Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
. (Foto: Rojs Maizītis)

Es bēgu no realitātes. Režisors Aiks Karapetjans par filmām, ģimeni un sāpēm par Armēniju

Intervijas
20. februārī 06:16 2021. gada 20. februārī 06:16
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Lai arī Aiks Karapetjans noliedz, ka ir provokators, viņš tomēr urda – ar filmām un komentāriem par latviskuma izpausmēm. Režisors atzīst, ka baidās analizēt sevi, jo tas vedot pie depresijas. Aiks uzņēmis septiņas filmas, no kurām trīs ir pilnmetrāžas, un viņa jaunā filma būs komēdija. Mēs runājam par attiecībām ar sivēniem, ļaunumu cilvēkos, ģimeni un sāpēm par Armēniju. Šoreiz Aiks nebaidās ienirt visai dziļi savos kambaros.

Abi Aika vecāki ir armēņi, bet, gaidot dēlu, jau dzīvoja Latvijā. Mamma gribēja, lai puika pirmo sajūt Armēnijas spēcīgo sauli, tādēļ neilgi pirms viņa piedzimšanas devās uz etnisko dzimteni. Auga viņš starp pagalma puikām Ģertrūdes ielas galā pie dzelzceļa un izgāja īstu dzīves skolu. Sarunās ar Aiku vienmēr var just kādu atvērtu nervu. Tas satrauc abus runātājus un ne vienmēr ir komfortabli, taču neļauj iesnausties.

No traumām dzimst klauni

– Kādi ceļi tevi aizveda līdz komēdijai?

– Jaunā filma drīzāk būs ironiska; gribu, lai skatītājs smaida, ne smejas. Tas nav par to, ka viens iespers pa dibenu, otrs iekritīs peļķē…

– Kuras ir tās filmas, pie kurām esi smējies?

– Man patīk itāļu režisori Dino Rizi un īpaši Mario Moničelli. Viņš visu mūžu uzņēma komēdijas. Man vairāk patīk vizuālas, ne uz dialogiem balstītas, īpaši mūsdienās, kad tik populārs ir stendaps. Mūsdienās nav daudz foršu komēdiju, jo arī komiķu gandrīz nav. Ne autoru, bet to, kas ar savu klātbūtni vien spēj izraisīt smieklus.

– Vari atšķirt, kurš aktieris spēj būt labs komiķis?

– Tas, ka aktieris nebaidās būt smieklīgs un izskatīties muļķīgi, ir jau diezgan labs rādītājs. Tas nozīmē, ka viņš sevi neuztver pārāk nopietni. Bet tādu nav daudz, jo katrs aktieris būtībā ir narciss un grib izskatīties labi un nopietni. Manuprāt, jābūt arī kādai dziļai traumai, lai kļūtu par īstu klaunu. Ja apzinies savas sāpes, tā var būt laba atslēga, lai ietu tajā žanrā.

– Aktieri teic, ka ir vajadzīga arī pašironijas deva.

– Mūsdienās pašironija ir ļoti populāra, tā savā ziņā saistīta ar cinismu. Tā ir narcisma pretstats – ja tev nav nopietnas attieksmes pret sevi, tad ironija palīdz tikt vaļā no skaistās puķes, kas tevī visu laiku aug.

– Arī sevī esi atpazinis narcisu vai pēc tam audzējis pašironiju?

– Narcisms manī noteikti ir. Ar pašironiju es to slēpju no cilvēkiem, kuri to varētu aizvainot. Tā ka tie ir ļoti labi draugi – ironiskais tēls ar narcisu labi sadzīvo.

– Tavi tuvākie cilvēki ir mēģinājuši caur tavām filmām analizēt tevi, saprast?

– Nedomāju, ka kāds no draugiem, tuviem cilvēkiem manas filmas uztver nopietni, lai caur tām mani analizētu (smejas). Domāju, viņiem tās nav tik interesantas. Viņi noteikti mani tajās filmās redz, pazīst ļoti labi, līdz ar to viņi tām līdz galam netic.

– Viņi tās uztver kā tavas fantāzijas augli?

– Protams, tā ir fantāzija par sevi. Teikšu godīgi, pēdējā laikā sāku domāt, ka filmas neapzināti ir par mani.

