Liepāja 2025. gada 16. martā svinēja savu 400. jubileju, tādēļ ir īstais laiks atminēties vīrus, kuri pilsētai un tās iedzīvotājiem labu darījuši. Birģermeistars un tirgotājs Lorencs Joahims Hike (Huecke) un viņa draugs un biznesa partneris, tirgotājs Antons Vite (Witte) bija turīgi Liepājas pilsoņi, vācbaltieši. Viņu, kā tagad teiktu, sponsorētā bāreņu patversme bija ne tikai sociālās palīdzības, bet arī izglītošanas iestāde, kas laika gaitā deva patvērumu un izglītību teju pieciem simtiem bez vecākiem palikušiem jauniešiem.

Abu kungu vārdi ir gana labi zināmi – kaut vai ielu nosaukumu dēļ, jo Liepājā kopš 1887. gada ir gan Vites, gan Hikes iela. Abu portreti, ko gleznojis Frīdrihs Špērs, redzami Liepājas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, bet to kopijas – viesnīcas Promenāde vestibilā, jo šī viesmīlības iestāde atrodas savulaik Antonam Vitem piederošās ostas noliktavas telpās, kas talantīgi pārbūvētas, lai atbilstu pieczvaigžņu dizaina viesnīcas prasībām. Viesnīcā Promenāde ir arī divas konferenču zāles, no kurām viena nosaukta Vites, otra – Hikes vārdā.

Liepājā joprojām saglabājušās arī citas ar Vites un Hikes vārdu saistītas ēkas – tie ir nami Kungu ielā 21 un Bāriņu (senāk Smilšu) ielā 12, kuros dažādos laikposmos atradusies abu labdaru finansētā bāreņzēnu patversme. Kungu ielā bāreņu patversme atradusies no 1797. gada līdz 1838. gadam, savukārt Bāriņu ielā, namā, kas sākotnēji celts kā Liepājas rātskunga Šmita dzīvojamā māja, – no 1838. gada līdz pat 1915. gadam.

Par Viti un Hiki liecības glabā arī Liepājas Vecie kapi, kur savulaik līdzās citu pilsētas patriciešu atdusas vietām atradusies arī abu pilsētas labdaru greznā kapliča. Taču to liepājniekiem nosargāt nav izdevies – kapsēta postīta gan padomju laikos, gan vēlāk, un arī no Vites un Hikes kapličas pāri palikušas vien drupas. 1915. gadā fiksētais kapličas attēls atrodas mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa arhīvā, tā aprises vēl redzamas mākslinieces Irinas Tīres 1973. gadā tapušajā zīmējumā grāmatā Liepāja grafikās.

Bet pirmās izsmeļošākās ziņas par Viti un Hiki atrodamas tieši simts gadus pēc Liepājas bāriņu patversmes dibināšanas, 1898. gadā Liepājā izdotā un vācu valodā sarakstītā, greznos vākos iesietā brošūrā Vites un Hikes Bāreņu nams 1798–1898 Liepājas pilsētas labklājībai. Izdevums, kura autors ir Augusts Kētens, veltīts Liepājas Bāreņu nama pastāvēšanas 100. gadskārtai. Gandrīz pēc pusotra simta gadiem šo brošūru latviski izlases veidā iztulkojusi liepājniece Taisija Hristoļubova.
Brošūras ievadā Kētens raksta: “Janvārī Vites un Hikes Bāreņu nama direktorija nolēma atzīmēt Bāreņu nama 100 gadu pastāvēšanu ar svinībām iestādē un uzskatīja, ka šajā gadījumā būtu vietā jubilejas rakstu krājums. Direktorija apstiprināja tobrīd Bāreņu namā strādājošo skolotāju izstrādāto svinību plānu, un visi skolotāji izteica gatavību līdzdarboties tajā.”

Uzauguši cienījamās vācu ģimenēs

Abi Bāreņu nama dibinātāji ir uzauguši cienījamās vācu ģimenēs tradicionālos Liepājas sīkpilsoņu dzīves apstākļos. Antons Vite dzimis 1716. gada 31. janvārī tirgotāja Antoniusa Vites (Antonius Witte) un viņa dzīvesbiedres Annas Sibillas, dz. Perlemanes (Perlemann), ģimenē. Mūžībā devies kā vecpuisis 1797. gada 16. novembrī gandrīz 82 gadu vecumā.

