"Cilvēkjaudas" radītājas Lauras Dennler fenomens. Viņai seko tūkstoši

Ja tev būtu jānosauc svarīgākie savas dzīves punkti, sākot ar bērnību, kuri tie būtu?

Kad man bija pieci gadi, mani vecāki pašķīrās. Manām māsām toreiz bija viens un divi gadi. Mamma palika ar trim pirmsskolas vecuma bērniem. Tas bija labi, ka viņi aizgāja katrs savu ceļu. Bet tas bija arī ļoti grūti. Tā kā biju vecākā, daļa manas bērnības beidzās tur. Bija milzīgas atbildības uzņemšanās. Kad nav laika spēlēties, jo ir jāpalīdz mammai. Protams, es jau tāpat spēlējos, bet man bija tādas maza bērna bēdas, kad citi skrēja pa pagalmu, kamēr man bija jāpieskata mazās māsas. Es bieži tāpēc paliku viena, bez vienaudžiem. Un paliku lielā mērā bez draugiem. Tas attīstīja manī prasmi dzīvot tā, lai man pašai ar sevi ir interesanti. Lai neesmu atkarīga no citiem.

Nākamais šoks man bija bērnudārzs. Līdz piecu gadu vecumam mani pieskatīja omīte, es biju viņas zelta gabaliņš. Bērnudārzs man bija absolūts kultūršoks. Es nemācēju tur būt. Pārsvarā es sēdēju malā un lasīju grāmatas.

Bērnība no manis pieprasīja agri kļūt patstāvīgai, un man tas arī labi sanāca. Kad ar mammu tagad runājam par pagātni, viņa atzīst, ka ļoti nožēlo, ka man bija jāpieaug pirms laika. Tam ir savas bēdīgās puses, ko jutu kā bērns. Bet tam ir arī savas spēcīgās puses, ko jūtu kā pieaugušais.

Tu sevī sajūti to mazo meiteni? Vai esi pieaugušais?

Es jūtos kā pieaugušais. Un – man ļoti patīk būt pieaugušai. It īpaši tāpēc, ka tagad esmu tik pieaugusi, ka pati nosaku, kā dzīvoju.

Es varu izvēlēties savā dzīvē tik daudz prieka, cik gribu. Jā, var būt apstākļi, kaut kādi ierobežojumi, bet man nevienam nav jāprasa atļauja. Es neapskaužu bērnus. Kuri nevar pat izvēlēties, ko viņi ēdīs. Cikos ies gulēt, cikos celsies. Kuri nevar izvēlēties – grib mācīties vai negrib. Bērnībai ir daudz priekšrocību, taču tas totalitārisms, kurā bērns savā ziņā dzīvo, – lai vai cik mīloši viņam būtu vecāki –, es tiešām priecājos, ka man ar to vairs nav jārēķinās.

Bet tas prasīja laiku, kamēr man pielēca, ka tikai es pati nosaku, kā dzīvoju. Un ka man nevienam nav jāprasa atļauja. Pat ja citi uzskata, ka man ir jāprasa atļauja; tā ir viņu problēma, lai viņi tā domā. Jo man atļauja nevienam nav jāprasa! Un tāpēc man ļoti patīk šis pieaugušais vecums. Kurā man tikai jāpieskata, lai manī neaktivizējas tas bērns, kurš paceļ gaisā ķepiņas un skumji saka: “Es te neko nevaru ietekmēt.” Jo tas bērns manī baidās, un man viņam jāatgādina: “Hei, mēs esam drošībā! Šitā lielā meitene tiks galā!”

Ko tu sev regulāri atļauj kā pieaugušais?

Es esmu ļoti garlaicīgs cilvēks. Tiešām. Kad mani aicināji uz interviju, kolēģei teicu, ka nesaprotu, kāpēc mani vispār kāds grib intervēt, jo es taču esmu tik garlaicīga. Pilnīgi nopietni to saku.

Kas ir tas garlaicīgais?

Es nelietoju alkoholu. Nedzeru kafiju. Neēdu gaļu, zivis, olas, nelietoju uzturā baltos miltus, balto cukuru. Izņemot, ja esmu ciemos; tur es tādu kūku apēdīšu. Esmu darbaholiķe, jo mīlu to, ko daru. Man ir intensīvs darbs ar cilvēkiem, tāpēc brīvo laiku es pavadu ar dēliem un vīru vai viena, paretam – ar dažiem draugiem. Ar mani nesanāk “ietusēt”.

Ceļos es ap pieciem no rīta. Dažreiz pat vēl agrāk. Esmu gluži traks cīrulis, un man tas der. Mani arī netraucē, ka citi ir pūces. Tomēr, balstoties uz savām iepriekšējām attiecībām, priecājos, ka mans vīrs arī ir cīrulis. Jo sadzīvot cīrulim ar pūci... Neapskaužu tādus pārus. Tur ir jābūt superpacietīgiem, ļoti vienam otru cienošiem, lai varētu labi sadzīvot.

