Latvijas kino un seriālu zvaigzne Jurijs Djakonovs: "Es arī gribētu būt tāds cilvēks, kuram neko nevajag"

Ar ko sāksim?

Nācu šurp un domāju, ka ļoti gribu pateikt paldies skatītājiem. Par to, ka skatās, ka atbalsta. Un ka es ļoti novērtēju viņu pozitīvos komentārus. To, ka pienāk uz ielas klāt un pasaka, ka patīk, ko daru. Es kādreiz domāju, ka galvenais, lai pašam patīk. Bet, izrādās, ir tik spēcinoši, ja citi novērtē. Īpaši šajā laikā. Es pat teiktu, ka beidzot esmu apmierināts ar sevi kā aktieri.

Kura loma šo pavērsienu izdarīja?

Man jau ar lomām vispār ir ļoti veicies. Un ir arī laime apelēt pie ļoti atšķirīgu skatītāju grupām un gaumēm. Protams, atpazīt mani sāka pēc Svingeriem. Atceros, toreiz baidījos, ka tā arī palikšu ar to skaistā geja tēlu uz ilgiem laikiem. Bet pēc tam bija Sarkanais mežs, tad Viņas melo labāk, Nemīlētie, Skuteļa seriāls Nopietni?, tagad Tunelis. Ļoti atšķirīgi tēli. Starp citu, tieši loma Nemīlētajos man sniedza vienas no patīkamākajām 15 minūtēm mūžā. Nejauši ieraudzīju internetā rakstu par šo seriālu un savu varoni, kurš nupat bija “šķīries no dzīves” – tik daudz komplimentu! Sapratu, cik sasodīti patīkami tomēr tas ir.

Savu aktierprasmi esi atzinis par gana labu, bet kas tevī nav labā līmenī?

Dzīvesprasmes. Es varētu no rīta līdz vakaram nodarboties tikai ar mākslu. Bet maksājumi, mašīnas remonts... Es to visu protams, daru, bet nekādi nespēju izbaudīt.

Krieviski ir tāds labs vārds, kā sauc vienīgo bērnu ģimenē. Smetaņņiks. Tāds, kas dabū nosmelt visu krējumu. Es tāds biju. Citi bērni prasa saviem vecākiem māsiņu vai brālīti, be es cerēju, ka man tādu nebūs, jo tad nebūs arī ar kādu jādalās.

Es tikai pirms šīs intervijas atklāju, ka tu pēc savas maģistra izglītības esi nevis aktieris, bet režisors. Un ka esi rakstījis dzejoļus, varbūt pat joprojām raksti.

Jā, vienu brīdi es pat skaitījos tāds “topošais rakstnieks”. Skolā piedalījos dzejoļu konkursos. Tolaik man likās, ka visi raksta dzejoļus. Tikai vēlāk sapratu, ka ne visi puikas grib būt dzejnieki.

Par ko tevi izmeta no Romas teātra skolas?

Es vispār Itālijā nokļuvu apmaiņas programmā starp Latvijas Kultūras akadēmiju un vienu Romas teātra privātskolu. Tiešu tur es pirmo reizi sapratu, cik liels spēks ir mākslai. Ja tavas izrādes laikā atslēdz elektrību, mēģinot dabūt skatītājus ārā no teātra, lai viņi neredzētu...

Kas tur tāds bija?

Mēs ar kursabiedru bijām radījuši divas izrādes, kas skolas vadībai šķita satīra par viņiem. Kas tiešām tā nebija domāts, kaut kādas sakritības gan bija. Jāsaka, visa mūsu dzīvošana Romā bija kaut kāda kafkiniska absurda pilna. Tur es pieredzēju Kafkas romānu notikumus dzīvē. Viņi rakstīja kaut kādas sūdzību vēstules par mums uz Kultūras akadēmiju, piemēram, ka mēs slikti uzvedoties. Kaut mums pašiem ne reizi neko tādu pat neteica, un mēs arī pilnīgi neko sliktu nedarījām. Shēmoja ar mūsu stipendijām. Tāda sistēma, kur it kā neviens nav vainīgs, bet sūdzības turpina nākt. Vienīgais, ko atzīstu: mūsu izrādē bija provokatīvi elementi, briestoša seksualitāte, un bailēs no tās tad laikam to elektrību arī atslēdza. Lai nesāktos kādas izvirtības.

