Populārākie mūsdienu mīti. Psihoterapeits Valdis Briedis par izdegšanu, politkorektumu un to, vai attiecībās "visu var izrunāt"

Retorisks jautājums – cik cilvēku, pirms kādu apgalvojumu pieņemt kā neapgāžamu patiesību, to loģiski novērtē un izanalizē, bet cik preses atkārtoti daudzinātu vai ar lielu blīkšķi kādas grētas pasludinātu atklāsmi norij ar visu āķi un nekritiski skandina tālāk – jau kā savu viedokli. Un necik ilgi, kā viens vai otrs subjektīvs pieņēmums pārtop aksiomā, kuru apšauba tikai neizglītoti atpakaļrāpuļi. Tomēr mēģināsim palūkoties, kas slēpjas zem dažas  pašsaprotamas patiesības virsējā slāņa.

Numur viens. Visu var izrunāt – vajag tikai runāt...

Patiesībā pēdējos divdesmit gados kultivētais sauklis, ka visu var izrunāt – tikai jārunā, neiztur kritiku. Diemžēl nereti gadās gluži otrādi, kad – ak tu brīnums! – runāšanās tikai padziļina konfliktu. Tā sacīt, jo vairāk runā, jo sliktāk kļūst. Ķersimies uzreiz pie piemēriem.

Aija jau sen sapratusi, ka labāk ar vīru pat nemēģināt neko izrunāt. Par to, cik dažādi viņi vienu un to pašu uztver un interpretē, viņa pārliecinās atkal un atkal, kad mēģina paskaidrot, ko domājusi patiesībā. Turklāt katru reizi kā pirmo reizi brīnīdamās, ko viņas teiktajā pamanījies sadzirdēt vīrs. Bet... jo vairāk viņa skaidro, jo sliktāk kļūst. Vīrs visu noklausās, taču turpina tā, it kā neko nebūtu ne dzirdējis, ne sapratis. Aijai allaž nākas atsaukties uz zināmo frāzi: “Es varu atbildēt par to, ko pateicu, nevis par to, ko tu sadzirdēji.” Jo vīrs visā saklausa tikai sev veltītu kritiku un momentā sāk pretuzbrukumu.

Pat ja sieva konstatē, ka ārā līst, viņš to uztver kā pārmetumu sev, ka nav spējis nodrošināt saulainu laiku. Beigu beigās arvien iznāk, ka atšķiras pats sarunas priekšmets, respektīvi, viņi strīdas katrs par savu. Rezultāts ir nejēdzīga vārdu apmaiņa un sabojāts garastāvoklis. Vēl jāpieliek klāt, ka mans zils atšķiras no tava zilā, tāpēc pat tad, ja runa ir par kaut ko zilu, tas vēl nenozīmē, ka mēs runājam par vienu un to pašu.

“Tas jau vēl ir smuki!” smejas Valdis Briedis. “Vārds ir burtu kopums, kurā katrs pēc savas samaitātības pakāpes ieliek savu saturu. Iedomājies, kas tur var notikt! Vēl jāņem vērā, ka pēc desmit minūšu sarunas tu jau pēc pusstundas spēj atcerēties tikai aptuveni pusi no dzirdētā. Pēc divām dienām pazūd vēl puse. Iznāk, ka pēc dažām dienām mūsu atmiņā ir tikai aptuveni ceturtā daļa no desmit minūšu sarunas. Pirmajā brīdī tas šķiet diezgan produktīvi, bet ziepes ir tādas, ka sarunā piedalās arī ķermenis un visas maņas, ar kurām mēs fiksējam sarunu. Ja to sastrukturē, komunikācijai ir divas puses – viens cilvēks un otrs cilvēks. Viens grib kaut ko pateikt, bet otrs ir kā kinokamera.

