Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Mode vairs ir tikai sirdī. Šeilas unikālā pieredze: 54 gadu vecumā viņas ķermenis restartējās

Intervijas
8. februārī 05:01 2021. gada 8. februārī 05:01
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Šeila Vanaga – modes māksliniece, biznesa sieviete, svaigēdāja, vegāne. Saistāma gan ar zīmoliem "Šeilas brīnišķīgo tērpu darbnīca", gan vegānu un svaigēdāju kafejnīcu "Nirvana", gan dzīvesveidu, kas ir kā ikdienas performance.

Par tādām dienām saka, ka saimnieks suni ārā nedzen. Tukšajā Kalngales jūrmalā viens tomēr bija izdzīts – svētlaimīgi murkšķēdams, ņēmās ap viļņu izskalotu priedi. Viņa saimniece, tikko iznākusi no ledusaukstā ūdens, grasījās kāpt uz velosipēda prombraukšanai. Palūkojusies uz manu cieši savilkto dūnu jakas kapuci, kā atvainodamās skaidroja, ka pēc septītās sausās badošanās dienas auksti nav nemaz un ūdens ir tik brīnišķīgs, tik brīnišķīgs. Sākumā bija grūti atpazīt, ka tā ir Šeila; sejā tikai lielās, mirdzošās acis.

Kā skudru pūznī – kopā

– Kad tikāmies tavas badošanās nedēļas pēdējā dienā, šķita, ka tūlīt pacelsies spārnos ar visu velosipēdu. Gandrīz vai fiziski sajūtams enerģijas virmojums bija tev apkārt. Vai izdevies šo nirvānu saglabāt?   

– Nirvana taču ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa – tā sauc abas svaigēšanas un vegānā uztura kafejnīcas. Mana specializācija – saldumi un kūkas bez cukura un cepšanas, bez miltiem. Pirmo kafejnīcu atvērām pirms trim gadiem, otrā ir vaļā tikai nesen. Te viss bija izdemolēts un dzertuves smakām piesūcies. Tīrījām un kārtojām. Nāca ģimenītes ar bērniem, stilīgie un hipsteri, mākslinieki un zāli sapīpējušies hipiji. Visi gleznoja, šuva, mazgāja, ziedoja. Tagad ierobežojumu dēļ atļauta tikai mājās nešanai pasūtītā produkcija, bet telpas jāuztur, cilvēkiem algas jāmaksā. Stress nežēlīgs.  

– Veselīgā dzīvesveida rūdījums nepalīdz?

– Termiski neapstrādātas un dzīvnieku valsts produktus izslēdzošas pārtikas lietošana ļoti maina skatu uz pasauli. Stiprina visu, ko iespējams stiprināt. Veģetāriete esmu jau veselu mūžību, joga, ciguns un svaigēšana – septiņi gadi. Kur vēl trakās prakses, par kurām dažbrīd jautājums, vai tās maz bija jādara. Tautās, kurās aktīvi praktizē šamaņu tradīciju, zināšanas tiek pārņemtas no paaudzes paaudzē, mums visbiežāk jāiztiek ar dažu gadu iedziļināšanos. Priekā, ka viss iedots un pieejams. Nonākot ļoti augstās sfērās, viegli aizšaut arī garām, tāpēc ir normāli, ka šādos meklējumos maldāmies kā pa džungļiem.

Foto: Rojs Maizītis

Ko tik esmu redzējusi un izjutusi tajās ņemšanās lietās, kas man bijušas! Esmu nokļuvusi ārpus laika – citā laikā, kurā man ļauts visu izdarīt un neko nenokavēt. Esmu izgājusi no ķermeņa, ar gaismas būtnēm tikusies, sastapusi dēmonus, vampīrus, eņģeļus un visu pārējo. Mēs tikai esam pieņēmuši, ka esam galvenie un atrodamies centrā, kam viss pakārtots un ap kuru viss rotē: telpa, kosmoss, planētas un laikmeti. Nē, mēs un tie svešie, pagaidām neiepazītie, visu laiku esam kopā kā skudru pūznī.