Un tās būtu sākušās?

Nē. Tas bija spriedzes veidošanas veids. Es tur stāvēju, man bija kaut kas ielikts biksēs, un neviens jau nezināja, kas tieši. Kad skatītāji jau bija izraidīti no teātra un no tā ārā nācām arī mēs, mūs sagaidīja ar aplausiem. Tad es tiešām pirmo reizi sapratu, ka māksla var būt kaut kas vairāk par izklaidi. Bet mūs izsūtīja atpakaļ uz dzimteni.

Es diezgan ilgi biju tāds dumpiniecisks. Atceros, kā reiz ar Elmāru Seņkovu pilnīgi nopietni spriedām, kā vajag visu iznīcināt, vecos bukus no teātra izsviest un tad sākt visu celt no jauna. Es vispār savās vīzijās aizpeldēju līdz tam, ka “gribētos uzkāpt uz Nacionālā teātra skatuves un izkakāt mandarīnu”. Neko gudrāku es toreiz nespēju izdomāt. Bet interesanti, ka Homo Novus festivālā uz Latviju un tieši uz Nacionālo teātri atbrauca izcilais itāļu režisors Romeo Kasteluči, kurš man ļoti patīk, un viņa izrādē Par Dieva dēla sejas koncepciju ir vecs onkulis pamperos, kas visas 50 minūtes dodas uz tualeti.

Atceros, pēc izrādes stāvējām ārā, pienāca toreizējais Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš un teica: “Redz, var arī tā...” Bet es padomāju – o, piepildījās! Vispār tas ir arī stāsts par mūsu mentalitāti. Jo Latvijā šo izrādi mierīgi noskatījās, un viss. Bet Lietuvā cilvēki pie teātra piketēja pret tās izrādīšanu. Kamēr Latvijā neviens pat īsti nepamanīja, ka kaut kas tāds notiek.

Tu pats nemaz neesi neviena teātra štatā.

Un tāpēc man šobrīd ir paveicies, ir daudz darba kino un televīzijā. Kamēr teātrī labākajā gadījumā varētu tikai piedalīties mēģinājumos.

Laiks, kad biji aktīvs teātrī, un arī tieši kā režisors, bija 2010.–2012. gads. Kāpēc tu pārgāji tikai uz aktierspēli?

Jo sapratu – kā režisors vēl neesmu nobriedis. Ka neesmu pietiekami skarbs un arī autoritatīvs, lai izbīdītu savu līniju. Man kādreiz bija ļoti spēcīgs iekšējais konflikts ar sevi, kad iepazinos ar Vladu Nastavševu un spēlēju viņa pirmajā izrādē Latvijā – Mitjas mīlestība. Tā bija diezgan traumatiska pieredze, ļoti smags process, un Vlads toreiz bija vēl sarežģītāks cilvēks nekā tagad.

Es pēc tam vairākas izrādes uztaisīju ar vienu vienīgu vēlmi: pierādīt, ka izrādi var radīt viegli un draudzīgā gaisotnē. Mīlot vienam otru, neiespringstot un vienalga panākot labu rezultātu. Es arī tagad nezinu, kā tad ir pareizāk. Bet ļoti bieži kolēģu vidū to novēroju: kā viņi viens otru pieņem darbā, jo taču forši cilvēki. Un kā tas rezultātam tomēr nepalīdz. Kā tad ir pareizāk – uztaisīt labu mākslu vai būt labam cilvēkam – tas man joprojām ir atvērts jautājums.

Bet tavas nākotnes ambīcijas vienalga ir saistītas ar režiju?

Jā. Un ir arī iesākti projekti. Cilvēki, kuri vada teātrus, man visi ir pazīstami. Man ar viņiem ir labas attiecības. Bet ir viena problēma: es nevaru piespiest sevi aiziet pie kāda teātra vadītāja un teikt: ziniet, es gribu te kaut ko darīt, man vajag jūsu atbalstu. Es nespēju aiziet un sevi piedāvāt, tāds fails man neeksistē. Taču ir liela varbūtība – viss gan šobrīd kovida rokās –, ka janvārī būs monoizrāde, kur pats sevi režisēju. Hemingveja Sirmgalvis un jūra. Vārds vārdā kā oriģinālā.

Nav viegls materiāls.