Es filmēju, uzreiz nāk arī audioieraksts, taču – pirmā vienmēr ir bilde! Tagad iedomājies: es ieraugu sarunu biedru, un dažās sekundes daļās manā galvā tā bilde sāk dzīvot savu dzīvi – uznirst atmiņas un dzimst asociācijas ar kādu reakciju; par sevi atgādina kāda veca pieredze, un, protams, iztēle uzbur kādu priekšstatu. Un, pirms viņš vispār ir sācis runāt, man jau ir manas iztēles produkts! Tad sāk skanēt kaut kādi vārdi, kuros ir ne tikai saturs, bet arī intonācija, turklāt tu fiksē sarunas biedra ķermeņa reakciju sarunas laikā – acu kustības, smaržas. Un visa šī putra uzbūvē fantāzijas par to, kāds tad nu bijis tas saturs... Ļoti bieži pēc šī sākuma līdz saturam nemaz nenonāk.”

Ko tad iesākt ar ārkārtīgi kaitinošo parādību, ja otrs dzird nevis to, ko tu saki, bet to, ko izvēlas dzirdēt? “Tas ir tas pats, ko tikko teicu – sāk darboties iztēle un fantāzija, un tavi vārdi jau tiek interpretēti, vadoties pēc tā, ko es esmu izfantazējis,” atkārto Valdis Briedis.

Labi. Bet ir vēl kāda tikpat kaitinoša parādība, kas neļauj īstenot sapni visu var izrunāt. Otrs, nenoklausījies ne līdz pusei, pieņem, ka jau ir sapratis, ko tu gribi pateikt, un uzsāk atbildes tirādi, balstoties savā pieņēmumā, kam nav nekāda sakara ar to, ko tu tiešām centies pateikt. Paiet savas trīs minūtes, kamēr tu viņu pārtrauc, izlūdzies atļauju pabeigt sakāmo un izklāsti, ko domāji patiesībā...

“Tu tikko ilustrēji visai izplatītu parādību, tikai izlaidi vissvarīgāko. Ķerties pie sarunāšanās var tikai tie cilvēki, kuri prot klausīties,” Strikti nosaka Valdis, uzsverot: “Ja cilvēks neprot klausīties, viņam nav pamata uzskatīt, ka viņš ar sarunāšanos kaut ko atrisinās. Un kurš no mums prot klausīties? Bērni bieži vien vēl neprot, bet pieaugušajiem tā kā būtu jāprot. Cik cilvēku, kuri prot klausīties, tu pazīsti? Nu, lūk... Tie, kuri prot – bet viņu ir ļoti maz –, ir pieauguši cilvēki. Pārējos var apsaukāt dažādi – infantili, bērna prātā, neieguvuši attiecīgu pieredzi, nenobriedušas personības. Nav nozīmes, cik viņam gadu. Cerēt, ka sarunāšanās ar tādiem cilvēkiem kaut ko var atrisināt... Nē, pilnīgi neko! Pamatu pamats sarunai ir klausīšanās. Turklāt tā nav vienkārši vārdu klausīšanās, bet klausīšanās ar acīm, ar seju, ar visu klātesamību.”

Vēl kāda izplatīta aina. Sieva kaut ko stāsta. Vīrs, nelikdamies traucēties, lasa avīzi, skatās televizoru, vai, vēl sliktāk – sieva runādama tek vīram pakaļ kā sunītis, kamēr viņš mērķtiecīgi turpina staigāt pa dzīvokli un nav nosakāms, vai kaut ko no stāstītā uztver. Kad sieva aizrāda, vīrs atburkšķ, ka visu taču dzird un saprot, ko piesējās (sazin kāpēc, ja saskaitāmos maina vietām, rezultāts mainās).

