Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Runā, ka slava, vara un nauda valda pār pasauli un cilvēkiem. Kas tajā visā ir tik vilinošs? (Foto: Shutterstock)

Slava, nauda un vara: ārste psihoterapeite skaidro, kāpēc tas nedara laimīgu

Attiecības
2021. gada 2. februārī 05:09 2021. gada 2. februārī 05:09
  Dagnija Millere-Balandīna | "Patiesā Dzīve"
Aktieris Džims Kerijs ir teicis: “”Es vēlos, lai cilvēki varētu īstenot visus savus kvēlākos sapņus, kļūt bagāti un slaveni, tā nonākot līdz atklāsmei, ka tas nebūt nav tas, kas palīdz rast pilnības izjūtu.” Jā, tikt pie ekskluzīvas mašīnas, nēsāt dārgas drēbes un gūt panākumus, kurus citi apbrīno, ir lieliski, bet cik lielā mērā šie ārējie faktori ir saistīti ar iekšējo piepildījumu?

Amerikāņu psihologs Tims Kasers grāmatā Materiālisma augstā cena (The High Price of Materialism) raksta, ka sastopami divu veidu cilvēki. Viena daļa ir tādi, kurus vairāk motivē ārējie mērķi, piemēram, bagātība – dārgas mašīnas, greznas privātmājas utt.; slava – popularitāte, apkārtējo apbrīna; tēls – pēc iespējas perfektāks izskats, stilīgs apģērbs, statuss sabiedrībā. Savukārt otra daļa ir indivīdi, kurus vairāk motivē tādi iekšējie mērķi kā jēgpilnas attiecības, personības izaugsme – vēlme pamēģināt kaut ko jaunu, pieņemt sevi; kā arī ieguldījums sabiedrībā – palīdzēt citiem, neko negaidot un nesaņemot par to pretī. Kāpēc mēdzam nosliekties vairāk uz ārējo mērķu pusi, iekrītot naudas un popularitātes valgos, un kādu iespaidu tas var atstāt uz emocionālo veselību un labjušanu, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapeite Agnese Sperga.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapeite Agnese Sperga. (Foto: no privātā arhīva)

Kāda naudai saistība ar laimi?

– Savulaik bija tāds populārs seriāls Bagātie arī raud. Nosaukums vedina uz domām, ka par naudu laimi tomēr nopirkt nevar. Tā ir?

– Ne mazums autoru ir mēģinājuši aprakstīt laimes fenomenu. Jāsaka gan, ka psihiskās veselības aprūpē strādājošie speciālisti (psihologi, psihoterapeiti, psihoanalītiķi, psihiatri) par to īpaši daudz nerunā. Vairāk laimei un laimes avotiem pievēršas dažādu reliģiju un sociālo zinātņu nozares pārstāvji. Tomēr daļā pētījumu atklājas – jā, nauda laimes līmeni spēj vairot, taču pārsvarā tas notiek tikai līdz noteiktam ienākumu daudzumam.

Respektīvi, ja nav jāuztraucas par tādām bāzes lietām kā ēdiens, apģērbs un jumts virs galvas, tad trauksme un bailes mazinās, līdz ar to parādās vieta citām, daudz patīkamākām izjūtām. Kādā no Prinstonas Universitātes pētījumiem 2010. gadā bija pat izkalkulēts, ka nauda ietekmē apmierinātības sajūtu līdz 75 tūkstošiem dolāru gadā; jo vairāk ienākumi tuvojas šim skaitlim, jo apmierinātāks kļūst cilvēks. Taču ienākumi, kas pārsniedz 75 tūkstošus gadā, ikdienišķo apmierinātību vairs neietekmē un nepalielina.

– Vai tiešām mūsu laimes līmeni ir iespējams mērīt pēc šādas vienotas mērauklas banknošu izteiksmē?

– Visticamāk, nē, un uz to norāda gadījumi, kad pat pie pieaugošiem ienākumiem (līdz 75 tūkstošiem gadā) bija cilvēki, kuru laimes līmenis tik un tā nepieauga. Pētot šo grupu, izrādījās, ka just apmierinājumu viņiem traucēja dažādi veselības sarežģījumi, problēmas attiecībās, ģimenē, laulībā, darbā. Tas liek domāt, ka ienākumi un materiālā puse ir tikai viens no aspektiem, kas cilvēkam dod iespēju justies laimīgākam. Tikpat svarīgas ir attiecības un pašrealizācija, arī identitātes jautājums – cik es vispār labi jūtos ar to, kāds esmu? Vai zinu, kas man vajadzīgs, ko vēlos, un vai man ir iespēja uz to iet? Tie ir aspekti, kurus daudzi mēdz palaist garām, fokusējoties tikai uz materiālām lietām.

