Neskrien, nekāp, sasitīsies… Helikoptervecāku pazīmes un posts, ko tie nodara bērnam

Kādas ir pazīmes, ka liecina, ka bērnam vecāku ir par daudz

Vecākiem, kuriem ir mazāki bērni, vienīgā sarunu tēma ir par saviem bērniem. Neveiksmju, dusmu, negatīvo emociju avots ir saistīts tikai ar bērna uzvedību. Vecāki rada bērnam sajūtu, ka jebkurš brīdis, kad viņš ir bēdīgs, noguris vai neapmierināts, kaut kādā veidā ir saistīts ar bērnu. Vecāks ir tik ļoti pārņemts ar bērnu aprūpi, ka pats vairs nesaprot bērna vajadzības un vēlmes.  

Pat tad, ja tā ir mamma zīdainītim, vismaz pusstundai dienā sievietei būtu jāatrod laiks kaut kam, kas ir tikai viņas, norāda psihoterapeits. Vēlāk bērns aug, sāk iet dārziņā, skolā, bet mammai joprojām viņš ir dzīves centrs, dažreiz pat vēl tad, kad bērnam ir 3, 10 un 25 gadi, mamma turpina lietot vārdu "mēs", "man dēliņam" un "man meitiņai". tad vien jau parāda, cik cieša tā saikne ir. 

Cik gados tad būtu dabiski pārgriezt šo emocionālo saikni?

Dinamiskam atdalīšanās procesam vajadzētu sākties no brīža, kad bērniņš piedzimst. Jau no 1 dzīves dienas vecākiem jāapzinās, ka bērniņš tomēr ir autonoma personība, kas aug un attīstās. Atkarībā no bērna vecumposma viņam ir jāspēj sevi nodarbināt bez vecāka iesaistes, bērnam dabiski ir jābūt spējīgam spēlēties pašam. Vecāka klātbūtne dod drošības un miera sajūtu, bet mammai vai tētim bērns nav jānodarbina. 

Ja vecāks visu laiku to vien dara, kā dod norādes, padomus un idejas, ko un kā darīt labāk, bērns iemācās, ka viņam pašam ne ar ko nav jātiek galā. Ja vajadzēs, tad vecāks pateiks priekšā. Kādu laiku bērnam tas ir ērti. Pieaugot, bērns sāk just, ka viņš gribētu citādāk, bet tas nesakrīt ar to, ko saka vecāki. Iekšēji tas rada milzīgu trauksmi, jo viņš pat īsti nezina, ko grib. No agras bērnības viņam nekas nebija jāizlemj pašam.

Kā tas izskatās psihoterapeita kabinetā

Klasiska situācija ir, kad vecāki pie terapeita atved pusaudzi: “Viņam taču ir jāzina, ko viņš grib darīt nākotnē, kāda būs viņa profesija, kāda dzīve!?” Bet bērns līdz tam  nekad nav domājis, kādas ir viņas vēlmes. Vecāki vienmēr ir teikuši priekšā, ko darīt, vienlaikus nobremzējot bērna iniciatīvas: “To labāk nedari, labāk dari tā.” Bērns iemācās, ka nav jēgas teikt, ko grib un jūt viņš, jo vecāki tāpat zinās labāk un citas idejas noraidīs. Kad vecāki beidzot grib dzirdēt bērna viedokli, bērns to neprot pateikt. 

Kādiem vecākiem ir lielāks risks nonākt hiperaprūpētāja lomā 

Nozīme ir gan bērna temperamentu, gan vecāku pašu bērnības pieredzei. 

Ja izpēta vecāku bērnību, nereti atklājas, ka viņi paši bērnībā ir saņēmuši pārāk mazāk uzmanības, bijuši mazāk aprūpēti, ģimenē bijušas alkoholisma vai citu atkarību problēma. Tagad viņi grib, lai viņu bērniem nekad nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo; lai viņu bērni nekad nebūtu neaprūpēti, nepaēduši, neapģērbti. Ir izveidota laba ģimeniskā vide, ir labas attiecības ģimenē, bet dēļ savas bērnības negatīvās pieredzes vecāks nespēj adekvāti uztvert realitāti. Viņiem liekas, ka vajag izdarīt vēl mazliet vairāk bērna labā, un nemaz nepamana, ka bērnam to visu nemaz nevajag. 