Vite bija sevi pilnībā veltījis tirgotāja profesijai un daudzpusīgai komercdarbībai. Leitnanta pakāpē dienējis Liepājas pilsētas Aleksandra (Zilajā) gvardē, kas sastāvēja no neprecētiem tirgotājiem un veica pilsētas aizsardzības un sardzes dienesta pienākumus. Atšķirībā no sava drauga maz uzmanības pievērsa ārējam izskatam. “Gadu no gada viņš valkāja vienkāršu apģērbu, nemainīgu ne formas, ne krāsas ziņā,” teikts brošūrā.

Lorencs Joahims Hike, tirgotāja Lorenca Joahima Hikes (Lorenz Joachim Huecke) un viņa dzīvesbiedres Agnesas Laurences (Laurentz) dēls, dzimis 1716. gada 27. septembrī, miris 1788. gada 7. jūnijā 72 gadu vecumā no spēku zuduma.

Hikes senči bija ieceļojuši vai nu no Holandes, vai no Vācijas. Iespējams, tieši Lorencs Joahims Hike seniors ir 1835. gada Liepājas tirgoņu sarakstā norādītais viens no vecākajiem Liepājas pilsoņiem.

Hike juniors vienu pēc otra ieņēma vairākus amatus pilsētā. Trīsdesmit četrus gadus viņš bija pilsētas maģistrāta loceklis un pēdējos savas dzīves gadus – birģermeistars. Bijis izveicīgs komersants un ierēdnis, un atšķirībā no sava drauga Vite prezentējies kā sabiedrisks cilvēks vienmēr nevainojamā modernā apģērbā. Hike par sievu apņēma Annu Katarinu Laurenci (Laurentz/Lowrentz), birģermeistara Pētera Laurenca meitu. Pirmais bērns, zēns, nomiris drīz pēc dzimšanas. Pēc pieciem laimīgiem laulības gadiem nāve Hikem vienlaikus atņēmusi gan sievu, gan otro bērnu – meitiņu. Pēc šī smagā zaudējuma Lorencs Hike arvien ciešāk pietuvinājās savam draugam Vitem.

“Vite un Hike, būdami laikabiedri un piederīgi vienai sociālajai kārtai, jau no jaunības gadiem draudzējās un ar visu sirdi bija pieķērušies viens otram. Līdzīgie apstākļi, kuros viņi dzīvoja, vienas un tās pašas vēlmes un intereses izveidoja viņos apbrīnojamu sakritību noskaņojumos un uzskatos,” vēsta Kētens.

Par iztikas iegūšanu abi draugi sākuši rūpēties jau pavisam jaunos gados, apvienojot savus niecīgos līdzekļus, lai pievērstos kopīgai komerciālai darbībai. Pateicoties godīgam darbam, nenogurstošai aktivitātei, saprātīgai taupībai un stingri sakārtotam dzīvesveidam, abi kompanjoni ar apdomu un izveicību īsā laikā tikuši pie labklājības. Šos panākumus būtiski veicināja arī toreizējie tirdzniecībai labvēlīgie apstākļi. “Tajā laikā Kurzemes izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli un to, ka vēl nebija tik lielas konkurences, varēja izmantot nesalīdzināmi veiksmīgāk nekā mūsdienās, lai veiktu rosīgu un izdevīgu tirdzniecību gan ar ārvalstīm, gan pierobežas apgabaliem,” norādījis Kētens.

Sākumā Vite un Hike dzīvojuši nelielā namā netālu no tilta Zāģeru laukumā 18. Vēlāk nopirkuši māju pie ostas Jūras ielā 12 un pārcēlušies uz to. Istabu iekārtojums pēc tā laika tradīcijām bijis ļoti vienkāršs, tomēr nav trūcis arī greznu mēbeļu – riekstkoka skapju, kas inkrustēti ar dižskābardi, melnkoku un ziloņkaulu. Nereti istabu sienas rotājuši pulksteņi, kuri pārdošanai sūtīti no Bornholmas.

