Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ārsts Pēteris Kļava ar Bengālijas kaķi Maksimilianu. Dakteris atzīst, ka Maksim izdevies apgriezt otrādi visus viņa līdzšinējos priekšstatus par kaķiem. Abi kopā klausās arī meditatīvu mūziku. (Foto: Foto no Ķepa uz sirds arhīva)

Tu nevari nesmaidīt, ja tev apkārt ir suņi vai kaķi. Atklāti par cilvēkiem un viņu dzīvniekiem

Dzīvesstils
20. februārī 05:55 2021. gada 20. februārī 05:55
  Gunta Kļaviņa | "Patiesā Dzīve"
Šķiet, ka visīstākie dzīvnieku draugi ir īpaši kodēta, ļoti jūtīgu cilvēku kategorija, kuri cits citu saprot no pusvārda un zina, ka var droši paļauties uz līdzīgi domājošiem. Jo viņi celsies nakts vidū un dosies nez kur, ja kādam ķepainim palīdzība būs nepieciešama tieši tagad, šajā pašā mirklī, nevis kaut kad, kad būs izgulējušies vai kad rimsies sniegputenis. Tādi viņi ir – mazliet traki, atvērti, drosmīgi un bezgala mīloši.

Par tādu mīlestības skolu ir izveidojies arī populārais Latvijas Televīzijas raidījums Ķepa uz sirds, kura idejas autore, scenāriste un producente jau desmit gadus ir žurnāliste Inese Kreicberga. Raidījums ir visa Ineses dzīve. Viņa prot jūtīgi pieskarties skatītāju dvēseles stīgām, priecājas un raud kopā ar sižetu varoņiem.

Citādi nemaz nevar, jo svarīgi ir ne vien izstāstīt stāstus, bet arī aizrautīgi un ar pilnu pārliecību cīnīties par cilvēka ķepaino brāļu tiesībām uz pilnvērtīgu dzīvi. Lai padziļinātu raidījuma Ķepa uz sirds tematiku, no 5. februāra katru piektdienu skan tā jaunā radioversija Latvijas Radio 1. Raidījumu kopā ar Inesi vada populārais Radio 5 žurnālists Magnuss Eriņš.

"Ķepa uz sirds" idejas autore, producente, scenārija autore un jaunā radioraidījuma ētera balss Inese Kreicberga kopā ar Radio5 dīdžeju Magnusu Eriņu, kura balss piektdienās dzirdama raidījumā. Kopā ar viņiem – raidījumu varoņi. (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

Kā materializējas vēlmes

– Visām vēlmēm, kas ir ilgi briedušas un beidzot izlauzušās, noteikti ir dziļākas saknes. Kāpēc dzīvniekiem ir tik liela loma jūsu dzīvē?

– Man ir jautājuši, kas esmu – kaķu vai suņu cilvēks. Atbildu ar pretjautājumu: kas ir svarīgāks – roka vai kāja? Bērnībā ļoti gribēju suni, bet vecāki pretojās šai vēlmei. Tad nu man līdzīgi kā puisītim no multenes nācās iztikt ar iedomu suni (viņš to, cimdiņā paslēptu, diedziņā vadāja līdzi). Jau biju izdomājusi, kā viņu saukšu, kāds viņš izskatīsies, kā viņu dresēšu. Es tam nopietni gatavojos.

Re, man ir viena no vākiem laukā izlasīta grāmata par suņiem – Paša audzināts draugs. Bērnībā izpētīju to krustu šķērsu, līdz driskām. Tur aprakstīti dresūras principi, suņu šķirnes un citas ļoti svarīgas lietas. Tajā laikā bija maz informācijas par dzīvniekiem, un man bija mapīte, kur liku visu, ko vien varēju sadabūt, lai papildinātu zināšanas. Vēl bija mednieku un makšķernieku žurnāls.

