Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Juris Rozenbergs

Kāpēc viņai izdevās, bet citiem ne? Latvijas grāmatu karalienes Vijas Kilblokas ceļš uz panākumiem

Intervijas
28. martā 05:19 2021. gada 28. martā 05:19
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Dažubrīd bizness līdzinās aizraujošam krimiķim, sarežģījumos uzasinās intuīcija, un izrādās, ka pašas nesaķemmētās domas ir tās pareizākās. Latvijas grāmatu karaliene Vija Kilbloka ir azartisks cilvēks, Zvaigzni ABC sākusi celt uz drupām, nu tā kļuvusi par impēriju. Aiz stingrā tvēriena pukst cilvēcība – bez tās šajā biznesā neiztikt.

Mēs ar Viju tiekamies laikā, kad grāmatu veikaliem izsludināta brīvlaišana. Divi mēneši stingru ierobežojumu ieblieza tik ļoti, ka viņa vērsās Satversmes tiesā. Nu tas aiz muguras. Sarunas laikā ap mums, priecīgi smilkstēdams, dzīvojas vilks Herolds Juniors. Vijā jaušas spēcīga enerģija, un ir viegli noticēt viņas sacītajam – gan tam, ka viņa bieži iesēžoties peļķē, gan tam, ka dzīve ir fantastiska.

Īstajā vietā un laikā

– Vai jūtaties kā pēc kaujas, kas izcīnīta, uzvarēta?

– Tas bija darbiņš, kas jāpadara. Tam, ka grāmatnīcas ir vaļā… Pēc tiesas un taisnības tā bija jābūt. Nevaru teikt, ka jūtos kādus uzvaras laurus plūkusi. Kad panāc kādas nejēdzības novēršanu, prieks nav tik liels kā tad, ja cīnies par ideju, to īsteno.

Tagad nesaproti, kāpēc tik daudz enerģijas aizgājis, ir gandarījums ar citu pildījumu. Esmu priecīga, ka demokrātija tomēr strādā. Jaunā ASV viceprezidente Kamala Harisa pēc uzvaras vēlēšanās uzsvēra, ka par demokrātiju ir jācīnās katru dienu. Es gribētu, lai tas nebūtu jādara, taču laikam formula ir tāda.

– Jums juristes zināšanas palīdz darbā…

– Tās ir nenovērtējamas. Katram, kurš iet uzņēmējdarbībā vai ierēdniecībā, jābūt juridiskām zināšanām, tad daudzi muļķīgi lēmumi netiktu pieņemti, cilvēki saprastu, kā funkcionē demokrātija, kā darbojas tiesību principi. Skolā māca tiesību pamatus, bet laikam nepietiekami, vairāk iemācās manipulēt ar formālo pusi. Svarīgi ir saprast likuma jēgu un tikai pēc tam burtu likt klāt.

– Tam, kurš izgājis cauri deviņdesmito gadu mežonīgajam kapitālismam un pārcietis krīzes, droši vien šāda cīņa ir vieglāk pārvarama.

– Atmodas laikā aktīvi iesaistījos Tautas frontes kustībā. Zvaigznes kolektīvs mani izvirzīja, biju ievēlēta par rajona deputāti Vidzemes priekšpilsētā. Piedalījos jaunā valsts mehānisma radīšanā, un bija skaidrs – nebūs tā, ka valsts pateiks, ko darīt. Uzņēmējam bija jāsaprot, ka ir likumdošana, kas uz tevi neattiecas, bet tā vēl nav atcelta, rodas jauna, bet tūlīt arī to nomainīs, labāk nezināt un darīt pēc būtības. Daudz ieguvu arī no daiļliteratūras, piemēram, Dreizera Vēlmju triloģijas (Finansists, Stoiķis, Titāns).

