Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Shutterstock

Iztēle krīzes laikā nav lieka greznība, uzsver zinātnieki

Cita pasaule
2020. gada 11. decembrī 20:10 2020. gada 11. decembrī 20:10
  Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Pandēmija un citas lielas krīzes ir kā neparedzams ienaidnieks, kas jāpakļauj, lai atjaunotu normālu stāvokli. Tomēr atgriešanās pie pirmskrīzes realitātes var arī nebūt iespējama, jo pandēmija, karš vai kāda cita sociālā krīze bieži vien izraisa jaunu attieksmi, vajadzības un uzvedību. Zinātnieki uzsver, ka šādā gadījumā būtiska loma ir iztēlei.

Pandēmijas laikā starptautiski atzīti krīzes menedžmenta speciālisti nākuši klajā ar daudzām idejām, kā atgriezties normālā dzīves ritmā. Daudzi kā būtisku faktoru jaunu iespēju un izaugsmes ceļu atrašanai izceļ iztēli – spēju radīt, attīstīt un izmantot tādu lietu un situāciju garīgos modeļus, kas vēl neeksistē. Pateicoties iztēlei, mēs varam sasniegt vairāk, nevis tikai pielāgoties jaunajai videi; varam augt, to veidojot. Tas attiecas gan uz katru atsevišķu indivīdu, gan uz dažādām organizācijām un pat valstīm. Tomēr iztēle ir spēja, ko ir grūti uzturēt dzīvu liela psiholoģiskā spiediena apstākļos.

Iztēle mājo garīgajā darba telpā

“Manī mīt pietiekami liels mākslinieks, lai es brīvi izmantotu savu iztēli,” savulaik izteicās ģeniālais Alberts Einšteins, kuru mēdz uzskatīt par ievērojamāko 20. gadsimta zinātnieku. “Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas. Iztēle aptver visu pasauli,” viņš uzsvēra.

Iztēle, šī prāta nenotveramā īpašība, jau sen nodarbinājusi māksliniekus, filozofus un psihologus, kas centušies atklāt lielo mākslas darbu un revolucionāro izgudrojumu dzinējspēku. Einšteins izmantoja ļoti radošu zinātnisko procesu, kurā liela loma bija arī iztēlei, tomēr viņa paša un citu pētnieku izpratne par iztēli – kur tā rodas un kā tā darbojas smadzenēs – vienmēr bijusi stipri ierobežota. Lielākie atklājumi veikti tikai 21. gadsimtā un pamazām sniedz atbildes uz šiem jautājumiem.

Nesen ASV Dartmutas koledžas zinātnieki noskaidroja, ka smadzeņu aktivitāte, ko mēs dēvējam par iztēli, ir plaša neironu tīkla produkts, kas apzināti maina un manipulē ar attēliem, simboliem, idejām un nodrošina mums to intensīvo garīgo fokusu, kas nepieciešams jaunām idejām un sarežģītu problēmu atrisināšanai. Zinātnieki šo lielo tīklu, kas plešas pa visām smadzenēm, nodēvēja par “garīgo darba telpu”. Viņi skaidroja: “Šo garīgo darba telpu mēs saistām ar visām patiesi neticamajām, elastīgajām lietām, ko cilvēki spēj veikt. Mēs varam radīt mākslu, varam domāt zinātniski, varam domāt matemātiski. Un daudzos gadījumos tas prasa spēju iztēloties idejas, simbolus un attēlus un rotaļāties ar tiem savā prātā.”

Neironu tīkls, kas nodrošina iztēli, plešas no smadzeņu rajoniem, kas regulē vizuālo apstrādi, līdz citām vietām, kas saistītas ar uzmanību un izpildprocesiem. Tie visi darbojas kopīgi, lai šīs prāta manipulācijas notiktu. Atšķirībā no iepriekšējiem pētījumiem, kas aplūkoja atsevišķas smadzeņu daļas, mēģinot atklāt iztēles mājvietu, Dartmutas koledžas zinātnieku atklājums palīdz labāk izprast, kā smadzenes iekārtotas, lai radītu vidi, kas ļauj domāt atvērti un radoši.