Scenogrāfam Ņikitam Voroņinam tā ir diplomdarba izrāde, viņš izvēlējās šo darbu. Biju to jau lasījis, protams, bet pārlasīt bija liels izaicinājums – pēc katras lappuses jūties kā varonis, kas to spējis pievārēt. Bet šajā lasīšanas procesā mani piemeklēja mākslas brīnums: kad piespiedies, dari un beigās apjaut, kas par fantastisku materiālu ir tavās rokās. Es sapratu, kāpēc tieši Sirmgalvis un jūra skaitās Hemingveja ģeniālākais darbs.

Un šovasar, ar Nastavševu strādājot pie Čehova Trīs māsām, man bija līdzīgas sajūtas. Sākumā šķita: kāpēc šī lēnā, pagarlaicīgā ziepju opera vispār atkal ir jāiestudē? Kāpēc tā tagad jāskatās, pērkot dārgas biļetes, piemēram, taksistam Mārtiņam, kuram ir hipotekārais kredīts, jāpabaro bērni un vispār ir problēmām pilna galva? Kāds sakars viņam ar šiem aristokrātiem, kas nekad mūžā nav strādājuši un nu tur uz skatuves risina savas problēmas?

Un kāpēc jāskatās?

Es vienmēr esmu domājis, ka aprakstīt izrādes, filmas vai grāmatas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Jo ir tik daudz informācijas, ko nevar vārdos izteikt. Bet Vlada izrādēs vēl ir arī tik daudz sajūtu, gaisotnes un ļoti smalku matēriju... Vlads teica, ka doma par Trīs māsām viņam dzima pirmās karantīnas laikā – no tās absolūtās nedrošības par rītdienu. Un vēlmes atgriezties pagātnē. Es pats tagad domāju: cik gan forši bija laikā, kad kinoteātri bija vaļā, varēja brīvi sēdēt kafejnīcās. Kas par burvīgu laiku tas bija! Jo šobrīd mēs visi – kolektīvi, pasaules līmenī – gribam dzīvot jebkad, tikai ne tagad. Vai nu pagātnē, vai nākotnē, bet – lūdzu, lūdzu – kancelējam tagadni.

Par smalkām matērijām runājot – tu pats tāds esi? Ar smalku dvēseli.

Ļoti gribas atbildēt godīgi. (Klusē.) Diemžēl es nezinu, kāda dvēsele ir citiem. Man šķiet, liela nozīme ir tam, cik tu pats ļauj savai dvēselei būt smalkai. Tik smalka tā arī ir. Un iespējas šajā ziņā ir bezgalīgas.

To smalkumu un arī dziļumu var attīstīt, ja cilvēkā ir vēlme to darīt. Un ir brīži, kad man ir smalka dvēsele. Taču tie varētu būt biežāk. Un ir brīži, kad esmu savā prastākajā formā, pat ļoti primitīvs.

Un kas to nosaka?

Tas jau ir tāds eskeipisms. Vēlme paņemt pauzi no realitātes. Kaut vispār tas prasītu tikai modelēt savu realitāti tādu, lai nerodas vēlme no tās aizbēgt.

Ir posmi, kad varu trīs dienas nogulēt dīvānā ar datoru, lai pēc tam kristu depresijā par šādi pavadītu laiku.

Kas tev tavā realitātē mēdz nepatikt?

Pat grūti to pateikt skaļi, bet šobrīd es labprāt nekomunicētu ar cilvēkiem. Vispār. Es zinu, ka radu priekšstatu, ka esmu ļoti komunikabls. Bet tā ir daļa no mana darba. Man patīk būt vienam, kaut vai tīrīt māju, tā sasniedzot zināmu meditatīvu stāvokli. Bet, kad mana ikdiena ir 12–14 stundu filmēšana, kurā to vien daru, kā komunicēju, mana atpūtas forma var būt tikai klusēšana.

Vēl es slikti tieku galā ar rutīnu. Un ir brīži dzīvē, kad man pilnīgi, pilnīgi viss šķiet rutīna. Par spīti tam, ka es taču nestrādāju vienā teātrī, bet tik dažādos projektos. Man ļoti grūti dzīvot paredzamu dzīvi. Tad man kļūst garlaicīgi.

Pēc dažiem saviem izteikumiem esi kļuvis par Latvijā zināmāko Tinder lietotāju, kuram mājās ir dzīvesbiedre un divi mazi bērni. Ne visi atļautos ko tādu paziņot.

