Citplanētieša paģiras. Andris Zeibots par grāmatu "Krauklis", Jāni Ziemeļnieku un melno humoru

Sākumā šķiet, ka to vispār nevar izdarīt – izlasīt vairāk nekā 600 lappušu. Vai, lai to paveiktu, jābūt kādai vaļējai, pukstošai sentimenta vātij, ko reiz atvērusi dziesma Šai drūmā dzertuvē? Varbūt. Un reizē arī jaunatklājēja, avantūrista pārliecībai, lai dotos līdzi Zeibotam – ne tikai uz trīsdesmito gadu Rīgu un Valmieru, bet arī fantasmagoriskās Mēness krāteriem un domājošam okeānam līdzīgās ainavās, jāizkalst paģirās un jāveldzējas svaigu domu intelektuālajos kokteiļos. Tas nav kā kārtējo reizi aizbraukt uz Brīvdabas muzeju. Uzvelc kalnu zābakus un ej…

Spāres acs

– Pieļauju, tev šīs grāmatas tapšanas process bija spēcīgs emocionāls ceļojums?

– Vienmēr ir pavadošās sajūtas. Reizēm, rakstot traģisku vietu, var apsmieties… Dialogi prasa ieņemt vienu pozu, tad otru, un katrai no tām var būt atšķirīgs emocionālais grāds. Tad ir jautri.

– Tu kā jampamps lēkā no viena tēla uz citu…

– Tā ir dramaturga pieredze, kas jāietrenē – ka esi vairākās lomās, drusku šizofrēniski šķelts.

– Kā sevī atklāji dramaturgu? Pabeidzi 1. vidusskolu…

– Visi draugi gāja studēt tehniskas lietas, arī es – Universitātē skaitļojamās mašīnas. Jebkura mācīšanās veicina prasmes intelektuāli uztvert lietas, formulas, kombinēt, sakārtot. Ar šo vairogu mēs cenšamies pasaules haosa relativitāti piebremzēt.

– Saliekam formulās?

– Kā bibliotēkā – jo tā lielāka, jo vairāk nepieciešama sistēma, lai varētu tajā kaut ko atrast. Pēc tam es Konservatorijā režiju mācījos.

– Izdomāji sev citu izglītību? Vēl mazliet sakārtot pasauli?

– Protams. Tekstus rakstīju jau skolas laikā. Kā jau iesācējs es kopēju ikdienu. Mamma strādāja par medicīnas māsu psihiatriskajā slimnīcā, laikam tāpēc man par cilvēka psihi vienmēr ir bijusi interese. Pavasaros gāju palīgā logus mazgāt, redzēju, kā slimnieki klīst… Reiz pie uzņemšanas divi sanitāri, pieturot pie rokām, veda sievieti, un viņa skaļā balsī stāstīja, ko redz – brienot jūrā, ir viļņi, saule lec…

Tajā brīdī sapratu, ka šis cilvēks dzīvo pilnīgi citur. Tā arī ir, ļoti iespējams, katrs esam no savas galaktikas un redzam pasauli atšķirīgi. Kā spārei ir salikta acs – viņa redz mozaīku. Viņas psihe pasauli konstruē tādu, evolūcijas ceļā piemērojusies, un viņai tā ir ērti.

– Spārei būtu milzīgs diskomforts, ja sāktu redzēt kā mēs. Iespējams, pat pārstātu eksistēt.

– Nespētu orientēties. Ja cilvēkam noņemtu dabiskās maņas, viņa sajūtu sistēma izļodzītos tā, ka prāts zaudētu orientāciju, spēju gūt pieredzi. Ja šādu cilvēku nesargātu, viņš aizietu bojā.

Tā es satiku Freidu

– Mamma tev stāstīja par pacientiem?

– Vairāk anekdotiskus gadījumus. Kā vienu no agresīvajām pirmo dienu nesēja pie gultas, mamma nesa paplāti ar ēdamo, un šī ar kāju pa to, viss mammai virsū (smejas). Tajā laikā bija tā sauktais samizdats: uz vienu nakti iedeva papīru kaudzīti – grāmatas, kas netika drukātas. Tā es satiku Freidu.

– Jau septiņdesmitajos?

