Kur sarkanas skaidas lec. Tēlnieki Olga Šilova un Gļebs Panteļejevs - kopā jau 35 gadus

Gļebs saka – braucam ar vienu mašīnu, strādājam vienā darbnīcā, bet abi kopā nerunājam...

Olga: – Nē... Braucam katrs ar savu mašīnu, darām katrs savu darbu, daudz sarunājamies, bet sniegt kopā intervijas mums tiešām nepatīk. Pieredze liecina, ka tās nav veiksmīgas.

Gļebs deķi velkot uz savu pusi, jo esot runātājs.

Gļebs: – Esmu vēl rafinētāks – man liekas, ka viss, ko Olga saka, ir garām, tāpēc jāpārlabo. Atkārtoju to, ko viņa teikusi, tikai saviem vārdiem. Un tas aiziet manā kontā.

Olga: – Viņš ir vecākais brālis, es – vecākā māsa. Gļebā laikam atbildīgā loma ir vairāk izteikta.

Gļebs: – Vienkārši esmu vecis, dominēju, un viss.

Kā sadalāt telpu – ne fizisko, bet mentālo?

Gļebs: – Problēmu nav. Jo gan fiziskajā, gan mentālajā telpā esam kopā kopš 86. gada rudens.

Kad iestājāties Mākslas akadēmijā?

Gļebs: – No armijas atnācu uz Olgas kursu. Trīsdesmit piecu gadu laikā divi cilvēki tomēr iemācās to telpu izmantot. Taču to nevar iemācīties, ja nav priekšnosacījumu – kopīgu uzskatu, interešu, pasaules izjūtas. Ar laiku apgūstam detaļas. Protams, sniedzot intervijas, varu būt drusciņ negants – tā ir neliela problēma, ko izlēmām šodien atrisināt.

Cilvēkam, kurš rada, vajadzīga enerģētiskā telpa ap sevi. Ja kāds pārkāpj tās robežas, rodas diskomforts. Vai, strādājot vienā darbnīcā, protat tās nepārkāpt?

Olga: – Mēs savas idejas iznēsājam kā bērnus – galvā, klusējot. Otrs varbūt pat nezina, ka tā radošā darbība jau notiek. Bet fiziski – ja Gļebs slīpē sarūsējušu metālu, skaidas ātri kļūst sarkanas, lido virsū manam darbam, baltam ģipsim, un pēc trim dienām ģipsis ir rozīgs.

Varbūt reizēm tas ir forši?

Olga: – Nav forši. Jo gribu baltu. Tā fiziskā telpa var ietekmēt arī mentāli. Domājām, ko darīt, un uz to laiku, kamēr viņš tur ņemas, pārdalījām darbnīcu ar aizkaru.

Gļebs: – Šorīt pamodos, uzlēju kafiju, Olga bija pie brokastu galda, bet man zvana no firmas, kura palielina manu darbu, Gunāra Astras cilni; pirms frēzēšanas vajadzīgi izmēri. Tūlīt pat. Pametu kafiju un Olgu, ņemu viņas mašīnu un mājas biksēs metos prom. Varbūt ģimene, kur rituāli ir svēti, bet vīrs negaidīti uz stundu pazūd, būtu šokā, bet tas ir mūsu dzīvesveids. Mums nav vajadzības kā īstai ģimenei reizi dienā sapulcēties un ieturēt gandrīz svinīgu maltīti. Mēs galīgi tādi neesam. Mūs vieno citas lietas.

Par to vienoto pasaules izjūtu – tā bija vajadzīga, lai jūs viens otru pamanītu, paietu soli pretī?

Olga: – Stāties Mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā – tas ir diezgan konkrēts virziens.

Gļebs: – Zināmā mērā diagnoze. Protams, ne bez empātijas un simpātijas. Netverama parādība, neizskaidrojama. Es nerunāju par erotiku, seksuālu tieksmi. Vienkārši ieraugi – foršs tips, gribas parunāties, vienalga – gejs vai kas, ir perspektīva vai nav, vispār nekas tamlīdzīgs neinteresē. Manā gadījumā tā bija ar šo sievieti. Pievelk, un viss.

Ar gadiem uzaug laba patina, attiecību kultūrslānis?

Olga: – Domāju, jā. Ir savi kodi, kurus mēs citiem nerādām.

Gļebs: – Pat sava kodu sistēma, kaut vai par robežām personīgo attiecību sfērā – tam, kas jaunībā varēja izsaukt vētru, tagad vispār nepievēršam uzmanību. Pirms gadiem divdesmit tas beigtos ar...

... salauztu telefonu?

Gļebs: – Jā, ar kolekcijas papildināšanu.