Ir kaut kādi mani izteicieni, kas iziet tautā, kaut vienkārši neesmu pratis tos pareizi formulēt. Kad pats to vēlāk dzirdu no malas, domāju: nu, klau, es taču tā neteicu, es tā nedomāju! Bet ir jau pielipis. Es gan arī, jāatzīst, mēdzu tā izklaidēties: dzenot sviestu. Mans plāns ir ar laiku kļūt tik postironiskam, ka nevar atšķirt, vai runāju nopietni vai jokoju.

Tad jau jāpaspēj laikus noskaidrot, kas tu īsti esi par cilvēku.

Man šķiet, ka diemžēl es mēdzu būt tik sarkastisks – īpaši mājās –, ka brīnos, kā mani tur vēl neviens par to nav mēģinājis nogalināt. Un tas notiek neapzināti. Tāda neapmierinātība, ko nekontrolēju un pārvēršos par riktīgu opi. Kurš jau visu redzējis, viss viņam apnicis, visu viņš komentē... Tas ir šausmīgi. Un tā ir iekšējā nāve.

Bet cilvēkos es cenšos būt labsirdīgs, ieraudzīt viņos labo. Man tāda kvalitāte dabiski piemita jau kopš bērnības, bet tad sāku pētīt tādu mācību kā realitātes transērfings. Ir tāds gudrs krievu vīrs Vadims Zēlands, kurš uzrakstījis dažus darbus par šo tēmu. Īsumā – tā ir manipulācija, ar kuras palīdzību var panākt no dzīves to, ko gribi. Ir viens tāds vienkāršs padoms, kas tiešām nostrādā: visi cilvēki, un es pats tajā skaitā, grib apliecinājumu, ka ir forši. Mēs visi gribam dabūt to sajūtu, ka mūs mīl, pieņem, klausās, sajūt. Un, ja tu cilvēkiem apkārt dosi šo sajūtu, viņi labprāt dos tev visu, ko gribi. Lai cik manipulatīvi tas izklausītos – tas darbojas. Un slikti no tā nav nevienam. Cieni un atbalsti citus cilvēkus, redzi viņos labāko – un piepildīsies arī tavas vēlmes.

Tavā dzīvē ir bijis notikums, kam varētu piešķirt vārdu “traģisks”?

Tā... Man tagad jāizvēlas starp “būt godīgam” un “būt taktiskam”. Profesionālajā ziņā mani ļoti traumēja paša jaunības maksimālisms. Līdz pat tam, ka vīlos režijā. Pirms septiņiem gadiem atcēla manu izrādi Dailē. Biju iecerējis uzvest Venedikta Jerofejeva Maskava-Gailīši, mums ar Džilindžeru tā šķita laba ideja. Bet es biju tik jauns, ka nesapratu, kā darbojas teātra mehānisms. Un ka tas nav jāiznīcina. Man tiešām likās, ka es kā viesulis ienesīšos teātrī caur uzpridzinātām durvīm, paziņojot visiem, ka tas, ar ko viņi te nodarbojas, ir figņa un jādara pilnīgi cirādāk.

Tajā pašā laikā man nebija statusa, lai pavilktu sev līdzi aktierus un iegūtu viņu simtprocentīgu uzticību. Līdz pirmizrādei bija divas nedēļas – man likās, ka laika ir milzums un pietiktu pat ar nedēļu. Bet atnāca tehniskais direktors, mākslinieciskais vadītājs un redzēja, ka man vēl nekā nav. Un nekā jau arī nebija, izņemot manas idejas. Izrādi atcēla. Man vajadzēja vairākus gadus, lai tiktu galā ar savu aizvainojumu. Lai saprastu, ka pats biju neapdomīgs un nevis teātris ir vieta, kur man nekad neļaus radoši izpausties.

Un vēl man vajadzēja arī pārskatīt savus priekšstatus par attiecībām. Es vairākus gadus biju attiecībās, kas bija tik aizraujošas, ka... Mani pat darbs neinteresēja, es gribēju tikai peldēt šo attiecību burbulī. Es sāku šīs attiecības dievināt līdz tādai pakāpei, ka kļuvu par bezpalīdzīgu, mazu puisīti, kuram visu laiku vajag “mammu”. Es uzliku šo sievieti uz pjedestāla. Bet ne viņai no tā bija kāds labums, ne man pašam.