– Vai tā nedara daudzi režisori, arī lielie, teiksim, Bergmans?

– Varbūt. Bergmans tomēr taisīja vienu filmu visu mūžu, tāpat kā Tarkovskis un Fellīni. Es tomēr meloju sev, ka taisu dažādas; tur tā problēma. Taisīt vienu filmu visu mūžu – tas būtu kā visu laiku runāt tikai par sevi un ar sevi. Mani interesē kino un ļoti gribas to atdalīt no savas dzīves. Kaut kādā ziņā tā, protams, arī ir – kino ir bēgšana no realitātes un no sevis. Tajā pašā laikā – paradokss, ka tomēr tur ir daļa tevis.

– Vai tas vairāk ir sajūtu līmenī?

– Drīzāk. Strādājot pie pēdējās filmas, scenārists, ar kuru vēlāk nesanāca sadarbība, teica, ka stāsts, kuru viņam izstāstīju, slēptā veidā ir par mani pašu. Ārzemnieks, atbraucis uz Latviju, paņemts verdzībā (protams, netiešā veidā), apprec sievieti… Es to noliedzu – nevienu sekundi nav bijis domas taisīt alegorisku filmu par savu biogrāfiju, kā uztveru savu dzīvi, bet varbūt neapzināti… Tās noteikti ir problēmas vai tēmas, kuras man neļauj mierīgi dzīvot, par kurām pārdzīvoju.

Dīvaina filma ar sivēniem

– Ir sācies tavs mīļākais darba periods – pie montāžas?

– Filmēšanas laikā skrien pakaļ idejai, tai filmai, kas galvā, bet vienā brīdī saproti, ka ir lietas, kas nestrādā, tu sāc tās mainīt, bet tad vairs nesaproti, vai tas ir labāk par to, kas bija iepriekš, sāc paļauties uz draugiem, ģimenes locekļiem, un tad ir liela putra galvā. Patlaban man ir depresīvākais periods.

– Kādreiz teici, ka patīk vientulība.

– Noteikti. Jo nevajag fizisku piepūli. Filmēšana tomēr prasa arī labu fizisko formu, bet montāža – drīzāk psiholoģisko. Tas ir vieglāk. Man.

– Kevins Jansens, galvenais aktieris tavā filmā, ar tevi vēl sarunājas? Liki viņam mēslu mucā kāpt.

– Tas bija ūdens – ainā, kur viņu mazgāja no sūdiem (smejas). Viņš kā aktieris izgāja cauri tiem pašiem notikumiem kā viņa varonis. Atbrauca uz svešu valsti…

– Visi runā jocīgā valodiņā.

– Nujā, bet viņa valoda arī ir diezgan jocīga. Flāmu.

– Viņam bija īpašas prasības, zinot, ka būs tik sarežģīti?

– Jebkuram aktierim ir prasības. Arī režisors, braucot uz svešu zemi, grib, lai būtu vismaz daļa viņa komforta. Bet Kevinam nebija nekā fantastiska, pārsteidzoša. Normālas lietas – cilvēks grib dzīvot siltumā, ēst normālu ēdienu.

– Viņš esot brīnījies, ka filmējat īstas cūkas, ne gumijas.

– Tas bija mans joks. Neesmu jautājis, ko bija gaidījis, bet, kad viņš vēl bija Beļģijā, skaipā lasījām scenāriju, un mums nevienu brīdi nebija runas, vai filmēsim īstās cūkas. Teicām, ka trenējam sivēnu, un, domāju, viņš jau ko tādu gaidīja. Nezinu, kas bija viņa galvā. Viņš ir aktieris un melo ne tikai kameras priekšā, bet arī aiz kameras. Joprojām sarakstāmies. Filmēšanas laikā Kevins bija ļoti ziņkārīgs, saprata, ka stāsts ir diezgan jocīgs, teica – Aik, tā būs ļoti dīvaina filma. Tas man bija kompliments, jo viņa filmogrāfijā ir daudz dīvainu filmu, dažas pat ļoti.

Par cūku dabu

– Kas ir pats dīvainākais, kas ar tevi notika pagājušogad?

