Septiņi atmiņas grēki jeb - kāpēc ir tik grūti atcerēties cilvēku vārdus?

Atmiņa kā centrālās nervu sistēmas process veic būtiskas funkcijas ikdienas dzīvē, jo tiek izmantota informācijas iegūšanai, uzkrāšanai, saglabāšanai un vēlākai atgūšanai. Šo funkciju vidū ir arī aizmiršana, kas vajadzīga, lai attīrītu atmiņu no nevajadzīgās informācijas un atbrīvotu vietu jaunām zināšanām. Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, viņš pastāvīgi paliktu jaunpiedzimuša bērna stāvoklī, neprastu runāt, kustēties un staigāt.

Atmiņa sniedz iespēju uzkrāt pieredzi un tādējādi ir viens no nosacījumiem personības un individualitātes veidošanās procesā. Pēc uztveres veida atmiņu mēdz iedalīt dzirdes, redzes, taustes, smaržas un garšas atmiņā. Šīs spējas ir dažādas – vienam labāk var būt attīstīta redzes atmiņa, citam – dzirdes. Pēc tā, cik ilgi atmiņa saglabājas, izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu, kas nodrošina kādas konkrētas darbības izpildi un kurā informācija nonāk gan no īslaicīgās, gan ilglaicīgās atmiņas.

Atmiņu kā no domāšanas neatkarīgu procesu sāka pētīt salīdzinoši nesen. 19. gadsimta beigās vācu psihologs Hermans Ebinhauzs eksperimentēja ar sevi, iemācoties 2300 zilbju un mēneša laikā cenšoties tās atcerēties, tā liekot pamatus pirmajam pētījumam par atmiņu un ieviešot aizmiršanas līknes jēdzienu. Tagad atmiņa tiek pētīta vairākās zinātnes nozarēs: psiholoģijā, fizioloģijā, bioķīmijā, psihofizikā un citās.

Kāpēc tik grūti atcerēties cilvēku vārdus?

Teju katrs savureiz būs nonācis neveiklā situācijā vai pat bēdzis pa gabalu no it kā pazīstama cilvēka, kura vārdu nekādi nespēj atcerēties. Par to vajadzētu pasmieties, nevis pārvērst kļūmi traģēdijā, jo pat zinātnieki ir atzinuši, ka cilvēku vārdus ir grūti atcerēties – daudz grūtāk nekā viņu profesiju, hobiju vai pilsētu, kurā tie dzīvo. Piemēram, kādā pētījumā tā dalībniekiem lūdza iegaumēt izdomātu cilvēku vārdus un biogrāfijas un pēc tam pārbaudīja, ko viņi no tā visa atceras. Rezultāti bija pārsteidzoši – dalībnieki atcerējās gandrīz 70 procentus šo personu hobiju un profesiju, ap 60 procentu – dzīvesvietu, bet tikai trešdaļu vārdu un uzvārdu.

Īstenībā tā nav mūsu vaina. Pastāv pat teorija, ka cilvēku vārdi ir visgrūtākie no vārdiem, ko iemācīties, lai arī cik neticami tas šķistu. Kāpēc? Viens no populārākajiem skaidrojumiem – ļoti daudziem no mums ir vienādi vārdi un uzvārdi, piemēram, katrs zinās kādu Jāni vai Līgu un pazīs kādu Bērziņu vai Ozolu. Izplatītus cilvēku vārdus un uzvārdus ir grūti atcerēties, jo mūsu atmiņā viens Jānis vai Līga sajaucas ar citu. Ja cilvēkam būtu rets vai kuriozs uzvārds, atcerēties būtu vieglāk. Izcilā krievu balerīna Maija Pļisecka pat kolekcionēja šādus uzvārdus – atrodot kārtējo šedevru avīzē vai žurnālā, viņa to izgrieza un lepni pievienoja saviem krājumiem, kuru vidū bija, piemēram, tādas pērles kā Ņegodjajevs vai Damočkins-Vizžačihs.

