Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

"Gadiem pati sevi liku rāmjos, mēģināju slēpt..." Atklāta saruna ar Samantu Tīnu

Intervijas
10. jūnijā 05:09 2021. gada 10. jūnijā 05:09
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Svarīgākais, kas jums jāzina par Samantu Tīnu  – viņa ir saskarsmē ļoti viegls cilvēks. Nekādu dīvas izgājienu, cieņpilna attieksme pret sevi un citiem. Drosmīga, darbaspējīga, talantīga un vienkārši malacis! Un tieši tāpēc viņa brauca uz Eirovīziju pārstāvēt Latviju. Lūk, tā! Žurnāls "OK!" ar dziedātāju tikās neilgi pirms viņas došanās uz Roterdamu.

Pirms intervijas teici, ka nekad nelamājies. Tad jau esi savaldīga?

Es neesmu savaldīga. Bet es esmu daudz mācījusies par sevi. Mācījusies ieraudzīt savus klupšanas akmeņus, atpazīt un pieņemt tos. Iemācījusies nelēkt uz galvas atvarā.

Pēc horoskopa esmu Auns, un tiešām esmu izteikta savas horoskopa zīmes pārstāve. Kā mana mamma maniem puišiem kādreiz teikusi: “Ja tev Samanta saka “nelien”, tas nenozīmē neko citu, tas nozīmē – vienkārši nelien.” Man jāļauj nomierināties, nevajag vēl vicināt sarkanu lupatu priekšā.

Tu tici, ka cilvēks nāk no savas bērnības?

Es ticu, ka viss sākas daudz agrāk. Tā ir dvēsele, kura ceļo. Un mēs visi ceļojam pa dzīves skolu kā pa klasēm. Mācāmies, pēc tam liekam eksāmenu. Bet vispirms jāuzzina uzdevums. Tad jāatrisina šis kāzuss, lai varētu tikt tālāk. Neatrisināsi – paliksi uz otru gadu šajā pašā klasē. Tikai citā ķermenī. Es tam ļoti ticu un ar šādu domu dzīvoju. Mēs ierodamies šeit ar savu dvēseli. Esam ar mammu runājušas, skatoties uz maziem bērniem – viņiem taču katram jau ir savs raksturs. Viņi ar to atnākuši, tālāk vecāki izmīca doto plastilīnu.

Tu piecu minūšu laikā jau divreiz esi pieminējusi mammu.

Es esmu riktīga mammas meita! Mammai es nācu smagi. Biju veselības ziņā problemātisks bērns jau kopš dzemdību brīža. Tāpēc ļoti izjutu mammas rūpes. Kad tētis nāca man ko teikt, mamma no otra mājas gala sauca: “Neaiztiec viņu!” Biju ļoti apzinīga. Un kā gan man nebūt apzinīgai – mamma skolotāja, tētis policists. Tiesa, ar māsu esam pretstats. Bet es biju un esmu mammas meita.

Kādas veselības problēmas tev bija?

Faktiski piedzimu nedzīva. Sākums mammai ar mani bija ļoti smags. Mani, kā var noprast, atdzīvināja, bet man bija ļoti saspiesta galviņa, ūdens galvā. Un tas ietekmēja manu bērnību. Terapijas, visādas rezonanses. No bērnības atceros, kā man sasprauž galvā mitrus vadiņus, ieved tumšā telpā, skatoties mirgojošā un pīkstošā lielā ekrānā. Man bērnībā tik ļoti sāpēja galva... Paldies Dievam, ar laiku šķidrums uzsūcās. Bet tad sākās garie klepi. Saka, ka garais klepus ir vienreiz mūžā; man bija trīsreiz. Nekad neaizmirsīšu tās šausmu naktis, kad mēģinu aizmigt sēdus un mamma sēž man blakus. Un tā mūžīgā māllēpju tēja! Es jau pati jutos kā māllēpe, līdz histērijai man tā bija apnikusi.

Un tagad?

Kad ar dzēšgumiju izdzēš zīmuļa rakstīto, nospiedumi tāpat paliek. Tā arī tagad ar manu veselību. Kad mainās laiks, man sāp galva. Bet nu jau gan es, gan ārsts zinām, kādas zāles jāiedzer un palīdzēs. Galva sāp arī no “nerviem”, kā jau pie cilvēkiem. Bet, kad atkal jāklepo, zinu, ka niķis nāk.