“Tā ir nopietna problēma, jo adekvāta klausīšanās (un sarunāšanās) starp vīrieti un sievieti ir vēl sarežģītāka. Kāpēc? Jo vajadzība pēc tā, ko sauc par sarunāšanos, lielākajai daļai vīriešu un sieviešu – nevar apgalvot, ka visiem 100 % – nopietni atšķiras. Ja sievietei svarīgākais ir runāt un daudz izrunāt, justies saprastai un zināt, ka viņā klausās, tad vīrietim savukārt ir cita vajadzība – ja ir saruna, tātad jārisina problēma. Sievietes vajadzība izrunāties ir ierindojama tikpat svarīgu bioloģisku (!) vajadzību kategorijā kā ēšana un gulēšana, tātad – pie pamatvajadzībām. Pēc novērojumiem, ja sieviete divas trīs dienas nedabū izrunāties tā, lai justos saprasta, viņā sāk krāties neapmierinātība. Turklāt visbiežāk viņai nav vajadzības pēc problēmas risinājuma – viņai vajag izrunāties.”

Skandāls uz līdzenas vietas jeb pārpratumu atslēga

 Izskatīsim nenozīmīga (bet ļoti tipiska) ķīviņa anatomiju. Vīrs jau vairākas dienas palīdz ģimenes draugam Andrejam labot mašīnu, bet, lai gan izmēģināti vairāki urbji, kādu kaprīzu detaļu nekādi neizdodas ieurbt vajadzīgajā vietā. Vīrs vakarā atgriežas mājās, abi ar sievu aiziet līdz veikalam un pa ceļam pavisam citā kontekstā piemin paviršu paziņu Pētersonu, kuru savstarpējās sarunās vienmēr dēvē tikai uzvārdā (tāpēc sieva pat nezina viņa vārdu). Atgriezies mājās, vīrs sāk labot urbi. Sieva, to redzot, jautā: “Vai tu arī rīt brauksi palīgā Andrejam?” – “Kādam Andrejam?” sievasprāt, pilnīgi stulbi pārjautā vīrs. “Tiešām – kādam? Tu to nopietni jautā?” nespēj noticēt sieva. “Nē, vai zin’, es te speciāli ākstos,” vīrs nikni attrauc. “Nu, tā gandrīz šķiet! Cik mums ir Andreju?” sarkastiski vaicā sieva.

“Pēdējais Andrejs, kuru pieminējām, ir Pētersons,” vīrs atbild, “un loģiski, ka man prātā ienāca viņš.” – “Protams, un Pētersonam tu katru dienu palīdzi urbt, vai ne?” – “Nē, bet tad vajag pateikt, ka tu domā Bērziņu!” – “Tas taču ir pašsaprotami, ka runa ir par Bērziņu! Ja tev rokā ir urbis un tu visu nedēļu ik dienu pie Andreja urb, urb un urb, kuru vēl es, diez, varētu domāt? Tu esi stulbs vai izliecies?” sieva uzsprāgst. “Turklāt es pat lāgā nezinu, ka arī Pētersons ir Andrejs...” – “Kad tu apjēgsi – ja reiz es pārjautāju, tātad tiešām nesaprotu, nevis speciāli tevi kaitinu!” nu jau bļauj arī vīrs. “Vienkārši pasaki – Bērziņam Andrejam!”  

“Loģiski,” pasmaida psihoterapeits, “es saprotu vīru, jo viņa uztveres laukā pēdējais ir Pētersons. Tā ir lieliska ilustrācija tam, kā, saņemot signālus, mēs sākam iztēloties un fantazēt. Skan gari, bet tas notiek ļoti ātri. Rodas priekšstats par detaļu, kas ir katalizators manai iztēlei. Vīram ar Andreju asociējas pēdējais uzvārds, sievai – urbis... Un viss!

Patiesībā šis piemērs ir visaptverošs – uz tā bāzes var ilustrēt gandrīz visu, jo tas izskaidro, kā notiek komunikācija, kuras gaitā rodas priekšstati, pieņēmumi, pārpratumi un kašķi. Viens domā par māti, otrs – par meitu, un nesaprasti jūtas abi. Tas ilustrē vēl kaut ko – ja es protu klausīties, tad jau sākumā precizēšu, par kuru Andreju ir runa. Ko vīrs arī dara, bet sievu tas sanikno, jo viņai šķiet, ka vīrs tīšuprāt kaitējas, jo tik dumjš tak nevar būt; ir pašsaprotami, ka runa ir par Bērziņu.