Šis un citi jaunākie pētījumi ir arī apgāzuši agrāk populāro teoriju, ka smadzeņu labā puse regulē radošo aktivitāti. Aizvien vairāk pierādījumu apliecina, ka cilvēka smadzeņu resursi ir daudz plašāki, smadzenes ir vairāk savstarpēji saistītas, nekā atklāj šādi vienkārši skaidrojumi.

Taču lielākoties neatbildēti palikuši jautājumi, kāpēc vieniem piemīt lielāka iztēles spēja nekā citiem un kā varētu vairot vai ierosināt pašam savu iztēles spēku. Diskusiju un teoriju par to ir daudz. Piemēram, viens izskaidrojums ir tāds, ka radoši cilvēki biežāk vai labāk spēj izmantot šo smadzeņu tīklu un varbūt viņiem ir spēcīgāka saikne starp attiecīgajiem smadzeņu rajoniem.

Foto: Shutterstock

Katrā ziņā skaidrs, ka cilvēku smadzenes ir iekārtotas citādi nekā pārējām sugām. Ļoti iespējams, ka iztēle ir cilvēku unikālā īpašība, un šo atšķirību izpratne ļauj mums saredzēt savu bagāto iekšējo rotaļu laukumu, kurā varam domāt brīvi un radoši.

Bīstamās spēles

Iztēle mums galvenokārt asociējas ar mākslinieku radošajām spējām vai arī ar iedomātām lietām un situācijām, kas dzimst ikviena cilvēka galvā. Runājot tieši par šo otro iztēles veidu, katrs savureiz ir pieķēris sevi iztēlojamies kādu nākotnes vīziju, un tā var rādīties gan melnā, gan rozā krāsā. Pamatojoties uz šo iztēles spēju, pagājušajā gadsimtā radies varens pašpalīdzības psiholoģijas virziens, kas mudina cilvēkus iztēlē projicēt mērķus, ko viņi vēlas sasniegt, un tad viss notiks arī realitātē. Daudzi, par to izdzirdot, jau apnikumā pārbolīs acis, tomēr par iztēles spēku bija pārliecināti ne vien senatnes gudrie – to nenoliedz arī mūsdienu zinātne.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados kāds angļu konteinerkuģis, kurš veda Madeiras vīnu, noenkurojās Skotijas ostā, lai izkrautu kravu. Viens no kuģa komandas iegāja refrižeratorkonteinerā, lai pārbaudītu, vai ir izkrauta visa paredzētā krava. Kamēr viņš tur atradās, cits jūrnieks, to nezinot, aizvēra un aizslēdza konteinera durvis. Iesprostotais komandas biedrs lika lietā visu savu spēku, lai, dauzot pa sienām, pievērstu citu uzmanību, tomēr nesekmīgi – neviens nedzirdēja viņa kliedzienus un sitienus.

Kuģis uzņēma kursu uz Portugāli. Kad tas pēc dažām dienām nonāca Lisabonā, refrižeratorā atrada komandas biedru, kurš bija miris. Uz konteinera sienām, izmantojot metāla gabalu, nelaimīgais bija atstājis vēsti par visām tām sāpēm un izmisumu, ko viņam nācās pārciest. Viņš aprakstīja, kā ķermenis lēnām kļuva paralizēts un sasala ledusaukstajā gaisā un kā tā rezultātā gūtie miesas bojājumi sagādāja viņam neciešamas sāpes, līdz galu galā viņš pārvērtās ledus gabalā. Taču šī vēsts nebija tā, kas izraisīja atradējos vislielāko šoku. Neticamākais fakts bija tas, ka konteinera iekšienē bija +19 grādu silts! Kādā brīdī pēc kravas izkraušanas tukšajā refrižeratorā bija atslēgta saldēšanas funkcija, turklāt tajā atradās arī kādi produkti, ar ko dažas dienas varētu iztikt.