– Jā, un astoņdesmito gadu sākumā. Tad sapratu, ka mana psihes dzīve, sapņi ir materiāls, no kura varu nolasīt, kas patiesībā esmu. Tā ir sapņu interpretācija. Tad uz ilgāku laiku metos sirreālismā. Pašam sevi analizēt ir grūti, jo esi gan pacients, gan analītiķis. Tā ir sirreālisma metode – rakstīt sapņus. Lai to apgūtu, man vajadzēja gadus piecpadsmit.

– Tas ir grūti, vai ne?

– Pirmajā brīdī – tikai spēle ar vārdiem. Raksti uz dullo, bet tas ir garām. Lai tiešām no bezapziņas sāktu celties impulsi, vajadzīga neatlaidība. Visas lugas, ko esmu sarakstījis no astoņdesmito gadu vidus līdz šā gadsimta sākumam, ir drīzāk treniņš. Par savu augstāko rezultātu uzskatu romānu Okeāniskais es. Uzraksti sapni, redzi, ka neder, iemācies pats sevi vērtēt – tā kaut ko var uzzināt par sevi, piemēram, ka esi Narcisa dabas. Tā ir viena no Okeāniskā es galvenajām tēmām.

– Tu sevī saskati Narcisu?

– Par nelaimi, tā ir. Un tas bija ļoti bēdīgs atklājums. Narcisa nelaime ir tā, ka viņš tiek barots no cilvēku uzvedības. Diezgan riebīga īpašība. Neko darīt, tā ir iedzimtība, bet ar to var tikt galā, ja darbojies tam pret. Tāpēc savus pirmos romānus Līķu dejas un Okeānisko es gribēju rakstīt ar pseidonīmu Stāstītājs, Nekas, Analītiķis. Saproti? Tā ir atteikšanās no pjedestāla, atspulga, kas uztur narcisistisko dabu.

– Ko tas tevī mainīja?

– Neko īpašu, vienkārši deva komfortu.

– Attiecībās ar cilvēkiem?

– Pirmām kārtām. Sapratu, ka riebīgi izturēties – kā Narcisam – ir nepareizi. Erika Ādamsona romāna Sava ceļa gājējs galvenais varonis sevi audzina – esmu vecis, man vajag gribēt, visu varu izdarīt... Man šis uzstādījums laikam ir dabas dots. Rakstu tekstus gan tad, kad izdodas, gan tad, kad neizdodas, gan tad, kad drukā, gan tad, kad nedrukā, gan tad, kad maksā, gan citādi (smejas). Man ir uztraukums – nebūt riebīgam draņķim.

Centos būt neredzams

– Sabiedrība tevi iepazina kā vienu no kulta raidījuma BB Brokastis cilvēkiem, kas ģenerēja idejas…

– Es centos būt neredzams.

– Biji viņu motoriņš?

– Nosacīti. Nē, nē…

– Melnais humoriņš gāja kopā ar narcistisko dabu?

– Tas ir kas cits. Mellais humors ir modes gājiens. Montī Paitonam visas ainas pārsvarā ir sirreālas, tāpēc var teikt, ka viņa stils sakrita ar manu galveno vērtību. Bet ātri vien sapratu, ka tā vairāk ir tehniska padarīšana, darbs, kas jādara. Tas nav tas, kas mani interesē – izzināt sevi. Lai gan tas arī ir Narcisa gājiens!

– Tu aicini lasītāju analizēt sevi.

– Protams. Bet tas, ko mēs ilgus gadus no rītiem darījām, tomēr ir naudas darbs.

– Ģenerēt asprātības katru rītu tomēr ir rakstura iezīme. Biji pelēkais kardināls?

– Visādi mani sauca (smejas). Kad studijā ieviesa kameras, uzstāju, lai uz mana galda to neliek. Es taču arī drīkstu kaut ko prasīt, un tas nav algas pielikums…

– Tu, šķiet, nekad neesi gribējis līst priekšplānā. Tad būtu gājis uz aktieriem ne režisoriem.

– Praksē Liepājas teātrī uzvedu viencēlienus. Bija jautājums, vai nepalikt tur. Sadraudzējāmies ar vienu no kolēģiem, dzīvoju viņa mājās, otrajā stāvā. Ziemā krāsns pa nakti izdziest un kļūst tik auksts, ka gandrīz vai pie spilvena piesalsti. Bet gaisotne mani nevilināja... Es biju no Rīgas.