Daži pētījumi ir atklājuši, ka atmiņā labāk saglabājas to cilvēku uzvārdi, kuri ir saistīti ar viņu nodarbošanos, piemēram, Ēriks Hakeris – datorspeciālists. Atklāta vēl dīvaināka sakritība – ja vārda vai uzvārda pirmais burts sakrīt ar profesijas vai dzīvesvietas nosaukuma pirmo burtu, tad šos vārdus arī ir vieglāk atcerēties, piemēram, Ritu no Rīgas. Zinātnieki to skaidro tā, ka vārdi paši neraksturo cilvēku un ir bezjēdzīgi, tāpēc arī labāk atceramies tos, kuriem ir iesaukas.

No iedzimtības līdz nepatikai

Ieraudzīt pazīstamu seju un neatcerēties vārdu – tā ir ikdienišķa parādība. Tomēr zinātnieki līdz šim nav spējuši sniegt izsmeļošu paskaidrojumu, kāpēc tā notiek. Daudzi pētnieki uzskata, ka vārdu atmiņa ir iedzimta un atšķiras individuāli, līdzīgi kā redzes vai dzirdes atmiņa. Taču bez smadzeņu iedzimtās spējas var būt arī virkne citu faktoru, kas ietekmē vārdu atcerēšanos.

Piemēram, satiktais var nebūt nozīmīgs cilvēka dzīvē šajā brīdī. Katrs droši vien atcerēsies savas pirmās mīlestības, pirmā skolotāja vai pirmā bosa vārdu, bet diez vai – tā kaimiņa vārdu, kurš kādreiz dzīvoja blakus mājā.

Būs grūti atcerēties arī tāda paziņas vārdu, ar kuru iepazīstoties cilvēka uzmanība nav bijusi tam pilnībā pievērsta. Cilvēks varēja skatīties svešinieka sejā, paspiest viņa roku, bet īstenībā nedzirdēt, kas tiek teikts. Šajā gadījumā redze ignorēja dzirdes maņu, un dzirdētais vārds neiespiedās atmiņā tā, kā sejas vaibsti, auguma garums un tamlīdzīgas pazīmes. Līdzīgi notiek, ja iepazīšanās brīdī smadzenes ir ļoti aizņemtas un noslogotas ar lielu informācijas daudzumu, tā ka svešinieka vārda iegaumēšanai neatliek vietas. Par traucējošu faktoru atzīta arī mūzika fonā, kas var cilvēkiem, it sevišķi gados vecākiem, vājināt spējas atcerēties vārdus par apmēram desmit procentiem.

Psihoterapeiti uzskata, ka jaunā paziņas vārdu uzreiz var aizmirst arī tādā gadījumā, ja tas slepeni ir ļoti neiepaticies vai pat radusies vēlme, kaut tas vispār pazustu no viņu dzīves. Lielā mērā tas ir saistīts ar neapzinātu aizsardzības mehānismu, kad Superego (mūsu sirdsapziņa un sabiedrības normas, kas cenšas piespiest Ego darboties morāli pieņemamā veidā) un zemapziņa palīdz aizmirst to cilvēku, ko smadzenes kāda iemesla dēļ uzskata par ienaidnieku.

Virkne faktoru var būt saistīti ar veselības stāvokli. Zinātnieki atklājuši, ka ir grūti iegaumēt citu vārdus, ja cilvēks nav pienācīgi izgulējies. Miega trūkums negatīvi ietekmē atmiņu, liekot aizmirst dažādas lietas, ieskaitot cilvēku vārdus. Astoņu stundu ilgs miegs ne tikai palīdz smadzenēm organizēt un nostiprināt informāciju atmiņas bankā, bet arī nodrošina skaidru galvu un spējas fokusēties dienas laikā.

Tāpat nemiers vai stress, iepazīstoties ar kādu, var liegt atcerēties viņa vārdu, jo iepazīšanās laikā smadzenes vairāk fokusējas uz vieglu paniku un diskomfortu, nevis vārda iegaumēšanu. Arī daudzi medikamenti var būt vainojami, jo prāta miglošanās ir izplatīta zāļu blakne. Protams, sliktākajā gadījumā vārdu neatcerēšanās var būt saistīta ar kādu veselības problēmu, piemēram, galvas traumu vai vairogdziedzera darbības traucējumiem. Nav arī izslēgts, ka tas ir agrīns demences simptoms.