Tiešām bijāt tik karstasinīgi, ka kaut ko plēsāt?

Olga: – Gļebs. Un – starp citu – ne jau manis dēļ.

Gļebs: – Mana mamma bija ļoti spēcīga personība, žurnāliste, riktīga komandiere. Viņas tēvs bija karojis, virsnieks. Bieži vien pēc telefona sarunas ar mammu kaut ko metu pret sienu.

Tik stipri nokaitināja?

Gļebs: – Jā, to viņa prata. Esmu diezgan nesavaldīgs. Bet par kolekciju – Gundars Rēders raidījumā 1:1 vāc materiālus par intervējamo, arī kompromitējošus. Viens bija no 95. gada raidījuma par kolekcijām. Viena kolekcija bija Pētera Pētersona lampas, otra – divu jaunu traku tēlnieku salauztie telefoni. Toreiz tas bija humors, cilvēki uztvēra kā joku. Olga rādīja: “Gļebs mani tā mīl, ka piespiež pie sienas, paņem aiz rokām un prasa: “Vai tu mani vēl mīli?!” Zilumi paliek. Re, kur ir...” Tā bija spēle, kā inerce pēc Zvaigsnīšu brīža un Imantas–Babītes. Toreiz cilvēki prata novērtēt arī neviennozīmīgus jokus. Tagad – tikai tos, kas zem nabas vai ar debilo internacionālismu Benija Hila garā.

Pēc Rēdera pārraides cilvēki teica: “Jums ar Olgu tā dīvaini... vai nebaidies, ka pārmetīs? Laiki mainījušies, zini, kā tagad skatās uz vardarbību...” Šo jautājumu uzdeva sakarīgi ļaudis. Cilvēki zaudē humora izjūtu, vairs neprot jokot. Jūt, ka sabiedriskā viedokļa Damokla zobens karājas pāri kaklam, jebkurā brīdī var pieslēgties histēriski aktīvisti – šito dzēšam, viņš sievai vardarbīgā veidā pieprasa mīlestību. Iedomājies – toreiz uztvēra viegli, ar humoru, aizrautību, tagad sākušies drūmie laiki.

Pašcenzūra – cilvēki neļauj sev jokot, izteikties?

Olga: – Pašcenzūra parādās pēc tam, kad esi apdedzinājies. Man tā bija ar izstādi Laktācija pagājušajā vasarā. Rasa Jansone Art Territory uzrakstīja tādu recenziju, ka tagad nezinu, kā lai turpinu strādāt.

It kā esi pārkāpusi robežas?

Olga: – Jā, stāvot uz nepareizā ceļa. Bērna attēls aizskarot visus, kuriem nav bērnu, es mudinot dzemdēt.

Gļebs: – Olga esot nostājusies uz bīstamas takas, jo izstādē var saprast, ka dzemdējusi sieviete ir pārāka, vērtīgāka par tādu, kura nav dzemdējusi.

Olga: – Man bērns bija metafora radošai darbībai. Manas idejas – mani bērni. Laktācija ir kā idejas iznēsāšana, ģipsis kā piens – stadija, kas ir trausla, vēl nepabeigta. Par katru recenzijas teikumu varu teikt – tā nav taisnība. Kāpēc tā vajadzēja? Pēc ilgstoša, smaga darba izcelties tādā veidā...

Viņa ir mākslas zinātniece...

Olga: – Nē, gleznotāja.

Gļebs: – Bet raksta par mākslu. Problēma tāda, ka mākslas zinātnieki dziļi rokas mantojumā, bet par aktuālo runā ļoti maz. Jaunākajā paaudzē neredzu nevienu, kurš varētu veikt normālu tēlniecības darbu struktūranalīzi. Tas ir tas pats, kas notika ar sižeta transformāciju – par saplēstajiem traukiem. Tā nav nostalģija pēc pagātnes – lūk, varēju sievu atštaukāt, un man nekas par to nebija. Pirmām kārtām tā taču nebija! (Smejas.) Nu aizgājis tiktāl, ka jaundzimuša bērna tēla izmantošana izstādē kļuvusi nepolitkorekta pēc definīcijas.

Pēc tādas sistēmas var piesieties jebkam.

Olga: – Tagad to vien darām, kā pamanām. Piemēram, epizode Francijā, kur Evian minerālūdens ražotāji tika apsūdzēti par reklāmu.

Gļebs: – Tā aicināja dzert jebkurā laikā, bet musulmaņiem notiek ramadāns, viņi ēst un dzert var tikai naktī, reklāmā saskatīja uzbraucienu – islamofobi kārdinot uz aizliegto. Pats trakākais, ka Evian atvainojās un reklāmu noņēma.