Kopā vibrējam. Kopā piedzīvojam arī sajūtas, ko nevaram izskaidrot, viņiem vērojot mūs, mums – viņus. Kamēr to paturam prātā, tikmēr esam, tāpēc katrs būt mirklis ir tā vērts, lai tiktu izdzīvots pēc iespējas krāsaināk un apzinātāk. Šī pieredze mani ļoti stiprinājusi, pārveidojusi un norūdījusi. Tomēr pasaules un sevis izziņā nekad neesmu bijusi vairāk iekšā kā šajās septiņās badošanās dienās. Sausā badošanās nozīmē atteikšanos gan no pārtikas, gan ūdens.  

Pie šī koka, tagad pie tā!

– Bez ēšanas cilvēks varot iztikt četras nedēļas, bez ūdens – tikai divas vai trīs dienas. Kāpēc šāda izdzīvošanas spēle?

– Es, kura nekad nemēdz slimot, saķēru gripu, pēc tam sākās drausmīgs artrīts. Locītavas satūka – ne staigāt, ne gulēt. Sākās menopauze, bet, ja nav estrogēna, ķermenis pārtrauc tīrīties un atjaunoties. Reiz uz manu kafejnīcu atnāca dziedātāja Inga Karpiča. Man vienmēr paticis, kā viņa izmanto tautasdziesmas un instrumentus, – mazliet popsīgi, tādā kā latviešu mūzikas kantri variantā. Tagad, pieņēmusi garīgo vārdu Lalita Dasika, darbojas Krišnas apziņas biedrībā. Lūdza telpu omčantingam (Om shanting) – īpašai meditācijai, kurā izmanto mantru Om.

Reiz pirms viņu nodarbības aizkavējos, jo artrītam bija pievienojušās problēmas ar sirdi. Prasīju meditētājiem, vai kādam nav validola. Tabletes vietā viņi piedāvāja veltīt šo rituālu tieši man – 45 dziedinošas minūtes, lai tikai Šeilai veselība! Tīrīšanās notiek riktīga – raudāšana, šņaukāšanās. Bet cauri šai vibrācijai nepārprotams vēstījums: tev ar Om nepietiks – badojies, atsakoties arī no ūdens! Jau sen biju par to domājusi, tikai nevarēju saņemties.  

– Ķermenis  neprotestēja?

– Drīzāk bija pārsteigts. Man oža kļuva kā dzīvniekam – abas ar suni visu sajutām vienādi un vienlaikus. Īstu baudas jūru guvu tikai no smaržas, jo garša bija liegta. Jutu fizisku nepieciešamību ar katru šūnu ievilkt sevī zemes, skuju, sūnu, koku mizas, smilšu, akmeņu un jūras aromātus, tvert nianses, kas piemīt dzīvžoga skujām un satrūdējušām lapām. Agrāk, kad jogas un cigun nodarbībās tikām aicināti elpot ar ādu vai diafragmu, to darīju tikai tehniski, bet tagad sapratu – ja visas rezerves, taukus un slimās šūnas ieskaitot, iztērētas, elpot ar visu būtni ir vienīgais veids, kā turēties pie dzīvības.

Foto: Rojs Maizītis

Ceturtajā dienā sāku just apkārtējo lietu vibrācijas, īpaši elektroierīču. Vadi un kontakti pēkšņi sāka sīkt un aurot, it kā istabā atrastos visas pasaules augstsprieguma līnijas. Pārcēlos uz vasaras būdiņu, kur nav elektrības, tomēr naktīs gribējās atrasties ārpus telpām. Zvaigznes, debesis, jūras gaiss... Visas dabas stihijas bija vajadzīgas, arī dzīvas uguns klātbūtne. Gūt enerģiju no augiem un kokiem – līdz šim tā man bija tikai teorija.

Taču sestajā dienā ķermenis pēkšņi sāka komandēt – pie šī koka! Pieskrienu, palecos, ar rokām un kājām to aptveru kā mērkaķītis. Vēl to koku vajag, vēl to! Jūtu, kā augumā pulsē enerģija. Tad pieslēgšanās zemes strāvojumiem, ar seju un izplestām rokām guļot sūnās. Cauri sitas viļņi – skaļāk, skaļāk, kamēr saproti: stop! Robeža līdz tām vibrācijām, ko ķermenis spējīgs uztvert, jau sasniegta.