– Ka sanāca uzņemt filmu. Bija moments, kad domājām, ka Covid-19 dēļ to nevarēsim, sākās Āfrikas cūku mēris, bija runas, ka jāpārceļ par gadu, es šausmīgi to negribēju, jo zināju – tad man šis stāsts vairs nebūs interesants. Baidījāmies, ka nedabūsim aktieri, jo robežas ciet, bija simt šķēršļu, bet beigās viss aizgāja ļoti gludi. Filmēšanas grupa bija fantastiska! Tāda komanda pirmoreiz mūžā, ļoti godīgi paveica visu, bez čīkstēšanas, tiešām esmu lepns, ka strādāju ar tiem cilvēkiem.

– Kādas veidojās tavas attiecības ar sivēniem?

– Esmu nepacietīgs tieši ar dzīvniekiem un bērniem, un man nebija labas attiecības. Vienu brīdi biju dusmīgs tieši uz sivēniem. Ar cūkām nebija problēmu, viņas bija baigās gudrinieces. Pirmais dublis vienmēr slikts, bet jau otrajā labi atcerējās, kur vajag iet. Sivēni kā bērni, bišķīt dumīši, nesaprot līdz galam, ko no viņiem sagaida. Bet es joprojām ēdu cūkgaļu. Kā viens no varoņiem saka: tāds liktenis – piedzimt, lai mēs viņas apēdam. Neviena cūka šajā pasaulē no vecuma nemirst.

Nevienai īpaši nepieķēries? Pieļauju, dažādi raksturi…

– Jā, tur bija trīs sivēni, divi brāļi un māsa. Māsa man patika visvairāk, mazākā un kustīgākā. Tajā brīdī jau nedomā – kādi mīlulīši… No sākuma gan, bet, kad filmē stundu, nekas nesanāk, sāc dusmoties uz dzīvajām būtnēm. Tajā pašā laikā saproti – sivēni, nabagi, nesaprot, kas notiek, baidās. Mums bija profesionāls dresētājs, kas ar sivēniem darbojās dažus mēnešus pirms filmēšanas, tāpēc viņiem varbūt bija mazāks stress laukumā. Domāju, tās cūkas nodzīvoja labāku dzīvi nekā 99 procenti pasaules cūku, brīvībā skraidīja pa mežu, ēda, kas mums no pusdienām palika pāri. Tas viņām bija fantastisks periods.

– Rekvizitori cūkas mazgāja, jo kadros viņas ir tik tīras, rozīgas?

– Cūkām vispār nepatīk netīrība. Viņas cenšas darīt visu, lai apkārt būtu tīrs. Tas ir mīts, ka viņām patīk sūdos gulēt. Interesanti, ka viņas nekad nekakā tur, kur ēd, vienmēr atsevišķā stūrī. Pat cilvēkam ne vienmēr tā ir.

– Tev viens sivēns arī runā.

– Negribu solīt, ka būs kā filmā Mazulis, kur sivēns runā no sākuma līdz beigām kā bērns. Taču viņam būs attiecības ar galveno varoni.

– Varbūt mierīgāku žanru esi izvēlējies tāpēc, ka pašam aug divi bērni?

– Nedomāju, ka tas saistīts ar manu dzīvesveidu. Šī nav filma bērniem, lai gan manējie ir to redzējuši.

– Ko saka?

– Patīk. Meita skatās uz visu, kas kustas ekrānā, un dzīvnieki patīk dubultā. Bet, paldies dievam, nesaprot visu, ko runā varoņi, tāpēc arī parādīju. Filma drīzāk ir pasaka pieaugušajiem.

– Tu ar saviem bērniem runā armēniski. Viņi prot šo valodu?

– Protams, es nedodu citu iespēju (smejas). Citā valodā ar viņiem nerunāju.

– Māki arī kādu šūpuļdziesmu armēniski?

– Es viņiem meloju, ka protu, improvizēju tās dziesmas un pasakas. Godīgi sakot, es vispār nevienu dziesmu, dzejoli nezinu no galvas. Tajā ziņā esmu diezgan liels lūzeris. Skolā slikti mācījos, šausmīgi nepatika iegaumēt, tāpēc izdomāju, ka nebūšu aktieris.

Par desām un mākslu

– Vai tava humora izjūta atšķiras no latviešu, jo esi armēnis?