Viena no tīri tehniskām lietām, ja grib saprasties, ir uzreiz precizēt, par ko ir runa. Otram savukārt jāpriecājas, ja partneris vēlas precizēt detaļas, un viņš šajos sapratnes centienos jāatbalsta. Tad pakāpeniski, soli pa solim.... Sarežģītākos jautājumos var pat uz vairākām dienām paņemt pauzi, lai dotu sev iespēju visu apdomāt un salikt pa plauktiņiem. Un tad es eju un tev izstāstu, kā esmu uztvēris un sapratis to, ko tu man stāsti par Andrejiem, un tu to apstiprini, noliedz vai papildini. Tad var apdomāties vēl, lai visbeidzot vienotos un kaut ko saprastu.”

Numur divi. Mīts par politkorektumu un tā sekas

Pēdējo pārdesmit gadu laikā aizvien pieņemas spēkā spiediens tolerances un politkorektuma jomā. Reizēm pārprastais politkorektums jau pārtop pats par savu karikatūru – ne velti Facebook parādās anekdotes, ka jāaizliedz gudrajiem domāt, jo tas diskriminē stulbeņus, vai, piemēram, ka nav brīv lietot vārdu piedzēries, jāsaka – alternatīvā skaidrība.  Krāšņs piemērs – ja nigrum un black abi nozīmē melns, ja pastāv negroīdu rase, ja mēs vienmēr esam lietojuši vārdu nēģeris, ar to saprotot melnādainās rases pārstāvi, tad kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, ka Amerikā nigers skan slikti, un tāpēc nēģeris jāaizvieto ar melnādainais? Lai par to uztraucas amerikāņi (starp citu, interesanti, ko amerikāņi izdarījuši ar Marka Tvena Haklberija Fina piedzīvojumiem, kur vai ik lappusē figurē nēģeris Džims. Varbūt grāmata ir pārrakstīta, un nu plosta priekšgalā sēž afroamerikāņu izcelsmes vergs  Džims? Tikpat interesanti, vai Nigērijā vietējie viens otru uzpasē, lai kāds politnekorekti nenodēvētu baltos? Nez kāpēc šķiet, ka politkorektums darbojas tikai vienā virzienā. Turklāt pēc mūsdienu noteikumiem viskliedzošākais rasisma paraugs ir pats valsts nosaukums Nigērija.

Valdis Briedis piekrīt – tā ir nopietna problēma, kad cilvēks vai cilvēku grupa, kuriem ir ietekme vai varas sviras, kaut ko iztēlojas un tad savu iztēloto mēģina brutāli uzspiest citiem. “Būtībā šis mīts par politkorektuma labumu – jo uzskata taču, ka tas ir labi! – rada augsni, kurā izaug problēmas ar saprašanos. Viss sākas ar to, ka par obligātu izsludinātais politkorektums mēģina apslāpēt cilvēku dabiskās reakcijas. Respektīvi, tiek izmantots mīts par to, ka cilvēki ir kaut kas vairāk nekā siltasiņu dzīvnieki. Taču šis mīts dzemdina lepnību, alkatību un citus grēkus, kas atzīmēts arī dažādos gudros rakstos. Gan ļoti senas un bagātas mācības, gan mūsdienu pasaules novērojumi liecina, ka cilvēks jūtas labi tad, ja var iespējami brīvāk paust savas jūtas, emocijas un vajadzības. Bet šeit viņš jau apriori top norāts – tas nav smuki, inteliģenti cilvēki tā nedara utt. Kā cilvēks var justies dabiski? Ja tu dzīvotu priekšstatu un uzskatu sistēmā, kas ļautu tev apmierināt dabiskās bioloģiskās un emocionālās vajadzības, tad justos labi un varētu ar savu labsajūtu un mīlestību dalīties ar visu dzīvo. Tu labi saprastos ar sevi un arī ar citiem. Tikko sākas ierobežojumi... Piemēram, puikām audzināšanas iestādēs, jau sākot no bērnudārza, neļauj aktīvi šiverēties, tā apspiežot viņu dabiskās aktīvās vajadzības. Ja mēs skatāmies filmas par maziem zvēriņiem – nu, viņi plēšas! Tā ir neatņemama saskarsmes pieredze.”