Nereti neatceramies cilvēka vārdu uzreiz, toties vēlāk tas uzaust atmiņā pats no sevis. Tas ir saistīts ar ātrumu, kādā saņemam smadzenēs noglabāto informāciju. Speciālisti arī iesaka dažus paņēmienus, piemēram, uzmanības spēles, kas var palīdzēt vārdu iegaumēšanā, jo, ja smadzenes neveido nekādu saikni, vārds, visticamāk, tiks aizmirsts. Sarunā vajag censties biežāk uzrunāt jauno paziņu vārdā vai veidot prātā vizuālas asociācijas, piemēram, skatīt iztēlē kopā nupat iepazīto Līgu ar kādu citu Līgu vai kādu slavenību, tā nostiprinot šo vārdu atmiņā.

Kāpēc es šeit ienācu?

Līdzīgs atmiņas fenomens, kas nebūs svešs nevienam, ir tā sauktais durvju vai atrašanās vietas atjaunināšanas efekts, proti, mums raksturīgā tieksme aizmirst nesen vēl nozīmīgas lietas tūlīt pēc robežas šķērsošanas. Spilgtākais piemērs – cilvēks ieiet istabā un ir pilnīgi aizmirsis, kāpēc tur atrodas un ko vēlējās izdarīt.

Agrākie pētījumi rādīja, ka šāds aizmiršanas efekts notiek, šķērsojot gan fiziskas robežas, piemēram, caur durvīm ieejot no vienas telpas citā, gan arī metafiziskas robežas – iedomājoties, kā mēs pārkāpjam slieksni, vai pat datorā pārejot no viena darbvirsmas loga uz citu. Mainot atrašanās vietu, prāts gluži kā dators restartējas, lai sagatavotos jaunai pieredzei un informācijai.

Jaunākajā pētījumā par durvju efektu, kas publicēts šā gada martā žurnālā BMC Psychology, zinātnieki atklājuši, ka atrašanās vietas maiņa varētu nebūt galvenais faktors, kas izraisa durvju efektu, jo pierādījumi ir pretrunīgi. Toties situācijā, kad darba atmiņa (īslaicīgā atmiņa un daļa no ilglaicīgās atmiņas, kuras informācija tobrīd ir aktivizēta) bija noslogota, atmiņa pēc durvju šķērsošanas izrādījās jutīgāka pret traucējumiem.

Pētījumā tika veikti četri eksperimenti, kuros 74 brīvprātīgie pārvietojās pa datorā izveidotām 3D telpām, cenšoties atcerēties dažādas krāsas un formas objektus, piemēram, zaļu cilindru vai sarkanu kubu, no katras iepriekšējās istabas. Sākumā dalībnieki visu tik labi atcerējās, ka zinātnieki nesaskatīja nekādu durvju efektu. Pēc tam viņi eksperimentu sarežģīja, lūdzot veikt atpakaļskaitīšanas uzdevumus, kamēr dalībnieki pārvietojās pa telpām. Līdz ar prāta pārslogošanu durvju efekts kļuva iespējams – parādījās tam raksturīgā aizmiršana.

Pētnieki secināja, ka durvju efekts parādās tikai tad, kad apziņa ir neaizsargātākā stāvoklī. Šis atklājums atbilst reālās dzīves pieredzei – to, kāpēc iegājām šajā telpā, parasti aizmirstam tad, ja prātā ir citas lietas, vai arī tad, kad krasi mainām vidi. Tāpēc, ja vēlies izvairīties no satraucošās domas, kāds bija iemesls ieiešanai citā istabā, labākais veids ir veicamo uzdevumu paturēt prātā, līdz tas ir izdarīts.

Septiņi atmiņas grēki

Iepriekšminētās ķibeles ir tikai ziediņi to kļūdu vidū, uz ko spējīga atmiņa un kas ir pamatā tam, ka ne vienmēr varam paļauties uz savām atcerēšanās spējām. Nu jau pagājuši divi gadu desmiti, kopš iznāca Hārvarda Universitātes psiholoģijas profesora Daniela Šaktera bestsellers Atmiņas septiņi grēki: kā prāts aizmirst un atceras.