Un tad sapratu, ka gribu angļu kokerspanielu; tie tolaik bija modē. Aizrakstīju uz Mednieku un makšķernieku biedrību, kur varētu iegādāties tādas šķirnes suni. Un man, deviņgadīgam bērnam, atnāca ļoti sirsnīga un iedvesmojoša atbilde, kuru bija parakstījis kinologs Pēteris Ščerbiņins. Starp citu, vēstuli joprojām glabāju, bet šo kinologu, kurš tagad vairāk darbojas ar medību suņiem laikām, pirms dažiem mēnešiem uzaicināju uz raidījumu.

– Tas izklausās kā pozitīvs noslēgums mazās meitenes bērnības sapnim, bet, kā nojaušu, suni jūs tomēr nedabūjāt. Toties esat radījusi raidījumu un pārdomās un sajūtās par mājdzīvniekiem varat dalīties ar visu Latviju.

– Mērķis veidot šādu raidījumu man bija ļoti sen. Pēc izglītības esmu žurnāliste, bet aizgāju uz sabiedrisko attiecību lauciņu. Strādāju Latvijas Pastā, Nekustamo īpašumu aģentūrā, Kultūras ministrijā. Tad vienā brīdī sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi – pārāk daudz birokrātijas, politisko cīņu. Kam man tas! Tomēr, ja nebūtu bezjēdzīgā darba ministrijā, es, strādājot pie kāda projekta, nebūtu satikusi Ināru un Borisu Teterevus, kuriem ir tik liela loma manā dzīvē. Kad radās doma par raidījumu, vērsos pie potenciālajiem atbalstītājiem, bet visi teica, ka nav naudas, jo bija krīze. Televīzijai patika ideja, bet arī nebija līdzekļu.

Pēc Ķepa uz sirds 100. raidījuma svinībām Inese ar izglābto suni Zuzīti ir kopā ar sirsnīgajiem atbalstītājiem Borisu un Ināru Tetereviem. 2013. gads. (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

No ministrijas aizgāju, pārdevām mantas, kopā ar ģimeni aizbraucām uz Angliju, un es ideju par raidījumu palaidu vaļā – ja nav lemts, tad nav. Samierinājos. Sāku Londonā meklēt darbu, kad saņēmu ziņu, ka mans raidījuma projekts ir ieinteresējis mecenātus. Gari nedomājot, pametu visu un steidzos atpakaļ uz Latviju.

– Zīmīgi, ka Boriss un Ināra Teterevi bija vienīgie mecenāti, kas atsaucās.

– Gribu īpaši akcentēt, ka viņi man deva iespēju veidot raidījumu, un tas nāca tieši īstajā brīdī. Tagad mūsu zīmols ir populārs un daudzi to gribētu atbalstīt, bet tolaik viņi bija vienīgie. Inārai dzīvnieku mīlestība un glābšana ir bijusi tuva jau kopš bērnības. Boriss vairāk interesējās par mākslu, kultūru, teātri, bet viņš ļoti mīlēja Ināru, cienīja viņas mīlestību pret dzīvniekiem un respektēja viņas atbalstu mūsu raidījumam. Teterevu fonds atbalstīs arī jauno radioversiju.

Kad ģimenē ienāk dzīvnieks

– Dzīvnieki ir populāra tēma, tāpēc varēja prognozēt plašu auditoriju. Tomēr jums noteikti bija kāds virsuzdevums, kāpēc šādam raidījumam jābūt.

– Tā ir. Sevišķi man sāp sirds par nelabvēlīgos apstākļos turētajiem un pamestajiem. Ir liela dzīvnieku pārprodukcija, un es kā dzīvnieku draugs un žurnāliste daudz domāju, kā mainīt situāciju. Līdztekus ekspertu padomiem, kā audzināt nepaklausīgus dzīvniekus vai novērst dažādas veselības problēmas, katrā raidījumā stāstām arī par vienu patversmes dzīvnieku, kurš meklē mājas, un iepazīstinām šo suni vai kaķi ar kādas Latvijas slavenības starpniecību. Tas ir ļoti efektīvi – bieži vien potenciālie saimnieki piesakās tūlīt pēc raidījuma, un reizēm viņu ir tik daudz, ka nopietni jāizvērtē, kuram uzticēt. Galvenais – lai jaunais saimnieks tiešām būtu dzīvnieku draugs, apzinātos, ka sākumā būs jāsaskaras ar dažādām adaptācijas grūtībām.