Man patīk sports, patīk skriet garos gabalus. Tas ir veids, kā es jau jaunībā tiku galā ar stresu, katru rītu pirms darba noskrēju kādus 14 kilometrus. Tagad, kad man ir četrdesmit viens, tie ir spēka vingrinājumi. Par to pat šajā vecumā vairs nevar diskutēt: vingrot vai nevingrot? Ja gribi būt stiprs cilvēks – tas ir jādara. Man no visas sirds riebjas spēka vingrinājumi, jo tas ir grūti un garlaicīgi. Bet, pateicoties Cilvēkjaudas intervijām un konkrēti ergoterapeitam Rūdolfam Cešeiko, uzzināju, ka kaut kad pēc trīsdesmit gadu vecuma notiek spēka zaudēšana ar ātrumu 10% desmitgadē.

Tad iedomājies, kas tur paliek pāri vecumā virs sešdesmit un septiņdesmit... Skatos uz padzīvojušiem cilvēkiem uz ielas, īpaši uz sievietēm, un saprotu: nē, man negribas tā staigāt! Bet es arī saprotu, ka tā fiziskā forma ir ļoti aktuāla tieši man un tieši tagad. Pirmajā lokdaunā kārtīgi pārstrādājos, muskuļi sāpēja tā, ka vairs nevarēju skriet, tas savukārt atņēma man skābekli. Lai to atjaunotu, nebija variantu – bija jāsāk pildīt spēka vingrinājumus.

Tu strādā arī ar cilvēkiem individuāli?

Nē. Es strādāju ar cilvēkiem grupā, un tad var būt vajadzība arī pēc individuālas sarunas. Kad sākumā strādāju ar cilvēkiem individuāli, saskāros ar problēmu, ka katrā sarunā atkārtojos. Jo pamats jau ir viens un tas pats. Un tas man galīgi nebija interesanti. Bet galvenā enerģija, ar kuru eju pa dzīvi, – lai man ir interesanti. Taču te ir jāsaprot, ka es nemācu. Es cilvēkus ieinteresēju un sāku palīdzēt darīt to, ko viņi paši vēlas, bet uz ko pašiem pagrūti saņemties.

Kas, tavuprāt, ir svarīgākais dzīvē?

Saprast pašam sevi. Un noslēgt mieru ar to. Saprast, pieņemt sevi un tad maksimāli to izmantot savā labā.

Tu pati sevi turpini uzlabot vai pieņem?

Es strādāju uz to, lai zinu, ko es gribu. Un lai es daru to, ko gribu.

Cilvēki pārsvarā nezina, ko viņi grib. Un ir cilvēki, kas zina, ko grib, bet nezina, kā to dabūt, nenodarot sev pāri. Jo mēs daudz ko varam – liela daļa cilvēku var uztaisīt špagatu kaut tūlīt –, bet jautājums, vai pēc tam kājas varēs salikt kopā.

Mērķis nav izaugsme kā tāda. Mērķis ir dzīvot dzīvi tā, lai jebkurā brīdī vari pateikt: bija labi, man patika! Pilnīgi viss jau nemaz nevar patikt, kādreiz jādara arī tas, kas nepatīk, kas neinteresē. Bet tik, cik mums tā brīvība ir iedota, – to es gribu izmantot uz pilnu klapi!

Taču dažādas manas daļas var gribēt kaut ko ļoti pretēju. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ko tad es tiešām gribu. Nu, piemēram. Viena mana daļa var gribēt būt laimīgās attiecībās. Savukārt otra mana daļa var ar skaudību skatīties uz tiem, kas nupat iemīlējušies, un arī gribēt tos taureņus izbaudīt. Tā daļa domā: un kad man pēdējo reizi bija iespēja paflirtēt ar pretējo dzimumu? Ir jāsaprot, ko gribi vairāk.

Tu tik daudz runā ar cilvēkiem – vari pateikt, no kā mūsdienu cilvēks visvairāk cieš?

Nav vienas tādas “lielākās bēdas”. Bet ir tendences, ko esmu pamanījusi.

Pirmā ir – gaidīt. Gaidīt, ka kāds man ko nodrošinās. Visbiežāk partneris. Un, ja šis to nenodrošina, meklēju nākamo potenciālo nodrošinātāju. Tā doma, ka glābiņš ir “tur ārā” – sapņu darbā, mūžīgajā skaistumā.

Ļoti būtiski ir saprast: to, ko es gribu, es varu. Es varu to dabūt gatavu! Un tad ir būtiski saprast, kas tad ir TAS. Piemēram. Tas, ka es ceļoju, vēl nenozīmē, ka ceļojums mani padarīs laimīgu vai gandarītu. Jo vēlmei pēc ceļojuma apakšā var būt vēl svarīgāka vēlme, ko var realizēt ne tikai ar ceļojumu. No tā izriet tas “saprast sevi”.