Savos finanšu darījumos Vite un Hike bijuši ļoti precīzi un sagaidījuši to pašu no citiem. Tam, kurš attiecībā pret abiem vairākkārt bija godīgi pildījis savus pienākumus, viņi gandrīz pilnībā uzticējās. Prāvās un citās tiesiskās darbībās viņu pastāvīgais, uzticamais juridiskais atbalsts bijis tieslietu un galma padomnieks Pēteris Bīnemanis fon Bīnenštams. Šis krietnais, veiklais jurists, abi pilsētas cienījamie mācītāji – Ādolfs Frīdrihs Jākobs Preiss seniors no vācu baznīcas un Johans Andreass Grunts no latviešu baznīcas, kā arī ārsts un galma padomnieks Gothards Vilhelms Gourbants bija tie vīri, ar kuriem viņus saistījusi ilggadēja draudzība. Kētens šos abu labdaru draugus raksturo kā “izcilus humānistus, kuri sajūsminājās par Rietumu filantropiskajām idejām”. Tieši draugu ietekme veicināja to, ka Vite un Hike, tuvojoties vecumam, pieņēma stingru lēmumu – viņu vērā ņemamais kopīpašums jāizlieto dzimtās pilsētas labdarības nodibinājuma izveidei.

Kādam šim nodibinājumam jābūt, diktēja esošie apstākļi, proti, tas, ka Liepājā tobrīd pilnībā trūka sociālās palīdzības iestāžu. Kā raksta Kētens, jaunieši, kuri kļuva par bāreņiem, “nepietiekamās audzināšanas dēļ bieži pagrima vai, pamesti novārtā, nonāca postā, jo viņiem nebija naudas līdzekļu”. Tāpēc jau 1778. gadā Vite un Hike deva savam advokātam Bīnemanim uzdevumu vispirms sastādīt testamentu, kurā iecelt viņus par vienīgajiem mantiniekiem gadījumā, ja viens no abiem mirst. Pēc pēdējā dzīvi palikušā nāves kopīpašums, izņemot summas, kas paredzētas radiniekiem un personām, kurām pienākas viņu pateicība, jāizlieto labdarības nodibinājuma izveidošanai. Otrs uzdevums Bīnemanim bija izstrādāt zēnu bāreņu nama plānu un detalizētus statūtus.

Līdz 1779. gada sākumam testaments bija parakstīts, bet Bāreņu nama nodibināšanas dokuments nāca klajā 1782. gadā. Abi dokumenti līdz pat pēdējā no kompanjoniem nāvei tika nodoti glabāšanā maģistrātā. Vite, kurš nodzīvoja par desmit gadiem ilgāk nekā viņa draugs, kļuva par vienīgo mantinieku, taču līdz pat nāvei ar ierasto čaklumu turpināja darboties savā biznesā.

Kētens raksta, ka abu draugu mirstīgās atliekas apbedīja dzimtas kapenēs, kuras viņi paši bija sev uzcēluši, un, kad, paplašinot ostu, šīs kapenes 1879. gadā bija jānojauc, pēc direktorijas lēmuma tika uzbūvēta jauna kapliča, uz kuru pārveda abus Bāreņu nama dibinātāju šķirstus.

Labdaru testaments

1797. gada 26. oktobrī aizgājēju dzīvoklī tika nolasīts un vēlāk publicēts nelaiķu testaments, “ticīgu un pazemīgu dzīves uzskatu liecība”, un maģistrāts deva rīkojumu nekavējoties to izpildīt.

Ņemot vērā testamentā noteikto norādījumu, Bāreņu nama direktorijas sastādīšanai tika izveidota provizoriska pārvaldes padome. Atstātais īpašums sastādīja 147 980 dālderus. Pēc tiesas izdevumu segšanas, zaudējumiem no maksātnespējīgiem parādniekiem un dažiem citiem maksājumiem palika apaļa summa – 100 000 Alberta dālderu vai 133 000 rubļu.

Pārņemot mantojumu, bija nepieciešama liela neatlaidība un apdomība, lai, kā raksta Kētens, “no vienas puses, novērstu nepamatotas pretenzijas uz mantojumu un tām pretotos, bet, no otras puses, bija jāsaņem no impērijas iestādēm atbilstošas rīcības tiesības par novēlējumu un jāsaglabā tās”.

“Ar skaidru skatu, enerģiski, ātri un mērķtiecīgi” visu vajadzīgo paveica birģermeistars Tobiass Lorencs Neimans, kuru līdz savai pārcelšanai uz Jelgavu atbalstīja jau pieminētais justīcijas padomnieks fon Bīnenštams, direktorijas sēžu laikā paturot balsstiesības. Lai ievērotu testamenta intereses un pārstāvētu tās augstākajās instancēs, uz Pēterburgu tika deleģēts toreizējais pilsētas sekretārs, kancelejas padomnieks Vilhelms Juliuss Slefogts. 1798. gada 8. oktobrī nodibinājumu apstiprināja visaugstākajās instancēs.

