Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

"Es biju tik akla..." Nora Ikstena atklāti stāsta par šķiršanos un jaunajām attiecībām

Intervijas
5. martā 05:28 2021. gada 5. martā 05:28
  Māra Vilde | Žurnāls "OK!"
Rakstniece Nora Ikstena pirms diviem gadiem piedzīvoja smagus, dziļi sāpinošus notikumus, kuri, par laimi, atstājuši arī svētīgu nospiedumu. Tagad Nora ir atguvusi sirdsmieru un spēj uz visu paraudzīties ar laika distanci, kas pārklāta ar pārdomu, secinājumu un atklāsmju tīmekli. Zem šā tīmekļa Noras domas un talants mirdz jau citādāk, spožāk un dziļāk. Kā – to slāni pa slānim atklās viņas jaunais romāns "Ūdens mirdzēšana".

Vai var teikt, ka tu esi nomierinājusies – pilnīgi un galīgi? Arī šķiršanās sakarā?

Jā, tomēr vienpadsmit gadi ir pamatīga daļa dzīves un pieredzes. Kā tagad varu uz to paskatīties... Līdz zināmam brīdim es redzēju citu cilvēku. Un tad ieraudzīju to, ko jau gadiem bija redzējuši mani tuvinieki un draugi. Taču nav ko nožēlot, jo zinu, ko nozīmē mīlestība – tu neredzi reālo cilvēku, bet viņa atspulgu, ko esi radījis savā apziņā. Tā laikam bija lielākā un dramatiskākā vilšanās, par kuru agrāk pat nespētu runāt; man uzreiz sāktos emocionāla histērija, es izplūstu asarās. Tieši 15. oktobrī, manā dzimšanas dienā, pagāja divi gadi, kopš aizbēgu no Gruzijas. Man blakus bija divi ļoti tuvi draugi, kuri mani burtiski izglāba, par ko esmu ļoti pateicīga. Tas notika 2018. gada rudenī, jau pēc lielās Londonas lavīnas.

Vai brīdinājuma signāli bija jau agrāk?

Signāli bija jau sen, arī lielas agresijas izpausmes pret maniem draugiem. Mani draugi arī mēdz iedzert vīnu, taču neviens tāpēc nekļūst agresīvs. Mūsu kopdzīves laikā bijuši četri vai pieci gadījumi, kad Levans maniem draugiem uzbruka fiziski. Tā nebija greizsirdība, viņam vienkārši aizbrauca jumts. Glābu viņu no tādām situācijām, ka maz neliekas... Levans labi zina, ka nevar te rādīties.

Kas notika Londonā?

Plašākā kontekstā bija tā. Es jau kopš 2016. gada gatavojos svarīgam notikumam – 2018. gada lielajam Londonas grāmatu gadatirgum, pēc Mātes piena man bija ārprātīga slodze (Mātes piens jau gadu kā bija iznācis), tulkojumi un viss pārējais. Pamazām kļuva manāms, ka viņš vienkārši nespēj sagremot manus panākumus. Ārēji tēloja, ka priecājas, bet iekšpusē brieda milzīgas dusmas. Lieliski atceros brīdi, kad mēs iegājām Londonas lielajā grāmatu gadatirgū, un visur bija mani portreti – divmetrīgi, ar uzrakstu Author Of the Day, dienas autore.

Domāju, tajā brīdī viņā kaut kas radikāli mainījās. Piebildīšu, ka Levans visus vienpadsmit gadus tika ņemts līdzi vienmēr un visur; es visur gāju ar savu darba mugursomu, taču viņam tā bija izklaide un plezīrs. Pateicoties manai literatūrai, Levans ir apceļojis vai pusi pasaules – bijis praktiski visās Eiropas valstīs, Kanādā, Gotlandē, Ņujorkā, Londonā...

Pateicoties tavai literatūrai un...

... maniem ienākumiem, jā! Vislielāko triecienu saņēmu vēl pirms Londonas – uzzināju, ka viņam ir cita sieviete. Viņš vasarās braukāja uz Vāciju, Vārnamindē uz ielas zīmēja portretus. Tas tika pozicionēts, ka viņš brauc peļņā. Tas nav nekas nievājošs, Levans tiešām zīmē ļoti labi un bija tur visai iecienīts. Visus gadus braucu viņam līdzi, bet 2017. gada vasarā neaizbraucu. Uzreiz pēc Vācijas Levans aizbrauca uz Gruziju, bet, kad viņš atgriezās Latvijā, viņa vācu sieviete man pārsūtīja abu saraksti – apmēram 500 e-pasta vēstuļu.