Tad kāpēc šis cilvēks nosala līdz nāvei? Acīmredzot viņš bija absolūti pārliecināts, ka nosals, jo bija ieslēgts refrižeratorā, un viņa ķermenis pakļāvās šai ticībai. Tam nebija nekāda sakara ar reālo situāciju, proti, ar temperatūru, kāda bija telpā. Šādas traģiskas sekas izraisīja vīrieša iztēlošanās, kā viņš nomirs. Ja viņš būtu atmetis domas par savu iztēloto nāvi un apsvēris iespējas, kā sevi paglābt, viņš noteikti būtu izdzīvojis.

Šis stāsts, kas publicēts mūsdienu franču autora Bernāra Verbēra populārajā Relatīvo un absolūto zināšanu enciklopēdijā (1993), tiek bieži citēts, lai raksturotu to, cik liels spēks piemīt iztēlei un citām prāta funkcijām, kas ir visiedarbīgāko smadzeņu darbību vidū. Pārsteidzoši, ka smadzenes nespēj atšķirt prātā iztēloto no realitātes; ja prāts tic, ka tas notiek īstenībā, smadzenes to arī uztvers un apstrādās kā īstu informāciju.

To apliecināja arī amerikāņu zinātnieku pētījums 2018. gadā. Izmantojot magnētiskās rezonanses attēlus, viņi novēroja, ka iedomāti draudi aktivizē tos pašus rajonus smadzenēs, ko izdarītu arī reāli piedzīvotas briesmas. Tiesa, zinātnieki šajā atklājumā saskata arī pozitīvas iespējas – tas varētu kalpot kā efektīvs līdzeklis fobiju un pēctraumatiskā stresa pārvarēšanai, jo, piemēram, fobiju pacientiem parasti ir spēcīgi attīstīta iztēle.

Iztēle aizvien vairāk tiek izmantota klīnisko psihoterapeitu praksē, tomēr tās nepilnīgi un vāji izpētītās dabas dēļ iztēle ir arī diezgan bīstams rīks. Ne velti ārsti un dažādu garīgo mācību līderi nopietni iesaka uzmanīties ar savām iztēles ainām. Viņi aicina pārvaldīt savu iztēli un to, ko pats sev atļauj iztēloties. Radies pat teiciens, ka raizes ir nepareiza iztēles pielietošana.

Izvēle ir mūsu ziņā

Smadzeņu spēja mainīties ir salīdzinoši nesen atklāta parādība, kas nodēvēta par neiroplasticitāti. Pretēji iepriekš pieņemtajam uzskatam, ka nervu šūnu neatjaunojas, neiroplasticitāte nosaka šo šūnu spēju atjaunoties un uzņemties papildu funkcijas. Ārēju stimulu – interneta, interaktīvo tehnoloģiju – ceļā smadzenēs nonāk jauna pieredze, un šie jaunie stimuli var mainīt cilvēka fizioloģiju. Tie var likt mums domāt citādi, just citādi, pat sapņot citādi. Tie ietekmē mūsu atmiņu, uzmanības diapazonu un miega ciklus.

Šie zinātnes atklājumi varētu šķist pat biedējoši, ja vien līdzsvaram nebūtu arī pozitīvas ziņas, proti, smadzenes neveidojas tikai no ārējo stimulu pieredzes. Jau pirms vairāk nekā 20 gadiem Hārvarda Medicīnas skolas zinātnieki atklāja, ka iztēles spēkam arī ir liela ietekme uz smadzenēm. Viņi veica interesantu eksperimentu ar brīvprātīgajiem dalībniekiem, kuri iepriekš nekad nebija spēlējuši klavieres. Viņi tika sadalīti trīs grupās. Pirmajai grupai piecas dienas tika pasniegtas intensīvas klavierstundas. Otra grupa tika ievesta identiskā telpā ar identiskām klavierēm, bet dalībnieki neveica nekādas darbības ar šo instrumentu. Trešajai grupai šajā telpā lūdza nākamās piecas dienas tikai iztēloties, ka viņi vingrinās klavierspēlē. Pēc šiem eksperimentiem visiem dalībniekiem tika veikta smadzeņu magnētiskā rezonanse, lai salīdzinātu rezultātus pirms un pēc pētījuma, kā arī starp šīm trim grupām.