– Kā to palīdzēt saprast cilvēkam, kuram nekad iepriekš nav bijuši mājdzīvnieki?

– Sākumā domāju, ka vajag maksimāli aicināt adoptēt dzīvniekus, bet tagad uzskatu, ka dzīvnieku vajag ņemt tikai tad, ja bez viņa savu dzīvi nevari iedomāties. Tiklīdz šaubies, tas nozīmē – nē! Citādi var gadīties, ka gan dzīvnieks, gan saimnieks mokās un nelaimīgi ir visi. Kas gan tur labs var sanākt…

Basketbolisti brāļi Dairis un Dāvis Bertāni kopā ar mammu Dinu filmēšanas laikā dzīvnieku patversmē satika un adoptēja suņu meiteni Pepiju. Mīlestība no pirmā skatiena. 2018. gads. (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

Arī bērnus var pārbaudīt, pirms ņemt ģimenē suni. Labu metodi ieteica dziedātāja Ance Krauze. Var likt bērnam mēnesi noteiktā laikā iet ārā, piemēram, kaut ko nofotografēt vai izpētīt, lai viņš jūt suņa saimnieka dienas ritmu un atbildību. Katru dienu bez izņēmuma, neatkarīgi no laika apstākļiem. Lielākajai daļai bērnu tas pēc dažām dienām apnīk. Arī Ances meita diemžēl izturēja tikai pāris dienu. Otra pārbaude – dzīvnieku patversmē vest pastaigā suņus, arī sniegā vai lielā vējā. Un nevar tā – ai, šodien ir auksts, es negribu. Bet suns taču ir jāved ārā katru dienu!

Uzskatu, ka ģimenē vajag nodalīt parasto gribu sunīti! no tā, ka bērns patiesi vēlas suni un ir gatavs par to rūpēties. Vecāki jau pamana, ja interese ir noturīga, nevis mirkļa iegriba. Tomēr, kā uzskata eksperti un patversmju vadītāji, ģimenē visiem ir jāgrib ņemt dzīvnieku. Ja kaut viens negrib, būs problēmas. Normāli būtu, ja rūpes par dzīvnieku neuztver kā papildu apgrūtinājumu, bet tas ir tavs dabiskais agregātstāvoklis. Tikai tad esi gatavs.

– Pat ja esi gatavs, dzīvnieka uzvedību ne vienmēr ir iespējams prognozēt. Var būt arī tā – mājā ienāk suns vai kaķis, visi viņu mīl, līdz viņš kļūst par galveno noteicēju. Visi danco pēc viņa stabules. Kāpēc tā notiek?

– Tā ir otra galējība – pārlutināšana. Tas rodas no nezināšanas, no neaudzināšanas, no neprasmes sunim ieorādīt viņa vietu. Cilvēki ir redzējuši labi audzinātus suņus, kas daudz ko prot, un tad šķiet, ka tādi ir visi.

– Bet jebkurš suns ir jāaudzina!

– Noteikti, jo nevienam sunim komplektā nenāk laba audzināšana. Kad jautāju, kādā suņu skolā vedat savu suni, nereti saņemu atbildi: “Mans suns ir gudrs, viņam nav jāiet skolā!” Tās ir muļķības. Suns ir ļoti savdabīga būtne, kuram visu laiku vajag pārbaudīt robežas. Viņš jāpaslavē par labu uzvedību un paklausību un jāsoda, ja kaut ko dara nepareizi. Ar sodīšanu es, protams, nedomāju sišanu, bet ignorēšanu, uzmanības neizrādīšanu. Sunim ir jāsaprot, ka ģimenes hierarhijā viņš ir pats pēdējais. Pat vismazākajam bērnam ir augstāks stāvoklis nekā sunim, bet cilvēki to nezina. Un tad var būt, ka suns saprot – jāpakļaujas vīram un sievai, bet bērniem var arī neklausīt. Un bērni, protams, netiek ar suni galā.