Levans apgalvoja, ka viņam tikai paslīdējusi kāja... Iedomājies, pēc fiziskas kopā būšanas Vārnamindē, kamēr es paralēli savam anormālajam darba apjomam lejā viņam gatavoju ēst, tīrīju un mazgāju (visu vienpadsmit gadu laikā viņš varbūt ir nomazgājis divas savas kafijas krūzītes), gādāju par suni, māju un visu to, lai mēs varētu šeit dzīvot, viņš augšstāvā pusgadu sarakstījās ar citu!

Vai to, ka par visu gādāji tu viena, Levans uztvēra kā pašsaprotamu?

Jā! Starp citu, tāpat kā to, ka es izremontēju viņa dzīvokli Tbilisi. Tas trieciens bija tāds, ka šķita – no tā neatkopšos nekad mūžā. Tagad visu to drausmīgo naidu, kas man pret viņu bija, un drausmīgo pāridarījuma sajūtu esmu izdzīvojusi un sapratusi, ka tas bijis vajadzīgs kādai ļoti nopietnai garīgai pieredzei. Turklāt citā ceļā piedzīvot Gruziju acīmredzot man nebija lemts.

Protams, tas nav viņa nopelns, bet esmu pateicīga, ka tur nokļuvu un pieņēmu pareizticību, kas vēl šobaltdien ir mana garīgā prakse. Mana laimes sala ir Bodbes klosteris, tur katru gadu pavadu aptuveni desmit dienu. Dzīvoju kopā ar māsām un kalpoju, daru visu to pašu, ko pārējās, kopju dārzu, tīru, gatavoju... Tas viss ar tādu skaistu vilni tagad nāk iekšā manā jaunajā grāmatā Ūdens mirdzēšana.

Foto: Oļegs Zernovs

Ko viņš te, augšā, visus vienpadsmit gadus sadarīja...?

Rakstīja romānu. Viņš teica, ka tas būšot mūsdienu Uliss. Un es netraucēju mākslinieku. Visus desmit gadus gaidīju viņa ģeniālo romānu, bet tā arī nesagaidīju – un diez vai kāds vispār to sagaidīs. Patiesībā jau Fora ir viņa vienīgais romāns, kas jebkad jebkur iznācis, un, godīgi sakot, arī tikai tāpēc, ka viņš bija Latvijā un tas tika noorganizēts. Es nevarēju arī saprast, kāpēc viņš neraksta savā dzimtajā gruzīnu valodā; nodomāju, varbūt rakstīšanu vāciski viņš uzskata par veidu, kā kļūt slavenam.

Gruzīnu valoda! Es to mācījos desmit gadus – ļoti grūta valoda. Iemācījos alfabētu, iemācījos sarunāties, lai nebūtu autsaiders. Domāju – tev ir tik sena valoda, ar Bruņinieku tīģera ādā, kurš tapis tajos laikos, kad citas tautas vēl bija ciltis, un tu no savas senās un spēcīgās valodas pārslēdzies uz citu, jo ceri, ka tā varbūt kļūsi slavens? Ak, Dievs...

Negribas jau pašam sev atzīt, ka esi bijis tik akls. Taču nosacītais aklums ļāva piedzīvot tādas lietas, bez kurām es tagad nebūtu es.

Kāpēc Vācijas dāma tev pārsūtīja saraksti?

Viņa bija Levanā vājprātīgi iemīlējusies, par manu eksistenci neko nezināja, un droši vien pasaule, kuru bija uzbūris viņš, krasi atšķīrās no īstenības. Noprotu, ka Levans viņu bija nostādījis tādā pakārtā bezsvara stāvoklī. Patiesībā tā ir fantastiska sieviete, māksliniece. Esmu viņai pateicīga. Man par Levanu nav sajūtas, ka viņam nāksies par to visu samaksāt vēl šajā dzīvē, bet mani draugi ir teikuši – ja viņš gribētu glābties, viņam viss atlikušais mūžs būtu jāpavada klosterī, kā es to daru katru gadu. Es jau saprotu, ka tas ir mans stāsts un mana garīgā pieredze, taču darīju to arī sava vīra dēļ – no visas sirds un ar visu sevi.

Kāda bija viņa reakcija, kad viss atklājās?

Viņš nožēloja, aizbrauca uz Gruziju, gāja grēksūdzē. Un uzskatīja, ka tas mums jāpārdzīvo abiem kopā. Bet, vēl pirms es viņu satiku, viņš tādas lietas jau bija darījis tik daudz... Melojis, nodevis, uz pilnu klapi dzīvojis atkarību pasaulē, pārsvarā – par sieviešu naudu. Viņš bija visu atēdies līdz acīm. Kad satikāmies, Levans teica, ka viņam esot sajūta, ka mana mīlestība viņu ir izglābusi. Un ko – tagad vēlreiz? Piecdesmit piecu gadu vecumā?!