– Runā, ka slava, vara un nauda valda pār pasauli un cilvēkiem. Kas tajā visā ir tik vilinošs?

– Cilvēki materiālos labumus un slavu mēdz saistīt ar laimi. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka nauda, slava un bagātība šķietami dod brīvības izjūtu un iespējas. No vienas puses, tā arī ir – nauda līdz noteiktam līmenim nepārprotami rada patīkamas sajūtas, dod skaidras iespējas un atver durvis uz ļoti daudz ko. Taču problēmas rodas tad, kad sāk pietrūkt fantāzijas jeb iztēles par to, kā vēl savu dzīvi piepildīt. Ja radošās fantāzijas nav, daudz vienkāršāk ir vērst savu uzmanību tikai uz materiālo aspektu. Taču arī tad, ja finanses ir, bet trūkst iztēles, ātri vien izsīkst idejas, kā nopelnīto naudu jēgpilni izmantot.

Daudzi regulāri brauc ceļojumos, lai piepildītu savu ikdienu un smeltos jaunus iespaidus, tā atgādinot sev, ka viņu dzīvē kaut kas notiek. Bet tas ir ļoti ārējs aspekts. Arī tagad, pandēmijas laikā, bieži dzird sakām – es neņemšu atvaļinājumu, jo nav jau īsti, ko darīt. Viņiem obligāti vajag ceļojumus, teātri, koncertus, restorānus, kino un tamlīdzīgi. Respektīvi, ārējos stimulus. Lai gan varētu ņemt talkā iztēli un domāt radoši, kā vēl savu laiku piepildīt. Taču tās pietrūkst, un tāpēc ir ļoti garlaicīgi ar sevi.

– Un tad neatliek nekas cits kā taustīties pēc ārējiem stimuliem...

– Te jāsaprot, ka tie, kuru uzmanība fokusējas tikai uz ārišķīgām, materiālām lietām, naudu un slavu, nereti iekšēji jūtas ļoti tukši. Viņi koncentrējas uz ārējiem faktoriem un no ārienes nākošiem apliecinājumiem, domājot, ka tie palīdzēs tukšumu aizpildīt, taču tā nenotiek. Lai gan, protams, ir arī bagāti un slaveni cilvēki, kuri jūtas apmierināti un laimīgi, taču tas visbiežāk ir tāpēc, ka viņi ir atraduši arī citus veidus, kā sevi realizēt un piepildīt.

Tukšums, ko gribas aizpildīt

– No kurienes rodas iekšējais deficīts?

– Iemesli var būt dažādi, bet pagātnes pieredzei noteikti ir būtiska loma tajā, kāda ir cilvēka pašvērtības izjūta, kā viņš funkcionē un kā izvēlas gūt apstiprinājumus. Nereti tie, kuri ļoti alkst pēc ārējiem apliecinājumiem, agrīnā vecumā nav guvuši pietiekamu un veselīgu atzinību, novērtējumu no vecākiem. Jebkuram bērnam, arī pieaugušajam, ir svarīgi just, ka viņš saviem vecākiem ir īpašs. Ja vecāku mīlestības ir bijis par maz, sāk pārņemt vēlme gūt apstiprinājumu no apkārtējiem – es taču esmu svarīgs, īpašs, mani var ievērot.

Daudzi speciālisti atzīmē, ka mīlestības, novērtējuma, atbalsta un piederības trūkums bērnībā ir pat nozīmīgāks par materiālo deficītu. Būs pietiekami daudz to, kuri izaugs nabadzībā, bet tik un tā pēc tam neliks priekšplānā materiālās vērtības. Savukārt abu deficītu kombinācija gan var vairot riskus, ka, bērnam pieaugot, tieši ārējie un materiālie faktori būs tie, kas spēs celt vai graut viņa pašvērtību.

