Mīlas dēka ar kalniem. Alpīnisti Kristaps un Kristīne Liepiņi: "Vienmēr esam gatavi, ka varam arī neatgriezties"

Pieļauju, jūs labprātāk atrastos kalnos. Ja pasaule nebūtu saslimusi, kur jūs būtu?

Kristīne: – Visticamāk, gatavotos ekspedīcijai uz Dienvidameriku.

Kristaps: – Jā, varētu būt ceļā uz Argentīnu, Čīli. Daudzus gadus šajā laikā esam bijuši arī Omānā.

Kristīne: – Varbūt būtu nesen atgriezušies no kāda astoņtūkstošnieka ekspedīcijas. Bija šogad plānā, bet nerealizējās.

Kurš no atstoņtūkšnošiekiem tas bija?

Kristīne: – Par to skaļi nerunājam, droši vien esam māņticīgi, vismaz es. Tas ir galvā, joprojām nepiepildīts sapnis. Kristapu vairāk interesē tehniskais alpīnisms, es mudinu pamēģināt augstkalnus.

Tu krāj metrus?

Kristīne: – Neteiktu, ka tā ir krāšana. Mēģinu saprast, vai varu, kā jūtos – drīzāk sevis izziņa.

Vai jūs kopā saveda kalni?

Kristīne: – Jā! Kad mācījos augstskolā, paziņa pieteica mani alpīnisma apmācības kursam. Kalni tajā brīdī mani neinteresēja, taču uz nodarbībām aizgāju...

...un ieraudzīji Kristapu?

Kristīne: – Jā, bet tas nebija “wow, kas par vīrieti!”. Vienā dienā pamodos, un bija klikšķis, sapratu, ka esmu iemīlējusies.

Nodarbībās, Kristap, bija daudz meiteņu...

Kristaps: – Jā, un skaistas, nenoliegšu, viena otra arī visai labi kāpa kalnos. Bet šī meitene ļoti gribēja, lai gan nekur vēl nevarēja uzkāpt. Tas radīja interesi, kā būs, cik tālu tiksim. Ar mani arī bija līdzīgi – pamazām... Kristīne ir lielisks piemērs tam, ka cilvēks, ja vēlas, no nulles var panākt ļoti daudz. Ko tik šajos deviņos gados, kopš esam kopā, esam darījuši – gan kāpuši tehniski sarežģītos, gan ļoti augstos maršrutos, dzīvojušies pa kalniem dažādos kontinentos... Domāju, sākumā Kristīnei kaut kas tāds nenāca ne prātā. Man arī nebija priekšstata, ko mēs abi varētu sadarīt. Nezināmais izaicina. Mūs kopā tur tas, ka mēs lieliski papildinām viens otru, mums nepāriet vēlme darīt vairāk un interesantāk.

Var teikt, ka izaudzināji sievu alpīnisti.

Kristaps: – Viņa mani audzina tikpat daudz, cik es viņu. Neesmu perfekts cilvēks, kuram neko ne pielikt, ne atņemt. Man ir savi netikumi, vājības. Kristīne deva to, kā man pietrūka, – motivāciju darīt vairāk un citādāk. Alpīnismā esmu vairāk nekā 35 gadus. Divpadsmit gadu vecumā sāku kāpt klintīs, pirmo reizi devos uz kalniem. Deviņdesmitajos gados devos uz vairākiem alpīnisma semināriem Lielbritānijā un sāku mācīties gidu skolā Francijā. Esmu sasniedzis visai daudz, taču, skatoties uz Kristīnes pieeju, vēlos sasniegt vēl vairāk.

Kristīne, tu mācījies par audio logopēdu – tas ir darbs kabinetā...

Kristīne: – Profesijas izvēle nāk no bērnības. Tētis bija slims, pēc insulta vispār nerunāja, un es vēlējos to izzināt, noteikt diagnozi. Neviens nevarēja pateikt, kas noticis, kāpēc tas ir neatgriezeniski, kāpēc viņš nelasa, kaut ir pie pilnas apziņas. Darbu par klīnisko izpausmju saistību ar bojājumu smadzenēs uzrakstīju. Pēc tam kad šie jautājumi bija atbildēti, interese pazuda.

Esi aizrautīgs cilvēks, nevari darīt ķeksīša pēc?