Foto: Oļegs Zernovs

Tevi iepazinām OKartē. Un toreiz tu biji ļoti atšķirīga no tā, kāda esi tagad. Toreiz biji kā tāds sabozies ezītis, tagad esi smaidīga un atvērta, ar tevi ir ļoti viegli komunicēt. Kāda transformācija notika?

Notika sevis pieņemšana. OKartē es vēl tikai veidojos. Bet es vienmēr zināju, ka esmu citādāka, man patika atšķirties. Tas sabozies spilgtais tēls toreiz bija uzmanības pievēršanai. Iespējams, man trūka uzmanības. Un, iespējams, man tās trūka tieši no tēva. Vienmēr fonā bija mammas: “Tikai neaiztieciet Samantu!” Ar laiku man sāka pietrūkt tēta uzmanības. Un es to gribēju saņemt, piesitot ar kāju pie zemes. Tēlaini runājot.

Tagad vecāki ir šķīrušies, bet man ar viņiem abiem ir ļoti labas attiecības. Man ir pavisam mazs brālītis no tēta puses – četrgadīgs. Man vispār netrūkst bērnu apkārt, ir arī divi krustbērni: divi un seši gadi.

Tev pašai nupat palika trīsdesmit divi. Trīsdesmit divi, Samanta!

Jā, ārprāts!

Ļoti labs vecums.

Bet precīzi pateikts – vecums. Trīsdesmit gadu slieksni man bija grūtāk pārkāpt. Zaudēt to sajūtu, ka ir divdesmit ar kaut ko, un iekāpt nākamajā gadu desmitā. Tagad jau tik pa gadam klāt, ko tur darīt.

Un kas ir piedzīvots, kas izjusts?

Es nekad sevi nesaukšu par profesionāli. Tāpēc, ka šodien kaut ko iemācies, proti lietot, bet – nākamajā dienā jau ir izdomāts kaut kas cits. Jā, es esmu kaut ko priekš sevis sasniegusi, bet apetīte jau rodas ēdot. Nevaru apstāties pie sasniegtā.

Sasniedzu, un man nav baigā apmierinājuma, tā vietā ir: ko tālāk? Un to es šobrīd mācos – neskriet visu laiku ritenī, bet notvert mirkli, emocijas. Citādi viss ir tik ārprātīgi ātri. Dzīve kā Instagrams – paņemu telefonu, paskrullēju un pāris minūtēs esmu iepazinusies ar to, ko simtiem cilvēku darījuši brīvdienās, kas jauns ziņās, kas pieņemts, kas atcelts. Smadzenēm ir daudz ko darīt un izturēt. Izkāpt no tā ārā jau ir jāmācās. Ir jāmācās apstāties. Un šis gadžets – mobilais telefons – jau nav vienīgais. Galva visu laiku darbojas. Apgulies vakarā gultā, nekas jau nebeidz darboties.

Kas tev palīdz izsisties no šā skrējiena?

Ceļošana. Visur jau vēl neesmu pabijusi, bet mana paradīze zemes virsū ir Dominikānas Republika. Tur es varu stundām viena pati pie Karību jūras nosēdēt, pat neieejot ūdenī. Vienkārši sēdēt un skatīties ūdenī. Vispār man ir ļoti bail no ūdens. Baltijas jūrā tikai ātri ieskrienu un ārā. Man fantāzija darbojas, šķiet, ka tumšais ūdens ieraus iekšā. Bet Karību jūrā ieej līdz kaklam ūdenī un redzi savus kāju pirkstus. Viss ir kristāltīrs, ne no kā nav jābaidās. Un tur ir gaiss, kas palīdz balsij. Pamostos no rīta jau ar balsi. Pēc Eirovīzijas mēs noteikti kaut kur dosimies.

Mēs?

Mēs ar draugiem – Kašeru un viņa draugu Jāni. Trijatā. Mēs tagad esam tāda kompānija.

Ko tu vēl gribētu piedzīvot no tā, kas nav bijis?

Es jau gribu cerēt, ka viss nāks, kad tam būs laiks. Zinu, ka esmu karjeras cilvēks. Kāds var teikt, ka tas ir slikti, bet es to sevī esmu pieņēmusi. Es piepildu savas karjeras ambīcijas – tagad būs Eirovīzija, pēc tam gribu albumu izdot. Un pēc tam zinu, ka gribu laiku arī sev. Zinu, ka gribu mīlestību, ģimeni. Es noteikti gribu bērnus. Bet es gribētu savai ģimenei veltīt daudz laika.