Vai esi labs Dievs un saimnieks?

– Tādos viļņu brīžos nepārņem bailes, ka var notikt īssavienojums?  

– Baiļu nebija. Tas, ko šajās dienās ieraudzīju it kā no malas, drīzāk mazliet šokēja. Sapratu, ka visu laiku biju rēķinājusies tikai ar intelekta un prāta izveidotu Šeilu, pilnīgi ignorējot ķermenisko. Nepainteresējoties, kā jūtas kājas īkšķis, kā – aknas, kas tiek pastāvīgi nosēdinātas. Šeila grib un dara, pat neprasot, vai ķermenim tas pa spēkam; arī tad, kad tas vairs nevar. Jo uzskata, ka tas ir lietu dabā – iet, darboties. Būt tādam un vēl kaut kādam. Radās apjausma, kas tā par neaptveramu pasauli, kas man uzticēta. Mans ķermenis! Vai esmu šai pasaulei labs Dievs un saimnieks?

– Kāda bija atgriešanās ikdienas ritmā?

– Grūta. Pirmajās divās pēcbadošanās stundās drīkst dzert tikai 50 gramu šķidruma. Ūdeni atšķaidījumā ar sulu – lai neapreibtu. Tik un tā apreibu. Kā es pēc tiem 50 gramiem raudāju! Līdz aizmigu. Arī pēc tam nedrīkst dzert, cik gribas, citādi ir tūska. Tikai trešajā var dzert normāli. To vienmēr atcerēšos, kāda laime ir malkot tīru ūdeni, cik gribas! Pēc nedēļas neēšanas arī katrs mutē ieliktais kumoss kļūst dievišķs, kaut vai ābola šķēle. Naktīs beidzot varēja izgulēties, jo artrīts bija izzudis. Bet visiepriecinošākais – menopauze atkāpās, 54 gadu vecumā organisms restartējās.

– Un tādām pārmaiņām ar vienu apskaidrības nedēļu ir gana?

– Diemžēl ne. Organisms parādīja savas neaptverami plašās iespējas uz pašsakārtošanos, taču es, saskaroties ar šo pieredzi pirmo reizi, nebiju gatava to novērtēt. Pārāk strauji izgāju no badošanās. Pārāk brutāli metos iepriekšējā dzīvē. Man pasūta vegānās tortes, taču klientiem mēdz būt arī papildu vēlmes. Ko gatavoju, vienmēr pagaršoju. Cilvēki apmierināti, taču perfekti attīrītajām aknām un nierēm pēc badošanās pat svaigēšanas gardumi neder – nepieciešama ļoti vienkāršu produktu monodiēta.

Tieši tajā laikā mana draudzene Olga bija dabūjusi ilgi gaidīto Eiropas naudu laikmetīgās dejas kompānijas tērpiem. Audumu veikali ciet, uzlaikošana apgrūtināta, koncepcija izplūdusi, taču līdzekļi jāizlieto nepilna mēneša laikā. Olga ir mana draudzene, zina, ko grib. Es savukārt zinu, ka tik sarežģītos apstākļos šo uzdevumu citiem uzticēt nebūtu pareizi. Pašai adatiņas rokās, šujmašīna blakus.

Visu pēcbadošanās mēnesi tā – aplama pārtika, negulēšana, pārstrādāšanās. Plus stress. Organismam jākliedz atkal – viss, vairāk nejaudāju!

Foto: Rojs Maizītis

Cik vesels ir Dalailama?

– Pēc tik daudziem apzināta dzīvesveida gadiem X brīdī tas ir tikpat vārīgs kā gaļas ēdājiem?

– Bet cik vesels patlaban ir Dalailama? Pasaule taču joprojām atceras pirmo veselīga dzīvesveida un ilgmūžības popularizētāju Polu Bregu. Viņš pierādīja, ka ar pareizu ēšanas, badošanās, elpošanas un fizisko aktivitāšu režīmu iespējams gan izārstēties no vissmagākajām slimībām, gan uzturēt sevī augstu enerģijas un optimisma līmeni. Bregs iedvesmoja tūkstošus,  nodzīvoja garu mūžu, pārliecinot citus par vienkāršām un viegli pārbaudāmām patiesībām, tomēr pats nomira ar audzēju.

Jāsaprot, ka lielie Skolotāji, ļoti augsta garīguma būtnes, kas jau ienāk šai pasaulē ar misiju kalpot cilvēcei, parasti paši izvēlas ciešanas un grūtības, lai tuvinātos tiem, kas viņiem seko. Ciešanas viņiem nav kā sods, bet iespēja izaugsmei. Ja nav ciešanu, neejam tālāk. Bet, jo vairāk iemācāmies, jo augstākas pret mums kļūst prasības. Nav iespējams kaut ko apgūt un tajā vietā uz visiem laikiem palikt, jo dzīve ir piramīda, turklāt slidena, pa kuru visu laiku jākāpj uz augšu. Ja kādā brīdī apstājamies, šļūcam lejā un nonākam tieši tajā vietā, no kuras sākām.

– Tātad nepārtraukti būt par veiksmes stāsta galveno varoni ir tikpat riskanti kā nīkuļot?

– Ja kādā dzīves posmā ir tikai galvu reibinoši panākumi, pilnīgi noteikti pienāk brīdis, kad pārņem lepnība – es visu varu, bet tie, kas kuļas pa leju, ir  sīki ļautiņi, kas savu likteni paši nopelnījuši. Sāc justies kā pārcilvēks – nekas nesāp, viss veicas, enerģijas cik nevajag. Vari laisties ar sniega dēļiem, nirt, lēkt ar gumijām no visiem tiltiem un helikopteriem, mesties biznesos. Prāts, intelekts, radošums – viss zenītā. Man tā bija. Gadiem. Ārprāts!

– Un tad nāca tas, kam jānāk?  

– Esmu pārliecināta, ka jebkuram nopietnam pārbaudījumam, kas ar cilvēka dzīvesveidu šķietami nesader, pamatā ir aizvainojums – psiholoģiski vissmagākā nasta. Man tā bija gripa, kādam citam varbūt ir onkoloģija. Cik aizvainota es bieži esmu bijusi! Uz valdības lēmumiem, kuru dēļ mazajiem uzņēmumiem piegriež skābekli. Uz līdzcilvēkiem, kuri masveidā ļaujas stresam.

Sarūgtinājums visaugstākajā pakāpē! Tā nedrīkst. Garīgā skaidrība un domāšanas stabilitāte ir tikpat nozīmīga kā gurķis svaigēdāja maltītē; dažbrīd sirds sajūtas pat ir svarīgākas. Kamēr cilvēks nezina, viņam daudz kas tiek piedots. Taču, tiklīdz zina, bet nedara, tas nepaiet secen.

– Kā tavā pašreizējā situācijā varētu izskatīties – darīt un darīt pareizāk?

– Lai neļautu artrītam atkal iedzīvoties un mēnešreižu ciklam pārtrūkt, man vajadzīgs dubls divi. Taisīšu otro sausās badošanās tūri, taču garāku – deviņas dienas. Ceru, ka mans pavārs Miks svaigēšanas gardumu gatavošanas stafeti pārņems. Badojoties turpināt taisīt kūkas kā iepriekš – tas neder.

Tagad esmu kļuvusi gudrāka, iepazinusies ar japāņu zinātnieka, Nobela prēmijas laureāta Jošinori Ohsumi atklājumiem par autofāgiju. Viņš apstiprina – ja organisms tiek atstāts bez iztikas līdzekļiem, dzīvotgriba spiež to sākt lietot savas bojātās šūnas un tauku rezerves. Esmu pārliecināta, ka nākamajā reizē iziet no badošanās pratīšu lēnāk un pareizāk. Un noteikti visu sīki pierakstīšu, lai vēlāk būtu iespējams informāciju kārtīgi izanalizēt.

– Ar savu piemēru daudzus esi iedvesmojusi neēst gaļu, izprast svaigēšanas priekšrocības. Vai gribētu, lai tev ir sekotāji arī ārstnieciskās badošanās izzināšanā?  