Foto: Juris Rozenbergs

– Uzskatāt, ka bijāt labvēlīgā laikā un vietā, ka varējāt atsperties un sākt savu biznesu? Zvaigznē bijāt strādājusi padsmit gadu…

– No 1977. gada. Zvaigznes vadības vieta atbrīvojās līdz ar Godmaņa uzstādījumu, ka valsts uzņēmumi nav vajadzīgi. Dotācijas, grāmatu iepirkšanas sistēma vienā brīdī beidzās, vēl bija palikusi cenu regulēšana. Man nebija veltu gaidu, ka par izglītību un kultūru atbildīgajā ministrijā kāds redzēs mūsu problēmas, tās risinās, glābs, pateiks, kā dzīvot.

Biju tā, kura teica, ka mums savas grāmatas jāpārdod pašiem. Direktors smējās – nu tad iesi tajā skvēriņā pie izdevniecības Zvaigznes grāmatas tirgot? 1992. gadā, kad jau vadīju Zvaigzni, no Sarkanā Krusta nopirkām RAF busiņu, Jāņa Liepiņa grāmatu Cilvēks pats atvedām no tipogrāfijas uz izdevniecību un sakrāmējām kabinetos.

Radio palaidām sludinājumu, ka Valdemāra ielā 105 var nopirkt bērnu enciklopēdiju. Tiešām neticami – rinda stāvēja pēc vienas grāmatas, desmit tūkstoši aizgāja uz līdzenas vietas, dabūjām piedrukāt. Padziļinājām pagrabstāva logu, bez saskaņošanas ielikām durvis, sekcijai Andrejs izņēmām durvis, pārvērtām to par grāmatnīcas plauktu un atkal palaidām sludinājumu, ka mums ir pirmais veikals. Direktora teiciens par tirgošanos skvēriņā piepildījās.

– Uztrāpījāt uz nerva, ka tautai vajadzēja tieši tādu grāmatu?

– Jā, tādas grāmatas vēl nebija. Mājturības grāmatai noņēmām vārdu skolas un pārdevām tūkstošus. Specskolu ābecē viss ārkārtīgi vienkārši – uzlikām lācīti uz vāka, un tā bija populārākā ābece ilgus gadus. Tautastērpā stāvēju Dziesmu svētkos, ziņģu koncertos un pārdevu grāmatas. Apbrīnojami – laiki bija trūcīgi, bet cilvēki ļoti pirka grāmatas.

Mēs izaugām ar to, ka paši pārdevām. Inflācija bija nenormāla, un, kamēr Latvijas veikali samaksāja, naudai vairs nebija vērtības. Radās pārliecība, ka vajag savu tirdzniecības tīklu. 1997. gadā nopirkām tipogrāfiju ar visām ēkām Valdemāra ielā 6, atkal padziļinājām logus fasādes pusē un atvērām pirmo normālo grāmatnīcu. Tagad varbūt nedaudz žēl, ka jau sākumā neizdevām daiļliteratūru.

Citi pārpublicēja pirmskara izdevumus, bija pirātiski gājieni – tur reāli griezās nauda. Bet mēs izdarījām būtisko – saglabājām redakcijās speciālistus – ģeogrāfus, vēsturniekus, ķīmiķus, biologus – un, izmantojot šo cilvēku kapitālu, izdevām rokasgrāmatas un enciklopēdijas. Pati dzīve, vēsturiskie procesi parāda, kas tev jādara.

Es biju jaudīga

– Ar kādām acīm, sajūtām skatījāties uz to jauno cilvēku – Gundars Rēders LTV raidījumā 1:1 jums parādīja sižetu no 1994. gada…

– Tas bija labākais raidījumā! Citādi tas man ļoti daudz nervu prasīja.

– Atceraties savas sajūtas tajā laikā – kā gājāt pa dzīvi, kas ar jums notika?

– Faktiski nejūtu starpību starp sevi tagad un tad. Liekas, toreiz man bija skaidrāki mērķi, vairāk cīņasspara. No šodienas skatu torņa raugoties, es biju jaudīgāka. Bet, kad ieraudzīju to meiteni ekrānā… Tur man bija jau pie 40, bija sajūta – vai tiešām?!