Stop! Te rodas jautājums –  kur ir robeža? Man varbūt dabisku apmierinājumu sagādātu uzmaukt kādam galvā samazgu spaini.

“Ja tu gribi uzmaukt kādam galvā samazgu spaini, tas ir klasisks stāsts par to, ka tu kaut kur esi sevi apvaldījusi, ir krājusies neapmierinātība, kas meklē impulsīvu izlādi. Robeža būs tur, kur viņi to robežu atklās. Kā lai cilvēks iemācās turēt robežas, ja viņiem pat nav dota iespēja paplēsties un pacīnīties? Bērna es attīstība sākas, mēģinot pārkāpt robežas. Citādi viņš neuzzinās, kur tā ir. Vispirms bērnā visu nobloķē jau saknē, bet pēc tam runā, ka vairs nav vīriešu, tikai lupatas un tā tālāk... Kā lai vīrietis attīstās par vīrieti? Jā, man ir prasīts, ko es teiktu, ja kāds resnāks puiškāns starpbrīžos iekaustītu manu dēlu – tikai tāpēc, ka viņam vajag izlādēties. Taču tās atkal ir sekas! Ja vairākās paaudzēs būtu pieļauta dabiskā attīstība, tam resnākajam to nemaz nevajadzētu. Viņam nekas nebūtu sakrājies, jo viņš būtu ticis pieņemts tāds, kāds viņš ir. Politkorektuma teorija vēsta – ļauj cilvēkam būt tādam, kāds viņš ir; pieņem citādības. Bet te atkal jautājums – tad kāpēc netiek pieņemta normāla attīstība? Kur puikas var arī pakauties?” retoriski vaicā Valdis Briedis.

Bet ir vēl kāds aspekts. Cilvēkam taču var būt dabiska nepatika – gan, piemēram, pret tā sauktajiem bēgļiem, viņu uzvedību un prasībām, gan pret cilvēkiem ar aizsegtām sejām, atšķirīgas kultūras uzspiešanu, gan pret daudz ko citu. Vai mūsu pārliecīgais izpildīgums nerobežojas ar pārcentību?

 “Cilvēks, kurš jūtas brīvi, principā neoperē ar jēdzienu es negribu,” skaidro Valdis. “Viņš domā kategorijās es gribu un es varu to realizēt. Pagriezīsim to negribēšanu otrādi – tur, kur tu esi piedzimis, savā teritorijā, tu vari gribēt, lai tev nav jāierobežo savas vajadzības un izpausmes, piekāpjoties svešām tradīcijām. Tas būtu normāli; tā jau ir robežu saskarsme. To ļoti labi noformulēja Austrālijas premjers: “Ja kādam nepatīk mūsu tradīcijas, mūsu kultūra un mūsu kārtība, lai viņš brauc prom – šī ir mūsu zeme!”

Meitiņas un puisīši pieaugušo ķermeņos

 “Tieši tāpat notiek divu cilvēku starpā – ja abi apzinās, kāda ir viņu teritorija, apzinās savas vajadzības un ieklausās otrā, kad viņš stāsta par savām, viņi spēj sadarboties,” turpina psihoterapeits. “Scenārijs ar saucienu es negribu! liecina par slēptu agresiju, jo viena vārda izmainīšana rada pavisam citu saturu. Lūdzu, stāsti dzīvesbiedram, ko tu gribi, nevis – ko negribi, jo, jūtot agresiju, viņš attiecīgi šo to piefantazēs klāt pēc savas saprašanas, un nekāds dialogs neiznāks. Pasīva agresija uzreiz izsauc pretreakciju.  