Olga: – Piedzīvoju, kāda bija reakcija uz rakstu. Mākslas zinātnieki, kas strādā muzejā, attieksmi pret manu izstādi mainīja, lai gan sākumā tā viņiem likās lieliska. Arī man pašai bija tāda kā kļūdas sajūta.

Sāki ar sevi diskutēt – varbūt tiešām esi pārkāpusi robežas?

Olga: – Jā, sāku ticēt tam, kas uzrakstīts. Apgalvojumi bija tik nospiedoši, daudz retorisku jautājumu – īstenībā bērniņš nav balts, bet nokakājies un sarkans kliedz, māmiņai piens līst pār krūtīm... Viss pareizi, bet tik koši aprakstīts, reālistiski. Mana valoda nav reālistiska, tā ir metaforiska, domāju – pasaulē vēl aktuāla, ja reiz daudzas tēlniecības zvaigznes tajā strādā. Kāpēc mēs Latvijā vienas kritiķes gleznotājas dēļ...

Gļebs: – Tev tas nav jādara. Saprotu tavu, maigi izsakoties, izbrīnu, bet mani tas, kas notiek, sarūgtina. Mākslā bieži vien ir iekodēts miglains, nesaprotams, rēbusveidīgs vēstījums. Tas man liekas vissuģestējošākais – daudznozīmīgi traktējumi. Viens ierauga vienu, otrs – kaut ko citu. Māksla ir kā absolūtās brīvības zona – tāpēc es ar to nodarbojos. Tagad to grib iedzīt stingri reglamentētā, gandrīz militārā stilā, valodā, struktūrā. Lai nav nekā daudznozīmīga, visam jābūt skaidram.

Jaunajā paradigmā mums grib uzspiest lietot jau gatavas zīmes, citādi apsūdzēs, ka pats nezini, ko dari. Jā, brīžiem es nesaprotu, ko daru; tās ir manas tiesības. Vēlāk sāku saprast, otrajā, trešajā piegājienā tas izkristalizējas, un darbs ir okei. Bet tas pilnīgi neatbilst mūsdienu nostādnēm.

Olga: – Jautājums: vai tas ir patiesi, no sirds – tādas rūpes par sievietes tiesībām, seksuāli citādajiem, arī pēc vecuma un rases –, vai arī tas ir tikai ierocis, metode...

Gļebs: – ... varas iegūšanai.

Olga: – Arī konkurences apiešanai.

Gļebs: – Cīņa par minoritātēm sākas kā ideālistiska vēlme uzlabot to cilvēku situāciju, kuri ir pelnījuši būt vienlīdzīgi sabiedrības locekļi. Meinstrīms ir viņu dzīvi padarīt līdzīgu majoritātei. Skaidri redzam, ka šī cīņa pāriet citās rokās – to diriģē citiem mērķiem. Nevienlīdzībā tiek iedzīti tie, kuri pirms tam sabiedriskajā hierarhijā bija augstāk. Nebaidīšos teikt, ka pēdējais šajā rindā ir balts eiropietis, vīrietis, heteroseksuāls, brauc ar iekšdedzes dzinēja auto, uzturā lieto gaļu... Viņš ir jāiznīcina principā. Ja evolūcija ies tādu pašu ceļu kā nacistiskajā Vācijā – viņam draud Aušvice. Tie ir absolūti kaitīgi sabiedrības locekļi.

Droši vien mums jāizplēšas, jāiziet cauri uzskatu un attieksmju izvētīšanas procesam, lai nonāktu pie zelta grauda.

Gļebs: – Jā. Bet cīņa par minoritāšu tiesībām var būt veiksmīga tikai tad, kad cīnītāju pusē sakrājas pietiekama enerģija. Jo pasaule saprot tikai spēka valodu. Un arī intelekts ir spēks. Aizvēsturē sieviete izvēlējās partneri – pēc iespējas fiziski spēcīgāku, kurš viņu un pēcnācējus var apgādāt ar mamuta gaļu. Tagad sieviete var izvēlēties mazu plikpaurainu resnīti, kurš knapi kustas, bet kuram galva strādā tā, ka viņš var apgādāt sievieti ar 10 mamutiem un vēl pagriezt pasaules attīstību. Viņa spēks ir citur.

Abi esat bijuši vienlīdzīgi mamuta nesēji?

Gļebs: – Uzskatu, ka jā.

Olga: – Es nezinu, kādi ir viņa ienākumi (smejas).

Gļebs: – Un es nezinu, cik naudas ir Olgai.

Kad runa ir par darbnīcu, sametaties līdzīgi?