– Tas nekādi nav saistīts ar nacionālām īpašībām. Neticu, ka ir cilvēks vispār bez humora izjūtas. Lai gan pazīstu vienu, kurš nevar ciest mūziku.

– Tas ir smieklīgi.

– Jā, viņam riebjas māksla, uzskata, ka tā ir tukša laika pavadīšana, un visi, kas ar to nodarbojas, ir, kā krievi saka, bezģeļņiki, morāli degradējušies. Tā zināmā mērā ir patiesība. Viņu neinteresē ne mūzika, ne kino, ne literatūra. Viņš ir saistīts ar man tuvu cilvēku un mani ciest nevar.

– Esmu dzirdējusi, ka kāds lauku cilvēks gleznotājam teica – uzzīmē desu, paēdis būsi!

– Tādu ir daudz, ne tikai Latvijā, arī Armēnijā. Diemžēl. Domāju, tiem, kuri mākslā nāk no laukiem, tas ir protests. Viņi izvēlas mākslu nevis tāpēc, ka grib ar to nodarboties, bet kā pretstatu videi, kurā auguši. Varbūt tāpēc latviešu mākslā visi pārsvarā nākuši no provinces. Arī mans tētis zināmā mērā ir tāds. Domāju, no viņa puses tas bija protests – kļūt par gleznotāju. Man māksla bija dabiska, izaugu glezniecībā, mūzikā, bet bērnībā nedomāju, ka ar to saistīšu dzīvi. Man patika kino. Tā kā biju bezģeļņiks, tikai skatījos filmas; tas ir vieglākais ceļš, kā sevi izklaidēt. Tā arī izdomāju kļūt par režisoru. Tāpēc cilvēkam, kurš nevar ciest māksliniekus, savā ziņā ir taisnība.

– Tarantīno strādāja videosalonā un arī skatījās visas filmas pēc kārtas… Talantu nevar maisā noslēpt, dzīvo pie razģevalkas Ģertrūdes ielā vai Vecrīgā. Mēģināji kaut ko radošu darīt līdz Mākslas akadēmijai – rakstīt, gleznot?

– Rakstīju pasakas, arī nelielu romānu par zombiju, tas bija balstīts piedzīvojumā draugu vasarnīcā. Tēvs teica – iemācīšu tev gleznot... Gribēja, lai ar kaut ko nodarbojos. Loģiski, sevišķi deviņdesmitajos gados, kad visi apkārt sēdēja uz heroīna, bija daudz kriminālu personāžu. Bet es ļoti ātri sapratu, ka man nav intereses un pacietības, arī mamma bija pret. Tad gadu spēlēju klarneti, apmeklēju privātstundas. Mācoties Mākslas akadēmijā, sāku filmēt. Vispār jau skolas laikā pagalmā vienam džekam parādījās videokamera, uzņēmām īsfilmas. Desmitajā klasē biju izdomājis, ka būšu režisors, bet pirms tam sapņoju kļūt par klaunu vai aktieri. Paldies dievam, pārdomāju.

Manas zāles

– Tu sevī jūti citas asinis?

– Es par sevi nedomāju vispār. Nemēģinu līst sevī iekšā, analizēt pagātni, tautību. Mani vispār tas tik ļoti… nevis neinteresē, bet es no tā ļoti baidos. Daudz strādāju, un viss, ko daru, kaut kādā ziņā ir bēgšana no sevis, jo zinu, ka viss cits ved uz depresiju. Cilvēki, kuriem nav ko darīt vai darbs nesagādā prieku, sāk koncentrēties uz savu vientulību, personību, un tad arī sākas klīniskas slimības. Es vēl kaut kādā ziņā esmu spējīgs sevi glābt no tā – nezinu, cik ilgi. Darbs ir manas zāles no slimībām un nelaimes.

– Varbūt, kamēr par sevi nedomāsi, dēmoni tavās filmās dzīvos?

– Nezinu. Varbūt. Noteikti katram ir psiholoģiskās problēmas. Es tajās negribu iedziļināties. Sliktākais, ka mēģini skatīties uz sevi no citu cilvēku skatpunkta. Kad tas sāk notikt, sāc sevi uztvert diezgan negatīvi, saprast, kā tevi var uztvert kā personību. Tas neizraisa nekādu prieku.