Otra vecāku grupa, kura viegli var iekrist hiperaprūpētāju lomā, ir cilvēki, kas radījuši bērnus ar savtīgu mērķi – piepildīt un uzlabos pieaugušo dzīvi. Šādi lēmumi biežāk novēroti ir sievietēm, kas citādi jūtās nepiepildītas un nerealizējušās. Dažreiz pāris apzināti vai neapzināti izlemj radīt bērnu, lai izglābtu brūkošas attiecības. Bērns nekad neatrisina attiecību problēmas!  Gluži otrādi – mazā un prasīgā ģimenes locekļa ienākšana nestabilās attiecībās vēl vairāk aktualizē tās problēmas, kas jau bija pirms tam. 

Kā uzvedās pāraprūpēts bērns 

Biežāk pāraprūpējošas ir mammas, kas vēlas pielāgot bērnu  savām pieaugušā cilvēka vajadzībām. Bērns to jūt, aug ieksējā trauksme, viņš kļūst niķīgāks, bet mamma vēl tramīgāka. Viņa cenšas vēl bērna vajadzības kontrolēt vēl vairāk. Rodas arvien vairāk nesaprašanās situāciju, bērnam parādās vai nu psihiskas problēmas - depresija, trauksme, vai fiziskas saslimšanas.  
Vīriešiem ciešāks kontakts ar bērniem sāk veidoties vēlākos gados. Bērnam augot un uzsākot skolas gaitas, sākot apmeklēt sporta pulciņus, tēvs pārāk aktīvi iesaistās un kontrolē notiekošo, neļaujot situācijas un problēmas risināt pašam bērnam.

Nonākot pusaudžu vecumā, bērns sāk protestēt pret mammas un tēva kontrolēšanas mēģinājumiem. Ārēji tas izpaužas tādā kā konstantā, nepārejošā strīdā. Viņš var sākt sliktāk mācīties, lietot atkarību raisošas. Arī tas ir veids, kā tikt galā ar iekšējo trauksmi.

Kā pārraut helikopterattiecību modeli 

Ja vecāki atpazīst problēmu un gatavi to risināt, tad soli pa solim jādod iespēja bērnam uzņemties atbildība, piemēram, par savām sekmēm skolā. Nereti ir tā, ka vienīgā joma, kurā vecākiem ar bērnu “ir kontakts”, ir joma, kurā notiek kontrole un strīdi. Kad jautā, kas vecākiem un bērnam vēl viņiem ir kopīgs ārpus tēmām “strīdu tēmā”, izrādās, ka nekā cita jau nav. Ne kopīgu hobiju, ne galda spēļu vakaru, ne sarunu vai kopīgu pastaigu. Tātad emocionālas tuvības ārpus konflikta tēmas nav. Tādā gadījumā ir jāpiestrādā arī pie attiecību stiprināšanas citās jomās. 

Vecākiem svarīgi atcerēties – sākot kaut ko mainīt jau ierastajā neveselīgajā situācijā, ir jārēķinās, ka bērns būs pieradis, ka viņu visu laiku uzrauga. Kad izrādīsies, ka viņam ir tiesības domāt un rīkoties pašam, vajadzēs laiku, lai viņš pierastu pie jaunajās videi un rīcības iespējām. 

Kad vecāki palaiž bērnu vaļīgāk, bērna trauksme samazinās, bet var aug vecāku trauksme. Izrādās, ka gadiem ilgi ir audzināts bērns, bet savās dzīvēs ir palicis tukšums. Rodas jautājums "Ko es kā mamma vai tētis darīšu, kad man vairs nebūs jākontrolē bērns?".

Kā atpazīt sevī hiperaprūpētāju

• Nekas cits bez bērna aprūpes un audzināšanas vecāku dzīvē nav;
• Tikai bērna uzvedība ietekmē vecāka labsajūtu;
• Nojausma, ka vecāku attiecībās vai dzīvē kaut kas nav kārtībā, bet to grib risināt caur bērnu.

Sarunas videoierakstu var noklausīties šeit: