Ēriks Vilsons un viņa romāns. Piecus gadus rakstīts, "apēst" varot divās dienās

Tā ir, kā apgalvo jaunizceptā rakstnieka kursabiedre Ināra Slucka, – grāmatu var apēst pāris dienās. Lai arī no specifiskās teātra vides, tipāži ir kā no pašu kāpņu telpas – dzīvi, mazliet nožēlojami, bet ļoti patiesi. Lai arī Ēriku vēl nepazīstu, jaušu viņā gan Liepāju, gan Magadanu, gan olimpiskos apļus, kurus uz vaskadrānas atstājušas balzama pudeles, gan uzņēmību, gan neaizsargātību. Ļoti daudz.

Āķis lūpā

– Kā jūties pāris mēnešu pēc romāna vaļā vēršanas? Esi sapratis, ko esi sastrādājis?

– Mana redaktore Gundega teiktu tieši tāpat – “kaut ko sastrādājis” (smejas).

– Kādas atsauksmes no kolēģiem? Būtībā biji āzis par dārznieku.

– Jā, tas mani mazliet mulsināja. Bet – tikai mazliet. Kad Gundega pirmoreiz teica, lai rakstu, vēl mācījos maģistrantūrā, doma panesās, bet nezināju, par ko īsti. Man patika veci pulksteņi, vijoles un domāju, ka rakstīšu par to...

– Esejas par vecām lietām?

– Gluži nē. Tas varētu būt krimiķis.

– Kā Andrim Kolbergam?

– Apmēram. Man bija arī kādi pieraksti par teātri. Mana mīļā skolotāja (tā saucu savu redaktori) teica – raksti, es izrediģēšu! Paskatīsimies, kas sanāk. Man bija āķis lūpā.

– Un mazliet medus uz sirds, ka uzrunāja tevi?

– Tieši tā, bet pie reizes milzīga atbildība. Tad sapratu – par ko citu varu rakstīt, ja ne par vidi, kurā esmu dzīvojis. Bail ķerties pie kā cita, ko nu tur munstierēšu. Pacēlu vecos pierakstus un sapratu, ka nekam neder; bija pagājuši gadi pieci, kopš biju prom no teātra. Tā ir, ka pilnīgi to izraut no sirds nevar, tā ka joprojām darbojos tajā lauciņā.

– Tā vide ir saindējoša, ievelkoša, no kuras atbrīvoties nevar, tā ir katrā šūnā.

– Jā, tā ir atkarība. Domāju, daudziem kolēģiem kādā dzīves posmā nākas izšķirties, ko darīt. Vienmēr gribas iet uz priekšu, bet jūties nevajadzīgs un lieks, citreiz nākas gaidīt – varbūt kas mainīsies, nāks cits režisors, citā teātrī būšu...

– Kāds uzaicinās, piezvanīs…

– Jā, Stīvens Spīlbergs – redzēju, tev ir ļoti skaista seja… Ir anekdote par to. Protams, tādi brīnumi nenotiek.

– Viņš būtu tavs sapņu režisors?

– Labāk dullais Tarantīno, lai gan arī Spīlbergs nebūtu slikts (smejas). Bet es par tādām lietām nesapņoju. Man joprojām patīk iet pie skatītājiem, tikai ir mainījies lauciņš, kurā strādāju. Joprojām braucu pie jauniešiem uz skolām ar savām monoizrādēm, bet ar to rakstīšanu… Toreiz sāku čibināt, cēlos no rīta un rakstīju.

– Kā kārtīgs romānists? Inga Ābele ceļoties četros, piecos…

– Kaut kas traks! Tā bija – ja nevarēju pagulēt, cēlos četros vai pat trijos un rakstīju, nezinot, kas būs.

Geju karstais kartupelis

– Tas džeks ar suni… Esi teicis, ka romānā sunim ir vienīgais īstais prototips. Tev pašam ir zeltainais retrīvers “apčurātas polārlapsas krāsā”?

– Tas ir mana dēla teiciens. Viņš glaudīja sunim galvu un teica – ak tu, mans mīļais mincīti. Viņš tos lielos sauc par minčiem – viņi ir kā tādi kaķi.