Tas nozīmē, ka viņā iekšā ir kaut kas tik samaitāts... Viens no maniem draugiem teica, ka Fora esot vienīgā grāmata, kuru viņš savā mūžā ir sadedzinājis.

Tātad pēc Londonas viņš aizbrauca uz Gruziju šķīstīties?

Jā, un man priekšā bija braucieni uz Japānu un Ameriku, tomēr es aizbraucu uz Gruziju. Bija cerība, ka varbūt kaut ko vēl varēsim saglābt. Bijām kopā, atbrauca arī mani draugi, bet... itin drīz kļuva skaidrs, ka glābjams nav nekas. Viņa mesidžs bija, ka es, lūk, neesmu viņam pienācīgi piedevusi – viņš to jūt! Un, kamēr es to no sirds neizdarīšot, nekas nemainīšoties. Viņš uzvedās tā, ka es no Gruzijas burtiski aizbēgu, biju spiesta.

Tātad vainīga esi tu, jo nemācēji pietiekami augstā līmenī piedot – tā, lai viņš būtu apmierināts un komfortā.

Tieši tā! Jutu arī, ka veselība sāk iet šreijā. Patiesībā aizbēgu dienu pirms manas grāmatas Mātes piens prezentācijas Latvijas vēstniecībā Gruzijā, jo sapratu, ka jāglābjas. Pēc tam vēl izturēju Amerikas un Japānas tūres. Viņš visu to laiku bija Gruzijā un uzskatīja, ka tas ir tikai mans klikšķis, ka viss vēl notiks; nemitīgi man rakstīja, ka tas esot bijis negadījums un tamlīdzīgi.

Un tad nāca pilnīgs vājprāts – man uzsprāga slimība, ar kuru biju veiksmīgi cīnījusies divdesmit gadus. Kad pārbraucu, saņēmu izcilības balvu kultūrā. Un nākamajā dienā savā virtuvē nokritu.

Tad divas nedēļas pavadīju slimnīcā starp dzīvību un nāvi. Es tiešām gandrīz nomiru. Viņš neatbrauca.

Foto: Oļegs Zernovs

Viņš zināja...?

Jā! Atruna bija tāda, ka viņam esot bail braukt uz Latviju. Es joprojām biju viņam pielaulāta sieva, es miru, un viņš neatbrauca.

Tas izsaka pilnīgi visu – cik stipri uz viņu var paļauties slimībā, nabadzībā...

Absolūti! Pēc tam sākās mans ilgais ceļš rāpus, kamēr tiku ārā no pirmā slimības viļņa. Es biju ģindenis, neko nevarēju ieēst – staigāju virtuvē ap vienu olu un nezināju, kā lai to dabū iekšā. Ja iedzēru pusglāzi vīna, varēju nokrist – nekad nebiju domājusi, ka slimība var tik ļoti mainīt visas organisma reakcijas.

Tomēr tu izturēji un, kā rādās, ar pilnu sparu dodies uz priekšu.

Lai gan veselība vairs nav tāda kā agrāk, tomēr brīnumainā kārtā esmu ne tikai izdzīvojusi, bet arī dabūjusi atpakaļ labu fizisko formu. Ar kāpumiem un kritumiem ir pagājuši divi gadi, esmu uzrakstījusi Simts epizodes, kas būs pamatā jaunajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai Mūzikas muzejā 2022. gadā, un tūlīt pabeigšu jaunu romānu. Domāju, ka esmu labi turējusies.

Sirdsmiers tev ir?

Ir, bet tas nenozīmē... Covid dēļ visu atcēla, bet bija paredzēts, ka maijā būšu Tbilisi literatūras festivālā, jo izrādās, ka Mātes piens Gruzijā ir bestsellers – grāmatai ir ļoti labi gājis. Biju uzaicināta kā goda viesis. Gribēju braukt, jo domāju, ka jūtos stabili, bet, jo tuvāk tas nāca, jo... Godīgi sakot, kad visu atcēla, es uzelpoju. Covid laikā mēs vienreiz pat runājām, bet viss beidzās ar neko, jo viņš uzskata, ka vienīgais saprātīgais solis no manas puses būtu bijis pirms Covid aizbraukt pie viņa uz Gruziju un tur palikt, un mēs dzīvotu ilgi un laimīgi.

Visticamāk, viņš tevi tomēr mīlēja.

Domāju, ka jā.

Šī lappuse, paldies Dievam, ir aizvērta, un tavā privātajā dzīvē ir pārmaiņas.

