No izdrukāta digitālā foto pat zīlniece neko nevar pateikt. Atklāti par fotogrāfiju enerģētiku

Savulaik ceļoju pa tradīcijām bagātu arābu zemi Omānu, kur reiz dzimušas „Tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Nelielā lauku ciematiņā gribēju nofotografēt mazos bērneļus, kas tur savā vaļā, neviena nepieskatīti, slapstījās. Saprotot, ko vēlos darīt, mazie panikā slēpās aiz akmeņiem un muka kalnos. Atceros viņu pārbiedētās acis. Tajās bija patiesas bailes. Man palika kauns. Es tajā brīdī jutos kā zagle. Pagriezos un devos prom. Trula sāpe mugurā, naidā mests akmens. Pelnīti, pat ļoti.

Daudzās pasaules valstīs joprojām dzīvs uzskats, ka fotogrāfija var nozagt daļu dvēseles.

Dziednieks Ivo Puriņš ir pārliecināts, ka šis uzskats saglabājies no laikiem, kad nebija attīstījušās ciparu tehnoloģijas un dzīva bija vecā gaismas ēnas specifikas fotogrāfija. Ar tām patiesi ekstrasensi var strādāt, lai sajustu, piemēram, vai foto redzamais cilvēks ir dzīvs vai miris, noteikt tā atrašanās vietu, pateikt, vai viņš pastrādājis noziegumu, kā arī lasīt citu ar konkrētā cilvēka enerģētiku saistītu informāciju.

Tu dzīvo tādā kā matricā, un tava apziņa savāc informāciju par šo pasauli. Fotografējot mirkli no šīs pasaules, kur uztverta gaisma un ēna, tas ir kā matricas nospiedums.

Netici, ja kāda zīlniece sola nolasīt tavus dzīves brīnumus no izdrukātas digitālās fotogrāfijas. Mūsdienu ciparfoto vairs nesaglabā enerģētisku nospiedumu, tas ir tukšs, neatkarīgi, cik kvalitatīvi tas veidots. Tiesa, arī to ekstrasensi var izmantot kā atslēgu, lai noteiktu, vai iemūžinātā persona vēl atrodas starp dzīvajiem. „Fotogrāfija ir viens no informācijas logiem, no kuriem var nolasīt cilvēku. To pašu var izdarīt caur astroloģisko karti, Taro kārtīm, kristāla bumbu un kaut vai kafijas biezumiem,” skaidro dziednieks. Viņš iesaka veikt vienkāršu eksperimentu. Paņem fotogrāfiju, kurā redzami gan dzīvi, gan jau miruši ļaudis. Noliec to horizontāli ar attēlu uz augšu tā, lai tās apakšējā mala būtu pie spoguļa. Tad ļoti tuvu skaties uz fotogrāfijas atspulgu spogulī. Ja cilvēks ir dzīvs, viņam apkārt redzēsi nelielu miglainu maliņu, ja miris – tad apkārt nebūs nekā.

Zinātnieki arī pierādījuši, ka mirušu un dzīvu cilvēku fotogrāfijas ir atšķirīgi uzlādētas, iemērcot tās ūdenī. Veicot smalku analīzi, konstatēts, ka tam ūdenim, kur atradās dzīvās personas foto, ir pilnīgi cita struktūra nekā tam, kurā pabijusi aizsaulē aizgājušā.

Es jau sen vairs nefotografēju jūru. Bet daudzi to dara, pilnīgi kā aptrakuši – siltos vasaras vakaros, kad saule tajā iekrīt kā milzu bezdibenī, arī tad, kad debesis negaisa pierietējušas, ziemā, kad tā paslēpusies zem biezas ledus kārtas, un pavasaros, kad pamazām atgūst ziemas atņemto brīvību. Izrādās, iekārei aizgūtnēm knipsēt jūras skatus ir sava saules un arī ēnas puse. Labais – fotografējot un pēc tam bildes aplūkojot, pamanām skaistumu, ko dzīvē vairs kaut kādu iemeslu dēļ nespējam saskatīt. Knipsēšana pat esot lielisks līdzeklis depresijas dziedināšanā.

Taču fotogrāfija slēpj arī paradoksu – jo krāsaināka un spilgtāka tā paliek, jo melnbaltāka reālā dzīve. Starp foto toņu ņigu ņegu kaut kur maldās noguruši un nomākti cilvēki. „Tas ir tā, ka tu aizvelc logu, kurā tu jūti un redzi enerģiju. Jā, tu aizvelc to ar ļoti krāšņiem aizkariem – tie ir ļoti skaisti un mirdz visās varavīksnes krāsās. Bet caur tiem tu vairs neredzi to juteklisko bildi, ko skatīji vēl pirms mirkļa bez aizkariem,” skaidro dziednieks. Tāpēc šad tad ieslēdz fotoaparātu melnbaltajā režīmā, un redzēsi, ka dzīve pamazām atgūs savu novalkāto un pabalējušo krāšņumu.

Varbūt arī tavā maciņā paslēpusies kāds mīļa cilvēka foto? Lai vienmēr var uzmest aci un atcerēties? Ivo Puriņš gan stāsta, ka tuvinieku fotogrāfiju nēsāšana līdzi vairāk ir vēlēšanās kādu sev piesaistīt. Varbūt neapzinoties, bet darbojas īpašuma instinkts. „Mēs nevaram nevienu padarīt par savu īpašumu, jo katrs ir pasaule sevī,” pārliecināts dziednieks.