Vēl kāds iespējamais nesaprašanās cēlonis. Cilvēkam, kurš spēj iztēloties un fantazēt ar bagātākām metaforām un krāsainākiem izteiksmes līdzekļiem, vadības centrs saņem signālu, ka ir vajadzīgs vairāk kortizola un adrenalīna. Viņš izsakās krāšņāk, uzskatāmības labad reizēm sabiezinādams krāsas. Tālākais ir atkarīgs no uztvērēja – ja partnerim tas pēc mēroga liksies neatbilstoši, viņam var rasties iespaids, ka tu uzbrūc. Tā nu cilvēki līdz sarunai nemaz netiek – savā starpā plēšas divi radošie procesi.”

Ko darīt, ja pārējie tavus krāšņos izteiksmes līdzekļus uztver tā, kā tu esi to domājis, bet partneris – gluži burtiski, arvien pamanoties atrast uzbraucienu sev?

“To var iemācīties,” skan uzmundrinoša atbilde. “Bet ar nosacījumu, ja partneris ir pieaudzis cilvēks. Tad viņš, zinot otra manieri izteikties krāšņāk, bez aizdomīguma uztvers pamatdomu, pie viena izbaudot bagātu valodu. Un te mēs nonākam pie vēl viena svarīga momenta – uztvere bieži vien parāda arī cilvēka pamata drošības izjūtu. Ja trūkst pamata drošības, turklāt dzīves laikā radušies dažādi deficīti, piemēram, viņš no mazām dienām ir pieradis kaut ko gaidīt, uztvere gandrīz vienmēr būs saasināta. Šim gaidītājam vienmēr kāds uzbruks, vienmēr kāds darīs pāri...

Atgriežoties pie mītiem.... Pēdējos gados ļoti populārs ir arī mīts, ka sabiedrībā ir daudz narcisu, sociopātu un psihopātu. Turklāt tas narciss, sociopāts un psihopāts – šobrīd populārākie apzīmējumi bezjūtīgiem partneriem – ir vīrietis, bet sieviete ar tādu mokās daudzu gadu garumā,” Valdis pasmaida. “Pēc novērojumiem, ļoti daudzās situācijās tur nav nekāda narcisa vai psihopāta, bet sievietei no bērnības ir trauma – es pats šo vārdu nelietoju, bet sabiedrībā tas ir ieviests, tāpēc atļaušos to šeit lietot –, kāda neiegūta pieredze, kāds ievainojums, kura dēļ izstrādājies ieradums gaidīt drošību, stabilitāti un labsajūtu no ārpuses; viņa nav pieradusi parūpēties par sevi pati.

Un tad ir tā: “Tas narciss, tas sociopāts par mani neliekas ne zinis! Viņš man nesniedz ne drošību, ne labsajūtu – neko! Viņš, maita, rūpējas tikai par sevi!” Un šeit runa nav par terminoloģiju – diez vai sievietes, lietojot šos vārdus, patiesībā zina, ko vārdi sociopāts un psihopāts patiesībā nozīmē. Runa ir par to, ka tiek atrasts kāds ārpusē, kurš pie visa ir vainīgs. Rodas loģisks jautājums – ko tā sieviete tos daudzos gadus tur dara? Kāpēc viņa šīs attiecības izvēlējas un kāpēc tās turpina? Ja viņām to pajautā, sākas demagoģija – dažnedažādās formās.

Vēl kāds nozīmīgs, visai bieži novērojams aspekts. Šīs sievietes var būt nenobriedušas personības, kā šodien ir moderni teikt – nav izgājušas iniciāciju un kļuvušas par sievietēm. Un viņas sastop tādus pašus iniciāciju neizgājušus zēnus, kuri nav kļuvuši par vīriešiem. Un tad viņi savā starpā ņemas. Piemēram, viņa gaida no vīrieša to, kas patiesībā bija jāsaņem no tēva, viņš no viņas – to, ko vajadzēja saņemt no mātes. Vai arī viņš, balstoties uz dzimumdziņu un sievietes seksuālajiem relišeriem, ir uzbūris tēlu un gaida no viņas sievietes izpausmes, lai gan sievietes tur nav – ir tikai sievietes ķermenis...