– Kāpēc tik daudziem bērniem nav pieticis vecāku uzmanības un atzinības?

– Runājot par latviešu sabiedrību, jāsaprot, ka vairākums mūsu vecāku un vecvecāku ir auguši lielā trūkumā. Lai uzturētu ģimeni, vienkārši nebija citu variantu kā pilnībā fokusēties uz darbu. Praksē bieži dzirdu stāstus, kā bērnībā tāda laika kopā ar vecākiem nebija. Nebija arī mīlestības un maiguma izpausmju. Vecāki no rīta līdz vēlam vakaram bija darbos, un par tādu mīļu pasēdēšanu, parunāšanos varēja tikai sapņot. Emocionālo vajadzību apmierināšanai tur vienkārši nebija vietas.

Šo vecāku bērni pieaugot nereti arī paši kādu dzīves daļu ir ļoti fokusējušies uz materiālo pusi, jo ir redzēts, ka naudas trūkums ir kas tāds, kas ģimenē rada ciešanas un saspīlējumu. Viņiem šķiet, ka finansiālais nodrošinājums liks justies labāk, piepildītāk. Taču, kad materiālā labklājība ir sasniegta, nereti iestājas apjukums – vai tas ir viss? Rodas pārdomas, ka varbūt īstenībā pietrūcis siltu, cilvēcīgu attiecību, emocionāla kontakta, vecāku intereses. Ja nekā no tā nav bijis, veidojas liels deficīts, ko katrs tad nu mēģina aizpildīt, kā vien prot. Turklāt, ja bērnībā nav pieticis mīlestības, ir grūti to dot arī citiem, jo nav pieredzes, kā to darīt. Psihē izveidojas tāds kā caurums, kas nestāv tukšs un mēdz piepildīties ar dažnedažādām nepatīkamām izjūtām – dusmām, naidu, vainas izjūtu, kaunu, skaudību, alkatību.

Veselīgākā variantā cilvēks soli pa solim sāk apzināties, kā viņam īstenībā ir trūcis, un mēģina to realizēt. Bet ir arī gadījumi, kad priekšplānā joprojām turpina būt materiālās vērtības. Pārņem sajūta, ka jānopelna vēl vairāk, jāgūst vēl lielāka popularitāte, atpazīstamība. Taču, ja tam apakšā ir emocionāls tukšums un cilvēciskā siltuma trūkums, viss materiālais un ārišķīgais būs tikai kā plāksteris, kas sāta sajūtu nedos.

– Ar ko skaidrojams, ka apetīte pēc naudas parasti aug augumā? Jo vairāk tiek nopelnīts, jo vairāk vajag.

– Tas ir stāsts par alkatību jeb neapmierināmu un pārņemošu mantkārību, kas rada milzīgu spriedzi. Šādam cilvēkam nekad nav gana. Ja runājam par alkatības iemesliem, visbiežāk fonā ir tas pats emocionālais deficīts, ko mēģina kompensēt ar materiālām vērtībām. Ir Ēzopa fabula par nabadzīgu zemnieku, kurš savas zoss ligzdā pamana zelta olu. Un, lai gan zoss viņu padara bagātu, jo bagātāks viņš top, jo nepacietīgāks kļūst. Negribot tik ilgi gaidīt uz katru izdēto olu, viņš zosi nogalina, domājot, ka tādā veidā iegūs visas zelta olas uzreiz. Taču negausības dēļ viņš ne tikai nesaņem gaidīto, bet arī paliek bez pašas zoss, tātad zaudē visu. Alkatība īstenībā ir visnotaļ savdabīgs veids, kā cilvēks parāda, ka viņam kaut kā ļoti trūkst.

– Turklāt daudzi tikai krāj, krāj, krāj, savu dzīves kvalitāti nemaz neuzlabojot un sevi nepalutinot.

– Šie cilvēki iekšēji jūtas ļoti nedroši, un sakrātā nauda ir kaut kas tāds, kas šo drošības izjūtu šķietami dod. Viņiem ir bail, ka iztērēto naudu pēkšņi vajadzēs vai ka nebūs iespēja to pēc tam atgūt. Taču lielākoties šī sajūta ir visai iracionāla.