Reiz kādai manai paziņai, kad viņa bija gaidībās, nozaga maku, kurā bija arī gaidāmā mazuļa ultrasonogrāfijas uzņēmums. Viņai tas bija bezgala netīkams pārdzīvojums. No tā laika arī es nekad nenēsāju līdzi tuvinieku foto. Mani attur bailes, ka tā nepatīkamu apstākļu sakritības dēļ tās var nonākt, piemēram, garnadža rokās. Un, kas gan zina, kā šis ne visai labo nodomu vadītais cilvēks var tās iespaidot. Dziednieks gan mierina – enerģētiski nelāgas lietas cilvēki mēdz darīt saviem tuviniekiem – dzīvesbiedriem, bērniem, vecākiem, darba biedriem, mīļotajiem un citiem, ar kuriem ir enerģētiski tuva saikne. Lai cilvēks otram vēlētos ko nodarīt, šādai rīcībai jābūt emocionālam zemtekstam. Ja tā nav, tad svešajam fotogrāfija ir vienkārši papīrs. Līdzīgi ir ar fotoattēliem presē.

„Skaistā Itālija”, „Romantiskā Parīze”, „Mīļā Austrija”, „Skarbā Krievija” – šādu fotogaleriju nav mazums sociālajos tīklos. Kad satieku bijušo klasesbiedreni, kura arī čakli salikusi bildes citu apskatei, un jautāju: „Kā tev patika Krievija?”, viņa samulst un atjautā – kā tu zini? Apbrīnojami, pati cenšas sevi padarīt pieejamu citiem un dot viņiem zināmas atskaites, bet pēc tam brīnās, kā par viņiem zināms teju katrs solis. Ceļojumu fotogrāfiju publicēšana pēc savas būtības nav nekas slikts. Tomēr neviennozīmīgi vērtējama vēlme izlikt savas bildes publiskai apskatei. Pastāv uzskats, ka neapdomīga fotogrāfiju publicēšana pa labi un kreisi var traucēt tev pieņemt pastāvīgus lēmumus. Vecākiem tu esi meita, bērniem – mamma, vīram – sieva: katrs no taviem tuvajiem cilvēkiem redz tevi kādā noteiktā lomā. Piedāvājot sevi publiskajā telpā, tu uzņemies arī vēl citas lomas un pakļauj sevi sociālās nosacītības kontrolei. Tā pamazām tava individualitāte kripatu pa kripatai tiek noknābāta.

Nereti sociālie tīkli pārvēršas arī tādā kā lielīšanās platforma, kur ar foto palīdzību tiek dotas atskaites par svarīgiem notikumiem privātajā dzīvē – bērnu piedzimšanu, kāzām u.tml. „Ja cilvēkam ir personīgā svarīguma komplekss un viņš vēlas palielīties ar saviem bērniem, viņš riskē ar to, ka vērtne griežas uz otru pusi, un kaut kad vēlāk viņam būs par saviem bērniem jākaunas. Ar neko nevar lielīties, kur nu vēl ar savu mazo atvasi. Ja tu šūpoles iešūpo uz vienu pusi, tās taču nenovēršami šūposies arī uz otru,” tā Ivo Puriņš.

•    Nefotografējies kopā ar cilvēkiem, kas tev šķiet netīkami.

•    Neturi albumā netīkamu vai naidīgu cilvēku fotogrāfijas.

•    Padomā, vai tiešām pie sienām tev nepieciešams karināt vai nēsāt līdzi maciņā tuvinieku fotogrāfijas, varbūt bez tām vari iztikt. Ja tas tev sniedz pozitīvas emocijas, tad droši to vari darīt.

•    Albumu ar tuvinieku fotogrāfijām turi patīkamā vietā, nenomet, kur pagadās, un neļauj apklāties ar putekļiem.

•    Fotogrāfijas, kuras tev atgādina nelaimīgu mīlestību, labāk iznīcini sadedzinot. Varbūt tieši tā tevi tur emocionālā saiknē ar šo cilvēku un neļauj tavā dzīvē ienākt kādam citam.

•    Neļauj sevi fotografēt īgniem un dusmīgiem fotogrāfiem.

•    Nefotografējies vietās, kur nejūties labi. Izvairies bildēties līdzās priedei, apsei un papelei. Labāk izvēlies šai pasaulei nozagt mirkli kopā ar ziedošu pļavu, bērziem, ķiršiem vai ābelēm, enerģētiski vēlams fotografēties līdzās ozolam.

Pamēģini!

Joprojām ir vasara. Dienas ir pietiekami garas, lai savu ikrīta rituālu papildinātu ar vēl vienu jauku nodarbi. Izvēlies sev ainavu pa logu un katru dienu vienā un tajā pašā laikā fotografē to. Pēcāk, kad aplūkosi fotogrāfijas secībā, kā tās uzņemtas, būsi pārsteigta – kāda dažādība?! Pats galvenais, ar šī eksperimenta palīdzību sapratīsi, ka dzīvo ne tikai telpā, bet arī laikā.