– Kā labot situāciju, ja suns jau valda pār ģimeni?

– Vispirms jau, izvēloties suni, nekad nevadīties pēc izskata. Ir jāskatās katra suņa vajadzības. Daudzi izvēlas medību suņus, kuriem, protams, ir saglabājies mednieka instinkts. Tāds ir, piemēram, Džeka Rasela terjers vai taksis.

Mūziķis Jānis Krīvēns ar savu pekinieti Pooch. Suņuks tika adoptēts no patversmes – kāds to bija izmetis uz ielas. Kopā ar Jāni – Inese un Magnuss. (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

– Ko tāds mednieks darīs pilsētas dzīvoklī? Visticamāk, plēsīs un grauzīs tur pieejamo medījumu – kurpes un zābakus.

– Protams. Tāpat ir ar citām šķirnēm. Ja jums ir sanbernārs, diez vai vedīsiet viņu uz sniega lavīnām meklēt tur apraktus cilvēkus. Kurtam vajag izskrieties. Nepiemērotos apstākļos suns nejutīsies savā ādā. Mums jāsaprot, kā viņa dabisko instinktu apmierināt, kādas būtu tās pareizākās nodarbes. Tāpēc tiem, kas dzīvo pilsētā, regulāri jāved suns izskrieties uz mežu vai gar jūru. Ja to neizdarīsi, tad jārēķinās, ka, palicis mājā viens, suns visu demolēs, nemitīgi ries, var kļūt agresīvs. Tā ir otra problēma, jo tie, kas nav informēti par attiecīgās šķirnes suņu pamatvajadzībām, uzskatīs, ka viņiem trāpījies stulbs suns. Bet īstenībā sunim ir neizglītots saimnieks, kurš ar viņu negrib nodarboties.

Diemžēl ir ļoti grūti dabūt kvalitatīvu kucēnu, jo tirgus ir pārsātināts ar nekvalitatīviem dzīvniekiem, kuri ir ģenētiski slimi. Nopērkot šādu dzīvnieku, vienlaikus nopērkam arī problēmas. Vistrakāk ir ar modes šķirnēm – franču buldogiem, mopšiem, špiciem. Tiek nopirkti dzīvnieki-invalīdi. Tad cilvēks ir dilemmas priekšā – vai nu vest iemidzināt, izmest mežā vai, ja saimnieks tiešām ir dzīvnieku draugs, paturēt suni, tērēt milzu naudu un ne tikai to.

– Kā zināms, ir tādas suņu šķirnes, kas pakļaujas audzināšanai, un tādas, kas galīgi ne.

– Jā, ir šķirnes, kuras neiesaka iesācējiem. Tāds ir, piemēram, dobermanis, Stafordšīras terjers, pitbulterjers jeb pitbuls, kuri ir ļoti stūrgalvīgi, un tur ir vajadzīgs saimnieks ar stingru raksturu.

– Par pitbuliem ir daudz negatīvu, pat traģisku stāstu.

– Tas nozīmē, ka suns nav ticis audzināts un radināts pakļauties. Tieši tā arī rodas uzvedība ārpus rāmjiem – šādus gadījumus speciālisti uzskata par kauna traipu visai šķirnei. Pareizi audzināts pitbuls ir ārkārtīgi uzticams un ļoti pieķeras saimniekam. Tā nu mēs atkal nonākam pie tā, cik svarīgi ir apdomīgi iegādāties dzīvnieku, ievākt informāciju no ekspertiem un sertificētām audzētavām un nekādā gadījumā nepirkt ss.lv portālā par lētu naudu.

Izglābtie dzīvnieki

– Ne jau visi stāsti ir pozitīvi. Diemžēl ir gana daudz gadījumu, kad cilvēks bezatbildīgi paņem mājdzīvnieku un pēc kāda laika atklāj, ka tas tikai posta viņa mierīgo dzīvi. Un tad vienīgā vēlme ir tikt no tā vaļā.