– Esi Kundziņsalas iedzimtais?

– Turklāt tajā mājā esmu piedzimis!

– Kurā gadā?

– 1950. Ja naktī kāds dzimst, pakaļ nevar atbraukt. Tiltu tikai sešdesmitajos uzcēla. Bija moments, ka ne kuģītis varēja braukt, ne tilts bija uzbūvēts, gāja pa laipām, cēlās ar laivām pāri. Dulls laiks kundziņsaliešiem. Man pie mājām ir attekas gals, kas pēc dīķa izskatās, pa to kādreiz varēja tikt uz lielo Daugavu. Pozitīvais, ko osta devusi, ir tas, ka no visām pusēm ir valnis, plūdu ūdeņi netiek. Agrāk pret tiem aizsargājās, paceļot mēbeles.

– No vārda etimoloģijas viedokļa likās interesanti, ka kundziņi ir dzeltenās ūdensrozes.

– Jā, mēs gan laikam tās saucām par ūdensrozēm.

Izvēlēties sevi

– Psihoneiroloģiskās slimnīcas muzejā ir kāda pacienta darbi, viņš slimnīcā 30 gadu pavadījis. Tik trausli zīmējumi... Ar šizofrēniju slimu mākslinieku darbi ir ļoti niansēti.

– Piekrītu. Mūsdienās gan izsargājas to par slimību saukt. Ir atšķirīgas psihes – nav robežu, kā ir pareizi un kā nepareizi uztvert pasauli. Ja nu kāds ir dzimis tik ideāls, tad lai viņam veicas, bet pasaule būtu labāka, ja cilvēki paši tiktu galā ar sevi. Sabiedriskajā telpā, čatos ir pilns ar tādiem, kam ir psihopātijas iezīmes.

Tagad to sauc par sociopātiju. Tie, ar neirotisko dabu, katru dienu izplājas, par visu varu pierādot savu patiesību. Bet tas viņus neārstē. Cilvēks ir bezgalīgs, arī iekšpusē. Iespēju robežās tikt ar sevi galā – tas ir tas, ko mūsdienās ļaudis palaiž garām, paļaujas uz dakteriem, koučiem... Bet iespējas ir pašā. Viena no narcisma iezīmēm – un tāda apziņa laikam ir daudzos – tas, kāds esmu, ir labi, pieņemiet mani! Tāds nemainīsies.

– Bet vai tad cilvēkos nav vēlmes būt labākam?

– Domāju, ka ne. Jo vēlmēm cilvēks seko paceltām rokām, vienmēr. Kā dzimtas turpināšanai…

– Tas ir instinkts.

– Seksuālais, jā. Dzīvības saglabāšana – izvairīties no briesmām, baidīties no nāves, būt bara vadonim. Lielās vēlmes strādā pašas par sevi, nav problēmu sekot. Runa ir par to, ka tevi dzen citā virzienā, nekā gribi iet. To uzskatu par savu gadījumu. Gribu, lai man netraucē darīt darbu. Man ir vilkme tekstus rakstīt. Tā ir mana aizraušanās, amats, neko citu es nemāku – ne ar mašīnu braukt, mājās, praktiskajā dzīvē arī so-so…

– Ko mācījies par skaitļojamām mašīnām, tas vairs neder…

– Kā lai saka… Prāta vērtības, kas uztrenētas, nav zudušas. Varu lasīt teorētiskas grāmatas, pašlaik Merlo-Pontī Uztveres fenomenoloģiju, pamatīgs ķieģelis. Esmu lasījis Lakānu, psihoanalītiķus gandrīz visus – Freidu, Jungu, dažus Jūlijas Kristevas darbiņus. Man mājās, liekas, ir viss, ko latviski Šuvajevs iztulkojis. Lakānam ir četri galvenie diskursa veidi. Viens ir universitātes – ar to nodarbojas tekstu autori, kuri grib iemācīt, kā pareizi darīt. Intelektuālas vērtības tur ir. Kunga diskurss savukārt sauc uz ideāliem.

– Kā Rainis.

