdz. Starp citu, sievietes man tagad liekas ļoti superīgas un arī viņu novērtējums. Mēs, latvietes, jau esam tāds mazliet matriarhāts (smejas). Novēlu, lai visām ir spēks, lai jaunās paliek dabiskas, lai necenšas pielīmēt kaut ko, uzlabot sevi mākslīgi. Tā tiešām ir liela kļūda.

– Esmu lasījusi, ka parīzietes uzskata par sliktu toni, ja acīmredzami sevi uztjūnē – liek gela nagus vai taisa frizūru. Viņas esot draugos ar spicākajiem frizieriem, bet matus griežot pašas vai māsai palūdz…

– Tā varētu būt.

– Citi standarti.

– Tie man ļoti patīk.

– Tev ir kas tāds no francūzietēm pielipis?

– Jā, ļoti reti varu uzvilkt kaut ko spilgtu, nelietoju daudz rotaslietu. Šodien ieliku auskariņus – lai bildētos. Īstenībā man ir tikai dažas mīļas rotaslietas. Vienkāršība un brīvāks stils – tas man liekas ļoti svarīgi. Kā saka – ņevipendrivatsja (smejas), jo less is more.

– Tas rada iekšējo brīvību – to, kā parīzietes grib dzīvot?

– Jā, un vienmēr vajag atcerēties, ka novecosi. Francijā esmu satikusi kundzītes – kā pati pilnība, kaut 88 gadi. Dažām, piemēram, mana vīramātes māsai, patika spilgtas krāsas, bet viņa bija izņēmums. Viņa krāsas izvēlējās ar apbrīnojamu gaumi, un tas ļoti piestāvēja. Savukārt manai vīramātei patika viss tāds haki un pelēks. Par savu māsu ar labdabīgu ironiju viņa teica – kurš te atnācis tāds kā papagailis? Viņām patika tā pavilkt otru uz zoba. Tas iedvesmo, kad redzi – cilvēks lasa, interesējas par visu, ir ass prāts, viņš ir gaišs un nedomā par vizuāli plakanu izskaistināšanos. Tas tiešām ir burvīgi.

– Tu latvietēm varētu būt iedvesmas avots. Ļoti labi izskaties, tev nekad nevarētu dot tik gadu, cik tev ir. Kā jūties ar saviem gadiem?

– Esmu veselības pārbaudes procesā, iegādājos pirmās brilles – lasīšanai un datoram. Visu laiku sanāk būt ekrānā, liekas, acis kļūst kvadrātainas no zūmiem, redze sāk bojāties. Tālumā visu redzu perfekti; jāsit pie koka. Jūtos diezgan stulbi, ka man Latvijā tik ļoti garšo maize, bez tās nevaru iztikt. Grauzdēta Dullā Paulīne no rīta – maize ar kaņepēm, ja neesat mēģinājuši, iesaku. Zinu, ka vairāk jākustas, jāskraida, jābrauc ar riteni – esmu nolēmusi nopirkt. Mans vīrs gan ir ļoti piesardzīgs, viņam liekas, ka te nav tik labu veloceliņu, tas ir bīstami, satiksme nav draudzīga, un man tas jāsaskaņo ar viņu. Bet es jau vienmēr varu nogulties uz muguras un braukt ar riteni kājām gaisā, no mājām neizejot (smejas).

Kā bitēm dzīvojas

– Tu draudzējies ar Stiprajām sievām.

– Man ir prieks par īsto, stipro sievu ansambli, katra no viņām ir tik īpaša. Visas tik varenas, iedvesmojošas! Nu jau būs gads, kā katru nedēļu dziedu ar viņām.

– Tad tu arī esi stiprā sieva.

– Tā varētu teikt.

– Bet vai ir tā, ka Eriks tev atļauj nebūt tai stiprajai?

– Nuja. Bet ne pārāk bieži. Man ir jābūt stiprai, jo šķiet, ka Latvijā man viņam jāpalīdz, arī valodas ziņā.      

