Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: no privātā arhīva

Atklāta saruna ar Lieni Greifāni. Kāpēc te viņu nesaprata, bet Krievijā novērtē?

Intervijas
13. aprīlī 05:19 2021. gada 13. aprīlī 05:19
 
Una
Ulme
| Žurnāls "OK!"
Liene Greifāne teikusi ardievas mūzikai un nu jau oficiāli var sevi saukt par režisori. Jūnijā beidzas viņas studijas Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK), bet Lienes kursa darbs – īsfilma "Dimovs" – jau saņēmis Losandželosas, Florences un citu prestižu kinofestivālu apbalvojumus. Klausoties, ar kādu degsmi Liene runā par savu jauno profesiju, ir skaidrs, ka mēs par viņu dzirdēsim vēl daudz.

Esi Maskavā jau piecus gadus. Atceros tavu prombraukšanu, kas daudziem bija pārsteigums. Tev vienmēr šejienes ūdeņi bijuši par sekliem. Vai, atskatoties atpakaļ, vari ar pārliecību teikt, ka izdarīji pareizo izvēli?

Pats sākums bija ļoti smags. Tikko biju beigusi pirmo kursu RISEBA audiovizuālajā mediju mākslā un sapratu, ka vēlos padziļināti apgūt kino režiju. Kad pieņēmu lēmumu studēt VGIK, viss notika nenormālā ātrumā un stresā, saskāros ar daudziem šķēršļiem. Vīzu nedod, reisus atceļ un tā tālāk. Ja tici zvaigznēm, sāc šaubīties – viss liecina, ka tev tur nav ko braukt. Tajā pašā laikā iekšēji tu mēģini noticēt intuīcijai, kura saka, tev tur jābūt! Arī apkārtējie uz to raudzījās skeptiski, taču viens cilvēks – Jūlijs Krūmiņš – noticēja, palīdzēja finansiāli un ieteica Maskavā pasniedzēju, kurš sagatavoja mani iestājeksāmeniem. Tikai tad, kad sniedzu dokumentus, sāku pa īstam apzināties, ko tas nozīmē. Te mācījies Eizenšteins, visi lielie režisori, un es te kaut ko sadomājusies. Ar krievu valodu arī negāja gludi, nemācēju pat savu uzvārdu krieviski uzrakstīt.

Uzņemšanas komisijā uz mani tā dīvaini raudzījās un vaicāja, vai tiešām zinu, kur esmu atbraukusi. Atbildēju, ka man ir divas nedēļas laika sagatavoties un viss būs kārtībā. Mācījos pa naktīm, apguvu krievu alfabētu, gramatiku, jo viens ir parunāt par mūziku, otrs diskutēt par mākslu, vēsturi, kino un vēl izteikt savas domas rakstiski. Iestājeksāmeni notika piecās kārtās, pirmā bija radošā sadaļa – jāparāda savs skatījums uz pasauli caur kameru, jāuzraksta eseja un scenārijs pirmajai filmai. Otrajā kārtā bija tikšanās ar maniem šā brīža meistariem Andreju Ešpaisu un Vladimiru Fenčenko, kuri šķita tādi dusmīgi – ko tu te atbrauci, meitenīt?

Mana lielākā kļūda – es uzdāvināju viņiem savu albumu. Tas bija pilnīgi lieki – mani uzskatīja par izlēcēju, zvaigznīti, kura tikpat ātri, cik atbrauca, arī aizbrauks. Viņi negribēja mani ņemt, neticēja, ka izturēšu, domāja, ka būs par smagu. Es turējos pretim – jums nav tiesību izvēlēties manā vietā, dodiet iespēju, un tad es izlemšu, kā rīkoties. Jūs nezināt manu raksturu – es neko, ko esmu iesākusi un gribējusi izdarīt, neesmu pametusi. Viņi mani palaida tālāk, tad bija eksāmeni vēsturē, literatūrā, krievu valodā, tos visus nokārtoju uz teicami.

Pirmo pusgadu tu Maskavā pavadīji viena pati. Kas palīdzēja izturēt?