Kad es sapratu, ko esmu izdarījis... Varētu teikt, es sevi pat nolādēju. Un joprojām izjūtu šā notikuma sekas.

Šī sieviete bija tavu bērnu māte?

Nē, tas notika agrāk. Tas vispār ir ļoti interesants un pamācošs stāsts, bet pārāk garš. Beigās es izgāju no tā ar milzīgu vilšanās sajūtu. Es taču biju uzaudzis, skatoties Disneja multenes, un – kāds tajās ir galvenais vēstījums?

Ilgi un laimīgi?

Jā. Un ka mīlestība pārvērš visu. Galvenais ir mīlēt, un tad vari izmainīt šo cilvēku, visu pasauli! Bet šīs attiecības, kurās bija abpusēja mīlestība, beidzās. Izrādījās, ka bez mīlestības vajag vēl kaut ko... Mana vilšanās mīlestībā bija tik liela, ka es sevi ieprogrammēju uz cita viļņa, un joprojām netieku no tā nost.

Labi, beidz tagad lauzt manu ticību, ka var būt arī “ilgi un laimīgi”.

Kādam varbūt var. Man nebija. Un man bija vilšanās. Pasakās tā nenotika. Skolā man to nemācīja. Es nebiju pabrīdināts! Trakākais, ka tajā laikā es diezgan nopietni nodarbojos ar dažādām ezoteriskām praksēm. Un, lai cik mistiski izklausītos, man šajā jomā bija kaut kādas spējas.

Ko tieši tu darīji?

Teiksim tā: es varēju sasniegt prāta stāvokli, pie kura spēju operēt ar realitāti.

Savu vai citu realitāti?

Tajā brīdī pazūd dalījums “mana”, “tava” realitāte. Man ļoti patīk tā doma, ka patiesībā mēs visi guļam un tikai redzam viens otru sapņos.

Bet ir tāda frekvence, kurā iespējams manipulēt ar realitāti. Nu, tāds vienkāršs piemērs. Tu gribi kūku. Un tev pat nekas nav jādara, nav jāiet uz veikalu, pietiek sev to vēlmi iekšēji noformulēt. Un kūka parādās. Nereti diezgan dīvainā veidā.

Vārdu sakot, laikā, kad vīlos mīlestībā, es biju labā kondīcijā un varēju programmēt sev to realitāti. Un es ar sevi to izdarīju. Ja jau īsta mīlestība nevar eksistēt tāda, kādu es to gribu redzēt, tad es no tādas mīlestības vispār atsakos. Atsakos tai ticēt un atsakos tur būt. Un tā nu es joprojām cīnos ar šīs programmas sekām.

Neapskaužu tavu dzīvesbiedri.

Es arī viņu neapskaužu. Bet sevis aizstāvībai varu teikt, ka vienmēr ļoti godīgi brīdinu par to, kāds esmu. Un ka es neesmu labākais variants, ko izvēlēties attiecībām.

Bet tas jau netraucē otram cerēt, ka izmainīs.

Jā, un tāpēc tas nekad nenostrādā. Kaut es tiešām esmu brīdinājis.

Tev ir divi bērni.

Jā, trīs un četri gadi. Meitenīte un puisītis. Interesanti, bet, kopš piedzima bērni, man sāka veikties profesionālajā jomā.

Tu to sasaisti?

Jā. Kad gaidījām pirmo bērnu, domāju: man taču pat nav pastāvīga darba, bērna mātei arī nav, kā mēs to bērnu vispār uzaudzināsim... Traka sajūta. Tad es atcerējos vienu gudru vīru Indijā, kurš man reiz par bērniem teica: par to neuztraucies – ja Dievs dod muti, viņš dos arī ēdienu. Un tas tiešām notiek. Kosmoss visu līdzsvaro. Bērns atnāk un iznīcina tavu ego. Parāda, ka tu te vairs neesi noteicējs pār savu dzīvi, jo tagad ir kāds mazāks, par kuru jārūpējas. Un, lai arī mazi bērni paņem daudz spēka, vietā viņi iedod ko citu – enerģiju iegūt vairāk. Strādāt vairāk, nopelnīt vairāk.

Un kāds tad tu tur mājās esi?