– Agrāk man tiešām tā bija – es pati kaut ko superīgi labu esmu sapratusi, tāpēc tas jāsaprot un jāpieņem visiem. Ja zinu, ka esam tas, ko ēdam, tad neēdīsim dzīvniekus, neiznīcināsim produktu labās īpašības, tos termiski apstrādājot! Nelietosim alkoholu, cigaretes, kafiju tikai tāpēc, ka mums liekas – tas ir lietu dabā, jo šīs spēcīgās vielas tik ļoti notrulina smalkās maņas, ka augstākās vibrācijas nemaz netiek klāt.

Foto: Rojs Maizītis

Taču šajā dzīves posmā esmu nonākusi pie pārliecības, ka līdz visām svarīgajām atziņām katram jāaizkļūst tikai caur savu pieredzi. Ejot savu ceļu, sekojot sev. Nevaru gribēt, lai visa pasaule neēd dzīvniekus, šķiro atkritumus, nemētā polietilēna maisiņus un nepiesmirdina vidi ar auto izplūdes gāzēm. Vienīgais, ko varu – nedarīt to pati. Un cerēt, ka mana darīšana vai nedarīšana varbūt iedvesmos vēl kādu. Tādā skatījumā tiem, kurus interesē zinātnes atklājumi par autofāgiju, varbūt var noderēt arī mana pieredze.

Dzīvības forma, dvēselīte, inkarnācija

– Pret savu suni tomēr tik demokrātiski neizturies, vismaz ne attiecībā uz viņa ēdienkarti.  

– Nesen jūrmalā satikos ar jauku dāmu. Viņa bēdājās, ka suns nomiris. Septītajā dzīves gadā, taču šai šķirnei ilgāks mūžs neesot paredzēts. Ārprāts, es nodomāju, pret saviem draugiem izturēties kā pret veļas mašīnu ar noteiktu garantijas laiku! Man suns nav tikai mīļdzīvnieks, bet dzīvības forma, dvēselīte, inkarnācija. Varbūt Rāma pirms tam bija zilonis, varbūt delfīns.

Ja viņa ir nokļuvusi pie manis tajā dzīves posmā, kad esmu sapratusi, ka ēst dzīvniekus ir slikti, tad tāda ir viņas izvēle. Karma. Vēdiskā izpratnē sunim nokļūt pie saimnieka, kas ļauj nelietot uzturā dzīvību, ir iespēja izaugsmei nākamajā inkarnācijā. Uz Rāmu lūkojos kā uz saprātīgu dzīvības formu, kur viena otrai esam skolotājas. Tveru viņu kā savu draudzeni, līdzgaitnieci, biedreni rotaļās, nerotaļās un visos notikumos, kuros tiekam ierautas. Saite, kas mūs vieno, ir mīlestība.

– Vai esi pārliecināta, ka viņai tiešām labāk iet pie sirds saldais kartupelis, nevis pašas nomedīts trusis?  

– Kamēr Rāma brīnišķīgi iztiek ar pārtiku, kurā nav gaļas, bet visa cita aktīvam dzīvesveidam nepieciešamā pietiek, man tāda pārliecība ir. Tā balstīta pašas pieredzē, jo Rāma ir mans trešais suns. Pirmais bija spaniels, ko nopirku Čiekurkalna tirgū par velosipēdam sakrāto naudu. Tolaik vēl sabalansētās suņu pārtikas nebija. Vārīju putru, klāt kauliņš, saknes, ola, biezpiens. Izlasīju, ka spanieliem mūža rekords ir 24 gadi, manējais nodzīvoja 16, tomēr nomira ar audzēju. Nākamais suns jau baudīja veikalā iegādātu pārtiku. Mopsītei Dorai pirku vislabāko – ar uzrakstu, ka tur daudz gaļas. Tomēr viņa savus 11 dzīves gadus vadīja nepārtrauktās slimībās. Tika mīlēta un ārstēta vienā baltā gabalā, taču nomira akla, kājiņas noņēmušās, nieres atteikušās.