Mācības. Es pilnībā veltīju sevi studijām. Protams, bija smagi, pa vakariem raudāju, jutos depresīva, tajā mazajā vienistabas dzīvoklītī smaku nost. Jaunā vietā, bez ģimenes, bērniem un draugiem. Bet teicu sev – ja esi uz to parakstījusies, viss jāizdara maksimāli labi. Es vienīgā no kursa gāju uz pilnīgi visām nodarbībām, jo tādu iespēju nevarēju laist garām. VGIK pasniedzēji savā sfērā ir tik izcili, ka tikai būt tur un vienkārši klausīties lekcijas bija bauda.

Pirmo gadu beidzu kā teicamniece, un mani jau sāka minēt kā piemēru – paskatieties, ārzemniece, kas ne rakstīja, ne lāgā runāja krieviski, var, bet jūs ne? Protams, daudziem kursā tas nepatika, bet es turpināju strādāt. Lielākais stimuls ir darīt nevis tāpēc, ka tevi kāds piespiež, bet tāpēc, ka pats vēlies.

Cik vien tevi pazīstu, tu visu laiku esi mācījusies un centusies sevi realizēt. Sākot no astroloģijas un interjera dizaina, beidzot ar cīņas mākslu. Vai vari teikt, ka šobrīd esi savā īstajā vietā?

To pa īstam sapratu tikai tad, kad sākās manas pirmās filmas KTO YA? panākumi. Tu kā režisors nekad netici sev līdz galam. To filmu es montēju kādu gadu, pārmontējot 100 reižu, vēloties kaut ko labāku. Kad no malas kāds pasaka – ir forši, ir izdevis, sāc uz sevi skatīties ar pozitīvu noti. Tajā brīdī notika tāds kā klikšķis. Sāku ieklausīties savās idejās, atklāt savu radošumu, nebremzēt. Saproti, ka jābūt drošsirdīgam, nedomājot par to, ko domās citi. Jābūt maksimāli radošam, jādomā ārpus savas kastes un normas robežām. Nevajag baidīties runāt un realizēt to, kas tev ir iekšā. Sākumā bija grūti, jo tāda audzināšana un uztvere. Latvijā šajā ziņā esam ļoti konservatīvi, neļaujam sev pārkāpt robežas. Tādi bāleliņi.

Nevar teikt, ka šobrīd esmu atvērusies līdz galam, bet mans radošums izpaudīsies topošajā pilnmetrāžas filmā. Tas būs kaut kas pilnīgi cits nekā pirmās divas, īsts autorkino, psiholoģisks trilleris art house stilā. Tas būs A-a-a! (Liene skaļi iekliedzas – Red.). Tā filma manā galvā jau ir dabūjusi visas balvas, kuras vēlos. Tur esmu pat saviem meistariem aizliegusi bilst kādu vārdu, jo sākumā viņi centās mani no šīs idejas atrunāt. Pateicu – stop! – būs tā, kā es gribu. Paldies, spārnus jūs man iedevāt, tagad lidošu pati.

Tev bija arī ļoti reāls sapnis par Ameriku, un jau tad bija sajūta, ka neesi piedzimusi īstajā vietā. Tu šeit īsti neiederējies, tevi arī līdz galam nesaprata.

Pilnīgi piekrītu. Latvijā nekad neesmu jutusies kā savā vietā. Pēc rakstura, pēc vēlmes būt labākai. Cilvēkiem likās, ka gribu izcelties, bet patiesībā tikai vēlējos izdarīt maksimumu no tā, ko varu. Lai kāda sfēra tā būtu, centīšos būt labākā, kaut vai sev. Jā, esmu pārāk enerģiska, pārāk skaļa, vēlos izteikt viedokli, bet, ja man ir ko teikt, kādēļ jāklusē?

Tev nav palikusi rūgtuma sajūta, ka tā arī netiki šeit līdz galam pieņemta?

Man tas sāpēja ļoti daudzus gadus. Tā sajūta, ka neesi līdz galam “savā tusiņā” arī starp mūziķiem. Viņiem tur sava ballīte, kas tad tā Candy? Protams, bija sāpīgi, kad pasaka – ar viņu grūti strādāt. Nez kāpēc? Vienmēr darbam esmu piegājusi profesionāli un prasīju to arī no pārējiem. Kad pasaka, ka tavas dziesmas vairs neņems, jo tu esi pārskrējis celiņu Guntaram Račam... Tas arī bija iemesls, kādēļ aizgāju no mūzikas, jo jaunais albums nevienam nebija vajadzīgs.