– Dziedātāja Alanisa Morisete savulaik atklāja: “Es domāju, ka slava visu atrisinās un dziedinās. Ka būšu mazāk vientuļa, būšu saprasta, mīlēta, un ka šī mīlestība ienāks un dziedēs ikkatru no manām salauztajām daļiņām. (..) Taču tad atskārtu, ka slava ir diezgan izolējoša. Es jutos atšķirta no cilvēkiem. Jutu, ka tajā visā ir ļoti daudz projekciju un pieņēmumu.” Sanāk, ka ļoti bieži dzīšanās pēc kaut kā ir kā kompensācija?

– Dziedātājas teiktais ļoti labi ataino to, ka nepatīkamās izjūtas, no kurām vēlas atbrīvoties, parasti mēģina ar kaut ko kompensēt, jā. Piemēram, ja bērnībā ģimene dzīvojusi nabadzīgi un ir bijis milzīgs kauns par to, tagad ir izteikta vēlme šo sajūtu mazināt. Gribas daudz pelnīt, pirkt labas drēbes, dārgas mantas un tamlīdzīgi, jo šķiet, ka tādā veidā izdosies šo nepatīkamo sajūtu (iespējams, arī citas ar konkrēto situāciju saistītās – naidu, skaudību, vainas izjūtu) pieklusināt.

Tāpat, ja bērnībā kāds nav ticis uzklausīts, ir visu laiku kušināts (tagad pieaugušie runā; ko tad tu kā bērns vari zināt utt.), ir liela iespējamība, ka ar laiku radīsies vēlme kļūt par slavenu lektoru, jo tā šis cilvēks beidzot saņems to, kā viņam vienmēr tik ļoti trūcis, – ieklausīšanos. Līdzīgi par varas sajūtu. Daudzi, kuri iegūst ļoti lielu varu, bērnībā ir jutušies tā, it kā neko nenoteiktu. Arī slaveni diktatori bieži vien nāk no ģimenēm, kur paši cietuši no vardarbības, un tagad varas izpaušana un citu ietekmēšana ir veids, kā kompensēt nelabvēlīgo bērnības pieredzi.

– Pie kā šādas kompensācijas kā psihes aizsardzības mehānisms var novest?

– Pie tā, ka nebūs vairs apstāšanās punkta. Sajūta, ka kaut kas ir jākompensē, būs klātesoša nemitīgi. Visu laiku vajadzēs kaut ko darīt, lai tikai nesaskartos ar šo nepatīkamo izjūtu, kas nu kuram ir aktuāla. Lai gan jau sen cilvēkā ieklausās, jau sen viņu novērtē un ir sasniegta finansiālā labklājība, viņā vienalga dzīvos sajūta, ka nav gana. Arī tad, ja ir liels kauns par sevi, kas izriet no piedzīvotā materiālā trūkuma bērnībā un nemitīgas kritikas, vai arī iemaņu trūkums, kā veselīgi nonākt pie bagātības un slavas, cilvēks var sākt izlikties par to, kas viņš īstenībā nav.

Radīt iespaidu, ka ir bagāts, lai gan īstenībā ir dziļos parādos un bez naudas. Braukt ar dārgām mašīnām, bieži vien īrētām vai paņemtām līzingā, vilkt dārgas drēbes – īrētas, viltotas vai nopirktas par pēdējo naudu. Iet uz dārgiem un ekskluzīviem restorāniem, bet mājās grauzt sausiņus. Tas viss it kā mazina kauna izjūtu, radot citos vēlamo reakciju – apbrīnu un skaudību.

Primārais mērķis

– Gan jau ir arī tādi, kuriem nekad nekā nav trūcis, bet kuri tik un tā tiecas pēc naudas un slavas.

– Iespējams. Bet tie vairāk būs gadījumi, kad galvenais dzinulis ir bijis kas cits – iespēja darīt to, kas ļoti patīk un aizrauj. Un tad nauda, slava, popularitāte vienkārši ir kā blakne. Respektīvi, primārais mērķis tomēr nav bijis, cik nopelnīšu vai cik apbrīnots būšu. Turklāt, ja tas netiek darīts, lai kaut ko kompensētu, sasniedzot noteiktu popularitātes līmeni vai materiālo labklājību, parasti ir diezgan viegli apstāties, sajust sāta sajūtu.

– Un kā skaidrot to, ka ir cilvēki, kuri netiecas ne pēc slavas, ne bagātības?