Negribu būt tāda mamma, kas ieskrien un aizskrien, nogrūž bērnu auklei. Es gribu saviem bērniem būt klātesoša. Negribu, lai bērni vēlāk atceras, ka mammas nekad nebija mājās, jo viņai bija darbs un koncerti. Gribu, lai maniem bērniem ir siltas, mīlestības pilnas atmiņas par to, kā viņi ar vecākiem kopā pavadīja laiku, kā brauca ceļojumos.

Foto: Oļegs Zernovs

Notikums, kurā tu gribētu atgriezties?

Šī man ir grūta tēma. Jo es neprotu atgriezties emocijās. Tāpēc ka bieži vien pārskrienu tām pāri.

Skaistākais manā dzīvē? Varbūt tas, ka es pareizi sapratu savu ceļu. Jo es taču varēju kļūt arī par zooloģi vai interjera dizaineri. Bet tagad man ir laimes sajūta par to, cik labi ir būt savā vietā. Es jūtos savā vietā. Man ir patiess prieks, ka to sapratu.

Pēc 9. klases gadu braucu uz Rīgas Amatniecības vidusskolas kursiem, kamēr visi mani draugi izklaidējās. Tomēr beigās sapratu, ka šī joma mani nedara laimīgāku.

Mans tētis saka: “Meitiņ, tādu dzīvi kā tev es nenovēlētu nevienam...” Viņš domā, ka būt mūzikā, šovbiznesā ir smagi. Un tas ir smagi. Bet es esmu laimīga, jo tas ir mans. Un laimīga, ka es to sapratu.

Kas ir smagākais?

Ka cilvēki apspriež. Ka var publiski aprunāt. Ka ikvienam ir viedoklis un tas ne vienmēr ir pozitīvs. Ir smagi būt kā uz delnas. Bet es jau esmu ar to samierinājusies. Atceros, kad iznācu no OKartes, bija smagi. Zvanīju mammai un teicu: “Mamm, es taču gribēju tikai dziedāt, kāpēc mani tik ļoti ienīst...” Jo es taču tiešām gribēju tikai dziedāt. Bet te vairs pa ielu mierīgi nevarēju paiet. Bet jau toreiz sev pateicu: es to mikrofonu rokās esmu paņēmusi un no rokām ārā vairs nelaidīšu. Tas man rada piepildījumu.

Šobrīd ir ļoti saspringts laiks, un ir brīži, kad pieķeru sevi nogurušu domājam: “Es neko negribu, lieciet mani mierā!” Un es ieklausos arī šajā sajūtā – ka negribu –, bet vienalga saslēdzu mājās tehniku un dziedu. Jo mani tas baro.

Vecāki teica: “Meit, dziedāt jau tu varēsi vienmēr, bet kā tu maizīti nopelnīsi? Kā rēķinus maksāsi?” Un es sapratu, ka par to jādomā. Kā maizīti nopelnīt.

Kā tagad ir ar to maizīti un ar sviesta kārtiņu uz tās?

Šis laiks mums visiem licis gribot negribot apsēsties pie ģimenes galda, izrunāt attiecības, sasāpējušus jautājumus, paskatīties uz saviem stiprajiem un vājajiem punktiem. Pirms tam jau viss bija skrējienā un labi – koncerti notiek, nauda nāk. Tagad koncertu nav. Un vai nu tu vari pārslēgt savas smadzenes, izdomāt kaut ko citu un nesabrukt, vai nevari.

Tu varēji?

Man ieslēdzās pilnīgi bezstresa domāšana. Martā sākās pandēmija, un mums ar manu draugu Kašeru dzima ideja. Izlaidām savu džemperu kolekciju. Tūlīt būs jau sestā kolekcija. Pirmās piecas izpirka burtiski 24 stundu laikā. Bijuši sūtījumi arī uz Franciju, Vāciju, Nīderlandi, Lielbritāniju. Visu šo pandēmijas laiku tas ir labi gājis un mūs barojis. Jāsaka, ka ātrums, kādā kolekcijas izpirka, sākumā pārsteidza pat mūs pašus. Cilvēki atgādinājumus telefonos uzlika, lai nenokavētu! Prasīja man personiski, vai var dabūt. Nē, mīļie, viss izpirkts!