– Jums bija maza komūna – kādu brīdi dzīvojāt kopā ar tavu dēlu Rūdolfu?

– Rūdis tagad ir pārvācies. Trīs istabās bijām trīs cilvēki – tas nav tik vienkārši. Tā kā viņš tagad ir bišu uzņēmuma pavēlnieks, varēja atļauties īrēt vienu istabiņu. Nu jau gadu. Tas tiešām ir ļoti dārgi, domāju, visu, ko nopelna, viņš samaksā par dzīvokli, un tas nav forši. Tāpēc man gribētos, lai viņa tēvs varētu vairāk palīdzēt, jo viņam ir dzīvoklis. Varbūt viņš to varētu izīrēt dēlam.

– Esi tik stipra, lai piezvanītu un pateiktu – klausies, vajag palīdzēt?

– Mēģināju, bet pagaidām nav izdevies. Nē, viņš jau palīdz – atdeva Rūdim savu divriteni. Nezinu, kā atrast diplomātisku pieeju, lai viņš saprot, lai būtu vēlme vairāk palīdzēt.

– Sieviete redz, kā varētu, bet jāuzrok sevī spēks palūgt.

– Jā, to gan tu vari uzrakstīt. Bet vairāk runāsim par prieku, ka Rūdis ir atkal Latvijā. Tagad nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu – ne ar fitnesu, bet ar bitēm, izgatavo jaunas iekārtas.

– Jaunās tehnoloģijas, kas seko tam, kas notiek stropā?

– Jā. Viņi ir tikai divi un meklē palīgus, jo īsti netiek galā – tik daudz pasūtījumu.

– Mums ir daudz bitenieku, arī pilsētā.

– Tiešām ļoti daudz. Man ir liels lepnums par to, ko viņš dara. Tagad viņš ir Rū Vikmanis. Anglijā vārds Rūdolfs viņam esot traucējis – visi uzreiz runājuši par slaveno briedīti, tāpēc likās prātīgāk vārdu nomainīt.

– Bet Rū ir ķengurēns.

– Ir gan. To viņš saprot, bet laikam ar to neviens tik daudz neasociē. Viņš ir foršs dēls, labs pavārs, uzmanīgs pret omīti, manu mammīti, palīdz. Nodarbojas ar iknedēļas pirkumiem, sazinās, ir ļoti organizēts. Es arī šad tad, bet varu uz viņu pilnībā paļauties.

Kaut ko parīzisku uzspēlēt

– Latvijā esat, jo šeit ir drošāka situācija veselībai?

– Jā, iemesls tāds. Te ir vairāk brīva gaisa, cilvēki ir gudrāki, uztverošāki, saprotošāki. Francijā, īpaši Parīzē, situācija ir diezgan dramatiska. Saprotu, ka 30. jūnijā tiks atcelti visi ierobežojumi, bet kas notiks ar sērgu, to vēl nevar zināt. Te ir mierīgāk, arī vakcīnas būsim dabūjuši.

– Esi teikusi, ka tev bijuši piedāvājumi no teātriem.

– Ar Lauri Dzelzīti piedalījos Latviešu lugu lasījumos 2020 – visai sarkastiskā un asprātīgā Hermaņa Paukša lugā par mūķenēm un klosteri. Amizants darbs, kurā piedalījās astoņas aktrises no dažādām valstīm, arī Amerikas. Piedod, Bokačo, ja vari, man bija uzticēta mātes Gudrītes loma. Bija ļoti patīkami piedalīties gan mēģinājumos, gan ierakstā, jo es jau allaž sirdī jūtos saistīta ar Daili. Pirms tam pavasarī bija gods piedalīties arī Dekamerona ierakstā teātrī Kvadrifrons. Man ir prieks par jebkādu radošu darbību, taču šobrīd mans laiks ir briesmīgi aizņemts, īstenībā es pat nevarētu kādā reālā lugas uzvedumā piedalīties.

– Man acu priekšā ir filma ar Katrīnu Denēvu… Arī tev ir skaists vecums, tu varētu filmēties.