Kristīne: – Tas mainās. Nāku pie Kristapa ar savu aizrautību, viņš ir racionālāks, izsver, vai tā ir laba doma. Mana personība šajās attiecībās veidojas sinerģijā, dažreiz grūti nošķirt, kur esmu es, kur Kristaps. Mācāmies sadarboties, un es vēl mācos izzināt sevi kā personību.

Kristaps: – Domāju, ir skaisti, ka viens cilvēks spēj būt mainīgs – tagad mierīgs, pēc brīža azartisks. Arī kalni ir dažādi – augstkalni, klinšu un ledus sienas... Tu ej piedzīvojumos, un vislabākā ir sajūta, ka savā izvēlē esi brīvs. Vari būt aktīvs, bet vari arī pateikt – ziniet, šodien nedarīšu neko.

Kristīne: – Domāju, kalnos mēs esam aizrautīgāki nekā mājās. Tomēr šāds viļņveida plūdums ir harmonisks.

Te, mājās esot, jūs iecerat kalnus, tie jums ir galvā?

Kristīne: – Jā, šeit ir ne tikai atpūta, bet arī nemitīgs treniņu darbs, disciplīna, motivācijas meklēšana.

Kristaps: – Jāsaka gan, ierobežotība nomāc, jo nevari realizēt savu brīvo gribu. Arī šajā gadā atradām pāris iespēju izskriet līdz kalniem, bet sajūta, ka tu atskrien atpakaļ un tad aiz tevis ar blīkšķi aizcērtas durvis, nav patīkama. Jūties vainīgs, ka pārējie nav paspējuši, skatās šķībi.

Starp alpīnistiem pastāv maza skaudība?

Kristaps: – Domāju, ne tikai starp alpīnistiem. Skaudība un nenovīdība sabiedrībā ir neiedomājami izplatīta. Mēs arī diemžēl ar to saskaramies.

Bet kāpēc? Jo neesat spiesti strādāt kā pie konveijera?

Kristaps: – Padomā, cik daudz vispār ir cilvēku, kuri uzdrīkstas darīt to, kas patīk, ko mīl darīt. Nevis pienākuma pēc, ne tāpēc, ka dzīve tāda. Vasarā man bija kāda pārmetumu pilna saruna – jūs ceļojat, tas ir nenormāli dārgi, tagad, lūdzu, paskaidrojiet, kā tā... Protams, arī mums ir jāstrādā, jātrenējas – tas nav gluži tas, kas aizrauj un sniedz gandarījumu. Jautājums, cik liela daļa no tā, ko dari, ir tajā zonā, ko mīli.

Cilvēki daudz ko dara sakostiem zobiem, un viņu attieksme ir jūtama – jūs bijāt izskrējuši, bet nedrīkstēja... Kā – robeža taču bija vaļā, iespēja bija visiem! Jā, bet mums bija jābūt darbā. Ja cilvēks nedara to, kas viņam patīk, tad arī sākas – redz, kā viņi atļaujas, tur tas džeks izklaidējoties divus gadus airē pāri okeānam, otrs – bauda dabu, kāpjot augstos kalnos, bet man te jāstrādā! Daudzi pat nesaprot, ka tādā veidā ceļot ir neizsakāmi grūti, riskanti un reāli bīstami! Tā nav ceļošana ar motorolleru pa pludmales viesnīcām un bāriem. To vispār pat par ceļošanu reizēm grūti nosaukt…

Pēc 13 gadu darba aizgāji no Latvijas Bankas drošības dienesta.

Kristaps: – Jā, krietni sen, pirms aptuveni 10 gadiem, un neesmu to nevienu mirkli nožēlojis. Ap gadiem 40 sapratu, ka joprojām spēju darīt to, ko gribu, bet atvaļinājums ir tik, cik piešķir, tāpēc vēlmes nav iespējams realizēt. Un tas tā nevar turpināties.

Tu, Kristīne, vispirms sāki smagi trenēties, un tikai tad tev parādīja bildīti “varbūt šeit tu uzkāpsi”?

Kristīne: – Vispirms sāku klausīties, ko tie dīvainie cilvēki vispār alpīnismā dara. Pēc tam kopā ar Kristapu devos kalnos un sapratu, ka… jāsāk trenēties!

Kristaps: – Kristīne atpalika tālu aiz visiem, viņai bija vismazāk spēka, netika līdzi.

Kristīne: – Fiziski, iespējams, esmu viena no nepiemērotākajām personām, kura izdomājusi, ka vajadzētu mēģināt kāpt kalnos...