Foto: Rojs Maizītis

Ar dzīvniekiem, īpaši suņiem, ir tā, ka aizejot viņi paņem līdzi arī gabaliņu no mūsu dvēseles. Sanāk īstākā atomfizika – viss ir viens, un viens ir viss. Secinājums? Suņi nav jābaro ar barību, kas tiek ražota rūpnieciski, jo tajā nav nekā dabiska. Tikai sintētiskie vitamīni un pārtikas rūpniecības atkritumi. Aiz bailēm iet ceļu, kas pie laba gala neved, Rāma ir veģetāriete. Par to man viņu vairākkārt mēģināja atņemt. Ieradās komisija – kur guļ, ko ēd? Tas prasīja nervus – pierādīt, ka dzīvnieks ir vesels un laimīgs. To pārmetumu dēļ pat gribējies braukt prom no Latvijas.

– Kādi bija tavi argumenti?

– Rādīju, ka Rāma ēd drausmīgi dārgu un pilnvērtīgu vegānu suņu pārtiku, ko vīrs pasūtījis no Austrijas. Vēlāk gan sapratu, ka arī šāds ēdiens neatbilst dabiska uztura principiem, tāpēc piegādes firmas ik pa laikam mainīju – kā vieniem nav, otriem varbūt ir –, bet vegāno speciālo pārtiku joprojām papildinu ar maltām linsēklām, zivju eļļu, paipalu olām. Taču, tiklīdz sāktos veselības problēmas, liktu lietā arī to pieredzi, kas noderējusi pašai. Tas ir labāk nekā pieņemt, ka suņa dzīves ilgums var būt septiņi gadi.

Par badošanās iedarbību uz dzīvniekiem esmu daudz uzzinājusi no krievu zinātnieka Sergeja Filonova e-grāmatas Ārstnieciskā sausā badošanās. Tajā viņš piemin arī pētījumu ar likvidēšanai paredzētām vistām, kuru produktivitātes laiks beidzies – spalvas izkritušas, dējība apstājusies. Kad putniem divus mēnešus bija jāpārtiek tikai no ūdens, vistas ne vien nenobeidzās, bet tām izauga jaunas spalvas, radās dzīvesprieks, atsākās olu dēšana.

 – Tev bieži nākas nostāties pret sabiedrības dominējošo viedokli?

– Visādas trakas lietas bijušas. Pirmā laulība izrādījās ļoti neveiksmīga. Apprecoties ar bagāto, jārēķinās, ka nauda un vara viņam var būt svarīgāka par cilvēku līdzās. Viss kā meksikāņu seriālos – līdz pat cīņai par bērnu, jo pirmais vīrs gribēja man atņemt meitu. Tas neizdevās. Darbnīcu gan atņēma. Un mīļoto tēti arī. Sešpadsmit gadu vecumā viņš bija mēģinājis aizdzīt uz Zviedriju kuģi, par to nokļuva Sibīrijā. Vēlāk, būdams zaļajos un neatkarīgajos, cīnījās, lai mūsu brīnišķīgā valdība tiek pie teikšanas, taču tā pati valdība viņu iznīcināja. Dienā, kad interfrontei notika saiets, viens piezvanīja, ka ēkā ielikts spridzeklis.

Tajā dienā tētis no Dārziņiem, kur vasarā dzīvoja, brauca uz grāmatu izstādi un pie tirgus no autobusa izkāpa. Kādam bija licies, ka zvanītājs ir viņš. Ja notiek kas nesmuks, uzmanības novēršanai parasti vienu pamet zem tanka. Izvēle krita uz tēti. Vairāku diennakšu pratināšana viņu salauza un iznīcināja visu, kam ticēts. Tētis atstāja vēstuli, ka nav vainīgs, un izdarīja pašnāvību. Man izdevās dabūt juristu, kas piekrita palīdzēt noskaidrot patiesību, taču visur kā pret sienu – šo lietu nekustināsim. Pēc tam iekšlietu ministrs atnāca atvainoties... Taču tieši šajā laikā sākās tas, ko sauc par garīgā ceļa iešanu. Ja nebūtu to atradusi, droši vien nenoturētos, sabruktu.