Lūk, šāda putra ir vērojama pa labi un pa kreisi! Nereti attiecības ir veidotas tikai uz dzimumtieksmes pamata, puisis ir aizrāvies ar savām lietām un, protams, nepiepilda mazās meitenītes, kura dzīvo pieaugušas sievietes ķermenī, izsapņotās gaidas. Taču nevajag tāpēc viņu apsaukāt par narcisu vai sociopātu. Lielākajā daļā gadījumu tur ir normāls vīrietis!”

Numur trīs. Mīts par izdegšanas sindromu

“Tieši tas pats moments parādās arī sociālajā dzīvē,” psihoterapeits atklāj nenobriedušu personu nopelnus cita mīta uzturēšanā. “Populārais temats par izdegšanas sindromu. Šur tur tiek apgalvots, ka tā esot slimība. Kādēļ skaidri nepateikt, ka patiesībā tās ir sekas tam, ka viens bērns nav ieguvis pieredzi, kā par sevi parūpēties? Viņš neprot gādāt par savām bioloģiskajām vajadzībām, jo vienkārši tās neapjēdz. Gluži tāpat kā neapjēdz emocionālās vajadzības. Viņš zina, kā ir pareizi, kā vajag; viņš ilgus gadus – no bērnudārza, no pirmās klasītes – ir trenēts tādā veidā funkcionēt.

Bet viņu pat nav mēģinājuši iepazīstināt ar to, kas viņš ir patiesībā, proti, vienkāršs siltasiņu zvēriņš ar tādām pašām bioloģiskajām vajadzībām kā citiem zvēriņiem; tāda pati emocionāla būtne kā visas šajā pasaulē. Vissliktākais, ka viņam pat nav iespējas kaut ko par sevi uzzināt, jo – es neesmu pieradis apstāties! Lai pabūtu kopā ar sevi un kaut ko saprastu, uz brīdi ir jāapstājas. Tā savukārt ir atslēga tam, lai iemācītos klausīties,” atgādina Valdis Briedis. “Cilvēks pierod tā funkcionēt, viņam nav laika; viņš ir atkarīgs no mīta par nākotnes sasniegumiem un gaišo rītdienu, bet par sevi parūpēties neprot.

Rezultātā veselība sāk streikot, un viņu no šī skrējiena atslēdz; cilvēks saslimst. Vai nodzeras (mūsdienās gan vairāk nonarkojas), vai citādi aiziet bojā. Te nu tas izdegšanas sindroms ir... Un tagad iedomājies, kā šādi cilvēki savā starpā var sarunāties! Ja viņš slikti jūtas, maigi izsakoties, jo labi taču viņš varēs justies tikai kaut kad – kad būs sasniedzis kaut ko. Kas, protams, nekad nepienāks, jo vienmēr būs par maz; vienmēr būs gaidas, vienmēr būs alkatība un bada sajūta. Vai vēl sliktāk – sasniedz, piepilda, bet gandarījuma nav. Un tagad, savelkot to kopā ar politkorektumu – cilvēki sāk just, ka ir ļoti stingras robežas – tas mērķis, tas korektums...  

Bet, kā mēs zinām, ja personība grib veselīgi attīstīties, laiku pa laikam radošā veidā zināmas robežas ir jāpārkāpj. Atkārtošu vēl un vēlreiz, jo tas ir visa pamats – kā gan citādi es, nepārtraukti būdams ierobežots dažādos korektumos, varu iepazīt savas bioloģiskās un emocionālās vajadzības?”

Robežas, robežas, robežas

Atgriežoties pie visu var izrunāt. Tātad runa ir par nevis ierasti banālo viņš mani nesaprot, bet par atšķirīgām valodām. Ko iesākt?