Kristaps: – Ja pēc nepilniem 10 gadiem paskaita virsotnes, ekspedīcijas, kalnu rajonus, kas šajā laikā iepazīti, iespējams, Kristīne ir viena no pieredzējušākajām alpīnistēm Baltijā. Pagājušais bija tukšais gads, esam bijuši tikai četrās ekspedīcijās, iepriekšējos gados bija kādi 11 ceļojumi uz dažādām pasaules vietām – dažs ilga tikai desmit dienas, bet kalnos ir pavadīti arī nepilni divi mēneši pēc kārtas. Tā bija mūsu ikdiena. Neesmu zaudējis cerību, ka, līdzko būs iespēja, dosimies. Šajā vasarā paspējām izskriet uz Lofotu salām Norvēģijā, pakāpt pa skaistām granīta klintīm, bet Gruzijas Kaukāza pusē uzkāpām Kazbekā – no tās puses, kur reti kad kāds kāpj. Vismaz kaut kas.

Lai lasītājs saprot – tā nav staigāšana, bet rāpšanās ar leduscirtņiem un dzelkšņiem, pa ledus vai klints sienu uz augšu…

Kristaps: – Jā, simtiem metru vertikālas granīta klintis, bīstami ledāji, brūkošas klinšu sienas – īsts alpīnisms. Gada sākumā bijām pusotru mēnesi ilgā ekspedīcijā Argentīnā, uzkāpām sešās virsotnēs. Viesnīcā pavadījām tikai dažas naktis, pārsvarā gulējām teltīs – kalnos, kur ir milzīgi vēji un aukstums, pilnīgā nekurienē, Atakamas augstkalnē.

Kristīne: – Tuvākie cilvēki 90 kilometru attālumā, glābšanas dienesta nav, tev ir telts un auzu pārslas, tā arī dzīvo un kāp...

Kristaps: – Sociālajos tīklos rakstām: “Taisāmies pēc pusgada doties ekspedīcijā, ja kāds vēlas, var pievienoties.” Tas ir aicinājums, tas nenozīmē – mēs jūs vedīsim kalnos. Ja gribat, gatavojieties, un brauksim. Mēs priecājamies, ja arī citi piedzīvo kaut ko interesantu, turklāt transporta izdevumus var dalīt uz visiem. Daži cilvēki izlasa mūsu piedāvāto programmu un saka – vai to vispār var saukt par ceļošanu? Cits vēlas padirnēt pie ūdenskrituma džungļos vai pludmalē, iziet nelielu dabas taku, bet mums tas nav interesanti. Pirms dažiem gadiem bijām Meksikā, pāris piramīdas apskatījām – tā ir klasika.

Bet pietika ar pusi dienas vienā un tad tikpat otrā, jo Meksikā ir daudz interesantāku vietu – El Potrero Čiko klinšu kalni ziemeļos, pazemes alas ar upēm un kanjoni Oaksakas reģionā, kalnaini džungļi ar ūdenskritumiem – fantastiska, pilnīgi citādāka daba! Turpat netālu trešā augstākā Ziemeļamerikas virsotne Orizaba, milzīgs vulkāns, ar krāteri, kas kūp un smird pēc sēra; uzkāpām tā virsotnē 5636 metru augstumā – to mēs saucam par ceļošanu! Ja aizbrauc uz kādu Meksikas masu tūrisma zonu, uztaisi pāris bildes Instagram – feini, bet kas tur diži interesants?

Esi teicis, ka kalnos bieži esat nāves briesmās...

Kristīne: – Ja braucam uz kalniem, vienmēr esam gatavi tam, ka varam arī neatgriezties. Kad saku Kristapam, ka gribu kādreiz uzkāpt K2, viņš noprasa: “Vai esi gatava tur nomirt? Ja esi, kravājam somas un braucam!”

Kristaps: – Mans iepriekšējais darbs bija drošības analītika. Strādājot par instruktoru, tu vienmēr domā par potenciāliem apdraudējumiem, savu sagatavotības līmeni, preventīvo darbu, kas jāveic, lai sevi lieki neapdraudētu, lai vari uzkāpt stāvajās ledus vai klinšu sienās. Tā ir viena riska daļa. Otra ir no tevis neatkarīga – nejaušība, liktenis. Neesam fatālisti, kas uzskata – ja tā ir lemts, tad arī notiks –, bet sava taisnība tajā ir. Vari būt brīnišķīgi laimīgs, piedzīvojot sajūtu, ka tev ir milzīgi paveicies, ka esi dzīvs, jo tikko gadījies kaut kas tāds, kas varēja to pilnībā mainīt. Šā gada laikā mēs ar Kristīni esam uzrakstījuši grāmatu, kura, cerams, nākamā gada sākumā tiks izdota. Tās vadmotīvs ir atrašanās uz robežas starp dzīvību un nāvi. Tā ir tava brīvas gribas izpausme.