Napoleona likums joprojām spēkā

– Tu ne vien noturējies, bet pa īstam uzziedēji – modes māksliniece Šeila.

– Tagad tas tikai sirdī. Mode ir vārds, kas man vairs īsti nepatīk, jo apzīmē sistēmu, kas dzen uz priekšu pasaules piecūkošanu un noplicināšanu. Napoleons savos kariņos izputināja manufaktūras. Lai nodokļi neapsīktu, izdeva likumu, ka augstākās sabiedrības ļaudis nedrīkst ierasties ballē ar tērpu, kas reiz jau bijis mugurā. Mēs pie šī likuma joprojām turamies. Katram tusiņam sava kleita, katrai kleitai jauns telefons un mašīna. Tas ir tik nepareizi. Ja resursi iztērēti un kaut kas skaists tapis, tam būtu jākalpo ilgi un dikti. Diemžēl esmu bijusi šīs sistēmas daļa.

– Vai tiešām savus tērpus darināji bez radoša pacēluma un iedvesmas?

– Protams, ka tas nav iespējams. Audums, cilvēks, kuram šuju, rokās adatas – momentā atplaukstu. Milzīgus kreņķus aizmirstu, tiklīdz adatiņa rokās. Savā Brīnišķīgo tērpu darbnīcā pārsvarā šuvu kāzu kleitas, arī tērpus citiem lielajiem dzīves brīžiem. Palīdzēt atrast robežu, aiz kuras uz āru nāk tas, ko cilvēks pats varbūt nemaz nav apzinājies, bet gribētu sevī redzēt… aizraujoši.

Labi, ka biju dārga šuvēja, tāpēc tās lietas ārā nemeta. Turpretī valdošā tendence šābrīža modes industrijā, kur tas, kas zils, vairs neder, jo šogad dominē dzeltenā krāsa, ir šausmas. Labi, ka patlaban apritē ienāk arī sapratīgāka pieeja – pirkt nevis tāpēc, ka šopings nomierina, bet lai lieta labi kalpo. Dabiskie materiāli, roku darbs, ilgtermiņš, lielāki ieguldījumi. Lētu lietu, ko vienreiz uzvelk, tad izmet, nemaz nedrīkstētu būt, jo tas, kas lēts, ir uz kaut kā rēķina. Uz dabas resursu rēķina. Uz to cilvēku rēķina, kuriem netiek samaksāts. Strādāt, pelnīt naudu, tad to izniekot?

Foto: Rojs Maizītis

– Kas ir nauda?

– To man labi paskaidroja vīrs – nauda ir mūsu laiks, bet laiks ir dzīves un dzīvības mērvienība. Tāpēc pirms iegādāšanās vienmēr parēķini, cik vērtīgai jābūt lietai, lai tai būtu vērts ziedot dzīves galveno vērtību – laiku.

Tik grūti būt vienam

 – Cik nozīmīga vieta tavā dzīvē ir vīram?

– Kaut kāda saistība ar trešās acs jēdzienu. Kad tikko iepazināmies, draudzene, jogas skolotāja, man uzdāvināja Lobsanga Rampas grāmatu Trešā acs. Abiem tā kļuva par atslēdziņu nokļūšanai jaunā realitātē. Kopš tā laika esam kopā. Jānis mani vienmēr atbalstījis, turējis roku, nolicis pie vietas, kad esmu pārāk sadalījusies tādās Šeilās, kas dažreiz viena otru nesaprot.

Daudzi saka – vienam vieglāk. Sava vīna glāze, savas izvēles, ko neviens netraucē. Taču man liekas – tik grūti būt vienam, tik grūti… Jo viss taču notiek – šaubas un izmisums, un tuvinieki, kuri tevi var arī nesaprast. Vai veselība uzdod. Un tad ir tik svarīgi, ka vari no sevis to izrunāt. Pat tad, ja tas otrs uzreiz neatbild, tikai patur rociņu. Esmu ļoti pateicīga savam vīram. Jau cik gadu viņš mani iztur arī tad, kad pašai sevi izturēt grūti. Piecieš, pieņem, nav aizmucis. Lielu daļu savas dzīves laika ziedo man – no dienas dienā, no gada gadā. Vai es ideāla? Protams, ka ne. Bet, ja jau mani ir saticis, tad viņam tāds liktenis – smags. Un to es nevaru atvieglot.  