– Gariem matiem…

– Man vēl tagad sirds sitas straujāk, ka ieraudzīju sevi tādu… Domāju – ak tu piķis, paskat, kā mirdz acis un garie auskari, un ar kādu aizrautību es runāju! Saprotu, kāpēc man tik daudz ar prieku ir palīdzējuši vīrieši.

– Jo bijāt smuka, jauna, apņēmīga?

– Toreiz man likās, ka tas ir dabiski, visi taču cīnāmies par vienu lietu, draugi… Nu domāju – johaidī, būtu man tas jaunības un smukuma kapitāls tagad! Uzstādījumu ej un dari ļoti skaidri definēja mans vēstures grāmatu autors – Augstākās padomes deputāts Andris Tomašūns: “Tu nedrīksti pieļaut, ka Zvaigzne aiziet zudībā.”

Tomašūns teica – dodies pie Dineviča ar Zvaigznes biznesa plānu. Tas bija 1992. gada pavasaris. Man vēl tagad tas plāns ir – uz sadzeltējuša papīra, rakstīts ar vecu Continental rakstāmmašīnu. Vēlāk Tomašūns teica – pēc profesijas esmu skolotājs un redzu, kurš ko spēj darīt.

Foto: Juris Rozenbergs

– Divtūkstošajos gados parādījās jēdziens self-made miljonāres. Jūs arī tāda esat.

– Man jau patīk, ka miljonus sāk skaitīt… Vienmēr saku – man ir vairāk par sešiem miljoniem: grāmatās, noliktavās, grāmatu namos visā Latvijā.

– Self-made biznesmene noteikti bijāt…

– Pateicoties milzīgajām pārmaiņām, man izdevās no sevis izveidot pilnīgi citu cilvēku. Tieši manu spēku un varēšanas pilnbriedā mainījās valsts iekārta, es biju tajā. Ja tā nebūtu, es nebūtu realizējusies. Pirms tam bija jocīga eksistence. Bērni dzima – tas ir labais mantojums.

Paldies dievam, ka tajā laikā karjeras prasības nebija dzenošas un mēs viņus atļāvāmies. Man ir divi dēli. Viens piedzima trešajā kursā. Par otro pēc septiņiem gadiem domāju – tikko esmu kļuvusi par redaktori, vai varu... Bet tas ir lielākais kapitāls. Es būtu priecīga, ja komunisma laikā būtu atļāvusies vēl vairāk bērnu. Ja man būtu bijusi saprašana, cik ļoti labi, ja tev viņi ir (smejas).

Ģimene – klans

– Jūsu vīrs bija izmeklētājs, jūs metāties uz galvas biznesā. Kā audzinājāt puikas – viņi deviņdesmitajos bija tīņi?

– Manai mammai pēc infarkta bija slikta veselība, viņa aizgāja pensijā un ļoti man palīdzēja. Jaunākais dēls pa nedēļu dzīvoja Ķengaragā, sestdien, svētdien mājās. Bez mammas es nebūtu varējusi veidot karjeru, nebūtu tā, kas esmu. Mamma uzņēmās visas rūpes par māju, kad devos komandējumos. Par savu ģimeni domājot, man vienmēr ir gribējies, lai ir tā klana, lielās kopības izjūta. 

– Klans ir mentāla saite, atbildība.

– Jā, spēks ir mūsos kopā. Izšķirīgajā brīdī mana mamma rūpes paņēma uz sevi, un ieguva visi. Mazdēli ļoti mīlēja omīti, viņiem bija fantastiska saikne. Ir jāpalīdz bērniem, mazbērniem, ģimene jābalsta, jo tam ir milzīga atdeve. Esam tik maza tauta, ir svarīgi dzimtas neizšķīdināt, lai nav tā – tas ir mans laiks, mans ego, un jūs paši, kā gribat.