Grāmatā būs par diviem mirkļiem, kad no mums neatkarīgu apstākļu dēļ varējām tagad te nesēdēt. Viens no tiem – liktenīga aizķeršanās, otrs – tikpat liktenīga ieplānotā paveikšana ātrāk. Abos gadījumos pretēja situācija pilnībā mainītu mūsu dzīvi. Tas pievieno garšu dzīvei – tu nevis mēģini maksimāli sevi pasargāt no iespējamiem riskiem, nedarīdams neko, bet, riskus apzinoties, dari kaut ko tādu, lai nonāktu uz robežas starp esību un...

Esat teikuši, ka, atskatoties uz virsotni, rodas laimes sajūta un tā ir gandrīz bioķīmiska atkarība.

Kristaps: – Jā, ir bioķīmiski procesi, kas liek justies laimīgiem. Ir arī skaidrojams, kā tas notiek caur risku.

Kristīne: – Es reti jūtu baudu, kāpjot pa klinšu vai ledus sienu, Kristapam process patīk vairāk. Es to gūstu, kad esmu lejā, drošībā un atskatos uz paveikto.

Kristaps: – Arī tam ir bioķīmiski izskaidrojumi. Mums patīk tas, kas padodas. Ja tavs sagatavotības līmenis ir virs tā, ko prasa šobrīd darāmais, tad vari procesu baudīt.

Kristīne: – Es biežāk eju pāri savām robežām, jo man ir ļoti slikta bāze. Bērnībā dejoju, bet nesportoju. Tāpēc aicinu vecākus – lieciet bērniem darīt! Sākot nodarboties ar alpīnismu, jutu, ka man sevī viss jārada no nulles. Jācīnās par katru muskuļa šķiedru, katru veikto kilometru, katru treniņu dienu. Ja bērnībā tas nav darīts, pēcāk viss nāk daudz grūtāk.

Kristaps: – Redzi, mēs pat šajā jomā varam viens otru papildināt – tā ir sinerģija starp Kristīnes zināšanām un manu pieredzi. Divpadsmit gadu vecumā man bija pilnīgi bezcerīga situācija ģimenē – skumji to atzīt, bet mana māte bija atkarīga no alkohola, man bija vajadzība pēc pilnīgi citas pasaules, kurā dzīvot, pašapliecināties. Sāku nodarboties ar sporta tūrismu un klinšu kāpšanu. Kalni mani pārņēma pilnībā, tur pieredzētais mani motivēja darīt arvien vairāk. Septiņpadsmit gadu vecumā pirmoreiz noskrēju klasisko maratonu, trīs stundās un divās minūtēs, kļuvu par sporta meistara kandidātu klinšu kāpšanā.

Alpīnisms tevi paglāba no trakajiem pusaudža gadiem, kad varēji norauties no ķēdes?

Kristaps: – Nē, bija arī no tā pilna programma – sporta nometnes, dejas visas nakts garumā, visādas trakulības, panku laiks ar cukurūdens grebeni, pilnīga apziņas revolūcija, no vidusskolas aizgāju ar skandālu. Tajā laikā daudziem likās – Latvijā nav ne klinšu, ne kalnu, kāpēc tu to dari. Bija izbraucieni uz Krimu, Kaukāzu, Pamiru, un mērķis – kāpt kalnos ārpus Padomju Savienības. Saprotu, kāpēc pirms 30 gadiem to darīju; tagad varu vienā gadā apceļot piecus kontinentus, būt 12 dažādos pasaules kalnu rajonos.

Jūti, ka ar gadiem kļūsti līdzīgs savam tētim, aktierim Edgaram Liepiņam?

Kristīne: – Noteikti...

Kristaps: – To jutu jau pusaudža gados. Komunikācija ar tēvu sākās ļoti grūti – mātes dēļ, bijām šķirta ģimene. Kontakts sāka veidoties tikai 12, 13 gados. Viņš lika saprast, ka jābūt labākajam savā jomā, citādi nav vērts ļurkāties. Ja darīsi, tad arī būs. Ja ne, tad sveiki, brīvā Latvija!, kā tēvs teica. To saku arī kursantiem, tuvākajiem cilvēkiem, saviem bērniem un Kristīnei.