– Viens no iemesliem noteikti varētu būt, ka ģimenē bijušas citas vērtības, ne tik daudz materiālās. Reizēm bērns piedzimst jau nodrošinātā ģimenē un izvēlas intelektuālo ceļu, kļūst par pasniedzēju, zinātnieku, varbūt dodas sociālās nozares virzienā, vēloties palīdzēt citiem. Taču, ja bērns nāk no nabadzīgas (iespējams, arī nelabvēlīgas) ģimenes un turpina slīgt nabadzībā arī pieaudzis, iespējams, viņam šķiet, ka to, kā viņš dzīvo, nosaka apstākļi, nevis viņš pats. Viņš kā indivīds nav gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi. Dzīvo pēc modeļa, kādu redzējis bērnībā, piemēram, kad vecāki dzīvojuši no pabalsta uz pabalstu.

Dažkārt bērns izaug ģimenē, kur vecāki bijuši ļoti kontrolējoši. Pienākot brīdim, kad būtu jāsāk pieņemt patstāvīgus lēmumus, jaunais cilvēks nonāk strupceļā, jo kāds vienmēr ir teicis priekšā, ko un kā darīt. Ja pieredzes, kā pieņemt patstāvīgus lēmumus, nav, tad nereti nolaižas rokas, jo trūkst gan ārējo, gan iekšējo resursu, arī zināšanu.

– Atgriežoties pie laimes koncepta – kā varam vairot īsteno piepildījumu savā dzīvē?

– Ieliekot jēgu tajā, ko darām. Ja mērķis ir tikai un vienīgi naudas pelnīšana, tas jau pavisam drīz sāk sevi izsmelt. Arī dažādi projekti – vienalga, biznesa vai šovbiznesa – ilgtermiņā spēj noturēties tikai tad, ja, pateicoties kreatīvajai domāšanai, tajos ir ielikta kāda noteikta jēga. Par to runā arī amerikāņu psihologs Martins Seligmans savā darbā Autentiska laime (Authentic Happiness), sakot, ka ir trīs elementi, caur kuriem var raksturot laimes sajūtu: pozitīvas emocijas (bauda, sajūsma, komforts utt.), iesaistīšanās jeb ļaušanās dzīves plūsmai, kā arī dzīves jēga. Konkretizējot par dzīves jēgu, tas nozīmē, ka cilvēks jūtas kaut kam piederīgs. Un ka tam, ko viņš dara, redz arī dziļāku jēgu un pievienoto vērtību.

– Tomēr ir pietiekami daudz pasaulslavenu un bagātu cilvēku, kuri savos darbos ieliek īpašu jēgu, tomēr jūtas vientuļi, nelaimīgi un cieš no atkarībām...

– Ja cilvēks vienalga slīgst depresijā un dažādās atkarībās, ir liela iespējamība, ka vēl pirms šiem panākumiem jau bijušas kādas grūtības. Pati slava nebūs problēmu galvenais cēlonis. Bet slava pavisam noteikti var pastiprināt fona problēmas, izgaismot tās. Piemēram, grūtības tikt galā ar spriedzi. Līdz ar to parādīsies neveselīgi veidi, kā ar spriedzi, trauksmi un stresu tikt galā. Daudzi nemaz nav spējīgi iznest tik lielu popularitāti. Viņiem varbūt patīk ideja par slavu un bagātību, bet realitātē viņi tomēr nav gatavi saskarties ar to, kas nāk komplektā: pastiprinātu uzmanību, atbildības izjūtu, kritiku, apkārtējo gaidām, viedokļiem un tā tālāk. Bet saprast, cik viegli vai grūti tas ir, var, tikai gūstot konkrēto pieredzi.

Disonanse starp ideālo un reālo Es

– Ļoti bieži idealizējam. Vēršam savu skatu tikai uz plusiņiem, bet neredzam slodzi, kā tas ir – iznest slavu un naudu.

– Idealizācija ir absolūti normāls fenomens. Īpaši tīņiem, kuri veido savu identitāti un kuriem ir svarīgi, ka ir kāds, kam līdzināties. Pusaudži idealizē māksliniekus, aktierus, mūziķus, sportistus, mūsdienās arī dažādus influencerus, un viņiem šķiet, ka no konkrētā elka viņi var paņemt kaut ko vērtīgu arī sev.