Pagāja gads, un Norvēģijā iznāca mana Dzīves svinēšana. Tur satiku savas grāmatas izdevēju Janu. Viņš daudzus gadus ir vadījis Kultūras māju Grenlandē, pēc tam Fēru salās. Viņš ir Ziemeļvalstu biroja vadītājs Norvēģijā. Vispirms Jans man ļoti palīdzēja kā draugs, nekādu tādu attiecību mums nebija. Sākumā man tas šķita neiespējami, bet tad pamazām, palēnām... Redz, pēc tā virpuļviesuļa jau likās, ka tā pieredze visu būs aizslēgusi ciet uz mūžīgiem laikiem un nekas nekad vairs neatvērsies, bet, kad tu sajūti...

Protams, mums ir kovida attiecības, bet es vairākkārt esmu bijusi Norvēģijā, un viņš – Latvijā. Šīs ziņas – kā jau visas ziņas – aizceļoja arī līdz Gruzijai. Kopš tā brīža es esmu vislielākā nodevēja pasaulē.

Slikta sieviete.

Ļoti slikta! Protams, esmu šķīrusies – un arī to varēju paveikt, tikai pateicoties draugiem. Levans neatbildēja ne uz vienu vēstuli, viss šķiršanās process tika pārfutbolēts manā pusē un vilkās aptuveni gadu. Viņš trīs reizes neieradās, un tad laulību izšķīra. Tā bija gara epopeja.

Man ir prieks par to, ka visā šķiršanās trakumā un arī vēlāk manas attiecības ar Gruzijas cilvēkiem saglabājās tikpat labas kā iepriekš. Kontaktējos ar vīra māti, meitu, savu krustmāti Ketevanu, tantēm. Tie ir tik sirsnīgi un silti cilvēki... Esmu pārliecināta, ka šīs attiecības turpināsies visu atlikušo mūžu, jo aiziešana no vīra nenozīmē aiziešanu no cilvēkiem Gruzijā. Savukārt Levans šo divu gadu laikā, izņemot māti un varbūt dažreiz meitu, nav ticies ne ar vienu no radiniekiem – viņam vienkārši ir kauns. Vienā brīdī viņš pat centās manai krustmātei iestāstīt kaut ko par trako rakstnieci...

 ... ka tev ir kāda galvas vaina?

Jā, mentālas problēmas. Es neko necentos pierādīt, bet tur pašiem viss bija skaidrs.

Tomēr paralēli privātajam tornado tava dzīve literatūrā praktiski nemainījās.

Mātes piens turpināja iznākt, grāmatai ļoti labi gāja Zviedrijā – pateicoties Jura Kronberga tulkojumam, kas bija arī viņa pēdējais tulkojums (jāpiebilst, ka pagājušais gads vispār bija smags – aizgāja Juris, aizgāja Pauls Bankovskis). Mēs ar Juri runājām burtiski viņa dzīves pēdējā dienā.

Bet man ir prieks, ka Zviedrijā grāmatai iet tik labi. Nupat saņēmu ziņu, ka Zviedrijā lielākais grāmatu tirgotājs februārī visās Zviedrijas grāmatnīcās izvēlējies Mātes pienu par mēneša grāmatu. Paralēli aizsākās arī lielais stāsts ar filmēšanu – Ināra Kolmane sāka filmēt Mātes pienu.

Vai arī tu esi iesaistīta filmēšanā?

Esmu pateikusi, ka turēšos malā; grāmata ir grāmata, bet filma ir filma. Maija Doveika bija atbraukusi pie manis, izrunājām visu tīri emocionālā plāksnē. Izcila aktrise! Ļoti priecājos, ka galvenajā lomā būs viņa. Otrā galvenā loma ir Rūtai Kronbergai, kura Billē spēlē Billi. Rūta ir Daiņa Īvāna mazmeita. Kad filmējām dokumentālo filmu par Daini, mēs ar Rūtu Īvānos sestdienas, svētdienās starp filmēšanām gulējām vienā istabā. Kad Ināra meklēja galveno varoni Billei, teicu, ka, manuprāt, Rūta varētu būt fantastiska Bille. Tā arī iznāca! Un tagad Rūta tēlo mazo Noru.

Pēc Mātes piena uzvaras gājiena vēl ļoti gaidu brīdi, kad grāmata iznāks Norvēģijā. Tam būtu jānotiek aptuveni pusotra gada laikā.

Galvenais, kāpēc teicu, ka šis ir labs brīdis, lai runātu, ir tas, ka esmu pārkāpusi pāri Mātes pienam un gandrīz pabeigusi Ūdens mirdzēšanu. Galu galā Mātes pienu es uzrakstīju 2015. gadā. Kad paskatos savos piezīmju blociņos, cik man bijis tikšanos un braucienu pa visu pasauli... Un pa vidu taču vēl bija Ārprātija piedzīvojumi un Suņa dzīve.