– Jā. Ar histēriķa diskursu ir vairumā – tie, kas protestē: slikta dzīve! Analītiķa diskurss ir manējais. Pats esi vairāk vai mazāk anonīms un uzklausi to, ko tev stāsta. Lakāns kā psihoanalītiķis ieviesa šo metodi, pārveidojot Freidu – pašam pacientam jātiek ar sevi galā, speciālists tikai vada, uzdod vajadzīgos jautājumus, pabīda. Savā ziņā tuvs žurnālista darbam. Nedrīkst kļūt par tuvu pacientam, jo tad sākas pārnesumi, projekcijas, iemīlēšanās – pilnīgi nevajadzīgas lietas. Šajā principā balstoties, Līķu dejās centos sevi saukt par Stāstītāju, arī Okeānisko es gribēju anonīmi rakstīt.

Visi domā, ka tā tāda avangardistiska mērkaķošanās, bet nē – analītiķa princips. Ar to gribēju sevi pieteikt kā šī diskursa praktizētāju – ka negrasos nevienu mācīt dzīvot, ne arī saukt uz zilajām tālēm. Tas arī Ziemeļniekam ir raksturīgi. Tāpat protestētājs neesmu. Protams, visi šie diskursi…

– … nav absolūti tīri, sterili?

– Jā, tā nemēdz būt. Nav iespējams uzrakstīt romānu, kas būtu tikai vienā diskursā. Bet pamatā mani interesē analīze. Noskaidrot, kas notiek, ir galvenais, nevis mācīt citus, kā pareizi dzīvot. Es jau pats nemāku. Nesniedzu plašas zināšanas par laikmetu – arī tādi vērtējumi ir parādījušies. Lai gan es gadu bibliotēkā vācu materiālus par to laiku.

– Ievadā raksti “es šamaniski pašhipnotizējos tā laika notikumos”.

– Kritiķiem visvairāk nepatika ievads, pārmet, ka cenšos intelektuāli uzspiest veidu, kā romāns jālasa. Tas vairāk izklausās pēc diktatūras. Ja cilvēks kritizējot kaut ko tādu saskata, viņš nejauši atklāj pats sevi – ka tas, ko viņš saka, ir objektīvā patiesība pretstatā manai neobjektīvajai. Es ļoti… neteiksim, ar aizdomām, bet piesardzīgi vērtēju tos, kuri nekad nemaina savus uzskatus.

Ja man saka, ka kārtīgs cilvēks ir tāds, kuram ir baigais mugurkauls, kā viņš paņēmis vienu shēmu, tā pie tās turas... Tāds ir Lukašenko. Mani drīzāk pārliecina, ja redzu, ka cilvēks mainās, turklāt varbūt pat vairāk, nekā pats gribētu. Jo tad, esmu pārliecināts, viņš lasa, gūst zināšanas. Un ne tikai pa virsu, bet uzņem sevī un sevi pārveido, līdz ar to kļūstot citāds.

– To varētu saukt par intelektuālo empātiju.

– Es teiktu, ka jā. Tas ir svarīgāk nekā turēties pie vienas shēmas visu mūžu. Tā var būt gribas stingrība, bet drīzāk – pārkaļķojies mugurkauls. Vienkārši nespēja domāt citādi.

– Jo nav ērti pārskatīt savus uzskatus.

– Tur jau tā lieta! Un visi uzreiz pārmetīs – o, tu biji tajā partijā, tagad pārmeties uz šādu… Ir lietas, ko vairs nevari vecuma dēļ. Labi apzinos, ka nespēju noturēt tādu psihes spriedzi, kāda nepieciešama, lai uzrakstītu sapni. Otru tādu kā Okeānisko es vairs nevarēšu. To grāmatu rakstīju desmit gadus, metu ārā, taisīju par jaunu un atkal meklēju, kamēr uzbūvējās.

Šī mozaīkas kompozīcija zināmā mērā ir gājusi caur sirreālisma meklējumiem lugās. Ar Daini Grīnvaldu, dramaturgu, manu draugu, tagad nelaiķi, kādreiz bijām tik privileģēti, ka mūs mājās uzņēma profesors Bībers, deva lasīt par drāmas tehniku. Es smalki zināju visu, un tad vajadzēja darīt pretēji, meklēt savu formu.

– Ko Dubultu jaunrades namā rakstīji?