Foto: Shutterstock

Kādi bija rezultāti? Kā jau zinātnieki gaidīja, to dalībnieku smadzenes, kuri vienkārši sēdēja telpā ar klavierēm (otrā grupa), nebija mainījušās nemaz. Nepārsteidza arī pirmās grupas dalībnieku smadzenes – viņu piecu dienu ilgā apmācība atspoguļojās ievērojamās strukturālās izmaiņās tajā smadzeņu daļā, kas saistīta ar pirkstu kustībām. Toties trešās grupas pārstāvjiem, kuri tikai iztēlojās spēlējam klavieres, smadzeņu pārmaiņas bija vairāk nekā pārsteidzošas! Šo cilvēku smadzeņu struktūra bija mainījusies gandrīz tikpat lielā mērā kā pirmās grupas dalībniekiem, kuri patiešām trenējās klavierspēlē. “Iztēles spēks nav tikai metafora,” secināja zinātnieki. “Tas ir reāls, un tam ir fizisks pamats smadzenēs.”

Tiesa, vēl līdz šai dienai neirozinātnieki nevar izskaidrot, kā šīs izmaiņas, ko novēro smadzenēs mikrošūnu līmenī, transformējas rakstura, personības vai uzvedības izmaiņās. Ļoti iespējams, smadzeņu struktūras izmaiņas ir saistītas ar mūsu domām un jūtām. Lai nu kā, klavieru eksperiments apliecināja to kontroles pakāpi pār savām smadzenēm, kāda ir mūsu rīcībā. Un atkarībā no tā, kā to izmantojam, tā mums kalpos. Tā var mainīt mūsu sajūtas, sapņus, bet tā var arī palīdzēt apgūt klavierspēli vai izpausties citādi, ja vien to iedomājamies. Izvēle ir mūsu ziņā!

Iztēle kā iekšējā realitāte

Vairākumam cilvēku ir tieksme domāt, ka iztēlei nav nekāda sakara ar realitāti, taču patiesībā iztēle nosaka veidu, kā redzam mūsu realitāti, un tādējādi ietekmē mūsu cerības un gaidas, rīcību un uzvedību. Šajā ziņā iztēle darbojas līdzīgi programmatūrai, kas to visu ieprogrammē. Tieši tāpēc jāuzmanās ar iztēlotajām lietām, īpaši ar sliktajām, ko prāts ieprogrammē un saskaņā ar ko mēs rīkojamies, agrāk vai vēlāk realizējot iepriekš iztēloto.

Pagājušajā gadā amerikāņu un vācu zinātnieki neatkarīgi veica līdzīgu eksperimentu, kas parādīja, kā iztēlots scenārijs emocionāli neitrālā vietā var mainīt attieksmi pret šo vietu realitātē. Dalībniekiem lūdza iztēloties, piemēram, liftā, sev pazīstamus cilvēkus, kas bija iedalīti trīs grupās: patīkamie, nepatīkamie un neitrālie. Magnētiskā rezonanse liecināja, ka patīkama cilvēka iztēlošanās liftā realitātē mainīja cilvēka attieksmi uz pozitīvo pusi attiecībā pret liftu. “Pētījums parādīja, ka pozitīva iztēlošanās var novest pie daudz pozitīvāka mūsu vides novērtējuma,” atzina zinātnieki. Savukārt cilvēki ar negatīvām domām par nākotni, piemēram, depresijas mocītie, iespējams, tādā veidā nonāk pie savas dzīves aspektu devalvācijas, kas īstenībā ir neitrāli vai pat pozitīvi.

Tajā pašā laikā zinātnieki arī norādīja: “Protams, iztēles ierosināto pārmaiņu spēks attiecas tikai uz mūsu uztveri un ietekmēt var tikai mūsu psiholoģiju un fizioloģiju. Taču tas neietekmē mūsu ārējo fizisko realitāti, kaut gan tik daudzas pašpalīdzības grāmatas vai politiķi apgalvo pretējo.”