Otra liela traģēdija – un es tiešām uzskatu to par traģēdiju – ka mēs nemākam viens ar otru sadzīvot – gan mājās, gan darbā. Un nemākam to tāpēc, ka neprotam sadzīvot paši ar sevi. Pieprasām, uzspiežam citiem kaut ko. Vai tieši otrādi – klusējam un gaidām, ka uzminēs. Ja jau priekšnieks mani cienītu, tad man nebūtu viņam jāsaka, ka man ir par daudz darba, viņš taču pats redz, cik darba man iedevis!

Mana visdziļākā pārliecība – mēs esam jaudīgi, ārpus jebkādām prāta uzliktām robežām. Ja tev nepatīk tava dzīve, ir vērts paskatīties, kur tad tu to savu jaudu liec. Varbūt tu savu jaudu izmanto, lai uzturētu savā dzīvē to, kas tev nemaz nepatīk un ko tu negribi?

Kura no Cilvēkjaudas sarunām tev pašai šķiet visspēcīgākā, un kas noteikti būtu jādzird?

Tas atkarīgs no cilvēkam aktuālā. Man pašai ir daudz favorītu, nevarēšu izvēlēties. Bet varu pateikt, kam ir lielākie skatījumi. Tā ir profesore endokrinoloģe Ilze Konrāde. Viņai ir savs viedoklis par stresa ietekmi uz cilvēka ķermeni, par “šķīvja filozofiju”, un kā 80% vajag dzīvot veselīgi, bet 20% dzīves atstāt savām baudām. Vai dvēselei. Abām viņas sarunām ir vislielākais reitings, un cilvēki gaidīt gaida nākamo. Viņa ir aktuāla tiem, kam svarīgi dzīvot ķermenī, kurā jūtas labi.

Ir psiholoģija, dvēseliskās tēmas. Man šķiet, ka Induļa Paiča saruna par tēmu Kā atrast savu aicinājumu ir ļoti aktuāla daudziem cilvēkiem. Paičs ļoti labi saprot cilvēkus un atrod risinājumus. Man toreiz pat bija žēl likt šai sarunai klāt viņa profesiju – mācītājs, likās, ka tas atbiedēs cilvēkus, kas nav reliģiozi, bet kuriem šis noteikti, noteikti būtu jādzird. Lai arī viņš plašāk ir pazīstams kā teologs, šī saruna nebija par Dievu. Paiča zināšanas antropoloģijā, psiholoģijā, vēsturē ir milzīgas. Es jau viņam teicu, ka varētu viņu divas nedēļas no vietas intervēt – un man tas būtu interesanti.

Kas tu pati esi pēc izglītības?

Man ir maģistra grāds ekonomikā. Es atbraucu uz Šveici rakstīt disertāciju par finansēm. Bet pēc kāda brīža mana dzīve ļoti stipri apgriezās kājām gaisā. Biju iestājusies mācīties vēl arī kvantitatīvās finanses, bet nācās pārtraukt visas mācības un pievērsties veselības atgūšanai.

Un vīru tu satiki...

Šeit, Šveicē. Mēs jau bijām apprecējušies, kad sākās veselības problēmas. Pusgadu pēc kāzām man bija neveiksmīga pirmā grūtniecība, tas notika Ziemassvētku laikā. Ap Jauno gadu teicu vīram “stiprās sievietes” tekstu, kā “es tam tikšu pāri, tas man neko nenodarīs!”, bet burtiski pēc pāris stundām atskanēja zvans no klīnikas ar lūgumu steidzami ierasties uz pārbaudēm. Vēža draudi. Un viss apstājās. Lai izveseļotos, man bija jāizmaina viss, kā es dzīvoju. Līdz tam strādāju, mācījos divās vietās, bet tagad es strauji norāvu stopkrānu.

Intervijā ar žurnālisti Initu Silu mēs nonācām pie domas, ka vēzis kā neviena cita slimība maina cilvēka dzīvi – un arī uz labo pusi. Mainās ne tikai ēšanas paradumi, bet arī attiecības ar cilvēkiem, attieksme pret sevi.

Es apbrīnoju to milzīgo spēku, kas ir Initā. Kam viņa gāja cauri un kā to izdarīja. Apbrīnoju viņas milzīgo nesavtību un drosmi, atklāti par to runājot. Viņa ar savu piemēru iedod citām sievietēm lielu drosmi un brīvību.

Tas nebija mans stāsts. Man nebija ne ķīmijterapijas, ne starošanas. Paldies Dievam. Mainot savu dzīves stilu, iztiku arī bez operācijas. Bet biopsija man joprojām jāveic regulāri.