Foto: no privātā arhīva

Esmu gatava no sirds darīt to, kas man patīk, bet ja nevienam to nevajag, kāpēc man ieguldīties un rakstīt dziesmas? Tad labāk dziedu mājās un jūtos labi. Vienmēr jau redzi tieši negatīvismu, jo tas ir skaļāks. Es to pārdzīvoju, sagremoju, izspļāvu un sapratu, ka patiesībā tas nav svarīgi. Patiesībā labi, ka tā notika, citādi nebūtu radies mērķis braukt prom. Negatīvisms tevi vai nu nogalinās, samīcīs kā pankūku, un tu aizriposi kā sniega bumba, vai arī kļūsi vēl stiprāka, uzvilksi augstpapēžu kurpes, uzkrāsosi sarkanas lūpas un aiziesi taisnu muguru. Tieši tā tas uz mani vienmēr ir darbojies, motivējot mācīties un pilnveidoties.

Kad Igors un jaunākais dēls Kristofers tev pievienojās Maskavā (Lienes vecākais dēls Sebastians dzīvo pie tēva ASV), beidzot varēji uzelpot. Uz kā pleciem gulstas ģimenes materiālā puse?

Protams, ģimenes klātbūtne ārkārtīgi palīdz, bet ienākumi ir arī man pašai. Pēdējos divus gadus esmu galvenā režisore inscenētāja VGIK Kino festivālā. Pasniedzu arī vokālās nodarbības jauniešiem televīzijā. Protams, sākums bija sarežģīts, jo sākām no nulles rāpties uz augšu. Tagad esam iejutušies, sapratuši šejienes iespējas un dzīvojam labi.

Kā Sebastianam klājas Amerikā?

Viņš tur ir iejuties ļoti labi. Ar izcilību pabeidza pamatskolu un pat saņēma pateicības diplomu no Ņujorkas mēra. Tagad viņš turpina mācības koledžā, spēlē ģitāru, brauc ar skeitbordu. Nevaru vien sagaidīt, kad beigsies ierobežojumi un mēs ar Kristoferu varēsim viņu apciemot. Gadu neesmu viņu satikusi, izaudzis tāds milzenis – savos 15 gados 1,90 metrus garš!

Nākamgad jau varēs nolikt autovadītāja tiesības, tāpēc krājam naudu mašīnai. Regulāri sazināmies, un, cik nu vien manos spēkos, cenšos viņu motivēt izdarīt vairāk, nekā nepieciešams. Viņam ir viegla galva, visu apgūst bez grūtībām, tāpēc reizēm pietrūkst centības. Tādos brīžos viņu biedēju, ka ņemšu viņu uz Krieviju – lai sāk atkārtot valodu. (Smejas).

Foto: no privātā arhīva

Savai pirmajai īsfilmai piesaistīji Krievijas jauno zvaigzni – Jūliju Hliņinu. Tavā jaunākajā darbā spēlē Jeļizaveta Bojarska, kuras vārds komentārus neprasa. Kā tev izdevās piesaistīt tāda mēroga slavenības?

Jau sākumā uzstādīju sev visaugstāko latiņu un tad sāku domāt, kā rīkoties. Prezentēju savu domu meistariem, un viņi piekrita, ka Jūlija šo lomu iznesīs. Filmā galvenā varone risina spēcīgas iekšējās pretrunas, teksta gandrīz nav, tāpēc aktierspēlei jābūt ļoti plastiskai. Meistars iedrošināja viņai aizrakstīt. Vispirms uzrakstīju Jūlijai Facebook, bet atbildi nesaņēmu.

Nepadevos un turpināju viņai rakstīt visur, kur vien var uzrakstīt, un pēc mēneša pamanīju, ka mana vēstule Facebook beidzot ir izlasīta. Pagāja vēl kāda nedēļa, un viņa atbildēja – izklausās interesanti, varam satikties. Kad izstāstīju filmas ideju, Jūlija iedegās, un pēc pāris mēnešiem jau notika filmēšana Rīgā. Paldies visiem, kas nāca pretī un strādāja bez atalgojuma, arī Hliņina. Starp citu, viņa bija patīkami pārsteigta par mūsu profesionālo komandu – tādu no studentu filmas nebija gaidījusi.