Gļebs: – Jā. Jāremontē darbnīca, man jāsamaksā tik un tik, Olga saka: “Es tev palīdzēšu.” Bet tas nav reglamentēts. Tā ir bijis jau kopš akadēmijas laikiem – katram savas haltūras, katram sava māksla, vienmēr esam bijuši radošas, patstāvīgas, neatkarīgas personības. Bet mums ir tik daudz kopīgu interešu, ka tas galīgi nav svarīgi. Tas ir labi, ka Olga nezina, cik ir manā kontā, es – cik viņas.

Arī tā varbūt ir brīvības zona.

Olga: – Nuja, jo nauda kontā nav paredzēta ģimenei. Tā ir iegūta radošā procesā un vajadzīga procesa turpinājumam. Tas var izmaksāt dārgāk nekā ikdienas sadzīves vajadzības. Gļebs nejaucas manās ambīcijās, un es neuzskatu, ka man jāinteresējas par viņējām.

Cik viņš iecerējis ieguldīt un nopelnīt konkrētā projektā...

Olga: – Jā, vai viņam būs ļoti dārga izstāde...

Gļebs: – ... vai vidēji dārga. Jo lētu mums nav (sirsnīgi smejas).

Ģipsis gan diezgan lēts...

Gļebs: – Laktācijā bija plastmasas frēzējumi.

Olga: – Tā izstāde man izmaksāja ap 20 tūkstošiem.

Un tu pati to finansēji?

Olga: – Tikai es.

Ja pasekojam vienas izstādes liktenim – kur tie darbi paliek? Kāds iegādājās?

Olga: – Tā bija absolūti konceptuāla izstāde, darbi nebija pabeigti, ģipsī, frēzētā poliesterā – tas nav pārdodams materiāls.

Gļebs: – Process ir dārgs – 3D printēšana, frēzēšana. Viens Olgas darbs, kas, atliets alumīnijā, atradās ārpus izstādes zāles, apēda pusi budžeta. Priekšstatam – ja gribi ar kaut ko tādu nodarboties, cerība, ka uzrakstīsi projektu Kultūrkapitāla fondam un tev naudu izstādei piešķirs, ir nulle. Labākajā gadījumā saņemsi pabalstu 500 eiro apmērā – sagatavošanās darbiem.

Tāpēc mēs to neaiztiekam – lai Kultūrkapitāla fondu lieto tie, kuriem tas vitāli nepieciešams. Ja saka, ka var rakstīt lūgumu un caur Kultūrkapitāla fondu tiks piešķirti dīkstāves pabalsti 700 eiro – tā ir ņirgāšanās.

Biji viens no tiem, kas melnās plēves apvilki ap skulptūrām...

Gļebs: – Abas ir Olgas idejas – ķieģeļu akcija pie Saeimas un pieminekļu ietīšana. Tēlniecības melnās dienas.

Olga: – Pēc tikšanās Kultūras ministrijā izgājām pagalmā, un uzreiz bija skaidrs – kaut kas ir jādara. Zinot protesta valodu, es ieteicu.

Gļebs: – Tā ir akcionisma valoda – ekonomiska rakstura protests, pasākumam bija sociālpolitiskas sekas. Nodokļu reforma draudēja ar traģiskām sekām, bet to izdevās nobremzēt. Finansiāli viņi gandrīz neko nevinnēja, tikai mums pašiem tas viss būs jāadministrē.

Radošam cilvēkam uzlika pienākumu krāmēties ar grāmatvedību?

Gļebs: – Jā, izčakarēja ar to, ka tagad četras reizes gadā vairākas dienas būs jāvelta tam, lai sagatavotu idiotiskas atskaites. Laikam viņiem nepatīk cilvēki, kuri paši sevi nodrošina, brīvie strēlnieki liekas aizdomīgi. Visus vajag padarīt vai nu par darba ņēmējiem, vai darba devējiem. Starpslānis, kas Latvijā bija lielāks par 100 tūkstošiem, – kas tie tādi? Reirs to nevar saprast, viņam viss sarakstīts excel tabulās. Tā ir šķiriska pieeja, komjauniešu.

Abi esat arī pasniedzēji Mākslas akadēmijā?

Olga: – Kad dēls bija mazs, deviņdesmitajos gados strādāju Rožos (Rozentāla mākslas vidusskolā – Red.). Gļebs pēc studijām palika akadēmijā.

Gļebs: – Sākumā biju mācībmeistars un laboratorijas vadītājs. Vadīju prakses bāzi Gunāra Astras ielā. Tad mani paņēma par lektoru, pat gleznotājiem pasniedzu tēlniecības kompozīciju. Pamazām tiku līdz Tēlniecības katedrai. Tagad abi esam pedagogi.

Tas ir bonuss, vai arī jūs labprātāk nodarbotos tikai ar mākslu?