Ģimenes plānošana ir atkarīga no klana – kā tas domā, ir bērni vajadzīgi vai nav. Jo ir taču tā, ka saka – par agru, taisi karjeru. Uzskatu, ka viss nāk savā laikā, bērni nevar būt ne par agru, ne vēlu. Kad viņi ir, tad ir, un kopā visiem jātiek galā. 

– Jūs savus puišus audzinājāt kā biznesa turpinātājus?

– Godīgi jāatzīstas, nevienu neesmu audzinājusi. Nav bijis kad. Un arī nekādas saprašanas, lai gan skolas diplomā ir rakstīts, ka esmu bērnudārza audzinātāja. Tik daudz, ka labi varēju iemācīt lasīt un rakstīt. Vecākajam dēlam 49. vidusskolā skolotāja Lūsiņa ierakstīja piezīmi, ka viņš “nodarbojas ar nepareizām politiskām darbībām”. Viņi ar draugu ar riteņiem apbraukāja krievu karaspēka daļas un pāri žogiem meta Jeļcina uzsaukumu. Skolā bija milzu problēmas. Nezinu, ko viņš tajā brīdī darīja, man bija Tautas frontes nakts frakcijas, vīrs apkrauts neskaitāmām krimināllietām… Kā tie bērni izauga…

– Tagad viens strādā aiz sienas, otram ir kafejnīca lejasstāvā – pareizi saprotu?

– Viņiem ir savs bizness. Arnis veido daudz grāmatu vāku, Kristaps iesaistās jaunajos projektos, rūpējas par jauno grāmatnīcu iekārtojumu. Viņi dara to, kas jādara.

– Tomēr strādā ar jums?

– Man patīk, ka viņi to jūt kā savu atbildību – strādāt tur, kur uzauguši. Nemitīgi visur esmu ņēmusi viņus līdzi, kad nebija, kur atstāt, kad braucām tirgoties. Jebkas, kas ir noticis, ir noticis kopā. Un tagad mazdēls saka – man ļoti patīk Zvaigznē, es gribētu te strādāt, vēl tikai nezinu, par ko. Mazdēli pa vasaru strādā noliktavās, marķē, krāmē, komplektē pasūtījumus. Arī mani dēli to ir darījuši, tāpēc lieliski zina grāmatas un izdevniecības darbu no pašiem pamatiem. Daudziem mūsu darbiniekiem bērni šeit strādā vasarās, te viņi izaug.

Un būtībā jau mēs strādājam viņiem. Vienmēr esam domājuši, kādas bērniem noderīgas grāmatas izdot. Tā tas ir bijis no paša sākuma. Atceros, lielākais notikums mums bija bērniem domātā Lielā ilustrētā enciklopēdija, mans pirmais starptautiskais darījums. Skatos uz tiem rotaļīgi mirdzošajiem auskariem un zinu, kāpēc mēs vienīgie pasaulē drīkstējām lokalizēt šo enciklopēdiju.

Foto: Juris Rozenbergs

– Arī tur jūs nošarmējāt?

– Jā! Nebaidījos tapt iepazīstināta ar toreiz populārākās starptautiskās enciklopēdiju izdevniecības Dorling Kindersley valdi; starp citu, arī tur visi bija vīrieši… Bija svarīgi, lai  Zvaigznes redaktoru kolektīvs izietu cauri mācībai, kā veidot modernas izglītojošas grāmatas,  kā tekstu skaidri, īsi un saprotami pasniegt arī mācību grāmatās. Padomju laikā bija cits izklāsta veids. Tas prasīja milzīgu naudu un citus resursus. Faktiski mēs to nevarējām, bet izdarījām. Ļoti daudzas reizes svinējām uzvaru pār sevi.

– Nebaidījāties ieguldīt resursus, riskēt, jo misijas, idejas apziņa ir klātesoša?