Veiksmīgā sadarbība ar Jūliju Hliņinu iedrošināja vērsties pie vēl lielāka ranga zvaigznes?

Rakstot scenāriju Čehova darbam (par pamatu īsfilmai Dimovs ņemts Čehova stāsts Vējagrābsle), sapratu, ka īsā filmā lielas pārmaiņas noskaņojumā ir grūti uzfilmēt un dramaturģiski izstrādāt, vajag ļoti profesionālu cilvēku. Jaunam aktierim to būtu grūti izstāstīt. Parādīt priekšā nevaru, neesmu aktrise. Profesionālis uzreiz ielec personāžā, tu iedod viņam apstākļus, emocijas, un viņš uzreiz saprot, kādai jābūt aktierspēlei. Rakstot šo scenāriju, man sanāca neliels strīds ar meistariem, viņiem šķita, ka Čehovs to tā neataino. Bet es šo stāstu redzu tā! Čehovs vispār sievietes nemīlēja, necēla viņas debesīs.

Es uzrakstīju šo darbu no sievietes viedokļa, kura apprecējusies ar godājamu ārstu, īsti viņu nemīlot, bet cienot. Viņa ir aizrāvusies ar mākslu un mūziku, bet tiek atainota kā muļķīte, kura nesaprot savu vīrieti. Taču, paraugoties no sievietes puses, tieši vīrs ir tas, kurš nesniedz viņai mīlestību, uzmanību, glāstus, pieskārienus, seksuālu apmierinājumu. Nedod piepildījumu, lai sieva savās mājās justos laimīga; protams, viņa centīsies sevi kaut kā izklaidēt.

Oriģinālajā stāstā ārsts beigās nomirst sievas neuzticības dēļ. Es visu apgriezu otrādi. Bija nedaudz jāpacīnās, bet tagad saprotu, cik labi, ka aizstāvēju savu pozīciju. Filma gūst panākumus, un daudzi saka, ka nebija aizdomājušies, ka patiesībā problēma ir vīrietī. Parādīt drosmīgu sievieti 19. gadsimtā, kura pieņem lēmumu pamest vīru. Kādam tur jābūt iekšējam spēkam! Aizskāru arī pašapmierināšanās tēmu, par ko izvērtās īsta ažiotāža. Par to rakstīja pat Krievijas prese.

Mūsu kinostudijas vadītājs bija sašutis, ka Lizai Bojarskai būšot jādara kaut kas tāds – kas tas par Playboy, līdz kam mēs esam nodzīvojušies! Nācās skaidrot, ka viss nebūs izlikts kā uz delnas, tas taču ir kino! Viens – kā mēs to aprakstām scenārijā, otrs – kā nofilmējam. Liels bija viņa pārsteigums, kad viņi uzzināja, ka Bojarska piekrita gan lomai, gan šīm ainām.

Foto: no privātā arhīva

Kā tev beigu beigās izdevās Bojarsku pierunāt?

Tā kā Ļizas nav sociālajos tīklos, lūdzu palīdzību savam meistaram, kurš sazinājās ar aktrisi un iedeva man viņas personisko tālruņa numuru. Man bija jāapzvēr, ka turēšu to pilnīgā slepenībā. Līdz šim Bojarska nebija filmējusies nevienā īsfilmā un nevienā studentu darbā. Es viņai aizrakstīju, nosūtīju scenāriju, bet, pirms dot gala apstiprinājumu, Ļiza vēlējās zināt, kas būs viņas partneris. Arī šeit palīdzēja meistars, kurš ieteica izvēlēties labu viņas draugu, bērna krusttēvu Oļegu Rjazancevu, ar ko aktrise jau sen gribot kopā nofilmēties. Tāpēc ar Oļega piekrišanu vispār nebija problēmu, viņš atbildēja zibenīgi – ja Ļiza tā vēlas, esmu gatavs! Kad Bojarska piekrita, skraidīju pa institūta gaiteņiem, aiz laimes klaigādama un lēkādama kā maza meitene.