Cīnos ar savu ieradumu spēku un ar to attiecību modeli, ko iegūstam no saviem vecākiem. Lai kā man negribētos atkārtot savu vecāku kļūdas, es tās regulāri atkārtoju.

Piemēram?

Nu, piemēram, man ir ļoti grūti pašam par sevi parūpēties un pagatavot sev pusdienas vai vakariņas. Tad es drīzāk palikšu neēdis. Varbūt pat neko neizrādīšu, bet iekšēji vārīšos. Dažos jautājumos esmu absolūti infantils un pats uz sevi par to dusmīgs. Jo tam taču vajadzētu būt primārajam cilvēka uzdevumam: rūpēties par sevi, savu ķermeni, psihisko veselību. Un tikai tad, kad attiecībā pret sevi esi šos visus punktus izpildījis, vari sākt rūpēties par kādu citu. Ai... Es tik bieži redzu, kā cilvēki grib palīdzēt un motivēt citus, kaut pašiem dzīvē valda tāds bardaks!

Kas tevī palicis no ezoterikas? Tu kaut ko praktizē?

Tagad man ir lielāks bloks uz to visu. Ikdienā tik daudz ar galvu jādomā, bet ezoteriskā realitāte prasa prātam uz brīdi pastāvēt maliņā. Kombinēt to ir grūti, un arī nevajag. Bet es joprojām varu ieraudzīt, kur otram cilvēkam ir bloki ķermenī un no kā tas ir, un kur uzspiest, lai viņam palīdzētu. Vai arī palīdzēt cilvēkam nokļūt citā psiholoģiskajā stāvoklī. Bieži ar to nenodarbojos. Un nevaru arī to kontrolēt, izsaukt speciāli. Bet man ir prieks, ka tajos retajos brīžos, kad tas notiek, varu to izdarīt. Dziļi sevī es pat zinu, ka darīt ko tādu cilvēkiem un pasaulei ir daudz nepieciešamāk nekā izklaidēt. Es ļoti bieži jūtu, cik traumēti, nedroši, pazuduši, vientuļi mēs visi esam. Un ka palīdzēt otram tikt galā ar izmisumu šobrīd ir vissvarīgākais pasaulē.

Aiziesim līdz tavām atmiņām?

Paradoksāli, bet atmiņas atgriežas pie manis, nevis es pie tām. Patīkamas atmiņas mani drīzāk sāpina. Nostalģija – tas ir ļoti interesants jēdziens. Mākslā, dzīvē vispār.

Manī ir kaut kas no Tūves Jānsones Mumina, kurš bija tāda mājas būtne un ļoti mīlēja stabilitāti. Man arī nepatīk pārmaiņas. Tas ļoti īpatnēji sadzīvo ar manu nepatiku pret rutīnu. Un liek man būt paradoksālam jau savā būtībā.

Man ir laba atmiņa, es sevi atceros jau no pusgada vecuma. Sapņos bieži redzu senos Indijas tempļus, svētās vietas. Sapņos es ļoti regulāri ceļoju. Bet dzīvē es šobrīd esmu urbānistiskajā matriksā.

Tev ir viena mīļākā filma?

Jaunībā dziļu iespaidu uz mani atstāja Amerikāņu skaistums ar Kevinu Speisiju. Man ļoti patika arī Tāda ir mīlestība. Vēl arī trakais gals: ar Deividu Linču, Džimu Džārmušu. Noteikti Cīņas klubs. Tādi visiem zināmi darbi, man pat ir skumji, ka tas mani tik ļoti pieraksta šai hipsteru paaudzei, jo milzīgai daļai cilvēku patīk tas pats, kas paticis man. Tajā ir kaut kas skumjš un pat sāpīgs. Ezītis miglā man patīk.

Andreja Tarkovska filmas. Un ir tāds čīliešu režisors Alehandro Hodorovskis, kura darbi atstāja uz mani neaizmirstamu iespaidu. Viņa populārākā filma ir 1973. gadā uzņemtais Svētais kalns. Tur valda absolūta LSD noskaņa, meditatīva psihodēlija, bet filmu producējis Bītlu producents.

Diemžēl tagad kino maģija sāk zust. Filmu un seriālu ir tik daudz, viss ir tik pieejams, ka zūd vērtība.