– Sesto reizi pārskatīju romānu par Konstantīnu Raudivi un Zentu Mauriņu. Materiāla pārpilnības dēļ par Ziemeļnieku pāri palika daudz par kara psihes traumām. Ziemeļnieks tika izbrāķēts – redze slikta, slimās nieres, ar ko viņš, cilvēks, dabūja opija atkarību.

– Zāles un pseidozāles…

– Nuja. Paldies dievam, viņš negāja šaut. Raudive un Mauriņa šo tēmu ne pa jokam piedzīvoja. Pārbrauca frontes līniju ar veco, sagrabējušo mašīnīti, kas varēja salūzt kuru katru brīdi. Un ko tad? Viņam Zenta būtu jānes uz rokām. Viņš sargam zelta pulksteni atdeva, lai no krievu puses pārlaiž uz rietumu. Drēzdenē iebrauca vienu dienu pēc lielās bombardēšanas – viņiem laimējās to nokavēt.

– Raudive nodarbojās ar parapsiholoģiju.

– Jā, ierakstīja mirušo balsis. Tā būs viena no romāna lielajām tēmām. Sižets drīzāk velk uz detektīvu. Galvenais antagonists pretstatā abiem protagonistiem – viņš vēl 20 gadu pēc kara kā indi pazemē glabāja atriebības vajadzību, un slepkavība notika.

Ļauj pasaulei tikt galā ar tevi

– Transpersonālās psiholoģijas speciālisti apgalvo, ka Maslovs pats esot pārzīmējis savu piramīdu, sakot, ka spicē nav pašrealizācija, bet cilvēka iracionālie piedzīvojumi, sapņojumi, klīniskā nāve, zīmīgi notikumi, sakritības, sapņi…

– Es izvairītos runāt par mistiskām pieredzēm, bet būt ticīgiem reliģiskā nozīmē – šāda pieredze ir ikvienam no mums. Lakāna cilvēks piedzimst kā A objekts – Autre, no franču valodas – cits. Viņa pirmā pieredze ir mammas gādība – augstākais spēks, kas viņu baro, māca, sargā, mīl. Tas pats, ko piedēvē reliģijai. Kad esi pieaudzis, mamma ir kosmiskos mērogos.

Atmiņas par šiem pirmssubjekta veidošanās pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem, sajūtām stimulē vēlmi piekļauties, atzīt, ka tā ir patiesība. Vai tas tā ir vai nav… Ir virkne aptuveno pierādījumu. Arī zinātnē ir milzums aksiomu, kas nav pierādāmas, bet uz tām balstās visas tālākās shēmas. Cilvēks pamatā tiešām ir neapzinātais cits, prāta darbība nākusi klāt vēlāk.

– Tas ir uzslāņojums?

– Jā, kad imanences plānā jau ievietoti jēdzieni un no tiem veidojas sistēmas. Šīs shēmas drīzāk vajadzīgas ērtībai, lai radītu īsākos ceļus. Kā teicu piemērā par bibliotēku – jābūt sistēmai, pretējā gadījumā neatradīsi vajadzīgo. Bet pasaules pamatā tomēr ir haoss. Pamatā jābūt relatīvai attieksmei arī pret shēmām, citādi relatīvo varētu uzskatīt par absolūtu. Pie tā neapstāsimies. Ja šajā gadījumā relatīvais ir absolūts, tad šis absolūts tikpat labi var būt relatīvs. Tā varam turpināt bezgalīgi.

– Kā tevis pieminētie pretī noliktu spoguļu tuneļi.

– Jā, atbilde būs bezgalības galā. Ka relatīvs ir absolūts ar zināmu relativitātes devu. Tādā veidā saprotu – ir vērts pieļaut, ka, gadījumā ja pacelšu karotīti un palaidīšu to vaļā, tā nokritīs zemē, un tā būs miljons gadījumos no miljona. Bet vienalga nav droši, ka miljons pirmajā reizē tā notiks. Jo nav pierādījumu, var tikai praktizēt un praktizēt… Bet cilvēka mūžiņš ir noslēgts – mani mēģinājumi vienā brīdī tik un tā aprautos. Pēdējais mēģinājums – karotīte nokrīt, es nomirstu, un vienalga nekas nav pierādīts.