Olga: – Kā kuru brīdi. Komunicējot ar jauniem cilvēkiem, esi vienā plūsmā ar viņu domāšanu, un arī tev rodas idejas. Jūtos forši, pasniedzēja darbs uztur modrā formā. Domāju, Gļebam ir ļoti jauki – mūžīgi rožu dārziņā, jaunas meitenes 18–20 gadi...

Redzi, ka arī viņš uzplaukst?

Olga: – Jā, jā. Sēdēt un runāties ar veciem cilvēkiem vai ķiķināt ar meitenītēm – ir taču atšķirība...

Gļebs: – Kāda ķiķināšana! Mēs strādājam.

Olga: – Domā, es nedzirdu? (Smejas.) Nu, labi... Bet, protams, tas atņem laiku – nedēļā ir tikai septiņas dienas.

Gļebs: – Ir prieks atrasties jauniešu gaišo prātu vidē, apziņa, ka vari palīdzēt, dod apmierinājumu. Negribu piesaukt misijas izjūtu, bet arī tāda ir. Brīžiem gan viss ir līdz kaklam. Agrāk pasniedzējs bija kā Dievs – nolaidās pie studentiem kā tāds Hitlers Rīfenštāles filmā no debesīm Nirnbergas stadionā.

Tagad ir mobilitāte, starptautiskā sadarbība – nepārtraukta Brauna kustība, viss jāmenedžē, tas notiek tabulās. Agrāk pedagoģija bija tāda pusmistiska komunikācija – atnāk Boriss Bērziņš, un visi jūt vibrāciju – dievs atnācis! Tagad pasniedzējam nav jābūt super personībai. Jaunākā paaudze ir burvīgi cilvēki, un viņi tajā strukturētībā jūtas okei. Viduslaiku universitātēs pasniedzēji bija lektori, kuri nolasīja grāmatas saturu; mēs tur atgriežamies laikā.

Tas ir šausmīgi, vajadzētu iet pretējā virzienā.

Gļebs: – Tā notiek. Pasaule, kāda tagad formējas, man liekas šausmīga. Pretīga, ciest nevaru. Ja man prasītu, ko gribu izdarīt kā personība, pilsonis, pasniedzējs, tad – pilnībā apstādināt progresu. Tomēr man pietiek prāta saprast, ka to nevar. Jau Oktaviāns Augusts to mēģināja, paziņodams – mana Roma ir pilnība, ja kāds to apšauba – galvu nost! Un tā arī darīja. Ar ko tas beidzās, labi zinām, tāpēc es ar abām rokām esmu par reformām, lai gan iekšējā pārliecība ir – progresam nē!

Ko par to saka jūsu dēls? Viņš ir jūsu domāšanā vai jaunajā?

Olga: – Viņš ir savas paaudzes domāšanā, bet mūs pazīst un dažreiz saka: “Mammu, neuztraucies par to angļu valodu, nospļaujies.” Es mācos, jo ir starptautisks kurss.

Gļebs: – Obligāti jāapgūst, bez tās nevaram pasniegt.

Olga: – Lai varētu jebkurā brīdī uz diviem mēnešiem mani pārvietot pastrādāt uz citu valsti.

Gļebs: – To sauc par mobilitāti.

Tev jāpiekrīt, nespurojoties pretī?

Olga: – Nē, sapratu, ka, protams, varu par velti pamācīties angļu valodu. Teodors saka – visi krutākie Kembridžas Universitātes profesori tās tabulas nepilda.

Gļebs: – Liek mīksto.

Olga: – Turpina taisīt savu mākslu.

Gļebs: – Tas, ka tagad no tevis pieprasa aizpildīt mapes, nāks un ies.

Olga: – Tas ir tendēts uz viduvējībām. Šķira, kas veidojas... Virs pasniedzējiem un rektora biezs slānis – administrācija. Arī Anglijā tā esot.

Teodors mācās Kembridžā?

Gļebs: – Beidz doktorantūru. Bet viņam šausmīgi nepatīk, ja viņu pieminam intervijās. Viņš par to ir nenormāli dusmīgs.

Tomēr – kas viņš būs?

Gļebs: – Bioķīmiķis.

Neizrādīja vēlmi iet jūsu pēdās?

Gļebs: – Izrādīja. Viņa bildes mums joprojām stāv goda vietā, bet viņš gleznoja kā jebkurš bērns. Biju priecīgs, ka Teodors izvēlējās dabaszinātņu ceļu – eksakto, precīzo.

Olga: – Skatījies uz mums un neesot gribējis, viņam tas šķita par grūtu.