– Vai neesi sev formulējis, ka esi superjūtīga personība?

– Jā, noteikti esmu superjūtīga personība. Tāpēc bišķi priecājos par situāciju ar kovidu, izolāciju – nav iemeslu novērst uzmanību no svarīgām lietām. Vienīgais, kā pietrūkst – tikšanās ar draugiem bāros. Tas ir vienīgais, par ko skumstu.

. (Foto: Rojs Maizītis)

– Kuri ir tie cilvēki, kas izveidojušies par taviem draugiem?

– No bērnības vairs nav neviena, no pagalma, studiju laikiem. Ir viens labākais draugs, pārējie saistīti ar profesiju, kolēģi. Daži.

– Radošajā laukā ir cilvēki, ar kuriem esat uz viena viļņa?

– Diemžēl mūsu industrija ir ļoti nabadzīga, maz cilvēku nodarbojas ar kino. Normālās, lielās industrijās režisors uzņem filmu, un pie montāžas nāk kolēģi, kurus viņš ciena, noskatās, komentē, strīdas. Mums katrs režisors sēž savā alā. Mākslīgā veidā esmu viens no retajiem, kurš daudz komunicē ar kolēģiem. Ja veiksi aptauju par komunikāciju starp latviešu kinorežisoriem, mans vārds varētu parādīties visbiežāk. Man ir ļoti svarīgi turēt sevi tonusā.

Cilvēkus, ar kuriem draudzējos, cienu profesionāli, uzskatu, ka viņi ir no labākajiem Latvijā. Varbūt es pilnībā nepiekrītu viņu viedokļiem kino, bet man ir ļoti svarīgi just, ka es šajā profesijā neesmu viens. Citādi būs sajūta, ka esmu amatieris, kurš sēž mājās un nodarbojas ar kaut ko – nevis profesiju, bet hobiju. Draugi, kas ir arī mani kolēģi, savā ziņā palīdz man dzīvot ilūzijā, ka tā industrija tomēr eksistē.

– Tev arī sieva ir no kino vides. Piesaisti viņu savām filmām, vai arī jums ir norunāts, ka to nedarīsiet?

– Viņa strādā citā žanrā, vairāk ar bērnu filmām, animāciju. Turklāt diezgan daudz laika pavadām kopā dzīvoklī, jo abi tur strādājam. Mums nav ofisu. Ja būsim arī ārpus mājām… vispār apēdīsim viens otru. Labāk dažreiz atpūsties.

– Kādu sevi esi ieraudzījis kā tēti?

– Esmu stingrs, bet taisnīgs (smejas). Bet uz to, kāds tēvs esmu, pēc divdesmit gadiem atbildēšu objektīvāk. Tagad pa lielam dibenu slaucīšana, barošana, nekas aizraujošs nenotiek.

– Tev izdevās savējos aizvest uz Armēniju?

– Paldies dievam, izdevās ar visu ģimeni aizbraukt 2019. gada septembrī.

Režisors Aiks Karapetjans pateicas par iegūto balvu nominācijā Gada uzvedums par Šarla Guno operas Fausts jauniestudējumu 2016. gadā. (Foto: Rojs Maizītis)

Kur naida puķe aug 

– Ar kādām sajūtām pārdzīvoji to, kas notika Armēnijā pagājušajā gadā?

– Šausmīgi. Ne ar ko labu. Visu oktobri ne par ko citu nedomāju un nedarīju, tikai sekoju līdzi notikumiem. Tas bija smags laiks mums visiem.

– Arī jūsu tuvinieki bija apdraudēti?

– Ienaidnieku valsts draudēja uzbrukt rajonam, no kura ir mana mamma, tur ir viņas radinieki. Labi, ka līdz turienei netika. Pašā Erevānā kauju nebija, bet pie robežām diezgan. Diemžēl bija daudz bojāgājušo, trīs tūkstoši Armēnijas pusē, visi pārsvarā ļoti jauni, divdesmitgadnieki. Tas ir vissāpīgākais.

– Galvā neliekas kopā, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt.