Trijās dienās nofilmējām materiālu, un aptuveni gadu ilga montāžas process. Šeit es gribētu teikt milzīgu paldies savam skaņu režisoram, kurš spēja uzburt 19. gadsimta gaisotni. Bez skaņas šo sajūtu nebūtu iespējams radīt. To, ka esam paveikuši lielisku darbu, apliecina apbalvojumi. Losandželosas filmu festivālā Dimovs uzvarēja kā labākā īsfilma, es saņēmu balvu kā labākā režisore sieviete. Tikko atnāca ziņa no Florences filmu festivāla apbalvošanas ceremonijas, ka esmu atzīta par labāko īsfilmu režisori. Tagad gaidu savas statuetes.

 Ar zvaigžņu kaprīzēm filmēšanas laikā sastapties nācās?

Tas atkarīgs no cilvēka. Jūlija var būt diezgan kaprīza, bet, iepazīstot cilvēku, jau aptuveni jūtu un saprotu, kas viņam varētu nepatikt, un mēģinu novadīt pareizajā gultnē. Ar Ļizu un Oļegu bija ļoti viegli. Daudziem liekas, ka aktieris iemācās lomu, atnāk un nospēlē, bet tā nav. Viņi emocionāli tā ieguldās konkrētā epizodē, ka neatceras, kas jādara tālāk. Tev viņš bezmaz jāatmodina. Režisoram visu laiku jādod uzdevums – tagad ejam uz šīm emocijām, tagad ieslēdzam tās sajūtas, protams, neaizmirstot paslavēt. Viņiem visu laiku vajag apliecinājumu, ka ir paveikts tas, ko no viņa prasa.

Kāda ir sajūta režisoram iesācējam dot rīkojumus šāda līmeņa profesionāļiem?

Mani ciena visi. Tāpēc, ka perfekti zinu, kas kuram jādara, esmu rūpīgi sagatavojusies filmēšanai, esmu devusi norādījumus katram grupas cilvēkam. Ja aktieris jutīs, ka režisors ir zemāks un nevarīgāks par viņu, tad neņems viņu galvā. Ja gribi strādāt ar tāda līmeņa zvaigznēm, jābūt pārliecinātam, ka zini, ko no viņiem gribi. Man tās bailes vairāk bijušas sagatavošanās periodā.

Psiholoģiski jāpiepilda sevi tā, lai tiešām zinu, kas kuram jādara, un varētu kontrolēt procesu. Tā ir tāda koncentrācija, ka cits nekas nav svarīgs un tev nav nekādu šaubu. Ja esmu izlēmusi, norādījumus no malas man neviens nevarēs dot. Šeit visiem ar mani ir viegli strādāt, un nevienam nav nekādu problēmu, kā tas bija Latvijā.

Foto: no privātā arhīva

Kā tev veicas ar sabiedrisko dzīvi, šovbiznesu? Jau trešo sezonu piedalies šovā Visi kopā (Ну-ка, все вместе!). Vai jūti nepieciešamību atrasties šajā apritē?

Tagad tas vairs nav svarīgi. Šeit vispār citādāk skatās uz cilvēkiem. Tas, kas man nešķiet būtiski, viņiem liekas wou! Kaut vai fakts, ka es kopā ar Pirātiem esmu bijusi Eirovīzijā. Sajūsmu nemazina pat tas, ka nepiedalījos tur kā soliste. Dima Bilans, Poļina Gagarina – un tu arī esi bijusi? Viņi to uztver tā, it kā es būtu pasaules mēroga zvaigzne. Plus viņiem patīk, ka esmu ārzemniece, tad mani dažādos pasākumos var pieaicināt kā žūrijas locekli. Arī šovam Visi kopā lūdzu, lai mani piesaka kā režisori, bet viņi tik un tā cenšas izcelt arī to Eirovīzijas aspektu. Taču šogad viņi to īpaši izcēla, Baskovs apsveica ar balvu Florences filmu festivālā. Visi aplaudēja, tajā mirklī jutos ļoti laimīga un īpaša.

Šeit ir ļoti būtiski, ka tu esi kaut ko sasniedzis, par saviem panākumiem nedrīkst kautrēties. Sākumā centos tam pielāgoties, bet, ja godīgi, apnicis. Jau tracina. Tas ir tāds viens liels apmāns, liekulības apogejs. Man to vairs nevajag, jo tāpat jau lielas jēgas nav. Es daru to, kas man ir būtisks. Labāk esmu režisore, kuru ciena, ar kuru grib strādāt, un veidoju karjeru daudz nopietnākā sfērā nekā šovbizness. Ja es gribētu būt zvaigzne, tajā virzienā arī strādātu.