Tas tiešām mainīja visu. Un varu piekrist, ka uz labu. Bet es nevienam nenovēlu tādu pieredzi. Es nevienam nenovēlu naktīs mosties no nāves bailēm, domājot par to, vai tiešām pieņemu pareizo lēmumu. Es apbrīnoju katru, kurš iet tam cauri. Un man gribētos, lai mūsu sabiedrībā ir vairāk atbalsta šādiem cilvēkiem. Nevis plakāts, kas informē, cik daudz pāru pēc šādas diagnozes šķiras... Tāds vismaz pirms pāris gadiem esot sagaidījis, ienākot slimnīcā Latvijā.

Slims cilvēks jūtas nepilnvērtīgs, ja viņu tā kā žēlo. Pat nevis žēlo, bet nezina, kā apieties. Kā sarunāties. Un tāpēc sāk izvairīties. Šveicē par to ļoti brīvi runā. Te katrs pastāstīs, kas viņam kaiš.

Te ļoti brīvi runā, piemēram, par pašnāvībām. Mūsu dārza kaimiņienei vienā gadā vīrs nomira no vēža, meita izdarīja pašnāvību, viņai pašai atgriezās vēzis – un viņa par to runā mierīgi. Neslēpj. Otra kaimiņiene, atsākoties dārza sezonai, atzinās, ka pati nevar izrakt puķi, jo, izrādās, izlēkusi pa balkonu. – Kā, jūs nezinājāt? – viņa brīnās. Jā, jau kovida sākumā esot aizvēries širmis un izlēkusi. Un arī mierīgi to visu stāsta. Neuzskatot par nez kādu slēpjamu nāves grēku. Ko man ļoti gribētos – lai arī Latvijā cilvēki, kuri kaut kādā ziņā neatbilst normai, justos normāli. Ir gan teiciens, ka normālie ir vislielākā novirze no normas, jo visretāk sastopami.

Esi tu, piemēram, šķīrusies – nu un? Tas tevi nepadara par sliktāku cilvēku. Nav tev bērnu? Nu un? Ir tavs vīrs azartspēļu atkarīgais, alkoholiķis vai zaudējis vienu biznesu pēc otra un tagad kļuvis par dīvāndārzeni – nu un? Tas neko nepasaka par tavu vērtību. Nu, ir tev bērni dauzoņas, kas nemācās un slaistās apkārt – nu un? Tā neesi tu. Jā, var teikt, ka pati izvēlējies vai varēji ko darīt, bet pat tad – pirmām kārtām tu kā cilvēks esi vērtība.

Tu esi kas vairāk par saviem trīsdesmit vai septiņdesmit gadiem, jo tie neko nepasaka par tavu vērtību. Tu esi vairāk par vaislas govi un gaļas gabalu, izstellētu “tirgū”. Tu esi kas vairāk par savu amatu. Tu esi kas vairāk par visām tavām attiecībām. Man tik ļoti gribētos, lai cilvēki to arvien vairāk apzinātos. Ka mums nevienam nav jāattaisnojas par savu eksistenci. Arī sev.

Kad tu saki “mūsu sabiedrība”, tu domā Latvijas vai Šveices cilvēkus?

Es labi jūtos abās. Šveicē dzīvoju nelielā pilsētiņā, kur ir trīs centri cilvēkiem ar garīgu atpalicību. Cilvēku ar Dauna sindromu šeit ir ļoti daudz. Ne viņu vecāki jūtas kā ierobežoti, ne viņi paši. Bet tas tā ir tikai tāpēc, ka sabiedrība ir izglītota. Mēs viņus redzam. Aizeju uz ezera peldvietu, bet tur atbraucis centrs ar saviem klientiem. Kurš ratiņkrēslā, kurš ar ķiveri, lai galvu nesadauzītu, kurš nemitīgi smejas. Visi peldas turpat, kur pārējie. Citādos bērniņus sūta kopā ar pārējiem bērnudārzā un parastā skolā, norīkojot papildu pedagogu. Nav nosodījuma.

Bet to var dabūt tikai tad, kad mēs to atšķirīgo redzam. Taču Latvijā mēs to neredzam. Vai redzam par maz. Tā nav “nesaprotošo cilvēku” nesaprašana, bet gan nezināšana. Un bailes, aizspriedumi, neērtības sajūta. Jo šis citādais atgādina, ka tā var notikt ar tevi, kādu no tavas ģimenes. Tas atgādina, ka nekas tev šajā pasaulē nav garantēts.

Tavā pirmajā projektā – Ugunsskolā – biji tu un tavs vīrs. Tagad Cilvēkjaudā arī esat abi kopā?

Nē. Mans vīrs strādā lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar e-komercijas platformu risinājumiem vēl lielākiem uzņēmumiem. Šajā uzņēmumā viņi strādā pēc holakrātijas principa – nav bosu. Katrs darbinieks pats izvēlas, ko viņš grib darīt un kā. Protams, rēķinoties ar pārējiem.

Vai tad līderi neveidojas dabiski? Būs kaut trīs cilvēki – bet viens kļūs par līderi.