– Kad idealizācija var sākt kaitēt?

– Tad, kad sākam salīdzināt ar savām ikdienas neveiksmēm un reālajām, privātajām problēmām. Tad ātri vien varam sajusties ļoti slikti. Ir ļoti viegli idealizēt, ja redzam tikai medaļas vienu pusi – slavenību glancēto superdzīvi, nevis reālo ikdienu. Jebkuram no mums prātā ir tā saucamais ideālais Es, uz kuru tiekties, kas ietver ideālo dzīvi, ideālās attiecības, ideālo partneri utt. Ja vecāki savu bērnu audzina ļoti strikti, ir kritiski un izvirza augstas prasības, viņa ideālais Es, visticamāk, būs ļoti augsts. Bet pretstatā tam ir reālais Es – kāds es kā reāls cilvēks esmu, kā sevi redzu. Rezultātā veidojas milzīga disonanse starp to, kāds ir mans ideālais Es (uz ko man vajadzētu tiekties), un to, kā sevi redzu. Tās iespaidā pašvērtība krītas un pārņem sajūta, ka visu laiku uz kaut ko ir jātiecas, kaut kas jāperformē, jāpierāda, lai nokļūtu līdz ideālajam Es. Citādi ir tad, ja ideālais un reālais Es ir netālu viens no otra. Tad cilvēks domā – es jau esmu diezgan tuvu savam ideālajam Es. Tas parasti rada apmierinājumu, sāta sajūtu un pārliecību – jā, man patīk, kāds šobrīd esmu.

– Vienmēr kāds uz šīs pasaules būs bagātāks, gudrāks, veiksmīgāks, slavenāks... Kā iemācīties nesalīdzināt, nesajusties zemākam par citiem, neskaust?

– Tāda neliela skaudība jau var būt arī motivējoša, kā dzinulis uz kaut ko tiekties, darīt, kļūt labākam, vienlaikus novērtējot esošo. Taču, ja skaudība sāk pārņemt tik ļoti, ka rada naidu un nicinājumu pret tiem, kuri ir sasnieguši kaut ko vairāk, tas var izraisīt milzīgu sastingumu un traucēt saskatīt gan labās lietas sevī, gan virzīties dzīvē uz priekšu.

– Sanāk, ka slava, nauda un vara mūs diezgan spēcīgi pārbauda. Gan tad, ja atrodamies skatītāju rindās, gan tad, ja esam spēles varoņi.

– Jā. Ir arī cilvēki, kuri bagātības un popularitātes iespaidā mēdz mainīties un ne uz to labāko pusi. Piemēram, sāk izpausties alkatība, cilvēks maina savas vērtības, lai tikai varētu gūt kādu labumu sev. Piekrāpj citus, manipulē. Tomēr man šķiet, ka alkatības iedīglis tādā gadījumā viņā ir bijis vienmēr, vienkārši konkrētie apstākļi radījuši atbilstošu augsni, kur tam vairoties un izpausties īpaši spilgti.

– Kā skaidrojama sabiedrības pastiprinātā interese par dzelteno presi, par bagātajiem un slavenajiem?

– Tas saistīts ar jau iepriekšminētajām izjūtām – alkatību un skaudību. Jo vairāk tā saucamais sabiedrības krējums mūsos raisa skaudības un alkatības jūtas, jo lielāku uzmanību viņiem pievēršam. Var novērot arī kādu interesantu fenomenu – jo stiprāk kādu izjūtu nespējam sevī pieņemt, piemēram, to pašu alkatību vai skaudību, kas reizi pa reizei var pārņemt gandrīz ikkatru no mums, jo aktīvāk sākam to nosodīt citos, piemēram, rakstot negatīvus komentārus, aprunājot. Tādā veidā rodas šķietamība, ka tiekam no šīm nepatīkamajām sajūtām vaļā.