– Nozīmīgs bija Sorosa fonda atbalsts – tas iedrošināja. Bet izmaksas tiešām bija ļoti lielas. Gāju pie bankām, daudz kur, bet nekas neizdevās. Unibankā biju pie Kazimira Šļakotas, viņš ar lielu iejūtību mani pārliecināja, ka varu atļauties kredītu. Izstāstīja, kas ir kredītlīnija. Mans pirmais kredīts bija 1998. gadā, kad Lielā enciklopēdija jau bija izdota vairākos metienos. Varējām ieguldīt jaunos produktos. Arī baņķierim Šļakotam esmu bezgala pateicīga. Man ir ļoti bail no bankām, kredītiem, jo zinu, ko tas var maksāt. 

– Jūs kā Veidemane varētu rakstīt – vīrieši manā dzīvē.

– Jā, bet manā biznesā. Vēl jāpiemin Kaspars Ozoliņš, vēl pavisam jauns, strādāja ar vienu no pirmajām somu papīra piegādātājfirmām Modo Paper. Deviņdesmito gadu sākumā Kaspars atnāca un teica – ņem, rudenī samaksāsi. Paņēmu vairāk nekā 200 000 latu vērtībā, varēju drukāt. Kasparam zvanīja firmas pārstāvis no Somijas, kurš runā krieviski – ti kakim koncom dumaješ? Pēc tam mēs daudz ar Modo Paper strādājām, arī Kaspars bija ieguvējs, jo bija pareizi novērtējis situāciju, ieguvis labu klientu.

Ilgi mocījāmies ar tipogrāfijām. Paraugtipogrāfija visu piegādāja par vēlu, kad Ziemassvētki beigušies vai skolas gads jau sācies. Tad man piezvanīja Čiris, Aivars Zvirbulis, un teica, ka gribētu mums drukāt. Aktuālas bija jaunās literatūras grāmatas, viņš prasa – kad vajag? Nopūtos – pirms mēneša.

Čiris nostrādāja tā, ka bija apgrozījums, visu paguvām laikā. Tie bija izšķirošie atspēriena punkti. Tagad viss ir datorizēts, visādas programmas, bet laiku pa laikam kolēģi prasa – parādi savu papīru, tur labāk var redzēt… Ir tāds ļoti nodilis papīrītis, kur katru mēnesi ierakstu apgrozījumu jau no 1996. gada. Kādreiz būs jāierāmē. Redzu, kad bijuši lieli lēcieni. Tie ir punkti, kad kāds ir ļāvis atsperties.

– Esat teikusi, ka grāmatu izdošana lielā mērā ir saistīta ar personībām, uzticēšanās ir ļoti svarīga.

– Tieši tā. Arī starptautiski partneri man ir gadiem, uz viņiem varu paļauties vienmēr – tas ir milzīgs kapitāls.

– Vai tad, kad jau bijāt kārtīgi atspērusies, jums ir bijusi iespēja un vēlēšanās būt kādam par tādu pašu tramplīnu?

– Man nepatīk mainīt ne baņķierus, ne celtniekus. Pat ja viss nav bijis īsti perfekti, zinu, ka vienmēr labāk ir zināma nelaime nekā nezināma laime. Es gribu zināt, ar ko man ir darīšana. Domāju, esam stabils sadarbības partneris un noteikti esam ļāvuši daudzus biznesus attīstīt.

Princips ir tāds, ka mēs ļoti precīzi maksājam, nekad necenšamies izvairīties, vilkt garumā. Ir biznesa teorija, un zinu daudzus, kas pēc tās strādā, – cik vien var agri ņem avansā un cik vien var vēlu maksā. Man liekas, mazā valstī, kur viens otru pazīstam, kur bizness tiešām ir personisks, tā var ļoti daudz zaudēt. Jāsaprot, ka viss tiek vērtēts ilgtermiņā. Man ir brīnišķīgas attiecības ar tipogrāfijām, papīra piegādātājiem, zinu, ka grūtākā brīdī tie cilvēki palīdzēs.