– Ļoti labdabīgi.

– Nujā – ak tu, mans mīļais mincīti, apčurātas polārlapsas krāsā… (Smejas.) Tas man tik ļoti iepatikās.

– Suņa vārds ir Lūkass?

– Pasē, protams, citādi, grūti atkārtot, kaut kas ļoti dižciltīgs. Man visi foni un baroni ļoti patīk, uz dižciltīgiem ļaudīm skatos ar cieņu, gribas kaut kā draudzēties... tikai nevar saprast, kā lai uzrunā. Uz jūs? Pēkšņi radās ideja – Lūkass. Esam baznīcā gājēji. Kad bērni bija mazi, nāca līdzi un šausmīgi smējās, kad izdzirdēja “tagad lasījums no Lūkasa evaņģēlija”. Viņiem bija sajūta, ka mūsu Lūkass ir iecelts svēto kārtā (smejas). Tāds svēts vārds arī ir, viņam piestāv.

– Mācītājs savukārt nesaprot, ar ko viņš tādu jautrību tavos bērnos izraisījis.

– Jā, bet mūsu priesterim ir laba humora izjūta.

– Viens no centrālajiem tēliem Juris…

– Jurčiks, jā.

– …ir bišķiņ no tevis? Viņu piespieda ārštatā iet. Kāpēc tu aizgāji no teātra?

– Viņš vienkārši nodzērās. Bija pārāk lepns – ah, tad pāriešu ārštatā! Visas tās ziepes ar krāpšanām, mīlas lietām, un tad viņš pacēla cepuri.

– Tas ar tevi nav noticis?

– Nē. Man ir cits stāsts.

– Vari diezgan godīgi liecināt, ka tā notiek?

– Negribu tevi sāpināt, bet notiek (smejas). Jā, es pazīstu virtuvi… Vai visu tā godīgi esmu attēlojis, nezinu. Bija tēli, kas man ne sevišķi izraisīja mīlestību, bet rakstot es tos iemīlēju, sapratu.

– Kā cilvēkus?

– Jā. Sapratu – katram ir sava taisnība, un tur jau tas skaistums.

– Vai problēma.

– Man patīk viens no galvenajiem varoņiem, gejs Aivis. Viņa tēls ir radies no prototipa, kurš jau labu laiku mūžībā… Tas sāka dzīvot savu dzīvi mana romāna lappusēs, nācās tikai sekot un aprakstīt.

– Tiem cilvēkiem dzīve ir visai problemātiska.

– Ne visiem. Esmu draugos ar ļoti harmoniskiem homoseksuāliem cilvēkiem, bet tie, kas sevi sadedzina, balansē uz naža asmens, un to ir ļoti sāpīgi skatīties. Saproti, ka neko nevari padarīt. Nevari viņam palīdzēt.

– Tev ir bijis draugs gejs, kurš var tev izkratīt sirdi?

– Ir bijuši vairāki, kuri neslēpj savu orientāciju, ir uzticējušies, jo man nekad nav bijusi tāda attieksme – ārprāts, ārprāts! Kaut agrā jaunībā varbūt bija – jāuzmanās, ko par mani padomās. Cienu, ja cilvēks ir atklāts un godīgs. Dramaturgs un komponists Ēriks Emanuels Šmits savā lugā Noslēpumainās variācijas atzīst, ka mīlestībai nav dzimuma. Tā ir, mēs mīlam tāpēc, ka mīlam, un nav sevišķas nozīmes, kāda ir šī mīlestība. Protams, var strīdēties, sevišķi no baznīcas viedokļa – tā it kā nedrīkstētu būt…

– Tavs mācītājs ir ko teicis par grāmatu?

– Vēl nav. Ceru, ka mani neizslēgs no baznīcas (smejas). Domāju, ka ne.

– Iepazīstinot ar Aivi, tu raksti, ka viņam nespēj sniegt gandarījumu ne puiši, ne sievietes, jo viņš visu dzīvi mīl vienu cilvēku. To sabiedrība bieži nesaprot, saka – tie ir izlaidīgi cilvēki, lai turas rāmjos un dzīvo ar sievieti, dibina normālu ģimeni, bērnus audzina. Mums vajag latviešus! Tu pasaki, ka arī viņu mīlestība var būt tikpat dziļa, traģiska, spēcīga, skaista.