Tad kāpēc iztēle ir svarīgāka par realitāti? Iemācoties novērtēt savu iztēli, cilvēka dzīve var mainīties, jo mainās viņa perspektīva, kā viņš redz un dzīvo savu dzīvi. Kā tas notiek? Iztēle rada realitāti. “Iztēle ir viss. Tas ir priekšskatījums par dzīvē gaidāmajiem valdzinājumiem,” pārliecināti paudis Alberts Einšteins. Tautā to definē vienkāršāk: “Iedomātais piepildās.” Realitāte rodas no tā, kā to uztveram un kā to vadām. Ja cilvēks nespēj iztēloties un nonākt pie aizraušanās, kas nodrošinātu viņam pašcieņu un pašaktualizāciju – veidu, kā realizēt savus mērķus, spējas, realizēt sevi kā personību –, tad viņam nav iespējams sasniegt iekšēju apmierinājumu.

Tas ir viens no globālās depresijas pieaugšanas iemesliem – pat par spīti tam, ka cilvēki ir turīgi un veiksmīgi. Turklāt iztēle provocē aizrautību. Nav noslēpums, ka mūsdienās visi sacenšas, lai sasniegtu savus mērķus karjeras, laimīgas ģimenes dzīves un lielu ienākumu ziņā, taču šajā cīņā daudzi aizmirst par savas dzīves īsto mērķi un reti nonāk pie īstas aizrautības, tādējādi paliekot neapmierināti ar savu pārticīgo dzīvi. Iztēles spēkos ir dāvāt apjausmu, ka mūsu aizraušanās un kaislības ir kaut kas cits, nekā atbildīgas dzīves realitāte. Iztēle māca, kā dzīvot dzīvi, realitāte attiecas tikai uz izdzīvošanu. Jo iztēle iedvesmo jaunievedumus. Tikai viena ideja var novest pie vislielākajām inovācijām, un iztēle motivē cilvēkus pārvērst šīs idejas realitātē. Pasaules progress ir atkarīgs no iztēlotām idejām, un sekošana šīm idejām nodrošina ilgtspējīgu attīstību un apmierinājumu dzīvē.

Un visbeidzot – iztēle ir maģija. Kad redzam pasaules brīnumus – milzīgas un apbrīnojamas lietas, ko senie cilvēki radījuši ar vienkāršiem līdzekļiem –, vai kad vērojam, kā bērni pārvērš kartona kasti par raķeti un lido kosmosā, tas ir tiešs apliecinājums, kā cilvēka iztēle pārvērš idejas aizrautībā un liek šīm iztēlotajām lietām kļūt par realitāti. Vienkāršas lietas pārvēršas lielos izgudrojumos – vai tā nav maģija? Iztēles apbrīnotājs Einšteins zināja: “Loģika var aizvest no A līdz Z. Ar iztēli var nokļūt JEBKUR.”

Foto: Shutterstock

Kā koncentrēt iztēli krīzes pārvarēšanai?

* Atrodi laiku pārdomām. Krīzes laikā parasti ir grūti atslēgties no rūpju pilnām praktiskas dabas pārdomām, taču nav iespējams saskatīt kopējo lielo ainu, nemaz nerunājot par veidojamo nākotnes bildi, ja uz brīdi nenomierinās un neveltī laiku pārdomām par nākotni. Ikdienas darbos mēs parasti lietojam savu instinktīvo cīnies vai bēdz nervu sistēmu, kas ir attīstījusies, lai palīdzētu izdzīvot augsta stresa apstākļos.

Šī sistēma sašaurina fokusu. Savukārt parasimpātiskā jeb tā dēvētā atpūties un sagremo nervu sistēma tiek izmantota daudz mazāk, taču tā regulē garīgās un ķermeņa darbības, kad esam relaksēti. Lai pārietu no pirmās uz otro sistēmu, var veikt dziļas elpošanas vingrinājumu, paildzināt maltītes ilgumu (lai atpūstos, sagremotu un pārdomātu), klausīties vai spēlēt mūziku, doties pastaigā bez telefona un tamlīdzīgi.