Tev sāk veidoties arī draugu un paziņu loks?

Sākumā visgrūtāk bija tieši tas, ka nebija neviena, ar ko no sirds izrunāties. Nekad neesmu izrādījusi, ka man sāp, ka netieku galā. Bet, kad tu viens mājās stūrītī raudi, gribas ar kādu aprunāties, būt tam ievainotajam, izkratīt sirdi. Tagad mums šeit ir savs draugu loks, tiesa, šajā ziņā atvērtāks ir Igors. Es draudzējos ar viņa draugu sievām, ir arī divas labas draudzenes no manas sfēras – producente un filmu direktore. Patiesībā man nevajag daudz draugu, tas nogurdina un prasa pārāk daudz laika.

Rodas iespaids, ka atgriezties Latvijā tu neplāno.

Nav man tāda mērķa. Ko es tur darīšu? Ja gribēšu nofilmēt kādu filmu, aizbraukšu un to izdarīšu. Tava valsts ir tur, kur ir tava ģimene. Mēs runājam latviski. Paklausos Latvijas radio, sazinos ar mammu un draudzenēm. Kamēr neizeju no mājas, esmu Latvijā.

Tātad savu nākotni saisti ar Krieviju?

Sākotnējais nodoms nebija palikt Krievijā, bet tagad esam šo vietu iemīlējuši. Par propagandu un politiku negribu runāt, bet Krievija kā zeme ir ārkārtīgi skaista un interesanta. Te ir pasakaina daba. Mēs esam lieli ceļotāji, iekāpjam mašīnā un braucam. Esam Krieviju apceļojuši pamatīgāk nekā mūsu krievu draugi. Tā kā bērnam rudenī jāsāk iet skolā, esam izlēmuši, ka pārcelsimies uz Sočiem. Tur ir viss, ko gribam, – palmas, siltums, jūra, svaigs gaiss, nav tālu no Maskavas. Ļoti ceram, ka izdosies, esam jau Kristoferam atraduši privātskolu, kurā apmācības notiek nelielās grupiņās, turklāt skolas direktore ir no Latvijas.

Kā tev pagāja pandēmijas laiks? Attiecības neietekmēja?

Mums ar Igoru ideālas attiecības ir tad, kad esam kopā. Tiklīdz eju ārā no mājas, var sākties greizsirdība, tāpēc šis laiks mums pagāja mierīgi, bez lieliem strīdiem. Man pašai gan emocionāli bija ļoti smagi. Esmu cilvēks, kam vajag iziet ārā, es nevaru nosēdēt mājās, vēl jo vairāk trīs mēnešus pilnīgā lokdaunā. Ierobežojumi bija ļoti strikti, labi, ka dzīvojam blakus mežam, vismaz varēju iziet pastaigā ar suni.

Bet ģimenē kopumā viss ir ļoti labi; jo ilgāk mēs esam kopā, jo lieliskākas attiecības. Astoņu gadu laikā esam pieslīpējušies, un es saprotu, ka neko citu negribu. Manī ir sirdsmiers, jo zinu, ka esmu aiz lielas divmetrīgas sienas, kas mani pasargās, viņš mani ļoti atbalsta un palīdz. Mums ir kopīgi mērķi, un mēs redzam sevi kopā arī vecumdienās.

Saistītās ziņas

Liene Greifāne izslimojusi Covid-19 visai smagā formā - bijusi nepieciešama arī hospitalizācija 8
"Sēdēšana mājās attiecībām nenāk par labu," - atklāti atzīst Liene Greifāne 2
Liene Greifāne Maskavā tiek pie diploma - lepojas, ka guvusi nomināciju "Gada režisore"

Citi šobrīd lasa

Kārlis Lācis un sievas faktors: "Vīriešiem pēc 40 mīlestība ir... pieaugusi"
Iedvesmojošs stāsts: kā albīna ķīniešu meitene no bērnunama kļuva par žurnāla “Vogue” modeli
Trīs gadus pēc Itālijas izlases futbolista nāves ir atrasts vainīgais

Еле говорит: перенесшая операцию Ольга Бузова выложила первое видео из больницы

55 лет спустя: как сложились судьбы актеров из польского сериала "Четыре танкиста и собака"