– Tāpēc par vienu no ļoti svarīgiem uzdevumiem uzskatu, ka mūsu raidījumā jārunā ne tikai par pozitīvo, bet arī par to, kādas sekas var būt gadījumos, ja suns pēkšņi kādu dienu kļūst saimniekam nevajadzīgs. Turklāt joprojām ir dramatiski nevērīga atbildīgo institūciju izturēšanās pret dzīvniekiem. Piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests bieži neuzskata, ka ir kāda problēma. Mūsu valstī likumdošana ir sakārtota tā, ka par nežēlību pret dzīvniekiem ir paredzēts pat cietumsods, bet diemžēl tas netiek piespriests. Tikai ļoti retos gadījumos un uz pāris mēnešiem.

Pirms pāris gadiem kādā pamestā dzīvoklī tika atrasti divi nobadināti Stafordšīras terjeri. Dzīvniekus tur bija ieslodzījusi ģimene, kas pati dzīvoja citur. Vienu suni neizdevās glābt, otru izglāba kāda sieviete un mēnešiem ilgi viņu kopa, līdz suns atveseļojās. Saimniekus gan sauca pie atbildības, bet viņiem piesprieda nostrādāt tikai dažas sabiedriskā darba stundas. Un viss! Diemžēl ir vēl sliktāk – cilvēkiem, kuri moka dzīvniekus, neviens neaizliedz arī turpmāk tos turēt (jau citus upurus). Ārzemēs nav tādas iespējas – ja cilvēks ir sodīts par nežēlīgu izturēšanos, viņam aizliedz ņemt dzīvniekus, vismaz uz kādu laiku.

– Vai tiešām viņi nesaprot, ka dzīvnieks nav nekāda rotaļlieta: gribu – spēlējos, apnīk – aizmetu!?

– Pārsvarā šādi cilvēki nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kur bērnus, atvainojiet, ražo pabalstu dēļ. Viņi neiedziļinās tādās niansēs kā atbildība, dzīvnieku labturība. Nesen intervējām policistu Āri Koricu no Gulbenes. Viņa mājā dzīvo čivava, kuru viņš izglāba no ģimenes, kur netīrībā un mēslos dzīvoja persiešu kaķis un čivava. Un ģimene jau bija vienreiz sodīta par nežēlīgu izturēšanos, bet viņi atkal bija ņēmuši dzīvniekus. Nespēju ar to samierināties, mani sāpina tas, ka atbildīgajās institūcijās mums nav īstu dzīvnieku draugu.

Esam piedāvājuši, ka Ķepa uz sirds varētu ziņot par šādiem gadījumiem, nofilmēt, bet viņiem tas nepatīk, viņi negrib, ka jaucamies. Uzskatu, ka mūsu atbildīgo institūciju reakcija ir nepietiekama, novēlota un birokrātiska. Kā es smejos, neviens normāls dzīvnieku draugs negrib ne iet politikā, nedz arī sēdēt augstos birokrātu krēslos. Varbūt tur ir tā problēma.

Izglābtā mopsīte Jūle. Pirms (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)
Izglābtā mopsīte Jūle (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

Un vēl gadījums, kas mani, rūdītu žurnālisti, izsita no līdzsvara. Jūrmalā kāda nelabvēlīga ģimene bija izdomājusi tikt vaļā no suņa, turklāt nevis vienkārši izliekot laukā, bet nositot. Kaimiņi bija izsaukuši policiju. Suni gan izglāba, bet tas jau bija stipri savainots – izsista viena acs, sadauzīti iekšējie orgāni. Viņu adoptēja kāda meitene, un mēs aizbraucām nofilmēt, kā suns jūtas jaunajā ģimenē. Biju emocionāli satriekta, kad ieraudzīju mazu, vecu suņuku, kurš kliboja un tik sāpīgi vērās pasaulē ar savu vienīgo aci, ka nespēju pateikt ne vārda – asaras bira kā pupas, rīkle aizžņaudzās. Tie, kas tik nežēlīgi spēj sist tādu mazu radībiņu, vispār nav cilvēka vārda cienīgi. Baidos, ka pat cietums viņus neizmācītu. Kāpēc, piemēram, Skandināvija vai Šveice var sakārtot dzīvnieku tiesības tā, ka viņiem nav šādu gadījumu?