Tur ir sadalītas lomas – kurai lomai kurš vairāk piemērots. Un visi par to vienojas. Un katrs cilvēks var būt vairākās lomās. Ir uzskats, ka holakrātija ir pēdējā reforma, kas uzņēmumā vajadzīga. Kad uzņēmums jau reformējas pats.

Kuri cilvēki un kādas mācības tevi visvairāk ietekmējuši?

Man ir grūti izdalīt tādus cilvēkus. Tas arī saistīts ar manu pagātni. Kad mani vecāki šķīrās, viņiem katram bija sava taisnība. Tas, ko iemācījos, – ka man no katras taisnības jāpaņem tas, kas man der.

Manā dzīvē bijušas lietas, kas noteiktā posmā palīdzējušas, bet vēlāk pie tām vairs neesmu atgriezusies. Un vēl man nav interesanti runāt par manu mācīšanās pagātni, ja tādu mācību nav manā tagadnē.

Un tagad tev ir kāds skolotājs vai virziens?

Varbūt izklausīsies jocīgi, bet es ļoti cenšos klausīt un sekot tam cilvēkam, kas manī iekšā dzīvo. Es ļoti cenšos sajust, saprast, sadzirdēt sevi. Arī, kad mēs vadām kādas nodarbības, nebeidzam cilvēkiem atgādināt: lūdzu, domājiet ar savu galvu! Neatceros, kam pieder šis teksts, bet varu piekrist: cilvēki staigā apkārt ar nabassaitēm, kurām galā ir štekerītis, un meklē rozeti, kur pieslēgties. Kurš man iedos to gudrību. Vai pateiks risinājumu. Kur ir tas, kam uzlikt atbildību par mani.

Bet man liekas, ka galvenajam cilvēkam tavā dzīvē jābūt tev pašam, kura rokās ir visa atbildība par savu dzīvi. Un izvēles. Un arī neizvēlēšanās ir izvēle.

Es vairāk skatos idejas. Konceptus. Tendences. Un piemēru, kas der man. Bet tas, kas der man, nederēs visiem citiem. Tāpēc tas var būt pat ļoti bīstami. Piemēram, kad cilvēki uzzina par manu diagnozi un to, ka es izvēlējos iet alternatīvo ceļu. Man patiesībā ļoti nepatīk par to runāt tieši tāpēc, ka cilvēki parasti iesaucas: tā jau es zināju – man arī jāiet alternatīvais ceļš! Pasarg Dievs! Visticamāk, ka nav gan jāiet. Es toreiz biju pietiekami jauna, ar stipru imunitāti un ar dzelzs disciplīnu, lai to dabūtu gatavu. Tādas disciplīnas nav lielākajai daļai cilvēku. Kādam citam tas nav nekāds alternatīvais ceļš, bet ceļš pa taisno uz kapiem!

Ir vēl viena tendence, kas mani ļoti uztrauc. Un tieši Latvijā ar to daudz saskaros. Ir tāds fenomens – ja, piemēram, tas ir slavens ārsts, tad cilvēki klausās, ko viņš domā arī par sievietes lomu ģimenē. Vai par sievietes profesionālajām iespējām. Jā, kā ārsts viņš ir labs, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš kaut ko jēdz arī no attiecībām! Vai finansēm. Vai dārzkopības. Jā, var gadīties, ka jēdz, bet, visticamāk, ne.

Vai pēkšņi visiem jāpraktizē ketodiēta vai agrie rīti. Nu taču nē! Mēs katrs esam atšķirīgs, un dzīves situācijas arī. Šī pārapsēstība ar viedo guru meklēšanu, man šķiet, ir viena no bīstamākajām.

Manā dzīvē tāds aplauziens, par laimi, bija. Jau manos agrajos divdesmit. Kad es cilvēkam, ko uzskatīju par savu mentoru, piedēvēju par daudz visādu spēju un pievēru acis uz to, kas nav riktīgi. Jo rozā brilles mums ir ne tikai attiecībā uz pretējo dzimumu vai to pašu dzimumu, ja ir tādas preferences; rozā brilles mums ir arī uz dažādām mācībām. Un arī uz sapņu darbu.

Bet uz tevi arī skatās kā uz guru.

Un tas mani ļoti, ļoti baida! Jo es neesmu neviena cilvēka risinājums. Tas nav mans darbs – būt citu cilvēku risinājumam. Es dalos ar to, kas man ir palīdzējis vai ko esmu notestējusi, ka palīdz citiem. Bet vienmēr aicinu cilvēkus pārbaudīt, vai tas ir piemērots arī viņiem.

Atcerējos, ko es varētu ieteikt citiem. To, ko pati praktizēju jau piecu gadu garumā un kas man reāli uzlabo dzīves kvalitāti. Tā ir Keitijas Bairones metode, saucas vienkārši – Darbs. The Work. Man ir bijusi iespēja mācīties pie pašas Keitijas Bairones, bet Cilvēkjaudā var noklausīties Irinas Pētersones sarunu par šo tēmu. Šī metode ir pieejama par brīvu, tagad arī latviski – ļoti rekomendēju.