Man patīk atcerēties sajūtu, kad ir tikai viena grāmata un es to lasu, lasu, pārlasu. Viena filma kasetē, iegūta ar grūtībām, un es to burtiski izbaudu. Tagad man ir milzīgs saraksts ar filmām un seriāliem, kas jānoskatās, un tas papildinās daudz ātrāk, nekā spēju skatīties.

Ir pārāk daudz izrāžu, filmu, informācijas... Un ir tik grūti atrast kādu, ar ko pārrunāt redzēto, jo katrs redzējis ko citu. Pat no mājas nav jāiziet, lai dabūtu visu, ko vajag. Un tas tikai palielina vientulības sajūtu.

Mēs varētu vairāk pievērsties tavai personībai.

Žēl. Par mākslu un darbu ir interesantāk runāt. Ko tur par mani... Man ir problēma ar Instagramu, Feisbuku, neesmu tur aktīvs. Man grūti tur likt bildes, jo tiešām nesaprotu, kāpēc lai kādu interesētu, ko es ēdu vai kas man mugurā, vai kā pavadu laiku. Man nešķiet, ka pasaulei trūkst šīs informācijas.

Kas tevi biedē?

Ka manis var kļūt par daudz un saka: “Atkal viņš, nu cik var...” Vēl man ir bail, ka par mani kādā brīdī var pateikt: viņš jau vienmēr spēlē vienā stilā un pats sevi, tas viss jau ir redzēts. Man bail arī pašam vairs necensties. Aktieriem tā ir liela problēma: zināt savu diapazonu un nākt uz mēģinājumiem vienīgi pačalot, jo tekstu jau vienmēr var iemācīties. No tās komforta zonas man ir bail. Es pat sevi spīdzinu, dzenot no tās ārā.

Brīnišķīgi par tevi parunājām...

Es tiešām nemeloju – darbs man šobrīd ir svarīgākais.

Tavuprāt, kura ir skaista sieviete?

Visskaistākā sieviete būs tā, ar kuru vīrietis var būt viņš pats. Es vienkārši tik daudz ar šo esmu saskāries... Kad vizuāli un uz bildes sieviete šķiet satriecoši skaista un tad iepazīsties ar viņu dzīvē... Atceros, kad pats biju iemīlējies un mīlēju šo sievieti no visas sirds – es taču varēju arī atkāpties un objektīvi redzēt, ka viņa nav pasaules klases skaistule un modele. Bet man viņa bija visskaistākā sieviete pasaulē.

Un skaistākais mīlasstāsts, kas bijis attēlots filmā?

Par to gan ir aizraujoši domāt! Pag, tūlīt iziešu cauri savas galvas bibliotēkai. Tā – Pazudis tulkojumā ar Bilu Mureju un vēl jauniņo Skārletu Johansoni. Stāsts par aktieri pusmūža krīzē, kurš spiests pavadīt laiku Tokijas viesnīcā un iepazīstas ar jaunu meiteni, kuru vīrs mazliet pametis novārtā, un tā viņa tur klīst bez konkrēta uzdevuma. Tas ir tik skaisti un sirdi plosoši, ka viņiem taču pat nebija mīlestības attiecību, viņi pat nesaskūpstījās, kur nu – pat neatzinās viens otram savā patikā... Stāsts par mirkli, kurā satiekas divas vientuļas dvēseles. Atrod viena otru un – izšķiras. Tik skumji un tik skaisti. Nekādu mīlestības trīsstūru, nekādas Romeo un Džuljetas nāves.

Tieši vakar nolēmu, ka gribu pārlasīt Andersena Nāriņu. Jo atgādināšu, ka oriģinālā nekas tur labi nebeidzās. Ne jau aste bija Nāriņas galvenā problēma – Nāriņai nebija dvēseles. Viņa gribēja dvēseli, lai saprastu, ko nozīmē būt cilvēkam. Un Andersenam viņa nepaliek kopā ar princi, jo viņš apprec citu princesi. Tikmēr Nāriņa upurē sevi visai kristīgā veidā. Bet beidzas viss ar to, ka Nāriņai daudzus gadus jāpalīdz cilvēkiem, nedomājot par savām vēlmēm. Un tikai tad viņa varēs atgūt savu cilvēku atpakaļ. Pesimistisks, bet nežēlīgi godīgs skatījums uz mīlestības tēmu.