– Bet ļaunprātīgi to neizmantojat?

– Nekādā veidā. Biznesā ir svarīgi, lai abpusēji ir labi. Esam saņēmuši daudz labu vārdu, cik esam precīzi, atbildīgi. Kad 2018. gadā dabūjām izcilības balvu Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū, sapratu, ka ilgtermiņa darbs starptautiskajā grāmatniecības vidē, kur cits citu zina, ir novērtēts.

Foto: Juris Rozenbergs

Es neņemos ap sevi

– Esat sev arī definējusi, ko esat uzlikusi un tur arī atstājusi – uz upurtrauka? Noteikti, ka ar kaut ko esat arī maksājusi.

– Šis ir sapņu darbs. Nezinu, kāda būtu mana dzīve, ja man nebūtu iespējas izveidot lielu grāmatniecības uzņēmumu. Katra grāmatnīca, ko esam atvēruši, ir bijuši svētki. Madonā pirmie pircēji nāca grāmatnīcā ar vārdiem – mēs to jau sen bijām pelnījuši! Man ir bijusi iespēja īstenot visu, par ko esmu sapņojusi.

Redzu, ka tas, kas notiek, ir kā Terija Pračeta grāmatās par Tifāniju – jocīgo mazo, zilo nakmaku fīglu vīriņu cilts domā, ka viņi šeit ir pēcnāves dzīvē, jo uz Zemes ir paradīze. Manī ir sajūta, ka tas ir neticami. Ļoti mīlu dzīvi! Ir lietas, ko neesmu mācējusi, un tagad cenšos saprast un mācīties. Asinsspiediena problēmas, ātra aizsvilšanās ir manā dzimtā. Lai teiktu, ka mans darbs kaut ko ir ņēmis no veselības… Domāju, ka es to būtu sagandējusi šā vai tā.

– Ar sevi kaut kā strādājāt vai jums bija labi garīgie palīgi?

– Lielākais garīgā ceļa rādītājs man ir Juris Rubenis. Un, protams, grāmatas. Es ļoti daudz lasu un ietekmējos, samērojot ar savu dzīvi. Jurim Rubenim esam izdevuši 27 grāmatas, un atkal izdevniecībā ir jauns manuskripts Starp divām bezgalībām.

Ilga līdzāsbūšana Jurim Rubenim man ir palīdzējusi labāk definēt sevi dzīvē, saprast visu lietu relatīvismu un sasakņoties, sazemēties. Dēli mani definē kā ļoti pašpietiekamu. Jūtos droša sevī tāda, kāda esmu. Es neņemos ap savu iekšējo bērnu. Man nav bail no nākotnes. Protams, varu par bērniem bišķiņ uztraukties, jo gribu to labāko, vai domāt – ārprāts, uz kurieni pasaule iet! Bet no ikdienišķas raizēšanās esmu tikusi vaļā.

– Vai jūs par sevi kā sievieti ko vairāk uzzinājāt no Jura grāmatas Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss?

– Jau desmit gadus braucu uz lekcijām Elijas namā, tās visas tēmas Juris jau bija izrunājis, grāmata man bija kā apkopojums. Man šajā jomā nav neskaidrību, pētāmu lietu vai ejamu ceļu. Man nebija skaidrs, par ko visiem bija tik traki jāņemas. Turklāt es biju tā, kas uzstāja, ka lekcijas jāpārvērš grāmatā.

– Kāda ir sajūta, kad kāds jūsu izdotās grāmatas aicina sadedzināt? Traģikomiski?

– Absurdi, bet tas mums kalpoja par lielisku reklāmas rīku. Prasīju Jurim, vai drīkstam tirgot sērkociņus ar grāmatas vāka attēlu uz etiķetes, viņš teica jā. Tos kā suvenīru dāvinājām grāmatas Viņa un Viņš pircējiem.

– Kolosāla reklāma.