Kazbegi virsotnē Gruzijā. (Foto: no privātā arhīva)

Par Levanu Beridzi mēs runājam tikai kā par fonu, uz kura tik ilgi ritēja tavas dienas, un to citu Noru, kura no tā visa iznākusi ārā. Pastāsti par savu jauno draugu!

Zini, ko esmu centusies noformulēt, gan domājot, gan tagad rakstot Ūdens mirdzēšanu? To, kas ir mīlestība. Izejot cauri visam trakajam stāstam ar Levanu, saprotu, ka viņš nemīlēja mani. Viņš mīlēja savu mīlestību, savu ego, savas jūtas, un es biju to jūtu atspulgs. Bet mīlestība nozīmē patiešām mīlēt otru cilvēku – un es viņu tiešām mīlēju kā otru cilvēku. Un tagad es to saņemu atpakaļ. No manas puses tā varbūt vairāk ir cieņa un draudzība; es esmu pateicīga, jo redzu, ka viņš mīl nevis caur sevi un savas mīlestības atspulgu, bet mani kā cilvēku. Tas ir kaut kas tik dziļš, ka pat tad, ja es gribētu savam bijušajam vīram to paskaidrot, tas nebūtu iespējams – viņam nav dots to saprast.

Tu esi sākusi smēķēt.

Jā, smēķēju pirmo gadu savā mūžā. Protams, nav labi un tā tālāk, bet man kā absolūtam nepīpētājam – līdz piecdesmit gadu vecumam – ārkārtīgi patīk smarža, kad sajaucas svaigs gaiss ar cigaretes dūmiem (telpās nekad nepīpēju). Ir sajūta, ka tas dod brīdi, kad tu uz sevi it kā mazliet paskaties no malas.

Kad ar Mātes pienu jau otro reizi biju Japānā (pirms Covid, jau kopā ar Janu, kurš atlidoja no Norvēģijas), bija ļoti smieklīgi – pīpētāju trepēs es kā tāda liela gos viena pati starp maziem, ar gadžetiem apkārtiem japānīšiem. Man Japāna patika ļoti, ļoti – gan tradīcijas, gan cilvēku attieksme un attiecības. Tokijas universitātē ar kādiem trīssimt studentiem, kuri visi bija izlasījuši grāmatu, par Mātes pienu runājām trīs stundas (man bija sinhronā tulkotāja). Viņi visi stāvēja rindā pēc autogrāfa, katrs no viņiem tavā priekšā paklanās un saka – Nora-san! Tas bija vispār...

Nora un Jans Sandvīkā, Norvēģijā. (Foto: no privātā arhīva)

Pirmais Covid vilnis tev neizvērtās diez ko patīkams.

Īsi pirms Covid pārbraucu no Valensijas (tur biju jau sākusi rakstīt Ūdens mirdzēšanu) ar ārprātīgu saaukstēšanos. Man bija jālido uz Indiju uz festivālu (janvāra beigas – februāra sākums). Labi atceros: stāvēju savā virtuvītē, skatījos uz savu ozolu, pēc divām dienām bija jālido, un kāda iekšēja balss teica – nē! Un tad jau vēl nekas nebija sācies. Tur visi organizatori bija vājprātā, bet teicu, ka esmu nopietni slima un tik garu lidojumu nevarēšu izturēt. Tā bija jau trešā reize, kad neaizlidoju uz Indiju... Kaut kas mani no tās attur.

Jā, Covid laiks man nebija tas patīkamākais – mana krustmeita netika mājās no Londonas, kur dzīvo jau piecus gadus, bet Jans, protams, bija iestrēdzis Norvēģijā. Viņš atlidoja ar pirmo atļauto lidmašīnu.

Es biju te viena ar Pērkonu (Noras suns – Red.). Man svarīgie cilvēki netika pie manis, un tas Valensijas vilnis, uz kura biju sākusi rakstīt Ūdens mirdzēšanu, pilnībā noplaka un izzuda. Protams, zināmā mērā iekritu arī mediju ziņās, kurām tad vēl ļoti-ļoti sekoju. Lai tiktu no tā visa laukā, es visiem saviem draugiem, kuriem nācās menedžēt savu laiku starp birojiem un mājām, gatavoju ēst. Arī kaimiņiem. Tos ēdiena kalnus, ko es pagatavoju... Es gatavoju visu laiku!

Sava veida neiroze?