Tavs tēvs arī bija panks.

Kristaps: – Gāja visādi. Bija gan pacēlumi, gan smagi kritieni. Bet, ja tev ir pārliecība un virziens, – tad jāiet ar pilnu jaudu!

Ir leģenda – lai saņemtu padomijas ordeni, viņš pakāpās pa virvi, Tila Pūcesspieģeļa izrādes rekvizītu uz teātra skatuves, lai nebūtu jāklanās.

Kristaps: – Stāsti ir vēl trakāki. Kad viņam pirmoreiz gribēja piešķirt Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu, to neiedeva, jo kāda konflikta laikā ar Šapiro tēvs viņam uzšāva pa muti – teātra galvenajam režisoram! Bija nepatikšanas, bet... Ja esi pārliecināts par savu taisnību, piedodiet, kāds var dabūt arī pa muti.

Kristīne: – Ar Kristapu ir līdzīgi, nav brīžu, kad viņš nerosītos. Visu laiku kāda rakstīšana, projekti, domāšana, meklēšana. Viņš neiesēstas dīvānā – nu, tagad atpūtīšos. Es Edgaru slikti atceros, biju maza, bet esmu lasījusi, interesējos, ar ko man nākotnē jārēķinās.

Tev kā gidam vajadzīga arī harismas deva. Sabiedrībā pazīstami cilvēki, kurus esi vedis ekspedīcijās, tevi ir pieminējuši.

Kristaps: – Ceru, ka ar labiem vārdiem? Pāris gadu mācījos Francijā, Šamonī gidu skolā – alpīnisma instruktoriem jāpārzina ne tikai kāpšana, ekipējums, drošināšana, bet arī psiholoģija, pedagoģija, lai cilvēkus, ar kuriem darbojies, soli pa solim aizrautu, papildus motivētu.

Esmu ļoti prasīgs un tiešs! Tad, kad atrodies bīstamā vidē, laipnība un pieklājība dažkārt paliek otrā plānā. Tāpēc visiem nevari patikt. Droši vien kāds labāk redz mani ejam nekā nākam. Prieks darboties ar tiem, kuri redz, ka sadarbībā ar mani varētu piedzīvot kaut ko patiesi nozīmīgu un interesantu. Ir šī sinerģijas sajūta, kalnos – ļoti tieši. Tieši mums ar Kristīni – milzīga! Jā, kāpjot tehniski sarežģītus posmus, Kristīne, protams, to nevar šobrīd vēl kā līderis. Bet, ja nebūtu viņas, kas mani drošina, un savstarpējas uzticēšanās, nekas no tā visa, ko esam piedzīvojuši, nebūtu realizējies.

Vai arī kalnos ir tā, ka skābekļa maska vispirms jāuzliek sev, lai varētu parūpēties par otru?

Kristaps: – Mums nav pieredzes ar skābekļa maskām. Bez papildu skābekļa lietošanas esam tikuši līdz 7495 metrus augstai virsotnei. Kalnos apstākļi mēdz būt atšķirīgi. Reizēm apzinies – ja neparūpēsies par sevi, citiem nāksies domāt, ko iesākt ar tavu līķi. Un mēdz būt otrādi – ja nedomāsi par otru, pēc brīža var izrādīties, ka dzīvs esi palicis tikai tu. Tās ir interesantas prāta spēles ar aprēķiniem, nemitīgu domāšanu, rēķināšanos. Ideāli būtu, ja sabiedrībā būtu līdzīgi. Tagad pēkšņi izrādās – ir cilvēki, kuri domā tikai par sevi. Bet mēs eksistējam kopsakarībās; ja nerēķināmies ar otru, nekas labs nav gaidāms.

Par to pašu masku valkāšanu – ja kāds mēģina pierādīt, ka tas ir neveselīgi – pasarg dievs! Mēs ar sejas maskām esam apraduši gan Āzijā, gan augstkalnos – mazāks skābekļa daudzums plaušās, aizsegta seja aukstumā un vējā – neviens nav nomiris tāpēc, ka viņam jāelpo caur masku.

Ģimenes jūk laukā, jo izolācijā cilvēki ir pārāk tuvu viens otram. Jūs esat kopā visu laiku.

Kristīne: – Esam kopā daudz, bet mums patīk būt kopā! Starp citu, tieši kāpjot kalnos, esot ceļā uz virsotni, nemaz tik daudz kopā neesam. Starp mums ir virve, esam nelielā attālumā, stundu kāpjam, tad kopā esam kādas 5–10 minūtes un atkal kāpjam.