Tajā amerikāņu psihologs iepazīstina ar septiņiem veidiem jeb grēkiem, kā atmiņa mūs pieviļ. Pacientiem, kas cieš no atmiņas problēmām, piemēram, Alcheimera slimības vai demences, šie septiņi grēki var izpausties smagāk, tomēr tos daļēji izjūt ikviens. Kas tad tie ir par grēkiem?

1. Īslaicīgums vai nepastāvība. Tas nozīmē, ka laika gaitā spēja piekļūt atmiņai samazinās. Tā ir daļa no dabiskā novecošanas procesa, kad ar laiku kļūst grūtāk izveidot atmiņu un tai piekļūt. Sasniedzot 50–60 gadu vecumu, atmiņa parasti sāk vājināties. Bet kāds pētījums liecina, ka atmiņas nepastāvība var palīdzēt lēmumu pieņemšanā, veicinot elastīgumu un ļaujot vispārināt zināšanas tā vietā, lai izlemtu, balstoties uz noteiktiem pagātnes notikumiem.

2. Izklaidība. Prāts kļūst neuzmanīgs, nevērīgs, un atmiņa aizmirst to, ko vajadzēja viegli atcerēties. Klasisks piemērs ir atslēgu aizmiršana, izejot no mājām. Lai arī vairākums cilvēku kļūst izklaidīgi, kad viņu uzmanība kaut kādā veidā tiek novērsta, tomēr daudziem izklaidība ir bieža un liela problēma. Zinātnieki atklājuši tiešu saistību starp uzmanības trūkumu un tieksmi uz atmiņas zudumiem.

3. Bloķēšana. Atmiņas kavēšanās notiek, kad īslaicīgi nav iespējams piekļūt informācijai atmiņā. To labi raksturo sajūta, kad kāds vārds ir uz mēles, bet nevar to atcerēties. Tas bieži izpaužas arī tad, kad runājot nevar atrast īsto vārdu, lai kaut ko paskaidrotu vai atbildētu uz jautājumu.

4. Ietekmējamība. Dezinformācijas iekļaušana atmiņā ar uzvedinošu jautājumu un maldināšanas palīdzību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aculiecinieku stāsti var nebūt precīzi. Atmiņas par to, kā, kad vai kur kaut kas noticis, var mainīt vai nepareizi interpretēt, lai tās kļūtu nepatiesa, ja tiek uzdoti jautājumi, kas paredzēti liecinieka vadīšanai. Kā liecina pētījumi, svarīgi ir tūlītēja atmiņu fiksēšana – kad no pētījumu dalībniekiem tika iegūtas ziņas par notikumu nekavējoties, intervējot pēc 24 stundām, vairs nebija iespējams viņu atmiņas ietekmēt.

5. Aizspriedumi. Aizspriedumi rodas, kad ir jauna informācija vai uzskati, kas traucē informācijas atcerēšanos. Cilvēks var atcerēties kaut ko nepareizi, jo viņa pašreizējā pārliecība ir pretrunā ar faktiskajām atmiņām, kuras mēģina atcerēties. Aizspriedumi ir visiem un gadās ļoti bieži, sevišķi, atceroties notikumus vai faktus. Liela loma aizspriedumiem ir pagātnes emociju atsaukšanā. Zinātnieki atklājuši – tas, kā tagad uztveram kādu konkrētu situāciju, var mainīt to, kādas atceramies savas sajūtas par šo situāciju pagātnē.

6. Neatlaidība. Atmiņas ietiepīga saglabāšanās varētu šķist laba lieta, tomēr ir daudz situāciju, kad nespēja kaut ko aizmirst kļūst kaitīga, pat bīstama. Piemēram, cilvēkiem ar traumatisku pieredzi var būt ārkārtīgi grūti aizmirst šādu notikumu detaļas, kas var izraisīt pēctraumatiskā stresa sindromu un citas garīgās veselības problēmas.