Droši vien! Labi, ka to visu pati arī neapēdu. Zini, gatavošana ir kaut kas, kas šajā laikā bišķi notur, turklāt tas man ļoti patīk. Manam draugam Janam ir milzum daudz plusu, bet gatavot viņš galīgi nemāk – par laimi! Ja man būtu vīrietis, kurš gatavo – nu nē! Es negribētu, ka manā virtuvē rīkojas kāds cits; tas būtu dīvaini! Vienmēr skatos uz vīriešiem šefpavāriem, esmu gatavojusi kopā ar Mārtiņu Sirmo, kad viņš bija atbraucis uz Gruziju, bet man tas šķiet kaut kas īsti ne vīrietim piemērots.

Saulainā Lisabona. (Foto: no privātā arhīva)

Kādas ir tavas kroņa riktes?

Tā kā mans tēvs ir mednieks, labprāt gatavoju medījuma gaļu. Vairāk esmu uz pamatēdieniem un zupām. Ja savākts viss vajadzīgais, piemēram, ir stirnu buka nierītes, labprāt vāru soļanku – īsto, ar triju veidu gaļu. Trīs gaļu buljons, burkāni, tomātu pasta, kaudze sīpolu un ķiploku, olīvas – obligāti melnās ar kauliņu, citrons, apjomam var pielikt kabaci. Tā ir liela ņemšanās, puse dienas.

Vēl man ir ļoti forša ķirbju un apelsīnu krēmzupa. Griežu gabalos ķirbi, burkānus, vispirms tos apcepu, tad mazā buljonā vāru, tad blenderēju, tad klāt dzīvu apelsīnu sulu, apceptu ingveru un ķiploku, tad to visu sablenderē un iekšā vai nu kazas siera bumbiņu, vai balzamiko un timiānu.

No Gruzijas virtuves taisu čahohbili un adžapsandali – tie ir baklažāni ar tomātiem, fantastisks ēdiens! Sātīgs, garšīgs, vairāk neko nevajag. Un tad – sēnes, sēnes, sēnes! Marinādē, zupās, mērcēs. Es esmu sēņu vecene. Mans milzu atklājums un prieks ir manas Norvēģijas sēņu vietas. Viņi tās nelasa – viņi par sēnēm nezina neko! Janam ir māja pie ezeriņa, pāri ceļam – mežs.

Esmu izinspicējusi visus klinšu mežus un atradusi tur visu – zemestaukus, apšu kundziņus, gailenes, kanterellas – ziemeļu gailenes, kas latviski būtu miroņu taurenes, bet šeit tās ir reti sastopamas. Arī Gruzijā inspicēju visas sēnes. Tur ir aitu sēnes – kā milzīgas atmatenes un sarkanbrūnās nikhvis (Amanita caesarea). Tās aug tikai Imiretijas kalnos. Ļoti gardas! Vēl lasīju kalmahas – brīvdabā uz veciem kokiem augošas austersēnes.

Sēnes man seko visur! Šogad Sīkragā kopā ar tēvu un Liegu Piešiņu pirmo reizi atradām dzīslkāta beku. Sēnes ir absolūti mana stihija, šogad Norvēģijā pat uztaisīju sēņu suflē no jomainajām adatenēm. Un kas tik atlidojis uz Rīgu... Saldēti zemestauki, kaltētas kantarellas, protams, norvēģu lāceņu ievārījums. Arī brūkleņu ievārījums viņiem ir ļoti spēcīgs. Diezgan smieklīga sakritība, bet Norvēģijas labāko ievārījuma kompāniju sauc Nora, tā nu vedu uz mājām burkas ar uzrakstu Nora. Šogad bija arī milzīga melleņu raža, lasījām, ko jaudājām.

Tu varētu saklāt galdu arī lielākām viesībām?

Pēc tam kad es Gruzijā esmu trīs dienas pēc kārtas servējusi galdu četrdesmit vīriešiem, mani nekas vairs nevar nobaidīt.

Ar Pērkonu Ikšķilē. (Foto: no privātā arhīva)

Par draugiem. Vai ir atbirums, vai esi piedzīvojusi ko tādu, lai teiktu – no viņa gan es to negaidīju?

Pārsvarā visi tuvie draugi ir palikuši. Klāss Vāvere ar Elitu, kuri tagad dzīvo Meksikā. Jānis un Ineta Bergi, draugi kopš studiju laikiem. Brīnišķīgs draugs mūža garumā ir Liega Piešiņa. Tāpat kaimiņi. Bet pāris gadījumi ir. Viens – tīri profesionālā ziņā. Ļoti tuva drauga rīcība kādas aģentūras vadītāja amatā saistībā ar naudas lietām bija neaptverama un neiedomājama. Jutos tā, it kā man mugurā būtu iedurts duncis. Tās durvis aizslēdzu uz visiem laikiem.