Iedzerat siltu tēju?

Kristīne: – Ja ir ērta atpūtas vieta. Ja ne, apmaināmies ar ekipējumu, informāciju un dodamies tālāk. Man patīk, ka Kristaps ir blakus; mums vienam ar otru visu laiku ir interesanti. Mēs izjūtam tiešu nepieciešamību viens pēc otra. Labā ziņā – sava veida atkarību.

Kristaps: – Tas nenozīmē, ka dažreiz nav asu vārdu apmaiņas.

Kalnos esat strīdējušies?

Kristaps: – Protams! Tas pieder pie lietas. Mums viss nav balts un pūkains. Esam dzīvi cilvēki ar tikumiem un netikumiem, dažādām īpašībām, niķiem un sliktajām dienām. Bieži saka – ar šo cilvēku es kalnos neietu. Jā, ir arī tādi. No katra individuāli atkarīgs ļoti daudz, arī mana dzīvība, tava, kopējais panākums. Ja kāds to sabotē, mums nav pa ceļam.

Kristīne: – Par drošību Kristaps nekādos kompromisos neielaižas arī dzīvē. Bet ir cilvēki, kuriem tas nešķiet primāri, tad notiek berzēšanās.

Apstākļi kalnos bieži vien ir atkailinoši, jo ļoti skarbi – nedēļām ilgi nemazgāties vai mazgāties ledāja ūdenī, nokārtoties, kur pagadās...

Kristīne: – Domāju, ļoti daudziem, kuri pirmoreiz dodas kalnu pārgājienā, sākotnēji ir ļoti romantizēts priekšstats – puķītes, strautiņi, skaisti kalnu skati kā uz pastkartītēm... Problēmas sākas, kad notiek kaut kas neparedzēts, cilvēks tam nav gatavs ne fiziski, ne emocionāli.

Kristaps: – Tad ir divi varianti – vai nu viņš ir gatavs to risināt, tiek galā un vēlas kalnos atgriezties, vai saprot – tas ir briesmīgi, nekad vairs!

Nav vēlēšanās apmesties kādā augstkalnu plato, lai pārlaistu šo trakumu?

Kristīne: – Esam to apsvēruši, bet saprotam, ka arī citur ir tās pašas problēmas. Šajā laikā varam gatavoties kalniem, pārdomāt nākotnē iecerētu un jau paveikto, izdot grāmatu. Šis, iespējams, ir labs pašizaugsmes laiks.

Kristaps: – Būtu vieglprātīgi domāt, ka kaut kur citur būs labāk. Ja pasaulē tāda vieta būtu šobrīd, tā būtu pārapdzīvota. Esam tur, kur esam. Bet mēs esam ieskicējuši pāris virzienu, kur doties, līdzko būs iespējams. Mūsu iepriekšējās iestrādes, gatavojoties 8000 metru virsotnes  ekspedīcijai diemžēl šajā jūras līmeņa augstumā pavadītajā laikā zūd.

Kristīne: – Lai kāptu plānotajā astoņtūkstošniekā, mums visu laiku jājūtas labi 6000 metru augstumā. Divos iepriekšējos gados uzkrāto augstuma pieredzi pamazām zaudējam. Nāksies sevi par jaunu pieradināt augstkalniem…

Skarbie apstākļi atkailina gan garīgi, gan fiziski. Arī tava uzvedība nav pūkaina – vai tas nebojā attiecības? Zināt pārus, kuri, nokāpuši no kalna, saka: “Viss, es tevi vairs negribu redzēt”?

Kristaps: – Tātad nav bijis sapratnes. Jā, tie apstākļi visu padara tiešu un konkrētu, bet, kad esi bijis grūtā situācijā, saproti, ko no cilvēka var sagaidīt. Ja tevi tas apmierina – brīnišķīgi. Ja ne, ir problēmas. Daudziem nepatīk, ka atļaujos teikt to, ko domāju. Bet es saku. Nevaru citādāk.

Arī Kristīnei?

Kristīne: – Noteikti.

Kristaps: – Ja izrādās, ka man nav bijusi taisnība, atvainojos. To parāda laiks, bet biežāk līdz šim izrādās, ka man ir taisnība. Tieša runa ir īsākais ceļš uz darīšanu, mainīšanos. Ja nāk lavīna, tad jābļauj un jāskrien, nav laika caur puķēm – vai tu, lūdzu, būtu tik laipns...