Tu varētu laimīgi dzīvot savu dzīvi un klusēt. Kāpēc tu gribi dalīties?

Tāpēc, ka mēs visi esam saistīti. Tāpēc, ka tad, kad atrodos tavā klātbūtnē, mana nervu sistēma pielāgojas tavai nervu sistēmai. Un, ja tu draņķīgi jūties, man nekļūs labāk, bet sliktāk. Savukārt, ja man būs vairāk enerģijas nekā tev, iespējams, tu jutīsies pēc mūsu komunikācijas labāk. Bet solīt to nevar, varbūt es tev tā riebšos, ka tev vienalga kļūs sliktāk.

Saskarsmē mēs viens otram pielāgojamies – tas ir viens no cilvēka izdzīvošanas mehānismiem. Cilvēks ir bara dzīvnieks, mēs varam izdzīvot tikai barā. Un mūsu nervu sistēma ir tā iekārtota, ka man ir jāzina, vai mans “bars” jūtas labi. Tie, kas spēj izdzīvot pa vienam, ir atsevišķi gadījumi.

Tu cilvēkus labi jūti?

Tā ir daļa no mana izdzīvošanas mehānisma. Kāpēc es pieminēju savu bērnību – jo tā bija ļoti liela apdraudētība. Man vajadzēja just, lai no dažādām pusēm nenonāktu ziepēs. Un vienīgais veids, kā nedabūt pa ausi, ir just, ko tie pārējie jūt. Šī spēja ir ļoti attīstīta cilvēkiem, kas saskārušies ar traumatisku pieredzi. Tipiski tas ir alkoholiķu bērniem, kad viņi jau pēc soļiem trepēs vai atslēgas pagrieziena slēdzenē saprot, kādā stadijā ir māte vai tēvs. Un vai ir jāslēpjas, vai vēl var palikt. To jūt arī bērni, kas saskārušies ar vardarbību skolā. Ir ļoti skumji, ka šī prasme nāk no traumatiskas pieredzes. Un, ja šī trauma nav sadziedēta, tad šī spēja – lai arī ļoti noderīga – neļauj cilvēkam dzīvot, sajūtot pašam sevi. Jo viņš visu laiku nolasa citu noskaņojumu. Bet laika saprast sevi neatliek.

Tu jautāji, kāpēc man patīk šo darbu darīt. Redz, ja cilvēki man apkārt jūtas slikti, manī nav tādu pārdabisku resursu kā svētiem cilvēkiem, es nespēju būt stipra, ja citiem ir slikti. Jo es gribu labi justies, man ir svarīgi, lai arī citi jūtas labi. Tieši tāpēc man arī ir par sevi jārūpējas, jābūt fiziski labā formā – lai es spētu būt stipra. Mēs dzīvojam vēsturiski visdrošākajā posmā, kāds bijis, tomēr mūsu smadzenes izjūt briesmīgu apdraudējumu. Turklāt bieži vien absolūti neobjektīvi. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi sevi saprast, sadzirdēt. Tā ir tā drošība. Un te nav nekādas ezoterikas, man patīk psiholoģija un medicīna. Jo vairāk par sevi rūpējamies, jo labākā kondīcijā esam. Tas ir nenovērtējami svarīgi!

Ja esmu labā kondīcijā, mani bērni var pievērsties savām bērnu nodarbēm. Viņiem nav jāpielāgojas manam diskomfortam, manām dusmām. Viņi tad drīkst dzīvot savu dzīvi. Un nav jau tā, ka mammas diskomfortā neļautu bērniem dzīvot viņu dzīvi un mierīgi rotaļāties, bet bērnā iekšā jau ir tas pielāgošanās mehānisms. Bērns pat nesaprot, ka viņš tik slikti jūtas, jo mamma ir dusmīga. Bet sāk slimot. Vai viņam ir uzvedības traucējumi.

Tāpēc rūpēties, lai arī citi jūtas labi – to cilvēkam liek veselais saprāts, ja viņš pats grib labi justies.

Cik veci ir tavi bērni?

Četri un deviņi gadi.

Kā tu sadzīvo ar savu sievišķību?

Nesapratu jautājumu.

Tu vairāk sevi jūti kā cilvēku vai kā sievieti?

Abus. Vai ir vajadzība to dalīt? Es zinu, ka esmu sieviete, jo tikai es mūsu divu cilvēku ģimenē varēju dzemdēt bērnu un varēju viņu pabarot ar krūti. Bet tas, ka es ģimenē vairāk gatavoju ēst vai labāk saprotu sava bērna vajadzības, tas nav tāpēc, ka man būtu kādas īpašas dotības. Vienkārši es biju tā, kas šo bērnu deviņus mēnešus iznēsāja, un biju ar viņu maziņu mājās, kamēr vīrs gāja uz darbu, tāpēc es šo bērnu labāk pazīstu. Mana sistēma uztver bērnu labāk.