1812. gadā, pateicoties Liepājas pastmeistara, titulētā padomnieka Kaspara Hermaņa Meijera atstātajam testamentam, nodibinājuma līdzekļus papildināja ap 3000 rubļi jeb 2192 Alberta dālderi. Pilsētas tēvi lēma, ka Meijera šķirsts novietojams līdzās Bāreņu nama dibinātāju šķirstiem.

Bāreņu nama direktorija

Pēc testamenta noteikumiem direktorijai, kurai jāpārvalda Bāreņu nams, bija jāsastāv no deviņiem locekļiem: vācu baznīcas mācītāja, neprezidējoša birģermeistara, viscienījamākā rātskunga, valsts sekretāra (vienlaikus protokolists), tirgotāju un pilsoņu Lielās ģildes eltermaņa, amatnieku jeb Mazās ģildes eltermaņa, abiem tirgotāju un pilsoņu Lielās ģildes vecākajiem, kā arī Mazās ģildes un cunftu vecākā. Tāpat bija paredzēts grāmatveža postenis, bet direktorijas locekļu pienākums bija pēc īsāka vai garāka laikposma pamīšus apmeklēt Bāreņu namu un pārliecināties par to, ka viss ir kārtībā.

Direktorijas kārtējās sēdes reizi ceturksnī notika Bāreņu namā. Bija arī ārkārtējās sēdes. Savukārt Kētena laikā direktori pēc vajadzības sanāca kopā sēdēs, kurās apsprieda visas Bāreņu nama problēmas – gan iekšējās, gan ārējās –, pēc vairākuma principa nonākot pie lēmuma.

Lielu ieinteresētību izrādīja eltermanis un pirmais Liepājas pilsētas galva Karls Gotlībs Sigismunds Ulihs, iesakot vairākus nozīmīgus priekšlikumus, vadlīnijas un plānus. Pēc viņa priekšlikuma tiek ieviesta racionālāka grāmatvedība, uzmetumi iestādes un ēdināšanas kārtībai, bet līguma tekstu ar jaunpieņemto ekonomu 1856. gadā akceptēja ar nenozīmīgiem labojumiem. Pēc viņa ierosinājuma patversmes skolā izveidoja trešo klasi, paaugstināja skolotāju darba algas, “ņemot vērā izmainījušos apstākļus un mācību līdzekļu vispārējo padārdzinājumu”. Tāpat tika pieņemts lēmums uzbūvēt kapenes, lai uz turieni pārvestu Vites un Hikes šķirstus.

Bāreņu nama atklāšana un oficiālie priekšraksti

Bāreņu namu bija paredzēts iekārtot ziedotāju – Vites un Hikes – privātnamā, taču nepietiekamo telpu un atrašanās vietas dēļ tas nebija piemērots. Tāpēc direktorija to iemainīja pret bijušā birģermeistara Jankevica māju Kungu ielā 21. Pēc tam, kad uz Bāreņu namu bija pārcēlies skolotāju, ierēdņu un apkalpojošais personāls, 1798. gadā 10. novembrī namu svinīgi iesvētīja.

“Visa Liepāja līksmi un aktīvi piedalījās šajos svētkos,” raksta Kētens. “Pilsētas mācītājs Preiss juniors un bāreņu skolotājs Luters teica svētku runas, kuras iespieda, un vēlāk tās glabājās Bāreņu nama arhīvā.”

Pēc nodibinājuma oficiālā priekšraksta, Bāreņu namā varēja tikt uzņemti gan pilnīgi bāreņi, gan arī bez tēva vai mātes palikušie Liepājas Lielās vai Mazās ģildes pilsoņu dēli, kuri bija sasnieguši septīto dzīves gadu. Trīsdesmit gadus vēlāk izdeva priekšrakstus, ka Bāreņu namā bez iebildumiem ir jāuzņem šķirto laulāto pāru bērni, bet tēva vai mātes atkārtotas laulības gadījumā zēnam jāatgriežas ģimenē.