– Es arī zinu kādu filmu – Denēva franču pagalmiņā, mājas īpašniece, ļoti jauks stāsts, parīzisks, Dans la cour (Pagalmā). Man viņa ļoti patīk, un mums pat ir kaut kas kopīgs. Tagad ļoti pietrūkst brokantes – tirdziņu, kas Parīzē sestdienās un svētdienās ir daudzviet. Tajos tiek piedāvātas antikvāras lietas. Zinu, ka Denēvai ļoti patīk pa tādiem staigāt. Nekad neesmu pētījusi, satikusi viņu. Bieži ar draugiem gājām... Tur satiec vēsturi, stāstus un fantāzijas, tādu patieso dzīvi. Redzi lietas, tās ir nobružātas vai skaistas… vai arī abas reizē. Kaut kas tevi uzrunā, kaut kas nav vajadzīgs. Mums vispār nekas nav vajadzīgs.

– Eriks neko neļauj pirkt?

– Varbūt šo to, bet patiesībā viņu arī saista senas lietas. Es tādu muzikālu rotu lādīti, senu, senu, par pieciem eiro nopirku – skaistu, ādas, izrakstītu, uz kājiņām. Tikai mūzika nedarbojas. Varbūt kādreiz to atjaunošu. Es jau nezinu, bet patiktos dzirdēt to melodiju.    

Saule silda mēnesi

– Ir tāda sajūta, ka mēģini siltumu kultivēt – ap sevi un sevī. Tas tev dabiski izdodas vai tomēr piedomā, kā gaišumu izstarot?

– Nepiedomāju gan. Bet tas ir ļoti labs kompliments – ja tāda sajūta ir. Jo man šķiet, ka aukstums… aukstums būs pēc tam. Varbūt arī, ka nebūs. Man siltums un saule ir ļoti svarīgi. Zinu, ka saule silda mēnesi, bet mēness nesilda sauli. Tad jāmēģina būt saulēm. Vienmēr jāatrod saule pašiem sevī, tā jāpatur sirdī, darbos un nedarbos, kā mēdzu teikt.

– Kādi ir tavi mazie nedarbi?

– Ai! Tagad vairāk ir grēkošana ar uzturu. Arī pārlieku lielais optimisms un līdz ar to dažreiz kavēšana. Dažreiz ieraušanās sevī. Īstenībā dvēsele grib visu – gan būt viena, gan sabiedrību, grib būt siltumā, bet lai nebūtu pārāk karsti. Lai viss būtu pa rokai, tomēr – ne pārāk daudz lietu. Lai var aizbraukt kaut kur tālu, bet ļoti labi ir arī mājās. Mēs esam tik pretrunīgi.

– Radošs cilvēks vēl vairāk.

– Laikam. Kā to visu varam sadabūt sevī? Tiešām jābūt ļoti radošam un kā ar bērnu ar sevi jāapietas. Allaž jāatrod      kāds risinājums.

– Tuvie cilvēki arī jūt šīs svārstības un gribēšanu.

– Jā, tur ir kaut kas duāls. Ir priekšstats, ka latviešu sievietes ir tās stiprās un ļoti skaistās. Un viņām tagad tādām arī jābūt. Bet tajā pašā laikā viņas ļoti grib būt arī vājas. Latviešiem, kas aizbraukuši, gribas būt kopā un tā sajust Latviju. Esmu bijusi tādā situācijā, un es viņus saprotu. Latvieši ir priecīgi, ka viņiem ir ELA un PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība – S. L.), jo tas mūs vieno vēl ciešāk. Tāpēc savu darbu uztveru ar lielu atbildību. Piemēram, Islandē ir ļoti daudz latviešu, vairāk par tūkstoti, bet viņi ir divās nometnēs, sašķelti. Tāpat kā Īrijā, Anglijā un arī tepat, mājās.    

– Par ko viņi strīdas?

– Vieniem patīk tas, otriem kas cits, un tad nevar vienoties. Tas ir mans lielākais sapnis – atrast burvju dzērienu, kaut ko, kas varētu palīdzēt radīt kopības izjūtu, vienotību, atbalstu. Tas būtu tiešām brīnums.