Otrs gadījums – laba draudzene, ar kuru biju cieši saistīta arī profesionālā ziņā. Arī ar viņu jau divus gadus pilnībā esmu pārtraukusi attiecības. Tā bija baigā vilšanās. Neraugoties uz to, ka viņai nepatika Levans, viņa uz pilnu klapi izdzīvojās pa Gruziju, bet pēc tam, kad man bija visgrūtāk, iztulkoja to kā manu nespēju savākties un paziņoja, ka tādi draugi viņai neesot vajadzīgi. Trešā vilšanās bija citā griezumā – laba paziņa nepiedodami izrīkojās ar savu tuvāko cilvēku. Pēc tā viņa man vairs neeksistē. Es pēc horoskopa esmu Svari, joprojām ļoti naiva, arī ļoti izpalīdzīga, bet, kad es durvis aizveru, tad aizveru.

Kopā ar BBC žurnālisti Rosie Goldsmith EBRD balvas finālā (Soviet Milk jeb Mātes piens) Londonā 2019. gadā, zālē 3000 klausītāju. (Foto: no privātā arhīva)

Pieminēji, ka Gruzija ietekmējusi arī tavu jauno romānu.

Gruzija nāk iekšā Ūdens mirdzēšanas konceptā ar lieliem skaistiem viļņiem. Koncepts ir tāds: ir Marija, kura, ceļodama pa pasauli, iekļūst visatšķirīgākajās kultūrās, tradīcijās un garīgajās pieredzēs. Tā ir mūsdienu pasaule. Un tad ir Acs skatupunkts – tā nav tikai Acs, kura mūsos noraugās no augšas, bet tā ir, piemēram, arī putna acs vai kaķa acs, vai dūmu acs, vai ezera acs. Objektīvā vērojošā Acs. Mūsu dzīve norit tā, kā norit, bet vienmēr ir vēl cits skatupunkts, no kura viss izskatās citādāk. Un, ja es varu tur ierakstīt arī savu Bodbes pieredzi, tas nozīmē, ka man ir emocionāla distance, jo to spēju bez sevis plosīšanas.

Bodbe ir vieta, kur gribu nokļūt atkal un atkal, un zinu, ka reiz tur nokļūšu. Tā mīt manos sapņos – redzu klostera dārzu, kur pulēju ikonu rāmīšus, skaisto ieleju, avotu... Esmu strādājusi gan klostera virtuvē, gan dārzā, gan augšstāvā un, aizverot acis, skaidri redzu visas šīs vietas.

Tu pieļauj, ka tāltālā nākotnē varētu tur apmesties uz visiem laikiem?

Zini, laikam pāris reižu dzīvē esmu par to iedomājusies. Interesanti, ka tajā oktobrī pirms diviem gadiem, kad savu laiku Bodbē jau biju nodzīvojusi, aizvedu uz turieni draugus, lai parādītu šo ieleju arī viņiem, un satiku tur dedu (gruzīnu valodā māte – Red.) Tamaru un pārējās dedas, kuras visas ir mani cilvēki. Uztveru to kā ļoti labu zīmi, ka tieši tad, kad tur biju es, deda Tamara nejauši nonāca lejā; parasti jau tā nesakrīt.

Es nezinu. Pagaidām man vēl pamatīgs ceļš ejams laicīgajā dzīvē.

Tu esi izbaudījusi milzīgu atzinību un suminājumus, bet tam ir otra puse – vai daudzie braucieni un lielā uzmanība tevi nenogurdina?

Tas ir abējādi. Tas tiešām ir neiedomājami, kur tik pēdējo četru gadu laikā esmu bijusi un ar ko tikusies – gan Latvijā, gan pasaulē. Es nepavisam neesmu publisks cilvēks, lai gan nemitīgi dzirdu – jā, bet tu publikas priekšā tik dabiski jūties un runā! Jā, tajā brīdī ir milzīga enerģija – tu saņemies, tu pilnīgi jūti tos cilvēkus. Pēdējo reizi to ļoti tieši izjutu pagājušajā vasarā Tiguļu kalnā, kad dīvainā kārtā starp ierobežojumiem varēja notikt Tiguļu koncerts. Viss kalns bija cilvēku pilns, un es, ejot iekšā, burtiski jutu strāvojam tādu milzīgu labvēlību un cieņu. Kad nodziedāja Mīlestības jūru un Raimonds Tiguls izsauca mani uz skatuves, cilvēki ar mobilajiem telefoniem izgaismoja krēslu kā ar svecītēm.