– Var, ja dažas lielas valstis to atbalsta un citas par to klusē, neko nedara. Armēnijai patlaban ir smags psiholoģisks periods, vajag saprast, kā tālāk savā domāšanā eksistēsim, visdrīzāk, būs kaut kas galvā jāmaina, jo esam sapratuši, ka spēks ir tas, kas risina jautājumus. Problēma ar teritoriju ilgst 150 gadu. Tajā reģionā dzīvo tik dažādas tautības – pēc domāšanas veida, reliģijas...

Godīgi sakot, ne visai ticu, ka tur būs mūžīgs miers. Varbūt sadzīvos kādu laiku, bet tik un tā beigsies ar asinīm. Vienam pret otru ir etnisks naids, īpaši tajā pusē, kurš zaudējis karu. Agrāk tā bija Azerbaidžāna, viņi 30 gadus propagandēja antiarmēņu politiku, pat skolās bērniem stāstīja, cik armēņi slikti. Tagad Armēnija ir zaudētāja, un ceru, ka armēņi neies to pašu ceļu.

– Tomēr esi par kompromisu pie sarunu galda?

– Protams. Armēņi ir nabadzīgāki, nav nevienas spēcīgas valsts atbalsta. Azerbaidžānai ir Turcija, savā ziņā arī Krievija. Armēņiem – tikai Francija. Ceru, ka tagad arī Amerika būs. Bet tas reģions ir zem Turcijas un Krievijas ietekmes. Turcija un Azerbaidžāna ir gandrīz viena tauta, viņi sauc viens otru par brāļiem; domāju, armēņiem izredžu ir diezgan maz. Drīzāk jāpieņem kāds kompromiss vai jāgaida, kad Turcijas kā valsts vairs nebūs, ka Grieķija un kurdi to iznīcinās, beidzot sadalīs, un ļaunums tai reģionā beigs pastāvēt.

– Turcijai ir tik spēcīga armija…

– Viņi ir NATO. Tā Armēnijai bija lielākā vilšanās, ka Turcija iesaistījās karā, un neviens no NATO dalībniekiem neiestājās par to, lai apstādinātu konfliktu. Līdz ar to tā ir liekulība par NATO vērtībām. Skaidrs, ka organizācija radīta ar vienu mērķi – lai kaitinātu Krieviju.

– Pirms dažiem gadiem teici, ka katram armēņu režisoram ir pienākums uzņemt filmu par savu etnisko dzimteni. Esi domājis, kāda būtu tavējā?

– Es zinu, kāda būs mana filma, bet nezinu, vai kādreiz to uzņemšu. Viens stāsts ir, dokumentāls, nav saistīts ar karu, bet vēsturisks.

Latvieši un pašironija

– Kā atskaties uz pāris gadu senu notikumu, kad izsauci vētru ar komentāru par Deju svētkiem?

– Bija tāds, ja? Tāpēc latviešiem nav komiķu, ka nav pašironijas.

– Daudzi tev ugunīgi uzbruka un ieteica braukt prom.

– To darīja cilvēki, kuri mani nepazīst. Citi atbalstīja, jo zina, ko gribēju teikt. Tas nebija viegls periods, godīgi teikšu, jo mans mērķis nebija kādu provocēt. Ja paskatītos manu tvītu, tur nebija pieminēts nekas konkrēts, ļoti miglaini. Diemžēl mani izprovocēja, un es aizgāju pa dusmīgo ceļu. Un tas viss pārvērtās par murgu.

– Labi, ka tas ir pagājis.

– Jā, bet tā bija ļoti nenopietna polemika. Nav vērts atcerēties, runāt, tā bija kā bļaustīšanās tirgū, pēc kuras visi aiziet mājās un to aizmirst. Tie, kas citus nosoda un kritizē, viņus nepazīstot, ir akli, viņi aplej dubļiem un domā, ka iet uz priekšu. Viņu viedoklis nekādā ziņā nav balstīts uz zināšanām. Ne viņi mani pazīst, ne zina, kas ir manā galvā. Viņi runāja to, ko paši gribēja redzēt un dzirdēt.

– Teici, ka gribi uzņemt filmas katrā no žanriem. Redzi, ka kādreiz varētu uzņemt, teiksim, melodrāmu?