– Tuvojas Dziesmu svētku 150 gadi, vienosimies kopīgā dziesmā, bet, kad iziesim pa Lielās estrādes vārtiem, atkal būsim katrs par sevi, un nekāda burvju dzira nelīdzēs.

– Tie ir svētki, kas tiešām vieno. Es tev runāšu pretī, jo pēc Dziesmu svētkiem, liekas, ir saules sajūta visos, vairs neesam tik sašķelti. Kļūstam stiprāki.    

– Man vairāk šķiet, ka tā ir, svētkiem gatavojoties, bet pēc tam tas diezgan ātri aizmirstas.

– Ne tik ātri. Tā tiešām ir mūsu dzira, brīnumzālīte. Jā, kaut kas maģisks ir mūsu Dziesmu svētkos.

– Tas būs tikai pēc diviem gadiem. Tagad kļūst aktuāla tevis iedibināta akcija par vainagu vīšanu.

– Nupat jau sākas pieneņu vainagu bilžu sūtīšana. Noteikti ceriņu vainags jāuzpin, mums to ir daudz, ja nenolauž, nākamgad neziedēs – tas visiem jāzina. Man ļoti patīk šī ideja. Pateicoties Nacionālajam kultūras centram, man ir divas burvīgas draudzenes, šai projektā tika iesaistīta arī Daiga Dupāte un Ieva Lapšāne no Cēsīm. Vēl nav ar mani sazinājušās, bet zinu, ka noteikti ir gatavas atkal to darīt.

– Tuvojas vasaras saulgrieži – esi pļavās un mežos gājēja?

– Man ļoti patīk lauki un pļavas. Pagājušogad bija laime Jaunpilī būt, Stipro sievu koncertā. Pēc tam izbraucām Mazirbi, Roju, visu Kurzemi. Arī Latgali, daļēji Vidzemi, Igaunijas dienvidus, Sāremu un Kuršu kāpu, Nidu. Tā vasara bija fantastisks ceļojums. Iešanā pļavā tiešām uzlādē. Uzskatu, ka Jāņiem ir gandrīz lielāka nozīme nekā Ziemassvētkiem. Nākamajā dienā gan ir mazliet sērīgi, saproti, ka viss kļūs īsāks.

– Esmu ievērojusi, ka tu reaģē, iekšēji nosvini gan tautas gadskārtas, gan kristietības svētkus.

– Esmu kristiete pēc būtības, bet svārstos starp luterāņiem un katoļiem. Tuvāki ir luterāņi, bet arī pret pareizticīgajiem nav pretenziju. Mani ļoti uzrunā mazās, skaistās krievu baznīciņas, ja tās ir sakoptas un senas. Arī Grieķijā un Kiprā. Man liekas, Dievs ir viens. Visi rituāli ir kā bērnu rotaļas – vairāk sev, savam spēkam. Dogmas un svētie teksti ne katram ir uztverami. Iešana cauri ritiem dod tādu kā pamatu, spēku, gaismu. Tu zini, ka būs Ziemassvētki, Jāņi, Miķeļi, Lieldienas, viss ir tādā krustā. Un aplī. Jā, maģiski. Dzīve ir interesanta. Neesmu tik gudra, lai to izskaidrotu.

– Kādu mistēriju esi piedzīvojusi – varbūt saulgriežu naktī?

– Tāda īpaša sajūta reiz bija Spānijā, Sanhuana naktī viņi laiž jūrā mazas puķu laiviņas ar uguntiņām. To vērojot, nonācu tādā kā transā – jūra, ugunis, puķes, gaiss… Bet tā ir bijis arī Latvijā. Spāniju atceros spilgtāk, jo tur bija košums, man vainags bija nopīts ar efejām un citām neparastām puķēm. Domāju, ka ūdens un uguns, gaiss un zeme, smiltis dod mums satvaru, īstenībā – visu. Jo mēs no tā sastāvam.