– Lieliska. Dzīvojam laikā, kad lietas mainās nenormāli ātri un fundamentāli, prāts īsti nespēj aptvert un novērtēt, kas notiek un kas no tā izrietēs. Tas ir ideoloģijās, domāšanā. Ja paskatāmies, kā mēs paši lietas vērtējām pirms divdesmit gadiem un kā tagad – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Ir viegli dzīvot shēmās un dogmās, domāšanā paslēpties – tas ir droši. Principā jau es arī gribētu būt konservatīva, jo tas ir… mierīgāk.

– Ērti.

– Jā, pašam labi, ērti. Bet tu nekur nevari dēties, jo riņķī mutuļo dzīve.

Tādas kā gaviles

– Jūsu piedāvātais grāmatu plaukts ir plašs, vienā pusē garīgā literatūra, otrā, var teikt, lubu, vieglie romāni. Jums nākas pārskatīt pašai savas vērtības, intereses, ko izdot? Vai tajā amplitūdā nevar nojukt?

– Ja es būtu izdevēja valstī ar daudziem miljoniem iedzīvotāju, es noteikti tik plašā amplitūdā nestrādātu, zinu, kādu vērtību mēru liktu, kas būtu mans lasītājs. Feisbukā esam izveidojuši grupu Izcilas grāmatas. Ar kolēģiem norunājām, ka gribam popularizēt patiešām labu literatūru. Tomēr esam ļoti mazā tirgū, te ir izdzīvošanas jautājums. Esmu definējusi, ka man kā izdevējai ir svarīgi, lai katram ir, ko lasīt, tāpēc negribu šķirot.

Grāmatu grupās reizēm ir diskusijas par to, ko nu kurš saprot ar labu literatūru. Viens par Simts vientulības gadiem vai Meistaru un Margaritu ir sajūsmā, otrs saka – tie ir traka suņa murgi. Esmu redzējusi grāmatnīcā, kā ārsti, pārguruši darbā, vienkāršus krimiķus vai dāmu romānus kā malkas pagales uz rokas sakrauj – vajag atslēgties. Reiz domāju – man tūlīt būs hipertoniskā krīze, arī meditācija nelīdzēs. Paņēmu Kamēliju salu, lasīju, lasīju, kamēr varēju aizmigt. Pamodos sestdienas rītā un pabeidzu. Ļoti romantiski – par juristi, dārznieku un glābjamu salu… Grāmata man palīdzēja iziet no pilnīgi vājprātīgas darba elles, kas bija manā galvā. Liekas, jebkurai literatūrai ir tiesības būt, ja vien tā nav aizliegta ar krimināllikumu.

– Reizēm tā ir laba terapija.

– Jā, ko nu kuram vajag. Vari neiet pie seksologa, psihologa – izlasi grāmatu. Grāmatvedi vajag, bet reizēm grāmata var arī ekonomistu aizstāt.

– Kuri ir jūsu dzīves lielie autori? Varbūt grāmata vai citāts, kas atvēris jums acis vai pagriezis citā virzienā?

– Arvien kaut ko jaunu ieraugu savās mīļajās grāmatās – kad esmu tam gatava. Herolda J. Līvita Taku atradējus man ieteica tulkotājs un matemātiķis Pēteris Treijs. Tā ir par uzņēmumu vadītāju grūtākajām problēmām un cēla manu pašapziņu. Apzinājos, ka man nav starptautiski atzītas izglītības, neesmu mācīta ekonomiste, es daru, bet to, kā vajadzētu rīkoties patiesībā, nezinu.

Grāmata bija plāksteris manai dvēselei, tādas kā gaviles. Sapratu, ka pamatlietas esmu darījusi intuitīvi pareizi. Piemēram, pirmo atlaidu ekonomisti. Viņa teica – šis neatmaksājas, tam nav jēgas… Grāmatā ir teikts – viss, ko zina jūsu finansists, funkcionē ilgstoši stabilā situācijā. Mainīgos apstākļos viņi ir pilnīgi nederīgi. Tad jums jākļūst par taku atradēju. Džungļos jums jāsaprot, kura tērcīte ved uz Amazoni.