– Es labprāt to darītu, bet vajag materiālu. Es pat domāju par romantisko filmu, bet tam vajag lielu motivāciju, lielu iemeslu, kāpēc to daru. Ja man jāuzfilmē tāda melodrāma kā Vācijas televīzijā, tas mani neinteresē. Es labprāt to izdarīšu, bet negribu tērēt laiku rakstīšanai. Maksājiet, dodiet scenāriju, es aizbraukšu, nofilmēšu, atbraukšu mājās – tam es piekrītu.

– Tu tiešām būtu gatavs? No malas iedots scenārijs, nauda, un tu brauc…

– Protams! Tā ir mana profesija, ar ko man jāpelna. Neesmu vecumā, kad taisa filmu tikai tādēļ, lai mainītu pasauli. Man patīk to darīt, bet es vairs neko negaidu no savām filmām. Man nav nekādu cerību un ticības par to, kas ar tām notiks. Es daru ar cerību, ka filma būs labāka par iepriekšējo. Tā ir vienīgā motivācija. Pat cilvēku viedoklis par taviem darbiem neko neizsaka. Piemēram, filma ir veiksmīga no mana viedokļa, bet cilvēki Latvijā tā neuzskata. Es M.O.Ž uzskatu par visspēcīgāko, bet visi ignorēja. Savukārt Cilvēkus tur atceras visvairāk.

– Tā bija reālistiska, cilvēki saprata.

– Jā, skatītājiem diezgan tuva, tradicionālāka nekā tās, ko taisīju pēc tam. Es ar katru filmu arvien attālinos no realitātes. Atšķirībā no citiem Latvijas režisoriem mani realitāte neinteresē. Starp citu, jaunajā filmā redzēsi, ka tā nevienu sekundi neatgādina mūsu vidi, ainavas. Liekas, ka filmēts kaut kur citur vai radītā pasaulē.

– Varbūt cilvēki tavas fantāzijas nesaprot – to mežu, ēnaino pili ar tumšiem kambariem, kur tu viņus ved?

– Nezinu. Drīzāk domāju, ka neesmu vēl sasniedzis skatītāju līdz galam. Latvijā ir mazs tirgus, maz cilvēku. Ar lielām nacionālām filmām, kā Dvēseļu puteni, varbūt ir vieglāk sasniegt. Protams, tai jābūt kvalitatīvai, labi izstāstītai, lai cilvēki noticētu, bet es esmu daudz marginālāks režisors, egoistiskāks.

Bailes rada drosmi

– Tavs skatītājs Latvijā vienmēr būs ļoti neliela kopa.

– M.O.Ž Francijā divos seansos noskatījās vairāk cilvēku nekā Latvijā kopā, bet tas nenozīmē – ja es filmu būtu palaidis tur, tad procentuāli to noskatītos vairāk. Saku, ka daru to, kas mani interesē, ar cerību, ka arī kādu citu tas interesēs. Vissliktākā lieta, kas varētu notikt manā karjerā, – ja četrus gadus veltīšu komerciālai filmai, kas mani neinteresē līdz sirds dziļumiem, ar cerību, ka nopelnīšu naudu un popularitāti, bet beigās tā nenotiks. Labāk taisu filmu, ar kuru riskēju, bet zinu, ka tā mani interesē.

Pat ja būs neveiksme, vismaz zinu, ka nav bijis nekādu kompromisu ar sevi. Komerciālu kino es labprāt taisītu, ja atnāktu scenārijs, bet es negribētu veltīt gadu, rakstot Ulmaņa biogrāfiju vai domājot, kā ekranizēt Blaumaņa stāstu. Lai gan tā varētu būt brīnišķīga ideja. Ja es to darītu, tad tikai ar domu savākt 100 000… labi, 50 000 skatītāju. Es labprāt uztaisīšu filmu pēc Blaumaņa motīviem.

– Bet vai stāsts nav pats svarīgākais? Ja iedos scenāriju, kam idejiski nepiekrīti… par Ulmaņa dzīvi…

– Tā ir cita lieta. Ja tas kāpj pāri maniem morāles principiem, es, protams, to nedarīšu. Ja atnesīs scenāriju par Herbertu Cukuru, es diez vai taisīšu. Lai gan ir cilvēki, kuri tic, ka viņš nebija noziedznieks. Fašisma pamatideja ir bauda par savu dekadenci, galināšanas procesu. Tas nav tikai par slepkavību – par jebko.