Mēģinājumiem jānotiek bezgalīgi daudz reižu, pretējā gadījumā tas viss ir shēmas ietvaros. Dzīvot intelektuālās, prāta veidotās shēmās ir derīgi, tas ļauj orientēties pasaulē, meklēt mērķus, tos sasniegt, tikai, tāpat kā rakstot tekstus, arī dzīvojot būtu ļoti labi, ja mēs darbinātu visas mūsu psihes spējas. Nepastāvu uz to, kā daži saka, ka mākslinieks pārsvarā darbojas ar iztēli, zinātnieks – ar prātu, reliģisks darbonis – ar intuīciju, ikdienas cilvēks – pēc sajūtām, kā sirds liek. Ideālajā gadījumā ir visas šīs spējas.

– Tās vienlīdz var attīstīt.

– Jā. Un tad kaut kādā mērā vari sev pateikt, ka esi darījis visu, ko varēji, lai tiktu galā ar pasauli un ļautu pasaulei tikt galā ar tevi. Tu ej pie pasaules meklēt tās atbalstu, tāpat kā pasaule ieiet tevī; ķermenis ir visa pasaule. Nav iespējams tos atdalīt vienu no otra. Vai kā panteismā – visur ir Dievs. To gan es nemāku teikt, tādu pierādījumu nav.

Ledus gabals no jumta

– Tu saki par gēnu programmām… Pirms dažiem gadiem atklāja reliģijas gēnu. Ir cilvēki, kuriem tas ir izteiktāks, un viņi vairāk nosliecas piekļauties kādai ticībai.

– Visiem ir tāda… pirmsjēdziena pieredze.

– Dažiem izteiktāka.

– Tas arī no audzināšanas atkarīgs, vides…

– Ziemeļnieks slimīgi dzīvoja tajā romantismā.

– Par visu, ko saki, autoriem tā laika paradigmā bija pieņemts runāt kunga diskursā. Kā Rainis uzsāka, Aspazija uzturēja, viņi abi ir romantisma pīlāri. Lielākā daļa centās šai paradigmā iekļauties. Nu varbūt, jā… tā ir gēnu programma, bet droši nepateikšu. Man liekas, to vajadzētu nošķirt. Diskurss ir vairāk sociāla parādība, ne psiholoģiska – kas notiek ar cilvēku tad, kad viņš jau ir apzinājies sevi par sociālās mašinērijas daļu. Tīri psiholoģiski droši vien ir kādi uzstādījumi, kas palīdz to uzturēt, un ir tādi, kas pretojas.

Gēnu programmas mēdz būt pretrunīgas, tās var darboties viena pretī otrai. Raksturīgs piemērs – mīla stiprāka par nāvi. Ar mazo meitu Endiju, kad viņai bija gadi pieci, pavasarī ejam pa Bruņinieku ielu. Krīt lāstekas no jumtiem, un pēkšņi tāds troksnis, ka liekas - no jumta ledus gabali mums virsū gāžas. Varētu domāt, kāds gabals gāja pa trubu, tāpēc tāds troksnis. Reakcija – automātiski paņemu bērnu zem sevis, pats uzguļos virsū. Prātā nav, ka mani tūliņ nositīs ar ledus gabalu.

– Nosargāt bērnu...

– Jā! Pilnīgi automātiska reakcija. Kad esam piecēlušies, bērns nobijies, paskatos riņķī – velns ar ārā, vai neviens nav redzējis to stulbo gājienu, ka šitā reaģēju (smejas). Tas notika sekundes simtdaļā.

– Tas bija pareizākais, ko varēji darīt.

– Nē, jo tas nebija vajadzīgs. Šis piemērs raksturo automātisko vilkmi, gēnu programmu numur viens – bērnus sargāt. Ir arī mīlestības programma, Rainis saka – mīla stiprāka par nāvi. Tikai pēc tam ir dzīvības saglabāšana. Sāc domāt – jomajo, ja nu pa īstam būtu nācis ledus gabals, salauzis mugurkaulu, un čau. Saproti, tikai tad nobīsties.

– Tā ir cita programma – mīla stiprāka par nāvi.