Ar uzrakstiem “Bučiņas!” un “Piķis nav problēma”?

Tagad ejošākais ir “Jeibogu”. Bet “bucinaaaas” jau zina arī mani Eirovīzijas kolēģi. Tā kā abi ar Kašeru esam pedantiski – jo īpaši viņš –, netirgojam Ķīnas brīnumus, tas mums neder. Visu šujam no itāļu neoprēna auduma, šujam Latvijā, izšujam arī te, viss ir labākajā kvalitātē, un cilvēki ir sajūsmā, par ko savukārt mums pašiem liels prieks. Džemperīši maksā 68 eiro, un tie patiešām bijuši mums liels atspaids šajā pandēmijas laikā. Un galvenais – man tas viss pašai patīk!

Domāju, savā dzīvē kādreiz nopietnāk ar tirgošanos nodarbošos. Nu tiešām patīk! Kad Rīgā ir Andele Mandele, es taču esmu kā traka. Ne jau es tur braucu un tirgoju, jo naudu vajag, tāpat visu pārdodu par simbolisku naudu. Esmu vienreiz uzvilkusi un vairs nevilkšu, bet es zinu, ka kādu citu šīs lietas iepriecinās. Kā man tas process patīk – dāmas nāk un mācās, un mēs kaulējamies un spriežam, kas piestāv, kas ne. Tas man laikam no tēta, viņš vienmēr ir ņēmies ar mašīnu pirkšanu un pārdošanu. Braucu viņam līdzi svētdienās no Tukuma uz Rumbulu, atceros tās saltās ziemas un mēs starp mašīnām.

Bet no mammas man mācīšanās. Pirms diviem gadiem ieguvu vēl vienu izglītību, pabeidzu Ekonomikas un kultūras augstskolu. Ko es vēl labprāt dzīvē darītu – lasītu lekcijas studentiem. Man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem, katru gadu braucu uz Lietuvu kā mentore. Neesmu vokālā pedagoģe, bet meistarklasēs varu labi palīdzēt. Un mums veidojas tik labs kontakts, vecāki nāk ar asarām acīs, sakot: “Ar manu bērnu tā neviens nav strādājis!” Jaunieši atveras un – pats galvenais – uzticas. Bet saņemt uzticību ir vissvarīgākais, lai sastrādātos.

Man ir ļoti redzīgs skatiens uz cilvēkiem. Man ir teikts: “Samanta, kāpēc tu tik apzināti meklē cilvēkos mīnusus?” Bet es nemeklēju, es tos vienkārši redzu. Un tie pat nav mīnusi, ko redzu... Es vienkārši redzu, kāds ir cilvēks. Un arī ar jauniešiem Lietuvā es jau pēc pirmās tikšanās saprotu, kas ir jādara.

Kam tu pati visvairāk uzticies?

Tā man ir ļoti liela problēma. Man ir grūti kādam uzticēties.

Kāpēc?

Pieredze tāda bēdīga ar uzticēšanos bijusi. Bēdīga arī profesionālajā jomā, kad ne ar tiem pareizākajiem cilvēkiem un producentiem strādāju. Akli uzticējos, un tas gandrīz sabojāja manu karjeru un arī visu manu dzīvi. Pateicos Dievam, ka tagad esmu te, kur esmu.

Un tas ir pāraudzis tajā, ka pati visu daru. Nevaru pieņemt citu cilvēku palīdzību, jo nespēju uzticēties. Labāk mājās spilvenā paraudāšu, cik nogurusi esmu un ka vairs nevaru, bet pati izdarīšu. Tiešām esmu mēģinājusi atvieglot sev šo ceļu, apzinos, ka man vajadzētu tikai iet un dziedāt – ar atvērtu sirdi un prātu –, nevis darīt vēl visu citu. Bet es pati gatavoju visus papīrus, vācu komandu, pati domāju par bekvokālistu kurpēm un tērpiem, tehniskajiem raideriem un skatuves noformējumu. Labi, ka man vismaz ir grāmatvede.

Es savā komandā būšu tā, kas pirms iziešanas uz skatuves vēl bekvokālistēm pietupsies pie kājām un glītāk šņores aizšņorēs. Jo tas ir mans vārds, mans priekšnesums. Man svarīgi, lai katrs manā komandā jūtas labi, lai ir paēdis un padzēris.