Ja izbaudi savu smaku, tas ir fašisms. Tāpēc tā ir bīstama lieta, jo ļoti viegli var pierunāt sabiedrību to darīt. Tas ir vienkāršs ceļš, tāpēc valstis baidās no labēji radikālām idejām. Tādas lietas jebkurā valstī ir ļoti viegli iešpricēt. Būs daļa sabiedrības, kas nepiekritīs, aizbēgs, bet pietiks ar 40 procentiem, lai paņemtu varu.

– Vai tas nozīmē, ka mūsos sēž dēmons – gandrīz visos?

– Neticu, ka tas mūsos dzīvo, ka ar tādu gēnu esam piedzimuši. Domāju, tas drīzāk ir sabiedrības, valsts vai ģimenes iešpricēts. Protams, mūsdienās neviens neteiks “esmu fašists”, bet tas nenozīmē, ka viņš tāds nav. Es nerunāju par nacionālismu – tam ar to var nebūt nekāda sakara.

. (Foto: Rojs Maizītis)

– Reizēm tas ir starpposms. Redzam, ko dara mūsu nacionāļi – homofobiskas idejas pauž Saeimā.

– Un viņi to izbauda. Tas ir fašisms, skaidri. Homofobijā es baudu to, ka pazemoju citu cilvēku, kurš nav līdzīgs man.

– Kāda tev ir sajūta par sabiedrību – mēs šķeļamies, ņemamies, sēžam mājās, pārkāpjam… Vai dzimst kas jauns? Varbūt kādas vērtības izkristalizējas?

– Domāju, visi ir sabijušies. Man ir teorija, ka visvairāk no Covid-19 baidās tie, kas to noliedz. Tā ir psiholoģiski pamatota lieta – tāpat kā, zaudējot tuvu cilvēku, tu sākumā to faktu noliedz. Tāpat ar šiem – viņi it kā nebaidās no kovida, bet patiesībā tik ļoti baidās, ka grib ignorēt, it kā tas neeksistētu.

– Uzliek bloku.

– Jā, ka ar mani tas nenotiks. Skaties, kas notiek – cilvēki jūt, ka vairs nav ko zaudēt, un dusmas nāk ārā. Varbūt baiļu dēļ kļūstam drosmīgāki, lai cik paradoksāli tas izklausītos. Piemēram, Baltkrievijā cilvēki redz, ka apkārt slimo, mirst, bet ir tik lielā izmisumā, ka vairs ne no kā nebaidās. Tāpat Amerikā…

Arī karam starp Azerbaidžānu un Armēniju bija izvēlēts diezgan precīzs laiks – pasaulē katrs pārņemts ar savām bailēm, tas ir moments, kad neviens netraucē darīt to, ko gribam. Interesanti, kas būs pēc šī visa? Ja godīgi, man nav ne jausmas. Kāds teica – ja pirms diviem gadiem domājām, ka ir sūdīgi laiki, tagad tos atceramies kā labus. Tie noteikti vairs neatgriezīsies, bet ticu, ka būs kaut kas ļoti interesants un labs, jo pēc lielas tīrīšanas nevar būt, ka kļūs vēl netīrāks.

Saistītās ziņas

Šausmeņu režisors Karapetjans saceļ vētru tviterī - viņam no Dziesmu svētkiem esot "palicis baisi" 761
"Pirmdzimtā" režisors Aiks Karapetjans: "Ticu, ka katrā cilvēkā sēž dēmons"
Sala spelgonī notiek Aika Karapetjana filmas "Pirmdzimtais" uzņemšana. FOTO

Citi šobrīd lasa

"No visa nevajadzīgā esmu atteikusies," - Maija Doveika par savas dzīves revolūciju
Astoņu bērnu tētis Dainis: "Gribam izdarīt kaut ko labu!"
Latviešu supermodele Ginta Lapiņa paziņo, ka ir mātes cerībās 3

Раскрыта стоимость дворцов Пугачевой с Галкиным, Киркорова и Волочковой

Бузова, Лобода, Муцениеце и другие показали на пляже модные туники предстоящего лета