– Tas notiek bez domāšanas. Par tevis teikto domāju – tas tomēr ir diskursa jautājums, cilvēku socializēšanās, pieredzes radīta darbība, rīcība, izturēšanās veids, tas, kā viņš raksta. Un arī domā kaut kādā ziņā. Tāpēc domāju – ja arī ir reliģijas gēns, tad katram cilvēkam tas darbojas mazliet citādi.

– Protams, komplektā ar uzslāņojumu.

– Jā. Man ir gadījies parunāt, un ne reizi vien, ar cilvēku, kurš ir materiālisma sektants, tik totāls materiālists – absolūti reliģiska pārliecība. Viņš nodarbojas ar zinātniskiem pētījumiem, nav vērts runāt, ka varbūt ir kas relatīvs, ka pasaules pamatā ir haoss. “Tas nestrādā!” ir raksturīgais sauklis (smejas). Manā uztverē tā nav nekāda simpātiskā pieeja pasaulei. Cilvēks nevar mainīties, ja ir nobloķēts ar materiālismu vai reliģiju. Pieļauju, ka romantisms arī varētu būt zināms sektantisms. Ja cilvēks ir tik totāli iestājies vienā pieminekļa pozā, ka var būt tikai romantiķis un nekā citādi…

Pieļauju, ir cilvēki ar tādu psihi, bet neteikšu, ka tas būtu simpātiski un man katru dienu gribētos ar viņiem kontaktēties. Vienreiz parunā, otrreiz, bet negribas tērēt laiku, jo visu laiku dabū atkārtojumu. Tas ir kā nemitīgi skatīties vienu un to pašu seriālu. Ziemeļnieka gadījumā tā drīzāk ir aizsardzība. Ja cilvēks gadiem skatās vienu un to pašu seriālu, kur mainās tikai ārējās formas, bet pēc satura – nekas, viņam vajag, lai nekas nemainās. Tā ir viņa aizsardzība, drošības izjūta, stabilitāte. Dzīvē viņam neiet, ģimenē ziepes, darbā naudu nemaksā, vienīgais – ieslēdz televizoru un kādu laiku dabū atslodzi.

Vai Ziemeļnieks bija vājš?

– Tā ir arī bēgšana, apziņas atslēgšana.

– Jā, Ziemeļnieks savu romantisko dzeju, pēc manas sajūtas, lietoja kā šādu vairogu. Nepiekrītu, ka viņš bija vāja rakstura cilvēks. Jo vājš raksturs vispār nemēģinātu neko labot sevī, no slimnīcas iznācis, padotos jau piektajā dienā. Viņš neturētos pretī, nemeklētu kādus vairogus. Cita lieta, ka viņa vilkme visu laiku uz viņu spiež, viņam jāpretojas, un tas padara viņu mazāk spējīgu komunicēt, tikt galā ar kādām problēmām. Tāpēc viņš šķiet pasīvs, jo viņam visu laiku jācīnās pret to, pret ko tam gudriniekam, kurš saka, ka viņš bijis vājš cilvēks, nav jācīnās.

Otra problēma, kas Ziemeļniekam spiež uz smadzenēm, – viņš Šēnfelda klīnikā ir sadzirdējis, ka viņam nevar būt bērnu. Būt romantiķim un impotentam – tas vispār ir vājprāts! Vājš cilvēks sajuktu prātā pie šīs atziņas. Trešais, ko viņam teica kritiķis, – Čaks ir atnācis, tu esi jau prom…

– Savā ziņā viņš, domāju, to juta pats.

– Viņš ellīgi… cīnījās, kā spēja.

– Bet juta arī Čaka jaudu.

– Bez šaubām.

– Nav jāmērās, bet…

– Tā ir attieksme, sabiedrības spiediens. Tāpēc ir ērtāk būt mazāk zināmam – tad tev netraucē strādāt. Skaidrs, ja esi izlīdis priekšplānā, tevi pirmo nomētās ar akmeņiem, vai ne? Tas taču ir dabas likums. Lūk, arī no šā viedokļa domāju, ka Ziemeļnieks nekādā gadījumā nav uzskatāms par vāju raksturā. Tad viņš visu mūžu, cik nu viņam bija dots, nebūtu tik ilgi pretojies.