Priekšraksts arī paredzēja, ka uzņemšanā ir jāņem vērā, ka priekšroka dodama vistrūcīgākajiem pretendentiem. Tāpat ziedotāji bija noteikuši audzēkņu skaitu, “kuri ir jāuztur un jāaudzina mūžīgu laiku”, proti, 24, no kuriem 12 bija jābūt Lielās ģildes (Tirgotāju brālība) un 12 – Mazās ģildes (Amatnieku brālība) pilsoņiem. Noteikto zēnu skaitu, protams, ne vienmēr varēja saglabāt. Ja līdzekļi, kas pietiktu lielāka audzēkņu skaita uzturēšanai, palielinātos, direktorijai “ar pilnvaras apziņu un vienotībā ir jāpaplašina šī mūsu institūcija un samērīgi jāpalielina audzināmo bāreņzēnu skaits”. 1871. gadā norādīts vislielākais audzēkņu skaits – 38, savukārt 1882. gadā, Kētena rakstu darba tapšanas laikā, tie bijuši tikai 22 zēni.

Bāreņu nama mērķis, ņemot vērā tā dibinātāju gribu, bija audzēkņus uzturēt, apģērbt, apgādāt ar mācību līdzekļiem, audzināt, balstoties uz kristīgi reliģiskiem pamatiem, “nodrošinot ar zināšanām un spējām, kuras tiem dos iespēju kļūt par derīgiem, vajadzīgiem un godīgiem sabiedrības locekļiem” līdz pilnam 15 gadu vecumam, kad viņus konfirmēs.

Mācību programma pirms un pēc hercogu laikiem

Abi ziedotāji Bāreņu nama statūtos ļoti sīki bija izklāstījuši, kā, viņuprāt, visdrošāk un lietderīgāk varētu sasniegt izvirzīto mērķi, taču vienlaikus arī gudri norādījuši, ka jāņem vērā izmaiņas sabiedriskajā dzīvē un jaunās prasības.

Pēc testamenta noteikumiem, Bāreņu nama iekšējās saimniecības vadīšanai un bāreņzēnu ēdināšanai par ekonomu jeb saimniecības pārzini bija jāpieņem “godīgs neprecēts vīrietis ap 40–50 gadiem” un par zēnu kopēju jeb aizgādni “godīga neprecēta sieviete tajā pašā vecumā”. Taču, apstākļu spiesta, direkcija drīzumā atteicās no ierobežojošajiem noteikumiem attiecībā uz vecumu un bezlaulību.

Bāreņu nama audzēkņu garīgā pilnveidošana bija jāpanāk ar rūpīgu apmācību. Pamatojoties uz testamenta noteikumiem, to sākumā vadīja divi teologi: “Par skolotājiem ir jāuzņem divi krietni vīri, Augsburgas konfesijas teologi, ar nevainojamiem paradumiem un labu slavu, kuri ir progresīvi domāšanā un ļoti pieredzējuši gan valodās, gan zinātnēs.” Taču apstākļi drīz vien lika atteikties arī no šī noteikuma.

Skolotāju pienākumos ietilpa iesākt dienu kopā ar saviem audzēkņiem un nobeigt to lūgšanā, apmācīt viņus un pieskatīt brīvstundu laikā. Telpu trūkuma dēļ mācības visiem zēniem notika vienlaikus vienā klases telpā, līdz ar to skolēnu dalīšana un pieskatīšana bija stipri ierobežota. Vēlāk uzraudzību galvenokārt veica uz vietas dzīvojošais skolotājs.

Vēl hercogu laikos sastādītajā nodibinājuma oficiālajā priekšrakstā kā mācību priekšmeti norādīti lasīšana, rakstīšana, reliģijas nodarbības, zemes apraksta mācība (ģeogrāfija), vēsture, ētika un “pareizās vāciskās rakstu valodas” mācība. Zēniem, kuri izrādīja interesi par latīņu vai franču valodu, bija iespējams saņemt papildu nodarbības.
Visaugstākais Bāreņu nama oficiālā dokumenta apstiprinājums no Krievijas cara, kas sekoja pēc Kurzemes inkorporēšanas Krievijas sastāvā, lika Bāreņu nama apmācībā ieviest visā Krievijas teritorijā skolas iestādēs lietoto apmācības veidu. 1800. gadā jau minētajiem mācību priekšmetiem tika pievienota krievu valodas mācība. Direktorija ieviesa arī ģeometrijas mācību, dabas zinības un zīmēšanu. Tā kā tolaik pastāvēja dzīvi tirdzniecības sakari ar Poliju, neilgu laiku tika mācīta arī poļu valoda.