– Tomēr šiem konkrētajiem stāstiem ir nosacīti laimīgas beigas – atrodas kāds, kurš dzīvniekus izglābj.

– Jā, ir tādi dzīvnieki, kuri ir ļoti nežēlīgi spārdīti un mocīti, un viņiem pēc tam liktenis iegrozās neticami labvēlīgi. Piemēram, adoptē un aizved uz Šveici. Mēs filmējām arī Arābu Emirātos, kur kāds karaliskās ģimenes pārstāvis glābj uz ielas izmestus suņus. Latvijā bija gadījums, kad meklēja mājas franču buldogam, jo ģimene, kur viņš septiņus gadus bija dzīvojis šaurā koridorā bez saules gaismas, viņu vairs negribēja. To uzzināja dzīvnieku draugs Ivars Upenieks un izglāba Rūpiju. Ivars mīlēja un loloja suni, veda pastaigās, ņēma līdzi ceļojumos, izbraukāja visu Franciju. Tiesa, sunītim no iepriekšējiem gadiem bija sakrājies tik daudz veselības problēmu, ka viņš diezgan drīz nomira, bet tajā pusgadā pie jaunā saimnieka bija saņēmis tik daudz mīlestības, kādu nebija izjutis visā iepriekšējā mūžā. Ivars ļoti pārdzīvoja Rūpija nāvi – suns nomira viņa rokās.

Kas notika tālāk? Dzīve ar manu starpniecību viņam piespēlēja citu franču buldogu, Dominiku, jo arī viņš bija kļuvis nevajadzīgs. Stāstu to tāpēc, ka Rūpijs pēc nāves bija bieži rādījies Ivaram sapņos. Un tajā brīdī, kad liktenis Ivaru saveda ar Dominiku, Rūpijs pārstāja rādīties. Mēs skaidrojam, ka mīlētie dzīvnieki pēc nāves kļūst par tādiem kā sargeņģeļiem saviem bijušajiem saimniekiem, uzrauga tālākos notikumus un, iespējams, nosūta vietnieku. To esmu pieredzējusi vairākkārt.  

Ivars Upenieks kopā ar savu pirmo franču buldogu Tobiasu (pelēkā kažokā) un izglābto Rūpiju krāšņā ceļojumā pa Franciju. (Foto: No Ķepa uz sirds arhīva)

– Ļoti aizkustinošs stāsts. Ivars būtu pelnījis dzīvnieku drauga Atzinības krustu.

– Desmit gadu laikā, kopš mēs darbojamies, esmu fiksējusi kādu fenomenālu tendenci – ar tiem cilvēkiem, kuri glābj dzīvniekus, notiek kaut kas mistisks. Vai nu pie viņiem ir pieklīdis kāds kaķis vai suns, vai viņi izvēlas adoptēt, nevis pirkt kādu šķirnes kucēnu. Tur augšā ir kāds, kas atdara šiem cilvēkiem ar ko labu. Piemēram, sportists pēc tam saņem medaļas, kāda sieviete satiek mūža mīlestību un apprecas, vēl kādai piepildās ilgi lolots sapnis par bērniem...

– Par labu darbu noteikti vajadzētu atalgot arī ugunsdzēsēju, kurš izglāba kaķi no nesen degušās mājas Āgenskalnā.