Gļebs: – Vienkārši bija savs redzējums. Tāpat es skatījos uz saviem vecākiem un domāju, ka negribu būt tikai pasniedzējs; mans tēvs ir akadēmisks kadrs pēc aicinājuma, izcils pedagogs, tagad pensijā. Es negribēju tāds būt. Un negribēju būt izcils žurnālists. Es gribēju būt kaut kas cits. Vecāki zināja manas tieksmes un palīdzēja.

Viņi juta, ka tajā jomā būsi laimīgs.

Gļebs: – Tāpēc arī mēs nepretojāmies, iespēju robežās atbalstījām, jo sapratām, ka viņš var būt laimīgs tikai tad, ja lēmumu pieņems pats.

Olga: – Pacilājot Teodora bērnības zīmējumus, redzu laboratoriju – pilnu ar kolbām, mēģenēm... Viņš zīmēja savu nākotni jau piecu gadu vecumā.

Nebijāt Ziemassvētkos uzdāvinājuši jaunā ķīmiķa komplektu?

Olga: – Nē. Vēlāk vectētis viņam uzdāvināja mikroskopu, salauztu, un vienu mēģeni.

Gļebs: – Vectētiņš ir tehnisko zinātņu cilvēks, lai gan strādāja Mākslas akadēmijā. Viņš dizaineriem pasniedza materiālu tehnoloģiju. Viens no maniem vectēviem bija ar izteikti māksliniecisku ievirzi, bet liktenis lēma citādi, un viņš bija spiests kļūt par virsnieku. Dvēselē viņš bija mākslinieks, līdz pat pēdējām dienām radīja kaut ko nevajadzīgu.

Esi stāstījis – kad nolaida Kalpaka pieminekli, sāka zvanīt Pareizticīgo katedrāles zvani... Ar jums ir noticis kaut kas iracionāls?

Gļebs: – Nevaru teikt, ka esmu piedzīvojis hrestomātiski reliģisku atklāsmi, kā apraksta Svētie raksti, taču arī citplanētiešus neesmu saticis. Neesmu māņticīgs, bet neesmu arī didaktiski ticīgs. Nepiederu pie draudzes, tāpēc sevi saukt par kristieti nevaru, lai gan principos, ētiskajā ziņā, protams, tāds esmu. Mana omīte bija pareizticīga sieviete, viņa mani audzināja. Mana pasaules uztvere nav materiālistiska, var pieminēt agnosticismu, bet ne tīrā veidā. Diezgan nedefinējami. Ticu augstākam spēkam, bet ne bargam tēvam, kurš noper vai iedod marmelādi. Tas ir daudz sarežģītāk. Viņš drīzāk ir tas, kurā tu dzīvo.  

Daudz kas ir atkarīgs ne tikai no darbiem, bet arī no domām, attieksmes?

Gļebs: – Ar domām cīnīties ir visgrūtāk. Musulmaņiem džihāda pirmais līmenis ir vissarežģītākais – karš ar sevi. Pēc Korāna, naktsklubu spridzināšana skaitās sviests. Vinnēt karu ar sevi ir daudz grūtāk nekā uzspridzināt neticīgo bērnudārzu.

Abi nākat no krievu pareizticīgo ģimenēm?

Olga: – Mans tētis ir vecticībnieks, mamma – katoliete. Marija Kaža no Preiļu rajona Korsikovas sādžas. Tētis piedzima 13 kilometrus no tās – Maltā.

Gļebs: – Ļoti dabisks sajaukums – latgaliešu katoliete un krievu vecticībnieks.

Olga: – Nav īsti skaidrs, kāpēc vecāki samīlējās Ventspilī. Kontrastā ar vietējiem kurzemniekiem viņi droši vien sajuta ļoti lielu tuvību.

Gļebs: – Kā krievi saka – na čužoj staronuške ti rad svojej voronuške – svešā pasaulē satiec cilvēku gandrīz no sava ciema.

Un atpazīsti, it kā būtu pazinis visu mūžu.

Gļebs: – Bet tā taču ir!

Olga: – Viņi apprecējās diezgan ātri, pēc pāris mēnešiem. Ne tā kā mēs ar Gļebu.

Ilgi cerējāties?

Gļebs: – Joooo! Mēs ilgi.

Olga: – Sešus gadus bija jāmācās.

Daudziem tas netraucēja precēties. Tev, Olga, bija tik stiprs mugurkauls?

Olga: – Bērns pieteicās vienlaikus ar diplomdarba aizstāvēšanu.

Ļoti praktiski.

Gļebs: – Ļoti!

Olga: – 91. gadā tajā nekā praktiska nebija.

Olga bija vairāk pa māju un ļāva darboties tev?