Man bija 15 gadu un pirmā mīlestība, kad lasīju Gētes Jaunā Vertera ciešanas. Raudāju no pirmās lappuses līdz pēdējai. Tas Verters ir tīrs mazohisms! Būtu man tagad tikai Vertera problēmas – un es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē.

Un tad ir džeku vīrišķīgais gals, piemēram, Stīvena Kinga Tumšais tornis. Brutāls galvenais varonis, kuram dzīvē nežēlīgs un skarbs ir pilnīgi viss, izņemot tās vienas attiecības. Mīlestību, kurā viņš var atļauties būt atvērts un trausls. Bet viņa mīlestību nogalina, un viņam vairs nepaliek nekas.

Visi tavi piemēri nebija par “ilgi un laimīgi”, bet par nesatikšanos.

Jo man pašam ir jātiek galā ar to, ka nesatikšanās nav nekas tik briesmīgs. Ka sāpes nav nekas tik briesmīgs. Un vēl es tagad ļoti propagandēju dzīves filozofiju, ka otrs cilvēks mums nepieder. Ja sākas noteikumi, aizliegumi, pāraudzināšana – mīlestībai tur vairs nav vietas.

Kā tu jūti savus 34 gadus?

Sagadījies tā, ka man šajā dzīvē pirmo reizi ir 34 gadi. Tāds starpposms. Dažreiz man šķiet, ka man jau ir pusmūža krīze. Pirms tam es biju tāds, kuram nekā nebija. Varēju soļot, kur vējš papūš. Dažreiz nevarēju samaksāt par dzīvokli, dažreiz parkā nakti pārlaidu. Bet – dzīve bija pilna ar piedzīvojumiem. Ceļojumiem, notikumiem. Tagad man ir posms, kad man ir interesanta profesionālā dzīve, daudz projektu.

Bet privātajā dzīvē jūtos apjucis. Kā īsti man tagad jādzīvo? Teorētiski man tagad būtu jājūtas laimīgam. Jānomierinās un jādzīvo. Bet vai manā dzīvē vēl būs posms, kad varēšu ātri sakrāmēt mugursomu un doties viens pats džungļos? Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu kaut ko vienu. Pārāk īsa... Man gribas ceļot, iepazīt cilvēkus, mācīties no viņiem. Jo brīžiem man pat fiziski ir sajūta: vēl daži plakstiņu vēzieni, un būs tikai pagātne, priekšā vairs nekā.

Tavi iedvesmas cilvēki?

Jau pieminētais Alehandro Hodorovskis ir tāds cilvēks. Bez tā, ka režisors, viņš ir arī rakstnieks, Taro kāršu eksperts, meditāciju skolotājs. Viņam jau ir ap deviņdesmit. Kad es skatos viņa intervijas, vienmēr domāju: ja nu gadās tik ilgi nodzīvot, tad gribētos šādi. Viņam, piemēram, šajā vecumā pirmo reizi ir sajūta, ka viņš beidzot ir pa īstam iemīlējies. Klausos viņā un noticu, ka cilvēks tādā vecumā beidzot var sākt dzīvot, viss pirms tam bijusi sagatavošanās. Un tas ir vienreizīgi iedvesmojoši.

Deivids Linčs izskatās pēc cilvēka, kurš spējīgs darīt tikai to, kas viņam pašam patīk. Un tas ir apbrīnojami.

Un vēl ir Diogens. Sengrieķu filozofs un askēts, kurš dzīvoja mucā, bet urinēja uz ielas citu cilvēku acu priekšā. Staigāja kails. Un spēja pamatot, kāpēc tā dara. Viņa piemērs man ļauj atcerēties, ka mēs visi esam traki un mēs visi esam svētie. Vienlaikus. Bet visvairāk man patīk stāsts par to, kā viņš satikās ar Aleksandru Lielo, kurš bija liels viņa fans. Valdnieks ar savu karapulku piejāj pie Diogena, kurš tobrīd pļavā sauļojas. Un saka: “Diogen, esmu liels tavs cienītājs un esmu arī Aleksandrs Lielais, tāpēc varu piepildīt jebkuru tavu vēlmi. Pasaki man, ko tu gribi.” Uz ko Diogens atbild: “Gribu, lai pakāpies nostāk, jo šobrīd tu man aizsedz sauli.”

Es arī gribētu būt tāds cilvēks, kuram neko nevajag. Tikai, lūdzu, nestāviet man priekšā saulei.