Kristīne: – Ārkārtējā situācijā nav īstais laiks izstrādāt rīcības plānu. Tam jau vajadzēja būt gatavam pirms tam. Spēja domāt pāris soļus uz priekšu – tas ir ļoti noderīgi gan kalnos, gan ikdienas dzīvē. Kristaps to spēj, tieši tāpēc ir tiešs un prasīgs gan pret sevi, gan mani un apkārtējiem.

Kamēr pieradi, kādu asaru noraudāji?

Kristīne: – Jā. Arī tagad reizēm raudu, bet ne tāpēc, ka Kristaps ir pārāk tieši izteicies. Man dažubrīd kā sievietei kļūst sevis žēl – tas ir normāli. Zinu, ka maršrutā nedrīkstu raudāt, bet, ja paredzēta nakšņošana teltī, nevis uz sienas, zinu, ka ar savu šokolādes gabaliņu ierausīšos telts stūrītī, paraudāšu, savākšos un rīt atkal būšu gatava kāpt. Kalnos jānošķir emocionālā informācija no tehniskās. Nedrīkst ļaut emocijām ietekmēt saziņu. Šķiet, šai laikmetā visi esam tik trausli, ka reizēm par savu viedokli jāatvainojas, ka tik kādam nenodarītu pāri; nē, ir jāpasaka, ko domā! Ja situācija prasa nepopulāru vai pat skarbu rīcību, tā arī jārīkojas.

Kristaps: – Pirms tu kādam norādi, kur viņam vajadzētu iet un ko darīt, tev jābūt pamatotam viedoklim. Ja kāds domā citādi – lūdzu, apšaubiet! Pieņemiet savus lēmumus, dariet, kā gribat. Diemžēl Latvijas alpīnismā tā mēdz notikt – neņemot vērā, manuprāt, loģiskus ieteikumus, cilvēki iet bojā. Liekot roku uz sirds, varu teikt – dažos gadījumos izdarīju visu, kas bija manos spēkos. Es justos daudz sliktāk, ja būtu kaut ko noklusējis, izlicies neredzam un tad kaut kas notiktu. Tad varētu domāt – bija iespēja visu vērst par labu, bet tu to nedarīji.

Arī starptautiskā līmenī starp kalnu profesionāļiem ir vienošanās – ja redzi, ka kāda cilvēka rīcība ir bīstama – jāaizrāda, jāpaskaidro, jo varbūt pie vainas ir nejaušība, nesapratne. Tiem, kuri izturas ar pašpārliecinātu bravūru, var aizrādīt arī tā skarbāk, lai labāk saprot.

Kristīne, vai esi gatava vairs nekāpt kalnos un audzināt bērnu?

Kristīne: – Tas, ko teikšu, arī varbūt ir skarbi. Šobrīd es nevēlos bērnus. Domāju, neviens negribētu piedzimt šajā sabiedrībā, mani baida tās nākotne, nejūtos arī pietiekami kompetenta, lai uzaudzinātu bērnu.

Kristaps: – Tas šokēs Latvijas sabiedrību (smejas).

Kristīne: – Zinu, cilvēkiem liekas – tu noteikti pārdomāsi. Ja tā notiks, tam būs iemesls, bet šobrīd domāju tā.

Kristaps: – Un tam nav nekāda sakara ar maniem lēmumiem.

Kristīne: – Tas pat nav saistīts ar kalniem un manu egoismu – ka bērni traucēs kāpt, kam viņus gan atstāt... Drīzāk ar bažām par pasauli un manu nespēju bērnam dot to, ko gribētos. Varbūt savā ziņā neesmu vēl pieaugusi kā personība. Es ļoti vēlētos, lai man bērnībā būtu iemācīta spēja mīlēt, rūpēties, audzināt. Man tam nebija ne fiziska, ne emocionālā pamata. Šobrīd pati to būvēju, tāpēc nespētu sniegt drošības sajūtu bērnam.

To mammas mācās, kad paņem bērnu rokās...

Kristīne: – Mana mamma arī ļoti vēlētos, lai man būtu bērniņš, vienmēr saka – tā sajūta rodas, kad paņem viņu rokās. Es saprotu, bet ir ļoti daudz aspektu, kāpēc šobrīd tomēr ne.

Mamma droši vien pārdzīvo – Kristaps nestrādā “normālu” darbu, tu negribi bērnus...