Bet ir taču kāds, kam tomēr uzticies?

Es gribētu teikt, ka tas ir Dievs, bet... Tā tik ar vienu aci es arī viņam uzticos. Zinu, ka viņš man ir. Zinu, ka esam “mēs”, nevis “es”. Bet ikdienas ritenī tas kontakts atkal mēdz pazust. Līdzīgi kā mobilais telefons nevar strādāt, ja neesi tīklā. Tā arī es vēl mācos būt šim tīklam pieslēgusies.

Jā, ar uzticību ir visgrūtāk. Es visu pārbaudīšu. Īsts kontrolfrīks. Un neviens nevar iedomāties, ka Samanta varētu sabrukt, tas notiek ļoti reti, bet, kad tā notiek, neviens nesaprot, ko tagad darīt.

Šobrīd cilvēks, kam es visvairāk uzticos, ir Kašers. Es respektēju viņa viedokli. Viņš ir tas retais cilvēks, kura kritiku es uzklausu. Un mēs esam ļoti, ļoti līdzīgi. Varam viens otrā spoguļoties.

Mēs iepazināmies televīzijas projektā Četri uz koferiem. Momentāni sajutāmies kā brālis ar māsu.

Foto: Oļegs Zernovs

Sieviete uz pasaules skatuves, kuru tu apbrīno?

Man tāda no laika gala bijusi Lara Fabiana. Kā var tik fantastiski dziedāt! Nekādu lāzeru, nekādu šovu, tādi ļoti kaili priekšnesumi – te ir mana balss, pārējam nav jāpievērš uzmanība. Man viņa šķiet tik ļoti tīra, šķīsta, kristāldzidra. Klausos viņu, un nekur man kā vokālistei nesāp, nekur nav jāviebjas līdzi. Apbrīnojama dziedātāja.

Bet no vīriešiem Andrea Bočelli. Cilvēks, kas nekad nav redzējis tos apbrīnas pilnos skatienus un tūkstošus, kas atnākuši viņā klausīties. Un kā viņš uznāk uz skatuves – ar tādu svētību, ar pateicību.

Tu mēdz raudāt?

Es raudu, skatoties labas romantiskās filmas. Mani saraudina īsta, patiesa mīlestība arī dzīvē.

Esi tādu pieredzējusi?

Raudāšanas vērtu? Man tāda bija pirmā mīlestība. Es pat varētu teikt, ka tā īsti nebeidzās. Vienkārši tā viss dzīvē izveidojās. Ir pagājuši vienpadsmit gadi. Un man ir liels prieks, ka manā dzīvē pirmā mīlestība bija tieši tik skaista. Tik brīnišķīga. Ka esmu to piedzīvojusi. Kam, iespējams, varēja būt turpinājums. Bet visam ir sava maksa. Un es nezinu, vai ar to turpinājumu es šobrīd darītu to, ko daru, un vai tas cilvēks varētu to izturēt.

Jūs mēdzat satikties?

Mēs viens otru dažreiz satiekam. Viņam ir ģimene, dēls. Esmu par to priecīga.

Tev ilgi bija arī beidzamās attiecības.

Septiņus gadus. Es vispār nemētājos attiecībās. Un esmu vienmīle. 

Tomēr jūsu attiecības beidzās.

Beidzās.

Kāpēc?

Jo es sāku sev uzdot jautājumu: uz kurieni? Kurp mēs ejam? Ir jau forši būt blakus, kopā kaut kur aizbraukt, bet kas būs tālāk? Man nav divdesmit gadu. Vai nu mēs to darām kā oficiāli noslēdzoši, vai tikai turpinām tālāk “tusēties”.

Tu pati gribēji oficiālu turpinājumu?

Es gribēju, jā.

Un viņš?

Un arī viņš gribēja. Bija arī bildinājums, par ko skaļi nerunāju. Bet tagad tas ir beidzies un es saprotu, kāpēc. Jo, ja nav tā “mēs”, tad kas notiek tālāk? Man šķita traumējoši, ka mēs bijām “tu un es”, nevis “mēs”. “Es darīšu šonedēļ to un to. Bet ko tu?” Pirmos gadus man tā likās pieņemami, bet vēlāk ne. Es gribēju to “mēs”. Un tad jau bija tā, ka arī tas gredzens pirkstā to sajūtu vairs nemainītu.