* Vaicā aktīvus, atklātus jautājumus. Krīzes laikā mums nav iespējams iegūt tūlītējas atbildes, tāpēc nepieciešams sev uzdot tiešām labus jautājumus. Visdabiskākie jautājumi, kas rodas krīzē, ir pasīvi, piemēram: “Kas ar mums notiks?” Taču iespējas veidot notikumus sev par labu rodas tikai tad, ja vaicājam aktīvus jautājumus, piemēram: “Kā varu radīt jaunas iespējas?”

* Atļaujies būt rotaļīgs. Krīzes prasa mērķtiecīgu un nopietnu reakciju, un liela stresa apstākļos mums visbiežāk pat prātā neienāk tāda svarīga cilvēku īpašība kā spēja rotaļāties, lai uz īsu brīdi atslēgtos no saviem uzdevumiem un improvizētu. Strauji mainīgās situācijās spēja rotaļāties ir būtiska. Bez tā, ka spēle nodrošina tik ļoti nepieciešamo stresa atvieglojumu, tā galu galā var izrādīties arī ļoti produktīva. Ļaujot sev atslābt no ikdienas mērķtiecīgās, šauri fokusētās, noderīgās pieejas, var netīšām izveidot interesantas jaunas saites starp kādām idejām. Jo, pēc vienas teorijas, radošums ir pastāvošo zināšanu pārkārtošana jaunās noderīgās kombinācijās.

* Ļaujies eksperimentiem. Lai gan krīzes laikā ir spiedīgi ar resursiem, ir svarīgi ļauties zināmai eksperimentēšanai. Mūsu idejas tikai tad kļūst noderīgas, kad ir pārbaudītas realitātē, bieži vien radot negaidītu iznākumu un stimulējot domāšanu, jaunas idejas. Piemēram, dāņu galdnieks Ole Kirks Kristiansens, LEGO grupas dibinātājs, sākotnēji izgatavoja mājas un saimniecības produktus: koka kāpnes un veļas gludināmos dēļus. Bet Lielā depresija 20. gs. trīsdesmitajos gados viņu piespieda eksperimentēt – viņš sāka meistarot koka rotaļlietas, kam vēlāk kā izejmateriālu izmantoja plastmasu. Tas izrādījās ļoti veiksmīgs biznesa solis laikā, kad cilvēki nevarēja atļauties celt jaunas mājas.

* Nezaudē cerības. Iztēle veicina centienus un arī sarūgtinājumus, kas dzen mūs uz priekšu meklēt labāku realitāti. Zaudējot cerības un pieņemot pasīvu domāšanas veidu, mēs pārtraucam ticēt, ka varētu dzīvē sastapt savus ideālus vai atrisināt problēmas. Viena no statistikas varbūtības teorijām (Beiesa teorēma) nosaka, ka visa procesa iznākumu var noteikt sākotnējā ticība tam, tādējādi pesimisms var kļūt par sevi piepildošu pareģojumu. Visās krīzēs var atrast arī sēklas iespējām, ko izmantot ne tikai izdzīvošanai, bet arī augšanai. Lai arī iztēle krīzes laikā var šķist lieka greznība, tā patiesībā ir nepieciešamība nākotnes panākumu radīšanai.

Saistītās ziņas

Divdesmit gadu pēc Covid-19. Fantāzija par dzīvi postpandēmijas pasaulē 6
Koronavīruss mainīs pasauli. 18 tendences, kā mēs dzīvosim turpmāk 34
Psihiatrs Artūrs Utināns stāsta, kā izdzīvot un nesajukt prātā: "Ilgstošs stress ir tikpat bīstams kā Covid-19"

Citi šobrīd lasa

Tramps neprot atkāpties ar godu 8
Kaspars Zāle jau otro reizi atlaists no Dailes teātra - aktieris taisnību meklēs tiesā 8
Pirmo reizi četru gadu laikā sals Latvijā pastiprinājies līdz -30 grādiem 4
Pievienot komentāru

«Режиссура — Гарри и Елизавета»: Галкин показал мини-спектакль своих детей