– Un meitai kāds liktenis?

– Mums ar Annu ir jocīgas attiecības. Mīļais, mazais, vienīgais bērniņš – jā,  bet pārmaiņus viņa man ir arī kā mīļotā sieviete, kas spēj izraisīt  apbrīnu un greizsirdību. Vai kā skolotājs. Tikai ne audzināmais, kuram mani jārespektē. Kopā ar Annu atgriežoties iepriekšējo dzīvju pieredzē, atradām, ka kādā no tām viņa bijusi mans vīrs, kurš tiek ievainots un nomirst, citās mums citādas attiecības, bet tās vienmēr mīlas pilnas. Bērnībā mans bērns pat dusmojies, ka esmu atņēmusi viņas identitāti. Man skūta galva, viņai arī. Vai abām dredi.

Sešpadsmit gados viņa no manis aizgāja, nolēma dzīvot kartona kastē. Lietišķos pameta, lai iestātos hokeja skolā, vidusskolu pabeidza vakarskolā. Tur rakstīja dzeju un lugas. Klases audzinātājai, kas bija arī latviešu valodas skolotāja, nācās piepūlēties, lai to skolu pabeidz. Izlaidumā Anna paziņo – tikai neuztraucies, pēc dažām dienām es ar stopiem došos uz Itāliju. Tu varētu aiziet uz Mākslas akadēmiju paskatīties, vai esmu uzņemto sarakstā. Trīs gadus studēja mākslas vēsturi, tad ikonogrāfiju, tad horeogrāfiju.

Tagad mācās par ājurvēdas pārtiku. Šajā jomā cits citu stutējam. Jānim grāmatvedība un sagādāšana, Anna un es – pavāres un apkopējas. Vasarā kopā organizējām Nirvanas festivālu. Izdevās ideāli, kaut arī piedalīšanās mūs ar vīru finansiāli iznīcināja – nācās pārdot mašīnu. Tagad mums tikai elektromobilis. Taču es no Rīgas uz Kalngali, kur tagad dzīvojam, pārsvarā braucu ar vilcienu. Kopsavilkums – nevaru nelepoties ne ar vīru, ne ar bērnu.

Foto: Rojs Maizītis

– Bet ar sevi?  

– Tā man joprojām ir mazliet problēma – neprotu pieņemt, ka esmu kaut ko izdarījusi labi. Vai pietiekami labi. Jebkurai idejai, kam ķeros klāt, tik ļoti atdodos, ka pēc tam vairs nav spēka pašai sevi savā priekšā aizstāvēt. Kur nu vēl lepoties... Ikreiz domāju – nē, tā vairs negribu. Taču atkārtojas tik un tā. Tomēr, kad skatos fotogrāfijās un nofilmētajā materiālā, kur es senāk un tagad, pārsteigta secinu, ka tās ir vairākas Šeilas, kam nav gandrīz nekā kopīga. Taču no vienas Šeilas rodas nākamā, un tā pārtop vēl citā, kurai iepriekšējās bijušas kā atspēriens izaugsmei. Kā durvis uz kaut ko jaunu.

Saistītās ziņas

Šeila ar elektromobili piegādā sulas 2
"Mūs aicina pirkt, pirkt, pirkt" - Šeila, Māris Olte un Kristīne Garklāva stāsta, kāpēc izvēlas videi draudzīgu dzīvesveidu
Modes mākslinieces Šeilas suns-vegāns izaudzis par īstu brašuli

Citi šobrīd lasa

Slavenības, kuras 5. jūnijā kandidēs uz deputātu vietām pašvaldību vēlēšanās 7
Piedzemdēja piecos gados: kāds liktenis piemeklēja pašu jaunāko māti medicīnas vēsturē
Kronēta "Mis Visums" konkursa uzvarētāja. FOTO un VIDEO
Tēmas: Dalailama

"Сюрприз!": Максим Галкин показал новую модную прическу сына

Почему братья Меладзе лишились сна и покоя?