Varbūt tu gribēji, lai viss ir pakārtots tavam darbam?

Tieši šajā ziņā viņš bija ļoti pieņemošs un atbalstošs. Pieņēma manu grafiku un to, ka man katru nedēļu jābrauc uz Lietuvu. Pieņēma, ka piektdienās un sestdienās strādāju. Un es to ļoti novērtēju. Bet, kad man ir tā brīvā nedēļas nogale, tad tie man ir lieli svētki, man gribas padarīt kaut ko kopā. Un tur tad sākās rīvēšanās. Cilvēks, zinot, ka manis nebūs, jau bija sev kaut ko saplānojis. Tas menedžments mums negāja.

Kovids arī iedeva savu artavu?

Kovids, kā jau teicu, lika apsēsties pie galda un izrunāt, kas sakrājies. Ka vairs nejūties komfortā un harmonijā, bet ir tikai neapmierinātība no abām pusēm. Protams, ka bija sāpīgi. Septiņi gadi, tas ir cilvēks, ar kuru esi saaudzis, ar kuru esi diendienā rēķinājies. Bet es sev vairs nepatiku. Es nepatiku sev kā sieviete. Kā es uzvedos, kāda biju kļuvusi. Manī nebija prieka. Es biju pārvērtusies par bubinātāju.

Un tagad?

Tagad esmu mierīga, priecīga. Man nav nekādu aizvainojumu. Manī nav gaidu no otra. Bet man arī šobrīd nav attiecību. Tagad, pirms Eirovīzijas, tam tiešām nebūtu laika. Bet nedrīkst jau aizmirst, ka cilvēks domā, Dievs dara.

Tu esi izvēlīga? Zini, kādi vīrieši tev patīk?

Es esmu izvēlīga. Bet par saviem kritērijiem varēšu pateikt vienīgi to, ka man svarīgi, lai ir kopti apavi un koptas rokas. Un tad ir viena galējība: vai nu matu nav, vai tie ir gari. Pa vidu man neder.

Bet šobrīd ir laiks, kad es vispār neskatos uz vīriešiem. Neko nemeklēju. Saprotu, ka šis ir svarīgs brīdis manā karjerā, un es gribu koncentrēties uz to.

No kā tev ir bail?

No vientulības. Vientulība nav tas, ka šobrīd dzīvoju viena pati. Mani biedē vientulība nākotnē, to negribētos piedzīvot. Es mazliet bīstos, ka šis skrējiens mani neierauj un es neattopos piecdesmit gadu vecumā bez bērniem un bez ģimenes. Es tiešām ceru, ka tā nenotiks. Bet šobrīd mana mīlestība ir mans suns, kurš jau vienpadsmit gadus ir ar mani kopā. Un dažreiz man arī viņa kļūst žēl – viņš taču gaida mani mājās. Bet tas ir suns, kurš gaida saimnieku. Ja tā jāgaida bērniem, vīram – tas nav normāli. Tad es justos ļoti vainīga.

Tev Eirovīzija patīk kā konkurss? Tev tas ir liels notikums?

Man tas ir ļoti liels notikums. Bet es to neuztveru kā konkursu, man tas ir projekts. Es braucu prezentēt Latviju un savu trīs minūšu projektu The Moon is Rising.

Kā sevi mierināsi neveiksmes gadījumā?

Es uzskatu, ka nevaru izgāzties. Cilvēkiem ir interesanta domāšana: vērtēt pēc tabulām un vietām. Ja nav vinnējis – tātad ir izgāzies. Tad man gribas teikt: bet, mīļie, nonāciet līdz tam! Tieciet līdz tam! Tas ir līdzīgi kā olimpiešiem – ir jānotiek tik daudz kam, lai tu vispār tiktu uz to olimpiādi. Ja neesi trijniekā vai desmitniekā, tad esi zaudētājs? Nē, jo tas ir gadiem ilgs darbs – tur vispār nokļūt!

Un arī es pēc savām trim minūtēm neko vairs nevaru ietekmēt. Es nevaru ietekmēt citu cilvēku gaumi. Kā zināms, tur arī politika ir apakšā. Un lai tur ir tā politika – vienmēr ir bijusi un būs. Es nodziedāšu, aiziešu uz "grīnrūmu", apsēdīšos un baudīšu citus projektus. Jo zinu, ka visi, kas nonākuši uz Eirovīzijas skatuves, ir ieguldījuši lielu darbu un izgājuši vairākas atlases.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu esi pieņemta latviešu mūzikas tusiņā?