Reformas un jauna mājvieta

Kā raksta Kētens, apvērsumam līdzīgas pārvērtības Bāreņu namā norisinājušās 1838. gadā, ko var nosaukt par reformu gadu. Telpu trūkums mācībām un saimniecības vadīšanai Bāreņu namā kļuva arvien jūtamāks, un direktorija par 8000 rubļiem iegādājās 1810. gadā uzbūvēto (ēkas celtniecība bija izmaksājusi 30 000 dālderu) bijušā Lielās ģildes tirgoņa Hermaņa Štobes namu ar visām saimniecības ēkām – staļļiem, noliktavām, kā arī zemi – dārzu un sētas teritoriju.

Jaunajā mājoklī audzēkņi tika apmācīti divās atsevišķās klasēs, kas ļāva sasniegt labākus rezultātus. Līdz ar to palielinājās stundu skaits skolotājiem, īpaši tāpēc, ka katram skolotājam ik nedēļu bija jānovada desmit mājasdarbu sagatavošanas stundas, tomēr darbs, pateicoties procesa sadalei, bija būtiski atvieglināts. Uzraudzības pastiprināšanai tika pieņemts dežurants, kura pienākums bija atrasties guļamtelpā arī naktī. Direktorijas locekļi uzņēmās noteiktā secībā apmeklēt Bāreņu namu un to revidēt. Tika paplašināta mācību programma – bez krievu valodas mācīja arī Krievijas vēsturi un ģeogrāfiju, dabas zinību stundu skaits palielinājās par divām un dziedāšanas un instrumentu spēles apmācībām tika piešķirtas sešas stundas. Vingrošana minēta kā brīvā laika nodarbošanās. Dažiem zēniem bija privātnodarbības senajās valodās. Gadu gaitā franču valodas stundu skaits 1. klasē palielinājās pa vienu, un arī 2. klasē pielika divas franču valodas stundas.

1853. gada sākumā izveidoja trīs atsevišķas klases, un zemākajai klasei pieņēma īpašu skolotāju, titulēto padomnieku Gotlību Meijeru, kurš vienlaikus bija arī saimniecības pārzinis.

1882. gada maijā Tērbatas (Tartu) mācību iecirkņa kurators apstiprināja apriņķa skolas izveidošanu patversmē, un no jaunā semestra tas stājās spēkā. Taču prieki par šo sasniegumu nebija ilgi. Tā kā apriņķa skolām Baltijas jūras provincēs bija jāpārtrauc sava darbība, kurators jau 1885. gadā bija izteicis priekšlikumu apriņķa patversmes skolu pārveidot par pilsētas skolu ar vācu valodas apmācību. Tāpēc direktorija izšķīrās par mācītāja Klūges ierosinājumu pieņemt šo priekšlikumu.

Pēc tam, kad direktorija vienojās, ka skola gadā papildu saņems 1000 rubļu, tika nolemts, ka turpmāk tā pastāvēs kā četru klašu privātskola ar vācu valodas apmācību.
1890. gadā tautskolu inspektors ziņoja direktorijai, ka no šā gada 2. semestra mācības zemākajā klasē, izņemot reliģijas stundas, vācu valodu un ievadu baznīcas dziesmu dziedāšanā, jāpasniedz krievu valodā un ka šīs mācību valodas ieviešana ik gadu jāpalielina.

1891. un 1892. gadā Bāreņu namā norisinājās pārbūves darbi. Nams ieguva sporta zāli, vannas istabu un praktiski iekārtotu zēnu mazgāšanās telpu. Virtuvi pārcēla uz pagrabstāvu un ar uzvelkamo ierīci savienoja ar ēdamtelpu, renovēja bāreņtēva istabu un pagarināja to ar verandu. Pārbūves izdevumi sastādīja 15 480 rubļu. Sadalot 4. klasi divās grupās, 1897. gadā bija nepieciešama vēl vienas klases telpas izbūve. Šim nolūkam direktorija bija spiesta atkal veikt izmaiņas telpu izmantošanā, daļēji tās pārbūvējot un iekārtojot jaunu klases telpu nama trešajā stāvā. Pirmās Bāreņu nama simtgadu pastāvēšanas laikā, pateicoties direktorijas nerimtīgām rūpēm, pilsēta ieguva ievērojamu sociālās palīdzības un izglītības iestādi, un, neskatoties uz jaunā laika lielajām prasībām, Bāreņu nama īpašums pieauga vairāk nekā divas reizes. Simts gadus pēc dibināšanas tas sastādīja 297 470 rubļus.