– Mēs filmējām stāstu par šo kaķi. Saimnieki jau bija atvadījušies no kaķīša, jo viņš bija iesprostots, māja dega un bruka, bija jāglābjas pašiem. Saimniece pateica ugunsdzēsējam, jaunam puisim, ka viņiem mājā palicis kaķis, viņš teica, ka kaķis arī ir ģimenes loceklis, un izglāba dzīvnieku, lai gan risks otrreiz doties iekšā grūstošajā mājā bija liels. Tas bija tik aizkustinoši! Dzīvnieku draugi bieži ir tādi, kuriem kaķis vai suns ir ne vien ģimenes loceklis, bet ir pat svarīgāks par māti, tēvu, vīru vai bērnu. Kā var izmērīt mīlestības lielumu?

Mums bija sižets par Sandijas un Mika Dukuru kane korso šķirnes suni Balii, kuram pirms gada atklāja audzēju galvā. Vietējie ārsti atteicās operēt, bet viņi Nīderlandē atrada ārstu, kurš uzņēmās veikt ķīmijterapiju. Viņi tur pavadīja trīs mēnešus, suns pārcieta 17 ķīmijterapijas procedūras. Tur bija vajadzīga liela nauda, viņi bija gatavi pārdot māju un mašīnu, lai suns atgūtu veselību. Tomēr neticami laimējās, ka daļu līdzekļu pusstundas laikā saziedoja dzīvnieku draugi un māju pārdot nevajadzēja. Neviens nezina, cik ilgi tas varēs turpināties, bet nu jau gads pagājis, un ar suni viss ir kārtībā – pateicoties saimnieku neatlaidībai. Nevis pacelt ķepas un padoties, bet cīnīties kā par bērnu vai mammu.

– Tā kā mājdzīvnieki daudziem ir tādi paši ģimenes locekļi kā bērni, mājas mīluļu slimība un aiziešana tiek uztverta ļoti sāpīgi.

– Tas tiešām ir ļoti smags brīdis. Man pašai arī ir nācies raudāt kopā ar daudziem draugiem, kuri ir zaudējuši dzīvnieku. Viņš jau pats jūt, ka drīz aizies. Dažkārt tiek saukts ārsts uz mājām vai dzīvnieks tiek vests uz eitanāziju. Smagi to teikt, bet nedrīkst slima dzīvnieka klātbūtnē runāt par to, kas gaidāms, ko dakteris darīs un tamlīdzīgi.

Dzīvnieks visu saprot, un tādā brīdī ir jāpadomā par viņa sajūtām. Svarīgi, lai saimnieks būtu blakus, kad mīlulis saņem nāvējošo injekciju, varbūt pat jāpatur ķepiņa. Tu esi viņa dzīvē galvenais, viņš vēl pēdējo reizi vēlas sajust tavu mīlestību. Daudzi vienkārši neiedomājas, cik ļoti tas vajadzīgs dzīvniekam, jo ir koncentrējušies uz savām bēdām.

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzīvnieku draugu apglabā savus mīluļus ar cieņu, dzīvnieku kapsētā. Piņķos ir pagaidām vienīgā dzīvnieku kapsēta Latvijā Citi medību lauki, kuru savulaik dibinājis modes mākslinieks Uģis Rūķītis un pēc meistara nāves pārņēmis viņa dēls. Uģis ir vienīgais cilvēks, kurš atdusas šajā kapsētā līdzās savam mīlulim, Ņūfaundlendas šķirnes sunim. Tā ir bijusi mākslinieka vēlēšanās. Kad kapsētā filmējām sižetu, es tur biju pirmo reizi. Tā ir pārsteidzoši skaista vieta, un es sajutu ļoti pozitīvu gaisotni, nevis tādu smagumu, kāds ir cilvēku kapos. Kapsētas vadītājs skaidroja: “Tas tāpēc, ka šeit neguļ neviens slepkava, zaglis vai krāpnieks – neviens sliktais. Te guļ tikai labie.”

Ko dzīvnieki mums māca?

– Reiz pazinu kādu sievieti, kura bija palikusi viena ar savu kaķi. Dzīvnieks juta visas saimnieces kaites un darbojās teju kā dakteris – uzgūlās uz sāpošās vietas un dziedināja to ar savu pozitīvo enerģiju. Tā viņš atdarīja par mīlestību.