Pat nezinu, kā pateikt... Es uzskatu, ka šajā dīķītī neesmu kā citi gulbji. Varbūt esmu tas melnais gulbis. Es neesmu standarts, pati to labi zinu. Pirms gadiem man teica: tev ir spēcīgs, bet ļoti nelatvisks vokāls, nevar saprast, ko ar tevi īsti darīt... Vai es toreiz to pārdzīvoju? Protams. Un es ne reizi vien savā dzīvē esmu sastapusies ar domāšanu: ja esi citāds, tad esi slikts. Tad ar tevi kaut kas nav riktīgi. Ko ar tevi darīt? Vienas problēmas ar tevi!

Pirmajā šovā, kurā piedalījos – 2008. gadā Latvijas talanti –, mani izmeta pēc pirmā raidījuma. Toreiz biju meitene no 11. klases. Pēc gadiem pazīstama sieviete, kura toreiz mani izmeta – nesauksim vārdā –, man dziedāja bekvokālu. Viņa man atvainojās un teica: “Samanta, piedod. Mēs toreiz nezinājām, ko ar tavu vokālu darīt, vieglāk bija no tevis tikt vaļā.”

Tas man bija riktīgs belziens. Domāju: es taču gadiem mēģināju no tā atjēgties! Teicu sev: savāc sevi, dziedi klusāk! Es taču pati sevi liku rāmjos! Mēģināju pati sevi slēpt. Bet, ja man Dievs ir devis to skaļo tauri – kā mana māsa bērnībā teica, bazūni –, tad man ir jāuzrunā ar to cilvēki. Bet es tik ilgi jutos kā sasieta, cenšoties iekļauties pieņemtajā.

Un beidzot ir pienācis laiks, kad es nekautrējos par sevi. Es eju ar pilnu jaudu un nekautrējos par to, kas man dots. Jā, varbūt es esmu citādāka, bet tā ir mana unikalitāte.

Parunāsi par praktiskām lietām? Modes zīmoli, kosmētika – kas tev patīk?

Kādreiz man bija apavu fetišs. Vairāk nekā 100 pāri apavu man bija. Ja jutos slikti, pirku jaunus apavus. Mājās noliku uz televizora galdiņa – skatījos televizoru un skatījos uz apaviem. Notika kaut kas labs, arī pirku apavus. Man arī šobrīd garderobē ir apmēram pieci pāri apavu, ko tā arī nekad neesmu uzvilkusi. Bet tie stāv izņemti no kastes, un es tos redzu – tas ir svarīgi. Cenšos sevi piebremzēt šajā ziņā, bet lielu panākumu nav.

Neesmu zīmolu mīle. Kvalitāte gan man patīk. Tāpēc drīzāk izvēlos kopā ar šuvēju aiziet uz audumu veikalu, lielāko daļu savu drēbju es šuju pie šuvējas. Pati esmu izdomājusi arī sev mēteļus.

Bet kosmētika?

Ikdienā esmu ļoti ieturēta kosmētikas lietošanā. Tā kā tagad nav iespēju aizbraukt pie saules, vienmēr gan uzlikšu tonālo krēmu – vienkārši lai nebūtu bāla. Man ļoti patīk Eisenberg krēmi, lietoju Vichy serumu. Bet ziemas sezonā man patīk visparastākais L’Oréal dienas krēms. Tas ir vislabākais krēms, kāds man vispār bijis, jau gadiem lietoju. Esmu saņēmusi komplimentus par savu sejas ādu un arī pati par to nesūdzos. Bet varbūt tā ir laba tieši tāpēc, ka ikdienā nenomoku ar kosmētikas kārtām.

Un mašīnas? Esi tēva meita un pievērs tām uzmanību?

O, jā! Es varu aizbraukt pie džekiem uz Bolderāju un ilgi par motoriem un diskiem runāt. Esmu interesanto un nestandarta mašīnu mīļotāja. Jau bērnībā skatījos uz mašīnām un izvēlējos, kāda man būs mašīna. Un tādu arī vēlāk iegādājos. Šobrīd braucu ar Cadillac džipu, sporta klases SRX. Man patīk lielas mašīnas, amerikāņu auto. Manam tēvam vienmēr bijušas amerikāņu mašīnas, šī mīla man no viņa. Jau zinu, kādu mašīnu gribu nākamo, bet tam pieslēgšos pēc Eirovīzijas.