Gļebs: – Protams, viņa uz sevi paņēma vairāk. Olgai grūdiens profesionālajā darbībā bija daudz smagāks. Lūk, tāda tradicionāla ģimene. To arī tagad nevar stāstīt, teiks, ka esmu sievu pazemojis, licis sēdēt ar bērnu laukos. Tā arī bija. 

Daudziem šķiet – Jūrmalā sabrauc krievu miljonāri ar sliktu gaumi, atļaujas sazin ko, pārkāpj noteikumus, ārdās, cenšas iegādāties īpašumus... Jums ir sava Jūrmalas sajūta?

Olga: – 91. gadā sākām īrēt puscaurspīdīgu vasarnīcu. Piedzima Teodors, gribējās savu pagalmu, priedes.

Gļebs: – Bet ne laukus, tuvāk Rīgai, galerijām, izstāžu zālēm.

Olga: – Tajā laikā Jūrmalā smakoja pēc pelējuma un ugunsgrēka. Bomži regulāri nodedzināja pa kādai mājai. Tā bija cita Jūrmala, un bija grūti paredzēt, ka tā kādreiz kļūs tik prestiža, snobiska vieta.

Gļebs: – Izskatījās kā pēc kodolkara. Bet vieta – brīnišķīga. Mana Jūrmala ir pagātnē – to atceros kā Venēciju, kura grimst, ar pelējuma smaržu. Dekadence – nav cilvēku, drupu valdzinājums. Izteikti romantiska vieta. Tagad, protams, tā nav. Kā jau tu teici – man te ir īpašums, tagad es visiem parādīšu, kurš te ir saimnieks un kas ir kruti. Neesam pamatiedzīvotāji, bet saknes ir spēcīgas, mūs nevar nobiedēt.

Mums tā joprojām ir mūsu Jūrmala, šis gals – pie upes. Te ir citādi. Tas, ko pieminēji, riebās arī mums. Runāju pagātnē, jo kovidam ir arī sanitārā funkcija – iztīrīja Jūrmalu no liekiem sūdiem. Visa šļura bija Jomas ielā, pamatiedzīvotāji, ja vien nestrādā kādā točkā, turp neiet.

Jūrmalā ir daudz jūsu skulptūru?

Olga: – Man ir divas, viena stāv mūsu pagalmā, otra – Aspazija.

Gļebs: – Mans darbs ir piemiņas zīme Rēzeknes pulkam, kas te cīnījās 1919. gadā, otrs – kopīgi ar Olgu veidojām piemiņas zīmi tēlniekam Augustam Bijam. Tā joprojām iepriecina. Braucot garām ar riteni, apstājos – ļoti pieticīgs medaljons granītā. Olgas Aspazija ir trīs darbu vērta.

Protat nodibināt pareizas attiecības ar potenciālo pasūtītāju – draudzēties, aicināt uz pirti?

Olga: – Nē.

Gļebs: – Nav reglamenta, ka ar pasūtītāju nedrīkstētu čupoties. Ar daudziem ir siltas, brīnišķīgas attiecības, bet – konstruktīvas. Varbūt, pieņemot darbu, iedzeram šampanieti.

Olga: – Siltas attiecības viņam ir ar mani (smejas).

Gļebs: – Pārāk ciešu privātu kontaktu profesionālajās attiecībās nevajag. Vienmēr cenšamies rast izpratni. Kā ar Aivara Brīzes kapa pieminekli. Elita Veidemane teica: “Pamēģini divas dūjas ietērpt akmenī.” Es to atrisināju – dūjas, baltu un melnu, iekomponēju iņ un jaņ zīmes motīvā. Rets gadījums, kad pasūtītāja ideja manī rod absolūtu iekšējo piekrišanu.

Atgriežamies pie tā, ka jābūt empātijai. Pat ja cilvēks ir no citām aprindām, ar citiem priekšstatiem – ētiskiem un morāliem, jābūt vibrācijai, sajūtai, kā uztver pasauli. Tad izdodas. Ko tur slēpt – mākslinieki sacenšas. Mēs piedalāmies konkursos, paši piedāvājamies, dabūjam pa galvu un ejam atkal (smejas).

Ja gribi sistēmā darboties, sevī jāizkopj cīnītājs?

Gļebs: – Tas neizpaužas tikai kā cīņa ar finanšu ministru par nodokļu reformu, arī profesionālajā jomā tā ir – normāla, veselīga.

Divu mākslinieku savienībā katrs rada savus mākslas darbus, bet sabiedrība viņu attiecības vēro, iespējams, kā trešo – performanci dzīves garumā. Dali un Gala...

Gļebs: – Ozijs Osborns un viņa Šerona... Džons Lenons un Joko Ono. Šā pāra publiskais tēls un attiecību māksla gan kaitēja viņu radošajai darbībai. Joko nolaida pa burbuli Bītlus. Toties Rainis un Aspazija...