Dzīve Bāreņu namā

“Audzēkņiem bija jāpierod pie stingras iekšējās kārtības ievērošanas, precīzas laika sadales, rūpēm par grāmatām un apģērbu, pie kārtības un tīrības,“ raksta Kētens. Plkst. 6 audzēkņus modināja, pēc tam viņi mazgājās un apģērbās. Tad saņēma savas pirmās brokastis. Laiku līdz mācību sākumam zēni izmantoja uzdevumu atkārtošanai. Desmit minūtes pirms 8 notika rīta lūgšana ar korāļa dziedāšanu ērģeļu pavadījumā, pēc tam sākās mācības. Plkst. 10.50 bija desmit minūšu ilgs pārtraukums atpūtai un otrajām brokastīm. Pusdienlaiks bija atkarīgs no mācību nobeiguma laika. Tādēļ piecas nedēļas dienas pusdienas ēda pulksten vienos un vienu dienu – pulksten divos, bet svētdienās un svētku dienās – plkst. 12.00. Piecos pēcpusdienā audzēkņi saņēma launagu. Pēc tam skolotāju uzraudzībā notika stundu sagatavošanas darbi.
Divreiz nedēļā pēcpusdienā zēniem bija vingrošanas stundas sporta skolotāja vadībā, dažiem audzēkņiem divas reizes nedēļā bija arī ērģeļspēles stundas. Brīvajā laikā pēcpusdienā un vakarā zēni vingrinājās ērģeļspēlē, kokgriešanā, zīmēšanā, lasīšanā, strādāja ar kartonu vai pavadīja laiku, trenējoties uz vingrošanas rīkiem, kopspēlēs sporta zālē vai plašajā pagalmā, pastāvīgi klātesot audzinātājam.

Septiņos vakarā audzēkņi saņēma vakariņas; tie, kuri nebija tikuši galā ar mājasdarbiem un sagatavošanās uzdevumiem, turpināja pēc vakariņām. Pēc vakara lūgšanas, kas notika pulksten deviņos vakarā, audzēkņi devās pie miera.

Peldsezonā audzēkņus regulāri veda peldēties jūrā, šim nolūkam izmantojot ietilpīgo un drošo peldbūvi, kas piederēja Bāreņu namam. Lipīgo slimību vai citu slimību gadījumos audzēkņi uz Bāreņu nama rēķina tika aprūpēti slimnīcā.

Svētdienās un svētku dienās audzēkņiem bāreņtēva pavadībā bija jāpiedalās dievkalpojumā, baznīcā viņiem bija ieradītas vietas kora daļā. Svētdienu pēcpusdienās un brīvdienās zēni drīkstēja apmeklēt savus tuviniekus. Nepaklausīgajiem šī privilēģiju nepienācās, un tiem bija jāpaliek Bāreņu namā, veicot saņemtos soda darbus. Piederīgie drīkstēja apmeklēt Bāreņu nama audzēkņus tikai ar bāreņtēva atļauju.

Agrāk Bāreņu nama zēni bija valkājuši vienotu uniformu. Jakām un mēteļiem bija stāvkrāgi, piedurkņu atloki un zilās cepures malas bija apkantētas ar sarkanu auklu, pelēkajiem mēteļiem bija spožas pogas. Laikā, kad tapa Kētena apraksts, zēni valkāja vienādu pelēku apģērbu bez atšķirības zīmēm. Par Vites un Hikes atstātā mantojuma kapitālu dibinātais Bāreņu nams Liepājā pastāvēja līdz 2015. gadam.

**
Prāvests Preiss baznīcas grāmatā raksta, ka pēc 1795. gada Liepājas pilsētas iedzīvotāju skaits bija 4548 cilvēki, savukārt mācītājs Rotermunds minējis, ka 1834. gadā iedzīvotāju skaits Liepājā jau sasniedzis 7659.

Oops! Notikusi kļūda