7. Nepareiza attiecināšana. Cilvēks var stāstīt atmiņas par to, kas nekad nav noticis, ko viņš nav ne redzējis, ne dzirdējis, vai arī par iedomātiem notikumiem, kam it kā ir bijis aculiecinieks. Reizēm šis atmiņas grēks liek cilvēkam pat atcerēties kaut ko tādu, kas vispār nekad nav noticis. Šādos gadījumos stāstītājs patiesi tic, ka viņš atceras pareizi, un nespēj to atcerēties citā veidā. Pētījumi liecina, ka cilvēki var atcerēties detaļas, kas tiem ir vēlāk iedvestas, bet nav reālas. Turklāt dalībnieki bieži vien nespēja atcerēties izcelsmes avotu detaļām, ko viņi atsauca atmiņā.

Daniels Šakters apgalvo, ka “katrs no šiem septiņiem grēkiem sniedz svarīgu ieskatu par cilvēka atmiņas būtībā konstruktīvo raksturu, vienlaikus atspoguļojot tās adaptīvās iezīmes”.

Šerloka Holmsa atmiņas pils

Atmiņas uzlabošana un uzturēšana, it sevišķi, ņemot vērā, ka ar gadiem tā vājinās, ir daudzu cilvēku interesēs. Pieejami neskaitāmi speciālistu ieteikumi, sākot ar atmiņai veselīgiem produktiem un prāta vingrinājumiem, beidzot ar mnemotehniku jeb mnemoniku – paņēmienu kopumu, kas, izmantojot mākslīgas asociācijas, atvieglo iegaumēšanu un palielina atmiņas apjomu. Piemēram, viens no bērnu mnemonikas piemēriem ir gada divpadsmit mēnešu nosaukumu iegaumēšana, saistot tos ar dūrēs savilktu roku pirkstu kauliņiem un iedobēm.

Viena no intriģējošākajām metodēm, kas pēdējos gados piesaistījusi arī zinātnieku uzmanību, ir tā sauktā Šerloka Holmsa atmiņas pils. Slavenais detektīvs no Artura Konana Doila romāniem – tik spilgts tēls, ka daudziem šķita reāli eksistējošs – visu atcerējās, iztēlojoties, ka informācijas fragmentus viņš glabā tādā kā atmiņas pilī. Saskaņā ar šo metodi cilvēks vizualizē kādu sarežģītu vietu, kurā tiek fiziski noglabātas atmiņas. Bieži vien tā ir māja, bet reizēm izmanto arī kaut ko līdzīgu ceļam ar daudzām adresēm. Mājas versijā katra istaba ir veltīta noteiktai lietai, ko vēlas atcerēties. Kad šīs atmiņas vēlas atsaukt, cilvēks prātā var iet pa ēku, skatot un atceroties katru lietu. Ceļa versijā, lai atcerētos kādu informāciju, to nomet kādā ceļa vietā, piemēram, pie slavenas strūklakas, bet pēc tam veic to pašu ceļu, lai informāciju atkal atgūtu. Izmantojot šo metodi, ar pasaulē izcilāko atmiņu apveltītie cilvēki spēj atcerēties apbrīnojami lielu informācijas daudzumu, piemēram, vārdu sarakstus, ciparu virknes vai spēļu kāršu secību.

Īstenībā šī atcerēšanās metode radās jau Senajā Grieķijā. To esot izgudrojis sengrieķu dzejnieks Simonīds. Kad viņš uz brīdi izgājis no kādas viesību zāles, tā sabrukusi, savainojot svinību viesus līdz nepazīšanai. Simonīds aicināts atpazīt bojāgājušos, ko viņš izdarījis, atsaucot atmiņā vietu pie galda, kur katrs no viesiem sēdēja. Vēlāk viņš šo paņēmienu nosauca par atmiņas teātri vai atmiņas pili. Grieķi un romieši, piemēram, orators Cicerons, izmantoja prāta pils metodi, lai iegaumētu savas runas, atzīmējot sakāmā secību sarežģītā arhitektoniskā veidolā. Garīdznieku un citu izglītotu prātu vidū šī metode turpināja plaukt arī viduslaikos.