Alkoholisms, salīdzinot ar opiju, ir vājāka atkarība… Viņš cīnās visā romāna garumā. Lūk, te es tiem apskatniekiem, kas teic, ka viņš ir bijis vāja rakstura, radikāli nepiekrītu. Viņiem vienkārši ir laimējies, ka dzīvē nav šāda spaida, nav bijis šādas spriedzes, pret kuru būtu jāturas pretī. Kad pienāks, paskatīsimies, cik kuram vājš raksturs, cik kuram stiprs.

– Ziemeļnieka tēls tādā kā ideālismā latviešos dzīvo. Kāpēc mums to Šai drūmā dzertuvē vajag?

– Es neloloju ļoti augstas simpātijas, līdzīgi kā pats pret sevi, kad strādāju radio. Man tas bija naudas darbs, Ziemeļniekam – aizsardzības, vairoga darbs.

– Tie viņa dzejoļi?

– Jā. Un viņš to darīja labi.

– Tu arī savu darbu darīji labi!

– Es vismaz ceru. Teiksim, Deivida Linča filmas, kaut seriāls Twin Peaks, ko rādīja televīzijā, mani tiešām pārsteidza, deva citu pasaules redzējumu, taču tas, ko dara Ziemeļnieks, man liekas simpātiski, pieņemami, interesanti noteiktos apstākļos, bet ne tā, ka mainītu dzīvi lielos pagriezienos.

– Varbūt mūsos arī sēž kāda cīņa ar savām atkarībām, romantismu?

– Jā, bet vai visi izmanto vienu un to pašu vairogu?

– Nē, domāju – kāpēc Ziemeļniekam ir vieta mūsu sirdīs? Kāpēc latviešu tauta viņu mīl? Kāpēc vienu no 13 romāniem vajag tieši par viņu?

– Domāju, ka dziļi zem romantiskās virsotnes ir iekodēta viņa cīņa pašam ar sevi. Ir šī spriedze – cilvēks, lasot par romantiskām attiecībām, pats neapzinoties, lasa par cīņu ar sevi. Domāju, tas ir galvenais kods. Jo ir jau tā, ka rakstnieks vienmēr raksta sevi un lasītājs vienmēr lasa sevi. Autors viņam dod kādu iemeslu, vērtības, ar kurām apieties. Centrālie dzīves autori tiešām radikāli maina skatienu – lūk, tas ir ģeniāli! Tā es gribētu! Laikam tomēr katrs ko citu lasa. Katrs vairāk sevi. Cits lasa romantisko pieredzi, vilkmi uz nepiepildītām ilgām, kas saistās ar viņa privāto dzīvi. Cits lasa kā zinātnieks, kas pārzina pasauli. Viņš zina ļoti daudz tā laika autoru, spēj viņus klasificēt, katram dot savu vietu.

Domāju, nav viena iemesla, kura dēļ mums visiem varētu patikt viens un tas pats. Katrā autorā vai pat dabas parādībā tā ir sajūtas lieta, nepierādāma. Man liekas, cilvēki ir atšķirīgi savā iekšienē, mēs esam citplanētieši no kādas Alfa galaktikas, tik plaši savā iekšējā bezgalībā. Garīgā pasaule ir tikpat plaša kā uz āru vērstā, bezgalīga punktā, kas iet atomu, zematomu daļiņu līmenī, līdz nebeidzamām dzīlēm. Bezgalības ir visur – no turienes arī relatīvisms, haoss. Visu nevar sashēmot, ar prātu saķert.

Var man stāstīt sektants, sistēmiskā aizstāvis, dievišķotājs, cik grib, es vienkārši nevaru tam noticēt. Jo neliekas loģiski, ka pasaule varētu būt tā – jau kopš sākuma, ar pirmo sprādzienu, baigi determinēti nolemta, kā viss norisināsies… Lai izrēķinātu, kas notiks uz priekšu, ir jābūt pirmajam, bet vienā galā bezgalība ir tikpat bezgalīga kā otrā. No kurienes tad sākt? Visai bezgalībai ir jābūt nostopētai, no turienes tad vari rēķināt, determinēt visus gājienus. Bet tas nav iespējams. Tāpēc arī piesardzīgi lietoju to, kas visai latviešu tautai varētu būt noderīgs no Ziemeļnieka, Raiņa vai kāda cita. Cilvēki ir ārkārtīgi atšķirīgi, ļoti dažādi…