– Dzīvnieku eksperti teiktu, ka kaķis dara tikai to, ko grib. Bet vispārīgi runājot par to, ko iegūstam, domāju, ka mēs no dzīvniekiem mācāmies mīlēt. Atzīstos, ka mēs, dzīvnieku draugi, bieži runājam ar saviem dzīvniekiem kā ar bērniem, pārvērstās balsīs, sakām, ka mīlam viņus, bučojam purniņus, galviņas un austiņas. Varbūt varētu teikt, ka dzīvnieki mums dod iespēju trenēties mīlēt. Savulaik Pēterim Kļavam jautāju, kāpēc ar dzīvniekiem varam pilnībā izpaust savu mīlestību, bet ar cilvēkiem esam krietni atturīgāki. Viņš to skaidroja tā, ka dzīvnieku priekšā mums nav bail izrādīt savas jūtas, šajos brīžos esam vispatiesākie.

– Mīlot dzīvniekus un viņus audzinot, kļūstam aizvien labāki, pat, ja iepriekš tādi nebijām.

– Jā, daudz ko no viņiem iemācāmies, arī disciplīnu un režīmu, arī dzīvnieka lomu pareizā hierarhijā. Starp citu, tas palīdzētu arī attiecībās ar cilvēkiem. Plānoju studēt kinoloģiju, jo esmu sapratusi, ka tur ir ļoti liela saistība ar cilvēkiem. Bara likumi un hierarhijas veidošana faktiski ir tāda pati – gan cilvēku, gan suņu attiecībās.

– Runā, ka cilvēks bieži izvēlas suni, kas līdzīgs viņam pašam.

– Pēc savas desmit gadu pieredzes varu teikt, ka pārsvarā saskan nevis dzīvnieka un saimnieka izskats, bet viņi ir ar līdzīgām vibrācijām, ir uz viena viļņa. Tas ir tāpat, kad cilvēki satiekas un pēkšņi jūt – viņš ir īstais! Saprot viens otru bez vārdiem. Esam redzējuši, ka arī dzīvniekam ar saimnieku mēdz būt tāda pati ķīmija.

Kāda dāma, kura ir glābusi daudz suņu, uzskata, ka dzīvnieks ienes saimnieka dzīvē pozitīvas vibrācijas. Tu nevari nesmaidīt, ja tev apkārt ir suņi vai kaķi. Viņi rada tevī augstākās pozitīvās vibrācijas, pat ko līdzīgu eiforijai. Un attiecīgi, ja pats esi tik pozitīvi uzlādēts, tu arī piesaisti tādus cilvēkus, un tad jau var notikt tikai labas lietas. Īstenībā varam teikt, ka kaķi un īpaši suņi ir pozitīvo vibrāciju ģeneratori. Un tieši ar to var izskaidrot, kāpēc tagad, pandēmijas laikā, ir ļoti palielinājies pieprasījums pēc dzīvniekiem, arī patversmēs. Dzīvnieki, iespējams, ir mūsu lielākais glābiņš.

Saistītās ziņas

Mans kaķītis beidza pamatskolu... Vai dzīvnieku mīlestība var būt pārspīlēta?
"Pateicu kaķītim, lai piedod, un gājām ārā..." Āgenskalnā uzsprāgušā nama iedzīvotāja stāsta, kas izglāba viņas ģimeni 9
Dzīvnieku kapsēta "Citi medību lauki" 1

Citi šobrīd lasa

Viņi domāja, ka saņem īsto vakcīnu, bet patiesībā bija izmēģinājuma trusīši. Skandāls ap "Covaxin" 2
Kāpēc Japāna tik vēlu uzsāka savu vakcinēšanas kampaņu? Pie vainas nelāga pieredze
Latviešu supermodele Ginta Lapiņa paziņo, ka ir mātes cerībās 2

Раскрыта стоимость дворцов Пугачевой с Галкиным, Киркорова и Волочковой

Бузова, Лобода, Муцениеце и другие показали на пляже модные туники предстоящего лета