Tu dabū tādu enerģiju, bet vienlaikus tev ir tāda atbildības sajūta... Pēc tam biju kā tukšs balons. Mārai Zālītei, piemēram, ir milzīga pieredze, viņa ir uzstājusies tūkstošu priekšā, bet es sevi nekad neesmu pozicionējusi vai uztvērusi kā nez kādu tautas rakstnieci, tāpēc katra tikšanās ar ļoti plašu cilvēku loku ļauj saprast, ka tā enerģija tiešām strāvo un ka tā ir ļoti, ļoti labvēlīga. Tevi pārņem milzu pietāte, un pašai šķiet, ka vajadzētu tā – lavīties pa krūmiņiem, gar paksīšiem...

 Ko Nora Ikstena tagad lasa?

Mans pēdējā laika atklājums – un tas arī ļaus pabeigt stāstu un nobeigt apli par desmit gadus gaidīto un nesagaidīto gadsimta romānu – ir Artura Jurkeviča grāmata "Apglabātais vīnogulājs". Es šo cilvēku nekad neesmu redzējusi, viņš man no Gruzijas atsūtīja manuskriptu ar lūgumu to izlasīt un uzrakstīt atsauksmi. Vispirms nodomāju – kaut kāds meža dīvainītis, kurš ir padzīvojis Gruzijā, nospriedis, ka prot rakstīt, un grib izcelties uz Abhāzijas kara rēķina. Bet, kad izlasīju grāmatu... Tā ir fantastiska! Turklāt notikumi sakrīt ar manu Gruzijas sākumu – tas ir 2008. gads. Nodomāju – redz, kā... Pavisam citā veidā, no pilnīgi nepazīstama cilvēka, pie tevis nonāk stāsts, kuru tu gaidīji, bet nesagaidīji – un tomēr sagaidīji. Turklāt tādā veidā, kā tu nevarēji ne iedomāties, ne paredzēt.

Nākotnes plāni – pabeigt Ūdens mirdzēšanu, sagaidīt Mātes pienu Norvēģijā, sagaidīt filmu, un man ir sajūta, ka 2022. gads būs spēcīgs gads manā dzīvē.

Tev vēl ir ko Dievam lūgt?

Zini, būtu grēks! Vienīgi veselības jomā. Un turpināt mācīties pazemību, bijību pret to, kas tev ir dots. Turpināt cīnīties ar saviem iekšējiem melnajiem buļļiem, kā tos nosauca Linards Tauns, lai ietu uz priekšu. Būt pateicīgam par visu, kas dots. Vairāk neko.

Saistītās ziņas

Zviedrijā pārdotāko grāmatu topa 6. vietā - Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" tulkojums
Noras Ikstenas ģimeni Dziesmu svētkos papildina Pērkons
Izcilības balvu kultūrā un 7000 eiro saņem režisors Kalniņš un rakstniece Ikstena

Noras Ikstenas adžapsandali recepte

Baklažānus sagriež pirksta biezuma ripās, saliek uz paplātes, mazliet sadursta ar dakšiņu, uzkaisa sāli, tad stundu patur, lai iznāktu ārā liekais ūdens. Pēc tam šķēles pilnībā jānosusina. Tad karstā olīveļļā apcep, lai ir mīkstas, bet – nepārcep.

Noliek malā. Uz otras pannas olīveļļā cep daudz smalki sagrieztu ķiploku, sīpolu, tomātu, pēc izjūtas pievieno sāli, piparus, kārtīgu karoti tomātu pastas un zaļumus – pētersīļus, kinzu, dilles (baziliku gan nevajadzētu). Tad paņem apaļu trauku, liek tajā baklažānu šķēlītes un gāž tiem virsū šo putriņu, tad atkal šķēlītes, atkal – putriņu. Pārkaisa ar zaļumiem. Viss! Gruzijas recepte sieru neparedz, bet es esmu mēģinājusi pa virsu uzkaisīt kazas sieru – ļoti garšīgi!

Foto: Oļegs Zernovs

Citi šobrīd lasa

Priekšvēlēšanu cīņas Pierīgā: slavena aktrise, aizmukušie Rīgas domnieki un jocīgie svētki
Ko darīt, ja kopīpašnieki neļauj sirmgalvei atbrīvoties no vairs nevajadzīga īpašuma 2
"Bēdz, bēdz!" - virāls kļūst video, kurā vīrs izglābj sievu no lūša, aizmetot to pāri zālājam 4

"Я долго была невидимкой, а теперь меня увидели": Муцениеце счастлива, что развелась с Прилучным

"Теперь я буду такая, прям лопни глаз!": 56-летняя Апина решилась на пластику ради тонкой талии