– Man Aivja monogāmija liekas ļoti skaista. Es jau saku, ka visur esmu es. Tajos tēlos.

– Arī Aivja?

– Kaut kādā ziņā arī tur esmu. Man gan nekad nav bijušas homoseksuālas attiecības, bet es viņu vienkārši saprotu.

– Bet tev ir bijusi liela, nepiepildīta mīlestība, kuru tu sirds stūrītī glabā cauri gadiem?

– Mums visiem ir nepiepildītas mīlestības. Saka, tās esot alkas pēc Dieva. Īstenībā tā nepiepildītā mīlestība manī ir joprojām. Laikam mans nākamais gabals būs par to. Precīzāk – par mīlestību, ko pats esmu nodevis.

– Viens no traģiskākajiem tēliem romānā ir Regīna.

– Viņa ir vientuļa ar savu nepiepildīto mīlestību. Tāpat kā mēs visi.

Dzīve nav cimds, ko izārdīt

– Kā ar teātri? Brauc uz skolām, viens runā ar auditoriju?

– Jā, mazliet iesaistu jauniešus, dodu lomiņas. Interesanti, kā viņi identificējas. To daru jau vairāk nekā desmit gadu, agrāk ar Blaumaņa Nezāli, tagad ar Pazudušo dēlu. Blaumanis saka: kāpēc gan ar cilvēka dzīvi nevar rīkoties tāpat kā ar slikti noadītu cimdu – izārdīt un sākt adīt no sākuma. Skaidroju traģēdijas būtību. Saku – atcerēsimies, ko savulaik esam palaiduši garām, neesam izdarījuši, vajadzīgajā brīdī neesam pateikuši “es tevi mīlu”, neesam iedevuši kādam pa purnu.

Man tā ir bijis bieži. Lūk, tas jau arī ir traģēdijas pamatā. Kad saproti to, kā vajadzēja dzīvot, ir jau par vēlu. Ir gandarījums, kad redzu – viņi tiešām saprot. Principā ar šo mirkli viņi iesaistās, apdomājas, konfrontē ar personīgajiem pārdzīvojumiem, savu dzīvi. Tāpat ir ar rakstīšanu – ja nekonfrontē ar savu dzīvi, neko prātīgu nevari uzrakstīt. Var, protams, vārdiņus salikt, bet viss kaut kā… Ja neraksti pats par sevi, kāda jēga? Nezinu.

– Cēlu misiju esi izpildījis, teātra svēto govi gāžot no pjedestāla.

– Kāda inteliģenta sieviete pensijas gados ar ironiju teica – man bija sajūta, ka tikai Metalurgā tā runā, vai tad teātrī arī? Saku – runā, un vēl trakāk! Bieži vien bez mātes vārdiem režisors tā riktīgi aktierim nevar izskaidrot tēla būtību, kas jādara. Interesanti – ir cilvēki, kuri var pateikt tā, ka nevīst ausis, un tādi, no kuru mutes tas izklausās ļoti rupji.

– Tavā izpildījumā rupjības skan baudāmi, asprātīgi, pat inteliģenti.

– Nevari iedomāties, ko gribēju likt nosaukumā! (Smejas.)

– Skolotāja izsvītroja?

– Nē, nē, šis neies cauri, viņa protestēja. Biju izdomājis vairākus variantus: P kvadrātā, Pīlādžoga un visu ko. Viņa teica – nē, būšot par skaudru.

– Domāju, kāda grāmatas pēcgarša ir tam, kuram teātris ir svētnīca. Tās varoņi ne tik daudz reflektē par mākslu, Raini, Dostojevski, Čehovu, bet ņemas savās attiecībās, problēmās. Vai tāpēc, ka emocionālāki, radošāki, vienlaikus romantiskāki un ciniskāki?