“Tā ir tā pati sadaļa par dažādajām vajadzībām. Liela daļa vīriešu nezina jau sākumā minēto – ka sievietei nevajag neko risināt, bet vienkārši izrunāties. Daudz un bieži! Un, ja vīrietis neveltīs viņai laiku, tad, kā jau teicu, pēc trim dienām viņā sāks krāties neapmierinātība, un attiecības aizies grīstē kā likts! Ja viņš saka – ej runājies ar draudzenēm, tikai mani liec mierā –, tās jau vairs nebūs attiecības, bet saimnieciskā aprēķina uzņēmums vai sadomazohistu klubiņš.  Redzi, ir jāuzdod konkretizējošs jautājums sev pašai – kas man patiesībā ir vajadzīgs? Vai man no tās ābeles vajag kratīt plūmes?

Mēs atkal nonākam pie vajadzībām – ir primārās vajadzības, par kurām cilvēks var parūpēties pats. Un, ja būšu tās apmierinājis, varēšu izvērtēt, kas tad tajās attiecībās ir. Vai mēs esam draugi, kuri spēj sarunāties? Mēs tādi drīkstam arī nebūt – varbūt mums ir tikai dzimumtieksmes apmierināšanas institūcija. Varbūt saimnieciskā aprēķinā uzņēmums. ”

Valdis apklust, bet es atceros kādā romānā aprakstīto spožo piemēru par sievietes aizraušanos ar vīrieti uz kopīgu interešu pamata. Dāma bija sajūsmā par kungu, kurš lieliski orientējās dzejā – atšķirībā no viņas neaptēstā vīra. Beigās izrādījās, ka dzejas mīļotājs ārpus izjustām runām par poēziju ir gļēvs un draņķīgs cilvēks. Autora secinājums – atcerieties, jūs dzīvojat ar raksturu, nevis ar interesēm; ja jums vajag kādu, ar ko pārrunāt dzeju, ejiet uz dzejas mīļotāju pulciņu, bet nepieprasiet no otra tādu pašu dzejas mīlestību, kāda piemīt jums. Ja viņš ir galdnieks, ļaujiet viņam būt galdniekam un nestaipiet riņķī pa augstākās sabiedrības tusiņiem, ja viņam tie nepatīk.

 “Tas jau tieši atbilst tai mitoloģijai – viņš man sniegs to un to!” smejas Valdis. “Priekšstats par cilvēku, priekšstats par to, kā viņam jāizturas. Daudzi pēc neveiksmes pirmajā laulībā iedomājas – kad apprecēšos otrreiz, tad gan mums būs labi! Ne vella nebūs – tur būs tās pašas ziepes, kādas bija pirmajā laulībā. Laboju – nevis tās pašas, bet vēl lielākas.

Alfa un omega: lielākais ieguldījums jebkurās attiecībās – cilvēks, kurš ir savedis sevi kārtībā un spēj pats par sevi parūpēties. Kāpēc otram jākļūst par atkritumu savācēju, žēlsirdīgo māsu vai Ziemassvētku vecīti, kuram tu deleģē savas problēmas? Kā vārdā? Tas ir vēl viens mīts – cilvēkiem jāsatiekas, un tad viņi var attīstīties... Kāpēc vienam būtu jāuzņemas cita miskastes loma? Ja nu vienīgi kāds grib nodarboties ar mazohistiskām rotaļām, tēlot glābēju vai vēl kaut ko.”

Rezumējot – vai ir kāda recepte tiem, kuri nespēj sarunāties?  Valdis Briedis saka: “Pirmais un galvenais – mācies klausīties! Jāsāk ar ieklausīšanos dabā. Kad esi iemācījies klausīties dabu, otrais solis – sāc klausīties sevi, savu ķermeni. Līdz esi ticis tiktāl, ka sāc saprast sevi un vari būt pret sevi atklāts. Tā mierīgi atklāts – sevi nevainojot un sev nepārmetot. Un tad tu varētu sākt sarunāties ar citiem cilvēkiem.”