Interesants piemērs – pirmajā kursā Mākslas akadēmijā un ekonomistos visi ir apmēram vienādi, kā viņi risina problēmas, domā, bet jau trešajā kursā tie ir pavisam dažādi cilvēki. Krīzēs, mainīgos apstākļos biznesā panākumus gūst mākslinieki, literāti. Līvits saka – radošo profesiju pārstāvji var būt izcili uzņēmēji. Ekonomistu varat pieņemt, lai saskaita, bet viņš nevar noteikt, ko jums darīt. Un vēl par to, cik nenormāli svarīga uzņēmējam ir intuīcija. Tas bija kā gaiss zem spārniem – vairs neesmu šaubījusies, ko citi dara pareizāk. Mūžs nav tik garš, lai visam līdzi izraustītos. Es varu kļūdīties, bet tā es to redzu.

– Pēc gadiem jums varētu būt vēlēšanās par savu dzīvi uzrakstīt romānu?

– Tas man nebūtu interesanti. Esmu lasījusi Helmāra Rudzīša Manas dzīves dēkas – par izdevējdarbību. Šajā nozarē ir tik daudz gan smieklīgu, gan traģisku lietu, ja es to visu uzrakstītu, pēc tam te nevarētu dzīvot. Izdevējdarbības vide ir ļoti personiska, daudz atkarīgs no cilvēkiem, kas tajā darbojas. Tā kā esmu diezgan azartiska, aktīvi virzu procesus, esmu dabūjusi visādus atsitienus…

Foto: Juris Rozenbergs

– Var paskatīties citādi – jauna, uzņēmīga sieviete izcīna savu ceļu… Mazliet no romāna puses, ne tik dokumentāli.

– Jau toreiz, 1994. gadā, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis apciemoja Zvaigzni un es, auskarus TV prožektoros spīdinādama, stāstīju par panākumiem grāmatniecības druvā, man bija skaidrs, kādai jābūt izdevniecībai kā uzņēmumam. Viena lieta ir neatkarīgs izdevējs ar dažām grāmatām gadā, kas dara tikai to, ko liek sirds, bet es zināju, ka mums jākļūst par lielu uzņēmumu, kur bilancē ir pozitīvs rezultāts. Vienā galā ir uzlīmju grāmatas, kas nes naudu, otrā – LALIGABA izdevumi, kas jāpiefinansē.

Gribēju radīt ko tādu, kas nav atkarīgs no laikapstākļu maiņas. Man ir gribējies, lai pat desmit neveiksmes nekādi neapdraud uzņēmumu. Un tas ir izdarīts… Kam tas būs interesanti? Žēl, ka neviens neraksta grāmatniecības vēsturi. Ir izdevniecības, kas aizgājušas nebūtībā, ir tādas, kuru vairs nav, bet to pēdas grāmatniecībā paliks uz mūžiem. To kādam vajadzētu pierakstīt. Bet tādi pensijas gadi, kad es sēdēšu un dokumentēšu, man nepienāks. Tā vienkārši nebūs.

 

Citi šobrīd lasa

"Ar mani patiesībā notikuši diezgan lieli brīnumi," - Baiba Sipeniece par pandēmiju, šoviem un dzīvi
Latvijas veterinārārsti ceļ trauksmi par nereti prātam neaptverami nežēlīgo mājdzīvnieku kontrabandu
Novārdzis Breds Pits ratiņkrēslā izvests no slimnīcas 3
Tēmas: Vija Kilbloka, ASV

Слезы душат: Елизавета II взяла с собой на похороны мужа их совместное фото

Принцы Уильям и Гарри поговорили на похоронах принца Филиппа впервые за долгое время. О чем беседовали братья?