Tie, kas šai metodei piekarināja Šerloka Holmsa birku, īstenībā ir krituši par upuri savas atmiņas grēkam Nr. 7 – nepareizai attiecināšanai, proti, Šerloka Holmsa autors sava ģeniālā detektīva atmiņu salīdzināja ar smadzeņu bēniņiem, nevis pili. “Es domāju, ka cilvēka smadzenes sākumā ir kā mazi, tukši bēniņi, un tie ir jāpiepilda ar tām mēbelēm, ko pats izvēlas,” Holmss teica. Šerloks piepildīja savus bēniņus ar noderīgām lietām, piemēram, pagātnē atrisinātajiem noziegumiem, bet tādu informāciju kā to, ka Zeme riņķo ap Sauli, uzskatīja par nevērtīgu, tātad izmetamu. Bēniņu pieeja salīdzinājumā ar pili ir plašāka, tomēr pils, protams, izklausās labāk.

Lai nu kā, tagad zinātnieki noskaidrojuši, ka atmiņas pils metode patiešām darbojas, palīdzot radīt ilgtermiņa atmiņu. Martā publicētajā pētījumā, kurā piedalījās atmiņas atlēti – 17 no 50 pasaulē labākajiem atmiņas čempionātu dalībniekiem, kā arī 16 kontroles grupas pārstāvji –, atklāja gaidīto: dalībnieki, kuri izmantoja atmiņas pils metodi, uzrādīja labākus rezultātus atmiņas pārbaudēs nekā tie, kuri izmantoja citu metodi vai neizmantoja tādu vispār.

Dalībniekiem, kuri izmantoja šo antīko atcerēšanās metodi, bija ievērojami labāka ilgtermiņa atmiņa, tomēr īstermiņa atmiņā pārmaiņu nebija. Beigu beigās zinātnieki secināja, ka zemāka smadzeņu aktivitāte nozīmē labāku atmiņu. Tas varētu būt tāpēc, ka atmiņas pils metode liek smadzenēm strādāt efektīvāk. Zinātnieki gan nenoskaidroja, vai atmiņas pils metode noder arī citās situācijās, kad jāatceras citas lietas, nevis vārdi un to secība. Nav arī skaidrs, vai metode var palīdzēt tiem, kuri cieš no vecuma demences.

Atmiņas pils metodē tiek izmantotas zināmas vietas un ceļi kā sastatnes vai struktūras, lai saglabātu jaunu, nesaistītu informāciju. Iepriekšējo zināšanu jeb pazīstama ceļa un jaunas informācijas kombinācija ir ļoti spēcīgs rīks, kā uzlabot atmiņu, un iemācīties to izmantot var teju katrs. Tam, protams, vajag laiku un regulārus treniņus, ko varbūt ne visi spēj, tomēr tā pavisam noteikti var trenēt atmiņu un nodrošināt augstu, pat ļoti izcilu atmiņas veiktspēju.

Kurš ir pasaules čempions atmiņā?

Kopš 1991. gada notiek pasaules čempionāts atmiņā jeb intelektuālā olimpiāde. Trīsdesmit gadu laikā sasniegti daudzi rekordi katrā no desmit disciplīnām, kurās dalībnieki demonstrē savas spējas. To vidū ir maksimālais skaitļu vai spēļu kāršu secības atcerēšanās daudzums uz laiku, vārdu iegaumēšana nejaušā secībā 15 minūtēs, cilvēku vārdu un seju, vēsturisku datu iegaumēšana u. c.

2020. gada čempionātā, kas notika Ķīnā, no 300 dalībnieku visvairāk punktu ieguva jaunā zvaigzne – studente Emma Alama no Pakistānas; viņa arī laboja daudzus čempionāta rekordus. Panākumus viņai nodrošināja intensīvi atmiņas treniņi pēdējo divu gadu laikā.

Neoficiāli (Ginesa rekordu grāmata nav apstiprinājusi) par cilvēku ar labāko atmiņu pašlaik uzskata bijušo japāņu inženieri, 74 gadus veco Akiru Haraguči. 2006. gadā viņš iegaumēja un noskaitīja 100 000 ciparu virkni – bezgalīgo, neperiodisko pī – 16 stundās. Pī atcerēšanos japānis dēvē par visuma reliģiju, tā paužot savus meklējumus pēc mūžīgās patiesības. Savas spējas viņš skaidro ar spēcīgu eidētisko jeb fotogrāfisko atmiņu, lai gan izmanto arī paša radītu mnemotehniku, kurā saistījis japāņu zilbju zīmes kana ar skaitļiem.