Nereti tiem, kuri ar interesi lasa dzelteno presi, apslēptā vēlme (lai mazinātu sevī skaudības jūtas) ir uzzināt, ka arī bagātajiem un slavenajiem dzīvē viss nemaz neiet tik gludi. Un tas jau atkal ir stāsts par ideālo un reālo Es. Ja mēs spētu daudz skaidrāk saskatīt abas puses gan sevī, gan otrā cilvēkā, kā arī būtu gatavi pieņemt sevī dažāda spektra izjūtas, mēs kļūtu daudz pieņemošāki un varbūt nebūtu vairs tik ļoti ieinteresēti tajā, kas notiek citu dzīvē. Cilvēki jau ļoti reti atklāti runā par savām problēmām, tādējādi redzam tikai vienu medaļas pusi. Un, ja nezinām reālo situāciju, ir visai viegli nonākt gan idealizācijas, gan skaudības ietekmē.

– Un tad šķiet, ka kaimiņiem jau zāle vienmēr zaļāka.

– Ja iebraucam katastrofizēšanā, tad patiešām var šķist, ka visiem citiem ir labāk. Tas, ka cilvēks redz tikai sliktās lietas savā dzīvē, arī bieži nāk no ģimenes. Daudzi pacienti man ir stāstījuši, ka bērnībā viņu vecāki izvēlējušies koncentrēties vairāk uz negatīvo, dzīvojot nemitīgā trauksmē un gaidās, ka varētu notikt kas slikts, lai gan realitātē nekas par to nav liecinājis. Šādos gadījumos būtu jāvairo cerība, paļāvība uz dzīvi, uz savu kompetenci, ka viss var beigties labi arī pats no sevis.

Kam vērts pievērst uzmanību?

Atklāta saruna pašam ar sevi. Tajos brīžos, kad jūti, ka esi noguris un pārstrādājies, apstājies un pajautā sev – kā es šeit nokļuvu? Kāpēc esmu tik ļoti sevi nodzinis, ka nav laika pat satikt ģimeni, pievērsties attiecībām, bērniem? Varbūt mēģinu no kaut kā aizbēgt? Kaut ko kompensēt? Varbūt jau sen bankas kontā ir pietiekami liels uzkrājums, bet man vienalga šķiet, ka nav gana un jāstrādā vēl vairāk? Ar ko šī sajūta saistīta? Varbūt ar trauksmi par to, ka ar mazāk līdzekļiem nebūšu vajadzīgs ģimenei? No kurienes šī iracionālā sajūta, ka vienīgais, ko varu dot ģimenei, ir finansiālā puse?

Meklējot vidusceļu. Vērtīgi, ja dzīvē ir vairāki skatījumi, kur gūt patīkamas izjūtas, prieku, baudījumu, apmierinājumu un piepildījumu. Ka tas nav tikai darbs un peļņa, bet arī ģimene, hobiji, attiecības, draugi. Tādējādi, ja rodas problēmas kādā no šīm jomām, ir citi avoti, kur smelties spēkus un rast resursus, lai grūtības pārvarētu.

Kā veidojas reālā izjūta par sevi? Būtiski spēt saskatīt, kāds īstenībā esi. Sajust un pieņemt personīgās iezīmes, kas definē tevi un tavu identitāti. Jau bērnībā ir vitāli svarīgi, vai vecāki tevi pieņem un akceptē, kāds esi – ar visām izjūtām, īpašajām spējām un vajadzībām. Ja vecāki nespēj bērnu pieņemt tādu, kāds viņš ir, un saka – nē, tu nevari šādi justies; tev ir jādara tā; tev ir jāmācās tas; šis hobijs neder, tev ir jāpievēršas tam (visbiežāk mēģinot padarīt atvasi līdzīgu vai nu sev, vai arī atbilstošu savām nerealizētajām vajadzībām, vai arī cenšoties viņu glābt no savām bērnības traumām, kuras varbūt ar bērnu nemaz nenotiktu) –, bērnam diemžēl neveidojas reālā izjūta par sevi. Izkropļota izjūta par sevi veidojas arī tad, ja ir otra galējība – bērna pāraprūpe, piemēram, kad vecāki gandrīz vai par katru bērna apsēšanos uz podiņa sajūsmā sit plaukstas un gavilē.

Citi šobrīd lasa

Policijas konvojs vēlu vakarā pavada Putinu uz noslēpumainu vizīti Kremlī. VIDEO 4
Bez dusmīgām grimasēm! Grēta Tūnberga krietni paaugusies 9
Putina iespējamā mīļākā Alīna Kabajeva iegādājusies luksusa mājas Turcijā, apgalvo Ņevzļins 3
Tēmas: Džims Kerijs
Pievienot komentāru