– Mēģināšu atbildēt. Mana kursabiedrene Ināra Slucka teica: vienīgais, kā grāmatā trūkst – tur nav sviedru. Esmu par to domājis. Aktiera darbs ir ārkārtīgi smags. Kad paskatos uz to komposta kaudzi, tur ņudz, mirst, rodas, gan kaut kas smird, gan smaržo, gaida, kad izdīgs tas zaļais asniņš…

– …ko pasniedz uz skatuves.

– Jā, tas uzzied kā puķe. Tajā pašā laikā liekas, ka tur ir viss, tā dzīve. Tenesijs Viljamss saka – mēs visi vārtāmies dubļos, bet skatāmies zvaigznēs. Skatītāji ierauga zvaigznes, bet, lai radītu ko patiesu, ir jāpavārtās dubļos, jāsajūt gan pašam savi, gan partnera sviedri, negulētas naktis, negandarījums, greizsirdība.

– Bailes.

– Milzīgas bailes, kuras nevar atklāt. Ne velti tās cenšas aizlāpīt ar alkoholu vai kādām reibinošām vielām. Skatītājs redz tikai to skaisto, un varbūt, paldies Dievam, to smago nevajag.

– Mazliet esi ļāvis ieskatīties, bet vai cilvēki sapratīs, ko esi mēģinājis teikt?

– Es to rakstīju vairāk sev.

– Esi sapratis, ka īsti nevar nopelnīt? Rakstīji piecus gadus – tāds nabadzības pabalsts?

– Jā! Ja kāds ir sasapņojies rakstīt, tad paralēli vajag izvēlēties labu, pelnošu profesiju. Apbrīnoju cilvēkus… Leonīds Cipkins ir uzrakstījis brīnišķīgu romānu Vasara Bādenē par Dostojevski. Septiņdesmitajos gados viņu vajāja, neļāva publicēties, nelaida uz Izraēlu. Ārkārtīgi smeldzīgs romāns, to publicēja tikai pēc viņa nāves. Viņš taču varēja rakstīt kādu bestselleru pārdošanai, bet nē, vajadzēja par Dostojevski. Apbrīnoju viņu.

– Kāds cilvēks man teica – laimīgā, tu vai palasīt Brāļus Karamazovus, es uzreiz sāku raudāt. Tāda reakcija.

– Līdz Brāļiem Karamazoviem vēl neesmu ticis. Kopš kovida ļoti daudz klausos audioformātā vingrojot, strādājot dārzā… Vidējais dēls kādreiz skolas brīvlaikā 16 gadu vecumā izlasīja Tolstoja Karu un mieru. Es savukārt audioformātā noklausījos Jevgeņiju Oņeginu. Ļoti esmu iemīlējis krievu valodu, jūtu, kā tā skan, vijas. Ah, tur ir, ko mācīties!

Ir mierīgāk

– Neatbildēji, kāpēc aizgāji no teātra.

– Nejutu gandarījumu, un nebija spēka gaidīt, kad kaut ko piešķirs. Atklāti sakot, nebiju arī pelnījis, biju slinks, vajadzēja pašam pacelt savu asti un kaut ko darīt.

– Sačomoties ar režisoriem?

– Nē, gatavot monoizrādes, savus projektiņus. Laikā, kad vēl strādāju Liepājas teātrī, biju izveidojis Blaumaņa Nezāli. Vēl nebiju ar to sācis lāgā braukt apkārt, kad – še tev! – bija mikroinsults. Kādā rītā pamodos un sajutu, ka viena kāja un roka īsti neklausa, bet jāiet uz ģenerālmēģinājumu. Dīvaini – it kā esmu ļoti labi izgulējies, bet liekas, ka vate galvā. Sēžos mašīnā, lāgā nevaru nospiest sajūga pedāli. Braucu, arī roka neklausa. Tieku līdz teātrim, nāk režisors, saku – klausies, nevarēšu palēkāt. Viņš, būdams gudrs, paskatījās un teica – tas ir insults, momentā ātro palīdzību! Sieva sāka raudāt.

– Viņa arī teātrī strādāja?

– Tad jau vairs ne. Piezvanīju, viņa šausmīgi uztraucās. Man tāds gandarījums bija (smejas)!

– Pie insulta noskaidroji, ka tevi mīl?