Kristaps: – Un vēl – meita gadiem skolota, tik laba izglītība, bet skraida tik pa kalniem.

Varētu kostīmiņā katru dienu iet uz darbu.

Kristīne: – Nē, baltajā halātā. Kādu brīdi praktizējos Stradiņa slimnīcā insulta nodaļā.

Tik nopietni? Tas nav bērniem ķiņķēziņus zīmēt.

Kristīne: – Esmu apguvusi arī bērnu ķiņķēziņus. Bet bērni mani nepievelk, negribas to uķi-puķi. Man vienmēr saistījusi pieaugušu cilvēku klīniskā logopēdija – atjaunot runas un domāšanas spēju pēc autokatastrofām, insultiem. Tajā visā kādreiz saskatīju daudz lielākus izaicinājumus. Un tad nokļuvu kalnos.

Precējāties kalnos?

Kristīne: – Jā, gandrīz vai kalnā. Mārtiņa baznīcā Āgenskalnā. Bet man dziļi sirdī mīt sapnis, ka apprecēsimies vēlreiz nelielā katoļu baznīciņā Šamonī. Tā mums ir ļoti tuva un mīļa, dodamies turp katru reizi, kad esam Monblāna pakājē.

Tev, Kristap, ir trīs bērni.

Kristaps: – Jā! Tā teikt – mana iepriekšējā dzīve. Savādāka, cita. Un es pilnībā akceptēju Kristīnes izvēli. Katram ir sava pieredze un vīzijas par to, ko vēlamies, kā redzam sevi, ko varam dot pasaulei. Un katrs ir tiesīgs izvēlēties, kā to panākt. Ja kādam tā shēma ir skaidra – lieliski, bet vajadzētu akceptēt arī tos, kuriem skaidras vīzijas nav, un tos dīvainos, kuri izvēlas dzīvot citādāk. Tāpat kā to, ka visiem nav jākāpj kalnos. Es, protams, ieteiktu pamēģināt, sajust, vai tas uzrunā. Ja ne – pasaulē ir daudz brīnišķīgu aizraušanos, ar ko nodarboties. Viens atrod sevi brīnišķīgā ģimenē, otrs – kaut kur citur.

Tev ir izdevies pievērst kalniem savus bērnus?

Kristaps: – Katrs no viņiem ir bijis vairākos ceļojumos, kāpis pa klintīm, ledu, lielos kalnos, virsotnēs. Esmu viņiem parādījis un mēģinājis pastāstīt, ko jūtu, kā redzu pasauli, kādas ir manas vēlmes, iespējas. Arī to, kāpēc mana izvēle bija sākt jaunu dzīvi (nopūšas).

Visi trīs bērni ir lieli, mazākajam puikam 18, manam pirmajam mazdēlam jau trīs gadi. Galvenais, ko viņiem esmu teicis, – atrodiet to, kas jūs uzrunā, un mēģiniet realizēt sevi tajā. Tev jābūt gatavam izšķīst, sadegt tajā, ko mīli. Par savu izvēli un secīgām darbībām tajā atbild katrs pats, neviens nevar būt citu nemitīgi uzraugošais, atbalstošais mehānisms.

Pieļauju, ka jūs kalnos esat paraduši paļauties uz saviem spēkiem, bet vai tur, augstāk un tuvāk, esat sajutuši arī kaut ko dievišķu?

Kristīne: – Ticu, ka ir augstāki spēki, un kāpjot jūtos tiem tuvāk nekā jebkad zemes dzīvē. Paļaujos uz šo spēku labvēlību un savā ziņā ticu liktenim; arī tam, ka mūs kāds vada, pieskata, sargā. Jā, virsotnē noteikti ir kaut kas dievišķs.

Kristaps: – Man šķiet, ka kaut kas no dievišķā ir attiecībās starp diviem cilvēkiem un arī starp mums un pasauli. Arī es ticu kaut kam pāri esošam, kas vada mūsu esību neatkarīgi no mūsu izvēlēm. Virsotnē stāvot, tu vari būt tuvāk debesīm, bet saproti, ka tas ir Visums – tu esi tuvāk zvaigznēm tikai par vienu mikronu, nekā būtu, stāvot Rīgas centrā. Taču kalnos starp mums ir daudz mazāk slāņu – tur augšā ir tīrāka sajūta, bez pastarpinājuma, un tas rosina gatavību kaut ko mainīt savā prātā un attieksmē. Arī kļūt par labāku cilvēku.