Olga: – Divi mākslinieki – Henrijs Mūrs un viņa sieva Barbara...

Gļebs: – Nav sieva.

Olga: – Labi, draudzene.

Gļebs: – Pat nezinu, vai viņi ir gulējuši. Mani drīzāk uzrunā Raiņa piemērs – ļoti iespējams, ja nebūtu Aspazijas, viņš emocionāli un fiziski sabruktu jau pirmā izsūtījuma laikā. Bet ja par attiecību modeli kā mākslas faktu... Mūsējās tādas nav. Nav jēgas uzdot atsaldētus jautājumus par privāto dzīvi – vienkārši neatbildēsim.

Mākslā strādājat ar formām, faktūrām. Vai īpaši rūpējaties arī par savas mājas interjeru, piedomājat pie vides?

Olga: – Dzīvojam divistabu dzīvoklī, komfortu upurējot darba videi, darbnīcai. Dzīvošanai apzināti neatļaujamies lielāku platību, tad būtu lielāka īres nauda. Mūsu interjers ir pārdomāts.

Gļebs: – Līdz sīkumiem.

Olga: – Minimāls, bet funkcionāls. Par katru jaunu priekšmetu – ziedu podu vai elektroiekārtu – domāju, ak, dievs, kur likšu... Var tikai aizvietot. Negribam apkrāmēties.

Cenšaties dzīvot pēc iespējas lakoniskāk?

Gļebs: – Askētiski. Nevar teikt, ka ēdam ar alumīnija karotēm, bet lietas mūs tiešām neinteresē. Olgai nepatīk smagās dakšas, man – vieglās, tāpēc mums ir gan tādas, gan tādas. Bet vienkāršas – Jysk sešpaka. Dzirdēju – kad darbu sāka Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, viņi esot risinājuši ļoti svarīgu jautājumu, kā šaufeles krāsu pielīdzināt slotas kātam. Baigais strīds, jo nebija smuki. Mums tas šķiet pilnīgi nenozīmīgi.

Olga: – Nu, kā lai saka... Kad salūza dakšiņu turētājs, bet Bulduru veikalā bija tikai ar zilām rozēm, holandiešu stila – sapratu, ka tas galīgi neder.

Gļebs: – Skaidrs, nav tā, ka nedomājam vispār, bet nepērkam poda vāku zelta krāsā. Sadzīvei jābūt pēc iespējas vienkāršākai. Lai gan saprotu, ka interjera lietas kādam var būt svarīgas – tā cilvēks izpauž radošo potenciālu, ko neizmanto ikdienā.

 Vai izmantojat to, ka jūra tik tuvu?

Olga: – Pludmali – vairāk es. Gļebs gar jūru braukā ar riteni.

Gļebs: – Olgai tas ir meditācijas veids.

Olga: – Sauļojos, pastaigājos – man to vajag pāris reizes nedēļā. Citreiz – apzināti pirms svarīga darba, lai normalizētos, attīrītos, sagatavotos.

Gļebs: – Man mežs ir vieta, ar ko saplūstu, mana laimes zona. Tur varu vienkārši būt. Atmiņā ir paradīzes sajūta no bērnības – par vasaru un uzkarsušu, siltu mežu, sveķu un sūnu smaržu – tāds kokteilis ir mana laimes smarža.

Olga: – Es savukārt neesmu laimīga, ja mūsu dzīvoklī dzirdu daudz svešu balsu. Gļebam ir pa piecām Zoom sarunām dienā. Kāda saka: “Jā... jā... Jā. Jā! Okei...” Cita noskalda: “Labi, tagad tā.”

Gļebs: – Olga, bet man sarunas ir ne tikai ar sievietēm.

Kaut kā Olga dzird tieši tās...

Gļebs: – Man ir otrādi – es sieviešu balsis dzirdu ar grūtībām.

Olga: – Bet es ļoti labi – blakus istabā. Zinu, studente ir tabu; bērns, kuru paņemt aiz rociņas, aizvest – tas ir saprotams. Bet citas sievietes...

Gļebs: – Atklāšu noslēpumu – man ir dzirdes problēmas, bišķi jāiespringst. Sonogrāfijas izmeklējumi atklāja, ka nedarbojas spektra vidus. Labi dzirdu basus, labi – augstās frekvences, bet pa vidu ne. Tā ir vidējā sieviešu balss, tāpēc man ir problēmas. Reizēm dzirdu, bet nesaprotu, nodomāju – ai, pofig...

Tikai māj ar galvu...

Gļebs: – Protams! Var pieslīpēties. Kā ilgstoši nodzīvot kopā? Tas ir vienkārši – vajag kādu dzirdes defektu!