– Tā bija… Par laimi, nebija par vēlu, viss atgāja. Desmit dienas pagulēju slimnīcā, bija brīnišķīga dakterīte. Kad iznācu ārā, vairs negribējās nodarboties ar teātri. Daktere brīdināja, ka tas var atkārtoties.

– Teica, lai dzīvo mierīgāk?

– Protams, nedrīkst tādu slodzi.

– Bet tev nebija...

– Tomēr bija. Labi, ne pirmā plāna lomas, bet kaut kur aizmugurē jau vilkos, gaidot, kad tad beidzot būs tā lielā. Bet tu neesi pelnījis, dibenu neesi pacēlis no krēsla, vienkārši gaidi. Pienāca sezonas beigas, pagāja vasara, un sapratu, ka negribu.

– Tev bija plāns B?

– Man bija 53 gadi, un sapratu, ka varu iet izdienas pensijā. Aizgāju. Domāju, ja vajadzēs, gan pasauks uz teātri. Bet tad, kad piedāvāja, atteicos. Iespējams, kāds apvainojās. Vairs nepiedāvāja.

– Neesi nožēlojis? Tas bija pareizais gājiens?

– Domāju, ka jā.

– Ir mierīgāk?

– Tagad ir. Joprojām tas teātris stāv, nekur nav pazudis. Kā narkomānam – noņem viņu no šprices…

– …bet viņš zina, ka tā kaut kur ir?

– Jā. Ir brīži, kad liekas – tūlīt pasauks. Ko darīsi? Skriesi? Tagad jau izvērtēju. Atceros, kad režisoram Kroderam jautāja, kā iet, viņš teica – klausies, tu tiešām gribi to zināt? (Smejas.) Un vai man to vajag? Tā ar piedāvājumiem – saprotu, ka nevajag.

Plašums un skumjas

– Tava mamma ilgi nodzīvoja – pāri deviņdesmit gadiem.

– Gandrīz deviņdesmit piecus.

– Izgājusi izsūtījumu.

– Jā. Ļoti spēcīga personība. Par to es uztaisīju izrādi Mana Magadana.

– Tikai pusotru gadu tā bija tava.

– Jā.

– No turienes tev ir tikai akmens un kāda bildīte, ja?

– Bet tā apjausma, ka esi no turienes...

– Jūti, ka ir kas iekodējies jūsos abos ar brāli Mārtiņu?

– Ir jau gan.

– Vari atšifrēt?

– Nevaru. Esmu sācis par to rakstīt, bet līdz galam gan ne... Izrādi par mammu varēju izveidot tikai pēc viņas nāves. Tagad sapratu, ka jāraksta arī par tēvu, kāpēc viņš bija tāds, kāds bija.

– Jums ar Mārtiņu viens?

– Jā.

– Viņus abus izsūtīja uz Kolimu kā politiskos?

– Jā. Kad mammai beidzās izsūtījuma termiņš, viņa nokļuva nometinājuma vietā, bez iespējas atgriezties Latvijā, strādāja par auklīti, un tur viņi ar mūsu tēvu satikās. Ļoti daudz latviešu turējās kopā, arī ar igauņiem, lietuviešiem. Mamma smējās – viņa protot lietuviešu valodu, uz nārām gulējusi lēģerī un vakarā pirms aizmigšanas klausījusies, ko draudzene lietuviete runā, pēkšņi atskārtusi, ka visu saprot. Bija iemācījusies klausoties.

– Tur viņi apprecējās, piedzima divi puikas…

– Jā, brālis piedzima 200 kilometru no Magadanas, Posjolok Transportnij, bet es pašā Magadanā. Pirms dažiem gadiem bijām tur aizbraukuši, atradu savu piedzimšanas vietu, Magadanas slimnīcu, bet vietā, kur Mārtiņš piedzima, vairs nebija nekā, izrakta upes gultne, viss pārsijāts. Zeltraktuvju ciematiņā, kur agrāk bija 14 000 iedzīvotāju, tagad palicis nepilns tūkstotis. Ļoti skarba vide, man patīk, savukārt Magadanu ieraudzīju mammas acīm.

– Kā skaudru vietu?