Bet ar to, kas tiek sludināts par sievišķību, man ir problēmas. Pat lielas. Maigi sakot, mani kaitina centieni uzspiest sievietēm to, kā jāģērbjas, kādās krāsās, kā jāuzvedas, vai lai viņas atsakās no darba, kas viņām patīk, jo tā, redz, sieviete kļūšot sievišķīgāka. Un mani kaitina cilvēki, kas pasludinājuši sevi par viszinātājiem un tulkiem starp Dievu, kosmosu vai vēl kaut ko. Kuri norāda sievietēm, kā viņām tagad dzīvot, lai viņas būtu īstas sievietes.

Un mani uztrauc, ja sievietes pašas to nefiltrē, ka āzis ir par dārznieku. Lai gan tikpat labi tā var būt arī kaza, kas iegūst no šīs prātuļošanas. Tāpēc ir tik svarīgi būt ļoti godīgam pret sevi un piemērīt visu sev, nevis akli sekot. Nevar uzvilkt svārkus pareizajā krāsā kā metodi, kas nodrošinās, ka nu visi vīrieši uz mani pavilksies. Un ka manējais – tas nu noteikti tagad pie manis tāpēc turēsies! Es iekarstu, kad par šo tēmu runāju.

Tāpat kā tad, ja kāda sieviete man stāsta, ka viņas vīrietis saka: tev jāatsakās no savas karjeras (lai arī sievietei savs darbs patīk), labāk sēdi mājās un cep kūkas, jo tavs darbs ir pārāk vīrišķīgs un tas man, vīrietim, neļauj gūt panākumus darbā un dzīvē. No vienas puses, man tādos brīžos gribas raudāt, no otras – sapurināt to sievieti tā kārtīgi, lai attopas, kur nokļuvusi. Kā vispār var tā akli ticēt un atteikties no tā, kas pašu dara laimīgu, jo tas “atņemot partnerim vīrišķību”... Ja vēl viņai tās kūkas cept patiktu, viss būtu labi. Bet viņa cep kūkas un nesaņem no tā gandarījumu, par laimi nemaz nerunājot.

Man ir problēmas ar tiem, kas uzspiež savas mācības un dara to veidā, kas nevis attīsta cilvēkus, bet padara viņus dumjākus. Jo tādu cilvēku nagos var nonākt mums svarīgi cilvēki, mūsu bērni, viņu draugi.

Ko tu dari ar vislielāko prieku?

Man ir ļoti svarīgi būt dabā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc paliku dzīvot Šveicē. Kalnu upes, ūdenskritumi. Man, protams, pietrūkst Latvijas biezo mežu un jūras, bet, ja nevaru dabūt abas valstis un jāizvēlas, tad es izvēlos kalnus. Tie mani ļoti uzlādē.

Mani dara laimīgu, ja varu kombinēt, cik laika pavadu ar saviem mīļajiem un cik laika varu būt viena pati. Savu četrdesmito dzimšanas dienu es nosvinēju vienatnē. Piecas dienas biju kalnos. Arī tagad ziemā biju pārstrādājusies, un vīrs man iedeva brīvu nedēļu, ko viena pati pavadīju kalnos, paralēli mācoties braukt ar snovbordu.

Un vēl man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko daru, man ir interesanti. Citādi es darīt nespēju. Man gan ir diezgan grūti īsi atbildēt, ko tieši es daru, jo paralēli strādāju pie vairākiem jauniem projektiem, par kuriem nezinu – kuri realizēsies, kuri ne.

Lielākās kļūdas tavā dzīvē?

Tas, ka esmu domājusi – kaut ko nevaru dabūt gatavu.

Pagrieziena punkts bija tā diagnozes diena klīnikā. Kad man teica, ka nākamajā nedēļā jāgatavojas operācijai, bet man tas nebija ok. Prasīju, cik liela iespēja, ka vēža šūnas var uzrasties tik un tā. Man atbildēja – 50 procenti. Man operācija nešķita risinājums tai situācijai. Šveices ārsti teica, ka esmu neprātīga. Bet es nolēmu paņemt pauzi, lai imūnsistēma atgūstas pēc bērna zaudēšanas. Labu gribēdami, ārsti izsauca vīru, jo domāja, ka es no šoka esmu sajukusi. Izstāstīja viņam, ar ko dullā sieva riskē.