Tu esi ļoti labā formā. Tev ir kaut kādi uztura paradumi?

Es esmu veģetāriete. Tā interesanti tas man sākās. Es braucu uz vienu retrītu, bet pirms tam vajadzēja nedēļu ievērot diētu – neēst gaļu un neēst neko ceptu vai vārītu. Agrāk es savu dzīvi bez gaļas nevarēju iedomāties, vienmēr izvēlējos gaļu ar salātiem. Un te pēkšņi nedrīkst... Vispār nesapratu, ko lai tagad ēd, bet tad atklāju, ka veikalos ir arī citi stendi. Tā man atklājās jaunas garšas. Pēc tam pat aizrāvos. Un tā dabiski kļuvu par veģetārieti.

Saistītās ziņas

Samanta Tīna pēc "Eirovīzijas" saka lielu paldies: "Jā, esmu pēdējā vietā! Un, ziniet, nekaunos" 35
"Man nav bijis vēzis!" - Samanta Tīna atklāj patiesību par veselības problēmām
Dators, kažoka apkaklītes un bijušā mīļotā bildes - ko tik nevar atrast Samantas Tīnas auto bagāžniekā 2

Brauci uz retrītu?

Nezinu, vai to var saukt par hobiju, bet es vienmēr cenšos atrast laiku sev. Un man tas nozīmē retrītus. Tā nav nekāda izklaide, psiholoģiski smagi pasākumi uz divām trim dienām. Es šīs pāris dienas pielīdzinātu 100 reizēm pie psihoterapeita. Mani vienmēr interesējis dvēseles ceļš. Kas es esmu, ko es šeit daru. Jo man ļoti bieži ir sajūta, ka tie nav mani cilvēki, mana vide. Un tā sajūta var piemeklēt pat ģimenē un ar draugiem. Tad man kļūst skumji, un es gribu mājās. Bet līdz manam 31 gadam man nekur īsti nebija šīs mājas sajūtas. Es runāju par garīgo sajūtu.

Dzīvoju plašā trīsistabu dzīvoklī ar skaistu panorāmas skatu. Man vispār vajag plašas telpas, pat nevaru iedomāties dzīvi vienā istabā. Bet manas mājas nav šeit. Manas mājas ir tur, no kurienes nāk mana dvēsele. Mājās pie sienas man ir Ganešs – veiksmes, zināšanu un problēmu pārvarēšanas Dievs. Ar viņu ir jādraudzējas. Ganešs ir apstākļu aizvācējs. Ar viņu jābūt uzmanīgam. Jo viņš to tā maigi nedara. Ja vajadzēs aizvākt apstākli, tad viņš to var izdarīt arī ļoti drastiski. Jābūt uzmanīgam, Ganešam kaut ko lūdzot.

Man ir ziedošanas trauks viņam, tajā vienmēr ir svaigi augļi. Izkvēpinu palo santo kociņu, tas ir ļoti iecienīts manās mājās. Vēl pēdējos baudu, jo pasaulē tas drīz būs aizliegts kā svētais koks, kura ir ļoti, ļoti maz. Tā ir mana meditācijas smarža. Arī mašīna man ir izkvēpināta ar vīraku. Man vajag, lai interjerā viss ir savās vietās. Un mājās noteikti jābūt svaigiem ziediem. Šie rituāli man ir devuši kaut kādu papildu mieru, un vispār caur retrītiem man ir pilnīgi jauna pasaule atvērusies. Ļoti to novērtēju.

Esi izveidojusies par tādu īstu sievieti!

Jā. (Smaida.)

Citi šobrīd lasa

Kājiņas kā modelei: 88 gadus vecā seriāla "Dinastija" zvaigzne pārsteidz ar brīvdienu fotogrāfijām 5
FOTO: Urzula fon der Leiena savā vizītē Rīgā aplūko trolejbusu 14
FOTO: ļaudis atvadās no mūziķa Gunāra Meijera

13 лет спустя: как сейчас выглядят звезды сериала "Универ"

"Если бы мы потеряли еще день, я бы умерла": экс-жена Аршавина показала свое изменившееся лицо без прикрас