– Jā. Ar ilgām pēc mājām. Biju ļoti laimīgs, ka sieva bija līdzi. Pēc tam viņa teica – tagad saprotu, kāpēc esi tāds.

– Kāds?

– Pat nevarēja pateikt. Nu, tāds… Tur bija gan skumjas, gan plašums, gan dabas skaudrums. Arī tas, ka es labāk varu izturēt aukstumu, ne karstumu.

– Abi ar Mārtiņu esat izdzīvotāji – ja paskatās tavu CV, ko tikai neesi darījis… Kurā brīdī strādāji par kurjeru un šuvēju?

– Par šuvēju aizgāju sešpadsmit gadu vecumā, jo sapratu, ka mammīte nevarēs mūs visus nodrošināt. Gribējās šikāk apģērbties. Pasūtīju pirmās bikses un sapratu, ka jāiemācās šūt. Šujmašīna mājās bija. Pirmais darbs, ko darīju – izšuvu pirkstam cauri adatu.

– Pabāzi apakšā…

– Nolūza. Un nevarēju dabūt ārā no pirksta. Pamēģināju ar neasu žileti griezt un sapratu, ka pats nevaru, aizgāju pie dakteres, viņa teica – tagad neskaties! Saspieda, iegrieza un izvilka. Bet tas mani nenobiedēja kļūt par šuvēju. Iegāju ateljē Blaumaņa un Tērbatas ielas krustojumā un prasīju – vai jums nevajag mācekli? Gludinātāju vajadzēja, smagajām virsdrēbēm, tā ir vesela skunste – pletēt tā, lai fraka neizskatās kā maiss. Es to apguvu, pie reizes apsolīja, ka iemācīs piegriezt un šūt bikses. Kādu laiku izdzīvoju ar šūšanas prasmi, pēc tam bija daudz darba teātrī.

– Arī par kurjeru strādāji.

– Tā jau tāds ģimenes rūpals, abiem ar sievu.

– Teātrī biji gaismotājs…

– Jā, Valmieras, gan ne ilgi, trīs mēnešus, arī skatuves strādnieks Jaunatnes teātrī. Tur viss bija ļoti nopietni. Atbildīgs darbs. Skatuves strādnieki uz mani skatījās kā uz idiotu – kur iesi? Izrādi skatīties? Mums tevi vajag palīgā. Saku – samaināmies kaut kā…

– Jau biji beidzis Teātra fakultāti?

– Nē, kad Valmierā nostrādāju, tikai tad iestājos.

– Pamalies pa virtuvi un tad uz mākslu gāji?

– Jā. Mamma vācu laikā taču gāja tajā teātra būšanā, bet atgriezās no izsūtījuma un saprata…

– Ka neņems?

– Protams. Tajā laikā tu biji nevēlama persona. Bijām arī mēs ar brāli, tad māsa piedzima – kāds tur vairs teātris.  

– Droši vien mamma ar savu personību ir ielikusi to, ko sauc par Magadanas vēsti. Iespējams, jūs spoguļojat viņu.

– Viņa to teica īsi pirms nāves, kad abi parunājām. Es nekaunīgi darīju – mobilajā ierakstīju. Mamma labi teica – paldies Dievam, ka man bija Magadana. Kas no manis būtu iznācis? Es ieguvu labu dzīves skolu.

– Kroders teica – labi, ka bija gulags, citādi viņš būtu bohēmā aizpeldējis.

– Jā, Kroders uz to lietu skatījās ļoti…

– Dzīvīgi.

– Ļoti. Ar humora izjūtu. Tas ir viņa rūdījums. Esmu gandarīts, ka man bijusi iespēja būt blakus viņa personībai, ļoti novērtēju.

– Varu iedomāties viņu tavā grāmatā, jo arī viņš bija drastisks, pašerps, mazliet pret spalvu, romantiķis, nepieradināms.

– Viņš tāds bija, ar brīnišķīgu humora izjūtu. Atceros, teātra sapulcē notiek, tā teikt, veļas mazgāšana, visi lamājas, viens otram gāž samazgas virsū, Kroders pieceļas un saka – ziniet, es arī par jums varētu daudz ko pastāstīt. Labi, viss, pietiek!