Es atbraucu mājās, paņēmu kladi un ierakstīju tajā, ka šī ir mana vistumšākā diena. Bet ka es to izvēlēšos par tramplīnu, no kura var lidot augstāk. Protams, man tāpat kā visiem piemirsās, ka, palecoties uz tramplīna, tas vispirms iet lejā. Un ka var noslīdēt un nokrist, un tad atkal rāpties uz tramplīna... Bet toreiz es apņēmos, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai man izdotos atveseļoties bez ķirurģiskas iejaukšanās. Vīrs teica: ja būtu viņa spēkos, viņš mani pie tā operāciju galda pienaglotu. Un es ar viņu būtu darījusi tieši tāpat. Bet par sevi man bija cits viedoklis. Mēs vienojāmies, ka man ir viens mēnesis, lai mani analīžu rezultāti nekļūtu sliktāki. Tie drīkst palikt tādi paši, bet ne sliktāki. Un pamazām sāka parādīties uzlabojumi.

Ļoti svarīga ir APŅEMŠANĀS. Un mana lielākā kļūda dzīvē bija, ka es ilgu laiku neapņēmos. Tagad es to daru. Un nevis attieksme – kā būs, tā būs...

Un vēl viena no manām kļūdām ir bijušas bailes “bet ko citi padomās”.

Pie tā tev joprojām jāstrādā?

Jā. Īpaši, ja neesmu par sevi parūpējusies, ja neesmu labā kondīcijā, bet esmu vāja.

Mēs kaut kā maz par tavu vīru runājām.

Viņš man ir teicis: ja mēs kādreiz šķirtos, tad tevi taču bez sāls apēstu. Visu vainu noveltu uz tevi, jo droši vien tas daudziem, kas mums seko un par mums zina, būtu liels šoks un vajadzētu atrast vainīgo. Bet mēs paši labi zinām, ka iespēja izšķirties mums ir tieši tikpat reāla kā jebkuram citam pārim. Mēs esam kopā, jo mums tas der, un tikmēr, kamēr mums tas derēs.

Mums reiz bija liela saķeršanās par pilnīgiem sīkumiem. Un pār mani nāca atklāsme: “Esmu nelaimīga, jo es taču uz viņu nevaru paļauties!” Jā, nevaru. Jo ne uz vienu nevar paļauties. Pat uz sevi bieži vien ne. Bet es esmu vienīgais cilvēks, kas par to ir atbildīgs. Nu nav tas nabassaites štekeris nekur ieštepselējams! Tāpēc jau mēs piedzimstot to zaudējam.

Partneris ir ļoti, ļoti svarīga izvēle dzīvē. Izvēle, kurai mēs bieži pieejam pārāk vieglprātīgi. Un sievietei tā ir vēl svarīgāka nekā vīrietim. Jo sievietes atbildība, viņas risks ir lielāks. Bērnu piedzimšana ir viņas darīšana, krūtis nolietojas viņai, lielākoties arī atbildība par bērniem ir viņas. Un arī “attiecību tirgū” viņa pirmā zaudē “vērtību”. Ja vīrietim zem zoda kas nokarājas vai uzaug, viņš to smuki aizlaiž ar bārdiņu un atkal ir seksīgs. Sievietei tur nekas seksīgāks nekļūst. Bet vīrietis, kurš sevi kopj, faktiski ir “tirgū” līdz mūža galam.

Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi izdarīt pareizo izvēli. Un lai šīs izvēles būtu veselīgas, nevis vienkārši – ka tik vīrietis pie sāniem. Tas tāds postpadomju mantojums, ka precēta sieviete ir pārāka par to neprecēto. Kaut tai precētajai varbūt problēmu daudz vairāk un tās ir lielākas. Iespējams, tieši tāpēc viņa joprojām ir nelaimīgi precējusies, jo domā, ka ar laulību var noslēpt savas problēmas.

Ko mēs neizrunājām?

Man liekas, vienīgais, ko es vispār gribu pateikt – ka mēs, cilvēki, esam ārkārtīgi jaudīgi. Ir tāds autors Paramahansa Jogananda, viņam ir grāmata Joga autobiogrāfija. Nesen uzzināju, ka iznākusi arī latviski. Viņam bija tādi ļoti praktiski sprediķi. Viens no tiem bija par to, cik tad vispār cilvēkam ir tās brīvās gribas. Viņš uzskatīja, ka 75 procentus cilvēks neko nevar ietekmēt. Uz kādas planētas piedzimst, kādā valstī, kādā gēnu kombinācijā, kādā dzimumā... Bet ir tie 25 procenti, kurus ietekmēt varam. Un, jo mēs mazāk izmantojam savu ietekmi uz tiem 25 procentiem, jo to apjoms sarūk. Attiecīgi – jo vairāk izmantojam savus 25 procentus, jo to ietekme uz 75 procentiem kļūst lielāka, un mums paveras jaunas iespējas.

Lūk, tas, ar ko es savā dzīvē esmu pilnīgi apsēsta – izmantot šos 25 procentus uz pilnu jaudu. Un uz cilvēkiem, kas arī tāpat izmanto savus 25 procentus, es skatos kā uz saviem domubiedriem.