Ar mazmazbērnu pārspējis

– Daži saka, tu esot labāks rakstnieks nekā aktieris. Tas ir kompliments?

– Es uztveru kā komplimentu, lai gan neuzskatu, ka būtu sevišķi kāds rakstnieks. Žēl, ka nesāku rakstīt agrāk. Kaut gan jau astoņpadsmit gadu vecumā gribēju, bet domāju – kam tas vajadzīgs? Man patika paniekoties, pablandīties, iekniebt meitenēm dibenā, ar draugiem kādu alu iedzert. Izglāba Teātra fakultāte. Atceros mammas acis, kad pie viņas aizgāju pirms iestājeksāmeniem; viņa pa vasaru dzīvoja Langstiņos. Noskaitīju dzejolīšus, viņa pielaboja, bet visu laiku tā savādi skatījās… Man joprojām ir tā sajūta… No vienas puses, viņa saprata, ka beidzot būšu pie vietas, jo stājos augstākajā mācību iestādē, vidusskolu es ar grūtībām biju pabeidzis, bet viņa it kā ar skatienu vaicāja – vai tev tas vajadzīgs? Nu labi. Tas ir tavs ceļš, un nevaram zināt, kā izvērtīsies.

– Mārtiņš jau bija iestājies?

– Abi gājām pašdarbībā pie režisores Margas Teteres-Valdmanes. Ļoti stingra, arī cietusi no padomju iekārtas, viņu pie šprices profesionālā teātrī nelaida. Kad Mārtiņš atgriezās no armijas, viņa aizsūtīja pie Krodera Valmierā.

– Kādreiz esi juties Mārtiņa ēnā?

– Tā varētu teikt. Kad atnācu uz teātri, mani bieži sauca – Mārtiņ, Mārtiņ! Arī tagad uz ielas... Bet tas mani nekad nav dzinis kompleksos. Ēriks, Ēriks – es izlaboju. Kad spēlēju Nezinīti, man bija liela piekrišana jauniešos, tad teicu – gaidu, Mārtiņ, to mirkli, kad par tevi teiks: re, kur iet Nezinīša brālis (smejas).

– Kāda jums gadu starpība?

– Nav liela, gads un daži mēneši. Zaļajā zemē viņš spēlēja manu tēvu, es dēlu Ješku Viņš saka – dēls, dēls… Es viņam – klausies, kad tu beidzot mirsi? Toreiz man likās, ka visas puķu tantes, kuras nāca uz skatuves ziedus pasniegt, mani ienīda. Brālim bučas uz vaiga, bet man tos lakstus gandrīz iegrūda zobos – nu kā šitā var teikt par savu tēvu!

– Abi esat ar bērniem bagāti.

– Es nevaru tikt viņam līdzi. Toties man ir mazmazbērniņš. Drīz būs divi gadi. Man ir seši  bērni un seši mazbērni. Bet ar to mazmazbērniņu es brāli esmu pārspējis (smejas). Viņam ir astoņi bērni.

– Kā jūsu mamma spēja atcerēties visiem vārdus?

– Viņai bija ļoti laba atmiņa. Saglabāja skaidru galvu līdz mūža beigām. Nevaru teikt, ka man tā atmiņa ir pārāk laba, bet negribētu arī bez tās dzīvot.

– Rakstot vienmēr ir, kur pasmelties.

– Aktierim un jebkuras profesijas pārstāvim, kas ar daiļajām mākslām saistīts, ir ko smelties un smelties.

– Teici, ka raksti lugu.

– Jā, bet neesmu apmierināts. Uzrakstīju, bet vajadzēja vēl negantāk. Man patīk negantības! Dzīvē taču tā ir – viens bukņī ar elkoni: iedod 20 kapeiciņas! Bet tev gribas apstāties uz ielas stūra un paraudāt (smejas). Ak dieviņās, kaut nebūtu redzējis to cilvēku!

– Esi gan romantiķis, gan ciniķis?

– Vairāk romantiķis, bet tāds cinisks romantiķis. Jo vairāk gadu, jo saproti, ka īstā dzīve ir kaut kur pa vidu. Starp dubļiem un zvaigznēm.